Rīga, Līvu laukums

Prombraukšana no Latvijas: problēma vai labums?

163
(atjaunots 07:52 12.10.2017)
Augstas cenas, vāja preču un pakalpojumu izvēle, tukšas mājas un nekādu perspektīvu. No otras puses – laba ekoloģija un "titulētās nācijas" daļas palielināšanās.

Fakts — iedzīvotāju skaits Latvijā strauji sarūk. Zemā dzimstības līmeņa un pastāvīgās emigrācijas dēļ.

Kā uzņēmējs un sociologs jau 15 gadus vēroju iedzīvotāju skaita samazināšanās bēdīgās sekas. Tās izpaužas visos lietišķās un ikdienas dzīves aspektos. Tomēr valsts līmenī neviens trauksmi neceļ.

Nav efektīvas dzimstības celšanas programmas (kā, piemēram, "mātes kapitāla" programma Krievijā) vai remigrācijas stimulēšanas programmas. Neviens necenšas cīnīties pret "smadzeņu aizplūšanu".

Arī komentāri sociālajos tīklos ir mierīgi un pat pozitīvi, sak, nekas briesmīgs nenotiek, jaunajai ekonomikai tik liels darbaroku skaits nav vajadzīgs, un vispār "mazāk tautas, vairāk gaisa", tas ir, burtiski: ekoloģija, tīrs gaiss — Latvijas nacionālā bagātība, kas tikai vairojas līdz ar katru prombraucēju.

Kas tad īsti notiek: demogrāfiskā katastrofa vai dabiskas un nevienam nekaitīgas izmaiņas?

25 gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājies par ceturto daļu, taču ne viss

Vispasaules bankas dati liecina, ka kopš 1991. gada — neatkarības atjaunošanas laika — Latvijas iedzīvotāju skaits sarucis no 2 milj. 650 tūkst. līdz 1 milj. 960 tūkst. 2016. gadā — par 26%.

Tiesa, no nacionālā sastāva viedokļa latviešu skaits tik kardināli nav gājis mazumā — no 1 milj. 360 tūkst. (1989. gads) līdz 1 milj. 220 tūkst. (2015. gads) — par 11%. Pārsvarā samazinājies nelatviešu skaits — par 40%, tātad Latvija kļūst latviskāka.

Valstij, kurā neatkarības atjaunošanas brīdī titulētā nācija veidoja tikai 51%, tas ir svarīgi. Tagad latviešu skaits jau sasniedzis 62% un nākotnē var pieaugt vēl vairāk.

Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc nacionālā elite neceļ trauksmi.

Mazs tirgus — maza izvēle, augstas cenas

Rīgā visi ir pieraduši, ka vajadzīgo apģērbu var nopirkt tikai sezonas laikā. Vasarā — apģērbu rudenim, rudenī — ziemai utt. Kad beidzies noteiktais termiņš, veikali izsludina izpārdošanu. Un viss. Ja kāds nav paspējis, paliek bešā. Gatavo ragavas vasarā.

Tāpat ir arī citās jomās. Šaura zīmolu izvēle, preces tikai pēc pasūtījuma, paklājiņus mašīnām nākas gaidīt mēnesi, tehnikas garantijas remonts ilgst mūžību — līdz tiks pasūtītas detaļas. Nevienu nepārsteidz, ka elektronika un sadzīves tehnika Rīgā ir dārgāka nekā Krievijā, nerunājot jau par Eiropas valstīm.

Protams, interneta laikmetā cenu starpība vairs nav tik jūtama, taču tā izpaužas arī liela veikalu skaita slēgšanā.

Katrs no valsts aizbraukušais cilvēks nozīmē preču izvēles sašaurināšanos un cenu pieaugumu.

… normālu studiju bērnam neatrast…

Daudziem vecākiem nācies saskarties ar to, ka nav iespējams sameklēt piemērotu deju, modelēšanas utt. studiju bērnam. Pat ja arī izdevies atrast un iekārtoties (lai arī telpas atrodas puspagrabā, sadzīves apstākļi ir teju apmierinoši), sākas haoss. Te bērni sāk masveidā slimot, te nāk un iet treneri vai pasniedzēji, programma nepārtraukti tiek pielāgota iesācējiem, pareizāk sakot, pastāvīgi mainīgajam sastāvam, vai, gluži otrādi, uzmanība tiek pievērsta "veterāniem", bet visi pārējie paredzēti tikai "masu skatiem". Ar laiku bērns zaudē interesi par studiju un pamet to.

