Lietuvas karavīri mācībās. Foto no arhīva

Ūdijas diversanti un pasauļu karš Lietuvā

64
(atjaunots 12:55 18.04.2017)
Robežsargi un policisti, rīkojoties stingri pēc instrukcijas, varēja aizturēt vai pat apšaut visus "ūdiešus" jau pirms izkāpšanas no vilciena, taču neviens nepacentās neitralizēt "diversantus" kaut vai ar karatē paņēmieniem.

Šalčininku pilsētā Lietuvā šonedēļ notika mācības cīņai ar "zaļajiem cilvēciņiem", atgādina starptautiskās ziņu aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs Aleksandrs Hroļenko.

Saskaņā ar scenāriju, nedraudzīgi noskaņotas valsts — Ūdijas diversantu grupa nelegāli šķērsojusi Lietuvas robežu, ieņēmusi robežsaedzes posteni un rajona centra policijas komisariātu.

Šajās iepriekš nepieteiktajās diversiju apkarošanas mācībās piedalījās aptuveni 700 tiesībsargi. Negaidot pārsteigtie robežsargi un policisti neko daudz nepretojās. Vairāk nekā desmit no viņiem iebrukuma laikā tika "nogalināti".

Nezināmas personas militārajos formastērpos bez identifikācijas zīmēm vietējos iedzīvotājus nesatrauca, neviens pats nepiezvanīja Vienotajam palīdzības centram pa tālruni 112, lai arī lietuvieši tik bieži ir brīdināti par Krievijas agresīvajiem nodomiem!. Nesen Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite paziņoja, ka Krievijas un Baltkrievijas mācības "Rietumi 2017" esot gatavošanās karam ar Rietumiem. Tātad Lietuvas pilsoņiem būtu jāguļ ar vienu aci, taču godam jāstājas pretī pirmajam triecienam.

Lietuva aktīvi gatavojas hibrīddraudiem un klasiskajiem militārajiem konfliktiem, veido pati savu PGA vairāk nekā 100 miljonu eiro vērtībā. Mācībās "Dzelzs zobens" 2016. gada decembrī Lietuvas armija (sadarbībā ar kolēģiem no Igaunijas un Latvijas) iznīcināja veselu pilsētu, ko bija ieņēmuši nosacītā pretinieka diversanti.

Paralēli civiliedzīvotāji apgūst prasmes izdzīvot mežā ziemā — "Civilās aizsardzības" vadītājs Rimvids Matuzonis stāsta par Lietuvas "pēckara partizānu kultūras" tradīcijām: "Nāks pavasaris, dzeguze kūkos, un mēs turpināsim ceļu pa krievu līķiem".

Un tomēr 11. aprīlī 30 diversanti no "naidīgās Ūdijas" gluži mierīgi izkāpa no vilciena Šalčininku stacijā (45 kilometrus uz dienvidiem no Viļņas), sabojāja sakaru sistēmu un faktiski pārņēma savā kontrolē pilsētu, kurā dzīvo aptuveni 6 tūkstoši cilvēku.

Iespējams, nākamreiz viltīgie "ūdieši" sadomās ieņemt Lietuvas galvaspilsētu. Vai patiešām specdienesti un civiliedzīvotāji ir samierinājušies ar gaidāmo okupāciju?

Vietējās īpatnības

Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite. Foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Pēc varasiestāžu domām, situācija nemaz nav tik slikta. Terorisma apkarošanas mācību saturu un gaitu komentēja Lietuvas iekšlietu ministrs Eimutis Misjūns: "Mēs vēlējāmies reālos apstākļos paskatīties, kā šādā ekstremālā situācijā reaģēs Lietuvas dienesti. Par mācībām iepriekš tika informēta tikai policijas, Lietuvas Robežsardzes dienesta un Sabiedriskās drošības dienesta vadība. Dienestu darbinieki un Vienotā palīdzības centra operatori nezināja, ka tās ir mācības."

Galīgais vērtējums tiks sagatavots pēc visu nodaļu vadītāju ziņojumiem un vietējās situācijas analīzes, taču jau pirmajā mācību dienā kļuva skaidrs, ka dienesti nespēj sadarboties nosacīti ekstremālos apstākļos.

