Rīgas OMON karavīri Doma laukumā 1991. gada augustā

Rīgas OMONa komandieris: es būtu varējis kļūt par diktatoru

293
(atjaunots 10:40 18.10.2017)
90. gadu sākums, neatkarīgās Latvijas tapšana. Kā noritēja masveidīgie mītiņi un no kā bija atkarīgs Saeimas pirmo deputātu liktenis?

Pēc Rīgas OMONa komandiera, pēcpadomju telpas leģendas Česlava Mļiņņika intervijas pirmās daļas Sputnik redakcija saņēma lasītāju atsauksmes. Vienu no tām atsūtīja Sanktpēterburgas iedzīvotājs Dmitrijs Maškovs.

Viena atentāta vēsture

"Gribētu nodot viņam sveicienus, jo ne tikai dienēju viņa komandētajā OMON, bet arī dzīvojām kaimiņos, — raksta Dmitrijs. — No milicijas OMONā pārgāju 1991. gada janvārī, nākamajā dienā pēc uzbrukuma IeM. Kad Česlavam uzbruka, biju viens no pirmajiem, kas ieradās notikuma vietā."

Боец рижского ОМОНа Дмитрий Машков
© Foto : из личного архива Дмитрия Машкова
Rīgas OMON karavīrs Dmitrijs Maškovs

Šāvienu Mliņņiks saņēma savas mājas kāpņu telpā, iznākot no lifta. Česlavam paveicās — lode izgāja cauri, neskarot vitāli svarīgus orgānus.

"Dzīvojām ministrijas mājā — divi dzīvokļi stāvā, — atceras Dmitrijs. — Neviens neko nedzirdēja. Biju pusdienās, kad dežurants pa rāciju ziņoja, ka komandieris ir ievainots, taču samaņu nav zaudējis. Pēc tam divas diennaktis sēdēju pie viņa mājās — meitiņa bija pavisam maza. Sargāju viņu. Česlavs tobrīd bija kara hospitālī."

Dmitrijs atcerējās, ka komandieris Mliņņiks viņu iedvesmojis.

"Es biju visjaunākais, — saka Dmitrijs. — Jebkurā jautājumā gāju ciemos pie komandiera, slaistījos tur teju caurām dienām."

Mliņņika nodaļas kādreizējais omonietis atceras, ka komandiera noskaņojums bija viegli nojaušams. Pēc ūsām. Ja ūsas uz augšu, viss kārtībā, viss tiek kontrolēts. Ja nu tās ir nokārušās, tas nozīmē nepatikšanas.

Neviens nenodeva

Pats Česlavs Mliņņiks notikumus Baltijā 90. gadu sākumā atceras bez īpaša prieka.

Taču arī jautājums, šķiet, nav īpaši patīkams: "Vai jums nešķiet, ka 90. gadu sākumā Padomju Savienības valdība nodeva Rīgas OMONu?"

"Neviens mūs nenodeva, — kategoriski attrauc Česlavs Mliņņiks. — Nodaļa bija pakļauta PSRS IeM, galvenais štābs atradās Rīgā. Taču ne tikai šeit. Bataljons "Dņestr" Moldovas teritorijā taču arī bija mūsu puiši. Arī Azerbaidžānā bija mūsu cīnītāji."

90. gadu sākumā Krievijas valdība viegli atvadījās no bruņotām vienībām. Piemēram, gadījās, ka armijas nodaļas pēc neatkarības pasludināšanas vienkārši tika pakļautas jaunajai valstij. Bet ko iesākt, ja šīs pašas nodaļas pavisam nesen pildīja Maskavas pavēli un pretojās neatkarībai? Neko? Daudzas traģēdijas nav pieņemts atsaukt atmiņā ne tur, kur tās notika, ne arī Krievijā.