Pats galvenais ir tas, ka šo situāciju neizdodas labot ne par kādu naudu. Daudzos rajonos piemērotu grupu vienkārši nav, vai tās atrodas pārāk tālu.

Ja runa ir par sarežģītāku situāciju — sameklēt labu logopēdu, psihologu, ortodontu, nelaime ir acu priekšā.

Dīvaini, taču daži vecāki pat neiedomājas par to, ka šī situācija ir tieši saistīta ar iedzīvotāju nelielo skaitu pilsētā.

Vērā ņemams ir arī tāds faktors, kā pieeja tuvākajā rajonā. Pieņemsim, visā pilsētā ir desmit noteikta profila studijas. Ir izvēle. Iedzīvotāju skaits sarūk divkārt, un pilsētā darbojas tikai piecas studijas.

Pirmkārt, būtiski samazinās izvēle, otrkārt, katra atsevišķa studija vidēji atrodas divreiz tālāk, jo pilsētas platība nesamazinās. Gluži otrādi — piemēram, Rīgas platība ir pat pieaugusi.

Jo mazāk studiju, jo mazākas ir izvēles iespējas. Ko iesākt, ja visā Rīgā ir tikai divas pilnvērtīgas teātra studijas krievu valodā?

It kā jau saprotam, ka ciems vai pilsētas tipa ciemats nevar nodrošināt tikpat daudzveidīgas nodarbības kā lielpilsēta. Taču daudzi neaptver to, ka Rīga, kurā dzīvoja aptuveni miljons cilvēku 1991. gadā, Rīga, kurā dzīvoja 640 tūkstoši 2015. gadā, un Rīga, kurā dzīvos 570 tūkstoši cilvēku (tāda ir prognoze 2030. gadam), ir pavisam dažādas pilsētas, un abās pēdējās iespēju ir daudz mazāk.

Maza pilsēta — vājāks transporta tīkls

Rodas iespaids, ka patiesībā ir gluži otrādi. Taču pievērsīsimies nesenai pagātnei. Padomju Savienībā metro cēla pilsētās ar miljoniem iedzīvotāju. Un pilsētu, pat tās pašas Rīgas vadītāji, ko māca rūpes par transportu, bija spiesti ķerties pie visādām viltībām, lai centrālajai valdībai parādītu nepieciešamos datus. Kāpēc? Tāpēc, ka metro nozīmē milzīgas investīcijas, kas atmaksāsies tikai tad, ja tiks pārvadāts liels skaits cilvēku, kuri turklāt koncentrēti nelielā teritorijā.

Tāda pati ir situācija pārējā sabiedriskā transporta nozarē. Ja autobusam jāizbraukā aizvien tālākas piepilsētas, taču pasažieru skaits ir mazāks, cilvēkiem nākas gaidīt autobusu ilgāk un maksāt par to vairāk.

Par autobusu var nemaksāt, ja ir mašīna. Taču tādā gadījumā nepieciešami ceļi, autostāvvietas, cilvēki apmetas vēl tālāk piepilsētā, sabiedriskā transporta patērētāju skaits samazinās, tas pārvadā vēl mazāk cilvēku, saņem mazāk naudas un turpina degradēt vai sēž uz kakla pilsētas budžetam un bremzē attīstību citās nozarēs.

un nav neviena, ar ko aprunāties

Ļoti interesanti ir lasīt Rīgā dzīvojošo Maskavas un Sanktpēterburgas inteliģences pārstāvju komentārus. Kad cilvēkus pamet aizkustinājums par vietējo pieklājību un civilizāciju, viņi pēkšņi aptver, ka kontaktējas tikai savā lokā — interesantu sarunbiedru, radošu,"intelektuālu" vietu un tusiņu Rīgā ir šausmīgi maz.

"Mana pieredze liecina: neskaitot īpašos intelektuāļu rezervātus, kādi atrodami Oksfordā un Kembridžā, nepieciešama pilsēta ar miljonu iedzīvotāju, lai man būtu divdesmit vai trīsdesmit paziņas ar radniecīgām interesēm," — Džeina Džeikobsa, urbānistikai veltītā klasiskā darba "Amerikāņu lielpilsētu dzīve un nāve" autore, citē pilsētu ekonomikas speciālistu no Lielbritānijas — P.Sārdžentu Floresu.

Izteikums attiecas uz XIX gadsimtu, taču ir aktuāls arī mūsdienās.

