Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Patiesība nav jāmeklē vīnā: režīma noziegumu atbalss

74
(atjaunots 13:20 14.06.2017)
Pieprasīt latviešu pēckara paaudžu atbildību par Rumbulas un Biķernieku mežu ir tikpat bezjēdzīgi, kā mūsdienu krievu atbildību par latviešu deportācijām, taču nevajadzētu sevi arī asociēt ar tālaika režīmiem.

1939. gada 23. augustā PSRS un nacistiskā Vācija parakstīja neuzbrukšanas līgumu līdz ar slepenajiem protokoliem par Austrumeiropas pārdalīšanu. 1939.-40.gg. Padomju Savienība pievienoja sev visas zemes (izņemot Somiju), kas tai pienācās saskaņā ar protokolu. To vidū bija arī trīs Baltijas valstis.

No 1941. gada maija līdz jūnija nogalei pievienotajās teritorijās notika masveida izsūtīšanas: uz Sibīriju, Kazahstānu un Krievijas Eiropas daļas ziemeļiem tika deportēti 200-300 tūkstoši cilvēku.

1941. gada 14. jūnijā bija represēti vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju (aptuveni 0,8% republikas iedzīvotāju): dažādu tautību pārstāvji, kuru starpā lielākā daļa (vairāk nekā 80%) bija latvieši. Vairāk nekā 5 tūkstoši tika arestēti, vairāk nekā 10 tūkstoši – izsūtīti. 350 cilvēkus nošāva, vēl četri ar pusi tūkstoši gāja bojā ieslodzījumā un izsūtījumā.

Komunistiskā genocīda upurus Latvija piemin divreiz gadā. 25. martā tiek pieminēti 1949. gada deportāciju upuri. Tolaik uz Sibīriju tika izsūtīts daudz lielāks skaits cilvēku – vairāk nekā 42 tūkstoši.

Taču 1941. gada jūnijā notika Staļina režīma represiju pirmais cēliens Latvijā, kas ievadīja kolektīvās vardarbības ķēdes reakciju: nacisti kara laikā mudināja Latvijas iedzīvotājus piedalīties Holokaustā, aktīvi apelējot pie "žīdu komisāru" noziegumiem, savukārt pēckara deportāciju cēlonis lielā mērā bija latviešu plašā sadarbība ar vāciešiem.

Kolektīvās atbildības jautājums par pagātnes noziegumiem pacēlās perestroikas un PSRS iziršanas laikā. Kopš tiem laikiem daudzi vietējie krievi skeptiski šķielē uz sēru lentītēm pie valsts karogiem. Runas par deportācijām mēs bieži uztveram kā vēsturiski ideoloģisku spekulāciju, kuras mērķis ir nostiprināt latviešu apziņā postulātu par to, ka krievi viņu priekšā ir vainīgi uz mūžīgiem laikiem. Kaut kas līdzīgs padomju okupācijas radīto zaudējumu aprēķinam.

Taču 185 miljardi okupācijas zaudējumu eksistē tikai ideologu un publicistu galvās, toties deportāciju upuri un viņu pēcteči (protams, tagad jau galvenokārt tikai pēcteči) dzīvo mums līdzās. Man pašam ir labs paziņa, latvietis – no mātes, krievs no tēva puses. Viņa māte pavisam maza kopā ar māti 1949. gadā tika izsūtīta uz Kazahstānas ziemeļiem.

Martā, ledusaukstā tuksnesīgā stepē viņas izmeta no vagona, naktī, kupenās. Pasvieda sievietei lāpstu un lika: "Roc zemnīcu!" Sasalusī zeme nepadevās, un viņas abas tur būtu nosalušas, ja sievieti ar meitu pie sevis nebūtu uzņēmuši krievi no netālajām mājām. Šiem krieviem latviete bija pateicīga līdz mūža galam, un nekad ne vārda neteica neko par kolektīvo vainu.

