Austrumu partnerības V samits Briselē

"Austrumu partnerība": astoņi gadi rezultāts negatīvs

81
(atjaunots 17:06 25.11.2017)
Rodas iespaids, ka Eiropai nekas cits neatliek, kā vien pamazām izbeigt "Austrumu partnerību" – sanitārā kordona projekts starp Rietumu un Krievijas robežām ir izgāzies.

Briselē startējis piektais "Austrumu partnerības" samits. Formāts radās pirms astoņus gadus atpakaļ (2009. gada maijā Prāgā). Pirmā samita priekšvakarā notika ilga diskusija Eiropas Savienības ietvaros par to, ko darīt ar pēcpadomju valstīm (bijušajām PSRS republikām), pie Krievijas rietumu un dienvidrietumu (Kaukāzs) robežām. Runa bija par sešām valstīm: Azerbaidžānu, Armēniju, Baltkrieviju, Gruziju, Moldovu un Ukrainu.

Mūžīgi noraizējušies par aizsardzību no "Krievijas agresijas" poļi un baltieši uzskatīja par nepieciešamu turpināt ES un NATO paplašināšanos, pakāpeniski integrējot norādītās valstis Eiropas un Eiroatlantiskajās struktūrās. Viņiem piebiedrojās arī uz Moldovu pretendējošie rumāņi. Austrumeiropiešu uzskatus var saprast. Šobrīd "sanitāro kordonu" uz Rietumu un Krievijas robežas veido viņi. Tādēļ viņi labprāt dāvātu ES un NATO austrumu robežai pārvietojama priekšposteņa veidolu un pastumt to tālāk uz austrumiem: līdz Brjanskai, Smoļenskai un Sočiem.

Tādā gadījumā Polija, Lietuva, Rumānija kļūtu par NATO un ES dziļo aizmuguri — tādu pašu, kāda šobrīd ir Vācija.

Vējonis un Porošenko
© Sputnik / Алексей Витвицкий
Savukārt Rietumeiropa, kurai piekritis "augstais gods" atkal uzturēt ES jaunpienācējus un finansēt NATO infrastruktūras jaunajās teritorijās, nebūt nepriecājās par perspektīvu līdz ar Austrumeiropu un Baltiju saņemt vēl sešus recipientus ar apmēram sešdesmit (uz to brīdi) miljoniem iedzīvotāju.

Pēc ASV un "jauneiropiešu" mēģinājuma ievilkt Ukrainu un Gruziju NATO, ko bloķēja Francija un Vācija Alianses samitā Bukarestē (2008. gadā), kļuva skaidrs, ka Rietumeiropa cieši apņēmusies nobloķēt tālākās paplašināšanās politiku un nepieciešams meklēt apvedceļa (kompromisa) variantu.

Toreiz jauneiropieši arī izgudroja "austrumu partnerības" formulu. Oficiāli tika paziņots, ka tādējādi ES saglabā pēcpadomju valstīm eiroperspektīvu un turpinās satuvināšanos arī turpmāk. Realitātē runa bija par ES Austrumeiropas locekļu ambīciju apmierināšanu, veidojot buferzonu starp sevi un Krieviju, taču tā, lai tiktu ņemtas vērā vecās Eiropas intereses.

Buferzonas valstīm nebija jākļūst par ES locekļiem, bet gan atkarīgiem no tās protektorātiem (formāts 28+6, 28 — ES un 6 — partneri).

Neviens mērķis nav sasniegts

Šis lēmums noteica gan milzīgās ambīcijas, gan "Austrumu partnerības" izgāšanos. Varam runāt par izgāšanos, jo neviens ambiciozais projekta mērķis nav īstenots. Gluži pretēji, tā vietā, lai Krievija tiktu "izspiesta" no pēcpadomju perifērijas, ES politika ir novedusi pie Krievijas ietekmes palielināšanās Austrumeiropas valstīs — Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Čehijas prezidents Milošs Zemans, kurš bieži runā par to, par ko citi Eiropas politiķi tikai sāk ar šausmām aizdomāties, tiekoties ar Vladimiru Putinu Sočos, paziņoja, ka vidējā perspektīvā Krievija iestāsies ES, vai arī ES nāksies iestāties Krievijā.

