Pikets krievu mācību valodas atbalstam Latvijā

"Krievu pasaules taustekļi". Kur bijušajā PSRS iepotē rusofobiju

127
(atjaunots 09:27 14.02.2018)
Pastāvīgā "cīņa ar krievu pasauli" ir ļoti izdevīga. Pateicoties tai, Ukrainā un Baltijas valstīs izdodas radīt un atbalstīt ienaidnieka tēlu.

Etniskie konflikti novērš cilvēku uzmanību no īstām problēmām: bezdarba, zemām algām. Pie tam valsts rusofobijas aizsegā notiek cīņa ar "padomju mantojumu". Aģentūras RIA Novosti autors Antons Lisicins pamēģināja tikt skaidrībā, kāpēc Kijevai, Tallinai, Viļņai un Rīgai tik ļoti vajadzīgi iedomātie "krievu draudi".

Likumi pret krievu skolām

Viena no spilgtākajām diskriminācijas izpausmēm bijušajā PSRS ir pakāpeniska krievu valodā iegūstamās izglītības izskaušana. Par to runā ne tikai mediji, bet arī — tiesa, paretām — starptautiskās iestādes. 2018. gada janvārī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pieņēma rezolūciju par mazākumtautību valodu aizstāvību Eiropā. EPPA uzskata, ka mazākumtautībām jādod iespēja saņemt izglītību dzimtajā valodā visā mācību periodā — no pirmskolas iestādēm līdz augstskolām.

Konkrēti adresāti dokumentā nav minēti, taču ir skaidrs, ka Strasbūra runā par Ukrainu, Latviju, Lietuvu un Igauniju, jo tieši Kijeva, Rīga, Viļņa un Tallina rīkojas pilnīgi pretēji EPPA rekomendācijām.

To atklāti apstiprināja Ukrainas mediji pēc principa "podu neesmu ņēmusi un atdevu veselu" — tie nekavējoties paziņoja, ka Kijeva rezolūcijas tekstā nav pieminēta. Tiesa, Ungārijas pārstāvis paskaidroja, ka Ukraina pārkāpj EP standartus mazākumtautību valodu jautājumā. Budapešta konsekventi kritizē Ukrainā pieņemto izglītības likumu, kas pārkāpj ungāru, rumāņu un moldāvu mazākumtautību tiesības. Tiesa, Ukrainas parlaments neslēpa, ka pamatos likums vērsts pret krievvalodīgajām skolām.

Baltijas valstis tamlīdzīgu politiku sekmīgi īsteno ne pirmo gadu desmitu. No 2020. gada Latvijā vispārizglītojošie priekšmeto skolās tiks pasniegti tikai latviešu valodā — valdība apstiprinājusi atbilstošos likumu grozījumus un nodevusi tos Saeimai.

Skolas cenšas igauniskot arī Tallina. Jau 90. gados republikas parlaments nodrošināja atbilstošo likumu bāzi. Jāpiebilst, ka, pateicoties Pilsonības likumam, 1992. gadā parlamentā iekļuva tikai etniskie igauņi.

Atnācēji no krievu pasaules

Gan Latvijā, gan Igaunijā ir alien'u — "ārzemnieku", "svešinieku", "atnācēju" problēma. Pēc neatkarības iegūšanas Rīga un Tallina nepiešķira visas pilsoniskās tiesības tiem, kuru ģimenes iepriekšējās paaudzēs nav bijuši pirmskara Latvijas un Igaunijas pilsoņi. Nepilsoņu skaits pakāpeniski samazinās naturalizācijas, emigrācijas un dabiskās mirstības rezultātā. Tomēr galveno "republikas tēvi" paveica: valsts politiskā pamata formēšana un privatizācija aizritēja bez nepilsoņiem, tas ir, bez krieviem.

Lietuva piešķīra pilsonību pēc "nulles varianta" principa. Vienādas tiesības saņēma visi Lietuvas PSR iedzīvotāji neatkarīgi no etniskās piederības un senčiem. Taču arī šajā valstī ir problēmas ar krievu skolām.

