Specdienesti

Ticama nepatiesā informācija no slepeniem avotiem

120
(atjaunots 09:29 23.05.2017)
Izlūkdienesti nepļāpā ar avīžniekiem, neizdod avīzes un nepublicē ziņas, to darbs nav savienojams ar atklātību – ASV specdienestu "datu noplūdes" un skandalozie jaunumi ar atsaucēm uz viņu datiem ir apšaubāmi.

Specdienesti nevar kļūt par ziņu avotu plašsaziņas informācijas līdzekļiem. Ja nu pēkšņi tā notiek, kā gadījies pēdējā laikā, teiksim, ASV, tas nenotiek tāpat vien, raksta Sputnik Igaunija. Pat šķietama specdienestu publicitāte noved pie to diskreditācijas, uzskata augstākais kara izlūkošanas pensionētais oficieris-analītiķis Villems Roda.

Krievijas ĀM
© Sputnik / Наталья Селиверстова

Droši vien ir vērts atgādināt, ka jebkāda izlūkošanas informācija, kas saņemta ar aģentu vai tehnisko līdzekļu palīdzību jebkurā valstī tiek uzskatīta par augstākās slepenības kategorijas ziņām. Tas ir saprotams, jo noplūdes gadījumā var atklāties, kā un kur saņemtas ziņas, tātad var būt apdraudēts visvērtīgākais – aģenti. Izlūkošanas organizācijās tāda rīcība, maigi izsakoties, netiek sveikta un bieži vien tiek stingri sodīta. Turklāt valsts, pret kuru īstenoti izlūkošanas pasākumi, var spert soļus pret informācijas noplūdi, pie tam padarot bezjēdzīgus pat ievērojamus tēriņus.

Pats par sevi saprotams, jebkādā gadījumā izslēgta iespēja publicēt izlūkošanas datus medijos. Taču redzams, ka pēdējā laikā medijos aizvien biežāk parādās materiāli, kuru avots ir specdienesti. Katra sevi cienoša valsts nopietni sargā savus noslēpumus, un, ja šādas "noplūdes" izlūkdienestos nāktu no ļaunprāšu puses, pret vaininiekiem tiktu sperti zibenīgi un stingri soļi. Taču neizskatās, ka notiktu represijas pret kādu no medijiem, kuri savās nesenajās skandalozajās publikācijās pieminējuši izlūkošanas datus.

Ticama nepatiesā informācija liecina

Būtu muļķīgi skaidrot šīs dīvainības ar vārda brīvības principu. Jebkuras valsts likumos atradīsies normas, kas aizsargā "sensitīvas" ziņas, kuru iegūšanai izmantotas, pēc citas valsts domām, nelikumīgas metodes. Īstais iemesls ir tāds, ka pašiem izlūkdienestiem nav nekādu iebildumu pret atmaskojošajām publikācijām, bieži vien viņi tās gatavo paši. Kāpēc gan tagad viņi riskē ar smagā darbā iegūtiem datiem un atklāti stāsta tos pa labi un pa kreisi? Pavisam vienkārši: neviens tādā izskatā publicētais jaunums "no specdienestu" dzīves nav nekāds noslēpums. Tie nekaitē izlūkiem, arī pretinieki nevar gūt neko noderīgu no tādām publikācijām.

Šķiet, specdienesti ir viens no retajiem publiskās informācijas avotiem, kam lasītāji, skatītāji un klausītāji vēl tic. Viņi apšauba politiķi, ierēdņu un pašu mediju vārdus (tam ir savi iemesli), taču uzklausa slepenos "bruņiniekus".

Tātad izlūkdienestu noslēpumu "noplūde" ir tikai politiski ērta informācija, kas vērsta pret politisko pretinieku un neprasa nekādus pierādījumus vai avotu drošības apstiprinājumus.

Nevienā pieklājīgā valstī izlūkdienestiem nav jāsniedz nekādi komentāri, nav jāapstiprina vai jānoliedz informācija, taču atsauce uz izlūkdienestiem padara publikāciju pārliecinošu un solīdu. Domājams, ar laiku zudīs ticība arī izlūkdienestiem, jo parasti tādā paskatā tiek sniegta tikai politiska vai ideoloģiska informācija, kas patīk valdošajām aprindām. Ar atsauci uz specdienestiem tiek publicēta informācija, ziņas par kuru ir nepatiesas vai to pamatā ir tikai minējumi, pie tam patiesības noskaidrošana būtu nevēlama no politiskā viedokļa.

