Baltijas jūra

Cik ilgs mūžs vēl lemts Baltijas jūrai

490
(atjaunots 13:32 02.08.2017)
Mūsu jūra no ūdens sastāva, floras un faunas viedokļa no jauna var pārvērsties par ezeru, kāda tā reiz bija. Ko darīt? Kas pie tā vainīgs?

RĪGA, 30. jūlijs — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis.  Mūsu valstī masveidā un skaļi pagāja Jūras diena, taču gribētos, lai cilvēki par Baltijas jūru domātu ne tikai reizi gadā, stāsta Pasaules Dabas fonda Latvijas nodaļas ekoloģe Elīna Kolāte. Izrādās, ar Baltijas jūru saistīta vesela problēmu jūra.

Bīstamas aļģes

Baltijā samazinās sāļainības līmenis, virzienu maina straumes, paaugstinās ūdens temperatūra. Kad vasarā ūdens jūrā sasilst līdz 20 grādiem, jūras virsmu neparasti ātri pārklāj bīstamas aļģes, kas sniedzas līdz vairāku metru dziļumam. Cilvēkam pēc peldes "aļģēs" iespējams ādas un gļotādas kairinājums, paaugstināta temperatūra. Iespējami pat krampji un samaņas zudums.

Baltijas jūra
© Sputnik / Дмитрий Коробейников

— Kā zināms, aļģes vairojas šūnu dalīšanās procesā, kas tagad ar katru gadu kļūst aizvien straujāks. Un tas notiek ūdens temperatūras palielināšanās rezultātā, — piezīmē ekologs.

Protams, ne jau visur Baltijas jūrā peldēties aizliegts, — tikai tur, kur skaidri saskatāmas šīs "pārslas". Ja ievērojat duļķes, labāk būtu tuvumā ūdenī neiet.

Agrāk tādas aļģes vienmēr radīja nelaimi saldūdens ezeros ar stāvošu ūdeni. Taču arī Baltijas jūra no bioloģisko un hidroloģisko rādītāju viedokļa tagad atgādina ezeru. Starp citu, senatnē, Baltija patiešam bija ezers, līdz zemestrīcēs tika izsists ceļš uz Ziemeļjūru. No vienas puses, starp jūrām notiek pakāpeniska ūdens apmaiņa, taču Baltijā pilns cikls sasniedz 25 gadus, tātad process rit ļoti lēnām. Nav jau nekāda nejaušība, ka zvejnieki un jūrnieki mūsu Baltiju atklāti dēvē par ezeru…

Taču atgriezīsimies pie aļģēm. Elīna Kolāte atgādina, ka piemērota vide aktīvai aļģu attīstībai ir minerālmēsli, kas ūdenī nokļūst no laukiem. Līdz jūrai mēslus atgādā upes. Tagad šī situācija jau patiešām ir nenormāla un rada bažas. 

Straumes mainās

Minētās aļģes ir tikai viena no Baltijas problēmām, par kurām lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju neko nav dzirdējuši vai nedomā par tām — arī citu bēdu ir pietiekami. Taču speciālisti uzskata, ka Baltijas — jūras, kuras krastos dzīvo Latvija — ekoloģija patlaban ir viens no svarīgākajiem jautājumiem reģionā.

— Mūsu jūra kļūst seklāka un saldāka, turklāt abi šie faktori ir saistīti. Jebkurš hidrobiologs pastāstīs, ka ūdens sāļums jūrā ir atkarīgs no tās dziļuma. Liela sāls koncentrācija vērojama dziļākas vietās, taču sāļuma līmenis izlīdzinās, pateicoties straumēm. Jo spēcīgākas ir straumes, jo vienmērīgāks ir ūdens sāļums. Pie tam tagad straumes maina virzienus un kļūst vājākas, tās vairs nespēj aktīvi "apmaisīt" milzīgās ūdens masas. Pie tam palielinās agrāko auksto straumju temperatūra, — stāsta Elīna Kolāte.

Lūk, kas notiek tālāk: paaugstinoties temperatūrai, ūdenī "aktivizējas" fosfora nogulsnējumi. Savukārt to apjoms Baltijā aizvien pieaug, jo Latvijā ir lielas fermeru saimniecības, arī parastie dārzu īpašnieki aktīvi izmanto ar fosforu bagātu mēslojumu, ko upes pēc tam aizgādā līdz jūrai.

