Protesti Rumānijā

Eiropas pašnāvība: Rumānija "denonsē" savas robežas

103
(atjaunots 11:42 16.02.2018)
Mūsdienu ES ir stikla nams ar lielu skaitu iesaldētu teritoriālo konfliktu. Straujas kustības tajā nav ieteicamas. Katrs akmens nevis izsitīs logu kaimiņam, bet gan atgriezīsies kā bumerangs.

Rumānijas bijušais prezidents Trajāns Besesku nāca klajā ar oriģinālu paziņojumu. Viņš informēja, ka nākamnedēļ līdz ar vairākiem Rumānijas Lielās nacionālās sapulces deputātiem iepazīstinas ar Ribentropa un Molotova pakta un tā seku denonsācijas deklarāciju. Arī iepriekš Besesku ir publiskojis skaļus paziņojumus, un tas vēl ir maigi teikts, atzīmēja aģentūras RIA Novosti autors Rostislavs Iščenko. Par dokumenta nosaukumu un saturu varēsim spriest, kad tas kļūs par politisko realitāti — tiks iesniegts izskatīšanai parlamentā. Tomēr Trajāns Besesku vēl joprojām ir viens no vadošajiem labējā spārna politiķiem. Tāpēc viņa vārdiem ir nozīme — viņš pārstāv vienu no ietekmīgākajiem politiskajiem spēkiem valstī un pauž tā viedokli.

Neatkarības dienas svinēšana Varšavā
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Eksprezidents deklarē rumāņu nacionālistu mērķus un vēlmes. Nav svarīgi, kadiem vārdiem tie būs pierakstīti, — iespējams, tiek būs politiski korektāki. Svarīgi ir tas, ka Besesku formulējums atspoguļo to patieso būtību.

Skaidrs, ka "denonsēt sekas" nav iespējams, tās var tikai likvidēt.

Vēl vairāk, nav Rumānijas spēkos denonsēt Ribentropa un Molotova paktu, kura oficiālais nosaukums, starp citu ir Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas līgums. Pirmkārt, Rumānija tā parakstīšanā nepiedalījās, un tu, cilvēk, nevari denonsēt līgumu, kurā neesi iesaistīts. Otrkārt, 1941. gada 22. jūnijā, brīdī, kad Vācija uzbruka Padomju Savienībai, visas abu valstu vienošanās automātiski zaudēja spēku. Turpmāk abu valstu attiecības regulēja Vacijas bezierunu kapitulācijas akts, Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumi, pēckara divpusējie un daudzpusējie līgumi, kā arī Eiropas drošībai un sadarbībai veltītās Helsinku sapulces noslēguma akts (tas joprojām ir EDSO vadošais dokuments, lai arī realitāte tā nolikumiem vairs neatbilst).

Tātad Rumānijai ne tikai nav tiesību neko "denonsēt", tai nav arī nekā "denonsējama" (līgums sen vairs nedarbojas, bet pēckara Eiropas robežas nospraudušas citas divpusējās un daudzpusējās vienošanās). Tātad runa ir tikai par teritoriālām pretenzijām pret Rumānijas kaimiņiem.

Besesku to nemaz nenoliedz, taču precizē, ka runa ir tikai par Rumānijas un Moldovas apvienošanos ar Rumānijas robežas "atjaunošanu" gar Dņestru. Tā jau ir neliela viltība, jo 1940. gadā Rumānija pieņēma Padomju Savienības ultimātu un nodeva Maskavai ne tikai pašreizējās Moldovas teritorijas, bet arī Dienvidbesarābiju un Ziemeļu Bukovinu, kas pašlaik iekļautas Ukrainas teritorijā. Pie tam Rumānijas un Moldovas apvienošanos Ribentropa un Molotova pakta "denonsācija" nevar ne sekmēt, ne traucēt — šim nolūkam pilnīgi pietiek ar rumāņu un moldāvu tautu labo gribu, kas izpausta leģitīmos referendumos.

