NATO karogs

Kurp skatās "jaunie" NATO locekļi: alianse sagaida paplašināšanas gadskārtu

52
(atjaunots 09:26 17.03.2017)
Patlaban, gandrīz 20 gadus pēc tā saucamās "pirmās paplašināšanās" no saskaņas NATO locekļu starpā nav ne smakas. Noskaidrosim, kas sašķēlis alianses vienotību un kāpēc jaunie NATO locekļi aizvien biežāk skatās uz Kremļa pusi.

Polija, Čehija un Ungārija tika oficiāli uzņemtas aliansē 1999. gada 12. martā. Ziemeļatlantijas alianse uzņēma trīs bijušās Varšavas līguma valstis, simboliski piešķirot ASV aukstā kara uzvarētāja titulu. XXI gs. pirmajā desmitgadē "jaunās" Eiropas pārstāvji kļuva par Vašingtonas draugiem, taču vēlāk situācija krasi mainījās. Jautājumu par to, kāpēc patlaban zudusi sabiedroto vienprātība, mēģina noskaidrot RT komentētājs Aleksejs Zakvasins.

Polijas, Čehijas un Ungārijas pievienošanos aliansei mēdz dēvēt par "pirmo paplašināšanos". Neskatoties uz to, ka patiesībā pirmo sociālistiskās nometnes pārstāvi alianse de facto saņēma 1990. gadā, kad Vācijas Demokrātiskā Republika, viena no Varšavas līguma valstīm, tika integrēta VFR.

PSRS deva piekrišanu Vācijas apvienošanās procesam pēc tam, kad rietumvalstis uzņēmās saistības neizvietot bruņotos spēkus bijušās VDR zemēs un solīja nepaplašināt NATO austrumu virzienā.

"Mēs vienojāmies par to, ka NATO teritorija nepaplašināsies austrumu virzienā. Starp citu, tas attiecas ne tikai uz VDR, ko mēs nevēlamies vienkārši ieņemt. NATO nepaplašināsies nekur," – 1990. gada 31. janvārī paziņoja VFR ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers.

Taču līdz ar sociālistiskās nometnes iziršanu Polija, Čehija un Ungārija izvēlējās kursu pretī aliansei – iestāšanās NATO tika uzskatīta par vienu no galvenajām prioritātēm. 90. gadu pirmajā pusē Brisele un Vašingtona nesteidza pavērt durvis Austrumeiropas valstīm, un atbalstīt tās nolēma tikai vēlāk.

1997. gadā, sešus gadus pēc Varšavas līguma iziršanas NATO ģenerālsekretārs Ksavjers Solana paziņoja: "Šodien NATO dalībvalstu vadītāji un valdības ir nolēmuši uzaicināt Čehiju, Ungāriju un Poliju uzsākt pārrunas par iestāšanos aliansē."

Vienpusējā kārtībā

Krievijas politologi ir vienisprātis par to, ka bijušo Varšavas līguma valstu integrāciju NATO būtiski atbalstīja ASV Demokrātu partijas aktīviste Madlēna Olbraita. 1993. gadā ar prezidenta Bila Klintona atbalstu viņa kļuva par ASV pastāvīgo pārstāvi ANO, bet 1997. gada janvārī ieņēma valsts sekretāra posteni.

Olbraitas antipātijas pret Krieviju bieži skaidro ar viņas izcelsmi. Marija Jana Korbelova ir dzimusi Prāgā čehu diplomāta ģimenē. Pēc Otrā pasaules kara Olbraitas tēvs tika komandēts uz Dienvidslāviju un 1948. gada maijā, kad pie varas tur nāca komunisti, palūdza politisko patvērumu ASV.

ASV pilsonību Olbraita saņēma 1957. gadā un sekmīgi kāpa pa karjeras kāpnēm politikā un zinātnē. Viņa tika uzskatīta par komunistiskā režīma upuri un iemiesoja Savienoto Valstu un Austrumeiropas kopīgās intereses, kurai pēcpadomju Krievija it kā neesot ļāvusi kļūt par Rietumu pasaules elementu.