Kad ūdens sasilst, šie nogulsnējumi paceļas pie virsmas un sekmē jūras temperatūras palielināšanos. Pēc tam jūrā krītas visiem nepieciešamā skābekļa līmenis. Tas jau ir nonācis gandrīz pie kritiskās atzīmes, un Baltijā ir pat "mirušās zonas", kur ūdenī skābekļa nav nemaz.

— Rezultātā jūrā sāk mainīties flora un fauna. Visi savā starpā saistītie procesi paātrinās, un viena problēma ved līdzi nākamo, — uzsvēra Kolāte.

Baltija pārvēršas par aukstiem tropiem

Ceļoties ūdens temperatūrai, tas aizvien aktīvāk izgaro. Jūra kļūst seklāka, turklāt mitruma līmenis reģionā pieaug. Situāciju padziļina arī globālās klimata izmaiņas. Nokrišņu daudzums Baltijā pieaug. Vai esat ievērojuši, ka pat ziemā pie mums tagad daudz biežāk līst, nevis snieg?

Arī temperatūra reģionā izlīdzinās. Ekologi nejoko, sakot, ka drīz vien vairs nebūs ne ziemas, ne vasaras — iestāsies viens vienīgs rudens ar īsu pārtraukumu pavasaris. Taču mitruma līmeņa pieaugums reģionā nenozīmē, ka jūras līmenis celsies. Saldūdens nokrišņu lielā daudzuma dēļ tā aizvien vairāk atgādinās ezeru.

Ūdens sastāvs un kvalitāte Baltijā mainās tajā ieplūstošo upju dēļ. Ekologi jau sen ir ievērojuši, ka iekšējās ūdenstilpes pamazām kļūst siltākas. Tas notiek vairāku savā starpā saistītu iemeslu dēļ.

Nogalinām upes — kropļojam jūru

Upes kļūst seklākas, straume tajās — vājāka, tāpēc pasliktinās ūdens apmaiņas process. Iemeslu ir daudz. Piemēram, meži upju krastos tiek aktīvi izcirsti. Agrāk upes garā zonā tecēja koku ēnā un atdzisa, bet tagad desmitiem kilometru garumā ūdenstilpes ir saules varā un sasilst līdz dibenam.

Relikta koku atliekas Baltijas jūras krastā.
© Sputnik / Игорь Зарембо

Pie tam uz upēm uzceltas mazās HES, kas kaitē normālai ūdens plūsmai. Ekologi salīdzina HES ar trombiem cilvēka asinsvados, kas traucē asinsritei. Aiz HES karstās vasaras dienās upes bieži vien izsīkst — staciju īpašnieki laikus neatver slūžas. Savukārt augstāk pa straumi ūdens upēs stāv, un bioloģisko rādītāju ziņā tās atgādina dīķus. Galu galā mainās upju ekoloģija — visa flora un fauna.

Ūdens upēs sasilst, un jūrā pie šo upju grīvām mainās augu valsts. Iet bojā daži jūrai raksturīgi augi, tātad aiziet postā zivju nārsta vietas (un samazinās to populācija). Bet tur, kur neprātīgā tempā dalās zilaļģes, situācija ir vēl ļaunāka. Zivis ēd šīs aļģes, to organismā — taukaudos — uzkrājas toksīni. Cilvēkam nav vēlams lietot pārtikā tādu zivi, jo toksīni tiek padarīti nekaitīgi tikai temperatūrā virs 1000 grādiem. Sakiet, kādu temperatūru jūs izmantojat, vārot mājās zupu?

Pēc Kolātes domām, mūsu jūra ir nopietni slima. Kā to izārstēt? Pirmkārt, cilvēkiem jāapzinās, cik nopietna ir problēma. Otrkārt, jāietekmē politiķi — ar savu viedokli, ar dažādām akcijām. Starp citu, veikts liels skaits zinātnisku pētījumu, kuri apliecina iepriekšminētos faktus. Savukārt politiķiem nāktos noregulēt mēslojumu pielietošanas sistēmu laukos, sekot, lai saimniecībās tiktu uzstādītas spēcīgas attīrīšanas iekārtas, nepieļaut mežu izciršanu mežonīgā tempā, kontrolēt mazo HES īpašniekus.

