Dziesmu svētki Rīgā, Ļenina ielā, 1973. gads

Dzīve ir sāpīga lieta: latviešu tautas garīgie pamati

493
(atjaunots 15:13 18.09.2017)
Prieks un ciešanas vienmēr iet kopā, bet latviešu tauta izvēlas sāpes laimes vietā.

Nesen pilsētas vadība atskaitījās par Mežaparka lielās estrādes rekonstrukcijas sākumu un solīja pabeigt darbu pirms 2018. gada Dziesmu svētkiem. Gribas gan ticēt, ka viņiem veiksies un viņi to tiešām paspēs. 

Jo viena lieta ir episki sačakarēt Barona ielas remontu, bet pavisam cita — atstāt Latvijas tautu bez Dziesmas svētkiem. Tā ir mūsu būtība. Un tādu izgāšanos Ušakovam ar visu viņa domes "krievu kliķi" neparko nepiedos.

Nav tā, ka man būtu žēl Ušakovu, taču par Dziesmu svētkiem esmu patiesi noraizējies. Tā nav liekulība — ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš mīl savu dzimteni, gribot vai negribot, izjūt ne tikai lepnumu, bet par pietāti pret šiem svētkiem.

Tie pat nav tikai svētki vien. Tas ir pasākums. Tāda vairs nav nekur citur pasaulē. Cilvēkam no malas nepietiks iztēles iedomāties, kā tas ir, kad simtiem tūkstošiem koristu, kuru izgājiens Mežaparka tribīnēs aizņem gandrīz veselu stundu, vienlaikus sāk dziedāt. Dziesma lido — un tu saproti, ka tā nav tikai mākslas metafora: koru dziesma patiesībā lido pār Rīgu, tā ir katrā mikrorajonā, visos logos, plešas virs Daugavas, un lēnām pagaist kaut kur laukos.

Runa nav tikai par dziesmu vai tās muzikālo vērtību. Galvenais ir tas, ka koncertos nav aktieru un skatītāju — visi ir vienādi. Rīgā uzstājas cilvēki no visas valsts. No pilsētām, ciemiem, sādžām un viensētām. Tie ir pašdarbības kolektīvi. Tavi kaimiņi dzied un dejo, bet tu dzied viņiem līdzi no zāles vai pie televizora tiešās translācijas laikā. Vērojot šo nācijas vienotības momentu, šermuļi skrien pa kauliem no jūtām, ka tu esi saskāries ar kaut ko tik grandiozu un nozīmīgu. 

Ārvalstniekam to nesaprast. Žēl, protams, jo gribētos padarīt Dziesmu svētkus par tūristu Meku Latvijā, tādu kā karnevāls Riodežaneiro. Vai vismaz karnevāls Venēcijā. Gribētos, taču nē. Dziesmu svētki latviešu tautai ir tik svēti, ka pārējiem vienkārši nepietiek vietas. Burtiskā nozīmē — visas biļetes uz Mežaparka Lielo Estrādi tiek izpirktas jau pirms gada. Pat ņemot vērā, ka pēc rekonstrukcijas tā kļūs lielāka, situācija nemainīsies — vietas nepietiks.

Dziesmu svētki izmaksā miljonus, bez iespējas atmaksāties. Reizēm parādās saprātīgi lēmumi, un svētku daļiņu pārnes no Mežaparka uz "Daugavas" stadionu un uz laukumiem visā Rīgā — tad pilsēta pārvēršas par pasakainu mūzikas valsti. Tūristi skaļi brīnās, uzņem video un pašiņus. Bet rīdzinieki dusmīgi sūdzas sociālajos tīklos par nosprostoto satiksmi, un latviešu inteliģence izmisumā pleš sev matus — Ušakovs reklamē sevi mūsu svētuma fonā. Monetizēt sakrālo nav izdevies. Dzīve ir sāpīga lieta.

Ziemā Rīgā pasniedza prestižo Purvīša prēmiju Latvijas mākslas jomā. Kur nu vēl prestižāk. Ārzemju žūrija, nominēti labākie no labākajiem. Galveno balvu ieguva trīs jauni cilvēki par modernu mūzikas video kompozīciju pēc Dziesmu svētku motīviem. Balvas pasniegšanas ceremonijā esošais Latvijas sabiedrības krējums raudāja — no sajūsmas, no lepnuma, no trīsām.