Uzstājoties Senātā 1997. gada aprīlī, Olbraita uzsvēra, ka ASV neņems vērā Krievijas Federācijas bažas jautājumā par NATO paplašināšanos. "Mēs nevēlamies meklēt kompromisu šajā jautājumā. Lūk, kādu iemeslu dēļ: viss, ko mēs darām pašlaik un darīsim nākotnē, tiek veikts ar vienu mērķi – vienpusējā kārtībā nostiprināt pašreizējo NATO politiku," – paziņoja Olbraita.

Steidzama paplašināšanās

90. gadu otrajā pusē Maskavas attiecības ar Rietumiem bija pietiekami siltas, un Krievija neuzskatīja, ka alianses paplašināšanās nes militārus draudus. 1998. gadā Jevgēņijs Primakovs, tālaika ārlietu ministrs uzskatīja, ka tā drīzāk ir psiholoģiska problēma. Viņaprāt, Krievija nevēlējās samierināties ar to, ka šāda veida jautājumi faktiski tiek izskatīti, nejautājot tās viedokli. 

Maskava bija neizpratnē par alianses izrādītās steigas iemesliem. Pēc būtības, Polija, Čehija un Ungārija iestājās NATO forsētā režīmā. Piemēram, Brisele nepieprasīja Austrumeiropas valstu bruņoto spēku pārveidošanu atbilstoši bloka standartiem.

NATO bija principiāli svarīgi pēc iespējas ātrāk īstenot "pirmo paplašināšanos" bez birokrātiskas aizķeršanās. To apliecina fakts, ka jau 1999. gada 24. aprīlī NATO samitā Vašingtonā tika ierosināts kandidātu posms, tātad, tika ieviesta ierobežojumu sistēma pretendentiem.

Daudziem ekspertiem tolaik šķita, ka Brisele un Vašingtona steidzās uz priekšu, paredzot augošo Krievijas pretestību. NATO steigu radīja arī gaidāmais militārās operācijas starts Dienvidslāvijā. Irstošās Balkānu valsts bombardēšana sākās 1999. gada 24. martā, 12 dienas pēc Polijas, Čehijas un Ungārijas iestāšanās aliansē.

Maskava asi nosodīja NATO intervenci. Primakovs pieņēma vēsturisko lēmumu par lidmašīnas kursa maiņu virs Atlantijas – tas simbolizēja jauno ēru attiecībās ar Rietumiem.

Kurš iedzīvojas un uz kā rēķina?

Līdz ar Baraka Obamas ierašanos Baltajā namā kļuva skaidra Austrumeiropas patiesā loma Vašingtonas politikā. Iestāšanās NATO, kas garantēja ASV aizsardzību, ļāva bijušajām Varšavas līguma valstīm ievērojami samazināt izdevumus aizsardzībai un ierobežot bruņoto spēku skaitu. Taču tāda politika neatbilda valdnieka interesēm. 

Aleksandrs Veršbovs savā uzrunā Budapeštā pieminēja apgādībā esošo alianses locekļu problēmu.

"Statistika neiepriecina. Kopš 2001. gada ASV daļa NATO dalībvalstu kopīgajos aizsardzības izdevumos pieaugusi no 63% gandrīz līdz 75%. Pēdējo trīs gadu laikā finanšu krīzes apstākļos visi NATO dalībnieki, izņemot trīs valstis, samazinājuši savus aizsardzības budžetus. Dažās valstīs, piemēram, Ungārijā, budžeta samazinājums ir īpaši ievērojams," – konstatēja Veršbovs.

Diplomāts pauda neapmierinātību ar to, ka nelielās Eiropas valstis parazitē uz lielvalstu finansiālo iespēju rēķina. Divus gadus vēlāk līdzīgu domu izteica ASV prezidenta kandidāts Donalds Tramps, tikai viņš izteicās konkrētāk un doma tika pausta Savienoto Valstu kontekstā.

Ieradies Baltajā namā, republikānis pieprasīja militārajām vajadzībām atvēlamo izdevumu standarta ievērošanu no Eiropas valstu puses. Tomēr Austrumeiropas galvaspilsētas uzstājīgos aicinājumus uzver slinki un "Krievijas draudu" problēmu cenšas risināt uz ārvalstu militāro bāzu izveides rēķina.