Aiz šokējošās frāzes slēpjas dziļa jēga. Čehijas politiķis konstatēja, ka bez ciešākajiem ekonomiskajiem un politiskajiem sakariem ar Krieviju, bez Eirāzijas integrācijas ES nav dzīvotspējīga. Viņš ir pārliecināts: ir jākļūst par liela kontinentāla integrācijas projekta daļu. Savukārt mēģinājumi kavēt objektīvo vēstures gaitu novedīs pie esošo Eiropas struktūru dezintegrācijas, kā tas jau  notiek  ar NATO. Arī pati ES jau ir saskārusies ar Brexit.

Mainīgajā ģeopolitiskajā situācijā "Austrumu partnerība" atkārto GUAM likteni, kura it kā pastāv, taču nekādā veidā sevi neizrāda. "Austrumu partnerības" rašanās laikā notika pēdējie samiti, kuri mēģināja iedvest dzīvību GUAMā, taču pēc būtības tie pildīja bēru funkciju. Tāpat kā nesenajā "Austrumu partnerības" samitā tajās tika patētiski apspriesti milzu plāni un perspektīvas, taču kopš tā brīža par GUAMu, pēc būtības, nekas vairs netika dzirdēts.

No Moldovas līdz Armēnijai

Izskatīsim esošā samita formātu. Gruzijai un Moldovai ES neko nevar piedāvāt, izņemot jau esošās asociācijas vienošanās. Šīs vienošanās nerisina abām valstīm nozīmīgo problēmu, kas saistīta ar piekļuvi Eiropas tirgiem. Tieši otrādi, Moldovas ekonomika pēc asociācijas vienošanās stāšanās spēkā izjuta graujošo krīzes parādību ietekmi. Dati par Gruziju nav tik pesimistiski, taču tās ekonomika tika izpostīta jau 90. gados, savukārt asociācijas vienošanās nenodrošināja cerēto ekonomisko izrāvienu.

Armēnija, kura 2013. gadā atteicās (kopā ar Ukrainu) parakstīt asociācijas vienošanos ar ES, grasās esošajā samitā parakstīt četrus gadus izstrādāto jauno visaptverošo vienošanos ar Eiropas Savienību, no kuras ir slēgtas iepriekšējā dokumentā minētās diskriminējošās normas. Dokumenta parametri saskaņoti ar Erevānu EAES ietvaros.

Президент Армении Серж Саргсян перед началом 5-го Саммита Восточного партнерства в Брюсселе
© Sputnik / Алексей Витвицкий
Armēnijas prezidents Seržs Sargsjans pirms 5. Austrumu partnerības samita sākšanās Briselē

Varētu domāt, ka vienošanās ietekme Armēnijā nebūs tik graujoša, kā Moldovā un Ukrainā, taču neļaus arī nopietni paplašināt armēņu tirdzniecības apjomus. Turklāt vienošanās vēl nav līdz galam parakstīta, savukārt Eiropas ekologi jau sākuši apgalvot, ka tagad Armēnijas pienākums ir slēgt savu AES un, šķiet, jāpaliek bez elektrības, gaidot ekoloģiski tīras enerģijas tehnoloģijas. Tātad problēmas būs.

Slāvu brāļi

Ukrainu var pat nepieminēt. Vismaz Eiropas Savienība nesteidz lielīties ar šo savu projektu, kurā "Eiropas paradīze" tiek ieviesta ar pilsoņkara palīdzību, savukārt eirointegrācijas idejas nes vietējie nacisti — tagad to bija spiesta atzīt pat Ukrainas "advokāte" un "Austrumu partnerības" izveidošanas iniciatore — Polija.

Atliek vien uz samitu ielūgtā Baltkrievija. Tas ir tik acīmredzams Eiropas Savienības kauns, ka es pat nezinu, kurš no Eiropas politiķiem izdomāja gājienu ar Minskas uzaicināšanu un ar ko motivēja tā nepieciešamību. Pēc divus gadu desmitus ilga Eiropas Savienības spiediena Lukašenko nav piekāpies nevienā jautājumā. Rezultātā ES atceļ visas prasības un pazemīgi aicina uz samitu cilvēku, kuru vēl nesen dēvēja par "pēdējo Eiropas diktatoru". Taču Baltkrievija ieradās Briselē ar saviem nosacījumiem. Tas taču Eiropas Savienībai ir nepieciešams, ka Minska ir klāt, lai nodemonstrētu vismaz kaut kādus "Austrumu partnerības" panākumus.

