Krievijas karogs

Šef, viss ir pagalam: Krievija atkal nav sabrukusi

132
(atjaunots 12:38 08.01.2018)
Ukraiņu "ģeopolitiķu" un Krievijas liberāļu prognozes vēstīja, ka 2017. gadā Krievijai bija jāsabrūk, taču pareģojums kārtējo reizi nav piepildījies. Jauno sabrukuma datumu Vašingtona vēl nav izvēlējusies.

Tagad Krievijas sabrukums ir vairākkārt paātrināts un, domājams, tā "sabruks" ar atpakaļejošu datumu. 2017. gads taču ir beidzies. Šim gadam daudzi "Krievijas draugi" pareģoja visvisādas apokaliptiskas lietas. "2017. gadā Krievija sabruks", "līdz 2017. gadam Krievija beigs pastāvēt" – tamlīdzīgi eshaktoloģiski pareģojumi klīda starp visādiem "gaišreģiem", raksta RIA Novosti komentētājs Vladimirs Korņilovs.

Laiku pateica priekšā intuīcija

Pirms desmit gadiem šo frāzi gluži kā burvestību atkārtoja kādā ukraiņu televīzijas šovā, kas tika rīkoti "oranžajos gados". Toreiz 2017. gads tika bieži minēts sakarā ar to, ka tajā bija ieplānota Krievijas Melnās jūras flotes aiziešana no Sevastopoles. Kāds mediju personāžs, vēlākais 2014. gada Maidana ideologs un nozīmīga personība pēcmaidana Ukrainā, riebīgi ķiķinādams, klāstīja: "Par ko jūs tur runājat! Līdz 2017. gadam Krievijas vairs nebūs, Krievija līdz tam laikam sabruks."

Pēc tam viņš domu atkārtoja Krievijas Dienai veltītajā pieņemšanā, ko organizēja Krievijas vēstnieks Ukrainā Viktors Černomirdins.

Pēc tam frāze iegāja modē ukraiņu un krievu liberālā tusiņa lokā – klāstīt par to, ka 2017. gads būs pēdējais Krievijas vēsturē. Grūti gan teikt, kāpēc tieši tā. Laikam jau frāze "17. gads" šo cilvēku acīs pildīta ar kaut kādu simbolisku jēgu Oktobra revolūcijas sakarā.

Piemēram, ukraiņu psihoanalītiķis (vesels zinātņu doktors) Aleksandrs Filcs pirms trim gadiem skaidroja: "Krievija sabruks 2017. gadā. Šo laiku pateica priekšā intuīcija. Es tā jūtu."

Interesantākais ir tas, ka ar līdzīgiem "argumentiem" savas prognozes pamatoja arī daži "eksperti" Krievijā. Piemēram, zināmās aprindās pazīstamais Staņislavs Belkovskis arī stāstīja, ka Krievijas varas "pašsabrukšanas" process notiks 2017. gadā, un "paskaidroja" tieši tāpat kā minētais psihoanalītiķis: "Kāpēc? Nevaru paskaidrot. Intuitīvi."

"Ģeopolitiķu" viedoklis

Tajā pašā 2014. gadā Ukrainas izdevums "Glavkom" Kijevā organizēja apaļo galdu "Krievijas sabrukums: Ukrainas draudi un izaicinājumi". Tur jautājums par Krievijas sabrukšanu ap 2017. gadu pat netika īpaši apspriests – tas jau tāpat bija skaidrs. Vairāk apspriedās par to, ko šajā laikā iesākt Ukrainai, un nonāca pie slēdziena, ka tai jāgatavojas "Krievijas teritoriju ieņemšanai".

Gāzes cauruļvadi
© Sputnik / Людмила Прибыльская

Kaut kāda Olga Kurnosova, kuru šajā pasākumā stādīja priekšā kā "no Krievijas emigrējušu politiķi", paziņoja: ja vara nemainīsies ātrāk, "asiņains scenārijs ir 2017. gads". Ukraiņu filozofs Sergejs Dacjuks sāka stāstīt, ka Ukrainai pēc tam vajag "jebkurā gadījumā kontrolēt" teritorijas līdz Stavropolei, Kurskas, Voroņežas apgabalus un pat Baltkrieviju (laikam jau to arī pieskaitīja "sabrūkošajai Krievijai"). Par Kijevas "tiešo uzdevumu" Dasjuks nosauca šo teritoriju "pašvaldības organizāciju".