2017. gadā Polijā, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā tiks dislocēti četri bataljoni, ko veidos vairāku valstu – ASV, VFR, Lielbritānijas, Kanādas, Itālijas, Dānijas u.c. – karavīri. Militāro bāzu izveide dāvā vēl vienu iemeslu piesaistīt NATO ietekmīgo locekļu uzmanību un mēģināt nopelnīt uz nomas un apkalpošanas rēķina.

Putina aģenti

Dīvaini, taču plaisu alianses vienprātībā ir iešķēlis Krievijas faktors. Čehijas, Ungārijas un Bulgārijas valdības neapmierina konfrontācija Rietumu un Maskavas starpā. Rietumvalstu komentētāji norāda, ka Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu tuvina vadības stils un vēlme redzēt daudzpolāru pasauli. Rietumu medijus uztrauc arī Putina un Orbana pozitīvā attieksme pret Donaldu Trampu. 

Čehijas prezidents Milošs Zēmans, kurš vada valsti kopš 2013. gada, regulāri norāda uz nepieciešamību atcelt pret Krieviju vērstās sankcijas un normalizēt dialogu. Par savu viedokli Čehijas valsts vadītājs ir spiests uzklausīt kritiku un izsmieklu.

"Zēmans NATO samitā? Valdnieka Putina acis un ausis" – ar tādu virsrakstu nāca klajā raksts čehu žurnālā Reflex 2016. gada 12. jūnijā. Pats Zēmans šos pārmetumus komentē ironiski. 

"Ziniet, es biju Krievijas, pareizāk sakot, Vladimira Vladimiroviča Putina aģents. Man pat jāpiebilst, ka esmu ĶTR līdera un ASV jaunā prezidenta aģents. Vēl es esmu Izraēlas aģents… Un es gribu pielikt punktu pret Krieviju vērstajām sankcijām" – jokoja Čehijas prezidents preses konferencē 10. martā.

Krievija nav ienaidnieks

Pret Krieviju vērstos pasākumus neatbalsta Rumens Radevs, jaunais Bulgārijas prezidents. Viņš nav NATO un ES pretinieks, taču uzskata, ka attiecībās ar Maskavu konfrontācija nav pieļaujama.

"Bulgārija ir uzticams NATO un Eiropas Savienības loceklis… Tā ir izvēlējusies stabilu proeiropeiskās attīstības ceļu. Un mēs no tā nenovērsīsimies. Par to nevar būt ne mazāko šaubu… Taču tas nenozīmē, ka Bulgārijai jākļūst par Krievijas ienaidnieku, ar kuru mūs vieno ekonomiskās intereses," – Radeva teikto citējusi Le Monde.

Krievijas Stratēģisko pētījumu institūta Kara politikas sektora priekšnieks Ivans Konovalovs sarunā ar RT konstatēja, ka NATO ir nonākusi strupceļā: "Rietumeiropa un ASV nevēlas sponsorēt Austrumeiropu, taču tai nav naudas cīņasspējas atjaunošanai. Situāciju vēl vairāk samežģī aicinājumi atteikties no konfrontācijas ar Krieviju".

52
Temats:
NATO austrumu flangā (219)
Pēc temata
Čehu politiķis: Putins nekad nav izrādījis agresiju
Lavrovs pārmet ASV agresīvu rusofobiju
Deputāts uzskata par bezjēdzīgiem mēģinājumus atainot Krieviju kā agresoru
Mediji informē, kāpēc NATO un Krievijas karš būs haotisks un baismīgs
NATO birokrātija meklē glābšanas riņķi
Lādiņš pie Karabahas pilsētas Martuni pēc apšaudes.

"Īsti zvēri": kas slepeni sabraukuši karot Kalnu Karabahā

8
(atjaunots 16:42 20.10.2020)
Fanātiski, līdz zobiem bruņoti, motivēti un apmācīti – jau vairākas augtu stāvošas amatpersonas apstiprinājušas, ka karā Karabahā piedalās kaujinieki no Sīrijas.