Sputnik un RT galvenā redaktore Margarita Simoņana. Foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Куденко

Rodami daudzi piemēri tam, kā vispārēja rakstura "izlūkošanas" informācija tiek izmantota noteiktas personas vai valsts diskreditācijai, apsūdzēšanai par jebkādiem tumšiem nodomiem vai darbībām, par kurām tai patiesībā nav ne jausmas.

Piemēri tālu nav jāmeklē. Piemēram, Igaunijas Drošības policijas (KaPo) ikgadējās atskaites, ASV publicētie materiāli par Krievijas ietekmi prezidenta vēlēšanās, par Donalda Trampa sakariem ar Maskavu, par kiberuzbrukumiem. Pārliecinošu pierādījumu nav, tāpēc ticamību nākas piešķirt ar tādām atsaucēm kā "saskaņā ar izlūkdienestu aprindām tuvas personas apgalvojumiem". Ļoti ērti. Sāksi prašņāt par niansēm, var pārmest nelojalitāti. Tiesa, tāds paņēmiens nepavisam neder kā pierādījums tiesas procesā, jo neviens tiesnesis neņems vērā prokurora argumentus, kuru pamatā būs "slepeni avoti".

Asads ir vainīgs, vainas pierādījumi – slepeni

Specdienestu autoritātes nepārliecinoša pielietojuma jaunākais piemērs apšaubāmā situācijā ir franču izlūkdienesta ziņojums par ķīmisko ieroču pielietojumu Šeihūnā, Sīrijā. Ziņojuma tēzes rada neliekuļotas šaubas un virkni jautājumu. Pielietota indīga viela – zarīns, apgalvo ziņojuma autori. Iebilst būtu grūti, patiešām zarīns. 

Pielietotais zarīns ražots saskaņā ar Sīrijas tehnoloģiju, teikts ziņojumā. Ko tas varētu nozīmēt? Kā gāze saistīta ar Sīriju, kā minētā tehnoloģija atšķiras no citām zarīna ražošanas tehnoloģijām? Savulaik Sīrija ražoja zarīnu, un diezin vai tas importēts. Vienlaikus tik godājamas organizācijas ziņojumā gan nāktos atturēties no grūti pierādāmiem apgalvojumiem. Kas apliecina, ka paraugi ņemti tieši Šeihūnā? Kas ņēmis paraugus, vai šis avots ir drošs? Vai ņemts vērā fakts, ka pilsēta atrodas pretošanās kustības dalībnieku kontrolētā teritorijā, ka Sīrijas prezidents Bašars Asads tajā tiek uzskatīts par ienaidnieku, pret kuru var likt lietā jekbkādus līdzekļus? Kāpēc Francija neuzskata, ka būtu nepieciešams nosūtīt uz incidenta vietu Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas (OPCW) pārstāvjus? Kāpēc neuzskata par nepieciešamu neatkarīgu ekspertīzi?

Piedevām ziņojumā teikts, ja šajā rajonā esošo opozīcijas grupējumu rīcībā nav ne līdzekļu, ne iespēju ķīmiskā uzbrukuma īstenošanai. Kādi līdzekļi vai apstākļi vajadzīgi tādas indīgas vielas pielietošanai? Vajadzīga tikai kanna zarīna. Kur teikts, ka tā nav nokļuvusi sacelšanās dalībnieku rokās? 

Spriežot pēc paša ķīmiskā uzbrukuma apraksta, tam bija vajadzīgas tikai 1-2 kannas. Dažādi Sīrijas rajoni dažādos posmos nokļuva pretējo pušu rokās. Kā var izslēgt zarīna nokļūšanu kāda grupējuma rokās, ņemot vērā šo apstākli? Runa nav pat par Asada aizstāvēšanu pret apsūdzībām, bet gan par to, ka smagas apsūdzības izvirzītas bez stingra pamata un neapgāžāmiem pierādījumiem. Grūtības rada arī tas, ka OPCW neizrādīja īpašu rosmi – neķērās pie izmeklēšanas un neapstrīd vienkāršoto pieeju lietā.

Ķīmiskais uzbrukums patiešām bija, un zarīns patiešām tika pielietots. Taču pašlaik mums nav zināms, kurš tieši īstenojis uzbrukumu, kur tieši tas noticis. Apgalvojumi par to, ka indīgās vielas paraugi ir līdzīgi 2013. gadā iznīcinātajam zarīnam no Asada valdības spēku noliktavām, nebūt neapliecina Sīrijas prezidenta vainu.