"Petro Porošenko bloka" struktūru PR speciālists Aleksandrs Noinecs tāpat pirms trim gadiem vēstīja: "Līdz 2017. gadam Krievija sabruks," jo "izdzīvošanas sacensībās" esot jāpaliek tikai vienai valstij – Ukrainai vai Krievijai. Un, protams, viņam likās, ka galu galā palikšot Ukraina.

No ukraiņu "ekspertiem" centās neatpalikt arī politiķi. labējo ultranacionālistu partijas "Brīvība" līderis Oļegs Tjagņiboks tikai pirms gadiņa, atsaucoties uz "lielu skaitu politologu un ģeopolitiķu" (jā, jā, patiešām – ģeopolitiķu), skaidroja, ka 2017. gadā Krievija sabruks un Ukrainai nāktos tai "palīdzēt" un izmantot sabrukuma augļus. Viņš pat jau ieplānoja, ka Kijeva atņemšot Krievijai 1/15 daļu Krievijas zelta un dimantu fonda.

Ukraiņu diplomāts Jurijs Ščerbaks bilda, ka 2017. gadā Krieviju "ķers Dieva sods". To ar lielāko prieku klāstīja arī rietumnieciski noskaņotie Krievijas mediji.

Malā nespēja palikt pat ukraiņu astrologi. Vlads Ross, kuru visi ukraiņu mediji citē katra Jaunā gada priekšvakarā, 2014. gada nogalē ziņoja, ka 2017. gadā Putins tikšot gāzts, un Krievija sašķelšoties trīs daļās.

Protams, arī miljardieris Džordžs Soross solīja Krievijai "totālu ekonomisko krahu" līdz 2017. gada beigām.

Vēl lielāku paātrinājumu

Tagad ar kārtējiem "Krievijas sabrukuma" datumiem raibie "eksperti" un "ģeopolitiķi" kļuvuši piesardzīgāki. Laikam jau vēl nav izdomājuši tikpat simbolisku gadu kā 2017.

Piemēram, visi liberālie saiti zibeņātri uztvēra un sāka grozīt "Krievijas politiķes" Nataļjas Guļevskas tēzi: "Ar Putinu vai bez viņa, Krievija tik un tā būtu sagaidījusi kārtējo sabrukuma pavērsienu, taču tagad tas būs daudzkārt paātrināts."

Tātad jaunais sabrukuma datums vēl nav izraudzīts. Taču, ja ukraiņu "ģeopolitiķiem" un krievu liberāļiem ir taisnība, Krievijai bija jāsabrūk 2017. gadā, taču tagad tās sabrukums ir "vairākkārt paātrinājies". Tad jau laikam Krievija "sabruks" ar atpakaļejošu datumu.

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

132
Pēc temata
Somijas ārlietu ministrs: valsts ir gatava sadarboties ar Krieviju
Kā Džordžs Soross mēģina mainīt pasauli
Uzlabot sadarbību ar Krieviju: pēc Putina un Makrona tikšanās
ASV pret Sorosu: 70 tūkstoši amerikāņu parakstījuši petīciju pret finansistu
Kiberuzbrukumi, foto no arhīva

Olimpiskais un Navaļnija skandāls: ASV un Lielbritānija glābj vērtīgāko

17
(atjaunots 18:37 21.10.2020)
ASV un Lielbritānija atkal apsūdz Krieviju, šoreiz kiberuzbrukumos Olimpiskajām spēlēm Dienvidkorejā un Japānā. Kārtējās nepamatotās insinuācijas par absurdo Maskavas noziegumu no pirmā acu uzmetiena šķiet bezjēdzīgas. Bet vai tas patiešām tā ir?

