Ļoti dīvaini ir ar tankiem stāties pretī informatīvajai agresijai. Loģiskāk būtu šādiem mērķiem veidot jaunus analītiskos centrus un paplašināt to finansējumu, atzīmēja RIA Novosti komentētājs Rostislavs Iščenko. Polijas premjers ir ļoti labi informēts par to, ka pavisam nesen, tikai pirms trim vai četriem gadiem Varšava bija viena no galvenajām vietām, kur Rietumi īstenoja savas programmas Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas opozīcijas sagatavošanai informatīvai konfrontācijai ar šo valstu valdībām.
Poļi, kā arī viņu kolēģi no ASV un Lielbritānijas apmācīja plānoto maidanu topošos lauka komandierus un elitāros kājniekus un centīgi reklamēja informācijas ieroču spēku. Piemēram, viņi stāstīja, kā sabruka PSRS, kam bija vairāk nekā 40 tūkstoši tanku, taču tā nespēja noturēties pretī dažām rietumu radiostacijām.
Interesantākais ir tas, ka lielā mērā tā bija patiesība. PSRS netika pieveikta kaujas laukā, pat netika salauzta ekonomiski. Grūtības 80. gados bija milzīgas, taču pārvaramas — laikā no 1920. līdz 1945. gadam klājās daudz grūtāk.
PSRS tika sakauta informācijas frontē. Nepalīdzēja ne spēcīgā armija, ne labākā valsts drošības struktūra pasaulē. Pat nožēlojamie līdzekļi, ko izdevās likt lietā valsts glābšanai, tika paralizēti, jo elite un sabiedrība noticēja "konverģences" labvēlībai tikpat stipri, kā viņu vectēvi un vecvectēvi ticēja komunismam.
Tā nu Rietumi uzvarēja PSRS nevis ar tankiem, bet gan ar tiem pašiem "analītiskajiem centriem" (protams, sastopami tūkstošiem paveidu tamlīdzīgu organizāciju, taču mēs tās saucam tāpat, kā Mateušs Moraveckis savā runā). Un Polijas premjers ierosina atteikties no to finansējuma.
Pamēģināsim tēzēs atspoguļot viņa argumentus.
1. Krievija uzsākusi informatīvu uzbrukumu Eiropai un NATO, kam netiek veikta pietiekami nopietna un efektīva pretdarbība.
2. Polijas politiķis iesaka pievērst uzmanību šai problēmai un pat palielināt NATO valstu izdevumus kolektīvajai aizsardzībai.
3. Aizsardzības efektivitātes palielināšanai viņš iesaka samazināt "analītisko centru" un palielināt tanku skaitu.
Otrais punkts loģiski izriet no pirmā. Taču trešais punkts nebūt neizriet no abiem pirmajiem. Gluži pretēji, tas ir pretrunīgs. Ja pret jums vērsts informatīvais karš, jums ir jāpastiprina informācijas struktūras. Starp citu, tieši tā rīkojās ASV un kolektīvie Rietumi laikos, kad Polija vēl bija Varšavas līguma organizācijas un Savstarpējās ekonomiskās padomes locekle (tā apvienoja PSRS tuvākos sabiedrotos konfrontācijā ar Rietumiem). Kā zināms mums un, neapšaubāmi, — arī poļu politiķiem, tieši tā Rietumi uzvarēja aukstajā karā.
Moraveckis nav Porošenko, atklātas muļķības viņš nestāstīs. Polijas politiķi ir pietiekami kvalificēti, vieni no kvalificētajiem ES Austrumeiropas locekļi vidū. Ar viņiem, šķiet, konkurēt spēj tikai čehi. Nav nekāds brīnums, ka Čehija un Polija no iestāšanās ES guvušas labumu, bet citas Austrumeiropas valstis tikai cietušas zaudējumus.
Skaidrs, ka pie varas esošā prorietumnieciskā elite vēlas saglabāt savu vietu Polijas politikā un Polijas vietu Eiropas politikā. Zaudētā loģika atgriesīsies, ja paskatīsimies uz Moravecka tēzēm no šī viedokļa un nedaudz attīrīsim no ideoloģiski propagandiskā apmetuma un pārtulkosim tās.
Tātad Moraveckis konstatē, ka Rietumi ir cietuši bezcerīgu sakāvi informācijas karā pret Krieviju. Viņš izmanto maigus un politiski korektus formulējumus, taču ieteikums atbrīvoties no "analītiskajiem" centriem neatstāj šaubas par frāžu jēgu — atlaiž tikai to armiju, kas zaudējusi karā.
Toties Moravecka trešā tēze par tankiem analītiķu vietā ir ieteikums, kā zaudētā informācijas kara apstākļos saglabāt pašreizējās elites varu. Moraveckis piedāvā pievērst uzmanību spēkam.
Pret Krieviju viņam tanki nav vajadzīgi. Viņš zina, ka Maskava neuzbruks. NATO, it īpaši ASV tanki Polijas valdībai vajadzīgi tās teritorijā kā arguments iekšpolitiskajā diskusijā. Aptuveni tāpat kā savulaik Centrālā, Dienvidu un Rietumu bruņoto spēku grupu tanki kļuva par padomju režīmu pēdējo argumentu diskusijā ar prorietumniecisko opozīciju.
Moraveckis nebūt necer, ka NATO tanki panāks to, kas neizdevās padomju tankiem, — viņš nav tik naivs. Taču viņam nemaz nevajag, lai pašreizējais režīms Polijā turētos mūžīgi — ka tik pietiktu viņa paša politiskajam mūžam. Pie tam ar ieroču iepirkumiem var tīri labi nopelnīt.
Protams, militārā histērija palielina nejauša konflikta risku. Taču neviens neraud par matu zudumu, ja galva aizripojusi. Prakse un pieredze liecina, ka varu zaudējoša elite gandrīz vienmēr ir gatava riskēt ar karu. It īpaši ar svešu karu.
Tiesa, arī Ukrainas elite ir sapņojusi par NATO karu pret Krieviju Ukrainas interesēs. Taču neviens nav sācis karu ne tikai par interesēm, bet pat par pašu Ukrainu. Pat ar viņiem pašiem neviens nekaro. Pašlikvidācijai pilnīgi pietiek ar savu iekšējo uzkrāto iznīcinošo potenciālu. Polijas liktenis bieži līdzinājies Ukrainas liktenim, it īpaši sabrukuma un sadalīšanas aspektā. Procesi Varšavā tikai aizkavējās par dažiem gadiem vai gadu desmitiem.
Polijas premjeram vajadzētu būt ļoti piesardzīgam. Ka tik nepiesauktu kādu nelaimi, piesaucot tankus.