Par to, cik zemu kritušas Eiropas Savienības akcijas tās "austrumu partneru" acīs, liecina Porošenko šantāžas mēģinājums. Ukrainas prezidents draudēja neierasties samitā, ja netiks ņemta vērā Ukrainas vēlēšanās ierakstīt gala deklarācijā norādi uz Kijevas eiroperspektīvu. Skaidrs, ka rezultātā ES nepiekāpās, taču Porošenko samitā ieradās. Un tomēr: viņam ienāca prātā, ka var pabiedēt ES ar to, ka Ukraina ignorēs samitu.

Премьер-министр Хорватии Андрей Пленкович и президент Украины Петр Порошенко (слева направо) на 5-м Саммите Восточного партнерства в Брюсселе
© Sputnik / Алексей Витвицкий
Horvātijas premjerministrs Andrejs Plenkovičs un Ukrainas prezidents Petro Porošenko (no kreisās uz labo pusi) 5. Austrumu partnerības samitā Briselē

Vēl nesen veiksmīgu lielvalstu līderi uzskatīja par godu vismaz sāniski iesprausties kādā ES pasākumā. Savukārt šodien gandrīz gāzts no posteņa, ekonomiski sagrauta un pilsoņkara plosīta Eiropas protektorāta līderis, salīdzinot ar kuru Dienvidāfrikas valstis ir īstas labklājības saliņas, biedē ES ar viņam izdomātā pasākuma ignorēšanu.

Domāju, Eiropai nekas neatliek, kā vien sākt pamazām (nemanāmi) slēgt "austrumu partnerību". Domāju, tā patiešām notiks. Sanitārā kordona projekts ir izgāzies. Tagad ir jābūvē tilts uz Krieviju.

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

81
Pēc temata
Ungārijā kritizēts Ukrainas Izglītības likums
ASV karavīrs ar karogu

Vai Krievijai ir izdevīgas jukas Amerikā?

10
(atjaunots 12:32 14.07.2020)
Krīze Amerikā atklāti ilgst jau gandrīz četrus gadus, bet jaunā stadija, kas pēdējos mēnešos pāraugusi atklātā haosā, liek uzdot vienkāršu jautājumu: kāda Amerika mums ir vajadzīga?

"Ja ieraudzīsim, ka karā uzvar Vācija, mums jāpalīdz Krievijai, ja būs Krievija, mums japalīdz Vācijai, un lai viņi slepkavo viens otru pēc iespējas ilgāk." Vārdi, ko Harijs Trumens teica 1941. gada 23. jūnijā, ir labi zināmi. Tas, ka senators (un nākamais prezidents) frāzi turpināja: "... lai arī man nekādos apstākļos negribētos redzēt, ka uzvar Hitlers," neko daudz nemaina. Amerika – Trumena viedoklis bija tuvs ne tikai plašām elites aprindām, bet arī lielākajai daļai vienkāršo amerikāņu – ne mazākajā mērā negribēja piedalīties karā Eiropā. Liels skaits simpatizēja Vācijai (vāciešu ieguldījums "amerikāņu asinīs" pārsniedz pat britu artavu), bet komunistiskajai Krievijai līdzi juta vien nedaudzi, portālā RIA Novosti atgādināja analītiķis Pjotrs Akopovs.

"Lai viņi slepkavo viens otru pēc iespējas ilgāk" – tas bija arī stratēģiskais aprēķins anglosakšu elites prātā, kas pasaules karu uzskatīja par reālām izredzēm ieņemt līdera vietu uz planētas un pabīdīt malā Lielbritāniju. Lai slepkavo – briti, vācieši un krievi karā novājināsies, un tad Amerika sāks valdīt pasaulē. Patiesībā tā arī notika, tikai ne visā pasaulē, tikai tās lielākajā daļā: Padomju Savienība no kara iznāca kā superlielvalsts, kas izplatīja savu ietekmi arī Eiropā un Āzijā. 