Tikai retais izlasīja libretu ar šīs performances koncepciju. Talantīgie mākslinieki apkopoja visas dziesmas, kas izskanējušas sešos Dziesmu svētkos kopš Latvijas neatkarības 1990. gada, un konstatēja trīs biežāk sastopamos vārdus: "saule" (209 reizes), "meita" (193) un "dievs" (184). Uz šiem vārdiem balstās viņu dziesma, par kuru viņi saņēmuši Purvīša prēmiju. 

Ko viņi ar to gribēja teikt? "18. novembrī dziedājām kora mūzikas koncertā, un man kļuva trakoti smagi," – atzinās viens no autoriem. "Bija jādzied par važām, atgriešanos jūgā un tuvākajā nākotnē sagaidāmo drauga nāvi ložu krusā. Veca dziesma, kas deviņdesmitajos skanēja Lielajā estrādē. Toreiz tā bija kā naglai uz galvas. Neatkarība tik tikko atgūta, bet padomju armija vēl tepat…Taču pēc divdesmit-cik-tur gadiem tā dziedāt. Man likās, tie, kas šitā var gausties tā vietā, lai priecātos par neticamo laimi, varbūt nemaz nav pelnījuši to neatkarību."

Aspazijas muzejs Jūrmalā
© Sputnik / Sergey Melkonov

Tā nav netīra paskvila vai kāda krievu "okupanta" pēcnācēju spļāviens. Nē, šie vārdi ir drukāti uz plāksnītes un atrodas mākslas galerijas telpā tieši tajā brīdī, kad kupla latviešu elite aiz prieka raud, klausoties kompozīciju-uzvarētāju. Anna Salmane Krišs Salmanis un Kristaps Pētersons — galvenās latviešu dziesmas autori, pasaulē vissmagākās dziesmas. Dzīve ir sāpīga lieta.

Latviešu izdevumi saņem grantu cīņai ar Krievijas propagandu un publicē rakstu sēriju, kuros atmasko krievvalodīgos medijus, kas saņem naudu no Kremļa par latviešu realitātes nomelnošanu. Sirsnīgie altruisti no latviešu žurnālistiem grib atvērt acis vietējiem krieviem un atvest tos drošā un pareizā informatīvā telpā. Viņi lūdz Rīgas stand-up aktierus nolasīt šos atmaskojumus, un publika priecīgi smejas par jokiem par dumjajiem un zombētajiem krieviem. Nez kāpēc krievi aizvainojas un pat savelk dūres, bet neuzticas latviešu presei. Nepateicīgie. Latvieši ir vīlušies. Dzīve ir sāpīga lieta.

Autoritatīvs latviešu papīra izdevums rūpīgi slīpē intervijas ar kandidātiem Rīgas mēra amatam, nācijas pēdējo cerību uz glābšanu, uz galvaspilsētas atgriešanos valsts sastāvā. Par kandidātu aizlūdz visa redakcija, labākie prāti raksta viņam tekstus, drosmīgas replikas un asas atbildes. Interviju publicē uz sešām slejām. Taču šīs slejas paliek iekšpusē, bet uz vāka dižojas smaidošais Niks Ušakovs ar pirmsvēlēšanu saukli — viņš nopircis reklāmas laukumu. Dzīve ir sāpīga lieta.

Liela latviešu medija īpašnieks, miljonārs lasa Sputnik Latvija un dusmu pilns aicina nekavējoties sasaukt visus spēkus un novirzīt tos uz krievu lasītāju, ar mīlestību un rūpēm parādīt viņam īsto ceļu uz Eiropas vērtībām. Īpašniekam rada tāmi ar skaitļiem — cik maksā labs krievu valodā rakstošs žurnālists, cik tādu vajag un cik mēnesī izmaksās svētais karš par krievu auditorijas prātiem. Miljonārs aprij validolu un atdziest. Uz krievu rēķina nopelnīt nevar, bet ja nav peļņas, priekš kam tad karot? Turpināsim klusējot ciest. Dzīve ir sāpīga lieta.

Veiksmīgs profesionālis pēc trešā bērna piedzimšanas plāno aizvest ģimeni uz komfortablo Kanādu, bet pats atgriezīsies un karos ar Krieviju, kas noteikti uzbruks Latvijai. Kara nav, bet ģimenes laime jau ir sabrukusi kopā ar ģimenes galvas garīgo veselību.

