NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs

NATO birokrātija meklē glābšanas riņķi

57
(atjaunots 13:44 11.03.2017)
Pašreizējā situācija līdzinās stāvoklim 90. gadu sākumā, kad pēc Varšavas līguma iziršanas un PSRS sabrukuma NATO dalībvalstu locekļu vidū plaši izplatījās ideja par dārgā militārā bloka tālākas pastāvēšanas bezjēdzību. Tikai patlaban situācija no NATO viedokļa ir sliktāka.

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs devis izsmeļošu interviju Šveices avīzei Le Temps. Šoreiz no viņa puses atskanējusi ne tikai tradicionālā un maznozīmīgā frāze par alianses vēlmi uzlabot attiecības ar Krieviju, bet arī vairākas interesantas, taču, maigi sakot, apstrīdamas tēzes, stāsta Rostislavs Iščenko, ziņu aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs.

Krievija un NATO

Sāksim ar vēlmi uzlabot attiecības. Kāpēc šai frāzei nav jēgas?

Tāpēc, ka jebkādu attiecību veidošanā vajadzīgas divas puses, proti, jāņem vērā partnera intereses. Taču NATO pieejas pamatā ir ideja, ka mēs draudzēsimies tikai tad, ka Krievija bez iebildumiem pildīs visas alianses iegribas, kurā tā nav iestājusies. Tātad arī NATO lēmumu pieņemšanas mehānismā Krievijas viedoklis netiek ņemts vērā.

Šo pieeju apstiprina arī Stoltenberga tēzes, ko izskatīsim tālāk.

Pirmā teze. NATO nekad nav solījusi tālāku nepaplašināšanos, un ģenerālsekretārs ir gatavs to apstiprināt dokumentāli.

Tā patiešām ir. Mutiskus solījumus deva atsevišķi politiķi, atsevišķu NATO valstu pārstāvji, piemēram, toreizējais Vācijas kanclers Helmuts Kols un ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers. Minētie solījumi netika dokumentēti, un abiem politiķiem, lai arī viņi pārstāvēja alianses nozīmīgākās valstis, nebija ne tiesību, ne pilnvaru runāt visa bloka vārdā, kurā lēmumi (tostarp arī par jaunu locekļu uzņemšanu) tiek pieņemti vienprātīgi.

Mēs pat nevaram apgalvot, ka PSRS vadība tika mērķtiecīgi krāpta. Vienkārši tālaika politiķi un diplomāti (piemēram, Mihails Gorbačovs un Eduards Ševarnadze) nebija pietiekami profesionāli (uzticēšanās arī ir neprofesionālisma pazīme), un nenoformēja dokumentāli piekāpšanos, par ko runāja Rietumi.

Ja jūs neiekļaujat vienošanās tekstā apspriestus jautājumus, atbilstošo saistību nav. Ja jūs sperat kādus "labas gribas" soļus bez juridiski saistošiem dokumentiem cerībā uz sarunbiedra labsirdību, tās ir tikai jūsu grūtības.

Jautājums par paplašināšanos

Toties pārējie Stoltenberga paziņojumi neatbilst ne vispārpieņemtajam starptautisko tiesību traktējumam, ne NATO praksei, ne arī veselajam saprātam.

Viņa otrā tēze. "Ja būtu kaut kas tamlīdzīgs (atteikšanās no NATO paplašināšanās — red.), tas būtu absolūti nepieņemami. Ar kādām tiesībām Vašingtona un Maskava varētu pārrunās lemt Polijas vai Igaunijas nākotni?"

Pat nemēģināsim atsaukt atmiņā to, ka Vašingtona, Maskava un citi vadošie spēles dalībnieki ne vienu reizi vien sarunās izlēmuši ne tikai Polijas vai Igaunijas nākotni vien. 1945. gadā Jaltā Vašingtona, Maskava un Londona izlēma visas Eiropas, lielā mērā — pat visas pasaules likteni.