Neskatoties uz savu galvaspilsētas statusu, Rīga atpaliek no miljonu pilsētām gandrīz uz pusi. Ja jūsu latviešu valodas zināšanas nav izcilas, ja neesat iepazīstināts ar latviešu "tusiņiem", nāksies iztikt ar to, ko veido plašā, taču nelielā krievvalodīgo kopiena — aptuveni trīssimt tūkstoši cilvēku. Tikpat daudz dzīvo Krievijas apgabala pilsētiņās vai piemaskavas pilsētās. Vairāk nekā Himkos vai Lubercos, taču mazāk nekā Jaroslavļā vai Smoļenskā.

Krievu izglītība Latvijā pamazām noslāpst, tāpēc viegli nojaušams, ka pat šī lielā krievvalodīgo kopiena pakāpeniski ripo lejup, un atbraukušie maskavieši pārsteigti konstatē, ka "kontingents" Rīgas mikrorajonos pārsteidzoši atgādina kontingentu, kas ieskauj soliņus Lubercos vai provinciālajās pilsētās Krievijā.

Iedzīvotāju skaita samazināšanās — biznesa nosmakšana

Mazais tirgus, turklāt arī tā konsekventā pastāvīgā sašaurināšanās neļauj augt vietējam biznesam.

Ņemsim nosacītu kompāniju, kas sekmīgi pārdeva savas preces Rīgā 2000. gadā. Tā ieņēma noteiktu nišu, un ar to bija pietiekami. 2000. gadā Rīgā dzīvoja 764 tūkstoši cilvēku.

Ja Rīgas iedzīvotāju skaits pieaugtu, ar to pašu darbinieku skaitu, vienu noliktavu un tādu pašu transporta vienību skaitu uzņēmums varētu strādāt intensīvāk un pārdot vairāk preču — ienākumi un peļņa uz vienu darbinieku pieaugtu. Palielinātos algas, nodokļu ieņēmumi, sociālās izmaksas un nodrošinātas vecumdienas perspektīvā.

Līdz 2015. gadam Rīgā dzīvojošo skaits saruka līdz 640 tūkst. cilvēku. Tagad kompānijai jāatrod vēl 124 tūkstoši patērētāju, ja tā vēlas pārdot tikpat daudz preču. Rīgā to nav, un firma ir spiesta doties uz reģioniem.

Taču no reģioniem palicis tikai nosaukums, tie ir viens par otru mazāki. Pat otrā lielākā pilsēta pēc Rīgas — Daugavpils — var nodrošināt tikai 86 tūkstošus klientu. Pirms 15 gadiem ar tās iedzīvotāju skaitu gandrīz pietiktu, taču arī šeit tas ir sarucis. Tātad nāksies doties ne tikai uz Daugavpili, bet arī meklēt klientus citās pilsētiņās Rīgas apkaimē.

Attālums no Rīgas līdz Daugavpilij ir 200 kilometri, citas pilsētas ir tuvāk, taču dažādos virzienos no pilsētas, tātad kļūs sarežģītāka loģistika, būs vajadzīgas atsevišķas noliktavas vai regulāras piegādes no Rīgas. Rezultātā krasi pieaugs transporta un degvielas izmaksas, augs vadītāju algas utt.

Tātad izdevumi krietni vien palielināsies, ienākumiem saglabājoties agrākajā līmenī.

Mazi uzņēmumi — zema darbinieku kvalifikācija

2015. gadā Latvijā 82% uzņēmumu darbinieku skaits nepārsniedza 5 cilvēkus. Darbinieku skaits lielajos uzņēmumos samazinās, aizvien biežāk parādās firmas ar vienu pašu strādnieku.

Ko tas nozīmē no darbinieku profesionālās izaugsmes viedokļa?

Tikai to, ka viņiem nav iespēju un nekāda iemesla augt. Kādu karjeru var veidot cilvēks privātā firmā, kur strādā pieci cilvēki? Labākajā gadījumā sākas lēkāšana no vienas pundurfirmas uz otru. Cilvēks var arī atvērt pats savu biznesu, kam noteikti lemta tāda pati cīņa par izdzīvošanu, jo īpašniekam nav ne pieredzes, ne kvalifikācijas, ne finanšu, lai augtu augumā.

"Smadzeņu aizplūšana" rada strupceļu

Kvalificēti speciālisti nevēlas atgriezties, jo dzimtenē darba vietas negaida. Savukārt kvalificētu speciālistu trūkums ir viens no iemesliem, kuru dēļ darba vietas Latvijā nerodas. Tiesa, manuprāt, tas nebūt nav svarīgākais iemesls.