Baismīgo stāstu ar samierinošajām beigām varētu noslēgt ar morāli runča Leopolda garā, taču tāda morāle neder atbildei uz vecajiem un iesīkstējušajiem (varbūt pat mūžīgajiem) jautājumiem par upuriem un bendēm, par kolektīvo vainu. Latvijā, kur bija ne tikai preču vagoni Torņakalnā, bet arī bedres Rumbulas un Biķernieku mežā, jautājumi joprojām ir dzīvi. Tiesa, tie nebūt nav Latvijas "ekskluzīvs". Visur, kur par to runā, starptautiskās un starpnacionālās attiecības ir acīmredzamā strupceļā.

Alberts Knaķis
© Sputnik / Робертс Вицупс

Armēņi uzstājīgi un konsekventi cenšas panākt, lai slaktiņš, ko 1915. gadā sarīkoja turki, tiku atzīts par genocīdu. Turcija gatava konfliktam ar jebkuru valsti, kur oficiālajās aprindās atskan frāze "armēņu genocīds". Ķīnieši un korejieši gadu desmitiem pieprasīja, lai Japāna atzītu faktu par to, ka kara laikā okupēto valstu sievietes tika masveidā piespiestas strādāt kareivju bordeļos (to dēvēja par "mierinājuma sievietēm").

90. gados japāņi atvainojās, taču 2000. gados premjerministrs Abe pavēstīja, ka nekas tamlīdzīgs nav bijis, bet vēlāk, amerikāņu spiests, izteica miglainu nožēlu. Pirms pāris gadiem Japāna piekrita samaksāt kompensāciju vēl dzīvajiem upuriem (starp dzīvajiem to bija pavisam maz). Taču šogad, kad korejieši Pusanas pilsētā tieši Japānas ģenerālā konsulāta priekšā uzstādīja pieminekli "mierinājuma sievietēm", japāņi pauda sašutumu un atsauca savu vēstnieku no Seulas.

Par palestīniešiem un Izraēlu atgādināt nav vajadzības, tāpat kā par bijušo Dienvidslāviju. Arī par Ukrainu, kura apgalvo, ka 30. gados nevis Staļina režīms iznīcināja padomju zemniecību, bet gan krievi – ukraiņus. Par Poliju, kas piemin ukraiņiem slaktiņu Voliņā… Te nu jāpārtrauc, citādi nāksies pārstāstīt vismaz visu XX gs. vēsturi (bet vēl taču ir indiāņi, čerkesi… stop!)

Un nekur, ja nu vienīgi pēckara Vācijā, mēģinājumi pieprasīt vēsturiskos parādus, vismaz morālos, nav noveduši ne pie kāda rezultāta, kas daudzmaz patiktu visiem. Pat Vācijā, kurā situācija ar vainas oficiālu atzīšanu valsts līmenī ir unikāla (pat japāņi sevi uzskata nevis par vainīgajiem, bet gan par cietušajiem, lūk kā!), galu galā tika atrasta viltīga formula. Sak, nacisma noziegumos vainojams ir režīms, nevis tauta. It kā režīms nebūtu izpelnījies vispārēju tautas atzinību, it kā labsirdīgie vācu birģeri nenodeva ebrejus gestapo un neskaitīja zelta kronīšus, kas izrauti no nometņu ieslodzīto mutēm.

Iļja Ļvovičs Vojevodins
© Sputnik / Робертс Вицупс

Piedāvātā formula patiešām ir krāpnieciska, taču tā ir vienīgā, kas der universālai atbildei, grozi, kā gribi. Vainīgi ir režīmi, nevis nācijas. Ne jau tāpēc, ka tauta pati par sevi ir labdabīga, tikai tirāni to piekrāpj. Paskatīsimies reiz patiesībai acīs: lielākā daļa cilvēku pēc savas dabas ir vāji, lai kāda būtu viņu tautība. Parasti nemaz tik daudz nevajag, lai pārvērstos par ziņotāju, grautiņu dalībnieku un slepkavu. Vajadzīga tikai varas atļauja. Taču, atkārtošu vēlreiz, tāda ir ikviena tauta, tāpēc rēķins jāuzrāda varai, kas atļauju devusi.

Protams, ir cilvēki, kuri kritiskā situācijā nevis ziņo, bet glābj, riskējot ar savu dzīvību, taču žaņu lipke un jeļizavetu skobcovu vienmēr ir daudz mazāk nekā gestapo un NKVD brīvprātīgo palīgu.