Starp citu, arī Vašingtonas un Maskavas vienošanās par Vācijas apvienošanu (kuras gatavošanas procesā tika doti mutiski solījumi nepaplašināt NATO) nozīmēja VDR un VFR likteņu lemšanu. Arī Dienvidslāvijas likteni mazliet vēlāk NATO izlēma īpaši neaizdomājoties.

Liksim pie malas precedentus un izskatīsim Maskavas un Vašingtonas hipotētisko vienošanos par NATO nepaplašināšanos.

Krievija un ASV ir suverēnas valstis, kuru vadībai tās starptautiskajā darbībā īpaši jāņem vērā nepieciešamība sargāt savas nacionālās intereses. Pie tam viņu darbības nedrīkst nonākt pretrunā viņu starptautiskajām saistībām.

Ja Vašingtona un Maskava nonāk pie slēdziena, ka viņu interesēs ir bloķēt NATO paplašināšanos, šo valstu līderiem ir tiesības parakstīt atbilstošo dokumentu. Krievija nav NATO dalībvalsts, tāpēc tai nav nekādu saistību ne tās locekļu priekšā, ne arī to valstu priekšā, kas vēlētos iestāties Ziemeļatlantijas aliansē. ASV ir tādas pašas tiesības kā ikvienam alianses loceklim, kuras lēmumi tiek pieņemti saskaņā ar vienošanos. Tātad, ASV ir tiesības uzlikt veto lēmumam par paplašināšanos, ja tas neatbilst Vašingtonas interesēm vai tās spēkā esošajām starptautiskajām saistībām.

Tieši tādā veidā 2008. gadā NATO samitā Bukarestē Francija un Vācija bloķēja "Darbības plānu" par Ukrainas un Gruzijas uzņemšanu NATO. Un neviens nejautāja, ar kādām tiesībām valstis tā rīkojušās.

Pusaizvērto durvju politika

Te nu mēs loģiski nonākam pie Stoltenberga trešās tēzes.

"Ja NATO teiks, ka ir gatava slēgt durvis tādu valstu priekšā kā Ukraina un Gruzija, lai mīkstinātu attiecības ar Krieviju, tas nozīmētu pilnīgi nepieņemamu situāciju — ietekmes sfēru atjaunošanos, kuras apstākļos lielvalstis var pieņemt lēmumus mazu valstu vietā. Tas būtu ārkārtīgi bīstami," — uzskata Stoltenbergs, taču atzīst, ka dažas NATO valstis pieturas pie "slēgto durvju" viedokļa.

Šī tēze ir lieliska. Pirmkārt, kā jau tika teikts, durvis Ukrainas un Gruzijas priekšā aizvērās jau Bukarestē, pie tam ar mērķi mīkstināt attiecības ar Krieviju.

Otrkārt, alianses ģenerālsekretārs atņem NATO dalībvalstīm tiesības uz suverēnu ārpolitiku. Viņš atklāti apgalvo, ka nekavējoties jāuzņem visi, kas vēlētos iestāties NATO. Vienkārši tāpēc, ka viņi to vēlas.

Treškārt, tādā gadījumā nav saprotams, ar kādām tiesībām NATO atteicās uzņemt Krieviju, kad to vadīja Jeļcins? Tolaik Krievijas valdība atklāti un nepārprotami paziņoja (labu laiku pirms Ukrainas un Gruzijas) par vēlmi iestāties aliansē.

Savas vēstures gaitā Ziemeļatlantijas līguma organizācija ir paplašinājusies sešas reizes. Pašlaik tajā iekļāvušās 28 valstis.
© Sputnik / Ekaterina Starova
Ko vērta ir lielākā militārā alianse pasaulē

Ceturtkārt, minētā tēze neatbilst NATO nozīmīgākajiem dokumentiem, pat pašam 1949. gadā noslēgtajam dibināšanas līgumam. NATO paziņoja, ka alianses mērķis ir tās dalībvalstu drošība. Tātad jaunas valsts uzņemšana ir pieļaujama, ja nostiprina bloka locekļu drošību, un nevēlama, ja to vājina. Tieši ar šādu formulējumu NATO ne vienu reizi vien atteikusies uzņemt valstis, kas to vēlējušās.