Ja apsūdzības ir pierādāmas tikai ar atsauci uz izlūkošanas datiem, nav vērts pat runāt par taisnīgumu un likumību.

Objektīvi izsakoties, patlaban mūsu rīcībā nav nekādu konkrētu pierādījumu tam, ka prezidents Asads būtu saistīts ar indīgu vielu pielietojumu. Notikumu loģika liecina, ka viņa līdzdalība noziegumā ir mazticama, taču to nav iespējams izlēgt pilnībā. Tiesa, tāpēc vien nevajag piemirst nevainības prezumpciju.

"Taliban" šauj no AK, tātad vainīga Krievija

Par ļoti labu izlūkdienestu slepenās informācijas "noplūdes" piemēru kļuva ziņa par to, ka Krievija bruņo un apgādā "Taliban" Afganistānā. Pie tam šo jaunumu pastāstīja amerikāņu ģenerālis Džons Nikolsons, atsaucoties uz viņa rīcībā esošiem šķietami ticamiem datiem. "Taliban" saņemot šaujamieročus: vecā modeļa Kalašņikova automātus (AK), Kalašņikova ložmetējus (PK) un vecā modeļa Dragunova snaipera šautenes (SVD). Tiek apgalvots, ka Krievija pati šos ieročus vairs nelieto, tāpēc ar atlaidēm nododot "Taliban".

Ložmetējs PK patiešām ir ļoti uzticams un drošs ierocis ar lielu darba resursu. Tas pats ir sakāms par vecā modeļa AK un SVD. Taču visus šos šaujamieročus lietoja PSRS spēki Afganistānā, un liels skaits ieroču nokļuva modžahedu rokās.

Pēdējā laikā "Taliban" kļuvis aktīvāks, tātad minēto ieroču pielietojums kļūst acīmredzamāks. Pie tam pēc padomju karaspēka aiziešanas Afganistānā diemžēl palika liels skaits munīcijas un bruņojuma rezerves daļu. Šāda tipa munīcija tiek ražota vairākās pasaules daļās, un iegūt to ir vienkāršāk nekā NATO valstīs ražotos ieročus un munīciju. Ņemot vērā minēro ieroču veco modeļu drošību un vienkāršo ekspluatāciju salīdzinājumā ar jaunajiem ieročiem un to lielo skaitu reģiona valstīs, nav grūti iedomāties, kur to ņēmuši "Taliban" kaujinieki: Krievija nebūt nav vienīgā valsts, kur to var iegādāties.

Nepatiesās ziņas ar atsaucēm uz specdienestu slepenajiem datiem maldina sabiedrību, taču piedevām tās diskreditē pašas izlūkošanas iestādes.

Rezultātā iespējams uzticības zudums izlūkdienestiem, tātad kaitējums valstij var būt daudz lielāks nekā labums, ko nes izlūkinformācijas apšaubāmās "noplūdes". To nestais labums ir īslaicīgs un skar tikai nelielu ieinteresēto personu loku.

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

120
Pēc temata
Simoņana: Lielbritānijas parlaments nav sniedzis nekādus Sputnik un RT vainas pierādījumus
Sky News: "Lietuva gatavojas hibrīdkaram ar Krieviju"
Rinkēvičs bažās par Latvijas spējām noturēties pret "hibrīdapdraudējumu"
Steiga hibrīdkarā ir lieka
Gāzesvada Ziemeļu straume 2 būvdarbi Vācijā, foto no arhīva

Vai Amerikas SDG izdosies aizstāt Krievijas gāzi

25
(atjaunots 17:20 28.09.2020)
Arvien biežāk masu medijos var dzirdēt viedokli: "Bez Krievijas piegādēm Eiropa stipri pārmaksās par dārgo Amerikas SDG"; kritiķi atbild, ka Eiropas gāzes biržā tā tiek pārdota par tādām pašām cenām, kā visa pārējā gāze. Kam tad ir taisnība?

Pēdējā laikā problēmu fonā ar "Ziemeļu straumes 2" būvniecības pabeigšanu arvien biežāk masu medijos izskan viedoklis: "Bez Krievijas piegādēm Eiropa stipri pārmaksās par dārgo Amerikas SDG." Šīs tēzes kritizētāji smīkņā, norādot: paskatieties, tā pati Amerikas SDG tiek pārdota Eiropas gāzes biržā par tādām pašām cenām (un tagad vispār par ārkārtīgi zemām) kā visa pārējā gāze.