No vienas puses, ar rusofobo mediju kampaņu Rietumiem viss ir kārtībā. Incidents ar Alekseju Navaļniju nav vēl līdz galam atstrādāts. It kā nav nekādas nepieciešamības palaist jaunas pīles, sevišķi tik augstā – ārpolitikas iestāžu un galveno specdienestu vadītāju – līmenī. Bet no otras puses – iepriekšējā pieredze, ieskaitot arī situāciju ar Krievijas blogeri, liecina, ka uz kaut kādu patiešām nopietnu un Maskavai sāpīgu pasākumu ieviešanu jebkurā gadījumā var necerēt.

Tajā pašā laikā sinhronā Vašingtonas un Londonas uzstāšanās liecina par kopīgu mērķu esamību, ko vēlas panākt abas galvaspilsētas.

Bet par ko konkrēti varētu būt runa?

Atminējums, visticamāk, ir jāmeklē Tokijas un Seulas reakcijā uz izvirzītajām apsūdzībām. Japānas valdība atteicās no komentāriem, paņemot pauzi "attiecīgas informācijas" ievākšanai. Dienvidkorejas varasiestādes arī izvēlējās neko nekomentēt.

Spriežot pēc visa, abu valstu oficiālās personas un specdienesti – starp citu, galveno Rietumu sabiedroto reģionā – nebija iepriekš informēti par Amerikas un Lielbritānijas operāciju un tagad ir spiesti steigšus orientēties pēc situācijas, lai neiegāztu sevi un beigās ieņemtu maksimāli akurātu pozīciju. Kā to izdarīja, piemēram, Japānas Olimpiskā komiteja, kura paziņoja, ka neizjuta kiberuzbrukumu ietekmi tās darbībā.

Tādēļ ar augstu varbūtību galvenais jaunās pret Krieviju vērstās kampaņas mērķis, lai cik dīvaini tas nešķistu, ir nebūt ne mūsu valsts, bet gan pārējā pasaule – un pirmām kārtām paši Rietumi. Un rusofobā dienas kārtība šeit uzstājas kā ērts un ierasts instruments, nevis pašmērķis.

Informācijas un propagandas dominēšana ir svarīgākā ASV hegemonijas daļa. Savukārt Lielbritānija šajā jautājumā tradicionāli tās atbalsta, jo tieši visietekmīgāko angļu mediju kopumu abās Atlantijas okeāna pusēs mēdz dēvēt par globālo mediju meinstrīmu. Tāpat sen un labi zināms par abu valstu īpašo tuvību politiskās un specdienestu jomu sadarbībā.

Pakāpeniska Savienoto Valstu lielvalsts varenības degradācija un skaidra Apvienotās Karalistes aizkulišu ietekmes pavājināšanās starptautiskajā arēnā pēdējos gados pārtapa par ierastu realitāti. Tomēr šie procesi galvenokārt skar ekonomiskos, birokrātiskos un dažus politiskus mehānismus.

Tajā pašā laikā ir jomas, kurās abu lielvalstu pārākums līdz šim bijusi neapstrīdams. Kā jau nevar apšaubīt amerikāņu armijas virsroku NATO, tā arī neviens kontinentālās Eiropas medijs ietekmīguma ziņā nespēj sacensties ar britu Times vai amerikāņu CNN. Nerunājot jau par to, ka tieši aiz okeāna atrodas tik jaudīgu sabiedriskā viedokļa manipulācijas instrumentu, kā Twitter un Facebook, kontroles centrs.

Skarbā Vašingtonas politika pret RT vai Ķīnas izcelsmes TIkTok apliecina, ka tur lieliski apzinās šādu struktūru nozīmīgumu. Taču Savienotās Valstis jau tomēr ir pieradušas pie tā, ka ģeopolitiskajiem oponentiem ir savi ļoti nopietni mediju ietekmes resursi, un vienkārši veic pasākumus to darbības ierobežošanai pie sevis.

Daudz jūtīgāka Amerikas un Lielbritānijas specdienestu un propagandas tandēmam varētu kļūt konkurentu parādīšanās pašos Rietumos. Bet tieši tas arī tagad notiek, un Navaļnija lieta ir apliecinājums tiem nepatīkamiem un nevēlamiem procesiem.

Krievijā skandāls saistībā ar blogeri var izskatīties kā jau ierastā lieta, taču patiesībā tas ir savā ziņā unikāls, jo tas no sākuma līdz galam ir Berlīnes darbs.