Panika visās frontēs

Rodas loģisks jautājums: kāpēc tad Stoltenbergs izklāsta neadekvātas, spēkā esošajiem starptautiskajiem tiesiskajiem aktiem, NATO noteikumiem un tradīcijām neatbilstošas tēzes, kas turklāt ir pretrunā daudzu alianses vadošo locekļu viedoklim? Acīmredzot tas nenotiek tāpēc, lai kolēģiem un partneriem rastos aizdomas par viņa neizglītotību vai realitātes izjūtas zudumu.

Domāju, ka runa ir par panisko noskaņojumu, kas pārņēmis alianses birokrātiju.

Pašreizējā situācija līdzinās stāvoklim 90. gadu sākumā, kad pēc Varšavas līguma iziršanas un PSRS sabrukuma NATO dalībvalstu locekļu vidū plaši izplatījās ideja par dārgā militārā bloka tālākas pastāvēšanas bezjēdzību. Tikai patlaban situācija no NATO viedokļa ir sliktāka.

90. gadu sākumā viss beidzās ar to, ka rietumeiropiešiem, kuri vēlējās atteikties no NATO pakalpojumiem, ļāva samazināt militāros izdevumus. ASV uzņēmās lauvas tiesu NATO uzturēšanai nepieciešamo izdevumu. Tiklīdz tika atrisināta finansējuma problēma, Rietumeiropa vairs neiebilda ne tikai pret NATO saglabāšanu, bet arī pret Austrumeiropas valstu uzņemšanu. Sāka darboties princips: lai ASV uzņem tos, par ko gatavas maksāt.

Taču tagad ASV jaunā administrācija palielina pati savu militāro budžetu, lai likvidētu valsts Bruņoto spēku tehnoloģisko atpalicību no Krievijas armijas, kas izpaudās Sīrijā. Pie tam Baltais nams stingri pauž apņēmību uzvelt Eiropas plecos lielāku nastu, ko prasa NATO uzturēšana.

Atbildot uz ES mājieniem par to, ka amerikāņu rotaļlietu nāktos finansēt pašai Vašingtonai, ASV skaidro, ka savu drošību nodrošinās arī bez NATO, taču Eiropai nāksies maksāt, ja tā vēlas arī turpmāk sēdēt zem amerikāņu militārā lietussarga. Pie tam "vecie" (Rietumeiropa) un "jaunie" (Austrumeiropa) alianses locekļi pauž atšķirīgu viedokli par NATO mērķiem un uzdevumiem. Ņemot vērā ES un ASV nopietnās ģeopolitiskās domstarpības, kas bojāja attiecības jau Obamas laikā (un tikai pastiprinājās, nākot pie varas Trampam), jautājums par alianses likteni ir daudz asāks nekā 90. gadu sākumā.

Problēmas iespējams atrisināt, ja ir nauda, taču pat sīkas pretrunas var sagraut gigantisku politisko konstrukciju, ja neviens nevēlas maksāt. Un pretrunu skaits NATO ir paliels, pie tam tās padziļinās.

NATO (tāpat kā Eiropas Savienības) birokrātiem ir labs, lieliski apmaksāts un politiski perspektīvs darbs. Nevienam negribas to zaudēt. Tā nu, mēģinot saglabāt savu "mazo biznesu", Stoltenbergs faktiski paziņo, ka NATO locekļi nedrīkst aizstāvēt savas nacionālās intereses — viņiem nav tādu tiesību. Pēc alianses ģenerālsekretāra domām, viņu darīšana ir rūpēties tikai par bloka interesēm — NATO birokrātijas interesēm, kuras acīs lielāks dalībvalstu skaits paplašina tās ietekmi, palielina budžetu un stabilizē stāvokli.

Kad PSRS izrādījās vajadzīga tikai centrālās birokrātijas vajadzībām, tā bez īpaša trokšņa pazuda. Patlaban ar līdzīgu situāciju saskārusies NATO centrālā birokrātija.