Kam tad ir taisnība? Dzīve, kā jau vienmēr, ir sarežģītāka par parastām shēmām: piedāvājam tikt skaidrībā ar šo lietu.

Iesākumam, atgādināsim, ka "Ziemeļu straume - 2", pārsvarā, tiek būvēta, lai aizvietotu lielāko daļu Ukrainas tranzīta, jo nākotnē gaidīt būtisku Krievijas gāzes eksporta pieaugumu (salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu "standarta" 200 miljardiem kubikmetru) nenākas. Un arī Ukrainas tranzīts (vismaz pagaidām) ļauj transportēt krietni vairāk par esošajiem apjomiem. Tādēļ varētu likties, ka no pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvara puses nekas nemainīsies.

Turklāt: Ukrainas tranzīts ir apmaksāts uz četriem gadiem (pa 40 miljardiem kubikmetru gadā), savukārt "Ziemeļu straumei 2" būs 55 miljardu kubikmetru jauda. Tātad šajā prātojumu posmā hipotētiska atteikšanās no "Ziemeļu straumes 2" (ZS2) būvniecības pabeigšanas uz visiem laikiem vai uz nenoteiktu laiku novedīs vien pie acīmredzamām "Gazprom" finanšu zaudējumiem (jo nāksies vienkārši norakstīt milzīgas būvniecības izmaksu summas), taču nepalīdzēs likt Eiropai pirkt amerikāņu SDG Krievijas gāzes vietā.

Tādēļ, ja vadās pēc tēzes, ka Amerika, radot grūtības ZS2, plāno iegūt jaunu nišu savai SDG (uz "Ziemeļu straumes 2" jaudas apjomu, vai esošo Ukrainas tranzītu – tātad ap 50 miljardiem kubikmetru gāzes), tas nozīmē vienu: līdz ar ZS2 bloķēšanu jāapstājas (nav svarīgi, kādu iemeslu dēļ: caurules vecums, tranzīta tarifa aizliedzošais lielums vai citi apstākļi) pašam Ukrainas tranzītam.

Domājam tālāk. Vai tas palīdzēs amerikāņu SDG?

Pirmkārt, gāze (vai SDG) jebkurā gadījumā kļūs dārgāka, 50 miljardu kubikmetru dzēšana no tirgus – tie ir visnotaļ būtiski apjomi pasaules tirdzniecībai. Savukārt augstākas biržu cenas neizbēgami novedīs pie rentabilitātes celšanās arī Amerikas SDG pārdošanās.

Otrkārt, galvenais. Šeit ir jāatgādina, ka sava esošā sašķidrinātās dabasgāzes eksporta ietvaros ASV jebkurā gadījumā saņem garantētu maksu par sašķidrināšanu. No zemiem globālajiem kotējumiem cieš tirgotāji. Tātad Savienotajām Valstīm, lielākoties nav nepieciešamības kaut kādā veidā stimulēt SDG pārdošanu no jau uzbūvētajām rūpnīcām.

Daudz svarīgāk – noslēgt SDG līgumus ar jauniem projektiem. Jo pēc tam, kad šobrīd SDG importētāji no ASV ir saskārušies ar situāciju, kad viņi pat nepērk degvielu, taču iemaksā obligāto nodevu par sašķidrināšanu (un tā ir aptuveni puse no SDG galīgās cenas), pierunāt kādu noslēgt līgumu ar šādiem nosacījumiem par jaunām kravām būs grūti. Bet nerealizētu projektu vēl ir daudz. Un šeit arī noderētu Eiropas tirgus.

No tā arī izriet tā šķietamā pretruna, par kuru mēs sākām spriest pašā sākumā. Jā, šobrīd amerikāņu SDG, kā jebkura cita, patiešām tiek pārdota par zemām cenām, tai skaitā arī Eiropā. Tirgū ir krīze, bet produkcija vienalga ir jārealizē, rūpnīcas jau ir uzbūvētas, tirgotāji noslēguši iegādes līgumu ar nosacījumu "sašķidrini vai maksā".

No otras puses, arī Eiropai ir jāsaprot, ka lētā amerikāņu gāze, tie ir pārpalikumi, kuri citos apstākļos ātri aizies uz Āzijas, bieži ienesīgākiem, tirgiem. Gribat garantētas piegādes – noslēdziet ilgtermiņa līgumu un maksājiet vairāk.