Karjera "okupācijas režīma" laikā

Tallina, Viļņa un Rīga konsekventi un aktīvi cīnījās pret to, kas tām bija palicis no PSRS laikiem. Sākot ar padomju simboliku, kas aizliegta Latvijā un Lietuvā, un beidzot ar rūpniecību: fabrikas un rūpnīcas tika burtiski sazāģētas metāllūžņos. Ar nepieciešamību atbrīvoties no "totalitārā" padomju mantojuma Baltijas valstis aizbildina gan nepilsonību, gan krievu valodas izspiešanu. Uz jautājumu par to, kas tad īsti kopīgs "totalitārajam režīmam" ar krievu mazākumtautību, Tallina, Viļņa un Rīga atbildēt nevēlas, citādi taču nāksies atzīt, ka rusofobija sakņojas citos apsvērumos.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins
© Sputnik / Михаил Климентьев

"Krievu skolas pastāvēja uz budžeta līdzekļiem arī 1918.-1940. gadu neatkarīgajā Latvijas Republikā līdz ar poļu, ebreju un vācu skolām. Vēl vairāk, krievu un vācu valodā bija iespējams uzstāties Latvijas Saeimā no 1922. līdz 1940. gadam," — atgādina Latvijas Cilvēktiesību komitejas līdzpriekšsēdētājs Aleksandrs Kuzmins.

Klaipēdas pilsētas padomes deputāts Vjačeslavs Titovs atsauca atmiņā, kā, aizbildinoties ar cīņu pret PSRS mantojumu, līdz ar rusofobu nākšanu pie varas 90. gados tika iznīdēts viss ar PSRS saistītais, kas patiesībā nozīmēja visu krievisko un pa krieviski rakstīto.

"Krievu iedzīvotāji nokļuva rusofobi noskaņotās valdības ķīlniekos," — viņš ir pārliecināts.

Igauņu sabiedriskais darbinieks Alans Hantsoms atzīmēja, ka cīņa ar padomju mantojumu noritēja pēc principa "Lai iet kā iet, jo zinu labāk vēl ies!" "Padomju laikos visa partijas saimnieciskā nomenklatūra tika komplektēta pārsvarā ar nacionālajiem kadriem, tas ir, tieši igauņiem, kuru vidū daudzi "okupācijas režīma" laikā veidoja tīri labu karjeru valsts varas iestādēs un armijā. Tāpēc jau Igaunijā nevirzījās uz priekšu savulaik bijušo disidentu izvirzītā globālā kriminālprocesa ideja pār PSKP, jo lielākā daļa neatkarīgās Igaunijas vadītāju, ieskaitot prezidentu un premjerministru, bija augsti stāvoši nolādētās PSKP locekļi," — viņš skaidroja.

Hantsoms stāsta arī par igauņu valstiskuma sakariem ar krieviem, ko Tallina piemin ļoti negribīgi. "Neatkarība tika iegūta Pilsoņu kara laikā. Par to lielā mērā varam pateikties krievu baltgvardiem. Tiem pašiem, ko Igaunija pēc Tartu līguma noslēgšanas 1920. gadā pēc boļševiku prasības atbruņoja un ieslodzīja koncentrācijas nometnē, kur lielākā daļa mira no tīfa, bada, aukstuma un smagā darba," — atgādina sabiedriskais darbinieks.

Toties 1940. gadā Igaunijā ienākusī padomju vara ļoti labi zināja, kas palīdzēja nelielajai republikai iegūt valstiskumu. "Igaunijas varasvīriem to atcerēties negribas, taču pirmajā lielajā masveida deportācijā 1940. gadā NKVD vispirms arestēja krievu virsniekus un sabiedriski politiskos darbiniekus," — uzsvēra Hantsoms.

Starp citu, arī pie Latvijas neatkarības šūpuļa 1918. gadā stāvēja baltgvardi. No Sarkanās armijas Rīgu citu starpā atbrīvoja arī krievu virsnieka — pulkveža Anatolija Līvena vienība. 