Atliek tikai pasmaidīt un pamāt ar roku.

57
Pēc temata
Piespiedu aizsardzība: Krievijas aizsardzības ministrs informē par Krievijas atbildi NATO darbībām
Raķešu nepilnvērtības komplekss: kāpēc "Iskanders" satrauc NATO
NATO paplašināšanās uz austrumiem: gribētos jau gan
Nekādus solījumus atteikties no paplašināšanās NATO nav devusi
Brīvprātīgā nodod paketi ar pārtiku, foto no arhīva

Pateicības diena kļuvusi par izsalkušo dienu: pasaules lielvalstij draud bads

45
(atjaunots 17:04 29.11.2020)
Vēsturiski Pateicības diena ir amerikāņu ražas svētku variants. Ģimene pulcējas pie viena galda. Faktiski galdā jābūt milzum daudziem gardumiem, ko vainago tradicionālais tītara cepetis.

Šogad svētki drīzāk atgādināja pirmo atbraucēju pieticīgo ikdienu. Laikā, kad Donalds Tramps apžēloja prezidenta tītaru, simtiem tūkstošu amerikāņu visā valstī stāvēja kilometriem garās rindās pēc bezmaksas produktiem. Vadošie mediji nosauca notiekošo par "bada krīzi", portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.

Amerikāņu galveno svētku priekšvakarā statistika apliecināja: 50 miljoni valsts iedzīvotāju regulāri cieš izsalkumu un ir nobažījušies, ka nākamgad vairs nevarēs izvairīties no bada.

ASV ir tāds speciāls termins "food insecurity". Ar to apzīmē pārliecības trūkumu – respondents nav drošs par savām iespējām sarūpēt iztiku tuvākajā nākotnē. Tas nenozīmē, ka viņam vispār nebūs ne kapeikas. Vienkārši visu naudu, iespējams, nāksies iztērēt par komunālajiem pakalpojumiem vai zālēm un iet gulēt izsalkušam.

Patlaban par iztiku nav droša vairāk nekā puse ģimeņu ar bērniem.

Pie tam šie cilvēku miljoni nav vienmērīgi izkliedēti visos štatos. Ir plaukstoši reģioni, kur rindas stāv nevis pēc bezmaksas pārtikas, bet gan pie dārgiem restorāniem brīva galdiņa gaidās. Toties citi rajoni satriec ar tajos valdošo nabadzību, kas drīzāk gan raksturīga jaunattīstības valstīm.

Piemēram, Albukerkē katrs trešais bērns regulāri jūt izsalkumu.

Bads un nabadzība visbagātākajā pasaules valstī izskatās paradoksāli. Piemēram, gara rinda pēc bezmaksas produktiem. Taču cilvēki tajā stāv paši savās automašīnās. 90. gados iestrēgušie amerikāņu dzīvesveida pielūdzēji vēl joprojām tic, ka personīgā mašīna ir bagātības simbols. Patiesībā, ņemot vērā attālumus Amerikā un panīkušo sabiedrisko transportu, savs auto nav luksuss, tā ir vienīgā iespēja nokļūt darbā, veikalā vai slimnīcā. Ja to pārdot, ģimenei pietiks naudas iztikai pāris mēnešus. Bet ko iesākt pēc tam?

"Zelta miljarda" valstīs kārtīgi nepaēdis cilvēks bieži cieš no aptaukošanās. Ar to un citam slimībām viņš maksā par to, ka gadu desmitiem lieto uzturā lētus produktus, kuros ir papilnam saldinātāju, konservantu un citu ķimikāliju. Tīri organiskie produkti maksā daudz dārgāk, tā ir greznība bagātiem cilvēkiem.

Šī iemesla dēļ "Kalna pilsētas" pielūdzēji apgalvo, ka "patiesībā" nekāda bada ASV nav. Tikai paši amerikāņi tā neuzskata un ir nopietni norūpējušies.