Visa Latvija netic savām acīm — mūsu tenisiste uzvarējusi! Pēc laimes nāk sāpes — Aļonas publikācija Instagramā ar Georga lentīti.

Ne jau mums lemts smīnēt par lielās kaimiņvalsts garīgajiem pamatiem un īpašo suverenitātes ceļu – latviešu nacionālā ideja ir unikāla. Tā māca mīlēt sāpes un neticēt savai laimei.

493
Pēc temata
Dzimtene sargā: Drošības policijas uzmanības zīme
Militāro mācību novērotājs, foto no arhīva

Ideāls ierocis: Krievijā tapis elektromagnētiskais lielgabals ar 10 km darbības rādiusu

42
(atjaunots 14:41 08.07.2020)
Krievija sekmīgi izmēģina uzbrukuma bezpilota lidaparātus un bruņutehniku ar mākslīgo intelektu, kā arī tāla darbības rādiusa līdzekļus potenciālā pretinieka moderno kaujas sistēmu un robotu likvidācijai.

Informācijas avoti Krievijas aizsardzības rūpniecības kompleksā ziņo: elektromagnētisko lielgabalu garantētas mērķa neitralizācijas attālums sasniedzis 10 kilometrus. Tas nozīmē, ka tiešas redzamības zonā pretinieka mūsdienīgo gaisa un virszemes bruņojumu iespējams vienā acumirklī pārvērst par metāllūžņu kaudzi – elektromagnētiskais impulss sadedzina kontroles un tēmēšanas aparatūras komponentus. Beztrokšņainais šāviens ilgst milisekundi, nav ne uguns, ne dūmu vai atdeves. Ar parastajiem radiolokācijas vai satelītu izlūkošanas līdzekļiem neizdosies fiksēt EM lielgabala pozīciju rajonu.

Agrāk EM lielgabala darbības rādiuss sasniedza 3 kilometrus. Jaunā bruņojuma veida izmēģinājumi poligonā ilgst kopš 2015. gada, lielgabali sekmīgi "dedzina" dronus gaitā un dažādas iekārtas uz zemes. paredzēta Krievijas militārās elektronikas aizsardzība no EM lielgabala "draudzīgās uguns" ietekmes. Piemēram, holdinga "Roselektronika" speciālisti izstrādājuši ferrīta šķiedru, kas spēj pasargāt mūsdienu bruņutehnikas, zenītraķešu kompleksu un lidmašīnu elektroniskās iekārtas no pretinieka radioelektroniskas cīņas (REC) līdzekļiem.

Termiņi, kādos jaunais EM lielgabals tiks uzņemts bruņojumā, nav nosprausti, tomēr Krievija tiem ir pavisam tuvu, panākumi ir acīmredzami. Šodien izmēģinājumu paraugi spēj ievērojamā attālumā satriekt pretinieka bezpilota lidaparātus, helikopterus un spārnotās raķetes. Jaunais lielgabals uzstādījis rekordu kā pretgaisa aizsardzības līdzeklis – tas "sadedzināja" mācību mērķi gaisā 10 kilometru attālumā. Ja darbības attālumu izdosies palielināt līdz 20 kilometriem, mērķu kategroijā iekļūs arī mūsdienu kara lidmašīnas (no augstuma viedokļa). Domāju, Krievijas aizsardzības rūpniecības kompleksa (ARK) jaunie sasniegumi nebūs ilgi jāgaida. Krievijas armija jau izmanto radioelektroniskos ieročus ar jauniem fizikas principiem, nesen Sputnik stāstīja par tālvadības atmīnēšanas mašīnu "Listva".

EM lielgabali priekšējā līnijā

Bruņojums, kura pamatā ir elektromagnētiskā starojuma tehnoloģija, pēc darbības principa ir tuvs REC sistēmām. Pulvera un metāla vietā Krievijas EM lielgabals izmanto augstas frekvences starojuma enerģiju. Starojums izplatās gaismas ātrumā. Pagaidām grūtības rada milzīgais enerģijas patēriņš, tomēr tehnoloģijas pastāvīgi attīstās. Perspektīvā EM lielgabalus būs iespējams izvietot uz sestās paaudzes smagajiem bezpilota iznīcinātājiem, sauszemes spēku tehnikas un JKF kuģiem.