Galvenais ir tas, ka valsts un daļa tās iedzīvotāju neuzskata cilvēku prombraukšanu par problēmu un turpina spēlēt "brīvo tirgu un konkurenci", kas nodrošina… cilvēku un kapitāla aizplūšanu no Latvijas.

Tā nu Latvija pamazām pārvēršas par vasarnīcu ciemu. Tā ir sakopta un glīta, taču laba dzīve valstī ir tikai tiem, kam ir depozīts bankā vai stabils, labi apmaksāts darbs ārvalstīs.     

163
Pēc temata
Latvijas augstskolās pārāk zems abiturientu skaits
Latvija kļūst par "veco ļaužu zemi"
Šeit cilvēki nav sātīgi paēduši: žurnāliste no Krievijas apmeklējusi Latviju
Dolāri, foto no arhīva

SVF izdomājis, izglābt pasauli: fonda metodes Krievijai draud ar nabadzību

7
Spriežot pēc SVF vadītājas paziņojumiem, lielākā pārnacionālā finanšu organizācija labprāt gribētu atgriezties 1944. gadā vai vismaz atkārtot to, aizbildinoties ar Covid-19 pandēmiju.

Aiz SVF vadības skaņajiem vārdiem par to, ka pasaulei jāpalīdz pārvarēt epidēmijas ekonomiskās un humānās sekas, domājams, slēpjas kaut kas vairāk, pie tam jaunattīstības valstīs pavisam negatīvu reputāciju guvušās finanšu struktūras līderu humānismam noticēs tikai pavisam naivs cilvēks, kurš nekad nav redzējis, kā Vašingtonas organizācijas kārtējie parādnieki apšņāpj sociālās programmas un par grašiem izpārdod valsts uzņēmumus, lai izpildītu "SVF prasības ekonomikas atveseļošanas mērķiem", portālā RIA Novosti konstatēja Ivans Daņilovs. 

Atliek noņemt cepuri amerikāņu priekšā: lai kā valstis, kas nav uzņemtas elitārajā neokoloniālajā klubā G7, censtos pārņemt kontroli pār Starptautisko Valūtas fondu, pagaidām tām neveicas. Zināmi panākumi vērojami – aug Ķīnas (vai pat Krievijas) ietekme lēmumu pieņemšanas procesā. Tomēr pārsvarā jaunattīstības posmā esošo valstu galvenais kreditors (patiesībā – planētas galvenais Šeiloks) vēl joprojām popularizē to pašu "globālisma" versiju, ko nekādi nevar nosaukt par taisnīgu.

Covid-19 epidēmijas sākumā Rietumu mediji un eksperti baidījās no deglobalizācijas, bet tagad "globālais Šeiloks" konstatē: tam vajadzīga vēl viena Bretonvudas konference, tātad pašreizējā (līdz ar paša fonda dibināšanu 1944. gadā tapusī) globalizācijas shēma mirusi epidēmijā, un, kamēr līķis vēl silts, pasaulē steigšus jāpalaiž jauna versija ar uzlabotu imidžu, liekot pamatā solījumus neizplatīt pavisam kanibālisku versiju.

Oficiālajā ziņojumā, kas formāli izskanēja par godu Andoras iekļaušanai fondā, SVF direktore Kristalina Georgijeva paziņoja, ka esot pienācis vēsturisks brīdis:

"Laikā, kad mēs nepacietīgi gaidām iespēju sveikt Andoru kā mūsu 190. locekli, SVF darbs parāda sadarbības un solidaritātes vērtības, uz kuru pamata celta cilvēces brālība. Šodien mūsu priekšā nostājies jauns Bretonvudas moments. Pandēmija, kas aiznesusi jau vairāk kā miljonu dzīvību. Ekonomiskā katastrofa, kas mazinās pasaules ekonomiku par 4,4% šogad un novedīs pie ražošanas lejupslīdes 11 triljonu dolāru apmērā nākamgad. Neaprakstāmais cilvēku izmisums par milzīgajiem satricinājumiem un augošo nabadzību pirmo reizi gadu desmitu laikā. Atkal mūs sagaida divi vērienīgi uzdevumi: cīnīties ar krīzi šodien un būvēt labāku rītdienu."