"Bada krīzes" oficiālā versija ir koronavīrusa epidēmija un Trampa neveiksmīgā politika. Tikai neviens nesola, ka nu jau pandēmija drīz beigsies, un tikai retais tic, ka jaunievēlētais Džo Baidens spēs uzlabot pilsoņu stāvokli.

Patiesībā pandēmija ASV tikai deva ērtu ieganstu, ar ko skaidrot katastrofālo ekonomisko krīzi un vidējās šķiras dzīves līmeņa lejupslīdi. Sāpīgi skarti ne tikai nabadzīgākie iedzīvotāju slāņi – viņi jau sen pieraduši iztikt ar saviem pabalstiem. Koronakrīze ir gandrīz iznīcinājusi vidējās klases zemākos slāņus. Miljoniem apsargu, pārdevēju, apkopēju un kasieru ir zaudējuši darbu un palikuši gandrīz bez iztikas līdzekļiem. Rindās pēc bezmaksas produktiem pārsvarā stāv šie cilvēki.

Daudz kas tiek darīts, lai palīdzētu nelaimīgajiem. Amerikāņi nodot produktus foodbank, dāsni ziedo naudu, iet brīvprātīgajos, caurām dienām izdala bezmaksas zupu, izvadā produktus pa mājām vecīšiem. Dažos štatos ēdienu palīdz izdalīt Nacionālā gvarde. Labdarības organizācijas strādā dienām un naktīm.

Valsts izmaksā pabalstus darbu zaudējušajiem un viņu ģimenēm. Tiesa, tas neattiecas uz desmitiem miljonu, kuri jau sen zaudējuši cerību sameklēt darbu un biržā nav reģistrēti.

Tomēr rodas skaudrs iespaids, ka vienlaikus pašā augstākajā līmenī tiek darīts viss, lai ēdamais būtu deficīts un cenas augtu. Par to, ka krīze radīta mākslīgi, liecina, piemēram, loģistikas ķēdīšu sabrukums. Pavasarī pandēmijas dēļ durvis slēdza virkne gaļas pārstrādes uzņēmumu – tajos it kā plosījās vīruss. Fermeri bija spiesti masveidā nokaut lopus un putnus. Gaļas izvešanai naudas nebija, un dzīvnieku līķus vienkārši sadedzināja.

Galu galā gaļas nodaļas lielveikalos iztukšojās, gluži kā plaukti veikalos padomju perestroikas gados. Pārdošanā nonāca tikai ekoloģiski tīras delikateses, tādas, kā amišu audzētas vistas un tītari par kosmiskām cenām.

Vienlaikus lokdauna dēļ slēdza restorānus un kafejnīcas. Lauksaimniecības produktu ražotāji, palikuši bez pircējiem, bija spiesti izliet grāvī pienu, izmest dārzeņus un zaļumus vai vienkārši pamest ražu laukos – sapūšanai. Vienlaikus darbu zaudējušie cilvēki stājās rindās pēc produktiem, foodbank’as sūdzējās par produktu trūkumu.

Vēlīnajos PSRS gados mākslīgais – arī pārtikas – deficīts lika pamatus visas ekonomikas sabrukumam un plašai īpašuma pārdalei. Izskatās, kaut ko līdzīgu gatavo arī amerikāņiem.

Tomēr jaunievēlētā prezidenta Baidena komanda plāno pilnā sparā strādāt pie globālās sasilšanas tēmas. Tās elements ir gaļas un piena patēriņa samazināšana. Ja rīkoties pēc ekokareivju noteikumiem – nokaut visas metānu ražojošās govis un palaist vistas staigāt pa zālīti, tas novedīs pie pārtikas cenu drausmīga pieauguma. To pēdās sadārdzināsies arī citas preces.

Šodien pat disciplinētie amerikāņu žurnālisti laiku pa laikam ierunājas ar pesimismu balsī. "Ziema būs ilga, pavasaris – kautrīgs, - raksta Sāra Džonsa no žurnāla Intelligencer. — Kopā ar mums būs koronavīruss, bet līdz ar to – arī bads."

