Caurules Ziemeļu Straumes 2 būvdarbiem

ASV uzskata, ka Eiropai jākļūst nabagai

92
(atjaunots 13:10 29.03.2018)
Dmitrijs Lekuhs
"Veco", kontinentālo Eiropu ar tās attīstīto rūpniecību ASV tagad no ekonomiskā viedokļa uzskata drīzāk par konkurentu, nevis partneri. Šajā situācijā daudz aktuālāks tagad ir jautājums nevis par amerikāņu ADG piegādi Eiropai, bet gan par jebkādu lētu enerģijas avotu atņemšanu subkontinentam.

ASV medijos izskan aicinājumi Eiropai "sodīt Krieviju pa īstam". Tas ir, izdarīt kaut ko ar "Gazprom" un tās "Ziemeļu straumi 2", stāsta analītiķis Dmitrijs Lekuhs rakstā RIA Novosti.

Piemēram, izdevums Daily Beast raksta: "Marta vidū "Gazprom" laida klajā astoņu gadu eiroobligācijas par 750 miljoniem eiro. Krievijas vēstniecība Londonā informēja, ka to pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Tas bija Londonai nodemonstrēta vidējā pirksta diplomātiskais ekvivalents (..) Ja mēs vēlamies sodīt Krieviju pa īstam, Britānijai vairs nevajadzētu būt korumpēto Krievijas ierēdņu starptautiskajai mazgātavai".

Savukārt aģentūra Reuters spriež par sarežģīto dilemmu, kas gaida mazo Dāniju: valstij esot jāizlemj, ko darīt ar "Ziemeļu straumi 2" pie tās krastiem. Var jau, protams, stāties pretī Krievijai, taču gāzesvadu atbalsta arī Vācija. Nepieciešama konsolidēta visas Eiropas pozīcija un tā tālāk.

Tas viss notiek paralēli Krievijas un Ukrainas tiesvedībai Stokholmas Arbitrāžas tiesā – aizvadītajā nedēļā "Gazprom" pārsūdzēja tās lēmumu par labu "Naftogaz".

…Vārdu sakot, daudzšķautņainajā stāstā pagaidām salikti nevis punkti, bet gan daudznozīmīgi daudzpunkti. Taču nu jau mēs varam mēģināt aukstasinīgi tikt skaidrībā ar notiekošo: kas tad patiesībā karo un ar ko. Kādas tajā visā ir reālās intereses?

Laikam jau sāksim ar mūsu aizokeāna partneriem.

Pirmkārt, galvenais.

Atgādināsim, ka "slānekļa revolūcija" ASV sākās ilgu laiku pirms Trampa ar viņa reindustrializācijas politiku un pārējiem "padarīsim Ameriku atkal varenu". Teju vai pirmais tās rezultāts: nāca apziņa, ka bez izejas uz ārējiem tirgiem, bez eksporta, ko cita starpā atbalstītu arī ārpolitiskie instrumenti, no revolūcijas tāds čiks vien būs. 

Starp citu, spriežot pēc visa, Eiropas tirgi amerikāņus nemaz tik ļoti neinteresēja: jā, dinamiski, jā, ātri augoši. Taču ne īpaši konkurētspējīgi. Pie tam, ja ar SDG tur vēl varēja kaut kā "pagrūstīties", tad ar cauruļvadu gāzi no Krievijas, Norvēģijas un Āfrikas būtu klājies pavisam smagi. Lieta tāda, ka slānekļa gāze būtiski atšķiras no parastās gāzes siltumietilpības ziņā un ne jau uz labo pusi. Piedevām vēl produkta sašķidrināšana un atšķidrināšana ir naudietilpīgs process. Tāpēc mūsu aizokeāna partnerus interesēja daudz vērtīgākie tirgi Dienvidaustrumāzijā. Taču tur bez viņiem valdīja attīstītā un it kā pat sabiedrotā Katara.

Lēmums uzprasījās pats no sevis: novirzīt Kataras gāzi uz konkurētspējīgajiem Eiropas tirgiem, sev atbrīvojot tirgu Āzijā. Tiesa, bija zināmas problēmas ar loģistiku. Piemēram, Sīrija. Nē, mēs negribam apgalvot, ka tieši Sīrijas gāzes koridora perspektīva bija galvenais pilsoņkara cēlonis šajā Tuvo Austrumu valstī, taču pavisam noteikti tā kļuva par vienu no kara ekonomiskajiem elementiem. To jau neviens patiesībā nekad nav slēpis.

Un te pēkšņi – kāda neveiksme! – projekts neizdevās. Krievija dislocēja spēkus Sīrijā, Bašars Asads netika gāzts. Turcija, ko arābi pēc amerikāņu ieteikuma uzskatīja par "savu" naftas un gāzes sadales centru, enerģētikas nozarē nepārprotami ir pārgājusi barikāžu otrā pusē. Pēc tam vēl pašās Savienotajās Valstīs pēkšņi atgadījās Donalds Tramps. Pēc viņa nākšanas pie varas sākās reāla tendences nomaiņa ASV reindustrializācijas virzienā, un "lētās gāzes priekš Eiropas" tēma manāmi zaudēja aktualitāti.