Tēze par to, ka šodien jācīnās ar globālo ekonomisko krīzi, nav apstrīdama, tomēr koncepcija, ka "labāku rītdienu" visai cilvēcei cels SVF, gan ir apšaubāma. Arī 1944. gada Bretonvudas konferences pieredze izskatās laba un pārliecinoša tikai ierēdņiem Vašingtonā. Pietiks ar vienu apokrifisku epizodi no tālaika konferences, kurā 44 dažādu valstu pārstāvji parakstīja SVF statūtus. Padomju diplomāti pameta konferenci, kad bija iepazinušies ar jaundzimušā globālā kreditora darba noteikumiem, - viņi paziņoja organizatoriem, ka tāda struktūra būs vienkārši "Volstrītas filiāle". Prognoze piepildījās, turklāt tādās formās, kas diezin vai varēja pat sapņos rādīties padomju diplomātiem.

Ir pamats aizdomām, ka "Bretonvuda 2.0" strādās saskaņā ar tiem pašiem principiem. Piemēram, epidēmijas un postošās ekonomiskās katastrofas fonā SVF direktorei nez kāpēc šausmīgi rūp valstu jau saņemto parādu pārskatāmība. Lai aptvertu bažu patieso iemeslu, nāksies patulkot no Vašingtonas birokrātu mēles cilvēciskā valodā un mazliet ieskatīties vēsturē.

Lūk, ko SVF piedāvā:

"Mums jāiet uz priekšu pie lielākas parāda pārskatāmības un jāpastiprina kreditoru koordinācija. Mūs iedvesmo G20 diskusijas par suverēnā parāda noregulēšanas kopējo pamatu un mūsu aicinājums uzlabot suverēnā parāda noregulēšanas arhitektūru, ieskaitot privāto sektoru. Mēs atbalstām šo politiku kopā ar savām dalībvalstīm."

It kā jau "par visu to labāko un pret visu to siltāko". Tomēr, tāpat kā frāze "uz noteikumiem balstītas pasaules kārtības ievērošana" amerikāņu diplomātu mutē nozīmē "Krievijai jāatdod Krima", tā arī šajā gadījumā šifrā "parāda pārskatāmība" runa ir par Ķīnu nevis pārskatāmību. Februārī Japānas ekonomiskais izdevums Quartz rakstīja par SVF un Pasaules bankas cīņu ar Ķīnas augošo ietekmi jaunattīstības valstīs:

"(SVF un Pasaules banka – red.) norūpējušies arī par Ķīnas ietekmi, kas, lai arī nebūdama lielākā kreditore, ir kļuvusi par ārkārtīgi ietekmīgu kapitāla avotu Āfrikas valstīs, kam variantu ir maz vājo ekonomikas parametru dēļ. (..) Ķīna piedāvā ērtu finansēšanas paketi un atbalstu savos valsts uzņēmumos nepieciešamajiem infrastruktūras projektiem visā kontinentā. Pasaules bankas prezidents Deivids Malpass paziņoja, ka problēmu rada pārskatāmības trūkums. "Viena no praktiskajām problēmām, ar ko tagad saskaramies, ir tā, ka daži jaunie kreditori nav Parīzes kluba locekļi, tāpēc, manuprāt, kad mēs par to runājam, cilvēkiem ar to jāsaprot Ķīna, - teica Malpass. – Viņi (Ķīnas struktūras – aut.) ir palielinājuši kreditēšanas apjomu. Zināmā mērā tas ir labi. Mēs gribam vairāk kreditēt jaunattīstības valstis. Taču (..) bieži vien viņu kontraktos ir punkts par neizpaušanu, kas liedz Pasaules bankai vai privātajam sektoram redzēt, kādi ir līguma noteikumi."

Patiesībā SVF gribētu, lai jautājumu par to, kam Ķīna - gan valsts struktūru vai banku, gan privāto kompāniju līmenī – atlaidīs parādus, lemtu nevis pati Ķīna divpusējās sarunās, bet gan kaut kādā daudzpusējā formātā, kopā ar SVF un rietumvalstīm. Tas nav mēģinājums būvēt jaunu vispasaules finansiālo brālību, bet gan vēlme par katru cenu aizsargāt pašreizējo jaunattīstības valstu kreditēšanas neokoloniālo shēmu, kam ļoti traucē Pekina. Vēl vairāk: kāpēc gan, ņemot vērā tos pašus apsvērumus,  fonda vadība nevarētu pieprasīt Krievijai "atlaist" tos trīs miljardus dolāru, ko tai parādā Ukraina? Apsūdzēt Maskavu par pārskatāmības trūkumu un nevēlēšanos palīdzēt epidēmijā smagi cietušai valstij? Tas patiešām būs Vašingtonas fonda stilā.