Taisnā cilvēka nopelni vienmēr ir individuāli, tāpat kā atbildība par noziegumiem. Pieprasīt latviešu pēckara paaudžu atbildību par Rumbulas un Biķernieku mežu ir tikpat bezjēdzīgi, kā mūsdienu krievu atbildību par latviešu deportācijām 1941. un 1949. gadā. Taču nevajadzētu sevi arī asociēt ar tālaika režīmiem (kaut vai attaisnojot tos): ne latviešiem ar SS, pat ne Waffen SS, ne arī krieviem – ar Staļina laiku PSRS. Galu galā, mūsu senčus, krievus, Staļins iznīcināja nesalīdzināmi lielākā skaitā un mūsu vēsturi sakropļoja daudz baismīgāk. Tāpēc mums jau nu noteikti nevajadzētu murmināt: "Toties viņš īstenoja industrializāciju."

Toties nebūtu slikti, ja krievi Krievijā atzīmētu Komunistiskā terora upuru piemiņas dienu tāpat kā latvieši – Latvijā. Lai tā būtu visas tautas piemiņas diena.

74
Pēc temata
Baltijas okupācijas muzeji: vēsture dalās
Atmiņas diena – gan ar naidu, gan cerību
Alfrēds Rubiks: "marksisms šodien ir populārāks nekā pirms 25 gadiem"
Vakcīnas ražošana, foto no arhīva

Iznīcināt krievu vakcīnu: lielās politikas mazā šeftīte

50
(atjaunots 21:14 18.09.2020)
Krievijas līdera pozīcijas pret koronavīrusu paredzētās vakcīnas izstrādē Rietumiem bija īsts izaicinājums gan politisko, gan finansiālo apsvērumu ziņā.

No vienas puses, atpalikušajai, šausmīgi nedemokrātiskajai Krievijai vienkārši nav nekādu tiesību uz tādiem izrāvieniem sarežģītās un tehnoloģiski attīstītās jomās. No otras puses, uz spēles likta tik astronomiska peļņa, ka grēmas rada pat doma par to, ka tas varētu paiet gar degunu rietumu farmaceitiskajiem koncerniem. Ko vērta jau ir ziņa par vienošanos ar Indiju par simt miljonu vakcīnas devu piegādi. Nav nekāds brīnums, ka Krievija saskārusies ar virkni mēģinājumu diskreditēt Krievijas zinātnieku darba rezultātus: liela politika, liela nauda, portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.

Tomēr haizivīm līdzās vienmēr ir piesūcekņi, kam šis un tas pastāvīgi atkrīt no saimnieka galda.

Līdzīgs stāsts izvērsies ap "Sputnik V" izmēģinājumu rezultātu publikāciju vienā no vecākajiem un ietekmīgākajiem medicīnas žurnāliem pasaulē - The Lancet.

Raksts acumirklī saņēma kritiku. Skandalozu jaunumu, ko tiražēja pasaules mediji, sagādāja atklātā vēstule, kurā Templas universitātes bioloģijas profesors Enriko Buči pauda bažas par kļūdām, ko "iespējams, pieļāvuši Krievijas zinātnieki". Viņu atbalstīja divarpus desmiti citu zinātnieku. The Lancet ierosināja Krievijas speciālistiem atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem. Atbildes nāca klajā. Gamaleja centrs izsniedza izdevumam vakcīnas "Sputnik V" izmēģinājumu klīnisko protokolu pilnā apjomā. Krievijas Tiešo investīciju fonda vadītājs Kirils Dmitrijevs publicēja rakstu, kurā izvērsti komentēja kritiķu galvenās pretenzijas un pie viena ieteica viņiem pameklēt baļķi pašiem savā acī un izgaisināt Krievijas šaubas par Rietumos veiktajiem pētījumiem.

Taču šajā gadījumā problēmu nebūt nerada tīri zinātniskas matērijas, kam pievērsās pētnieki Krievijā.

Lieta tāda, ka skandalozās vēstules autors ir visnotaļ vērā ņemama personība. BBC materiālā Enriko M. Buči nosaukts par "pazīstamu viltuszinātnes apkarotāju". Tomēr pareizāk gan būtu viņu dēvēt par "zinātnes biznesmeni".