Bulgakovs, Visockis, Cojs

Cīņa ar "totalitāro" pagātni — dekomunizācija — notiek arī Ukrainā. 2015. gadā tika pieņemts likums, kas aizliedz gan komunistiskā, gan nacistiskā režīma propagandu. Likums tiek ievērots tāpat kā Baltijas valstīs.

2016. gada maijā Ukrainas prezidents Petro Porošenko uzsvēra, ka dekomunizācija ir nacionālās drošības jautājums, un deva norādījumus, kā to labāk paveikt. "Neatgriezties pie impēriskajiem nosaukumiem. Es nepieļaušu, lai Ukrainas karti atkal notraipītu jaunkrievu toponīmi," — klāstīja valsts galva.

Tā paša gada vasarā parlaments pieņēma lēmumu par nosaukuma maiņu Kirovogradas pilsētai, kas 1939. gadā tika nosaukta par godu komunistiskās partijas darbiniekam. Tomēr Ukrainas politiķi nepiešķīra pilsētai vēsturisko nosaukumu — Jeļisavetgrada. Neskatoties uz vietējo iedzīvotāju un pilsētas padomes iebildumiem, Rada apstiprināja jaunu toponīmu — Kropivņicka — par godu ukraiņu dramaturgam, kurš pazīstams ar savu atteikumu tulkot savus daiļdarbus krievu valodā.

Galvenā dekomunizācijas iestāde Ukrainā ir Nacionālās atmiņas institūts. Janvārī tā vadītājs, aktīvs ideoloģisks cīnītājs Vladimirs Vjatrovičs ar tegu "prom no Maskavas" paziņoja, ka Visocki, Bulgakovi un Coji ir "krievu pasaules taustekļi".

Brīdinājumu par to, cik bīstams ir Bulgakovs un Cojs, Vjatrovičs noslēdza tā: "Tieši kultūra ir pamats, uz kura katrs imperiālisms būvē savas varenības templi."

Tegu "prom no Maskavas" Vjatrovičs izmanto jau sen, un savos izteikumos ir konsekvents. 2017. gada maijā viņš aicināja ukraiņus saraut sakarus ar tuviniekiem Krievijā. "Viss, kas attālina mūs no Krievijas, nāk par labu Ukrainai. Viss, kas satur sakarus starp mūsu valstīm (ekonomika, valoda, vēsture, kultūra, tradīcijas, galu galā pat radnieciski sakari), tiks izmantots pret mums," — sludināja Vjatrovičs.

Ukrainiskuma pirmdzimtība

Kijevas Sociālo sakaru aģentūras direktors Sergejs Belaško norāda, ka ukraiņu rusofobo nacionālistu vidū ir pārsteidzoši maz ukraiņu. Tomēr pašreizējai valdībai tas netraucē sekmīgi izmantot "cīņu pret krievu pasauli" personīgo bagātību vairošanai.

"Vjatrovičs ir cilvēks, kam "visa dzīve ir cīņa". Lai arī viņš nav gluži ukrainis. Ja būtu ukrainis, viņam būtu ukraiņu, nevis poļu uzvārds. Toties viņam ir, tēlaini izsakoties Aitmatova valodā, — mankurta komplekss. Poļu izcelsmes cilvēks, kurš, vēsturisku apstākļu spiests, kļuvis par Ukrainas pilsoni, cenšas būt svētāks nekā Romas pāvests un pierādīt sava ukrainiskuma pirmdzimtības tiesības," — paskaidroja Belaško.

Waffen SS leģionāru un viņu piekritēju gājiens Rīgā
© Sputnik / Oksana Dzadan

Sociālo sakaru aģentūras direktors piezīmēja, ka ukraiņi neveido pat "visapzinīgāko" nacionālistu avangardu. "Paskatījos pazīstamo "Nacionālo vienību" dibinātāju sarakstu: trīs krievi, viens ukrainis, viens baltkrievs. Stāstot par nācijas ideju, viņi tikai abstrakti iztēlojas, kas ir ukraiņi. Viņi to izlasījuši ideologa Dmitrija Doncova grāmatā "Mūsu sentanes gars", kurs pats bija Melitopolē dzimis krievs. Tās visas ir mankurta, janičāra sindroma izpausmes," — uzskata eksperts.