Taču Besesku ir zināms, ka lielākā daļa Moldovas iedzīvotāju nevēlas pievienoties Rumānijai. Vēl vairāk, pēdējos gados rumānofilu partijas zaudē pat savas agrākās pozīcijas Moldovas politikā. Prezidenta vēlēšanās viņi jau ir cietuši sakāvi. Tagad patiesība uzpeldēs parlamenta vēlēšanās 2018. gada novembrī. Pagaidām apstākļi liecina, ka rumānofili cietīs milzīgu sakāvi, un jautājums par Moldovas aneksiju no Rumānijas puses uz ilgu laiku pazudīs no dienas kārtības.

Rumāņu nacionālisti ir spiesti pasteigties, turklāt vēl jāsameklē apvedceļš (pretēji moldāvu tautas gribai), lai integrētu Moldovu Rumānijā. Ja Ribentropa un Molotova pakta "denonsācija" un seku likvidācija tiks starptautiski atzīta, Rumānijai radīsies iespēja pieprasīt atgriešanos pie 1940. gada 26. jūnija robežām.

Taču parādās vairākas problēmas. PSRS un Vācijas līguma slepenais protokols tikai fiksēja PSRS un Vācijas interešu sfēras Austrumeiropā. Teritoriālās izmaiņas fiksēja atsevišķas (ar katru valsti) vienošanās. Piemēram, Rumānijas un PSRS vienošanās par robežām tika parakstītas ne tikai 1940. gadā, bet arī pēc kara. Tas ir, pakta denonsācija neļaus automātiski atgriezties vecajās robežās — tā ļaus tikai nākt klajā ar prasību "atjaunot taisnīgumu". Taču nav iespējams "atjaunot taisnīgumu" tikai vienā tā daļā. 1940. gada robežu prasības no Rumānijas puses nevar skart tikai Moldovu un izslēgt Besarābiju ar Ziemeļu Bukovinu. Bet tās jau ir teritoriālas pretenzijas Ukrainai. Vēl vairāk, 1940. gada augustā (tūlīt pēc Besarābijas nodošanas Padomju Savienībai) notika tā saucamā Otrā Vīnes šķīrējtiesa, un Vācija (ko puses brīvprātīgi atzina par šķīrējtiesnesi) pieņēma lēmumu par to, ka Rumānijai ir jāatdot Ziemeļtransilvānija Ungārijai, bet Dienvidu Dobrudža — Bulgārijai.

Lietuva pret PSRS mantojumu
© Sputnik / Sergey Melkonov

Pēc kara Vīnes šķīrējtiesas lēmumi tika atzīti par spēkā neesošiem, taču Ungārija atgriezās 1920. gada Trianona līguma noteiktajās robežās, bet Dienvidu Dobrudža tomēr palika Bulgārijas teritorijā. Ja runa ir par "taisnības atjaunošanu", Rumānija tikpat labi var izvirzīt pretenzijas arī uz šo teritoriju.

Dīvaini, taču zināms risks draud arī pašai Rumānijai. Ungārija pagaidām neizvirza teritoriālas pretenzijas kaimiņiem, taču, ja jau Bukareste var "saņemt atpakaļ Besarābiju", kāpec gan Budapešta nevarētu "atgūt Transilvāniju" vai pat pretendēt uz 1914. gada robežām?

Atgriežoties stāvoklim situācijā pirms Molotova un Ribentropa pakta, Polijai radīsies iespēja pretendēt ne tikai uz Rietumukrainas un Baltkrievijas zemēm, bet arī uz Lietuvas dienvidu teritoriju. Savukārt Slovākija var izvirzīt pretenzijas uz Aizkarpatiem. Tiesa, tie Ukrainas PSR sastāvā nonāca 1945. gadā, un pirms tam paspēja pabūt Ungārijas sastāvā, tāpēc arī Budapešta var pieteikt tiesības uz šīm zemēm.

Tālāk: savas rietumu zemes (Silēziju un Austrumpomerāniju) Polija pēc kara saņēma kā kompensāciju par austrumu zemju zudumu. Tātad iespējams, ka Vācija varētu uzdot jautājumu par to atgriešanu.

Jā, principā, ja jau dalīt, tad dalīt. Bulgārija jau kopš Balkānu karu laikiem pretendē gan uz pašreizējo Maķedonijas valsti (agrāko Dienvidslāvijas republiku), gan uz Grieķijai piederošo Maķedonijas provinci. Albāņi, kuri XX gadsimtā plaši izklīduši pa Balkāniem, jau mēģināja izmantot Kosovas precedentu tās pašas Maķedonijas dezintegrācijai, un tas vēl nav viss. Nevar droši apgalvot arī to, ka visas robežas Rietumeiropā ir taisnīgas un stabilas. Vācieši patur prātā Elzasu, austrieši — Dinvidtiroli, itāļi — Savoju un Korsiku. Un tā tālāk.