Pēc tam bija 40 konfrontācijas gadi, līdz PSRS pēkšņi sāka nepārdomātas un ārkārtīgi neveiksmīgas iekšējās struktūras (un pie viena – arī ārpolitikas) reformas un sabruka. ASV nekavējoties paziņoja, ka ir uzvarējušas aukstajā karā, un mēģināja kļūt par pasaules hegemonu. Pareizāk sakot, valdīt pār pasauli gribēja transnacionālā elite (liela tās daļa ir anglosakšu izcelsmes cilvēki), kas ASV izmanto kā instrumentu. Tomēr "pasaule amerikāņu stilā" un visas Zemes globalizācija ātri nonāca strupceļā, jo neveiksmīgais hegemons zaudēja spēkus (transnacionāļu izbūvētā finanšu sistēma aizvien vairāk atgādināja krāpnieku piramīdu), turklāt sāka pretoties lielvalstis-civilizācijas ar savu viedokli par pasaules kārtību nākotnē.

Formālu punktu "amerikāniskajā pasaulē" 2013.-2014. gados pielika Snoudens un Krima – Krievija ne tikai atklāti izaicināja hegemonu, tā pārbaudīja viņa izturību, un visvarenības ilūzija pagaisa arī visas pārējās pasaules acīs. Nāca atteikšanās izdot Snoudenu un Krimas atgriešana, atbildot uz mēģinājumu atņemt Ukrainu, un pēc tam jau pasaule mainījās.

Drīz vien arī Amerikā sākās smaga iekšējā krīze. Formāli to izraisīja Donalda Trampa uzvara prezidenta vēlēšanās 2016. gadā, taču, pēc būtības, jau sen bija manāmas smagas iekšējās plaisas un konflikta simptomi. Līdz 2020. gadam situācija ASV kļuva aizvien nekontrolējamāka – gaidāmās vēlēšanas uzskrūvē likmes un provocē sprādzienu. Bagāto balto elites pārstāvju – transnacionāļu konstruētā Black lives matter tiek izmantota ne tikai Trampa gāšanai, bet arī vecās Amerikas demontāžāi. Kādiem nolūkiem? Ko plānots celt tās vietā? Vai runa tomēr nav par demontāžu, bet gan par to, kā, mainot formu, salglabāt saturu, turklāt ne iekšējo saturu, bet gan ārējo funkciju, globālo mērķi?

Ko šajā situācijā darīt Krievijai? Atbalstīt vienu pusi? Mierīgi vērot bardaku cerībā, ka tas ievilksies un vēl vairāk vājinās Savienotās Valstis?

Skaidrs, ka masu apziņā Krievijā saglabājies Harija Trumena viedoklis – lai viņi karo pēc iespējas ilgāk. "Mēris pār jūsu abu mājām", "jo sliktāk, jo labāk", demokrātu un republikāņu asiņainais karš – nav nekāds brīnums, ka viedoklis par ASV Krievijā ir ļoti slikts. Ne jau par tautu – par eliti, ar ko Krievija sastapās pēckara periodā. Ja ASV novājināsies, tas Krievijai nāks tikai par labu. Un tikai retais grimst pārdomās: kādas būs Savienotās Valstis?

Tiesa, Krievijā vēl ir dažas prorietumnieciski noskaņotas personas, kas pastāvīgi brīdina: lai arī Amerika ir slikts policists, cita globālā žandarma tik un tā nav, bez vecākā brāļa pasaule nevar iztikt, viss izjuks, mēs esam vāji, mūs pakļaus Ķīna (vai kāds cits, lai arī nevar atcerēties, kad un kas būtu Krieviju pakļāvis kopš laika, kad tā atbrīvojas no Ordas jūga?), tāpēc Krievijai nav izdevīga ASV krišana. Šo mantu skandēja daļa publikas Krievijā, tomēr, jo bezatbildīgāk un absurdāk rīkojās tās elite, jo mazāk bija argumentu par labu tādam viedoklim.