Vēl viens princips, ko SVF plāno likt gaišās globālās nākotnes pamatos, tieši apdraud Krievijas ekonomisko drošību un budžetu:

"Tieši tāpat kā pandēmija ir parādījusi, ka mēs vairs nevaram ignorēt drošības pasākumus veselības aprūpes jomā, mēs vairs nevaram atļauties ignorēt klimata pārmaiņas. Tas ir mūsu trešais imperatīvs.

Īpašu uzmanību mēs pievēršam klimata pārmaiņām, jo tām ir izšķiroša nozīme makrolīmenī un tās nopietni apdraud izaugsmi un labklājību. Tas ir ļoti nozīmīgi planētas iedzīvotājiem. (..)

Mūsu pētījumi liecina, ka, pareizi kombinējot zaļās investīcijas un augstākas ogļūdeņraža cenas, mēs varam panākt izmešu samazināšanu līdz nullei līdz 2050. gadam un palīdzēt radīt miljoniem jaunu darba vietu. Mums ir vēsturiska iespēja uzbūvēt ekoloģiski drošāku pasauli – plaukstošāku un darba vietām bagātu. Ar zemām procentu likmēm pareizās investīcijas šodien var nest četrkāršas dividendes rīt: novērst zaudējumus nākotnē, stimulēt ekonomiskos labumus, glābt dzīvības un nest sociālos un ekoloģiskos labumus visiem."

Lūk, ko tas nozīmē patiesībā: Rietumi, kam bijusi iespēja 150 gadus izbaudīt strauja tehnoloģiskā progresa rezultātus, kas bija iespējams, pateicoties plašajam ogļūdeņražu pielietojumam, saglabās savas bagātības, bet visa pārējā pasaule tiks pazemojoši piespiesta mūžīgi nīkt nabadzībā ar "klimata aizsardzības" lozungiem, kas patiesībā nozīmē aizliegumu iegūt lētu elektroenerģiju, pieejamu benzīnu, pieejamas cenas par apkuri ziemā un pat elementāru iespēju nodrošināt netraucētu elektroenerģijas apgādi.

Aktīvistu pikets pie Ukrainas prezidenta administrācijas ēkas
© Foto : Центр Противодействия коррупции

Vienīgās darba vietas, ko radīs zaļā enerģētika, ir darba vietas starptautiskajiem ierēdņiem, ekoaktīvistiem un peļņa Eiropas un Amerikas zaļās enerģētikas kompāniju akcionāriem, kuri var ar varu pārdot savu produkciju par augstākām cenām uz valsts un patērētāju rēķina. "Augstas ogļūdeņraža cenas", par ko runā SVF vadītāja, ir to pašu "ogļūdeņraža trafiku" priekšvēstnesis, ko Eiropas Savienība periodiski draud noteikt Krievijai atriebībā par to, ka tā ir pārāk nekaunīga – tai ir pašai sava lēta gāze un lēta nafta.

Ja tiks ieviesti ogļūdeņražu tarifi, Krievijas kompānijas (un Krievijas budžets līdz ar tā sociālajām programmām) zaudēs desmitiem miljardu dolāru gadā, toties Grētas Tūnbergas fani un zaļās ekonomikas piekritēji būs laimīgi. SVF tēlotā gaišā nākotne – tā ir Orvela valodas cienīga antiutopija: ekoloģija ir nabadzība, pārskatāmība – pakļaušanās Vašingtonai un SVF. Mūsu priekšā patiešām ir vēsturisks brīdis, taču ne "Bretonvudai 2.0", bet gan tam, lai galīgi piebeigtu globalizācijas monstru, kas dzimis ASV 1944. gadā.

7
Tagi:
koronavīruss, ekonomika, Ukraina, Eiropas Savienība, Krievija, Starptautiskais Valūtas fonds
ASV smaga militārtehnika Stryker M1128 Mobile Gun System, foto no arhīva

Velti padzīti Krievijas miljardi un tranzīts: sabiedrotie izved stratēģiskos spēkus

15
(atjaunots 13:41 19.10.2020)
Kāpēc ārzemnieki izved savu naudu no Latvijas? Lai nebūtu žēl neko sašaut? Šķiet, mēs atkal kaut ko nezinām...

Kas tik nav pārmests komercbankām Latvijā. Gan ekonomikas graušana, gan iedzīvotāju trūkums, gan cilvēku prombraukšana. Nesen aizsardzības ministrs Artis Pabriks nesen atklāti paziņoja, ka Latvijas pārliekā cīņā pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju apgrūtina valsts aizsardzības koncepcijā iekļauto uzdevumu izpildi un apdraudēta ir aizsardzības nozares ilgtermiņa politika.