Чеслав Млынник и журналист Александр Невзоров
© Foto : из личного архива Дмитрия Машкова
Česlavs Mliņņiks un žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs

Rīgas OMONam paveicās. To neatdeva "saplosīšanai" jaunajai Latvijas valdībai. Nodaļa tika lidmašīnās izvesta uz Tjumeņu, daudzi — kopā ar ģimenēm. Protams, viņi brauca prom uz neatgriešanos. Dažs labs (piemēram, pats Mliņņiks) bija dzimis Latvijā. Taču bija skaidrs, ka ceļš turp ir slēgts.

Vienu soli no varas

Mans sarunbiedrs stāsta, ka 90. gadu sākumā Latvijas neatkarība bija gaisīga. Tā bija deklarācija, ne objektīva realitāte.

"Mītiņi tika kontrolēti, — atceras Mliņņiks. Reiz no Maskavas Rīgā ieradās ģenerālis. Todien Doma laukumā bija sapulcējušies mītiņā piecdesmit tūkstoši cilvēku. Tikām ar viņiem galā dažu minūšu laikā, turklāt pavisam vienkārši — slēdzām visas izejas, atstājot tikai vienu ceļu ārā no laukuma. Paziņojām, ka klātesošajiem dotas 15 minūtes, lai izklīstu. Jau pēc divpadsmit minūtēm neviena nebija. Tad ģenerālis teica: "Jā, proti gan! Būsi diktators!"

Pavaicāju: "Vai tāda kārdinājuma nebija?"

"Itin labi varēja būt, — saka Mliņņiks. — Taču mēs tam nebijām gatavi. Arī Maskava par to neuzslavētu. Tas bija pats dīvainākais. Bet ko atlika iesākt, ja reiz visi tie deputāti Saeimā savācās kā slazdā. Idioti! Mani puiši ieradās, pieklauvēja un teica: "Ātri veriet vaļā. Ja neatvērsiet, RPG-7 ātri atvērs durvis." Mums atvēra, mēs iegājām. Atbruņojām nelikumīgos formējumus (Latvijas policiju — red.). Un tur sēž deputāti. Daudzi tagad stāsta, kādi viņi bija drosminieki. Taču par drosmīgiem viņi sevi uzskata tikai tāpēc, ka mēs nevarējām atbildēt uz jautājumu: ko ar viņiem iesākt tālāk."

Česlavs Mliņņiks atzinās, ka vēl joprojām nav atradis atbildi uz šo jautājumu.

"Fidels Kastro zināja, ko darīt. Bet es nezināju!" — konstatēja Rīgas OMONa komandieris.

Бойцы рижского ОМОНа на Домской площади в августе 1991
© Foto : из личного архива Дмитрия Машкова
Rīgas OMON karavīri Doma laukumā 1991. gada augustā

Vaicāju: "Vai kaut ko nožēlojat? Ja nu būtu iespēja atkārtot kādu situāciju?"

"Es to tik un tā nenožēloju, — saka Mliņņiks. — Kā rīkojos, tā rīkojos."

Pēc viņa domām, nožēla nav karavīra cienīga nodarbe. Tā domāta tiem, kas palikuši.

"Protams, Baltijā ir cilvēki, kuri nožēlo, — uzskata Česlavs Mliņņiks. — Taču tagad jau ir par vēlu. Viņi neko vairs neizlabos. Te, nesen pat Raimondam Paulam uzbruka par to, ka viņš izteicies krieviski. Vai saprotat? Tās taču ir muļķības! Bet ko darīt krieviem, kuri tur palikuši? Jā, viņiem ir izdevies pielāgoties. Taču vienā brīdī Krievija, pēc būtības, no viņiem atteicās."

Mēs esam vienu asiņu

Kāds bija Mliņņika nodaļas liktenis pēc aiziešanas no Rīgas? Par Rīgas OMONa jauno bāzes vietu kļuva Tjumeņa. Vēlāk Česlavam Mliņņikam ar karavīriem bieži nācās doties uz "karstajiem punktiem". Piemēram, viņš strādāja Čečenijā, pirms karaspēku ievešanas.

"Republikā sāka veidoties pašaizsardzības vienības, — stāsta Mliņņiks. — Man tur nenācās grūti. Pie tam labi pazinu Džoharu Dudajevu. Viņš taču reiz dienēja Tartu. Bet mūsu divīzijas štābs atradās Rīgā. Bijām tikušies. Ciemojos pie viņa dzimšanas dienā."