Runa taču nav tikai par to, ka laikā, kad amerikaņu elite cīnījās pret Trampu, tā izmantoja Krieviju kā biedēkli. Runa ir par to, ka tāda nomelnošana ir pārkāpusi visas iespējamās robežas. Kāpēc krievus nesen apsūdzēja par prēmiju izmaksām talibiem par noslepkavotiem amerikāņiem? Tāpēc, ka vajadzēja spēlēt ar pretmetiem: kamēr mēs, labie ļaudis, cīnāmies ar rasismu, policijas vardarbību un "balto privilēģijām" pašu mājās, mūsu prezidents-nodevējs pat nerūpējas par mūsu lielisko kareivju drošību tālu no mājām! Kad mēs sakām, ka "melno dzīvībām ir nozīme", mēs patiesībā gribam aizstāvēt visus amerikāņus, bet Trampam nerūp neviena dzīvība! Jo viņš ir nodevējs un krievu marionete! Un vēl noteiksim Krievijai jaunas sankcijas! Amerikāņu iekšpolitikā Krievija ir kļuvusi par grēkāzi, taču ļaunākais ir tas, ka visa amerikāņu ārpolitika ir kļuvusi par iekšējā konflikta ķīlnieci. Jā, iekšējā situācija vienmēr ietekmējusi ASV ārpolitiku, tomēr līdz zināmam līmenim. Tagad visas iekšpolitiskas pretrunas padara neskaidru "amerikāņu ārpolitikas" jēdzienu, jo attiecības ar Ķīnu, Krieviju un Eiropu karojošās puses uztver dažādi.

Jā, viņi var izmantot vienus un tos pašus vārdus (piemēram, "sankcijas"), tomēr interpretē tos citādi. Lieta tāda, ka viņiem ir dažādi mērķi: Trampam vajadzīga spēcīga Amerika, viņa pretiniekiem – spēcīgs globalizējamās pasaules līderis. Otrajā gadījumā nav nozīmes ne iedzīvotāju sastāvam, ne valsts vēsturei vai nosaukumam: ja ASV pārdēvēs par "Jaunu kopīgo valsti" – lai būtu, lai tik "gana tautas". Taču jaunajai Amerikai spēka būs vēl mazāk nekā vecajai, un šajā gadījumā ievainots zvērs ir nāvējoši bīstams.

Bet ja nu uzvarēs Tramps? Tad Amerikai būs izredzes atkal kļūt par normālu valsti ar savām nacionālajām interesēm, ko aizstāvēt. Ar tādu valsti var vienoties, naidoties, draudzēties, jo tai ir nacionālās intereses un nacionālā elite, kas aptver savu iespēju robežas un vispirms ņem vērā savu iedzīvotāju intereses, ar kuriem tā sevi neapšaubāmi identificē.

Tādas Amerikas uzvara atbilst Krievijas interesēm – ar citādu, globālistisku Ameriku Krievijai nevar būt nekā, tikai nāvējoša konfrontācija. Nav ne mazāko cerību uz to, ka amerikāņu perestroika iegāzīs ASV haosā, tādējādi pārvēršot par apkārtējiem nekaitīgu valsti. Gluži pretēji, sacelšanās pret Trampu sākusies ar mērķi saglabāt Ameriku, ko visa pasaule ļoti grib zaudēt.

"Neviens no viņiem netus doto vārdu," 1941. gadā Trumens teica par Staļinu un Hitleru. Ne Baidens, ne Tramps netur savu vārdu (tiesa, Tramps neko nevarēja uzsākt attiecībās ar Putinu, un tā nav viņa vaina). Vai Krievijai ir jēga strādāt ar viņiem? Taču tuna nav par politiķu personībām, bet gan par viņu paustajām vēsturiskajām tendencēm. Trams – tā ir aizejošā Amerika, pagātnes baltā Amerika? Nē, tās ir izredzes Amerikai uz atbrīvošanos no globalizācijas jūga un nacionālas valsts parādīšanos. Patiesībā tā ir vienīgā iespēja ASV saglabāties kā valstij, citādi pēc vēl viena mēģinājuma saglabāt hegemoniju pasaulē, ASV dabūs bruku un sairs. Sāksies haoss. Vai tas patiešām ir izdevīgi Krievijai?

Nē, jo ceļā pretī bezdibenim liberālo globālistu vadībā ASV var izšķirties milzu ugunsgrēku visā pasaulē. Tāds kaimiņš Krievijai noteikti nav vajadzīgs. Tad jau labāk novēlēt Trampam "padarīt Ameriku atkal varenu".