Par cik tad amerikāņu SDG būs dārgāka, salīdzinājumā ar citām piegādēm?

Te ir vērts atzīmēt, ka pašlaik pastāv gāzes (SDG) cenas veidošanās trīs pamatvarianti: (1. variants) tūlītējie darījumi, (2.) sasaiste ar naftu un (3.) amerikāņu SDG, kas balstās uz gāzes cenu ASV teritorijā pluss maksa par sašķidrināšanu.

Tankeris gāzes pārvadāšanai, foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Tiek uzskatīts, ka, tirgum atgriežoties pie normas, gāzes biržas cena būs ap 200 dolāriem par 1000 kubikmetru. Aptuveni tādas pašas būs arī gāzes cenas ar sasaisti ar naftu pie tās cenas 50 dolāru apmērā par barelu. Jebkurā gadījumā, pārsvarā esošas "Gazprom" gāzes cenas ES jau ir saistītas ar biržu cenām, tādēļ orientēties labāk ir tieši uz šiem kotējumiem, nevis uz sasaisti ar naftu.

Bet par kādu cenu tiks piegādāta amerikāņu SDG? Tās cena ir atkarīga no gāzes vērtības pašās ASV (tā svārstās, un tas ir galvenais nenoteiktības faktors), sašķidrināšanas izmaksām un piegādes cenām uz Eiropu. Neiedziļinoties aprēķinu detaļās, var runāt par diapazonu no 220 līdz 270 dolāriem par 1000 kubikmetru.

Citiem vārdiem sākot, ja sākumā, 2013. gadā, amerikāņu SDG izskatījās lētāk par pārējām piegādēm (toreiz bija dārga nafta un dārgāka SDG tūlītējo darījumu tirgū), tad esošajos apstākļos (lētāk kļuvusī nafta, augstāka konkurence SDG tirgū) tā izrādās dārgāka.

Vēl viens jautājums. Bet kāpēc Eiropai ir jāpērk tieši Amerikas SDG. Kāpēc ne Kataras vai Krievijas? Vēl jo vairāk, kas izrādīsies nepārsteidzoši, ja tuvākajā laikā daļa Kataras gāzes tiks pārdota ar sasaisti ar biržu tirgus cenām?

Ja noliek malā aspektus, kas saistīti ar īpašajām attiecībām starp ES un ASV, tad šādu iemeslu nav. Kopumā ES var aizstāt iespējamo deficītu ar jebkuru gāzi.

Iespējams, šī iemesla dēļ šobrīd arī tiek runāts par samainīšanu: vairāki jauni SDG termināli Vācijā tieši Amerikas SDG izvietošanai (teiksim, 10-20 miljardiem kubikmetru gāzes, jeb 20-40% ZS2 jaudas) apmaiņā pret atļauju pabeigt cauruļvada būvniecību.

Apkoposim.

Pirmais. Krievijas gāzes aizvietošana ar Amerikas SDG ir iespējama tikai pie vienlaicīgas divu nosacījumu izpildīšanas: ZS2 projekta slēgšanas un Ukrainas tranzīta izbeigšanas. Šajā gadījumā Krievijas eksporta ierobežošana atbalstīs cenas visā gāzes tirgū.

© Sputnik / Александр Кондратюк

Otrais. Jebkurā gadījumā Amerikas SDG būs ne vairākas reizes, bet par 10-30% dārgāka, nekā pārējā gāze tirgū, pat iespējams par tādu pašu cenu – viss ir atkarīgs no Amerikas iekšējiem gāzes kotējumiem. Taču, noslēdzot ilgtermiņa līgumus par SDG piegādi no ASV, Eiropas uzņemas visu risku, kas saistīts ar ASV gāzes iekšzemes cenām.

Savukārt lētā Amerikas (un visa pārējā) SDG, kuru mēs šobrīd redzam Eiropā, tas ir gāzes iztrūkuma rezultāts tirgū: tirgotāji pārdod to, lai vismaz daļēji kompensētu zaudējumus, ko nes Amerikas SDG iepirkšanas līgumi. Ja Eiropa sagribēs garantētas piegādes no ASV, tad maksāt nāksies pēc Amerikas SDG cenas veidošanās formulas, un atteikties vairs neiznāks.