Jā, Vācija izmantoja standarta rusofobo pieeju, taču tā mantojusi to no "vecākajiem partneriem".

Vācieši kontrolē Navaļniju. Viņš stāsta to, kas viņiem ir nepieciešams: no "Ziemeļu straumes 2" aizsardzības līdz pārmetumiem amerikāņiem, kuri neizrāda viņam īpašu atbalstu. Par pasaulei galveno ziņu avotu uz dažām dienām kļuva vācu izdevumi, savukārt angļu mediji bija spiesti to visu citēt un tiražēt.

Šajā kontekstā stāsts par krievu hakeriem no GIP, kuri uzbrūk Olimpiādēm, iegūst absolūti īpašu jēgu. Faktiski ar tā palīdzību amerikāņi un briti tiecas līdz galam izskalot no dienas ziņu kārtības Navaļnija tematu – jo tas, būtībā, ir viņu konkurentu projekts. Turklāt Vašingtonai un Londonai ir svarīgi kopumā atgriezt kontroli pār globālo mediju politisko telpu, kuru uz laiku sev pakļāva Eiropa ar vāciešiem priekšgalā.

Lai gan abas puses šeit izmanto mūsu valstij ārkārtīgi nedraudzīgu retoriku, pēc būtības viņu domstarpības spēlē par labu Krievijai (un daudzām citām valstīm), jo pastiprina konfliktu līmeni Rietumos un stimulē to turpmāko kritumu.

Un to faktu, ka Vācijai pirmo reizi izdevās – lai arī ne uz ilgu laiku – pārtvert kontroli pār pasaules politiskās un informācijas telpu, ir vērts uztvert nevis kā unikālu izņēmumu, bet gan kā pirmo bezdelīgu. ASV un Lielbritānijai ir jēga pamazām gatavoties mediju dominēšanas zaudēšanai, jo izaicinājumu tām tagad met ne tikai ģeopolitiskie konkurenti, bet arī tuvākie sabiedrotie.

17
Tagi:
Vācija, Lielbritānija, ASV, Krievija, kiberuzbrukums
ASV iznīcinātājs F-16

"Kaut kam gatavojas": kāpēc ASV pārkrāsojušas lidmašīnas Krievijas GKS krāsās

39
(atjaunots 20:04 20.10.2020)
Amerikāņi mācās karot ar Krieviju maksimāli reālos apstākļos. Nesen Pentagons izsludināja PSRS un Krievijā ražoto ieroču maketu partijas iepirkumu.

Mācībās pilna mēroga bruņojumu izsniegs karavīriem, kuri tēlos pretinieku. Pasūtītājs pieprasījis, lai maketi būtu izgatavoti no ļoti izturīga uretāna, kas nesalūzīs arī pēc ilggadīgiem treniņiem, portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Ienaidnieka tēls

Iepirkuma aprakstā precizēts, ka runa ir par prettanku granātmetējiem RPG-7, pārnēsājamiem zenītraķešu kompleksiem "Strela 2", Kalašņikova automātiem un ložmetējiem, Dragunova snaipera šautenēm, granātām F-1, RGD-5 un RG-42.

Tas viss jānogādā Beninga fortā – vienā no lielākajām armijas bāzēm ASV. Tajā ik gadus tiek apmācīti līdz 96 tūkstoši karavīru 85 specialitātēs. Katrs tanku un kājnieku vienību kareivis sāk dienestu Beninga fortā. Acīmredzot, Pentagons nolēmis tuvināt mācību programmu reāliem kaujas apstākļiem, kas radīsies kara gadījumā ar Krieviju.

Amerikāņi jau agrāk ir lietojuši svešu bruņojumu, tehniku, pat uniformu. Piemēram, septembra beigās viņi organizēja manevrus, kuros plaši izmantoja uzbrukuma bezpilota lidaparātus. Mērķim bija izraudzīti zenītraķešu-lielgabalu kompleksu "Pancirj S1" maketi. Savukārt daudzajās mācībās Eiropā pretinieka lomā bieži vien ir NATO kareivji formastērpos, kas aizdomīgi atgādina Krievijas "ciparu".