10
Tagi:
protesti, Black Lives Matter, ASV, Krievija
Pēc temata
Merkele aicina Eiropu padomāt par pasauli bez ASV līdera vietā
Eksperts prognozēja augošu sabiedrības šķelšanos ASV pēc prezidenta vēlēšanām
Eksperts pastāstīja par Krievijas vietu pasaulē pēc ASV līderības beigām
Krievijas vēstniecība ASV aicina Kongresu atteikties no "šausmenēm" par Krieviju
Atomzemūdene K-535 Jurij Dolgorukij

Ko dara Krievijas atomzemūdene Baltijas jūrā

20
(atjaunots 12:18 14.07.2020)
Zviedru telekanāls SVT ceļ trauksmi: Baltijas jūrā iegājusi Krievijas atomzemūdene, kas spēj nest liela darbības rādiusa spārnotās raķetes un torpēdas ar kodolgalviņām, kuru jauda "desmitkārt pārspēj bumbu, kas noslaucīja no zemes virsmas Hirosimu".

Zviedru eksperti vērtē, ka šis Krievijas solis ir spēka demonstrējums. Faktu, ka jau pirms ilga laika ieplānota kuģa dalība Krievijas JKF dienai veltītajā Galvenajā jūras kara parādē, skandināvu militārpersonas un speciālisti ir sekmīgi ignorējuši.

Zviedrijas Aizsardzības pētījumu institūta pētniecības nodaļas vadītājs Niklass Granholms izteica pieņēmumu, ka tuvāko dažu nedēļu laikā notiks kaut kādas Krievijas JKF mācības. Viņš piezīmēja, ka 150 metrus garā zemūdene ar diviem kodolreaktoriem ir pārāk liela un bīstama Baltijai. 60 metrus garās zviedru dīzeļa zemūdenes nepārprotami tai piekāpjas. Militārais eksperts secināja: "Antei" ir Krievijas militārā spēka demonstrācija.

Izdevums "Stockholm seičas" (krievu valodā) publicēja cita speciālista, drošības padomnieka Joakima fon  Brauna viedokli: "Krievijas militāristi sūta mums skaidru signālu: viņi vēlas parādīt, ka ir lieli un stipri." Zviedrijas Bruņotie spēki seko notikumiem Baltijā. Dāņi ļoti lepojas ar to, ka pirmie ieraudzīja 150 metrus garo "adatu siena kaudzē", tas ir, Krievijas  zemūdens atomkreiseri K-266 "Orel" virs ūdens, pārvietojoties ar aptuveni 15 mezglu ātrumu (27 km/h).

Атомный подводный ракетоносный крейсер Орел, архивное фото
© Sputnik / Александр Гальперин
Raķešu zemūdens atomkreiseris "Orel". Foto no arhīva

Ko nu tur runāt par Baltijas jūru vien – apdraudēts ir viss Atlantijas okeāns. Rietumu eksperti atzīmē, ka pēdējo gadu laikā Krievijas zemūdenes būtiski uzlabojušas savus rādītājus, ekipāžas kļuvušas meistarīgākas. Tālās darbības zemūdenes sagādā galvas sāpes NATO, kas iepriekš sprieda par kundzības zudumu Ziemeļu Atlantijā. Un tomēr, kas īsti notiek Baltijā?

Zemūdens raķešu atomkreiseris K-266 "Orel" ar kodoliekārtu patiešām devās no Ziemeļu flotes uz Somu līci Baltijas jūrā. Krievijas Aizsardzības ministrija to neslēpj. Zināms arī tas, ka projekta 949A "Antei" zemūdenes paredzētas cīņai ar pretinieka aviācijas bāzes grupējumiem, un Baltijas reģiona valstis var gulēt mierīgi (aviācijas bāzes kuģu tām nav). "Orel" mērķis nav arī NATO jūras kara spēki Eiropā.

Atbilde uz jautājumu par Krievijas atomzemūdenes pārgājiena mērķi ir acīmredzama. Jūlija pēdējā svētdienā (2020. gadā – 26. jūlijā) Krievija svin Jūras kara flotes dienu. Tāpēc ir dīvaini, ka jūras spēku speciālisti Baltijas reģiona valstīs tagad lauza galvas par atomzemūdenes vizītes mērķi. Atgādināšu, ka 2018. gadā kreiseris "Orel" jau pārstāvēja Ziemeļu floti Krievijas Galvenajā jūras kara parādē Somu līcī. Toreiz (tāpat kā tagad) ekipāža pārvarēja vairāk nekā 1500 jūras jūdzes (apmēram 2800 km) no Severomorskas līdz Kronštatei, tomēr misija ir miermīlīga.