Ministrs nespēj saprast, kāpēc bankas bez skaidriem argumentiem liedz finansējumu, neļauj atvērt kontus, pat slēdz kontus dažiem godīgiem un pārbaudītiem aizsardzības uzņēmumiem. Galu galā tie ir spiesti reģistrēties ārzemēs vai izmantot ārvalstu finanšu iestāžu pakalpojumus. Nodevība!

Ja nu rīt sāksies karš?

Ja nu rīt sāksies karš? Kā tas izskatīsies?

Nu, iztēlojieties asiņainu kauju: latviešu varonīgie karavīri cīnās ar pretinieka pārspēku Ķengaraga apkaimē. Sašauts viens pretinieka tanks, atlikuši vēl piecdesmit. Pēkšņi prettanku lielgabalam beidzas lādiņi.

- Kas par velnu?! – artilēristu komandieris nomātojas (tīrā latviešu valodā). – Kāpēc nav atvesti, zvaniet štābam!

- Nu kā nu ne, - štābs mātojas atbildei. – Kontus mums bankā aizvēra, nevaram apmaksāt. 10 vagoni lādiņu iestrēguši pie robežas. Viņiem šķita, ka zemūdenes pirkums, par ko pagājšmēnes samaksāja Aizsardzības ministrija, ir aizdomīgs darījums.

- Bet kāpēc tad mūsējie kreisajā flangā šauj, vai tad viņiem lādiņi nav beigušies?

– Šauj, tikai no viena lielgabala, otru ieķīlāja ātro kredītu firmā, lai nopirktu lādiņus.

– Bet re kur lido helikopters! Cik tad maksā spainis degvielas?

– Mūsu helikopteristi aizgāja no Swedbank, atvēra kontus Revolut. Sapieri atvēra firmu Krievijā, tagad viņiem ir konts Krievijas bankā, un tā viņiem uzdāvināja sapieru lāpstiņas!

Kur slēpjas spēks, brāl?

Patiesībā jau bankas pie mums ir pieredzējušas, nebaidās nenieka, tikai no Moneyval. Ar karavīriem jābūt uzmanīgākiem, viņiem ir lielgabali un šautenes. Likumā teikts, ka kara gadījumā armija var itin mierīgi ieiet kurā katrā firmā un paņemt visu, kas vajadzīgs. Teiksim, ekskavatorus tranšeju rakšanai, ūdeni ievainojumu izmazgāšanai. Skatieties vien, pieņems vēl tādu likumu, ka kara vai terorakta draudu gadījumā karavīri var ieiet bankā un paņemt naudu – cik vajag! Šito – iznīcinātājam, šito – tanka remontam, šito – jaunām taurēm pūtēju orķestrim, lai celtu patriotismu ierindā.

Kāpēc tad bankas nebaidās? Varbūt tāpēc, ka nauda ir briesmīgāka, nekā haubices? Nesen Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītājs Ainārs Rostovskis atklāja kara noslēpumu. Viņš atklāti pateica, ka nauda valsts aizsardzībai ir svarīgāka nekā tanki un lielgabali.

Kā tad tā? Pavisam vienkārši: viena no mazo valstu koncepcijām ir aktīvu investīciju piesaistīšana. Tāpēc ka patiesībā mūsdienu pasaulē militāra konfrontācija notiek naudas vai resursu dēļ. Ja Latvijā būtu milzīgas investīcijas no ASV, Ķīnas un citām lielām valstīm, no tās pašas Krievijas, neviens negribētu to aiztikt – sava nauda ir jāpasargā, - tā Rostovskis ierosināja padomāt, kā Latvija būvē savu drošības sistēmu.

Tātad, saskaņā ar LTRK vadītāja loģiku, velti esam padzinuši Krievijas miljardus no savas ekonomikas, velti neesam noturējuši Krievijas tranzītu un aizbiedējuši kapitālus no austrumiem citās nozarēs. Tagad, ja kaut kas notiks, nevienam nebūs žēl sabumbot mūsu mazo zaļo valstiņu. Ne ķīnieši, ne amerikāņi, ne krievi nemetīsies mūs aizsargāt. Viņiem taču šeit nekā nav, ar ķīniešu, amerikāņu un krievu investīcijām pie mums klājas pavisam plāni.