Grūti būti bijis iedomāties, ka drīz dienesta biedru ceļi tā pašķirsies.

"Daudz ko darījām nepareizi, — attrauc Mliņņiks, jautāts, vai bija iespējams vienoties ar Dudajevu. — Taču tagad neko vairs nemainīsi. Nevienu vairs neatgriezīsi. Vajadzēja strādāt."

Бывший командир Рижского ОМОНа Чеслав Млынник с наградой
© Sputnik / Лев Рыжков
Rīgas OMON bijušais komandieris Česlavs Mliņņiks ar apbalvojumu

1993. gada oktobrī, kad sākās Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina un Augstākās Padomes konfrontācija, Mliņņiks bija parlamenta pusē, aizstāvēja Balto namu.

"Baltajā namā nam nepatika tikai viens, — saka Česlavs Mliņņiks. — Ne jau tas, ka neviens ne par ko negribēja vienoties. Man nepatika, ka tur ieradās kādi trīsdesmit barkašovieši — ar svastikām, ar tiem roku mājieniem. Tiklīdz ieradās, sāka pozēt žurnālistiem. Provokatori! Es tikos ar Rucki, viņš bija absolūti adekvāts cilvēks. Viņš visu saprata pareizi."

Pēc Mliņņika domām, 1993. gadā situācija varēja būt pavisam citāda. Piemēram, nevajadzēja uzbrukt Ostankinas telecentram.

"Augstākās Padomes aizstāvju vidū bija arī tie, kam gribējās tikt no manis vaļā, — atceras Mliņņiks. — Un bija cilvēki, kam gribējās, lai lītu asinis. Uzskatu, ka pie visa vainīgs ir Hasbulatovs. Tas ir mans personīgais viedoklis. Ruckim neizdevās viņu ietekmēt, apturēt. Viņš izsauca mani: "Tūlīt došu tev pavēli! Iesi un ieņemsi man Kremli!" Tā taču pat nebija avantūra! Tā bija absolūta bezatbildība! Ja tikāmies ar Rucki, viņš visu saprata, viss bija saprātīgi. Mēs taču ar viņu esam vienu asiņu!"

Rīgas OMONa bijušajam komandierim bieži nācās pamest ēku, pildot īpašus uzdevumus. Izrādījās, ka vienā no tiem bija slazds.

"Gāju laukā gandrīz katru dienu, — atceras Mliņņiks. — Pa kanalizāciju neložņāju, gāju pa Baltā nama centrālajām durvīm. Mani palaida, nekad neaizturēja. Daži pat godu atdeva. Es rādīju PSRS IeM komandiera apliecību. Braukāju pa uzņēmumiem, uz Aizsardzības ministriju, tikos ar daudziem. Piemēram, ar Pāvelu Gračovu. Es taču viņu pazinu."

Barikādes pie Latvijas Ministru Padomes ēkas, 1991. gada arhīva foto
© Sputnik / Сергей Титов

Viens no tādiem īpašajiem uzdevumiem 1993. gada oktobrī ieveda Mliņņiku virtuozi sarīkotā slazdā.

"Mani ņēma ciet nodaļa "Vimpel", — atceras Rīgas OMONa komandieris. — Ņēma ciet cilvēki maskās. Viens no viņiem skaļi saka: "Lūdzu, nepretojieties!" Un čukstus piebilst: "Tev sveicieni no Vaļeras!"

Par notikumiem 1993. gada oktobrī daudz kas vēl nav pateikts, tāpat kā par to, kas notika 1991. gada augustā tajā pašā Padomes mājā.

"Janajeva vietā tajā preses konferencē bija jāsēž Jeļcinam! — skaidro Mliņņiks. — Par to neviens nekad neuzrakstīs. Taču tā bija. GKČP bija arī Pāvels Gračovs, nākamais aizsardzības ministrs. Jeļcins aizkavējās Kazahstānā. Atbrauca piedzēries. Turklāt viņu solīja sagaidīt premjerministrs Valentīns Pavlovs, bet nesagaidīja. Stāsts varēja beigties pavisam citādi."