Amerikāņu gaišajai nākotnei tic tikai nepielūdzamie "Kalna pilsētas liecinieki". Lielākā daļa no viņiem nekad mūžā nav redzējuši Ameriku. Vietējie iedzīvotāji savu tradicionālo optimismu pamazām zaudē – bads nav brālis.

45
Tagi:
Donalds Tramps, Džo Baidens, ASV
Pēc temata
Klintone publicējusi Amerikas plānu pasaulei: labas ziņas Krievijai
"Būs sāpīgi": ASV netiek galā ar likviditātes krīzi
Ekonomisko situāciju var aprakstīt tikai ar krievu burtu, uzskata SVF
Bank of America: ASV sākusies ekonomiskā krīze
Krievijas mierneši kontrolpunktā Lačinas koridorā, foto no arhīva

Sīrijas kaujinieki Karabahā: brauca karot vai apmesties uz dzīvi?

15
(atjaunots 14:54 29.11.2020)
Sīrijas kaujinieki-emigranti var kļūt par reālu faktoru Kalnu Karabahā pēckara periodā. Analogi vēsturē ir: albāņu pārcelšanās uz serbu Kosovu Osmāņu impērijas laikā.

No Turcijas viedokļa šī organizētā migrācija dāvā vēl vienu iespēju nopietni un uz ilgu laiku nostiprināties Dienvidkaukāzā, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Bruņotais konflikts Kalnu Karabahā piesaistījis tūkstošiem algotņu no Sīrijas – viņi ieradušies karadarbības zonā ar Turcijas atbalstu un strādāja Azerbaidžānas pusē. Pēc trīspusējā līguma noslēgšanas un kara pārtraukšanas vēl joprojām nekas nav zināms par tūristu-teroristu atgriešanos dzimtenē. Pastāv iespēja, ka sīrieši ar savām ģimenēm apmetīsies Azerbaidžānai atdotajos rajonos.

Saskaņā ar telekanāla Sky News Arabia datiem, Turcijas valdība stimulē turkomānu ģimeņu migrāciju no Sīrijas ziemeļaustrumiem uz Kalnu Karabaha rajoniem (emigrantiem sola Azerbaidžānas pilsonību), lai mainītu reģiona demogrāfiju. Pie tam Turcijai jau ir pieredze tamlīdzīgas transformācijas projektā Afrinas pilsētā (Sīrijas ziemeļaustrumos), kur patlaban palikuši vien nepilni 7% pamatiedzīvotāju.

Sīrijas ziemeļaustrumu autonomās administrācijas pārstāvis Šafans al Haburi intervijā Sky News Arabia apstiprināja informāciju par Turcijas valdības iniciatīvu jautājumā par sīriešu ģimeņu pārcelšanos uz Kalnu Karabaha reģionu. Viņš uzsvēra, ka Turcijas vadība nav aizmirsusi, kā 1923.-1929.gg. Karabaha teritorijā pastāvēja "Sarkanās Kurdistānas Republika" ar galvaspilsētu Lačinas pilsētā.

Projekts nemaz nav pārlieku fantastisks. Migranti-turkomāni (tjurku emigrācijas viļņa pēcteči Tuvajos Austrumos pirms Osmāņu impērijas veidošanās) ar teroristisku pieredzi veido visnotaļ apmācītu "militāro kontingentu" un par nelielu naudu spēj piedalīties karadarbībā – vienalga, kur, un vienalga, pret ko. Savukārt Karabahas hipotētiksā pārvēršana par "Kaukāza Kosovu" dos iespēju Ankarai jebkurā brīdī aizsargāt brālīgo tautu. Turcijas parlaments jau atbalstīja bruņoto spēku nosūtīšanu uz Azerbaidžānu, un tas ir tikai sākums lielajā ģeopolitiskajā spēlē Dienvidkaukāzā. Tajā piedalīsies arī Krievijā aizliegtas teroristiskas organizācijas "Džabhat an Nusra", "Firkat Hamza", "Sultan Murad" un ekstrēmistiskie kurdu grupējumi.  