Ja cīņas laukā bez acīmredzamiem iemesliem atteiksies darboties lidmašīnas un helikopteri, bezpilota lidaparāti, spārnotās raķetes, tanki un cita pretinieka bruņutehnika, - pret viņiem vērstas jaunas kara tehnoloģijas.

EM lielgabals tiek uzskatīts par neletālu ieroci – tas iznīcina elektroniku, taču saudzē dzīvo spēku. Cietais elektromagnētiskais starojums ir bīstams cilvēka veselībai, var kaitēt nervu, imūnajai un citām organisma sistēmām. Tomēr, ja EM impulss "sadedzinās" mikroshēmas un apturēs pilotējama lidaparāta dzinēju, pilota liktenis ir izlemts – arī katapulta neiedarbosies.

Elektromagnētisko bruņojumu veido vesels instrumentu spektrs, kas paredzēti darbam konkrētos sektoros. Magnētisko lauku iespējams izmantot lādiņa sākuma ātruma piešķiršanai, kā alternatīvu pulverim klasiskajā artilērijā (sliežu lielgabals). Krievijā prioritāte piešķirta REC sistēmām, elektromagnētiskajām bumbām, kas spēj atslēgt pretinieka radio un elektronisko aparatūru 4 km rādiusā, tas ir, atstāt spēkus bez sakariem un pārvaldes, pārvērst vienības par neorganizētu pūli. EM lielgabals ir jauns mūsdienīgs uzvaras elements.

Interesanti, ka elektromagnētiskā lielgabala ideja dzima vienlaikus Krievijā un Francijā Pirmā pasaules kara laikā. Tās pamatā bija vācu pētnieka Johana Karla Frīdriha Gausa, elektromagnētisma teorijas autora, darbi. Ideja apsteidza savu laiku un militārajā tehnikā netika pielietota praktiski: franču modelis paātrināja 50 gramus smagu lādiņu līdz ātrumam 200 m/sek. un piekāpās parastajai artilērijai.

Krievijā izstrādātais projekts palika neīstenots. Elektromagnētisko ieroču idejas atkal atdzima XXI gs. sākumā. Arcimoviča sliežu lielgabals 2011. gadā tika sekmīgi izmēģināts Krievijas Zinātņu akadēmijas Augsto temperatūru apvienotā institūta Šaturska filiāles laboratorijā. Elektromagnētiskais lielgabals šāva ar ļoti maziem lādiņiem, taču šie "zirnīši" ar elektromagnētisko paātrinājumu pārvērta plazmā tērauda plāksnes, ko sastapa savā ceļā. Piecus gadus vēlāk Krievijas speciālisti paātrināja matēriju gandrīz līdz pirmajam kkosmiskajam ātrumam, un kopš tā laika spēruši lielus soļus uz priekšu.

Partneri atpaliek

Pie elektromagnētisko lielgabalu projektiem strādā ASV, Izraēla, Turcija, Francija, Ķīna. Tomēr neviena no šīm valstīm nav panākusi "augstās frekvences uguns" efektīvu darbību 10 kilometru attālumā. piemēram, ASV Jūras spēki pērnvasar izmēģināja sliežu lielgabalu ar palaistā lādiņa ātrumu līdz 2041 m/sek. Jāpiezīmē, ka cietais ķermenis (ne elektromagnētiskais impulss) tomēr nav pārsniedzis mūsdienu pulvera artilērijas lādiņa maksimālo ātrumu (2500 m/sek.). Nākotnes karam tāds paātrinājums nav pietiekams.

Sliežu lielgabals ir elektromagnētiskā lielgabala paveids. Tā galvenie elementi ir enerģijas avots, komutāciju aparatūra un divas sliedes ar elektrovadītspēju, 1-5 metrus garas. Šāviens notiek augsta sprieguma padeves brīdī, pateicoties plazmas (speciāla ieliktņa sadegšana) enerģijas mijiedarbībai ar elektromagnētisko lauku. Amerikāņi izmēģina 475 mm sliežu lielgabalu (to izstrādājušas kompānijas "General Atomics" un "BAE Systems") kopš 2000. gadu sākuma, tomēr panākumi nav acīmredzami. 23 kg smags lādiņš, kas izlido no stobra ar aptuveni 2200 m/sek. ātrumu, var radīt milzu kaitējumu. Nav zināms, kurp un cik tālu tas lido.