"Veco", kontinentālo Eiropu ar tās attīstīto rūpniecību ASV tagad no ekomiskā viedokļa uzskata drīzāk par konkurentu, nevis partneri. Šajā situācijā daudz aktuālāks tagad ir jautājums nevis par amerikāņu ADG piegādi Eiropai, bet gan par jebkādu lētu enerģijas avotu atņemšanu subkontinentam. Ņemiet vērā – runa ir par jebkādiem avotiem: Krievijas, Alžīras, Lībijas, pat Kataras gāzi. Tam vairs nav nozīmes. Tikai SDG. Tādos apstākļos, ir īpaši ASV konsekventi īstenotās Trampa nodokļu reformas un acīmredzami lētākā amerikāņu darba tirgus (Eiropa šajā ziņā ir daudz "sociālāka") fonā, Eiropas produkcija zaudē konkurētspēju.

Pats par sevi saprotams, "vecā Eiropa" ar to samierināties nevarēja.

Gazprom, gāzes urbuma veidošana
© Sputnik / Алексей Филиппов

Vācijai un Austrijai tas nozīmē ne tikai pakāpenisku ekonomikas nožņaugšanu un augstas gāzes cenas birģēriem. Vācu mājsaimniecības jau tagad par zilo degvielu maksā apmēram par 40% vairāk nekā vidēji citās Eiropas valstīs. Tas nozīmē arī bojāeju veselām rūpniecības nozarēm: ķīmiskajai un elektrotehniskajai rūpniecībai, daļēji arī Vācijas slavenajai mašīnbūvei. Tas nozīmē potenciālu masveida bezdarbu un "zilo apkaklīšu" nemierus. Protams, piedevām tā ir gandrīz garantēta "Alternatīvas Vācijai" nākšana pie varas.

Tāds stāvoklis neapmierina arī Krievijas Federāciju.

Nē, mums (Krievijai – tulk. piez.) nav nekādu īpašu grūtību ar ieguves pārveidi par SDG, to spilgti apliecina "Novateka" pieredze Jamalā. Taču grūtības rūpniecības nozarē Vācijā mums vispirms nozīmē kolosāla noieta tirgus zaudējumu. Tāpēc mēs esam gatavi "palīdzēt" vāciešiem par ar vērā ņemamiem zaudējumiem. Tieši tāpēc, neskatoties uz visām politiskajām pretrunām, Krievijas un Vācijas valdību attiecībās vērojama tik aizkustinoša vienprātība "Ziemeļu straumju" jautājumos. Vācieši ir gatavi itin viegli atteikties no dienvidu gāzes koridora – to viņi spīdoši demonstrēja ar Balkānu "Dienvidu straumi". Taču ziemeļu maršrutus viņi aizstāvēs līdz galam. Tas nebūt nenozīmē, ka viņi kaut drusciņ mūs atbalstīs dienvidu koridora lietā vai Stokholmas arbitrāžas tiesā: par Nord Stream un Nord Stream 2 mēs esam vienā komandā, taču tālāk – katrs pats savā pusē.

No otras puses, vāciešiem un austriešiem arī nepatīk mūsu "gāzes romāns" ar Ķīnu, kas jau vedis pie zināmiem augļiem – "Sibīrijas spēka": ķīnieši jau tāpat ir konkurētspējīgi, bet ar lēto cauruļvadu gāzi viņu spēks vēl pieaugs.

Tankeris
© Sputnik / Сергей Гунеев

Vēl jau ir arī korejieši: ka Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas attiecības tomēr uzlabosies, turklāt vēl nopietni un uz ilgu laiku, atkal kļūs aktuāla arī sen lolotā ideja par Korejas gāzes koridoru cauri Kima Čenuna komunistiskajiem īpašumiem. Ir arī "Tālo Austrumu enerģētiskā superloka" projekts, kurā iesaistīsies arī japāņi. Jāpatur prātā arī Krievijas SDG projekti Jamalā ("Novatek" pavisam nesen izcīnīja uzvaru projekta "Arktika SDG 2" konkursā), Ohotskas jūrā un Sahalīnā. Krievija, paziņojusi par savu vēlmi kļūt par enerģētisku superlielvalsti, nebūt nedomā mest pie malas tādu mērķi.

Tāda nu patlaban ir situācija "lielajos gāzes karos", kuros piedalās gan degvielas ražotāji, gan patērētāji.

Tāpēc lielās un bagātās Eiropas valstis tagad izvēlas nevis starp zemu cenu un enerģētisko neatkarību, bet gan – gluži vienkārši – starp savas ekonomikas izdzīvošanu un pakļaušanos "vecākajam brālim".

92
Temats:
Ziemeļu straume 2 (91)
Pēc temata
Vācija izsniegusi "Ziemeļu straumes 2" būvdarbiem nepieciešamās atļaujas
Lietuva, Latvija un Polija stāsta par "Ziemeļu straumes 2" nestajiem draudiem
Galēja rīcība: ASV senatori pieprasa bloķēt "Ziemeļu straumi 2"
Rekss Tillersons: "Ziemeļu straume 2" grauj Eiropas drošību
"Radīts Eiropai": "Ziemeļu straumi 2" vairs nevar apturēt
Eirokomisija atļāva sev regulēt "Ziemeļu straumi 2"
Čehija varētu kļūt par "Ziemeļu straumes 2" atbalstītāju