"Antei" partneriem pāri nedarīs

Projekta 949A "Antei" daudzfunkcionālās trešās paaudzes atomzemūdenes ("Orel", "Smolensk", "Voronezh", "Omsk", "Tver" un citas) paredzētas raķešu uzbrukumam pretinieka aviācijas bāzes kuģiem un krasta objektiem ar virsskaņas spārnotajām raķetēm "Granit", kuru darbības rāduss ir apmēram 500 km. Tām ir izturīgs cilindriskas formas korpuss (10 tilpnes) no 45-68 mm bieza tērauda un pretkuģu raķešu palaišanas iekārtas izvirzītas ārpus korpusa 45 grādu leņķī pret apvārsni (zemūdens starts). Konstrukcija nostiprināta reisiem arktiskajos platuma grādos. Pie tam "Antei" izmaksā aptuveni 10 reizes mazāk nekā amerikāņu aviācijas bāzes kuģis, piemēram, "Nimitz".

Zemūdens kreiseris K-266 "Orel" uzņemts Krievijas JKF 1993. gadā. pēc modernizācijas 2017. gadā tā bruņojumā ir pretkuģu raķešu komplekss P-800 "Oniks" ar 72 raķetēm 3M-45 un 24 dažādu tipu torpēdām. Salīdzinājumam: Ziemeļu flotes flagmanis, smagais raķešu atomkreiseris "Piotr Velikiy" saņēmis tikai 20 pretkuģu raķetes. "Orel" paplašinājis iespējas uz jauno automatizēto cīņas kontroles sistēmu, hidroakustiskās sistēmas un kluso dzenskrūvju rēķina. Iepriekš kļuva zināms, ka dziļās modernizācijas gaitā "Antei" saņems arī raķešu kompleksus "Kalibr", kas ļauj apšaudīt sauszemes objektus līdz 2500 km attālumā.

Lai nu būtu kā būdams, raķešu zemūdens atomkreiserim "Orel" ir unikālas kaujas īpašības, tas var ienirt līdz 600 m dziļumā, tam ir milzīga – 24 tūkst. tonnu – tonnāža. Zemūdene ir 155 metrus gara, zem ūdens spēj pārvietoties ar 32 mezglu ātrumu (apmēram 59 km/h), autonomais darbs – 120 diennaktis, ekipāža – 130 cilvēki. Tā sekmīgi piedalījusies mācībās un reisos, divkārt saņēmusi JKF komandiera balvu par šaušanu pa mērķiem jūrā.

Lepnā ķīļūdens ierindā

13. jūlijā Krievijas JKF komandieris admirālis Nikolajs Jevmenovs informēja: "Ziemeļu flotes kuģu vienība: lielais pretzemūdeņu kuģis "Viceadmiral Kulakov" un raķešu zemūdens atomkreiseris "Orel" ieradušies Somu līcī, lai piedalītos Galvenajā jūras kara parādē. Tuvākajā laikā vienība sāks pasākumus saskaņā ar Parādes organizācijas plānu." Kronštates reida akvatorija ir gatava uz laiku uzņemt lielas tonnāžas kuģus.

Pārgājiena laikā lielā pretzemūdeņu kuģa "Viceadmiral Kulakov" un raķešu zemūdens atomkreisera "Orel" ekipāžas organizēja virkni mācību pretgaisa un pretzemūdeņu aizsardzības jomā, signālu apmaiņas mācības dienas un nakts laikā, cīņā par izdzīvošanu. Vērtīgu pieredzi guva sardzes virsnieki un stūrmaņi, ņemot vērā navigācijas īpatnības Baltijas jūras akvatorijā.

Sākušies lielas tonnāžas kara kuģu parādes ierindas treniņi. Kopā ar kreiseri "Orel" Kronštates reidā svētkiem gatavojas lielais pretzemūdeņu kuģis "Viceadmiral Kulakov", lielie desanta kuģi "Minsk" un "Korolev". Ekipāžas pilnveido sakaru un mijiedarbības sistēmu, kustību ķīļūdens kolonnā noteiktajā ātrumā un kursā. Tiek pāŗbaudīta sardzes virsnieku un stūrmaņu gatavība braucienam Kronštates sarežģītajā akvatorijā (tā nav viegla pat Baltijas flotes jūrniekiem).