Sliežu lielgabala liktenis ASV Jūras spēkos nav apskaužams. Tā resurss – daži desmiti šāvienu un milzīgais enerģijas patēriņš lika atteikties no bruņojuma izvietošanas uz amerikāņu modernā eskadras kuģa Zumwalt. Kuģis nevar kļūt par sava bruņojuma upuri, bet EM lielgabala pielietojuma laikā bija paredzēts atslēgt gandrīz visu kuģa elektroniku, ieskaitot PGA un PRA sistēmas. ASV Jūras kara institūta speciālisti galu galā ieteica izmantot Zumwalt tipa "eskadras superkuģus" tikai kā komandas kuģus. Pētījumi turpinās. Modernā bruņojuma sfērā vadošās valstis nepārprotami atpaliek no Krievijas.

42
Tagi:
Krievijas Bruņotie spēki, bruņojums, Krievija
Ryanair kompānijas lidmašīna lidostā Rīga

"Pēkšņā un pāragrā nāvē". Par Latvijas ekonomikas galveno nozaru likteni

51
(atjaunots 00:48 08.07.2020)
Latvijā apbalvojumus saņēmuši uzņēmumi par "dzīvotspēju" un "noturību". Pasniegtas platīna, zelta, sudraba, bronzas un dimanta balvas. Kas tie par uzņēmumiem, ko paveikuši un kas aiz tā visa slēpjas.

Latvijā ir tā saucamais "Ilgtspējas indekss" – dzīvotspējas, noturības rādītājs. Ir pat Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūts. Tas nodibināts 2011. gadā ar mērķi "stiprināt un padziļināt", uzlabot izpratni par atbildīgu un tālredzīgu darbību, veicināt pilsoniskās sabiedrības attīstību. Un tā tālāk tādā pašā garā. Tā stāsta, kad grib iestāstīt, kur likta sponsoru naudiņa.

Šogad un pērn nominantu rindās iespraucās uzņēmumi, kuru dzīvotspēju liek apšaubīt nesenie notikumi, problēmas ekonomikā, Covid-19 radītā krīze, bankroti un tehnogēnās katastrofas.

Aizejot izslēdziet gaismu

Platīna, zelta, sudraba, bronzas un dimanta (jaunums) balvas tika pasniegtas 11. jūnijā. Bet divas dienas iepriekš Rīgā un tās apkaimē notika īsts blackout – avārijas dēļ bez elektrības palika 160 000 mājsaimniecību un uzņēmumu. Taču šausmīgākais ir tas, ka cilvēki palika gluži kā vecene pie sasistas siles – bez interneta, elektrības.

Aū-ū-u! Kur ir jūsu pilsoniskā atbildība?

Lai nu būtu kā būdams, kā jau parasti starp ilgtspējīgākajiem ir "Latvenergo" un tā meitiņas: "Augstsprieguma tīkls" un "Sadales tīkls". Labi, avārija, elektrības nebija, kam negadās. Taču to, ka uzņēmumi savlaicīgi neinformēja par iemesliem un sekām, daudzi uzskata par ideālu bezatbildību.

Veļas mazgātava bākā? Oriģināli

Vēl viens interesants piemērs. Par uzņēmumu, kas veicinājis Latvijas ekonomikas ilgtermiņa stiprināšanos, 2019. gadā kļuvusi "PNB Banka". Tās dzīvotspēja pēc balvas saņemšanas ilga vēl divus mēnešus – pēc tam Eiropas Centrālā banka atņēma licenci par "neuzticamību un aizdomīgiem darījumiem".

Starp citu, laimīgo uzvarētāju vidū regulāri redzamas zviedru banku Swedbank un SEB filiāles Latvijā. Līdz ar dažādiem cēlsirdīgiem darbiem tās demonstrē biznesam un iedzīvotājiem piemēru atbildīgai attieksmei pret biznesu un sabiedrību.

Vārdu sakot, tikumības etaloni. Tomēr jau pērn noskaidrojās, ka Swedbank un Danske Bank nodaļas Baltijā astoņus gadus spēlējušās ar aizdomīgiem darījumiem par kopsummu 3,8 miljardu eiro apmērā. Tātad veicinājušas naudas atmazgāšanu īpaši astronomiskos apmēros.

Šī gada jūnijā Zviedrijas finanšu inspekcija piesprieda sodu SEB banku grupai 1 miljarda kronu (95 miljoni eiro) apmērā par naudas atmazgāšanas novēršanas noteikumu pārkāpumiem Baltijas valstīs.