Tas vēl nebūt nav viss, ko nāktos izdarīt Latvijā, turklāt vēl ļoti ātri. Pie tam mūsu jūras krastos ir arī citas valstis, kurās ekoloģisko problēmu virkne nav mazāka…

490
Pēc temata
Arbūzi brūkleņu vietā: ko Latvijai nesīs globālā sasilšana
Baltijas jūra apdraud Latvijas piekrasti
Ekologi nosaukuši netīrāko vietu Latvijas piekrastē
Policijas darbinieki pārbauda automobiļus, foto no arhīva

"Vakcīnu sacīkstes": Rietumos apsūdz Krieviju

43
(atjaunots 21:19 03.08.2020)
Jau tagad var izteikt pieņēmumu, kādā veidā tiks turpinātas "vakcīnu sacīkstes": Krievijā vai Ķīnā izstrādātās nekavējoties pasludinās par bīstamām, papildinot to ar atbilstošu informāciju viltus ziņu žanrā.

Aptuveni mēnesi pēc tam, kad koronavīrusa pandēmija burtiski nostādīja uz ceļiem pasaules ekonomiku, politikas un mediju pasaulē parādījās jauns starptautisko sacensību "žanrs", kuru ironiski var nosaukt par vakcīnu sacīkstēm, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Ņemot vērā to acīmredzamo traumu, kuru koronavīruss divreiz ir radījis kolektīvajiem Rietumiem, uzvaras jautājums šajās sacīkstēs ir kļuvis nevis vienkārši politisks, bet gan politisks un principiāls no rietumu sabiedrības pašcieņas saglabāšanas viedokļa. Cilvēkam, kurš audzis labākajās Eiropas humānisma tradīcijās (kas mūsdienu pasaulē lielākoties nozīmē nevis eiropieti vai amerikāni, bet gan cilvēku ar padomju vai Krievijas izglītību), ir visnotaļ grūti saprast mūsdienu rietumu apsēstību ar "vakcīnu sacīkstēm", taču var pamēģināt izskaidrot to no galvenās mūsdienu ASV un Lielbritānijas industrijas viedokļa, jeb no politiskās un komerciālās sevis virzības viedokļa.

Sabiedrisko attiecību (Public Relations) telpā kolektīvie Rietumi, kā arī konkrēti ASV un Lielbritānija guva vairākas nopietnas "koronavīrusa traumas". Pirmkārt, noskaidrojās, ka tālā (kā arī "dziļi totalitārā un vietām atpalikusī", saskaņā ar Londonas un Vašingtonas politiķu stereotipiem) Ķīna tika galā ar epidēmijas apspiešanu labāk, apzinājās problēmu agrāk, un efektīvi ierobežoja ekonomiskos zaudējumus. Šajā fonā pat pašu patriotu acīs ASV un Lielbritānija, kā arī dažas Eiropas Savienības valstis, izskatās ne tik iedvesmojoši.

Nākamo traumu kolektīvo Rietumu pašvērtējumam netīšām (tā gadās) nodarīja Krievija – ar savu "pazemojoši zemo" koronavīrusa mirstības līmeni un masveida testēšanas sakārtošanu, kas kopsummā izraisīja sapīkumu rietumu medijos un nepierādītas apsūdzības statistikas viltošanā, lai gan statistika (izņemot PVO vērtējumus) bija acīmredzama: Ņujorkā epidēmijas upuru līķus salika refrižeratoros uz ielām, un jau ar to pietiek medicīniskās un valsts pārvaldes kvalitātes atšķirības izvērtēšanai.

Un šajā fonā, neatkarīgi no nepieciešamajiem izdevumiem un jebkādiem iespējamajiem riskiem, kolektīvajiem Rietumiem (kā arī atsevišķiem konkrētiem ambicioziem rietumu politiķiem) uzvaras jautājums vakcīnas ražošanā kļūst ārkārtīgi svarīgs imidža ziņā, jo ir jāparāda, ka, piemēram, ASV – tas "joprojām ir numurs viens pasaulē".

Taču, lasot Amerikas medijus, rodas dīvaina izjūta: atkarīgi no partejiskās piederības un simpātijas esamības pret Donaldu Trampu no izdevuma īpašnieku puses, konkrētās redakcijas "jūt līdzi" vai nu Amerikas kompānijām, kuras nodarbojas ar vakcīnas izstrādi, vai britu, vācu, pat indiešu kompānijām un universitātēm ar mērķi uz to, lai uzvarētāju slava "vakcīnu sacīkstēs" tiktu kaut kādai struktūrai "pareizajā" valstī, taču lai "nolādētais Trampa režīms" nespēj iegūt no tā politiskos bonusus. Arī makro līmenī pastāv analoģisks konflikts: tā vietā, lai koordinētu pūles ar saviem NATO vai G7 partneriem, oficiālā Vašingtona, vismaz pēc dažu vācu mediju vērtējuma, centās "izspiest" un pārvest uz ASV no Vācijas perspektīvu biotehnoloģiju kompāniju, kurai bija kaut kādas svarīgas izstrādes pret koronavīrusu.