Un pēdējais. Uzspiežot Eiropai savu SDG, ASV pirmkārt domā nevis par pašreizējām piegādēm, bet gan par perspektīvajām. Runa ir par jaunām sašķidrināšanas rūpnīcām un to nodrošināšanu ar garantētiem SDG piegādes līgumiem. Rūpnīcu būvniecība aizņem aptuveni četrus gadus, un tieši ap to laiku beigsies spēkā esošais tranzīta līgums ar Ukrainu.

25
Tagi:
gāzesvads, Ziemeļu straume 2, Krievija, ASV, SDG
Pēc temata
Rietumi gatavi pašnāvnieciskam karam
Smags gadījums: ASV vēlas aizliegt pirkt Krievijas naftu
Vai "Novičok" izšķirs "Ziemeļu straumes 2" likteni?
Sāka lēst zaudējumus: "Ziemeļu straumes 2" celtnieki saņēmuši pārmetumu lavīnu
Zeme no kosmosa, foto no arhīva

Kas notiek patiesībā globālā sasilšana vai atdzišana

46
(atjaunots 15:05 26.09.2020)
Zemes vēstures ritējumā ledus laikmetus pastāvīgi nomainījuši silta laika periodi.

Patlaban mēs dzīvojam tādā laikā starp ledus laikmetiem, tomēr planētas virsma sasilst ātrāk, nekā bija gaidāms. Vladislavs Strekopitovs portālā RIA Novosti mēģināja tikt skaidrībā, kas pie tā vainojams un ko iesākt.

Te auksti, te karsti

Pirms simt gadiem darbā "Saules izstarojuma radīto termisko parādību matemātiskā teorija" serbu matemātiķis un ģeofiziķis Milutins Milankovičs formulēja hipotēzi: orbītas, rotācijas ass leņķa un precesijas parametru regulāru izmaiņu dēļ Zemes virsmu Saule sasilda dažādi. Rezultātā rodas apledojumi, ko nomaina siltāki periodi starp ledus laikmetiem. Tie ir tā saucamie Milankoviča cikli, uz kuru pamata tiek veidotas ilgtermiņa klimatiskās prognozes.

Реконструкция климатических изменений за последние 2000 лет на основе данных 11 различных исследований
Klimatisko izmaiņu rekonstrukcija pēdējo 2000 gadu laikā uz 11 dažādu pētījumu bāzes

Katram orbitālajam parametram ir savs cikls. Piemēram, ekscentricitāte: trajektorija, pa kuru Zeme griežas ap Sauli, no apļa pāriet pie eliptiskākas orbītas ik pēc 95, 125 un 400 000 gadiem. Planētas ass novirzās 3 grādu amplitūdā no ekliptikas – plaknes, kādā Zeme rotē ap Sauli – aptuveni ik pēc 41 tūkstoša gadu. Precesijas cikls – Zemes ass griešanās konusā kā žiroskopam – vidēji veido 26 tūkstošus gadu. Šajā laikā Zemes ass veic pilnu apli.

Visi šie faktori kopā demonstrē klimatisko ēru periodiskumu – 41 un 100 tūkstošus gadu. Pie tam, saskaņā ar Milankoviča aprēķiniem, Saules gaismas daudzuma starpība Ziemeļu puslodē sasniedz 20%.

Rādītāji neatbilst cikliem

Pleistocēna ērā – pirms 2,6 miljoniem – 11,7 tūkstošiem gadu – Zeme pārdzīvoja vairākus aukstuma periodus, kad ledāji klāja līdz 30% planētas virsmas un Ziemeļu puslodē sniedzās līdz 40. paralēlei.

График изменения температуры поверхности Земли с конца XIX века
Zemes virsmas temperatūras izmaiņu grafiks no XIX gs. beigām

Pēdējais ledāju maksimums bija vērojams aptuveni pirms 18 tūkstošiem gadu, bet tagad, saskaņā ar Milankoviča cikliem, turpinās holocēna starpleduslaikmetu posms, kas sācies aptuveni pirms 12 tūkstošiem gadu. Uz to norāda speciālisti, kas nepiekrīt hipotēzei par antropogēno ietekmi, kad sākas runas par globālo sasilšanu. Tomēr detalizēta modelēšana rāda: pašreizējie notikumi nekādi neatbilst dabiskajiem cikliem ne sava spēka, ne dinamikas ziņā.

Spriežot pēc gada vidējās temperatūras grafika, holocēna termālais maksimums jeb klimata optimums bija sasniegts X-XIII gadsimtā. Toreiz temperatūra uz Zemes bija pat augstāka nekā pagājušā gadsimta vidū. Pēc tam sākās vispārēja lēna atdzišana.