Jaunie "janičāri" Kaukāzā

Turcija oficiāli noliedz, ka nosūtītu algotņus uz Azerbaidžānu, un apgalvo, ka Armēnija atbalsta Kurdistānas Darba partijas (KDP) kaujieniekus, kuri gadu desmitiem cīnās pret Turcijas valdību. Baku klāsta, ka Armēnijas pusē ir algotņi no Sīrijas un Libānas. Tehnoloģiski tas ir iespējams, tomēr vairs nav aktuāli. Trauslajam mieram vēl ir jāpārcieš laika pārbaude. Ir jāmeklē diplomātiska izeja no strupceļa Karabahā, nevis jāpārvieto turp "kolonisti" ar apšaubāmu pagātni no Tuvajiem Austrumiem.

Atgādināšu, ka Latākijas un Alepo provincēs dzīvo aptuveni 100 tūkstoši sīriešu turkomānu, kuri saistīti ar virkni teroristisko organizāciju un ilgus gadus karo ar Sīrijas valdības spēkiem. Turcijas vadība atbalsta turkomānu bruņotās vienības. 23. novembrī mediju resurss Afrinpost informēja, ka turki atklājuši divus ofisus Afrinas kurdu reģiona centrā Sīrijas ziemeļos. Tie paredzēti ģimenēm, kuri vēlas piereģistrēties migrācijai uz Kalnu Karabahu, "uz azerbaidžāņu armijas ieņemto teritoriju". Pie tiem jau rindās stājas turkomānu ģimenes (pārsvarā – no Homsas provinces). Domājams, turkiem izdevies motivēt visus šos cilvēkus. Turcijas izlūkdienests iekļauj savā datu bāzē informāciju par viņiem pirms došanās uz Kalnu Karabahu.

Azerbaidžānas Kurdu kultūras centra "Ronai" vadītājs Fahraddins Pašajevs vērtēja,  ka patlaban Azerbaidžānā dzīvo aptuveni 240 tūkstoši kurdu, taču Turcija plāno pārvietot uz Kalnu Karabahu nevis Tuvo Austrumu kurdus, bet gan tikai turkomānus ar ģimenēm. Vai tas nāks par labu Azerbaidžānai, nerunājot jau par armēņu tautības iedzīvotājiem?

1923. gada tautas skaitīšana parādīja, ka Kalnu Karabaha autonomajā apgabalā armēņi veidoja 94% iedzīvotāju, 6% - pārsvarā bija azerbaidžāņi, kurdi un krievi bija mazākumā. Padomju varas gados armēņu skaits Karabahā saruka līdz 77%, azerbaidžāņu – pārsniedza 21%. Karš 90. gadu sākumā ieviesa savas korekcijas. Demogrāfiskā situācija perspektīvā ir grūti prognozējama.

Armijas ikdiena

Krievijas miernešu grupējums Kalnu Karabaha armēņu daļā dara visu iespējamo, lai sakārtotu dzīvi pēc kara. Inženieru-sapieru vienības nodarbojas ar tehnisko izlūkošanu, atmīnē ceļus, evakuē sadegušo tehniku no koplietošanas ceļiem. Stepanakertā atjaunots ceļu segums, ūdens un elektrības padeve civilās infrastruktūras ēkās un dzīvojamos namos, darbojas humānās palīdzības centrs, top aeromobilais hospitālis. Krievijas mierneši pavada autobusus ar bēgļiem, mājās atgriezušies tūkstošiem cilvēku.

Sapieru darba
© Sputnik / Максим Блинов

Saskaņā ar trīspusējo vienošanos, ko 9. novembrī parakstīja Krievijas prezidents, Azerbaidžānas valsts vadītājs un Armēnijas premjerministrs, 25. novembrī Azerbaidžānas armijas vienības iegāja Kelbadžaras rajonā, 20. novembrī Azerbaidžānas kontrolē nonāca Agdamas rajons, drīz vien (1. decembrī) – Lačinas rajons. Teritoriju nodošana Azerbaidžānai ar Krievijas miernešu starpniecību neparedz tūlītēju 1992. gadā bēgļu gaitās devušos cilvēku atgriešanos.