Šajā kontekstā ir loģiski, ka jebkādi paziņojumi par to, ka Krievija vai Ķīna ir tuvu vakcīnas pret koronavīrusu izveidošanai un masveida izmantošanai, rietumu informācijas laukā izraisa reakciju, kuru var salīdzināt pat ne tik daudz ar banālu alerģiju, cik ar īstu anafilaktisko šoku.

Protams, varētu pieņemt, ka Amerikas medicīnas ierēdņi patiešām vadās tikai pēc profesionāliem uzskatiem, taču, ņemot vērā augstākminēto, pastāv nopietnas aizdomas par noteikta politiskā angažējuma klātbūtni. Oficiālās reakcijas piemēra kārtā uz paziņojumiem par Krievijas plāniem uzsākt masveida mediķu vakcināciju jau šoruden, kā arī uz ziņām par Ķīnas veiksmīgajiem iespējamo vakcīnu izmēģinājumiem var minēt galvenā Amerikas infektologa pozīciju, kuru publicē The Wall Street Journal:

"Doktors Entonijs Fauči, galvenais infekcijas slimību eksperts ASV, paziņoja piektdien Kongresa Covid-19 apakškomitejas klausīšanās, ka ASV, visticamāk, neizmantos Ķīnā vai Krievijā izstrādātās vakcīnas. "Es patiešām ceru, ka ķīnieši un krievi patiešām testē vakcīnu, pirms to ievadīt kādam," sacīja viņš. "Apgalvojumi par to, ka vakcīna ir gatava izplatīšanai, pirms ir veikta testēšana, es domāju, labākajā gadījumā ir problemātiski." Doktors Fauči tāpat paziņoja, ka cer, ka "ASV saņems vakcīnu līdz gada beigām."

Spriežot pēc iespējamo vakcīnu no dažādām valstīm salīdzinošās analīzes no lietišķās informācijas aģentūras Bloomberg, Fauči, visticamāk, cer uz Amerikas kompānijas "Moderna" vakcīnu.

Interesanti, ka Bloomberg trekerā (vismaz raksta uzrakstīšanas brīdī) nebija minēti Krievijas izstrādājumi, kas var veicināt nepareiza iespaida rašanos rietumu lasītājam par Krievijas iespējām, vai arī var rasties ilūzija, ka Krievijas vakcīna "parādījās no nekurienes".

Jau tagad var izteikt pieņēmumu, kādā veidā tiks turpinātas "vakcīnu sacīkstes": Krievijā vai Ķīnā izstrādātās nekavējoties pasludinās par bīstamām, papildinot to ar atbilstošu informāciju viltus ziņu žanrā. Paralēli tam, lai pārliecinātu skeptiskāk noskaņoto rietumu auditorijas daļu, tiks virzīta tēze par to, ka jebkurā gadījumā, pat ja vakcīnas darbojas, šīs vakcīnas ir tapušas ar datu palīdzību, kurus it kā nozaguši ķīniešu, irāniešu un krievu hakeri, turklāt attiecīga sabiedriskā viedokļa sagatavošana jau ir paveikta. Savukārt par fināla aizsardzības līniju kļūs ciniska Krievijas un Ķīnas apsūdzēšana "vakcīnu nacionālismā" un vēlmē pārvērst cīņu ar epidēmiju par sava veida starptautisku sacensību analogu, turklāt vienlaikus tiks virzīta tēze par nepieciešamību izveidot Rietumos savu vakcīnu, lai nebūtu atkarīgiem no Pekinas vai Maskavas tik svarīgā jautājumā.