Taču Kijevai ļoti noder ukraiņu nacionālisma versija, kurā tiek sludināta cīņa ar Poliju un Krieviju. Mobilizācijas retorika — "ienaidnieki ir visapkārt" — ļauj uzturēt sabiedrībā nepieciešamo konflikta līmeni. "Porošenko ir pragmatisks līdz cinismam. Viņš saprot: ja valstī nebūs pastāvīga kara, pie tam vienalga, kurš ar ko karos, viņam neizdosies noturēt varu un īpašumus. Tāpēc viņš sarīda visas opozīcijas grupas savā starpā. Viņam būtu vēlams, lai šis process nepārtrūktu. Nojaukti visi Ļeņina pieminekļi? Nojauksim pieminekļus Puškinam! Puškins nojaukts, — tiksim līdz Bulgakovam! Tam pamatā nav nekādas idejas, tas viss tiek darīts, lai paildzinātu savu varu, saņemtu bagātības un izvestu tās ārpus valsts," — ir pārliecināts Belaško.

Rusofobie izteikumi kalpo varas un īpašumu saglabāšanai. Nekādu citu mērķu idejai "prom no Maskavas" nav. 

 

127
Pēc temata
Igaunijā izmērīts rusofobijas grāds
Lavrovs pastāstījis par rusofobo noskaņojumu Baltijas valstīs

Kāpēc Rietumus neapmierina situācijas noregulēšana Kalnu Karabahā

38
(atjaunots 17:27 24.11.2020)
Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses.

Francijas ārlietu ministrs padalījās humanitārās misijas detaļās, kuru viņa valsts organizēja palīdzībai Kalnu Karabahas iedzīvotājiem. Runa ir par ķirurgu misijas un medicīniski ķirurģiskā aprīkojuma nosūtīšanu uz reģionu, raksta RIA Novosti materiālā Irina Alksnis.

Savukārt ASV vispār iztika ar 5 miljonu dolāru piešķiršanu Sarkanā Krusta Starptautiskajai komitejai un citām nevalstiskām organizācijām, kuras sniedz palīdzību nesenā konflikta saasinājuma dēļ cietušajiem cilvēkiem.

Acīmredzams Parīzes un Vašingtonas entuziasma trūkums saistībā ar Karabahas konflikta noregulēšanu – gan retorikā, gan rīcībā – apstiprina Sergeja Lavrova sacītā patiesīgumu, kurš pieminēja viņu "aizskartās pašcieņas" demonstrāciju.

To pašu sacīja arī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, kurš ironiski atzīmēja, ka ASV un Francija "lai arī novēloti, taču arī izteica savu pozitīvo attieksmi" pret panākto vienošanos.

Un, tradicionāli, pavisam neizvēlējas vārdus situācijas aprakstīšanai Ankara. Turcijas prezidenta preses sekretārs paziņoja, ka Rietumi NATO un ES personā 30 gadu laikā izrādījās joprojām nespējīgi izvirzīt "konkrētus un reālistiskus piedāvājumus" Karabahas konflikta atrisināšanai, kamēr Krievija un Turcija spēja "panākt savstarpēju sapratni".

Par to, ka vienošanās par Kalna Karabahu izrādījās sāpīgs zaudējums Rietumiem – sevišķi, ASV un Francijai, kuras kopā ar Krieviju ir šī konflikta mierīga noregulēšanas ceļu meklēšanas EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētājas, – sāka rakstīt uzreiz.

Ja tic The National Interest žurnālistiem, šoreiz Rietumiem pagadījās nogulēt vispār visu. Tiem kļuva par negaidītu notikumu gan karadarbību atjaunošanās, gan parakstītā vienošanās, kurš paredzēja Krievijas miernešu ievešanu reģionā. Izdevums uzvēla vainu par notikušo Amerikas izlūkdienestiem, kuri, saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju, pat nespēja iegūt informāciju par Putina un Erdogana pārrunām. Savukārt par rezultātu kļuva jūtams ASV pozīciju kritums reģionā.