Karabahas tālākais liktenis lielā mērā ir atkarīgs no Azerbaidžānas armijas un militāri politiskās vadības. Armēnijas "drošības zonas" rajonu transformācija par tikpat mazapdzīvotu un bīstamu azerbaidžāņu zonu ir ļoti nevēlama. Pastāv risks, ka septiņos rajonos apmetīsies sīriešu turkomāni. Pēc 28 gadiem ir ļoti grūti atsaukt atpakaļ simtiem tūkstošu azerbaidžāņu bēgļu, kuri jau iedzīvojušies jaunajās vietās. Tā var notikt mākslīga vienas tautas aizstāšana ar citu.

Iepriekš Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, tiekoties ar Turcijas aizsardzības ministru Hulusi Akaru, ārlietu ministru Mevlutu Čavušoglu, izlūkdienesta vadītāju Hakanu Fidanu un sauszmes spēku komandieri Umitu Dundaru, klāstīja par Krievijas un Turcijas "līdztiesīgajām lomām" konflikta risināšanā. Valstī ir liels skaits kara padomnieku no Turcijas, it īpaši Nahičevānas autonomijā – tālu no Karabaha, taču pie robežas ar Armēniju. Tas liecina, ka Baku un Ankara sākotnēji bija gatavas lielam karam visā "Armēnijas frontē". Krievija vienlīdzīgi apturējusi karadarbību, un daudzi ar to nav apmierināti.

Lādiņš pie Karabahas pilsētas Martuni pēc apšaudes.
© Sputnik / Валерий Мельников

24. novembrī Turcijas aizsardzības ministrs Hulusi Akars paziņoja, ka pārrunas ar Krieviju turpinās arī pēc trīspusējās vienošanās noslēgšanas, tiekot plānotas turku patruļas starp novērošanas punktiem Karabaha un, šķiet, arī pašu svarīgāko: "Mēs to īstenosim saskaņā ar savām pārrunām ar Azerbaidžānu."

Kļūst skaidrs, ka runa nav par kopīgu monitoringa centru. Ankara ir gatava rīkoties pretēji reģiona interesēm un konflikta pušu samierināšanas loģikai. Iespējams, kādam nekādi neliek mieru "jaunais miers" Karabahā.

15
Tagi:
drošība, Krievija, Sīrija, Turcija, Kalnu Karabaha
Temats:
Spriedze Karabahā

Ekologi ceļ trauksmi: Barenca jūra riskē kļūt par atkritumu plankumu

0
(atjaunots 18:58 29.11.2020)
Barenca jūra var pārvērsties vienā lielā atkritumu plankumā; pie šādiem secinājumiem nonākusi zinātnieku ekspedīcija, kuri nodarbojas ar ūdens ekosistēmu piesārņojuma problēmām.

Uz katru piekrastes līnijas kilometru ir 4-5 tonnas plastmasas. Brīvprātīgie rīko speciālas "talkas" – viņi izved atkritumus un pēc tam nodod tos pārstrādei. Ne visu ir iespējams utilizēt, daļa plastmasas neder otrreizējai pārstrādei. Sekas var būt bēdīgas – ja netiks pārtraukta vienreizlietojamo priekšmetu patērēšana, tad daba vienkārši nosmaks atkritumos.

Oļesja Iļjina Maskavas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē pēta ūdens ekosistēmu plastmasas piesārņojuma problēmas. Tāpat viņa rīko zinātniskas jūras ekspedīcijas, lai izpētītu ūdens stāvokli, mikroplastmasas saturu, un nodarbojas ar piekrastes līnijas tīrīšanu. Secinājumi nav mierinoši: ja netiks izbeigta vienreizlietojamo lietu ražošana un patērēšana, nekāda utilizācija nepalīdzēs ekosistēmai.

0
Tagi:
Barenca jura, ekoloģija
Pēc temata
Barenca jūrā atrasti Otrā pasaules kara laiku ASV tanki