Šādas pieejas problēma ir tajā, ka katrā šīs "kontrolējamās atkāpšanās" posmā – un jau nav nekādu šaubu par to, ka tā ir atkāpšanās nepielūdzamās realitātes spiediena varā – rietumu mediju mašīna zaudēs arvien jaunāku un jaunāku savas auditorijas segmentu uzticību. Un beigsies tas ar kārtējām konferencēm par nepieciešamību cīnīties ar Krievijas un Ķīnas dezinformāciju un Amerikas un Eiropas atbildīgo struktūru prasībām piešķirt tām vēl budžetus bijušā imidža diženuma atjaunošanai. Taču zaudēt auditorijas uzticību ir viegli, bet tās atjaunošana prasa zināmu laiku, turklāt koronavīruss tikai paātrinājis tos sabiedriskās uzticības degradācijas procesus, kuri jau tā notika rietumu pasaulē. Savukārt Krievijai, Ķīnai un citiem "ierindas vainīgajiem", uz kuriem mīl norādīt ar pirkstu rietumu mediju telpā, patiesībā ar šo problēmu nav nekāda sakara, un ciest no "vakcīnu nacionālisma" mūsu rietumu partneriem nāksies pašu vainas dēļ un, visticamāk, lepnā vientulībā.

43
Tagi:
koronavīruss, vakcīna, ASV, Rietumi, Ķīna, Krievija
Pēc temata
Krievijā nosauca masveida vakcinācijas pret koronavīrusu uzsākšanas termiņus
Izmēģinājuma afrikāņi. Francijā izcēlies skandāls saistībā ar vakcīnu pret vīrusu
KF pastāstīja par brīvprātīgo pašsajūtu, kuri pieteicās izmēģināt vakcīnu pret Covid-19
Dzenas pēc peļņas: kāpēc ES palaidusi garām iespēju sastapt pandēmiju ar gatavu vakcīnu
Piloti pie Su-24M, foto no arhīva

"Nosvīdu pirtī": šo operāciju piloti uzskata par bīstamāko

31
(atjaunots 11:53 01.08.2020)
Pareizi aprēķināt ātrumu, precīzi novērtēt distanci un vairākas minūtes noturēt lidmašīnu nemainīgā stāvoklī – degvielas uzpilde tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem pilota darba elementiem. No ekipāžas tā prasa dzelzs nervus.

Lai saņemtu atļauju degvielas uzpildei, vajadzīga solīda pieredze grupas pilotāžā. Par to, kā notiek degvielas uzpilde gaisā, portālā RIA Novosti pastāstīja Andrejs Kocs.

Noķert konusu

Degvielas uzpilde debesīs būtiski palielina lidojuma attālumu, teorētiski var padarīt to pat neierobežotu. Tas ir īpaši aktuāli lidmašīnām, kas strādā lielā attālumā no bāzes aerodroma – ne vienmēr taču pēc kaujas uzdevuma izpildes tvertnēs pietiks degvielas mājupceļam.

Palīgā nāk degvielas uzpildes lidmašīnas. Paši piloti tās dēvē par tankkuģiem. Parasti "lidojošās DUS" ir modificētas kara transporta aviācijas kravas lidmašīnas. Tajās uzstāda papildu tvertnes ar aviācijas degvielu un speciālas parsūknēšanas sistēmas. Krievijā vienīgais specializētais degvielas uzpildes lidmašīnas tips ir Il-78 un tā variants Il-78M. Kopā GKS ir piecpadsmit šādi lidaparāti.

Degvielas pārsūknēšanai gaisā Krievijas aviācija izmanto formulu "šļūtene – konuss – stanga". Lidmašīna tiek komplektēta ar vienu vai vairākām piekares uzpildes iekārtām. Parasti divas atrodas zem spārniem, aiz dzinēju motogondolām, trešā – fizelāžas astes daļā. Katrai ir vairākus desmitus metru gara elastīga šļūtene. Tās galā – tā saucamais konuss, līdzīgs badmintona volānam. Tā ir "uzpildes pistole".

"Tankkuģis uzņem noteiktu augstumu un samazina ātrumu līdz 500-600 km/h, pēc tam, saglabājot pastāvīgu kustības virzienu, izlaiž šļūtenes, - RIA Novosti pastāstīja Krievijas Nopelniem bagātais kara lidotājs, ģenerālmajors Vladimirs Popovs. – Lidmašīnai-"klientam" ir jāpietuvojas tās astei un mazliet jāsamazina augstums, jāizlaiž stanga – degvielas uztvērējs un jātrāpa ar to precīzi konusā šļūtenes galā. Stanga ar elektromagnētisko slēdzeni savienota ar centrālo atveri, pēc tam notiek hermetizācija, un degviela tiek padota zem augsta spiediena. Procedūra ilgst desmit-piecpadsmit minūtes. Tiklīdz degvielas padeve pārtrūkst, uzpildītā lidmašīna atvienojas no tankkuģa un turpina lidojumu."