Mazs akmentiņš spēj radīt tādu lavīnu, ka Atilas huņņu iebrukums izskatīsies kā draudzīgs pikniks pie dabas krūts, bet Trīsdesmit gadu karš — kā sīks kašķītis. Lielākā daļa šo problēmu skar nevis pēcpadomju telpu, kura jau pārcietusi savas dezintegrācijas apogeju un kur centrbēdzes procesu vietā stājušies centrtieces spēki. Tās skar Eiropas Savienību.

Mūsdienu ES ir stikla nams ar lielu skaitu iesaldētu teritoriālo konfliktu. Straujas kustības tajā nav ieteicamas. Katrs akmens nevis izsitīs logu kaimiņam, bet gan atgriezīsies kā bumerangs. Un to visu spēj izraisīt amizants atvaļināts politiķis no nomaļas valsts, kurš nesaprot, cik dārgi var maksāt politiski paziņojumi.

103
Pēc temata
Skaudība un konkurence: kā Baltijas valstis izturas viena pret otru
Krievijas Valsts dome – Kijevai: ja jau okupācija, tad atdodiet pusi Ukrainas
Daļa, Krievija ir gatava nopirkt Mažeiķus: kā Polija šantažē Lietuvu
Lietuvā pieprasa saukt Kaļiņingradu par Karaliaučius
Ukraina

Ukraina iestājas NATO? Vai ukraiņi kļūs par placdarmu iebrukumam Krievijā

20
(atjaunots 13:35 07.08.2020)
Pakāpeniska atteikšanās no Kalašņikova automātiem, kopīgas mācības, izlūkinformācijas apmaiņa- Ukrainas politiķus un ģenerāļus ļoti iedvesmojis NATO īpašā partnera statuss.

Pēc viņu domām, tas pamatīgi tuvina iestāšanos aliansē. Par to, kādas perspektīvas patiesībā pavērušās Kijevai, portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Sapņi par spēcīgu aizbildni

Jau janvārī Ukraina lūdza NATO piešķirt īpašā partnera statusu ar paplašinātām iespējām. Jūnijā lūgums tika izpildīts. Kijeva gavilē. Kādas tad īsti ir tās "paplašinātās iespējas"?

Pirmkārt, tās nozīmē dalību Ziemeļatlantijas alianses mācībās, kas Ukrainas BS agrāk bija liegta. Bet tam – ātrāka un padziļināta izlūkošanas datu apmaiņa. Augstākā rada jau ķērusies pie tiesiskās bāzes, tostarp pie atbilstošiem grozījumiem likumā "Par izlūkošanu".

Ukrainas Aizsardzības ministrij pievērsusi uzmanību tam, ka partnerība "ļaus piekļūt mūsdienīgai pieredzei un spēku un līdzekļu prioritārai sertifikācijai". Kijeva varēs ieguldīt savu artavu NATO operāciju plānošanā, Ukrainas speciālistiem būs tiesības ieņemt amatus alianses štābā un citās struktūrās.

Paplašināsies sadarbība kiberdraudu, starptautiskā terorisma un organizētās noziedzības apkarošanā.

NATO īsteno Paplašināto iespēju programmu (Enhanced Opportunities Partner, EOP) no 2014. gada. Toreiz partneru statusu saņēma Zviedlrija, Somija, Austrālija, Gruzija un Jordānija. Galvenais mērķis – pastiprināt bruņoto spēku operatīvo savienojamību. Katrai valstij izvēlas konkrētus pasākumus, ņemot vērā nacionālās vajadzības.

Gatavs placdarms

Kijeva uzskata, ka partnera statuss liecina par "valsts lielo nozīmi visa bloka acīs". Sak, pilnvērtīga iestāšanās aliansē tagad ir garantēta.

Tomēr eksperti, kam RIA Novosti lūdza komentārus, atzīmē, ka tam nav nekāda sakara ar realitāti.