Nesen amerikāņu The Wall Street Journal ziņoja, ka ekstrēmistus nogādā konflikta zonā grupās aptuveni pa simt cilvēkiem. Andrejs Kocs portālā RIA Novosti centās noskaidrot, kā tas viss organizēts un kas tie ir par cilvēkiem.

Arābi videoierakstos

Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs Sergejs Nariškins pastāstīja, ka Kalnu Karabahā darbojas tūkstošiem radikāļu – starptautisko teroristisko organizāciju "Džabhat an Nusra", "Firkat Hamza", "Sultan Murad" (Krievijā un vairākās citās valstīs aizliegti teroristiskie grupējumi), kā arī vairāki kurdu grupējumi.

Francijas prezidents Emanuels Makrons iepriekš informēja, ka 300 radikāļi nogādāti Baku no Sīrijas caur Turciju. Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs pieprasīja no Francijas atvainošanos un uzsvēra, ka viņa armija neizmanto algotņu pakalpojumus. Tomēr daudzie video ieraksti tīmeklī liecina par pretējo.

Azerbaidžāņu kareivji nepublicē savās pozīcijās tapušus video ierakstus, toties sīriešu kaujinieki nav tik pieticīgi. Piemēram, kāda ieraksta autors soļo gar uzbērumu garām armēņu kareivju līķiem un tīrā arābu valodā sauc viņus par "cūkām" un komentāros ik pa brīdim iesprauž "Allah akbar!", Citā video ierakstā dažādos formastērpos ģērbtu kaujinieku grupa atklāj uguni no šaujamieročiem un lielkalibra ložmetēja pikapa kravas kastē.

Guntrack – Sīrijas teroristu iemīļots ierocis. Ne mazākās šaubas par viņu tautību nerada arī skaidri sadzirdamās pavēles arābu valodā.

"Kalnu Karabahā strādā līdz pieci tūkstoši kaujinieku, - RIA Novosti pastāstīja žurnālists, eksperts Tuvo Austrumu jautājumos Abass Džuma. – Galvenokārt - no tā saucamās Sīrijas nacionālās armijas, kas dislocējusies Idlibā. Tas ir visnotaļ daudzveidīgs vairāku grupējumu veidojums. Piemēram, SNA ir "Divīzija Al Hamza". Šīs bandas kaujinieki bija redzami pirmajā ticamajā video, kas pierāda viņu dalību konfliktā Kalnu Karabahā. Tur viņi nepārprotami apliecināja savu piederību grupējumam un aicināja "kolēģus" steigties uz Azerbaidžānu. Speciālisti noteica uzņemšanas ģeolokāciju – Goradizas pilsēta Azerbaidžānā."

Eksperts ir pārliecināts: "Al Hamzas" kaujinieki ieradušies Kalnu Karabajā no Lībijas, kur viņi karoja pret maršala Halifa Haftara armiju Pārejas nacionālās padomes pusē, ko atbalstīja Turcija. Azerbaidžānā viņus nogādāja Turcijas transporta lidmašīnas. Līdz kauju vietām viņi nokļuva automašīnās. Armēnija informēja, ka cīņās piedalās aptuveni divus tukstošus kaujinieku. Erevāna un Stepanakerta paskaidroja, ka bojāgājušo radikāļu līķi nav atrasti, jo ekstrēmisti ātri iznes savus bojāgājušos un ievainotos no kaujas lauka.

Aizvadītajā nedēļā telekanāls "Al Arabia", atsaucoties uz "Sīrijas cilvēktiesību observatoriju", ziņoja, ka Kalnu Karabahā likdivēti aptuveni simt sabraukušie algotņi.

Kaujinieku elite

"Divīzija Al Hamza" tiek uzskatīta par vienu no cīņasspējīgākajiem grupējumiem STA. Tās kaujinieki nepārtraukti karo kopš 2013. gada. Kopš saformēšanas brīža banda saņem aktīvu finansiālo un materiālo atbalstu no ASV un Turcijas puses. Cita starpā "Al Hamza" arsenālos ir liels skaits amerikāņu prettanka raķešu kompleksu BGN-71 TOW. Grupējuma vadonis ir Turcijas izlūkdienesta MIT virsnieks Seifs Abu Bakrs, kurš ilgus gadus bija Ankaras slepenais aģents ISIS.