Pēcpadomju valstu nākotne

Česlava Mliņņika biogrāfijā ir daudz noslēpumu, un vēl nav pienācis laiks tos atklāt, tomēr, šķiet, par vienu noslēpumu pastāstīt var. Kad Česlavs stāsta, kā apmeklējis Salvadora Dalī muzeju Barselonā, vaicāju: "Kā tad jūs braukājat pāri robežai? Jūs taču esat aizmuguriski notiesāts Lietuvā?"

"Jā esmu notiesāts aizmuguriski, piespriests mūža ieslodzījums, — Česlavs Mliņņiks sadrūmis saka. Patiešām, uz īsu brīdi ūsas nokarājas, taču tikai mazdrusciņ. — Man no tā nav ne silts, ne auksts. Nu jā, bija gadījums. Barselonā no lidmašīnas izsēdināja policija. Taču pēc stundiņas aizveda turp, kur man vajadzēa. Kāpēc palaida? Tir ir mazi noslēpumi. Ja mani ienaidnieki zinātu, viņiem zobi aiz skaudības sadruptu."

Česlavs Mliņņiks lielāko daļu pēcpadomju konfliktu ir redzējis no iekšienes. Ļoti interesantas ir viņa domas par pēcpadomju valstu nākotni. Vai tā būs miermīlīga?

"Ziniet, ja pēc sakāves neizdodas savākt spēkus, tu esi zaudējis, zaudējis uz visiem laikiem. Ja izdodas, tu uzvarēsi, — saka Mliņņiks. — Re, tagad Jaunā Maskava sāk apbūvēties. Dažam patīk, dažam — ne. Taču tāda ir dzīve! No tā nekur nepazudīsi. Tāpat ceļas arī valsts. Arī Krievijas impērija reiz sabruka. Taču pagāja laiks, un tā atdzima. Tagadējai Krievijai bija krituma periods, taču, domāju, šim bezdibenim esam pagājuši garām. Mēs ceļamies. Lēnām ceļamies."

Taču vai izdosies vienoties ar Baltiju, vai arī tā joprojām sargāsies no Krievijas aiz moderniem žodiem un amerikāņu karavīriem? 

"Agrāk Krievija ieguldīja līdzekļus Baltijā, — atgādina Mliņņiks. Visās trijās republikās, kas bija mazākas nekā dažs labs Krievijas rajons. Krievija ieguldīja līdzekļus arī citās republikās. Valsts netika ar to galā vienlaikus, taču ieguldīja. Un tagad mēs nevaram vienoties. Par ko runāt? Varbūt vajadzīgas citādas metodes? Pavisam citādas?"

293
Pēc temata
Krievijas liberāļu un Rietumu propagandas lielā cīņa
Krievijas senators atgādināja Baltijas valstīm par to atrašanās jēgu PSRS sastāvā
Neskaitās. Padomju nodarītais kaitējums Lietuvai nav sarēķināms
 F-35

Gausa aviokatastrofa: pār iznīcinātājiem F-35 atkal sabiezē mākoņi

10
(atjaunots 16:25 26.02.2021)
"Neredzamā" F-35 projekta hronisko neveiksmju fonā īpaši optimistisks izskatās Krievijas iznīcinātāja Su-57 tehnoloģiskais izrāviens: amerikāņi ir spiesti atzīt krievu ieroču pārākumu.

Daudzfunkcionālajam iznīcinātājam-bumbvedējam F-35 Lightning II bija jākļūst par augsti tehnoloģisku simbolu amerikāņu izcilībai un militārajam spēkam, taču patiesībā "Zibens" iezīmēja ASV militārās rūpniecības kompleksa galējās iespējas, un tagad mēs vērojam "piektās paaudzes" neredzamās lidmašīnas gauso katastrofu.