Lai nu būtu naudas atmazgāšana. Kam negadās. Taču Latvijas banku kopējie finansiālie rādītāji, kad no tām ar rūdītu dzelzs skrāpi izskrāpēja nerezidentu, pārsvarā – NVS valstu uzņēmēju – naudu, rada bažas par sistēmas stabilitāti.

Šī gada pirmo piecu mēnešu laikā Latvijas banku peļņa sarukusi 4,3 reizes – tā demonstrē aizvainojošus 28,6 miljonus eiro.

Gar logiem vilcieni nebrauks

Un visbeidzot, kādreizējais Latvijas ekonomikas flagmanis, čempions nodarbinātā personāla skaita un budžetā iemaksāto nodokļu ziņā. "Latvijas dzelzceļš".

Diemžēl Krievijas tranzīta novirzīšana (nevar būt, ka ilgtspējas indeksa sastādītāji neko nezināja par šo faktoru) uz pašmāju ostām LDz daudzmiljonu peļņu ir pārvērtusi par zaudējumiem 9,328 milj. eiro apmērā saskaņā ar pērnā gada rezultātiem.

Savukārt koronakrīze lika uzņēmumam ar izstieptu roku iet pie valsts (trūkst naudas infrastruktūras kvalitātes un drošu pārvadājumu nodrošināšanai) un ziņot, ka tiks atlaists 1,5 tūkstotis darbinieku. Uzņēmums pat izdomājis iznomāt savu staciju telpas košļeņu, saldējuma un limonādes pārdevējiem – tāpat kā jau labu laiku rīkojas lidosta.

Arī Rīgas lidosta un valsts aviopārvadātājs "airBaltic" no koronakrīzes izgājuši paplucināti, tomēr airBaltic uz nodokļu maksātāju rēķina valsts palielināja kapitālu par 286 miljoniem eiro. Interesanti, ka aviokompānijas prezidents gadā saņem miljonu eiro, 30 reizes vairāk nekā Latvijas prezidents.

Šogad nominantu un laureātu rindās nekādu īpašu izmaiņu nav. Paldies Dievam, tajās nav slēgtās PNB Bankas, toties ir LDz kravu pārvadātājs "LDz Cargo", "Rīgas siltums" un lielākie tirdzniecības tīkli (kamēr cilvēkiem vēl ir nauda, viņi maksās par siltumu un ēdienu), "Latvenergo" un tā meitasuzņēmumi, SEB, Swedbank, starptautiskā lidosta "Rīga".

Un vēl viena odziņa – psihoneiroloģiskā slimnīca "Strenči". Tagadējās politikas un ekonomikas apstākļos šī profila uzņēmumi patiešām var būt droši par savu nākotni.

Apbalvojums pasniegts pēc nāves

Protams, gribētos šo to pavaicāt indeksa sastādītājiem. Indekss atgādina "apbalvojumu, kas varonim piešķirts pēc nāves". Tomēr viņus var saprast. Ja izsvītrot no sarakstiem visus uzņēmumus, par kuru ilgtermiņa stabilitāti ir pamatotas šaubas, nepaliks neviens. Varbūt tikai iepriekšminētā slimnīca.

Un vēl. Kas tas ir – "ilgi"? Tas ir relaltīvs jēdziens. Senajiem grieķiem un pārējiem actekiem divi tūkstoši gadu ir tīrais sīkums. Bet Latvijai, kas pavisam nesen atguvusi neatkarību, pat 15 gadi ir milzīgi ilgs laiks. Protams, labāk gan būtu bez mantas konfiskācijas, tas ir, nezaudējot lielākos uzņēmumus un veselas perspektīvas nozares, par kādām Latvijā sevi vēl nesen uzskatīja banku joma un tranzīts.

Caur ērkšķiem uz zvaigznēm

Īstam biznesam nekas neliek šķēršļus – ne laiks, ne attālums. Nesen Latvija parakstīja līgumu ar Eiropas Kosmosa aģentūru (EKA).

Cerēsim, ka izdosies nopelnīt vismaz uz kosmosa rēķina. Ja tik Latvijai orbītā atkal nespraudīs spieķus riteņos kaut kādi nerezidenti un dažu valstu tīkojumi pēc latviskā miermīlīgā kosmosa.