Kalnu Karabaha
© Sputnik / Ministry of Defence of Armenia

Turcija aktīvi izmantoja "Al Hamza" un citu STA grupējumu pakalpojumus Sīrijā. Operācijas "Eifratas vairogs" laikā 2016. gada augustā "divīzijas" kaujinieki vieni no pirmajiem iegāja Džerabulā un Karkamiša valsts ziemeļos. Radikāļi devās cīņā vienā ierindā ar turku armiju un izmantoja tās atbalstu no gaisa un artilēriju. Viņi demonstrēja ārkārtīgu nežēlību pret vietējiem kurdiem. 2018. gadā "Al Hamza" piedalījās turku iebrukumā Afrinā operācijā "Olīvkoka zars", bet 2019. un 2020. gadā aktīvi atbalstīja kuratorus no Ankaras uzbrukumā Idlibā.

"Al Hamza" rīcībā ir sazarots mūsdienīgi iekārtotu treniņnometņu tīkls. Komandieri mācās divās īstās akadēmijās. Teicams ir arī materiālā nodrošinājuma līmenis – pērn viņi ziņoja, ka tiek sākta pašu izstrādāju bruņumašīnu ražošana Idlibā. Pat domubiedri no STA uzskata, ka "Al Hamza" ir "atsaldēta", spējīga uz jebkādām zvērībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem.

"Lielgabalu gaļa"

"Šis grupējums ir viens no visvairāk karojošajiem STA, - uzsvēra Abass Džuma. – "Komandējumam" uz Karabahu izraudzījās kaujiniekus ar lielāko pieredzi. Karabaha viņiem patīk labāk nekā Sīrija vai Lībija: maksā vairāk un apstākļi nav tik smagi. Daudzi to karu uzskata par "apmaksātu atvaļinājumu". Visi STA kaujinieki ir labi bruņoti, ekipēti un turku instruktoru apmācīti, bet "Al Hamza" – jo īpaši."

Eksperts atzina, ka Azerbaidžānai ir skaitliskais un tehnoloģiskais pārsvars pār Kalna Karabahu un Armēniju. Patiesībā šo kārti Baku jau liek galdā, kad noliedz sadarbību ar kaujiniekiem: "Kam mums vajadzīgi algotņi, ja mums pašiem ir laba armija?" Tomēr sīriešiem ir liela kauju pieredze. Viņi iet avangardā, risina grūtākos uzdevumus, pilda netīrāko darbu. Patiesībā viņi ir lielgabalu gaļa, kuras nav žēl. Iedzīvotāju acīs sabraukušo kaujinieku  bojāeja neko nenozīmē – viņiem nav nekāda sakara ar Azerbaidžānu atšķirībā no zārkiem ar vietējiem karavīriem.

Tomēr arī šiem piedzīvojušajiem vilkiem karš Kalnu Karabahā nav viegls. The Wall Street Journal, atsaucoties uz saviem avotiem, stāstīja, ka zaudējumi Sīrijas kaujinieku vidū aug, 200 radikāļi jau gribot braukt mājās. Acīmredzot, "apmaksātais atvaļinājums" nav izdevies.

Savstarpējas apsūdzības

Azerbaidžānas vadība un Turcija kategoriski noliedz, ka Baku pusē karadarbībā piedalītos ārvalstu algotņi un savukārt pārmet Erevānai, ka tā piesaistot savā pusē kaujiniekus. Piemēram, Ankaras vēstnieks ASV Serdars Kiličs jau pirmajā konflikta nedēļā klāstīja, ka armēņu pusē karojot Irākas kurdi.

"Kauju zonā Diendivkaukāzā patiešām ir algotņi un teroristi, taču viņi cīnās Armēnijas Bruņoto spēku pusē, - diplomātu citēja turku ziņu aģentūra Anadolu. – Runa ir par teroristiskās organizācijas "Kurdu darba partija" kaujiniekiem. Ir skaidri pierādījumi tam, ka KDP teroristi pārsviesti no Irākas ziemeļiem uz Armēniju."