Divas trešdaļas amerikāņu F-35 parka nespēj izpildīt lidojumus dzinēja problēmu dēļ. Lidmašīnai ir virkne nopietnu konstruktīvo trūkumu, tā nav pārvarējusi Pentagona noteiktos izmēģinājumus un vēl līdz šim nav apstiprināta tā masveida ražošana. Patlaban ASV GKS ir gatavi atteikties no F-35 par labu vienkāršākajam 4+ paaudzes iznīcinātājam F-16.

Lockheed Martin F-35 Lightning II
© Sputnik / Сергей Мамонтов

Sākumā Pentagonā ierosināja samazināt F-35A pasūtījumu vairāk nekā par 40% - no 1763 līdz 1050 lidaparātiem. Vienlaikus ASV GKS izvērtē iespējas iepirkt novecojošo, toties uzticamo F-16 Fighting Falcon. Piespiedu manevrs.  

ASV Gaisa kara spēki ekspluatē iznīcinātāju-bumbvedēju F-35 vairāk nekā piecus gadus, tomēr hroniski cieš tā zemās gatavības pakāpes un daudzi atdeves problēmu dēļ. Iepriekš aizsardzības ministra vietniece Elena Lorda paziņoja, ka lidojumiem gatavi 36% iznīcinātāju F-35 Lightning, pārējās mašīnas "funkcionē tikai daļēji".

Kaujas gatavību pārsvarā nosaka "nelabojamie" konstruktīvie trūkumi, kas ved pie stealth pārseguma, korpusa, dzinēja, navigācijas un pilota dzīvības nodrošināšanas sistēmu fiziska sabrukuma.

Amerikāņu sabiedrotie un partneri, kas sapirkuši F-35 par aptuveni 100 miljoniem dolāru gabalā (Lielbritānija, Norvēģija, Izraēla, Itālija, Singapūra, Dienvidkoreja, Japāna), ir pievilti – lidmašīna neatbilst 5. paaudzes parametriem, līdz cīņas gatavībai, tātad – savu uzdevumu izpildei – tam vēl ir ļoti tālu. Paradoksālā rinda pēc ASV militārās rūpniecības kompleksa izstrādājuma nezūd. Apvienotie Arābu Emirāti nesen noslēdza līgumu par pussimta F-35 piegādi. Izraēla plāno palielināt "Zibeņu" parku līdz trim eskadriļām (40 lidmašīnām). To var pamatot tikai ar slēptu maksu "par draudzību" ar ASV.

Dzinējs F135 – pats spēcīgākais neveiksminieks

Iepriekš izskanēja ziņas par to, ka iznīcinātāja stealth seguma un korpusa bojājumiem virsskaņas ātrumā, par pastāvīgiem traucējumiem ar skābekļa padevi pilotiem un programmatūras kļūmēm. Inženieri pūlas novērst trūkumus ekspluatācijas gaitā, tomēr kritiskās problēmas aug kā sniega lavīna.

ASV GKS iznīcinātājs F-35 saņēmis dzinēju F135, ko amerikāņi uzskata par "pašu spēcīgāku no visiem, ko izmanto jebkurš iznīcinātājs pasaulē". Tomēr tas ir F-35 zemās atdeves galvenais iemesls: turbīnas lāpstiņu virsmas seguma pārkaršanas rezultātā lāpstiņas saplaisā, un dzinējs priekšlaicīgi iziet no ierindas.

Kaprīzajam F135 vajadzīga bieža tehniskā apkalpe, tas būtiski palielina lidmašīnas ekspluatācijas izmaksas. Salīdzinājumam: viena stunda F-35 lidojuma izmaksā 31 tūkstoti dolāru, stunda "večuka" F-16 lidojuma – nepilnus 8 tūkstošus. Starp citu, F135 rezerves dzinējus kompānija Pratt & Whitney ražo nepietiekamā skaitā, pat mierlaika apstākļos. Ja rīt sāksies karš, debesīs pacelsies trešā daļa F-35, vēlāk to skaits ar katru dienu saruks – pat ne pretinieka PGA darbības dēļ, vienkārši metāla noguruma rezultātā.