"Ukrainas "drīzā ieiešana" Ziemeļatlantijas blokā ilgst jau vairākus gadus, - konstatēja analītiskā kluba "Valdai" eksperts Artjoms Kurejevs. – NATO pastāvīgi izdomā Kijevai kaut kādus reklāmas gājienus. Spilgts piemērs - paplašināto iespēju partnera statuss. Patiesībā Ukraina vēl ilgi neatbildīs alianses kritērijiem. To ļoti labi saprot gan Briselē, gan Vašingtonā."

Ukrainas oficiālie dati liecina, ka valsts izdevumi aizsardzībai atbilst prasībām – 5,4% no IKP (2019. gadā). Tomēr UBS, pēc speciālistu domām, nekādi neiederas NATO.

"Tiesa, tā nav galvenā problēma. Daudz svarīgāk ir tas, ka NATO neuzņem valstis ar neatrisinātām teritoriālajām problēmām un gruzdošiem konfliktiem, - uzsvēra Kurejevs. – Kijeva aliansei nav vajadzīga. Briselei tāpat pietiek galvassāpju, piemēram, ar tiem pašiem grieķiem un turkiem. Arī Berlīnes un Vašingronas pretrunas neuzlabo situāciju."

Acīmredzamsa ir arī cita nianse: partnera statuss Ukrainai piešķirts savtīgiem nolūkiem. Militāro zinātņu doktors Konstantīns Sivkovs ir pārliecināts, ka tas automātiski paredz alianses militārā kontingenta dislokāciju valstī.

"Tagad viņi varēs sākt karadarbību no Ukrainas teritorijas, - paskaidroja eksperts. – Turklāt bez jebkādām saistībām no NATO puses. Tas ir, hipotētiskas agresijas gadījumā Kijevu neaizstāvēs. Tātad noteikumi ir visnotaļ ellišķīgi. UBS ļaus piedalīties mācībās, sniegt palīdzību. Kā Gruzijai. Taču viņus alianse neuzņēma. Mēs atceramies ar ko viss beidzās, kad Tbilisi uzbruka Dienvidosetijai – NATO pat pirkstu nepakustināja."

Nezaudē cerības

Un tomēr pēcmaidana Ukraina visiem spēkiem tiecas iestāties aliansē. Jau 2014. gada decembrī Augstākā rada apstiprināja divu likumu grozījumus, atsakoties no ārusbloku valsts statusu un apsolīja nodrošināt Bruņoto spēku atbilstību NATO. Krievijas Ārlietu ministrija uzskata, ka par NATO partneri Kijeva kļuvusi tikai politisku iemeslu dēļ.

"Lai ko NATO runātu par šo lēmumu, politiskais zemteksts ir nepārprotams – apstākļos, kad Kijeva atklāti sabotē Minskas protokolu izpildi, par ko pati alianse vairākkārti ieteikusies. Kijeva turpina karu Donbasā. To vienkārši nevar vērtēt citādi, kā vien Ukrainas valdības destruktīvā kursa mērķtiecīgu atbalstu," teica Krievijas ĀM oficiālā pārstāve Marija Zaharova.

Viņa piebilda, ka Ukrainas jaunais statuss NATO nekādi neietekmēs bruņotā konflikta noregulēšanu valsts dienvidrietumos.

Pie tam Maskava pastāvīgi pievērš uzmanību Kijevai sniegto augošo militāro palīdzību no ASV. Piemēram, ASV aizsardzības budžeta 2021. gadam projekts paredz desmitiem miljonu dolāru bruņojuma piegādēm Ukrainai.

"Plānots pat uzstrādāt programmu UBS attīstības kompleksam atbalstam, - precizēja ĀM. – Acīmredzot, ASV ir noskaņotas izmantot NATO partnera ar paplašinātām iespējām statusa piešķiršanu Ukrainai, lai stiprinātu savu ietekmi valsts aizsardzības sektorā. Vašingtona vienmēr aktīvi mudināja Kijevu reformēt bruņotās struktūras un nodrošināt militārās rūpniecības kompleksa pāreju pie NATO standartiem."

Pēc būtības, ar tamlīdzīgiem soļiem Vašingtona atbalsta "kara partiju" Kijevā un atbalsta Ukrainas valdības soļus: Minskas protokolu sabotāža un karadarbības turpināšana Donbasā.