Domāju, tamlīdzīgos apstākļos robežsargi un policisti, rīkojoties saskaņā ar instrukciju, varēja aizturēt vai apšaut "ūdiešus" jau pirms izkāpšanas no vilciena, taču neviens pat nemēģināja neitralizēt "diversantus" pat ar karatē paņēmienu. Tas izskatās dīvaini, it kā apgūta tiktu nevis pretošanās diversantiem, bet gan ASV un NATO iejaukšanās iegansts (tāpat kā Sīrijā pēc "ķīmisko ieroču pielietojuma").

Ģeogrāfiskās vietas izvēle ir pārdomāta. "Ūdieši" parādījās Lietuvas un Baltkrievijas robežas tuvumā (150 km attālumā no Minskas). Pie tam Lietuvas Seima Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Audronis Ažubalis apstiprināja, ka "Ūdija" ir reāla: "Neesmu gatavs pastāstīt par visiem oficiālajiem dokumentiem, taču savā starpā deputāti saka "Baltorusija" lietuviski, dažkārt — "Gudija". Vai jūs to nezinājāt? Tas ir sens Baltkrievijas nosaukums, vēl pirms XX gadsimta sākuma. Baltkrievus dēvē par "gudiem". Pēc tam, pēc Padomju Savienības okupācijas, biežāk sāka teikt "Baltorusija", taču arī nosaukums "Gudija" saglabājās gan sarunvalodā, gan literatūrā."

Tamlīdzīgs traktējums norāda uz konkrētu pretinieku, taču jāpiezimē, ka ne Baltkrievija, ne Krievija nepretendē uz Lietuvas teritoriju un nekad nav tai draudējušas.

Viļņas demonstratīvās bailes no Krievijas okupācijas, tā saucamais Krimas sindroms dažam nes tīri labu peļņu. Tikai 80 kilometrus garā žoga būvdarbiem pie Lietuvas un Kaļiņingradas apgabala robežas no valsts kases piešķirti 3,6 miljoni eiro. vēl 25 miljonus sola ES Iekšējās drošības fonds (ISF) Lietuvas robežu stiprināšanai ar Krieviju un Baltkrieviju. Arī mācībām vajadzīgi līdzekļi, ko var piešķirt Rietumi.

Tipisks scenārijs

Nu jau vairākus gadus Lietuva kalpo kā poligons NATO vajadzībām. Tamlīdzīga nelielu, ne īpaši bagātu valstu militarizācija rada neizpratni. Skaidrs, ka Baltijas drošība lielā mērā ir atkarīga no labām attiecībām ar Krieviju, nevis no konfrontācijas, lai arī tā nes labu naudiņu. NATO karaspēks nenesīs labklājību reģionam. Ja neapstāties laikus, karaspēles var izvērsties par biedējošu realitāti.

Ziemeļatlantijas alianses ikgadējās daudznacionālās mācības Baltijā notiek saskaņā ar tipisku scenāriju. Reģionālais hegemons, Botnijas valsts, atbalstot sev etniski tuvos iedzīvotājus tuvējā Kalmārijā, nosūta kalmāriešu kolaboracionistu atbalstam brīvprātīgo vienības. Botnijas speciālo uzdevumu vienības  ieņem valstiski svarīgus objektus Kalmārijā. Pie tam viltīgie botnieši pārmet vietējai valdībai mazākumtautību genocīdu. Kalmārijas valdība vēršas pie NATO un lūdz organizēt happy end.

Protams, alianses uzvarai pār agresīvo Botniju (kurā saskatāma Krievija) alternatīvu nav. Tas izskatītos smieklīgi, ja vien neizskatītos kā rietumvalstu ciniska nevērība pret sešu miljonu Baltijas valstu iedzīvotāju dzīvībām.

Igaunija, Latvija un Lietuva iestājās NATO pirms 13 gadiem, neskatoties uz Krievijas kategoriskajiem iebildumiem — tā kaimiņvalstu iestāšanos militārā blokā, ko komandē ASV, uzskatīja par nedraudzīgu soli. Rietumiem Baltijas valstu depresīvā teritorija šķiet pievilcīga tikai kā militārs placdarms pie Krievijas robežas.

64
Temats:
"Rietumi 2017" (53)
Pēc temata
Skaparoti: ASV spēki Baltijā ir atbilde uz Krievijas agresīvajām darbībām
ICEX-2018

"Būs pagrūti iznīcināt": amerikāņi atgriežas bunkurā Ziemeļos

2
(atjaunots 15:39 25.10.2020)
Simtiem metru klintsiežu, spējīgs izturēt tiešu kodolsprādzienu un atomzemūdenes ar raķešu ieročiem – ASV Jūras kara spēki plāno reanimēt Olavsvernas pazemes jūras kara bāzi Norvēģijā, kas saglabājusies kopš aukstā kara laikiem.