Arī F-16 laiks mainīt

Lai saglabātu cīņasspēju, ASV Gaisa spēki ir spiesti plānot F-35 skaita samazināšanu un aizvietot tos ar modernizētajiem iznīcinātājiem F-16 Fighting Falcon (tie pieņemti bruņojumā 1979. gadā, patlaban Gaisa spēki izmanto 790 šī tipa iznīcinātājus).

Daudzfunkcionālā vieglā 4. paaudzes iznīcinātāja F-16 maksimālā pacelšanās masa – 21,8 tonnas, tas spēj nest līdz 7,7 toonnas avopbumbu un raķešu uz 9 piekares mezgliem. Cīņas rādiuss – 1700 km, maksimālais ātrums – 2200 km/h. Tā nav slikta mašīna reģionālajiem konfliktiem, taču nav labi spert soli atpakaļ no "piektās paaudzes" – tehnoloģiska degradācija. Pentagons meklē kompromisus.

GKS štāba priekšnieks ģenerālis Čārlzs K. Brauns, jaunākais, iebilda pret "antikvariāta" (F-16) iepirkumu un aicināja izstrādāt absolūti jaunas klases vieglos vienmotora iznīcinātājus – lētāk un vienkāršāk nekā F-35, bet modernāk nekā F-16. Brauns nosauca tos par "ceturtās ar pusi paaudzes vai piektās mīnus paaudzes" mašīnām. ASV GKS sākuši pētījumu programmu, lai novērtētu, cik lietderīgi būtu aizvietot iznīcinātājus F-16 Fighting Falcon ar jaunām kara lidmašīnām. Pētījums tiks noslēgts līdz 2023. finanšu gada sākumam.

Problēmu sarežģī tas, ka F-35 ir vienīgais Rietumu pasaulē ražotais "piektās paaudzes" iznīcinātājs. Boeing ražotie 4. paaudzes iznīcinātāji F-15 un F-18, kas nosacīti konkurē ar to, nākuši no aukstā kara ēras laikiem un morāli novecojuši. ASV sabiedrotie Eiropā neuzņemas pašmāju 5. paaudzes iznīcinātāja izstrādi. Lielbritānija, Polija, Beļģija un Itālija bezcerīgi iegulda līdzekļus amerikāņu F-35 iepirkumos.

Izdevumi Lightning izstrādei pārsnieguši 400 miljardus dolaru, taču izrādījies, ka tas ir tikai sākums nacionālo budžetu līdzekļu neracionālās izšķiešanas procesā. ASV Senāta Bruņoto spēku komitejā F-35 nosauca par "hrestomātijas cienīgu piemēru... aizsardzības iepirkumu salauztajai sistēmai", bet pazīstamais politiķis (pagātnē arī viņš pats bija pilots), nelaiķa Džons Makeins, taisnīgi konstatēja: "F-35 programmas rekordlielie rādītāji vienlaikus bija skandāls un traģēdija no izmaksu, grafiku un atdeves viedokļa."

"Zibens" vēl ilgi pārbaudīs ASV un to sabiedroto GKS pacietību. Nāksies paciest F-35 dārgās "kaprīzes".

"Neredzamā" F-35 projekta hronisko neveiksmju fonā īpaši optimistisks izskatās Krievijas iznīcinātāja Su-57 tehnoloģiskais izrāviens – tas sekmīgi lido un pirmais pasaulē starp īstās piektās paaudzes iznīcinātājiem apgūst hiperskaņas raķetes.

Amerikāņi ir spiesti atzīt krievu ieroču pārākumu.

10
Pēc temata
Amerikāņu F-35 jaunas grūtības – sadursme ar degvielas uzpildītāju
Nelaimīgie "Zibeņi". Kāpēc F-35 joprojām ir pats neveiksmīgākais iznīcinātājs
ASV nosauca galveno NATO ieroci pret Krieviju
"Plāni ir izjaukti": kāpēc ASV jaunākie iznīcinātāji karam neder
Bruņutransportieris К-17 Bumerang

"Tāds Krievijā vēl nav redzēts": aizsardzības komplekss strādā pie īpaša tanka

16
(atjaunots 16:12 26.02.2021)
Spēcīgs, ātrs un labi aizsargāts – uz unificētās bruņotās platformas "Bumerang" bāzes plānots radīt pirmo tanku uz riteņiem Krievijā.