Intuīcija un savaldība

Izskatās vienkārši tikai uz papīra. Patiesībā tas ir viens no sarežģītākajiem taktiskajiem pilotēšanas elementiem. Uzpildes stangas uzstādītas visiem iznīcinātājiem, iznīcinātājiem-bumbvedējiem, pārtvērējiem, tālās un stratēģiskās aviācijas lidmašīnām. Īpaša loma degvielas uzpildei ir jūras aviācijā, jo okeānā nav aerodromu, kur nosēsties un pieliet pilnas tvertnes.

Personālsastāva apmācības un kvalifikācijas celšanas centri atļauj sākt treniņus šīs operācijas izpildei tikai pirmās klases lidotājiem, kuri labi apguvuši lidojumus grupā. Tieši grupas pilotāža izstrādā virsniekiem acumēru un prasmi orientēties telpā. Augstumā bieži "krata": turbulence un "gaisa bedres" var jebkurā brīdī novirzīt lidmašīnu no kursa.  

"Vispirms māca vienkārši pietuvoties tankkuģim no astes un turēties noteiktajā attālumā no tā, - skaidroja lidotājs. – Nākamais posms – "sausā" uzpilde: šļūtenes savienošana ar konusu bez degvielas padeves. Tikai vēlāk, kad parādās iemaņas un pārliecība par saviem spēkiem, notiek īsta uzpilde. Ekipāžas, kas nav spējušas apgūt procedūru, dodas uzdevumos ar piekārtām degvielas tvertnem. Tas nav labākais risinājums – tvernes aizņem bruņojuma piekares punktus un samazina lidmašīnas aerodinamiku."

Smago tankkuģu pacelšana gaisā pilotu apmācībām nav nekāds lētais prieks. Tāpēc to lomu parasti izpilda frontes bumbvedēji Su-24, kā arī klāja Su-33 un MiG-29K. Šim nolūkam izstrādāti speciāli piekarami agregāti.

"Ļoti labi atceros savu pirmo mācību uzpildi gaisā, - stāsta atvaļinātais majors Dmitrijs Ļitvinovs, iznīcinātāja Su-27 pilots. – Pacēlos no aerodroma, izgāju noteiktajā rajonā, pietuvojos Su-24 astei. Viņš izlaida savu "puņķi", es izlīdzināju ātrumu, ieņēmu augstumu, izlaidu stangu... un te sāka "kratīt". Nokļuvām turbulences zonā, lidmašīnu pasvieda uz priekšu, uzpildes konuss iesita pa kabīnes lukturi. Samazināju ātrumu, atkal pamēģināju savienoties, atkal neizdevās. Tikai ar trešo mēģinājumu trāpīju ar stangu konusā. Nosvīdis biju kā pirtī."

Uzpilde ar autopilotu

Kara lidmašīna var līdz trīs reizes uzpildīties gaisā. Stratēģiskie raķešnesēji Tu-95MS un Tu-160, kas strādā maksimālā attālumā no aerodroma, parasti divas reizes papildina degvielas rezervi – pa ceļam uz mērķi un atpakaļceļā.

Iznīcinātājiem, iznīcinātājiem-bumbvedējiem, armijas aviācijas lidaparātiem parasti pietiek ar vienu degvielas "papildporciju".

"Varētu domāt, helikoptera un lidmašīnas ātrums nav salīdzināms, - stāstīja Popovs. – Tomēr ātrgaitas kaujas helikopterim ir pa spēkam panākt tankkuģi, kas izlaidis aizspārņus un samazinājis ātrumu līdz 250-300 kilometriem stundā. Uzpildes stanga armijas aviācijas mašīnām ir ļoti gara – lai šļūteni nepārcirstu nesošās skrūves lāpstiņas. Tāda uzpilde prasa augstāko kvalifikāciju gan no helikoptera pilota, gan tankkuģa ekipāžas. Pirmajam nākas ilgu laiku turēt maksimālu ātrumu, otram – minimālu, teju vai nekrītot. Skaidrs, ka piloti strādā uz savu iespēju robežas."