20
Tagi:
uzbrukumi, NATO, Krievija, Gruzija, Ukraina
Pēc temata
Tramps aicina Eiropu nežēlot naudu Ukrainai
Bloķēt Krimu. ASV nopietni ķērušās pie Melnās jūras
Latvija sveic Ukrainu ar integrāciju, eksperti uzskata, ka tā neredzēs NATO 20 gadus
(OTRK) Iskander

Jauni sveicieni NATO: "Iskander" pielāgosies mērķiem jūrā

26
(atjaunots 13:26 07.08.2020)
Krievija stiprina nacionālo un starptautisko drošību, piesedzot ar raķešu kompleksiem "Iskander" savas sauszemes un jūras robežas.

Stratēģija ir loģiska: jo vairāk raķešu kompleksu un iespējamā kaitējuma potenciālajam agresoram, jo stabilāks ir miers Eiropā un Āzijā, norāda militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Avīzes "Izvestija" informācijas avots Krievijas Aizsardzības ministrijā atklāja, ka operatīvi taktiskie raķešu kompleksi (OTRK) "Iskander" tiks izmantoti triecienam pa pretinieka jūras desantu un kuģiem. Sauszemes spēku raķešu brigādes sākušas apgūt jūras kauju taktiku. Komplekss pretinieka desanta atvairīšanai jau tehnoloģiski ir gatavs.  OTRK "Iskander M" atšķiras darbības rādiusa un precizitātes ziņā. Analogu tam nav visā pasaulē.

"Iskander" šaušanas mācības jūrā notika 20. jūlijā KF Bruņoto spēku Dienvidu kara apgabala raķešu grupējuma pēkšņās pārbaudes laikā. OTRK nosacīti likvidēja militārās tehnikas grupu, tai izsēžoties krastā no desanta kuģiem, un neļāva nosacītā pretinieka jūras desantam ieņemt Melnās jūras krastu.

Integrācijā ar bruņoto spēku kontroles automatizēto sistēmu "Iskander" krasta aizsardzības dziļumā spēj reālā laika režīmā saņemt informāciju par mērķiem no aviācijas, flotes, izlūkiem, bezpilota lidaparātiem un  apšaudīt kustīgus mērķus jūrā (ar pretinika kuģu kursa un ātruma korekciju). OTRK "Iskander M" raķetes nespēj pārtvert nekādas esošās un perspektīvās PRA sistēmas. Tās pārvar 500 km 4 minūšu laikā, pie tam kaujas galviņas 9M728 vai R-500 novirzās no mērķa ne vairāk kā par vienu metru. Sadraudzībā ar krasta raķešu kompleksiem "Bal" un "Bastion" (attālums jūrā – 260 un 350 km atbilstoši), spēcīgākais "Iskander" spēj nostiprināt ešelonēto aizsardzību un padarīt Krievijas jūras robežas patiešām nepieejamas.

Iepriekš Krievijas AM ziņoja, ka ar OTRK "Iskander M" tiks apbruņotas visas desmit raķešu brigādes un plānots savormēt vēl trīs. Krievijas aizsardzības rūpniecība laiž klajā divus brigāžu komplektus gadā. vienlaikus tiek modernizēti "Iskander" ar mērķi celt kompleksu efektivitāti.

Kuģu apšaude

Par Krievijas krasta aizsardzību atbild Baltijas, Ziemeļu, Klusā okeāna, Melnās jūras flotes un Kaspijas flotiles kara kuģi, jūras aviācija un krasta spēki. Liela loma ir mobilajiem pretkuģu raķešu kompleksiem "Bal" un "Bastion". Laika gaitā ierinda krastā kļūst "blīvāka". Piemēram, 2019. gadā Baltijas flote saņēma pati savu tanku pulku – aizsardzībai no desanta, bet Melnās jūras floti nostiprina trešais gaisa desanta pulks Krimā.

Neordinārais lēmums – piesaistīt krasta aizsardzībai Sauszemes spēku raķešu brigādes ar kompleksiem "Iskander M" ļauj operatīvi paplašināt Krievijas precīzo ieroču potenciālu jūras karadarbības arēnā.