Perspektīvās šasijas īpatnības ļauj samontēt uz tā bruņojuma kompleksu ar tādu pašu gludstobra lielgabalu, kādu saņēmis pašgājējs "Sprut SD", pastāstīja "Militārās rūpniecības kompānijas" ģenerāldirektors Aleksandrs Krasovickis. Par to, kādu vietu bruņotajos spēkos varētu ieņemt tanks uz riteņiem, portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Noderēs Sīrijā

Krasovickis pastāstīja, ka darbs pie unificētās riteņu platformas "Bumerang" ir tuvs noslēgumam – uz tās bāzes uzbūvētā bruņutransportiera K-16 valsts izmēģinājumi ieplānoti līdz gada beigām. Inženieri apliecina, ka konstrukcijā izmantoti mūsdienīgākie zinatnes un tehnikas sasniegumi. Plānos – perspektīvās kājnieku bruņumašīnas K-17, speciālo uzdevumu tehnikas un citu paraugu izmēģinājumi. Krasovckis uzsvēra, ka ātrais darbs pie tanka uz riteņiem rūpniecībai nerada problēmas.

Šāda veida tehnika tika izstrādāta Padomju Savienībā, bet Krievijas armijā riteņu tanku – tā neoficiāli dēvē ar spēcīgu bruņojumu un pilna pagrieziena torni aprīkoto bruņumašīnu saimi – līdz šim nebija. Mašīnas piekāpjas kāpurķēžu tankiem no aizsardzības viedokļa, toties pārspēj ātruma, manevrētspēju un pārvietošanās attāluma ziņā.

"Riteņu tanki ir populāri valstīs ar tiem piemērotu zemes virsmu, - sarunā ar RIA Novosti pastāstīja militārais eksperts Aleksejs Ļeonkovs. – Piemēram, Āfrikā. Tāpēc, teiksim, DĀR dod priekšroku tankiem uz riteņiem. To galvenās priekšrocības – ātrums un nobraukums starp remontiem. Ja tanks, teiksim, salūzīs pēc desmit tūkstošiem kilometru, bruņumašīna ar lielgabalu pārvarēs visus simt tūkstošus."

Бронетранспортер Бумеранг во время демонстрации ходовых и огневых возможностей на полигоне Алабино
© Sputnik / Михаил Воскресенский
Bruņutransportieris "Bumerang"Bruņutransportieris "Bumerang"

Eksperts piezīmēja, ka tamlīdzīgas mašīnas noderētu Krievijas armijai Centrālās Āzijas virzienā, kur ir visnotaļ vāja dzelzceļu caurlaides spēja: ir daudz vieglāk pārvietot riteņu bruņumašīnas pa autotrasēm. Turklāt tāda tehnika palīdzētu patruļās, piemēram, Sīrijā. Tagad tur kara policija pārvietojas ar bruņumašīnām "Tigr" un BTR-82A.

Ļeonkovs uzsvēra, ka perspektīvais tanks, tāpat kā bruņutransportieris, spēj šķērsot ūdens šķēršļus, turpināt apšaudi, pārvietojoties pa zemi vai ūdeni. Pateicoties spēcīgajam bruņojumam, to var pielietot gan reidos, gan armijas operācijās – flangos, izlūkošanā, patruļās un apsardzē.

Liels kalibrs

Liela nozīme ir arī tam, ka riteņu tehnika saudzīgāk ekspluatē ceļu segumu. Labi zināms, ka tanku tērauda kāpurķēdes sagrauj pat izturīgāko asfaltu. Tāpēc smago bruņutehniku cenšas pārvadāt ar īpašiem vilcējiem-transportieriem. Iekraušana un izkraušana aizņem ilgu laiku, bet riteņu tanks var iesaistīties kaujā nekavējoties, bez aizķeršanās un īpašas sagatavošanās.