Taču dzīvē situācija ir vēl sliktāka, jo pozīcija "izlūkdienesti slikti pastrādāja" ļauj piesegt daudz vērienīgāku ASV izgāšanās raksturu visā šajā stāstā.

Karabahas konflikta noregulēšana, neraugoties uz salīdzinoši lokālu konflikta raksturu, iezīmē principiāli jaunu izmaiņu posmu, kuras piedzīvo globālā politiskā sistēma. Šī nebija pirmā reize, kad Savienotās Valstis un Eiropa izrādījās nevajadzīgi un nevēlami partneri vienlaikus visām iesaistītajām pusēm.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Svarīgākais rietumu hegemonijas marķieris pēdējo 30 gadu laikā bija to visuresamība un visaptverošais pieprasījums. Jebkurā situācija, jebkurā konfliktā – pat lielā mērā iekšpolitiskos konfliktos visdažādākās valstīs – vienmēr atradās spēki, kuri apelēja uz Rietumiem, vērsās pie tiem pēc atbalsta, rēķinājās ar palīdzību un nereti saņēma to vienā vai otrā veidā.

Kā uzskatāmāko paraugu šādai pieejai var atsaukt atmiņā epizodi Krimā 2014. gada pavasarī, kad Ukrainas karavīri centās "ieņemt" Krievijas militāro objektu ar kliedzieniem "Amerika ir ar mums". Tas, protams, izskatās smieklīgi, bet tai pat laikā ļoti precīzi atspoguļo ievērojama cilvēku skaita, tai skaitā augstāko amatpersonu, domu gājienu uz visas planētas – no Baltkrievijas līdz Venecuēlai, no Sīrijas līdz Honkongai.

Turklāt šādu lietu kārtību Rietumi mērķtiecīgi atbalsta, kuri, protams, ir ieinteresēti turpināt būt "patiesība pēdējā instancē" un paturēt, ja ne kontrolpaketi, tad vismaz veto tiesības katrā pasaules problēmā un konfliktā. Tas, jāsaka, ir viens no to ģeopolitiskās dominēšanas pamatakmeņiem.

Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses. Tas vēl vairāk iespaido, jo pārrunu process noteikti nebija vienkāršs, kas atspoguļojās arī iesaistīto galvaspilsētu oficiālajos paziņojumos, kuri brīžiem savstarpēji bijā ļoti asi.

Taču tā vietā, lai pēc pasaulē ierastās tradīcijas iesaistītu ASV vai Eiropu savas pozīcijas pastiprināšanai, visi draudzīgi pieturējās pie pārliecības "paši savā starpā tiksim skaidrībā".

Un patiešām tika skaidrībā – jau post factum informējot Rietumus kopā ar pārējo pasauli par panākto un pat jau uzsākto vienošanu īstenošanas faktu.

Tādējādi tika nodarīts nopietns trieciens vēl vienam ASV ietekmes stūrakmenim un pretenzijām uz īpašo statusu pasaules sistēmā. Un prakse rāda, ka pēc pirmā mēģinājuma – turklāt tik veiksmīga – obligāti sekos citi.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka amerikāņi izvēlas norakstīt notikušo uz nejaušu savu izlūkdienestu izgāšanos. Tas ir vienkāršāk un ērtāk, nekā apzināties un vēl jo vairāk publiski atzīt, ka patiesībā konflikta noregulēšana Kalnu Karabahā nozīmē kārtējo tektonisko nobīdi pasaules politiskajā sistēmā, kura pakāpeniski atņem Savienotajām Valstīm un kopumā Rietumiem ekskluzīvo statusu tajā.

38
Tagi:
Kalnu Karabaha, Rietumi
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Karabaha: Krievijas mierneši atmīnējuši Lačinas koridoru
Turcijas mierneši Karabahā: būt vai nebūt
No kara Karabahā varēja izvairīties: atklāta saruna ar Vladimiru Putinu
Karabaha pēc kara: degošas mājas, pamests bruņojums un mierneši
Miernešu spēki

Miernešu operācijas reitings Kalnu Karabahā

24
(atjaunots 10:45 24.11.2020)
Krievijas karavīru dislokācija minimizē konflikta militāra risinājuma risku un ļauj Azerbaidžānas un Armēnijas vadība atgriezties pie pārrunu galda, bet vietējiem iedzīvotājiem – savās mājās.