Vairākas izlūkzemūdenes Seawolf izies jūrā patruļās un izsekos Ziemeļu flotes kuģus. Par vienu no vislabāk aizsargātajiem NATO objektiem portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Pilsēta klints dzīlēs

Aktīva karadarbība Olavsvernas bāzē ir pārtrūkusi kopš 2000. gadu sākuma, objekts iesaldēts 2009. gadā. Tomēr nesen amerikāņi nolēma no jauna dislocēt te savas atomzemūdenes – militārpersonas Rietumos apgalvo, ka lēmums pieņemts pēc Krievijas nostiprināšanās Arktikā.

Olasvernā tiks dislocētas visas Seawolf klases zemūdenes. Augustā viena no tām jau devās izmēģinājuma reidā uz Norvēģiju no Bangoras jūras kara bāzes (Vašingtona) un Tromses pilsētu Norvēģijā. Šo ostu amerikāņi izmanto atomzemūdeņu stāvvietai – papildina provīzijas krājumus un veic remontus.

Seawolf klases atomzemūdenes ir vienas no slepenākajām ASV. Tās izstrādātas 80. gados īpaši darbam rajonos, ko pilnībā kontrolē pretinieks. "Jūras vilki" ir ļoti klusi un grūti pamanāmi, aprīkoti ar spēcīgiem pretkuģu un pretzemūdeņu  ierožiem. Cita starpā zemūdene nes pussimtu spātnoto raķešu "Tomahawk" vai "Harpune" vai tikpat lielu skaitu pretkuģu torpēdu. XX gs. beigās amerikāņi plānoja uzbūvēt apmēram 30 tādas zemūdenes, tomēr pārdomāja – pēc PSRS sabrukuma un Varšavas līguma organizācijas likvidācijas. Rezultātā ASV Jūras spēki saņēma tikai trīs zemūdenes. Olavsvernas jūras kara bāze tika izbūvēta jau 60. gados. Tā atrodas vien 350 kilometru attālumā no Krievijas robežas, Ziemeļu flotes zemūdeņu patrulēšanas maršrutu tiešā tuvumā. Augstā kara gados amerikāņi un viņu sabiedrotie dislocēja bāzē par Ziemeļu Ledus okeāna akvatoriju atbildīgos zemūdens spēkus. NATO zemūdeņu ekipāžas bija gatavas jebkurā brīdī aizšķērsot ceļu Ziemeļu flotei Norvēģu jūrā un tālāk – uz Atlantijas ziemeļiem.

Milzīgais pazemes komplekss izcirsts klintīs, to aizsargā 300 metrus biezs iežu slānis. Vairāk nekā 25 tūkstošu kvadrātmetru platībā – noliktavas, munīcijas glabātavas, remonta piestātnes. Tuneļu projektēšanai un izbūvei, objekta aprīkošanai ar mūsdienīgām iekārtām tika iztērēti vairāk nekā 500 miljoni dolāru. Salīdzinājumam: pirmais aviācijas bāzes atomkuģis USS Enterprise, kas tika nolaists ūdenī 1961. gadā, izmaksāja apmēram 450 miljonus.

Tuvāk Arktikai

 Ziemeļu flotes bijušais komandieris admirālis Vjačeslavs Popovs uzskata, ka atjaunotā Olavsvernas bāze radīs nopietnus draudus Krievijai no NATO puses.

"Seawolf ir labi pielāgotas reisiem zem ledus, - admirālis atzīmēja sarunā ar RIA Novosti. – Amerikāņi plāno pietuvināt to bāzes vietu darbības zonām, cenšas aizvien vairāk pietuvoties mūsu robežām un Arktikai, kur mēs patlaban ieņemam līdera vietu, pateicoties atomledlaužiem. Protams, Ziemeļu flotei nāksies kontrolēt Olavsvernu – visi šiem nolūkiem nepieciešamie spēki un līdzekļi ir."

Tiesa, eksperti norāda, amerikāņi var saskarties ar grūtībām, jo patlaban no juridiskā viedokļa bāze pieder privātpersonai. 2000. gadu beigās rietumvalstu analītiķiem šķita, ka Krievijas flote NATO vairs nav bīstama, turklāt Olavsvernas uzturēšana izmaksā pārlieku dārgi. Galu galā Norvēģijas valdība bāzi izsolīja.