Tādas "maskuballes" jēga ir skaidra – atbrīvoties no bailēm pretinieka priekšā, iemācīties atpazīt ienaidnieka tehniku un kareivjus, iepazīties ar citu taktiku.

Tāda veida mācību priekšrocības ASV aptvēra jau aukstā kara gados, kad sākās programma OPFOR (Opposing Force). Armijā tika izveidotas speciālas vienības, kas mācībās tēloja Varšavas līguma valstu bruņotos spēkus.

OPFOR kareivji nēsāja padomju armijas formastērpam līdzīgu formu, rīkojās saskaņā ar domājamā pretinieka noteikumiem un aktīvi izmantoja austrumu bloka militāro tehniku.

OPFOR vienības ASV iemēģināja padomju BMP-1, ko 70. gadu beigās ASV nodeva Ēģiptes prezidents Anvars Sadats. Tās dzenāja pa poligoniem, rūpīgi izpētīja, apšaudīja no dažādiem kalibriem. Rezultātā uz kājnieku kaujas mašīnas M2 Bradley tika uzstādīts 25 mm lielgabals M242 Bushmaster, kas spēja cauršaut jebkuras padomju vieglās bruņutehnikas priekšējās bruņas.

Imitācijas un trofejas

Tomēr amerikāņiem katastrofāli trūka pretinieka tehnikas paraugu un rezerves daļu. Galu galā OPFOR tika apbruņotas ar dīvainiem "mutantiem" – vienības saņēma par padomju mašīnām nomaskētu amerikāņu tehniku.

ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

80. gados ASV noliktavās sakrājās aptuveni tūkstotis vieglo tanku Sheridan. Tos nolēma izmantot OPFOR interesēs. Uz šo mašīnu bāzes radīja tanku T-72, BMP-1, pašgājēja zenītiekārtu "Šilka" un pašgājējlielgabalu "Gvozdika" imitācijas. Vēlāk parādījās par T-72 un BMP-2 maskēti bruņutransportieri M113 un M2 Bradley.

Par īstu zelta laikmetu OPFOR kļuva periods pēc PSRS sabrukuma. Varšavas līguma organizācijas bijušās valstis labprāt pārdeva amerikāņiem vai pat dāvināja bez maksas militāro tehniku. Toreiz OPFOR vienības saņēma tankus T-72 un T-80U, kājnieku kaujas mašīnas BMP-2, bruņutransportierus BTR-80, zenītraķešu-lielgabalu kompleksus "Tunguska", artilērijas sistēmas un daudz ko citu.

Visa tehnika tiek izmantota. Piemēram, daļu "trofeju" pastāvīgi izmanto ASV Jūras kājnieku korpusa 1. divīzijas 3. amfībiju-trieciena bataljons Kemppendltonas bāzē Kalifornijā. Bruņutehnika tiek izmantota poligonā pastāvīgās dislokācijas vietā.

Jūras kājnieku rīcībā ir arī vairāki helikopteri Mi-24, kas saņemti no bijušā sociālistiskā bloka valstīm. Militāro mācību kursā bija iekļauts vingrinājums ar mērķi mazināt karavīru bailes no krievu šausmīgā "krokodila". Vienība sagulst līdzenā laukā, bet helikopters vairākkārt nolido minimālā augstumā un maksimālā ātrumā virs karavīriem. Aukstā kara laikā Mi-24 lomu tēloja helikopteri-amfībijas Sikorsky SH-3 SeaKing un franču Aerospatiale SA 330.

"Sarkanie" meistari

Gaisa pretinieka loma mācībās ASV parasti tiek piešķirta eskadriļai "Agresors", kas saformēta 70. gadu sākumā. Tā lido ar PSRS un Krievijas kara lidmašīnu imitācijām. Vispirms tās bija amerikāņu F-5 ar sarkanām zvaigznēm uz spārniem, bet jau 1973. gadā atveda pirmo oriģinālo MiG-21F-13, ko izraēlieši sagrāba no arābiem. Jau dažus gadus vēlāk Nevadas debesīs pacēlās MiG-21bis un MiG-23.