Saskaņā ar izstrādātāja datiem, Krievijas raķešu brigādes komplektu veido 51 mašīna, ieskaitot 12 starta iekārtas, 12 transporta-pielādēšanas, 11 štāba un 14 sagādes mašīnas. Tātad divu minūšu laikā brigāde var palaist 24 raķetes (līdz atkārtotai pielādēšana). Pastiprinātās brigādes zalve – 32 raķetes. Jo lielāku skaitu mērķu "Iskander" likvidēs jūrā, jo mazāk Krievijas karavīriem nāksies karot krastā. Tās nav liekas raizes, jo domājamā pretinieka mūsdienu uzbrukuma taktika paredz dažādus jūras desanta variantus (Baltija ir īpaši bagāta ar tamlīdzīgām NATO mācībām). Tiek izspēlēts desants neiekārtotā krastā un jūras kājnieku aizhorizonta izsēdinašana no desanta kuģiem – ātrgaitas kuteros un helikopteros ar eskorta  triecina kuģu un aviācijas atbalstu. "Iskander M" masveida trieciens 500 km attālumā var izjaukt tamlīdzīgu pretinieka operāciju pašā sākumā. Pie tam OTRK komandas var tikpat efektīvi atbalstīt arī Krievijas jūras kājnieku darbības.

Ne velti kompleksu "Iskander M" dalība mācībās vienmēr īpaši kaitina NATO vadību – tai nav nekā, ko likt pretī. Un tagad alianse saņem jaunus sveicienus – jūrā. Modernizētie "Iskander" kompleksi un jūras mērķiem pielāgotās raķetes ar palielinātu darbības rādiusu ("Rosteh" apsolīja) ļaus manāmi ierobežot NATO Jūras spēku provokatīvo aktivitāti un stiprināt starptautisko drošību Krievijas robežu perimetrā. Jāpiebilst, ka Krievija nevienu neapdraud, tā tikai asimetriski atbild uz Rietumu naidīgajiem soļiem, adekvāti reaģē uz Rietumu militārā bloka augošo trieciena potenciālu Baltijas un Melnās jūras reģionā. Ja alianse pārtrauks dislocēt Krievijas robežu tuvumā nepārprotami pret Krieviju vērstas PRA pozīcijas un jaunas militārās bāzes, "Iskander" demonstrēs savas unikālās iespējas tikai poligonos.

Neatvairāma kvaziballistika

OTRK "Iskander M" ir paredzēts neliela izmēra un teritorijā izkliedētu mērķu precīzai likvidācijai ar vairāku tipu kaujas galviņām, kuru vidū ir arī kodoltermiskais bruņojums līdz 500 km attālumā. tēmēšanai tiek izmantota inerciāla navigācijas sistēma un GLONASS satelītu signāls. Fināla zonā aktivizējas "gudrā" optiskā paštēmēšanas galviņa, kas nodrošina precizitāti līdz dažiem metriem. Raķešu mērķi iespējams mainīt lidojumā, tāpēc iespējams uzbrukt mobiliem mērķiem, ieskaitot pretinieka kuģus.

Kompleksa rīcībā ir divu tipou raķetes: aeroballistiskās 9M723, kas pārvietojas pa kvaziballistisku trajektoriju līdz 50 km augstumā, un spārnotās 9M728, jeb R-500, kas tuvojas mērķim nelielā augstumā. "Iskander" raķetēm ir maza atstarojošā virsma, sarežģīta lidojuma trajektorija (to vada gāzes dinamiskās un aerodinamiskās stūres), un tās nespēj pārtvert neviena esošā PRA un PGA sistēma. Pēc starta un mērķa tuvumā raķetes enerģiski manevrē ar pārslodzi 20-30g apmērā. Raķetes starta masa – 3,8 tonnas, garums – 7,2 metri, ātrums pārsniedz 2 km/sek., intervāls starp divu raķešu startiem – 1 minūte.