Misija demonstrē Krievijas ārpolitikas augsto efektivitāti, kā arī Krievijas Bruņoto spēku nevainojamo organizāciju un cīņas gatavības augsto līmeni, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Miernešu spēki konflikta zonā nivelē pretinieku bruņotas konfrontācijas risku. Krievijas GKS kara transporta lidmašīnas vēl joprojām nogādā konflikta zonā 15. motorizēto strēlnieku brigādes vienības un tehniku – tas ir uzticams stabilitātes garants Dienvidkaukāzā. Kopš operācijas sākuma Stepanakertā un citās apdzīvotās vietās no Armēnijas teritorijas atgriezušies vairāk nekā 4 tūkstoši bēgļu.

Sarežģītā humanitāro uzdevumu kompleksa risināšanai Kalnu Karabahā Starpresoru reaģēšanas centrā strādā Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas vienība un piecas specializētās struktūras, kas nodarbojas ar spridzekļu neitralizācijas, medicīniskās, transporta un sadzīves sagādes jautājumiem un naidīgo pušu samierināšanu.

Novērošanas posteņi, patruļas un  policijas funkciju izpilde drošības zonās "Ziemeļi" un "Dienvidi" ir manāmas ar neapbruņotu aci. Mierneši rūpējas par civilā autotransporta drošu satiksmi Lačinas koridorā, pārbauda automašīnas, lai novērstu ieroču pārvadāšanu. Daudzi operācijas uzdevumi, struktūras, mehānismi un algoritmi nav tik labi saskatāmi. Situācijai Karabahā nav analogu vēsturē un tā izvirza ļoti stingras prasības 15. motorizēto strēlnieku brigādes kareivjiem.

Krievijas Federālais drošības dienests kontrolēs to, kā Armēnija nodrošina transporta satiksmi starp Azerbaidžānas rietumu rajoniem un Nahičevānas Autonomo Republiku (nekavēta pilsoņu, transporta līdzekļu un kravu pārvietošanās abos virzienos). Krievijas valdība segs ar miernešu darbību saistītos izdevumus. Jāpiebilst, ka tāda operācija izmaksā simtiem miljonu dolāru gadā (personālsastāva uzturēšana, tehnikas ekspluatācija, degvielas patēriņš), taču drošība Dienvidkaukāzā nav ar naudu mērāma.

Operācijas nozīme ir milzīga, reitings – ārkārtīgi augsts. Lai arī ANO mērogā Krievijas misija Karabahā nav plašākā, tomēr tai ir milzīga nozīme stabilitātei Dienvidkaukāzā un Kaspijas reģionā.

Tuvākās ārvalstis

Krievijas mierneši daudz izdarījuši, lai stiprinātu drošību pēcpadomju teritorijā – Abhāzijā, Dienvidosetijā, Tadžikistānā, Piedņestrā. Tomēr nesenie traģiskie notikumi Kalnu Karabahā liecina, ka bruņoto konfliktu potenciāls NVS valstīs saglabājas. Piemēri ir visu acu priekšā.

Nesen Moldovas jaunievēlētā prezidente Maija Sandu paziņoja, ka nepieciešams izvest Krievijas karavīrus no Piedņestras. Iespējams, viņa ir aizmirsusi, ka tas ir vienīgais reģions Austrumeiropas teritorijā, kur pēc miernešu kontingenta ievešanas 1992. gadā saskaņā ar atbilstošu vienošanos tika pielikts punkts karadarbībai un tā nav atsākusies jau 28 gadus.