2011. gadā Olavsvernu par 4,5 miljoniem dolāru nopirka novēģu uzņēmējs. Viņš iznomāja kompleksu, tostarp arī Krievijas kompānijām. Šeit periodiski ieradās zinātniski pētnieciskie kuģi "Akademik Nemchinov" un "Akademik Shatskiy". Pēc darijuma daudzas norvēģu militārpersonas kritizēja valdības soli, piemēram, viceadmirālis Einārs Skorgens nosauca objekta pārdošanu par "tīrāko neprātu".

"Mēs esam atņēmuši sev svarīgāko placdarmu un piespiedām zemūdenes pārvarēt simtiem jūdžu papildus. Mums ar Krieviju ir kopīga robeža Barenca jūrā. Skaidrs, ka mūsu jūras kara flotei ir jāatrodas jūras bāzē Arktikā," skaidroja Skorgens.

Dubulti standarti

Desmit gadus vēlāk NATO aptvēra savu kļūmi. Norvēģu telekanāls NRK stāstīja, ka pēdējās nedēļās augstu stāvošas militārpersonas no Pentagona vairākkārt apmeklējušas Olavsvernu, un Norvēģijas Aizsardzības ministrija apstiprināja vienošanos, kas dod iespēju Norvēģijas, ASV un no sabiedroto bruņotajiem spēkiem no jauna izmantot bāzi saviem mērķiem.

Krievijas karogs, foto no arhīva
© Sputnik / Рамиль Ситдиков

"Norvēģijas valdības attieksme pret Krieviju ir nedraudzīga, lai arī pavisam nesen viņi noslēdza ar mums līgumu par teritorijas sadali Barenca jūrā, - tieca Krievijas Flotes atbalsta kustības priekšsēdētājs, I ranga kapteinis Mihails Ņenaševs. – Mēs par to izšķīrāmies, ņemot vērā labu kaimiņattiecību politiku un sadarbības paplašināšanos reģionā, cerot, ka arī Norvēģija izturēsies atbilsoši. Taču, Vašingtonas mudināta, Norvēģija, gluži pretēji, palielina agresiju pret Krieviju Atlantijas ziemeļos un Ziemeļu Ledus okeānā."

Pie tam, pēc eksperta domām, no militārā viedokļa, ASV un NATO pozīcijas ziemeļu platuma grādos Olasverna pastiprinās pavisam nedaudz, jo bāzes koordinātas un iespējas jau zen ir zināmas. Draudu gadījumā to iespējams ātri bloķēt ar mīnām – ar zemūdeņu, lidmašīnu vai neapdzīvojamo zemūdens aparātu palīdzību.

Pazemes labirinti

Olavsvernas pazemes bāze nav unikāla. Aukstā kara gados tika uzbūvēti desmitiem šādu objektu. Lielāko bunkuru izbūvēja zviedri pagājušā gadsimta vidū. Muskes jūras kara bāze izcirsta granīta klintī, kas patiesībā veido atsevišķu salu Stokholmas arhipelāga dienvidos. Iekārtoja trīs dokus kuģu un zemūdeņu uzņemšanai, kazarmas, remontrūpnīcu, noliktavas un hospitāli.

Šajā bāzē līdz tūkstotis karavīru var pārdzīvot madveida raķešu triecienu vai pat kodolbumbas sprādzienu. No kontinenta līdz objektam zem jūras dibena izrakts trīs kilometrus garš tunelis. 2000. gados bāze tika iekonservēta, taču 2019. gadā izskanēja informācija, ka Zviedrijas Jūras kara spēki izvietojuši tur štābu. Tur plānots dislocēts aptuveni simt karavīrus un piecas "Visby" tipa korvetes.

Savukārt Krievijas lielākā atslepenotā pazemes bāze atrodas Krimā – Tavrosa kalnā netālu no Balaklavas līča noslēpti veseli divi objekti: sausais doks zemūdeņu remontam un paslēptuvei, kā arī torpēdu un raķešu kodolādiņu noliktava.

Kodolkara gadījumā pazemē aptuveni mēnesi var komfortabli dzīvot trīs tūkstoši cilvēku – degvielas, produktu un ūdens krājumi tika regulāri atjaunoti.