Авиадесантная самоходная противотанковая пушка 2С25 Спрут-СД
© Sputnik / Алексей Куденко
Aviācijas desanta prettanku pašgājējlielgabals 2S25 "Sprut SD"

Par pamata bruņojumu perspektīvo tanku uzskata vienība ar 125 mm lielgabalu, kā pašgājējam "Sprut SD", ko izstrādā speciāli gaisa desanta vajadzībām.

Gludstobra 2A75 uz stabilizētās sistēmas ar pielādēšanas automātu un 40 šāviņu komplektu līdzinās tanku T-72 un T-90 lielgabaliem 2A46M. Pašgājējs apšaudē izmanto visus atbilstošā kalibra šāviņus, kā arī vadāmās prettanku raķetes. Vienības papildu bruņojums – ar lielgabalu sapārotais 7,62 mm kalibra ložmetējs PKT.

Ar tādu ekipējumu lielgabala "Bumerang" var kļūt par spēcīgāko riteņu tanku pasaulē. Lielākā daļa šīs klases militārās tehnikas Rietumu un Austrumu valstīs bruņotas ar kalibru līdz 105 mm. Riteņu tankus izmanto vairāku NATO un Āzijas reģiona valstu bruņotie spēki. To vidū ir amerikāņu M1128 MGS uz platformas Stryker, franču AMX-10RC, japāņu MCV, itāļu Centauro. 2010. gadu sākumā Krievijas Aizsardzības ministrija apsprieda ar Romu iespējas iepirkt partiju Centauro sauszemes spēku vajadzībām. Uz Krieviju pat tika nogādātas vairākas mašīnas izmēģinājumiem, tomēr tālāk darbs nesekmējās: itāļu mašīnas neatbilda Krievijas prasībām no militārās tehnikas drošības viedokļa.

Pret tankiem un droniem

Perspektīvā riteņu platforma "Bumerang" pirmo reizi tika nodemonstrēta Uzvaras parādē 2015. gadā. Tehnika uz šīs bāzes ir manāmi lielāka un spēcīgāka nekā padomju un Krievijas bruņutransportieri no BTR saimes.

Uz šosejas dzinējs JMZ-780 ar 750 zirgspēku jaudu dod iespēju sasniegt līdz 100 km/h ātrumu. Motora tilpne – mašīnas priekšdaļā, tāpēc desants var iekāpt mašīnā no aizmugures daļas. "Bumerang" saimes mašīnām ir daudzslāņu bruņas ar keramikas saturu – daudz uzticamākas nekā homogēnās bruņas.

Боевая машина пехоты К-17 Бумеранг
© Sputnik / Михаил Воскресенский
Kājnieku kaujas mašīna K-17 "Bumerang"

Pagaidām spēcīgākā "Bumerang" saimes mašīna ir kājnieku bruņumašīna uz riteņiem K-17 ar universālu tālvadības moduli "Bumerang BM". Bruņojums – 30 mm automātiskais lielgabals 2А42 ar selektīvo padevi un munīcijas krājumu līdz 500 lādiņu apmērā. Pret tankiem paredzētas divas sapārotās prettanku raķešu "Kornet" starta iekārtas.

Ir arī nopietnāks variants. Viens no iespējamiem K-17 moduļiem ir AU-220M "Baikal" ar 57 mm lielgabalu, kura šaušanas ātrums sasniedz 120 šāvienus minūtē. Eksperti uzskata, ka ar tā lādiņu jaudu pietiks cīņai pret visām mūsdienīgajām Rietumu kājnieku bruņumašīnām. Turklāt 57 mm kalibrs ļauj efektīvi likvidēt bezpilota lidaparātus, arī nelielos, līdz 12 km attālumā.

16
Pēc temata
"Esam atraduši iespēju apspēlēt Krieviju". Pie kā ķēries Pentagons
"Krievijas ceļi tos piebeigs": amerikāņu tanki radījuši dziļu vilšanos
Krievijas tanks "Armata" dodas iekarot ārzemju tirgu
Krievija piedāvā interesantus jaunumus bruņojuma izstādē Abū Dabī