Vienīgā cerība – skandināvi. Varbūt viņi atnāks kauties par savām bānkām. Par katru filiāli privincē, par katru bankomātu. Tam gan tā īsti neticas. Slēdzas ciet filiāles un bankomāti reģionos. Pie tam tagad nauda aizvien biežāk ir virtuāla. Pie mums ir arī banka ar amerikāņu kapitālu. Taču, atklāti sakot, viņi to dabūjuši par tādiem grašiem, ka nebūs žēl pamest.

Atkāpšanās galvenajā flangā

Nesen Polijā un Baltijas valstīs sākās satraukums – ASV izved no Vācijas daļu sava kontingenta. Taču, turpinot mūsu LTRK vadītāja domu, kļūst skaidrs, ka pēdējos gados NATO valstis pamazām izved no Latvijas savus stratēģiskos spēkus – mēs taču varam tā nosaukt naudu?

Salīdzinājumā ar 2015. gadu, kad bija reģistrēts rekordliels Latvijas uzņēmumos uzkrāto ārvalstu investīciju apjoms (7,53 miljardi eiro), šī gada sākumā bija redzama lejupslīde par 502,33 miljoniem.

Kāpēc ārzemnieki izved savu naudu? Lai nebūtu žēl apšaudīt? Laikam jau mēs atkal kaut ko nezinām...

15
Tagi:
bankas, tranzīts, Latvija
Pēc temata
Kas atbildēs par "sarkano teroru"? Advokāte pastāstīja, kas notiek ar bankām Latvijā
Ziņas par "aizdomīgiem" Latvijas banku klientiem tiks nodotas ASV
Kļuvušas par atavismu: analītiķis paskaidroja, kas sagaida bankas Latvijā
Urbanovičs: ne ostas, ne bankas Latvijā neatgūsies bez Krievijas
Mediķiem veltītā statuja pie Mākslas muzeja Rīgā, foto no arhīva

Cipule: mediķi ir noguruši un gaida atbalstu

0
(atjaunots 14:18 19.10.2020)
Mediķiem vajadzīgs psiholoģiskais atbalsts, arī no iedzīvotāju puses, kā arī valstī noteikto ierobežojumu ievērošana.

RĪGA, 19. oktobris — Sputnik. Mediķi Latvijā jau vairāk nekā pusgadu strādā paaugstinātas slodzes apstākļos, atgādināja Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule intervijā Latvijas Radio.

Viņa atzīmēja, ka pavasarī, sākoties pirmajam Covid-19 vilnim, mediķi juta sabiedrības atbalstu – cilvēki aicināja viens otru palikt mājās, organizēja dažādas akcijas.

Cipule konstatēja, ka tagad vērojams pretējais – attieksme ir pavisam citāda, lai arī pašiem mediķiem ir daudz grūtāk pārdzīvot šo laiku.

Viņa atzina, ka mediķu noskaņojumu pasliktina fakts, ka nav zināms, cik ilgi turpināsies situācija ar Covid-19 un ko tā nesīs. NMPD, stacionāros, pieņemšanas nodaļās un laboratorijās darba apstākļi ir sarežģītāki, mediķi ir spiesti izmantot nopietnākus aizsardzības līdzekļus.

"Mums pašlaik ir vajadzīgs sabiedrības atbalsts – psiholoģisks, morāls, visa veida novērtējums par to, lai mēs varētu tā labi turpināt," teica Cipule.

Viņa norādīja, ka labākais atbalsts mediķiem – nenoliegt ieviesto ierobežojumu efektivitāti un ievērot tos.

Nepieciešamība nēsāt maskas un ievērot citus ar Covid-19 saistītos ierobežojumus patiešām ir sašķēlusi sabiedrību. Baltijas valstu līderi aicināja pilsoņus ievērot sociālo distanci, nēsāt maskas, izmantot dezinfekcijas līdzekļus, mazgāt rokas un ievērot citas higiēnas normas, bet Rīgas mērs Mārtiņš Staķis organizēja konkursu par labāko pašiņu maskā.

Savukārt neatkarīgais deputāts Aldis Gobzems atteicās nēsāt masku un aicināja veselības ministri Ilzi Viņķeli demisionēt. Savukārt sporta pārstāvji pauda neizpratni par ierobežojumiem sporta nodarbībām.

0
Tagi:
Latvija, koronavīruss
Pēc temata
Naudu spekulantiem, bet ne mediķiem: Latvija ir gatava neierobežoti finansēt airBaltic
Mediķu arodbiedrības vadītājs no jauna pieprasījis Viņķeles demisiju
Latviešu izcelsmes ārsts sola mediķu aizplūšanu un pats arī brauc prom
Kariņš: mediķiem varētu pacelt algas, ja visi samaksās sociālās iemaksas