Cilvēks izrādījies stiprāks par dabu

Saskaņā ar Milankoviča cikliem, tagad Zemei vajadzētu pakāpeniski atdzist, taču rūpniecības revolūcija XIX gs. beigās lauza dabiskās tendences. Patlaban gada vidējā temperatūra par 0,6-0,8 grādiem pēc Celsija skalas pārsniedz rādītājus, kas pieņemti par atskaites punktu 60.-90. gados. Galvenais iemesls – siltumnīcas gāzu, it īpaši – ogļraža dioksīda antropogēnie izmeši.

Potsdamas Klimata pārmaiņu pētījumu institūta līdzstrādnieki atzīmē: СО2 koncentrācija atmosfērā sasniegusi maksimālo rādītāju trīs miljonu gadu laikā. Pētījums rāda, ka vidējā temperatūra, kas nekad šajā periodā nav augusi virs diviem grādiem pēc Celsija skalas vairāk nekā pirmsindustriālajā periodā, jau tuvāko 50 gadu laikā šo slieksni var pārkāpt.

To pārliecinoši demonstrē dati, ko savos pārskatos publicē Starpvaldību klimata pārmaiņu ekspertu grupa (IPCC), ko 1988. gadā nodibināja Pasaules meteoroloģiskā organizācija un ANO Apkārtējās vides programma.

Savā pēdējā, piektajā pārskatā IPCC par klimata pārmaiņām "AR5 Synthesis Report: Climate Change 2014" teikts: "Lai kādu reālistisku rādītāju planētas temperatūras jutīgumam pret siltuma līdzsvaru mēs izvēlētos, novērojamo izmaiņu iemesls var būt tikai oglekļa dioksīda uzkrāšanās atmosfērā."

Šo slēdzienu apstiprina arī globālo klimata modeļu analīzes rezultāti, ko projekta CMIP (Coupled Model Intercomparison Project) ietvaros īsteno Pasaules klimata pētījumu programmas (WCRP) Kopīgās modelēšanas darba grupa (WGCM). Modeļu eksperimenti CMIP3 un CMIP5 rāda, ka temperatūra manāmi pārsniedz dabiskās tendences kopš 70. gadu beigām.

Pauze globālajā sasilšanā

Tomēr laikā no 1998. līdz 2013. gadam klimatologi reģistrēja dīvainu parādību – neskatoties uz augošo oglekļa dioksīda saturu atmosfērā, temperatūras pieaugums it kā apstājās. To norādīja IPC speciālisti savā pārskatā 2014. gadā.

Klimata izmaiņas. Foto no arhīva
© Sputnik / Виталий Белоусов

Tiesa, pārskata autori bija piesardzīgi: "Pēdējo 15 gadu laikā Zemes virsmas globālā temperatūra demonstrē daudz zemāku augošo lineāro tendenci nekā ilgstošākā periodā – 30 un 60 gadu periodā."

Zinātnieki nevarēja saprast, kas notiek: novērojumi bija pretrunā visiem klimatiskajiem modeļiem. Globālās sasilšanas antropogēnā rakstura hipotēzes piekritēju un pretinieku strīdi iedegās ar jaunu spēku.

Taču 2013. gadā temperatūra no jauna cēlās, un klimatologi secināja: iespējams, tamlīdzīgas 15 gadu pauzes parādās ar zināmu periodiskumu aptuveni reizi 30 gados.

Okeāna loma

Globālo temperatūru stabilizācijas paradoksu oglekļa dioksīda satura atmosfērā pieauguma fonā vajadzēja skaidrot. Pretējā gadījumā uz vienkāršas ekstrapolācijas pamata būvētie prognožu modeļi vairs nebūs droši.

Zinātnieki no Lančžou universitātes (Ķīna) piedāvāja precizētu klimatisko modeli, ņemot vērā enerģijas sadali starp atmosfēru un okeānu. Noskaidrojās, ka sasilšanas šķietamās pauzes periodā Zeme joprojām sasilst, taču siltums uzkrājas Pasaules okeāna dzīlēs. Kad okeāna siltumietilpība sasniedz noteiktu līmeni, no jauna pieaug ūdens augšējo slāņu temperatūra – cikliskums ir saistīts ar šo faktoru.

Iepriekš zinātnieki pierādīja, ka ūdens cirkulācijas mazināšanās okeānā veicināja ledus laikmetu pagarināšanos pleistocēnā un pāreju (tā notika aptuveni pirms miljona gadu) no 41 tūkstoša gadu cikla pie 100 tūkstošu gadu Milankoviča cikla. Paleoklimatoloģijā tā pazīstama kā "simt tūkstošu gadu problēma".