Galvenie likvidācijas objekti krastā – pretinieka raķešu kompleksi un reaktīvās zalves uguns sistēmas pozīcijās, kara aviācija aerodromos, komandpunkti un sakaru mezgli. OTRK "Iskander M" pārspēj labākos ārvalstu analogus (Lance, ATACMS, Pluton) precizitātes, raķešu starta sagatavošanas ātruma un citu īpašību ziņā. Kompleksa galvenās priekšrocības: stratēgiskā mobilitāte, iespēja slēpti organizēt kaujas dežūru un palaist raķetes, lidojuma uzdevuma automātisks aprēķins un ievadīšāna, augsta kaujas uzdevuma izpildes ticamība apšaudes un radioelektroniskās cīņās apstākļos. Atgādināšu, ka Krievijas "Iskaner" ir sekmīgi pārbaudīti kaujas apstākļos Sīrijas Arābu Republikas teritorijā. Salīdzinājumam: ASV atteicās no sava "Iskander" analoga, jo kompānija "Raytheon" nespēja izstrādāt jaunu modernu OTRK Pentagona vajadzībām.

26
Pēc temata
Krievijas ĀM komentēja scenāriju par kodoluzbrukumu Baltijai
Amerikāņu medijs pastāstīja par Krievijas kompleksu, no kura baidās NATO
Kā "Bastioni", "Iskanderi" un Baltijas flotes aviācija atbildēja uz mācībām "Baltops 2020"
"Maskavu noteikti sasniegs": ko amerikāņi vēlas uzstādīt Eiropā
Kunaširas sala

"Vajadzīgi kodolieroči": japāņi sašutuši par ĀSM centra atklāšanu Kuriļu salās

0
(atjaunots 07:37 08.08.2020)
Pie jaunā Ārkārtas situāciju ministrijas centra Kuriļu salās uzstādīta piemiņas plāksne ar imperatora Nikolaja I vārdiem: "Kur reiz pacelts Krievijas karogs, tur tas nedrīkst nolaisties."

RĪGA, 8. augusts — Sputnik. Interneta lietotāji no Japānas satraukti par Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas Avāriju un glābšanas centra atklāšanu 5. augustā Kunaširas salā Kuriļu arhipelāgā, vēsta RIA Novosti.

Centrs tika svinīgi atklāts 5. augustā. Par to informēja arī japāņu portāls Yahoo News Japan. Līdzās jaunajam centram uzstādīta piemiņas plāksne ar imperatora Nikolaja I vārdiem: "Kur reiz pacelts Krievijas karogs, tur tas nedrīkst nolaisties."

Raksta komentētāji Yahoo News Japan ir pārliecināti, ka Krievija atkal esot nodemonstrējusi, ka tai pieder Japānā par ziemeļu teritorijām sauktās Kuriļu salas.

"Uz salu atgriešanos var necerēt. Ir jāpārtrauc draudzīga sadarbība," uzskata lietotājs IKS.

"Abes diplomātija attiecībās ar Krieviju bija viena no lielākajām pēckara politikas neveiksmēm," savu viedokli pauda dda.

"Neko nevar līdzēt, Dienvidu Kuriļus kontrolē Krievija," atzīmēja sah.

"Nav nekādu izredžu, ka salas atgriezīsies, kamēr Krieviju neiznīcinās stihija," paziņoja deu.

"Ja Japāna patiešām vēlas atgūt salas, tai vajadzīgi kodolieroči," uzskata Asa.

Maskava un Tokija jau ilgus gadu desmitus pūlas noslēgt miera līgumu pēc Otrā pasaules kara. Galvenais šķērslis – dienvidu Kuriļu salas piederības jautājums: pēc konfrontācijas beigām viss arhipelāgs pārgāja Padomju Savienības sastāvā, tomēr Tokija apstrīd Iturupas, Kunaširas, Šikotanas un neapdzīvojamu salu piederību – Japāna tās dēvē par "ziemeļu teritorijām".

Maskava norāda, ka Dienvidu Kuriļu salas pārgāja PSRS teritorijas sastāvā saskaņā ar kara iznākumu, un Krievijas suverenitāte par tām nav apšaubāma – tā ir atbilstoši tiesiski noformēta starptautiskā līmenī.

 

0
Tagi:
Japāna, Krievija
Pēc temata
Japāna vēlas sekmēt dialogu ar Krieviju, lai atgūtu četras salas
Japāna protestē pret raķešu kompleksu izvietošanu Kuriļu salās
Pēdējais Krievijas saskaldīšanas plāns. Politekonomisks feļetons
Japāna zaudējusi izredzes uz dienvidu Kuriļu salām, uzskata eksperts