2016. gadā Buči nodibināja kompāniju "Resis Srl.", kas verificē zinātniskos darbus, pārbauda to patiesīgumu un godprātību.

Mūsdienu zinātnē tā ir modīga tēma. Pēdējos gados pārlieku bieži pētnieki tiek pieķerti par pieļautajiem misēkļiem, pat rupjām kļūdām jau klajā nākušos rakstos. Ne vienmēr runa ir par ļaunprātību vai krāpšanos, bieži pieļautas nejaušas kļūdas, kas tomēr sāpīgi skar zinātnieku vai pat veselu zinātnisko institūtu reputāciju.

Lai izvairītos no tādām problēmām, autori un pētnieciskās iestādes tagad nereti vēršas pie attiecīgās specializācijas firmām un pasūta savu tekstu neatkarīgu auditu pirms to publikācijas. Piemēram, Buči kompāniju noalgoja Friča Lipmana institūts (Vācija), ap kuru pirms zināma laika izcēlās milzīgs skandāls sakarā ar rupjām kļūdām publikācijās. Par to pirms gada sīki stāstīja žurnāls Nature.

Tomēr ir viena nianse: tāds bizness uzliek noteiktus ētiskus ierobežojumus, un profesors Buči to, starp citu, ļoti labi saprot. 2019. gada decembrī tajā pašā Nature parādījās zinātniskā darba tīrībai un godaprātam veltīts materiāls, kura sagatavošanā piedalījās arī profesors Buči. Tajā bija godīgi norādīts, ka Enriko N. Buči ir saskāries ar interešu konfliktu.

Īsi sakot, ja komerciālas kompānijas īpašnieks publiski stāsta par jomu, kurā specializējas kompānija, tā patiesībā ir viņa firmas reklāma.

Nu, bet gadījumā, ja runa ir par Krievijas vakcīnas "atmaskošanu", tādiem sīkumiem vairs nav nekādas nozīmes.

Rietumi izmantoja Buči atklāto vēstuli (tā neapšaubāmi bija pašreklāma), lai vēlreiz vērstos pret vakcīnas izstrādātājiem no Krievijas cerībā sagraut vai vismaz pabojāt viņu līdera pozīcijas. Toties pats profesors dabūja tāda vēriena un līmeņa reklāmu, par kādu ne sapņot nevarētu citos apstākļos. Lūk, ko nozīmē "apseglot tīģeri". Pēc šī principa strādā simtiem un tūkstošiem mediju personāžu.

Neapšaubāmi, tas profesoram atbalsosies – nesīs jaunus un pievilcīgus komerciālos kontraktus. Ažiotāžas ķeršana lielās politikas duļķainajā ūdenī reizēm ir ļoti izdevīga.

Tikai tam nav ne mazākā sakara ar zinātni, medicīnu un simtiem tūkstošu dzīvību glābšanu visā pasaulē.

50
Tagi:
Rietumi, Krievija, vakcīna
Pēc temata
Pussimts valstu apspriež ar Krieviju vakcīnas pret Covid-19 piegādes
Baltkrievijā pastāstīja par Krievijas vakcīnas pret koronavīrusu izmēģinājumiem
Pirmās Krievijas vakcīnas pret Covid-19 partijas nosūtītas uz visiem KF reģioniem
Koronavīrusa vakcīna "Sputnik V" laista klajā apgrozībā
Sergejs Šoigu vakcinējies ar Krievijā izstrādāto vakcīnu "Sputnik V"
Šeņdžeņa, Ķīna

Kur atrodas Amerikai bīstamākā pilsēta

43
(atjaunots 13:50 18.09.2020)
Pirms 40 gadiem neviens pat nedomāja par Ķīnas tehnoloģiskā līdera vietu ar reālām izredzēm apsteigt ASV. Ambīcijas bija pieticīgas. Pamazām kvantitāte pārauga kvalitātē: globālajā mērogā Pekina bīda malā Ameriku no pirmās vietas uz tehnoloģisko līderu pjedestāla.