Pēc PSRS sabrukuma bāzi dabūja Ukraina. Tāpat kā daudzus citus objektus, to pameta un izlaupīja, krāsaino metālu mednieki izzaga iekārtas. 2000. gados Balaklavā iekārtoja muzeju: tūristiem demonstrē remonta rūpnīcas pazemes daļu, arsenālu, ostu un dažas ēkas.

Eksperti vērtē, ka nepieciešamības gadījumā bāzi iespējams atkal sakārtot, tomēr tā nespēs uzņemt mūsdienu zemūdnes to izmēru dēļ.

2
Tagi:
Krievija, Norvēģija, NATO, Pentagons, ASV
Pēc temata
National Interest nosaucis zemūdenes, kas spēj iznīcināt pasauli pusstundas laikā
Par tiem, kas jūrā: Rietumos valda satraukums par jaunumiem Krievijas JKF
Kāpēc Krievija plāno paplašināt armijas bāzes Sīrijā
"Nopietni iemesli": kāpēc Krievija pārvieto uz Ziemeļiem jaunāko bruņojumu
Baltkrievija

Baltkrievijā aprok zemē krāsaino revolūciju

64
(atjaunots 09:35 24.10.2020)
Baltkrievu opozīcijai (un tās ārzemju kuratoriem) nepaveicās iecerēt varas gāšanu vērienīgas krāsainās revolūcijas kā tādas fenomena diskreditācijas brīdī.

Baltkrievu opozīcija ir tik ļoti neveiksmīga, ka tai ir pat izredzes zaudēt nominācijā "Gada neveiksminieks", raksta komentētāja Irina Alksnis portālā RIA Novosti. Pret to spēlē gan no tās neatkarīgi apstākļi, gan pašas līderi, kuri izvirza tik pārsteidzošas iniciatīvas, ka vispār nav skaidrs, kā tās izkraut bez smagiem reputācijas un imidža zaudējumiem.

Svētdien beidzas Aleksandram Lukašenko pirms gandrīz divām nedēļām izvirzītā Svetlanas Tihanovskas "ultimāta" termiņš. Tā kā ne mazāko pazīmju Baltkrievijas varasiestāžu gatavībai izpildīt tā prasības netiek novērotas, no pirmdienas, saskaņā ar "prezidentes Svetas" solījumu, Baltkrievijai ir jāieslīkst nacionāla streika, ceļu bloķēšanas un pārdošanas apmēru valsts veikalos krituma haosā.

Taču ar katru dienu šāda notikumu attīstība izskatās arvien fantastiskāk.

Izskatās, aizdomas par to sāk parādīties pat opozīcijas koordinācijas padomē, kura tagad uzdodas ar jautājumu, kā lai izsprūk no situācijas ar vismazākajiem zaudējumiem. Viens no tās locekļiem, Pāvels Latuško, paziņoja, ka līdz ar ultimāta termiņa iztecēšanu, kurš ar vieglu rokas kustību pārvērtās "tautas" ultimātā, viņi audzēs savu aktivitāti. Ļoti ērts formulējums, kurš paver visplašākās interpretācijas iespējas, taču nesniedz nekādas saistības.

Tomēr arvien acīmredzamāku Baltkrievijas protestu izgāšanos būtu nepareizi saistīt tikai un vienīgi ar iekšējiem faktoriem, lai gan, neapšaubāmi, tie spēlē galveno lomu.

Baltkrievu opozīcijai (un tās ārzemju kuratoriem) nepaveicās iecerēt varas gāšanu vērienīgas krāsainās revolūcijas kā tādas fenomena diskreditācijas brīdī.

Pusotru desmitgadi tas – šis fenomens – bija reāls drauds varasiestādēm un vienlaikus iedvesma opozīcijai lielā daudzumā valstu. Krāsainās revolūcijas tika uzskatītas par perfektu un visvarenu ieroci nevēlamo valdnieku un režīmu gāšanai. Šis jēdziens demoralizēja vienus un iedvesa pārliecību citiem par viņu drīzo uzvaru.

Taču, laikam, pats galvenais: par iespēju šādā veidā reāli izmainīt dzīvi uz labo pusi bija patiesi pārliecināts milzīgs daudzums cilvēku, kuriem nav tieša sakara ar politiku.

Jo krāsainā revolūcija – tas nav tikai valsts apvērsums. Tā nav iespējama bez pilsoņu pārpildītām ielām, kuri parastā situācijā ir apolitiski, taču pēkšņi sāk ticēt tūlītējas varas maiņas nepieciešamībā, neraugoties uz rakstītiem noteikumiem, gaišākas nākotnes dēļ. Tieši tas pamudināja desmitiem un simtiem tūkstošiem cilvēku iziet Kairas Tahriras laukumā 2011. gadā un Eiromaidanā Kijevā 2013. gadā.