© Sputnik / Aram Nersesyan

Piedņestrā dislocēta Krievijas BS Operatīvā grupa. Viens no tās galvenajiem uzdevumiem ir milzīgā un ļoti bīstamā vecās munīcijas arsenāla (vairāk nekā 20 tūkstoši tonnu) apsardze netālu no Kolbasnas apdzīvotās vietas (90. gadu sākumā šurp nogādāja padomju karaspēka munīcijas krājumus no Vācijas, Ungārijas un Polijas). Nav iespējams likvidēt arsenālu uz vietas, arī izvest būtu grūti – būtu vajadzīgi aptuveni 2500 vagoni, pie tam 57% munīcijas vairs nav pārvietojami. Ja krievu kareivji aizies, stāvoklis Moldovā kļūs sprādzienbīstams – vistiešākajā nozīmē. Cerēsim, ka pragmatiska pieeja gūs virsroku.

Gribētos pieminēt miernešu efektivitāti Centrālāzijas virzienā. atgādināšu: 1993. gadā Krievija, Kazahstāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna parakstīja lēmumu par Kolektīvo miernešu spēku (KMS) izveidi. Tie kļuva par stabilitātes stūrakmeni reģionā. Toreiz KMS iekļāvās Krievijas 201. motorizēto strēlnieku divīzija un pārējo valstu vienības. Kopīgiem spēkiem miernešiem tajā pašā gadā izdevās nivelēt bruņoto konfliktu Tadžikistānā. Republikā palika Krievijas FDD robežsardzes dienesta operatīvā grupa, bet 2005. gadā uz 201. motorizēto strēlnieku divīzijas bāzes Tadžikistānā veidojās 201. Krievijas armijas bāze, pēc būtības – mierneši.

Krievijas Federācija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle līdz ar citām valstīm ir atbildīga par mieru visā pasaulē. Valsts novērš un likvidē starpnacionālos un iekšējos konfliktus pēcpadomju teritorijā un citās valstīs autonomu misiju, ANO spēku un KDLO kontingenta sastāvā.

No Dienvidslāvijas līdz Angolai

Krievijas mierneši guvuši vērā ņemamu pieredzi – no ANO militāro novērotāju skaita viedokļa valsts iekļāvusies pirmajā desmitā.

Šada veida misijas tiek relatīvi dalītas divās kategorijās – miera uzturēšana un pušu piespiešana ievērot mieru ar spēku. Atbilstoši stāvoklim konflikta zonā, miernešu spēku prioritārie uzdevumi un darbības, operācijas statuss var mainīties. Piemēram, 2008. gada augustā miera uzturēšanas operācija Gruzijas-Dienvidosetijas konflikta zonā pārvērtās par operāciju, kas piespieda Gruziju ievērot mieru (pēc Gruzijas lēmuma sākt karadarbību un uzbrukuma Krievijas miernešu postenim).

Smago pieredzi Krievijas karavīri paplašina jau kopš 1992. gada, kopš ANO operācijām Dienvidslāvijā (1992.-2003.gg.), kur Krievijas kontingents sasniedza 1600 cilvēkus. Vēlāk līdzīgi uzdevumi tika risināti Angolā, Libērijā, Mozambijā, Kotdivuārā, Ruandā, Burundi, Etiopijā, Sudānā, Čadas Republikā un Centrālāfrikas Republikā. Katrai misijai ir savas īpatnības, atkarīgas no konflikta līmeņa, militārās pretdarbības riska drošības zonā, piesaistāmo spēku skaita, loģistikas un rotācijas īpatnībām, vietējo iedzīvotāju mentalitātes un klimata apstākļiem. Kareivji spiesti ātri pielāgoties "nestabila" miera stāvoklim svešā valstī un pastāvīgi būt cīņas gatavībā visa komandējuma laikā. Parastais rotācijas cikls veido sešus mēnešus, un tas ir skarbs miernešu fiziskās izturības un gara spēka pārbaudījums. Novērotāju misijas ir gandrīz neapbruņotas, operācijas ar miernešu spēku dalību pārsvarā ir viegli bruņotas.