Ķīna prot sarīkot sev svētkus. Tikai pavisam nesen noslēdzās interesanti pasākumi. Lieta tāda, ka pirms 40 gadiem 26. augustā valsts dienvidos zvejnieku ciema vietā tika likti pamati Šeņdžeņas pilsētai. Šodien tas ir gigants – 13 miljoni iedzīvotāju ar IKP 389 miljardu dolāru apmērā – vairāk nekā Singapūrai un Honkongai, kas sākas pie Šeņdženas dienvidu robežām, portālā RIA Novosti stāsta Dmitrijs Kosirevs.

Tomēr runa nav par milzīgajai valstij raksturīgajiem milzīgajiem cipariem, runa ir par Šeņdženas pašreizējo lomu – tas ir Ķīnas globālās tehnoloģiskā līdera vietas simbols. Līdera pozīcija nebūtu tik labi manāma, ja ne ASV augošā histērija: Ķīna kļuvusi par bijušās superlielvalsts konkurentu, pārsvarā – tehnoloģiju jomā.

Paskatieties, kāda ir republikāņu priekšvēlēšanu programma, kas tika prezentēta partijas nesenajā kongresā Šarlotē: cita starpā tajā ir punkts par nepieciešamību "uzvarēt sacensībās" par 5G tehnoloģijām. Ar kādām metodēm? Tas jau ir zināms – vairs nav ne runas par godīgu spēli. Ko uzvarēt? Arī tas ir zināms, cīņai ar Ķīnu veltīts īpašs punkts programmā.

Demokrātu rindās izskan vēl trakākas idejas, piemēram, atrast iespēju nogremdēt visu Ķīnas jūras kara floti 72 stundu laikā. Par to runāja Mišela Flērnoja, jo daudzi uzskata par Baidena nākamo aizsardzības ministru. Gribēt jau nav kaitīgi, tomēr ASV Kongresa pētījumu dienesta pārskatā par nākotnes militārajām tehnoloģijām, kam nav nekāda sakara ar priekšvēlēšanu cīņām, teikts: Ķīna ir Savienoto Valstu spēcīgākais konkurents mūsdienīgāko militāro tehnoloģiju, piemēram, mākslīgā intelekta vai kvantu aprēķinu ziņā (runa ir par to, kā Ķīnas jaunā ballistiskā raķete it kā pati saviem spēkiem lidojumā izvēlas sev mērķi un lidojuma trajektoriju).

Kādam šķitīs aizvainojoši tas, ka Krievija ar tās iespējām (piemēram, virsskaņas ātrumu jomā) šajā pārskatā par pussoli atpaliek no Ķīnas. Tomēr Krievija neapvainojas. Vienkārši atzīmēsim (kontekstā par Ķīnas flotes iznīcināšanu 72 stundu laikā), ka, saskaņā ar Austrālijas militārā analītiķa Malkolma Deivisa vērtējumu, Pekinas JKF apsteidz amerikāņus kvantitatīvi un jau panāk kvalitatīvi, tas ir, tehnoloģiju jomā. Nav nemaz tik droši zināms, vai ASV ar saviem sabiedrotajiem konfliktā ar šo valsti gūs uzvaru.

Tā iznācis, ka Ķīnas tehnoloģiskā līdera lomu simbolizē Šeņdzeņas pilsēta, lai arī tā nav vienīgā, kur apmetušās atbilstošās kompānijas, laboratorijas un ražotnes. Pirms 40 gadiem viss sākās gluži pieticīgi. Britu (toreiz) Honkonga bija un palika osta, caur kuru rit preču eksports un imports uz Ķīnu, krastā, Lielbritānijas teritorijā strādāja tirdzniecības kompānijas un bankas tirdzniecības finansēšanai. Bet kā tad ar ražotnēm? Galu galā 70. gadu beigās radās ideja radīt Ķīnas teritorijā četras speciālās zonas ar īpašiem privileģētiem noteikumiem, kur ārvalstnieki varētu ieguldīt naudu vajadzīgajās ražotnēs. Šeņdžeņa bija īpaši ērta – no Honkongas līdz tai varēja pat kājām aiziet.