51
Tagi:
Latvija, ekonomika
Fonda Vēsturiskā atmiņa vadītājs vēsturnieks Aleksandrs Djukovs

Vēsturnieks atbildēja uz Latvijas vēstnieka spriedumiem par 1939.-1940. gadu notikumiem

0
(atjaunots 16:20 08.07.2020)
Vēsturnieks Aleksandrs Djukovs paskaidroja, kāpēc Latvijas vēstnieka Krievijā Māra Riekstiņa viedoklis jautājumā par Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai ir nepamatots.

RĪGA, 8. jūlijs – Sputnik. Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš norādīja, ka fonda "Vēsturiskā atmiņa" vadītājs vēsturnieks Aleksandrs Djukovs savā rakstā "diezgan gari, pieminot kaut kādus 30. un 40. gadu Politbiroja lēmumus, ar kaut kādiem netiešiem slēdzieniem mēģinājis pierādīt, ka līdz pat 1940. gada maijam Padomju Savienībai nebija nekādu Baltijas valstu inkorporācijas plānu". Pie tam Riekstiņš atzīmēja, ka vēsturnieka vārdi neatbilstot tam, kas rakstīts Krievijas prezidenta Vladimira Putina materiālā.

Sarunā ar Sputnik Latvija Djukovs atgādināja, ka viņa publikācijas pamatā ir arhīva dokumenti, kas pirmo reizi ieraudzījuši dienas gaismu.

"Tie ir nesen atslepenotie dokumenti no Krievijas prezidenta arhīva. Tie rāda, ka lēmums par Baltijas galīgo inkorporāciju PSRS sastāvā tika pieņemts Kremlī nevis 1939. gada septembrī, maijā vai jūnija sākumā, bet gan 1940. gada jūnija beigās un jūlija sākumā," pastāstīja Djukovs.

Vēsturnieks apstiprināja, ka viņa slēdziens nesakrīt pilnībā ar tēzi Krievijas prezidenta Vladimira Putina rakstā, kurā teikts, ka lēmums par inkorporāciju pieņemts 1939. gada rudenī.

"Lieta tāda, ka dokumenti, ar kuriem strādāju es, tika iekļauti zinātniskajā apgrozījumā pēc tam, kad Putina raksts bija sagatavots. Tajā vienkārši nebija iespējams ņemt vērā jaunos atradumus arhīvos. Esmu pārliecināts: ja raksts būtu iznācis vēlāk, mēs ieraudzītu citādus formulējumus, pamatotus ar jaunajām arhīvu liecībām. Tāpēc Latvijas vēstnieka mēģinājumi izlikties, ka mans viedoklis balstās uz netiešiem slēdzieniem, ir nepamatoti," uzsvēra Djukovs.

Viņš atgādināja, ka Krievijas vēsturnieki jau ilgus gadus iekļauj zinātniskajā apgrozījumā jaunas arhīvu liecības par Krievijas un Baltijas attiecībām, paplašinot avotu bāzi.

"Esam spiesti strādāt ne tikai par sevi, bet arī Latvijas kolēģu vietā. Piemēram, pērn publicējām dokumentus no Latvijas vēstniecības arhīva par 1939.-40. gadu. Lai arī tie glabājas Latvijā, vietējie vēsturnieki ar tiem nav strādājuši. Gribētos, lai Latvijas vēstnieks Krievijā tam pievērstu uzmanību," konstatēja Djukovs.

Latvija līdz ar Lietuvu un Igauniju apgalvo, ka PSRS to bija okupējusi līdz 1991. gadam. Krievija jau vairākkārt norādījusi, ka par "padomju okupāciju" Baltijas valstīs 1940. gadā nevar būt ne runas, Baltijas pievienošana PSRS tiek uzskatīta par tālaika starptautisko tiesību normām atbilstošu. Turklāt laikā, kad republikas bija PSRS sastāvā (izņemot Vācijas okupācijas periodu), tajās darbojās nacionālās varas iestādes.

0
Tagi:
fonds "Vēsturiskā atmiņa", Māris Riekstiņš, Latvija
Pēc temata
Baltijas valstis Otrā pasaules kara priekšvakarā: arhīvi stāsta neglītu patiesību
Kolektīva pašiedvesma: kāpēc Latvija atkal cilā "okupācijas" kompensāciju tēmu
Krievijas kultūras ministrs devis vēstures mācību Viļņas mēram
Neapgūtā vēstures mācība: kāpēc nevēlēšanās nožēlot grēkus nāk par ļaunu