Vēstnieks uzskata par izdomājumiem ziņas par to, ka Turcija pārvieto uz Azerbaidžānu kaujiniekus no Sīrijas. "Ankara nav sūtījusi uz konflikta zonu Sīrijas algotņus un nefinansē tos," uzsvēra diplomāts.

Iepriekš Azerbaidžānas Valsts drošības dienests ziņoja, ka pārtvēris algotņu sarunas no saskarsmes līnijas Karabahā. Struktūras darbinieki apgalvoja, ka ēterā sazinājušies "ar Kurdu darba partiju saistīti teroristi". Savukārt prezidents Armens Sarkisjans kategoriski noraidīja šādus apgalvojumus un uzsvēra: viņa valstī dzīvo kurdi un jezīdi, taču viņi ir Armēnijas pilsoņi.

8
Tagi:
Kalnu Karabaha
Temats:
Spriedze Karabahā
ASV daudzmērķu iznīcinātājs F-22 Raptor, foto no arhīva

ASV jau izspēlē uzbrukumus Ķīnai

13
(atjaunots 12:55 20.10.2020)
Esam pieraduši, ka pret Krieviju pastāvīgi vērsts neracionāls neizprotams naids. Tas lika domāt par kaut kādu dīvainu rusofobiju. Kļūst mierīgāk ap sirdi, redzot tādus pašus neadekvātus dančus ap citu valsti - tur tikai pērtiķu bars tracina viens otru, rādot zobus.

Šim stāstam Pekina pievērsa lielu uzmanību: amerikāņu manevros pie Kalifornijas krastiem to dalībniekiem tika izgatavotas speciālas uzšuves. Te jūs varat par tām papriecāties: uz auduma gabaliņa – sarkanā krāsā iekrāsota Ķīnas karte, virs kuras planē ASV Bruņoto spēku bezpilota lidaparāts. Tas ir labi zināmais un jau mazliet pavecais Reaper. Tāpēc uz uzšuves piedevām ir redzama arī miroņa galva, portālā RIA Novosti stāsta Dmitrijs Kosirevs.

Manevri bija agresīvi – tika izspēlēts desants kaut kādās salās, tomēr notika pie ASV krastiem, Ķīna netika pieminēta domājamā pretinieka statusā, uzšuves nemaz nav obligāts formas elements, tās vienkārši izstrādātas īpaši šim gadījumam. Nu, kā jūras kara intendantu humora sajūtas izpausme – tā taču ir spēle, gandrīz kā peintbols. Tomēr Ķīnā humora sajūta ir citāda, un atsauksme par mācībām bija tāda: uzšuves "plaši uztvertas kā visai neparastas", "tā ir ekstremāli nekaunīga provokācija", "tā aug naidīgums starp Ķīnas un Amerikas iedzīvotājiem"... Un piedevām – neizbēgamais: ja agresors patiešām izmantos dronus triecienam pa Ķīnas teritoriju, atbilde būs atbilstoša.

Mūsu priekšā ir mūsdienu starptautiskās realitātes elements, ko dēvē par amerikāņu agresijas saasināšanu pret Ķīnu. Kas tā tāda – agresija, no kurienes un kāpēc nāk? No cilvēka būtības dzīlēm. Ir tāda zinātne – etoloģija. Tā pēta dzīvnieku (tostarp – arī cilvēka) uzvedību, tomēr ar īpašu baudu pēta tos, no kā cilvēki cēlušies – pērtiķu baru. Standarta situācija: barā sākas bailes. Pērtiķis, tāpat kā jebkura cita dzīva būtne, baidās no daudzām lietām, tomēr ļoti labi zina, ka tā ir kauna lieta – baidīties, vajag aizsargāties, citādi bars ies bojā, tāpēc savas kaunpilnās bailes vislabāk ārstēt ar kolektīvo agresiju – kad visi atiež savus stipros dzeltenos zobus un mudina viens otru nebaidīties.