Pirms 40 gadiem neviens pat nedomāja par Ķīnas tehnoloģiskā līdera vietu ar reālām izredzēm apsteigt ASV. Ambīcijas bija pieticīgas. Pašmāju pētījumu un izstrāžu idejas pakāpeniski auga augumā atbilstoši tirgus reālajām vajadzībām. Tā soli pa solim valsts izdevumi tādām izstrādēm pieauga 3% 1997. gadā līdz 27% no pasaules apjoma 2017. gadā. Kvantitāte pārauga kvalitātē: pērn līdz 60% Ķīnas ekonomikas pieauguma deva inovācijas, bet globālajā mērogā Pekina bīda malā vai jau pabīdījusi Ameriku no pirmās vietas uz tehnoloģisko līderu pjedestāla.

Attīstības gaitā Šeņdžeņā apmetās astoņas no 500 lielāko kompāniju pasaulē no Fortune saraksta, ieskaitot slaveno Huawei – tā jau kļuvusi par kaut kādu sakrālu simbolu atpaliekošās Amerikas naidam pret konkurentu. Nav nekāds brīnums, ka Šeņdžeņa ir pirmā pilsēta pasaulē, kur tiek noslēgta 5G autonomās sistēmas izveide. Paskatieties – ASV tikai plāno "uzvarēt sacensībās" par šīm tehnoloģijām.

Tātad iznāk (ja Amerika uzskata, ka Ķīnas tehnoloģiskais izaicinājums apdraud tās pastāvēšanu), ka Šeņdžeņa ir kļuvusi par bīstamāko pilsētu ASV visā pasaulē.

Starp citiem pilsētas un valsts demonstrētajiem brīnumiem jāpiemin fakts, ka Ķīnā mīt trīs no desmit lielākajām kompānijām pasaulē – "vienradžiem". Tā dēvē tehnoloģiskās burvju radības, kuru vērtība īsā laikā pieaug līdz miljardam dolāru un pārsniedz to. Tagad tās izpletušās visā Ķīnā, bet Šeņdžeņa par godu jubilejai nolēmusi kardināli pārslogot tajā izvietoto tehnoloģisko kompāniju biržu ChiNext, kam jāpārvēršas ne tikai par Ķīnas, bet arī visas pasaules analogu amerikāņu Nasdaq.

Protams, tā ir militāra akcija, runājot par Pekinas un Vašingtonas tehnoloģisko karu. Viena puse cenšas atņemt otrai ārzemju naudu inovācijām, otra pretojas un meklē iespējas vēl ātrāk piesaistīt tādu naudu. Viena puse cenšas, kamēr vēl nav par vēlu atņemt otrai piekļuvi pusvadītājiem (tā ir Ķīnas hitech vājā vieta), otra vēlas radīt pati savu pusvadītāju bāzi, vēl labāku nekā ASV. Pekina ir sapratusi, ka jebkādas ASV administrācijas laikā karš bez noteikumiem un kaut mazākā goda turpināsies. Un vēl – ka (šo frāzi piedēvē Staļinam sarunā ar Čērčilu) "karā bez zaudējumiem neiztikt".

Tomēr jāšaubās, vai valsts, kas moderno tehnoloģiju ziņā apsteigusi eiropiešus, japāņus un daudzus citus, karā paliks bez sabiedrotajiem, kuri saskata, kādu labumu nes partnerattiecības. Starp citu, nesen sākās Krievijas un Ķīnas Zinātniski tehnisko inovāciju un sadarbības gads. Ķīnas mediji citē vēstījumus, ko par godu šim notikumam nosūtījuši abu valstu vadītāji. Īpaši tiek akcentēta ideja, ka sadarbība sekmēs globālās pārvaldes sistēmas reformu un tā izšķirs abu valstu nākotni.

43
Tagi:
Ķīna, ASV
Latvijas policija

Profesionālā darbība vai aplaupīšana? Divas Latvijas skaļās slepkavības versijas

0
(atjaunots 08:44 21.09.2020)
Zvērinātu advokātu Pāvelu Rebenoku nogalināja ar aplaupīšanas mērķi? Vai slepkavība tomēr bija saistīta ar viņa profesionālo darbību? Ja pareiza ir pēdējā versija, tad kāda tieši Rebenoka darbība noveda pie traģēdijas?