Mūsdienu Baltijas flote ir Krievijas priekšpostenis Rietumu virzienā, daudzveidīga operatīvi stratēģiskā vienība, kas ietver kuģus, jūras aviāciju, pretgaisa aizsardzības līdzekļus, krasta spēkus, vienoto operatīvās un tehniskās sagādes struktūru. Galvenajā parādē iestaistīti plaši Jūras kara flotes spēki un līdzekļi (desmitiem kuģu, lidmašīnu un helikopteru), tāpēc svētki līdzinās stratēgiskajai operācijai. Mērķis ir miermīlīgs, taču organizācija – militāra. Tas ir normāli. Krievijas Jūras kara flotes klatbūtne Baltijas jūrā nav draudīga militārā spēka demonstrācija, tas ir jau 317 gadus ilgs vēsturisks fakts. Un raķešu zemūdens atomkreiseris "Orel" te ir mājās, nevis ciemos.

20
Tagi:
Krievijas Jūras kara flote, Baltijas jūra
Pēc temata
Krievijas JKF papildinājis jaunākais raķešu zemūdens kreiseris
Somu avīze: Krievija sūta uz Baltijas jūru lielāko zemūdeni pasaulē
Mediji noskaidrojuši, kad tiks nolaisti ūdenī "Poseidonu" nesēji
"Boreju" medības. NATO izdomājuši, kā cīnīties ar krievu zemūdenēm
Špicbergenā

Špicbergenā darbu sācis pirmais Krievijas poligons sasaluma pētīšanai

0
(atjaunots 13:58 14.07.2020)
Poligonā iekārtoti termometriskie urbumi, sezonas kušanas slāņa monitoringa laukums, urbumi zemgultnes atkuseņu monitoringam un meteoroloģiskais komplekss.

RĪGA, 14. jūlijs - Sputnik. Špicbergenā sācis darbu pirmais poligons ilggadējā sasaluma pātīšanai, kā arī Arktikas apgūšanai pielietojamo tehnoloģiju izmēģinājumiem, portālam RIA Novosti pastāstīja Krievijas Hidrometeoroloģijas centra vadītājs Igors Šumakovs.

"2016. gadā Krievijas Hidrometeoroloģijas centra Arktikas un Antarktikas zinātniski pētnieciskā institūta zinātnieki sāka darbu un patlaban noslēgta sasaluma poligona izveide Barencburga ciema apkaimē – pirmais Krievijas sasaluma poligons augsta platuma grādu Arktikā," atklāja Šumakovs.

Viņš precizēja, ka poligonā iekārtoti termometriskie urbumi, sezonas kušanas slāņa monitoringa laukums, urbumi zemgultnes atkuseņu monitoringam un meteoroloģiskais komplekss. Fjorda dibenā uzstādīta 150 metrus gara strēle ar temperatūras un pretestības detektoriem sezonālā jūras sasaluma izveides monitoringam. Zinātnieki izstrādājuši arī ģeofizisko metožu kompleksu tādu interesantu sasaluma parādību, kā hidrolakolīta pētīšanai.

"Pirmie ir kūkumošanās ciļņi, kas Špicbergenā sasniedz 40 metru augstumu ar ledus serdeni, kas pieaugot spēj pacelt un iznest līdz virsmai klinšu iežus. Šī parādība ir ne tikai interesanta, tā ir arī svarīga ar sasaluma degradāciju saistīto risku novērtēšanai, atceroties, ka Jamalas krātera fenomens ir saistīts ar tieši tāda ciļņa sprādzienu," atzīmēja Šumakovs.

Viņš precizēja, ka sasaluma poligons Špicbergenā tiks izmantots kriolitozonas (sasalušās grunts zonas) apguves tehnoloģiju pilnveidošanai. Tās būs nepieciešamas arī Krievijas teritorijā.

0
Pēc temata
Špicbergenā iet bojā ziemeļbrieži
Draudi Arktikā: kur Latvija meklē ienaidniekus, ASV, Krievija un Āzija meklē resursus
Zinātnieki: klimata pārmaiņas var novest pie pasaules kara