Acīmredzams fakts: Amerika nopietni nobijās no realitātes, kad pasaulē pēkšņi atkal (pēc PSRS) uzradās daudzu rādītāju ziņā līdzvērtīga lielvalsts. Viss pārējais ir tikai etoloģijas vērti novērojumi. Ķīnas karte uz piedurknes ir demonstratīvs gadījums, jo, acīmredzot, neviens no augstākajām militārajām vai politiskajām aprindām nelika ļaudīm no Trešās (Austrumu-Klusā okeāna) flotes izdomāt kaut kādas uzšuves. Zobi tika atiezti pēc iniciatīvas no apakšas. Neviens to nemaz nebūtu uzzinājis, ja fotogrāfijas nebūtu patrāpījušās Gaisa kara spēku specializētā žurnāla lapās. Taču tādu sīkumu dēļ dažkārt izceļas kari, ja tie sakrājas viens uz otra...

Jā, gadās arī tipiski uzvedības refleksi. Piemēram, stāsts par debatēm ASV Kongresa Pārstāvju palātas Ārpolitikas komisijā. Jā, arī tas saistīts ar Ķīnu un amerikāņu kaunpilnajām bailēm no tās.

Šī gada jūnijā valdības Globālo mediju aģentūras (USAGM) vadītāja postenī stājās Maikls Peks. Sāka ieviest tur savu kārtību un apšņāpt izdevumus nepārprotami liekām, vienkārši neveiksmīgām programmām. Atlaida vairākus valdības ekspertus Ķīnas jautājumos un iesaldēja naudu, kas gadiem ilgi tika piešķirta spiegošanas tehnoloģijām un palīdzēja Pekinas apkarotājiem Honkongā izvairīties no izsekošanas. Parlaments viņam pamatīgi sadeva pa ādu par to, ka kaitējis amerikāņu darbībām demokrātijas atbalstam Honkongā.

Pievērsīsim uzmanību: savā amatā Peks stājās tikai jūnijā. Tolaik jau vairākus mēnešus bija skaidrs, ka protestu kampaņa Honkongā ir nonīkusi, un ASV valdības, tas ir, nodokļu maksātāju nauda izšķiesta velti. Tātad ierēdņa lēmums bija saprotams.

Toties debates Kongresā neapšaubāmi nāca par ļaunu valsts prestižam. Jā, mēs vienmēr esam zinājuši, ka amerikāņi iejaucas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē visā pasaulē, taču tā bija vispārīga zināšana, tagad viss ir skaidrs konkrēti un detalizēti. Piemēram, visiem zināms, ka pirms "krāsainajām revolūcijām" strauji sarosās simtiem nevalstisko fondu un citu organizāciju, kas ārēji bieži nav saistītas ar amerikāņiem, tās it kā ir starptautiskas, nevienam nepiederošas. Te pēkšņi publika uzzināja, ka mazpazīstamā valdības aģentūra USAGM ne tikai nodarbojas ar propagandu, arī no mērķa valstu teritorijas. Klāt vēl nāk kauju (nu, tas ir, pilsonisko sadursmju) tieša organizācija citu valstu teritorijās. Izrādās aģentūra gadiem ilgi piegādājusi ārzemēm speciālas iekārtas, kas neļauj vietējai policijai identificēt sadursmju dalībniekus, sekmē viņu anonimitāti internetā utt. tādu iekārtu piegādēm USAGM paspārnē strādā speciālais Atklāto tehnoloģiju fonds – OTF.

Tā vairs nav nekāda uzšuve uz piedurknes. Tā jau ir tieša iejaukšanās, pat agresija. Starp citu, tādu faktu publiskošanai parlamenta debatēs vajadzētu likt padomāt daudzajiem dažādo "krāsaino revolūciju" ierindniekiem dažādās pasaules malās: vēl tikai vakar tu biji sadusmots demokrātijas cīnītājs, miermīlīgi bloķēji prospektus, bet šodien jau saņem speciālas iekārtas no citas, ne īpaši draudzīgi noskaņotas valsts. 