Starp citu, Baltkrievijas protesti arī sākumā varēja palielīties ar pietiekami lieliem cilvēku pūļiem. Tikai pasākumu dalībnieku skaits nemitīgi samazinās katru nedēļu.

Lieta nav tikai tajā, ka cilvēki ir noguruši no tā, ka viņu dalība pasākumos nenes rezultātus un ka lozungam "Lukašenko, ej prom", izrādās, nepiemīt maģisks spēks padzīt "nepareizo" nacionālo līderi. Paralēli Baltkrievijas notikumiem citās pasaules malās notiek visnotaļ zīmīgi procesi, kuri liek republikas pilsoņiem arvien skaidrāk vērtēt notiekošo savā zemē.

Ir Kirgīzija, kur tieši šobrīd piedzīvo 15 gadu laikā trešo politisko krīzi, attiecībā pret kuru tiek pielietota birka "krāsainā revolūcija" Maz kurš ir izdarījis parādības diskreditācijai vairāk, nekā šī Vidusāzijas valsts, jo galvenais visu valsts apvērsumu iznākums, kuriem norisinās ar ielu nekārtībām un anarhiju, kļuvis pārmaiņu trūkums uz kaut ko labāku priekš Kirgizstānas sabiedrības.

Mēnesi pirms vēlēšanām Biškekā slēdza visus ieroču veikalus. Taču tur joprojām neslikti iztiek arī ar bruģakmeņiem un armatūru. Varētu teikt, ar "proletariāta ieroci", ja tas būtu viņš.

Ir Armēnija. Pieaugošās skepses attiecībā uz jebkādiem maidaniem un arvien biežāku to neveiksmju fonā tieši 2018. gada notikumi Erevānā kalpoja par paraugu samtainajai revolūcijai, kura visās nozīmēs izdevās. Demokrātijas, Eiropas nākotnes un korupcijas apkarošanas vārdā sacēlusies tauta veiksmīgi gāza apnikušo varu, nolika valsts vadībā to, kuram noticēja, – un jaunajam līderim pat ir ar ko palielīties pirmajos darba gados. Visādā gadījumā, katastrofālo rezultātu trūkums, kā Ukrainā vai tajā pašā Kirgīzijā, jau var skaitīties zīmīgs sasniegums šādos laikos.

Taču kāda jēga tautas izdarītajā Eiropas izvēlē, uzvarētajos korumpantos no iepriekšējās varas un progresīvā demokrātiskā līderī, ja Armēnija atkal izrādījusies ļoti veca un asiņaina konflikta epicentrā? Turklāt pat cilvēkam, kam ir sveša politikas pasaule, ir skaidrs, ka Azerbaidžāna izmantoja kaimiņa demokrātijas meklējumus savās interesē, kā rezultātus var novērot šobrīd Kalnu Karabahā.

Termins "krāsainā revolūcija" slēpti ved pie domas, ka pasaule ir kaut kas burvīgs, saulains, draudzīga vieta, kur cilvēki viens otram ir brāļi, - un ir jāaizvāc atsevišķi kaitnieciski spēki valsts vadībā, un valsts uzreiz pārtaps tādā pašā ziedošā dārzā, kurš dzīvo harmonijā ar apkārtējiem. Kirgīzija un Armēnija baltkrievu sabiedrībai ir uzskatāms atgādinājums, ka šāds priekšstats ir ilūzija, kurai nav ne mazākā sakar ar realitāti nedz iekšpolitiskā, nedz ārpolitiskā nozīmē.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka protesti Baltkrievijā konsekventi virzās pie savas arvien neizbēgamākas izgāšanās.

Un tādējādi republika iedzīs savu naglu vispasaules mīta par krāsaino revolūciju zārkā.

64
Tagi:
Baltkrievija
Temats:
Baltkrievijas būt vai nebūt
Pēc temata
Polija vēsta, ka atradīs "iespējas atbildēt" Minskai diplomātu jautājumā
ES pieņēma lēmumu par Lukašenko iekļaušanu melnajā sarakstā
Lukašenko vai opozīcija: kam simpatizē Latvijas iedzīvotāji
Bašars Asads: karš Sīrijā vēl nav beidzies