Milankoviča cikliem ir nozīme ne tikai ģeoloģijā un klimatoloģijā. Piemēram, nesen antropologi no Viskonsinas universitātes konstatēja, ka šie cikli simtiem tūkstošus gadu noteikuši seno cilvēku dzīves vietu nomaiņas periodiskumu, ieskaitot mūsu senču izklīšanu aiz Āfrikas robežām – uz Tuvajiem Austrumiem un Vidusjūras reģionu, kas sākās pirms 125 tūkstošiem gadu – šajos reģionos izveidojās mitrs subtropiskais klimats.

46
Tagi:
klimata pārmaiņas
Sergejs Pikins

Boikots uz papīra: eksperts paskaidroja, Baltijā nonāks BelAES elektrība

0
(atjaunots 13:56 29.09.2020)
Skaļais boikots, par kuru vienojās Baltijas valstis, neiznāks – juridiski BelAES elektroenerģijas iepirkumu nebūs, taču fiziski Baltkrievijas elektroni nonāks sistēmā un izplatīsies pa visu tīklu.

RĪGA, 29. septembris – Sputnik. Baltijas valstis izstrādāja kopīgu elektroenerģijas tirdzniecības metodiku: Lietuvai izdevās panākt no Latvijas un Igaunijas saistības pieprasīt no importētājiem garantijas, ka elektroenerģija nav ražota Baltkrievijā.

Nav iespējams izsekot, no kurienes ir atnākuši elektroni, atzīmēja Enerģētiskās attīstības fonda direktors Sergejs Pikins.

"Elektroniem nav nekāda īpašas iezīmes - "zaļa" vai atoma. Elektroni arī Āfrikā ir elektroni. Tādēļ prasība, lai tirgotājiem nebūtu elektroenerģijas piegādes līgumu no Baltkrievijas atomelektrostacijas izstrādes bilances, ir tīri juridiska. Šādi arī ir jāskata visi Baltijas paziņojumi attiecībā uz boikotu," paziņoja Pikins Sputnik Latvija.

Eksperts uzsvēra, ka, lai gan juridiski pirkumu no BelAES nebūs, fiziski Baltkrievijas elektroni iekļūs sistēmā un izplatīsies pa visu tīklu.

"Neviens taču Baltijas valstīs nesaka, ka nekavējoties tiks demontēts BRELL gredzens – tās nav gatavas tam. Baltija cer uz enerģētisko saikni ar Skandināvijas valstīm un būvē pie sevis kaut ko no atjaunojamiem enerģijas avotiem. Acīmredzami, ka enerģija no Skandināvijas būs dārgāka, nekā Baltkrievijas. Taču pat pie pārējiem vienādajiem saņemt enerģiju ar minimālu transporta plecu bija vienkāršāk, savukārt ilgtermiņa līguma gadījumā – drošāk un izdevīgāk," nobeigumā sacīja Pikins.

Lietuva vairākkārt teikusi, ka negrasās pirkt enerģiju no Baltkrievijas atomelektrostacijas, paziņojot par tās nestabilitāti un bīstamību. Minska, no savas puses, uzsvēra, ka mūsdienu paaudzes AES nenes nekādus draudus kaimiņvalstīm. Eksperti norādīja, ka aiz rūpēm par drošību un ekoloģiju Viļņa slēpj politiskās intereses.

Baltkrievijas Enerģētikas ministrija ziņoja, ka galīgā Baltkrievijas atomelektrostacijas pirmā energobloka ekspluatācijas uzsākšana ir ieplānota uz 2021. gadu. Šobrīd pirmajā blokā ir ievesta kodoldegviela, notiek palaišanas uzstādīšanas darbi.

Электроны не подписаны: в Балтию придет энергия БелАЭС, заверил Пикин
0
Tagi:
BelAES, Baltija
Pēc temata
Elektronu face control: Latvija meklē BelAES elektroenerģijas atpazīšanas metodi
Lukašenko neapmeklēs Latviju, lai apspriestu tranzītu un BelAES: Baltija ievieš sankcijas
Latvija un citas ES valstis aicināja Minsku "nekavējoties" atrisināt BelAES problēmas
Lietuva iebiedē pilsoņus ar "avāriju BelAES": Viļņā sāks izdalīt joda tabletes