Pēc PSRS sabrukuma "agresoru" rokās tika modernākas mašīnas. Piemēram, 2016. gada decembrī tika nofotografēts iznīcinātāja Su-27 mācību lidojums Nevadā kopā ar amerikāņu F-16. Domājams, Su-27 nokļuvis ASV no Ukrainas. Mediji vēstīja, ka amerikāņiem ir vairākas tādas mašīnas, kā arī vairāk nekā divi desmiti frontes iznīcinātāju MiG-29. Tomēr "agresoru" parka pamatā ir Krievijas kamuflāžas krāsās "tērpti" F-5, F-15, F-16 un F/A-18.

Līdztekus "atmosfērai" šīs vienības imitē pretinieka lidmašīnu taktiku un tehniskās īpatnības. ASV Gaisa spēkos valda uzskats, ka tas ir ļoti svarīgi no psiholoģiskā viedokļa.

Jau Otrā pasaules kara laikā amerikāņi ievēroja, ka liela daļa jauno pilotu "sastingst", pirmo reizi tiekoties ar pretinieku. Zaudētās sekundes daudziem maksāja dzīvību.

Komandieri uzskata, ka regulāri treniņi ar "agresoriem" vajadzētu pilotiem padarīt ienaidnieka tēlu ierastāku.

39
Tagi:
Pentagons, ASV GS, Krievijas GKS
Lux Express autobuss Tallinas autoostā, foto no arhīva

Lux Express vēlas izveidot "Baltijas burbuli" ar Sanktpēterburgu

0
(atjaunots 19:22 21.10.2020)
Sanktpēterburgas iedzīvotāji vēlētos braukāt uz Baltijas valstīm un Somiju vēl līdz pilnai robežu atvēršanai.

RĪGA, 22. oktobris – Sputnik. Tā saucamā tūrisma burbuļa izveidošana starp Igauniju un Krievijas pierobežas reģioniem ir iespējama, un tam būtu ekonomiska jēga, taču jautājums ir par to, kad to varēs izdarīt, paziņoja telekanāla ERR rīta raidījuma "Kafija+" ēterā autobusu kompānijas Lux Express valdes loceklis Raits Remmels.

Ideja izveidot "tūrisma burbuli" ar Krieviju tika šoruden izteikta arī Somijā, savukārt Lux Express veiktā aptauja 2000 Sanktpēterburgas iedzīvotāju vidū parādīja, ka aptuveni 80% respondentu vēlētos braukāt uz Baltijas valstīm un Somiju vēl līdz pilnai robežu atvēršanai.

Pēc Remmela sacītā, jautājums ir drīzāk par termiņiem.

"Es domāju, ka tas ir iespējams, cits jautājums – kad. Līdz ar robežu atvēršanu nebūs tā, ka reiz visu pasauli atvērs, un visi drīkstēs ceļot. Tas būs pakāpeniski, un tad jau kaimiņvalstīm ir savā starpā jāvienojas, ar kādiem nosacījumiem. Un tad jau cilvēki pakāpeniski varēs ceļot," sacīja viņš.

Remmels atzīmēja, ka Igaunijai jau ir pozitīva "tūrisma burbuļa" izveidošanas pieredze ar Latviju un Lietuvu.

"Pie tā tiek strādāts, vienkārši skatās uz situāciju, kāda tā ir. Un vasara mums pierādīja – kad ir šāda iespēja, cilvēki ceļo. Tādēļ šie burbuļi strādā, un ceru, ka kaut kādā brīdī Ļeņingradas apgabals un Sanktpēterburga nāks tiem klāt," sacīja Remmels.

Pērnā gada beigās kompānija Lux Express nosauca maršrutu Rīga – Sanktpēterburga par vienu no perspektīvākajiem saviem maršrutiem, tai skaitā pateicoties bezmaksas vīzu ieviešanai uz Krieviju.

Robežu slēgšana Covid-19 pandēmijas dēļ radīja lielu triecienu kompānijas darbībai, kura paziņoja par gaidāmo darbinieku skaita samazināšanu.

0
Tagi:
Krievija, Igaunija, koronavīruss, pasažieru pārvadājumi, Lux Express
Pēc temata
Lietuvas tūristi izglāba vasaru Liepājā
"Baltijas burbulis" plīsīs: pierobežas iedzīvotāji nevēlas ievērot pašizolāciju