ASV prezidents Donalds Tramps, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Starp citu, ASV Kongresā tagad jau ir normāli apgalvot, ka Ķīna iejaucas prezidenta vēlēšanās. Arī tāpēc ka šajā (un ne tikai šajā vien) valstī analītiķi nāk klajā apmēram ar tādiem pašiem materiāliem par katastrofu amerikāņu politiskajā sistēmā. Tos publicē arī amerikāņu mediji. Shēma ir tāda pati: bailes no draudiem, ko ārstē pašu agresija.

Gan PSRS laikos, gan vēlāk esam pieraduši pie tā, ka pret Krieviju pastāvīgi vērsts neracionāls naids, redzam agresijas sacensības, ko grūti izprast, uz ko vienkāršāk ir nereaģēt. Tā lika domāt par kaut kādu dīvainu rusofobiju. Kļūst mierīgāk ap sirdi, redzot tādus pašus neadekvātus dančus ap citu valsti: izrādās, runa jau nav tikai par Krieviju vien, - tur ir tikai pērtiķu bars, kuri tracina viens otru, rādot zobus.

13
Tagi:
Kosirevs, ASV, Ķīna
KF vēstniecība Vašingtonā, foto no arhīva

Krievijas vēstniecība komentēja apsūdzības pret sešiem KF pilsoņiem ASV

0
(atjaunots 20:17 20.10.2020)
Iepriekš ASV Tieslietu ministrija un FIB izvirzīja apsūdzības sešiem Krievijas pilsoņiem par dalību hakeru uzbrukumu sērijā un kaitīgu programmu izplatīšanā ar mērķi uzbrukt citu valstu infrastruktūrai.

RĪGA, 20. oktobris — Sputnik. Krievijas vēstniecība Vašingtonā noraida ASV apsūdzības Krievijas pilsoņiem par destabilizējošu un hakeru darbību visā pasaulē, sarunā ar RIA Novosti paziņoja diplomātiskās misijas pārstāvis.

Iepriekš ASV Tieslietu ministrija un FIB izvirzīja apsūdzības sešiem Krievijas pilsoņiem par dalību hakeru uzbrukumu sērijā un kaitīgu programmu izplatīšanā ar mērķi uzbrukt citu valstu infrastruktūrai. Cita starpā viņi apsūdzēti par vīrusa NotPetya izplatību 2017. gadā. Apgalvots, ka šīs personas esot Galvenās izlūkošanas pārvaldes darbinieki, kuri cita starpā esot organizējuši kiberuzbrukumus Olimpiādei Dienvidkorejā. Gandrīz vienlaikus Lielbritānijā izskanēja apgalvojumi, ka Krievijas izlūkdienesti esot plānojuši arī kiberuzbrukumu Olimpisko spēļu organizatoriem Tokijā pirms tās tika atliktas.

"Absolūti skaidrs, ka šādām ziņām nav nekā kopēja ar realitāti, to mērķis ir vienkārši saasināt rusofobo noskaņojumu amerikāņu sabiedrībā, "raganu medību" izvēršanos un spiegu māniju. Tāda jau vairākus gadus ir Vašingtonas politiskās dzīves īpatnība. ASV vadība konsekventi grauj agrāk pragmatiskās Krievijas un ASV attiecības un mākslīgi uzspiež iedzīvotājiem toksisku iespaidu par Krieviju un visu, kas ar to saistīts," komentēja vēstniecības pārstāvis. 

Aģentūras sarunbiedrs uzsvēra, ka Krievijai nav un nav arī bijuši nodomi nodarboties ar "destabilizējošām operācijām" visā pasaulē.

"Tas neatbilst mūsu ārpolitikai, nacionālajām interesēm, kā arī mūsu izpratnei par, to, kā veidojas valstu attiecības. Krievija ciena citu valstu suverenitāti un neiejaucas to darīšanās," viņš piezīmēja.

Informācijas avots Ārlietu ministrijā informēja, ka ASV un Lielbritānijas apsūdzības par Krievijas hakeru saiknēm ar dažādiem uzbrukumiem, arī Olimpisko spēļu organizatoriem Tokijā, ir nepamatotas un vērstas pret iekšējo auditoriju.

0
Tagi:
Krievijas vēstniecība, kiberuzbrukums, ASV