Nākotnē plānots svītrot cilvēka faktoru no degvielas uzpildes procedūras. Tamlīdzīgs darbs jau sākts gan Krievijā, gan Rietumos. Degvielas tverņu papildināšanas automatizāciju plānots panākt uz jauno uzpildes sistēmu rēķina, kas sinhronizēs tankkuģa un "klienta" borta datoru darbu.

Iznīcinātājs vai bumbvedējs pats uzņems optimālu kursu, izlīdzinās ātrumu un notvers konusu ar stangu. Cilvēkam atliks tikai novērot. Tamlīdzīga tehnoloģija tiks daļēji īstenota Krievijas degvielas uzpildes lidmašīnu Il-78 jaunākajā modifikācijā – Il-78M-2.

 

31
Tagi:
Krievija, aviācija
Beirūtas ostā nogranda spēcīgs sprādziens

Desmitiem cilvēku gāja bojā sprādziena rezultātā Beirūtas ostā

0
(atjaunots 10:08 05.08.2020)
Puse Libānas galvaspilsētas ēku cieta sprādziena dēļ ostā, bojāgājušo skaits varētu sasniegt 100 cilvēkus.

RĪGA, 5. augusts – Sputnik. Otrdienas vakarā Beirūtas ostā nogranda spēcīgs sprādziens, vēsta RIA Novosti.

Pašlaik ir zināms par 78 bojāgājušajiem, vairāk nekā 4000 cilvēku ir guvuši ievainojumus, slimnīcas ir pārpildītas ar cietušajiem. Turklāt Libānas varasiestādes sagaida upura skaita pieaugumu, jo daudzi ir bezvēsts pazuduši, un līķus joprojām turpina vilkt ārā no sabrukušo ēku gruvešiem. Saskaņā ar Libānas Sarkanā Krusta biedrības datiem, bojāgājušo skaits var sasniegt 100 cilvēkus.

​Sprādziena rezultātā cieta puse pilsētas ēku, paziņoja Beirūtas gubernators Marvans Abuds. Vairāku kilometru rādiusā no epicentra sprādziena vilnis izsitis stiklus. Arī Beirūtas Starptautiskā lidosta "Hariri " ir bojāta sprādziena rezultātā, lai gan atrodas 10 km attālumā no ostas. Gubernators salīdzināja sprādzienu ostā ar sprādzieniem Hirosimā un Nagasaki.

​Libānas premjerministrs Hasans Dijabs nosauca par sprādziena iemeslu nepienācīgu 2750 tonnu amonija sāls (amonija nitrāta) glabāšanu ostā sešu gadu garumā – šī viela tiek izmantota kā sprāgstvielu komponente un kā slāpekļa minerālmēslojums. Ar amonija nitrāta glabāšanu ir saistītas vairākas cilvēku izraisītas katastrofas, piemēram, sprādziens Ķīnas Tjaņdzjiņas ostā (2015. gads), sprādziens minerālmēslojumu rūpnīcā Vestā, Teksasas štatā (2013. gads), sprādziens AZF rūpnīcā Tulūzā, Francijā (2001. gadā).

Provizoriski, amonija nitrāts atradās uz kuģa klāja ar kādas Āfrikas valsts karogu, kuru saimnieki bija atstājuši pirms dažiem gadiem sakarā ar lieliem parādiem. Saskaņā ar vietējo mediju datiem, Libānas Nacionālās drošības dienests jau pirms pieciem mēnešiem šajā sakarā bija uzsākusi izmeklēšanu.

Savukārt ASV prezidents Donalds Tramps preses konferencē paziņoja, ka ir ticies ar Amerikas ģenerāļiem, un viņi uzskata sprādzienu Beirūtā par uzbrukumu.

Sakarā ar traģēdiju Libānā no šodienas tiek izsludinātas trīs dienu sēras. Valsts prezidents Mišels Aūns palūdza valdību tikties ārkārtas sēdē, lai paziņotu par ārkārtējā stāvokļa ieviešanu valstī uz divām nedēļām.

Palīdzību Libānai piedāvāja vairākas valstis, tostarp Izraēla, mobilos hospitāļus nosūtīja uz Beirūtu Katara un Irāka, savukārt PVO paziņoja, ka nosūta uz Beirūtu medikamentus un ķirurģiskos komplektus cietušo ārstēšanai. Līdzjūtības vārdus Libānas prezidentam un tautai izteica Krievijas līderis Vladimirs Putins.

0
Pēc temata
Černobiļa pēc 34 gadiem: XX gs. lielākās tehnogēnās katastrofas atbalss