RĪGA, 21. septembris – Sputnik. Pēc Latvijas Valsts policijas pārstāves Gitas Gžibovskas sacītā, pašlaik tiek izskatītas divas zvērināta advokāta Pāvela Rebenoka slepkavības versijas, vēsta Mixnews.lv.

Rebenoks tika nogalināts savās mājās naktī no sestdienas uz svētdienu. Valsts policijā jau ziņoja, ka sakarā ar šī nozieguma faktu ierosināta lieta pēc Krimināllikuma 117. panta – par slepkavību, ja tā ir saistīta ar aplaupīšanu.

Taču jurists Mārtiņš Krieķis, kurš paziņoja par Rebenoka nāvi, paziņoja, ka, viņaprāt, šī slepkavība nav saistīta ar aplaupīšanu, savukārt par iemeslu kļuva politika – precīzāk, elektroenerģijas obligātās iepirkuma komponentes (OIK) jautājumi. Tāpat Krieķis paziņoja, ka šajā lietā ir vēl viens cietušais – Rebenoka biznesa partneris Ingus Balandins. Viņš ir guvis smagas traumas, apgalvo jurists.

Gžibovska paziņoja, ka slepkavības versija saistībā ar Rebenoka profesionālo darbību policijā arī tiek izskatīta. Tiesa, viņa neprecizēja, ar kādu konkrēti darbību šī slepkavība varētu būt saistīta. Rebenoks nodarbojās gan ar advokatūru, gan ar uzņēmējdarbību, gan ar politiku.

Zināms, ka Rebenoks bija Signes Balderes-Sildedzes – "OlainFarm" vadības locekles – oponents. Viņa ieguva kontroli pār uzņēmumu ar aizbildniecības pār nelaiķa Valērija Maligina nepilngadīgo meitu starpniecību.

Tāpat atgādināsim, ka 2019. gada vasarā ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (KPV LV) iecēla Rebenoku "Latvenergo" pagaidu padomes vadītāja amatā, taču viņš drīz vien atkāpās no amata "politiskā spiediena" dēļ, precīzāk – premjerministra Krišjāņa Kariņa sašutuma dēļ, un par padomes vadītāja vietas izpildītāju kļuva Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Ēriks Eglītis.

Februāra sākumā Rebenoku ietekmes tirdzniecībā apsūdzēja bijušais KPV LV vadītājs Artuss Kaimiņš, savukārt Eglītis iesniedza atlūgumu un nosūtīja Saeimas Mandātu, Ētikas un iesniegumu komisijai lūgumu izvērtēt Nemiro lēmumus, kurš atkal centās iecelt Rebenoku "Latvenergo" valdē.

Praktiski vienlaikus Internetā parādījās kompromitējoši materiāli pret Rebenoku, kurš, kā tika apgalvots, tika nolīgts, lai palīdzētu dažiem farmaceitiskās firmas "OlainFarm" īpašniekiem iegūt kontroli pār valdi.

"Sajūta, ka 90. gadi atgriežas"

Par Rebenoka slepkavību jau izteicies Latvijas IeM vadītājs Sandis Ģirģens. Viņš paziņoja, ka policistu uzmanība tiks vērsta uz šo lietu, lai pēc iespējas ātrāk atrastu advokāta slepkavas.

Ģirģens atzīmēja, ka pēdējo gadu laikā Latvijā šī ir jau trešā advokāta slepkavība, tādēļ ir jāizdara viss, lai Latvijā neatgriežas 90. gadu metodes.

Bijušais Latvijas premjerministrs un bijušais Latvijas Bankas vadītājs Einars Repše, atšķirībā no Ģirģena, jau jūtas kā 90. gados. Šajā sajūtā viņš padalījās ar Facebook lietotājiem.

Repše ievietoja publikāciju, kurā atzīmēja: "Briti spēj pat specdienestu noziegumus ātri atklāt līdz pat vainīgo vārdiem. Vai mūsu dienestiem nebūtu laiks saņemties? Citādi sajūta, ka 90-tie atgriežas."

0
Tagi:
slepkavība, policija
Pēc temata
Baltijas valstis ir Eiropas Savienības līderes pēc tīšu slepkavību skaita
Bijušās prokurores pazušana: policijai ir aizdomas, ka tā ir slepkavība