Šajā kontekstā nez kāpēc prātā ataust dziesma par to, kā aborigēni apēda Džeimsu Kuku — žurnālista uzvārda brāli un līdztautieti. Lieta tāda, ka, pēc Viljama domām, eiropeiskajā Rīgā, pašā tās centrā aiz dzelzceļa uzbēruma dzīvo mežonīgi krievi, ko ietekmē Putina propaganda. Spriežot pēc visa, The Spectator korespondentam vienkārši paveicies tikt prom. Vēl ticamāk — viņš tur vienkārši nav bijis.
"Otrpus dzelzceļa līnijas atrodas šīs pilsētas krievu daļa — aizlaista urbānistiska teritorija, ko veido bezpersoniskas dzīvojamās mājas; teritorija, kas aiznes jūs sliktajos vecajos Padomju Savienības pastāvēšanas gados. Pēc 20 neatkarības gadiem Rīga joprojām ir sašķelta. Man tā atgādina Belfāstu konflikta noslēguma posmā. Vardarbības aktu nebija, taču atmosfēra bija saspringta."
Maigi sakot, vesela kaudze sadomājumu, pieļāvumu un pārspīlējumu, kuri liek apšaubīt godājama konservatīvā žurnāla korespondenta profesionālismu un veicina nevajadzīgu spriedzi Latvijas sabiedrībā, konstatēja Londonā dzīvojošie un strādājošie latviešu žurnāli. Viņi uzrakstīja vēstuli The Spectator.
"Mēs bijām nepatīkami pārsteigti, ieraugot, ka raksts "Krievijas melu ziņas sagādā grūtības Latvijā" publicēts tik neatkarīgā un ietekmīgā izdevumā — The Spectator, raksta Kira Savčenko un Aleksandrs Juhņēvičs.
Viņi norāda, ka rakstā ir papilnam briesmīgu faktisku kļūdu un tā var piesaistīt tiesībsargājošo iestāžu uzmanību. Taču vai tādam autoram, kura galvenais patētisms tekstā ir saistīts ar cīņu pret Kremļa dezinformāciju, nevajadzētu pašam izvairīties no nacionālā naida kurināšanas un vismaz pašam būt bezkaislīgam?
Piemēram, angļu kolēģis izmanto terminu "asimilācija" kontekstā "kā Latvijas valsts var asimilēt tos krievus"? Saskaņā ar Oksfordas vārdnīcu, termins "asimilācija" paredz kultūras identitātes zaudējuma iespēju etniskajā grupā. Tamlīdzīgu jautājumu Latvijas politiķi nekad nav diskutējuši, un tas būtu pretrunā valsts Konstitūcijai. Lai arī, atklāti sakot, Latvijas politiķi, runājot par integrāciju, patur prātā asimilāciju.
The Spectator autors apgalvo, ka Rīga esot sašķelta pilsēta, kurā krievi dzīvo drūmās piepilsētās, kurā ārzemniekam nokļūt nozīmējot īstu piedzīvojumu. Taču atliek tikai painteresēties par Centrālā statistikas biroja datiem, lai ieraudzītu, ka šis apgalvojums nebūt neatbilst patiesībai, raksta vēstules autori. Rīgā nav rajonu, kuros dzīvotu tikai latvieši vai krievi. Atliek tikai paskatīties kaut vai uz Maskavas forštati, jeb "Maskačku", ko dažkārt nepelnīti dēvē par krievu piepilsētu ar augstu noziedzības līmeni un zemu dzīves līmeni. 2017. gada sākumā šeit dzīvoja 49% krievu, 31% latviešu, 6% baltkrievu, 5% ukraiņu utt. Citos Rīgas rajonos līdzsvars etnisko grupu vidū ir vēl līdzsvarotāks.
Protams, šajā fonā Viljama Kuka apgalvojums par to, ka Latvijas nepilsoņiem esot pelēkas pases, izskatās kā tīrais sīkums. Taču arī tas ir īsts jaunums jebkuram žurnālistam, kurš raksta par Latviju.
Jautājumus par autentiskumu rada arī autora minētais skaitlis — 90 000 uz Sibīriju izsūtītu latviešu. Protams, viņš ne ar vārdu neieminas, ka Staļina represijās Latvijā cieta arī krievi, ebreji un citu tautību pārstāvji. Lai nu kas toreiz notika, tā nekādā gadījumā nebija etniska tīrīšana. Pie tam pirms publikācijas tik delikāti jautājumi noteikti ir rūpīgi jāizpēta un jāpārbauda.
Vēstules autori informēja arī par to, ka krievi Latvijā nav pēkšņi parādījušies pēckara gados pēc Staļina iegribas, — jau 1897. gadā Latvijā mita 171 000 krievu, 1935. gadā — 206 000.
Savčenko un Juhņēvičs uzstāj: tieksme attēlot krievus Latvijā kā vienotu, Kremlim lojālu masu pastiprina starpnacionālo spriedzi sabiedrībā un veicina tās šķelšanos. Viņi piebilst, ka krievi Latvijā neveido problēmas elementu. Gluži pretēji, viņi ir daļa problēmas risinājuma, argumentē vēstules autori. Latvijas stiprā puse vienmēr ir bijusi daudznacionāla sabiedrība. Diemžēl jau gadu desmitiem šo spēku Latvijā nivelējuši tie, kuri kurināja etnisko naidu, lai sasniegtu savus mērķus.
Noslēgumā autori konstatēja, ka pēdējos gados Latvijā panākts milzīgs progress integrācijas ceļā ar mērķi veidot daudznacionālu sabiedrību. Tas bija grūts, naida ērkšķiem klāts un asiņainas vēstures pilns ceļš. un tamlīdzīgi naidīgi un neprecīzi raksti ir sliktākā dāvana, kādu Latvija varētu saņemt savas jubilejas gadā.
Vēstules autori pastāstīja Sputnik Latvija, ka pagājušās nedēļas nogalē atbilde no The Spectator izdevējiem vēl nav saņemta.
No savas puses gribētos pievērst uzmanību vēl vienam fragmentam angļu žurnālista "analītiskajā darbā". Citēsim: "Krievija cenšas radīt iespaidu, ka Latvija ir neizdevusies valsts ar fašistisku mantojumu, nevis pilntiesīgs Eiropas Savienības loceklis ar augstāku IKP uz iedzīvotāju nekā Polijā, Ungārijā, Bulgārijā vai Rumānijā, jo tās ekonomikas izaugsmes tempi pārsniedz vidējo līmeni Eiropas Savienībā (augstāks nekā Lielbritānijā vai Vācijā)".
Domājams, nav jābūt žurnālistam ar plašām zināšanām ekonomikā, lai izprastu, ko nozīmē IKP pieaugums tik mazā valstī kā Latvija, kur vienas metāllūžņu vilciena kravas pārdošana uz ārzemēm spēj dubultot metalurģiskās rūpniecības eksporta rādītājus. Un nav vajadzīgas īpašas zināšanas, lai saprastu, ka Latvijas apstākļos galvenie ir nevis tie dati, kuros Latvija apsteidz Lielbritāniju un Vāciju ekonomiskās izaugsmes ziņā, bet gan dati, kuri raksturo mērogu, kādā Latvijas iedzīvotāji brauc prom uz ES, tostarp — arī uz Vāciju un Lielbritāniju.
Tātad, godātais Viljam, mēs nemaz neesam tik briesmīgi. Ja gribat par to pārliecināties, brauciet pie mums uz "Maskačku". Vai labāk tomēr mums aizbraukt pie jums?