Šogad Krievijas mierneši piedalās deviņās ANO misijās: Rietumsahārā (MINURSO), CĀR (MINUSCA), Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO), Kiprā (UNFICYP), Sudānā (UNISFA), Kosovā (UNMIK), Sudānas dienvidos (UNMISS), Tuvajos Austrumos (UNTSO) un Kolumbijā (UNVMC). To vidū lielākā ir ANO un Āfrikas savienības miernešu operācija Sudānā (vairāk nekā 20 tūkstoši kareivju). Neskatoties uz eksotisko ģeogrāfiju, tas ir smags darbs ar pastāvīgu dzīvības risku. Ik gadus visā pasaulē iet bojā aptuveni 100 mierneši. Pārsvarā tas notiek mērķtiecīgu uzbrukumu rezultātā.

24
Tagi:
aizsardzība, bruņotie spēki, mierneši, Kalnu Karabaha, Krievija, ANO
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Spriedze Karabahā – mēģinājums iesaistīt Krieviju karā Kaukāzā
Krīze Karabahā un dronu pielietojuma pieredze Sīrijā
Septiņi tūkstoši eiro par nāvi – Kalnu Karabaha var kļūt par teroristu "Meku"
Djego Maradona

Mūžībā aizgājis Djego Maradona

0
(atjaunots 19:31 25.11.2020)
Novembra sākumā slavenais futbolists pārcieta galvas smadzeņu operāciju – viņam likvidēts asinsizplūdums smadzenēs.

RĪGA, 25. novembris — Sputnik. 60 gadu vecumā miris par vienu no futbola vēsturē dižākajiem spēlētājiem uzskatītais argentīnietis Djego Maradona, vēsta RIA Novosti.

30. oktobrī Maradona tika hospitalizēts medicīniskās izmeklēšanas laikā. Vēlāk kļuva zināms, ka viņš pārcieta galvas smadzeņu operāciju – viņam likvidēts asinsizplūdums smadzenēs. 12. novembrī viņš izrakstīts no slimnīcas.

Djego Armando Maradona dzimis 1960. gada 30. oktobrī Buenosairesas priekšpilsētā. Trīs gadu vecumā, saņēmis dāvanā futbola bumbu, viņš sāka aizrautīgi spēlēt. 10 gadu vecumā nokļuva bērnu komandā – futbola kluba "Argentinos Juniors" jauniešu sekcijā. Kluba pamatsastāvā zēns debitēja nepilnu 16 gadu vecumā. 1977. gadā sāka spēlēt nacionālās izlases sastāvā.

1981. gadā Maradonu par 3,6 miljoniem dolāru lielu pārejas naudu Maradona sāka spēlēt komandā "Boca Juniors". 1982. gadā pēc pasaules čempionāta viņš noslēdza pirmo ārvalstu kontraktu ar "Barcelona" (Spānija). Transfera summa – 8 miljoni dolāru. Tobrīd viņš kļuva par dārgāko sportistu futbola vēsturē. Šajā klubā viņš nospēlēja 73 mačus, iesita 45 vārtus, izcīnīja Spānijas kausu un Spāņu līgas kausu.

1984. gadā Maradona pārcēlās uz Itālijas klubu "Napoli". Šajā komandā viņš spēlēja līdz 1991. gadam – labākos savas karjeras gadus.

1991. gadā futbolists tika diskvalificēts uz 15 mēnešiem – dopinga kontrole konstatēja viņa asinīs kokaīna pēdas.

1994. gadā Maradona kļuva par treneri un sāka vadīt komandu "Mandiyú" no Korjentesas.

Divus mēnešus pēc darba sākuma, pēc konflikta ar vienu no kluba īpašniekiem Maradona atkāpās no posteņa un sāka darbu ar "Racing Club" (1995. gadā), tomēr būtiski panākumi izpalika.

Pēdējos sporta karjeras gadus līdz 1997. gadam viņš pavadīja klubā "Boca Juniors", nospēlēja 29 mačus, iesita 7 vārdus. Pēdējā mačā 1997. gada 25. oktobrī Djego melndzeltejanā "Boca" krekliņā pēdējo reizi izgāja laukumā pret komandu "River Plate". 30. oktobrī, savā 37. dzimšanas dienā, Maradona paziņoja, ka pieliek punktu karjerai.

Pēc sportista karjeras Maradona bija sporta komentētājs un kā eksperts piedalījas sporta programmās.

0