Politologs Gevorgs Mirzajans

Putina injekcija: no Krievija glābj Ameriku?

92
(atjaunots 15:00 14.01.2017)
Neskatoties uz visai skarbiem izteikumiem par Maskavu, Donaldam Trampam nepieciešama attiecību normalizācija ar Krieviju, uzskata politologs Gevorgs Mirzajans.

Paradokss, taču, kā noskaidrojās ASV jaunievēlētā prezidenta preses konferencē, attiecības ar Krieviju vēl joprojām ir viens no svarīgākajiem jautājumiem amerikāņu iekšpolitikā. Žurnālistus un Trampa pretiniekus no politologu vidus interesē, kā, kad un ar kādiem noteikumiem jaunais prezidents nodos savu valsti Vladimiram Putinam. Savukārt Tramps, gluži pretēji, gatavojas ar Putina palīdzību nostiprināt un ārstēt Ameriku.

Ar Maskavu pa Trampu

No vienas puses, Trampa pretiniekus var saprast – viņu rīcībā pašlaik nav īpaši daudz instrumentu Donalda Trampa diskreditācijai. Viņš vēl nav "sagāzis podus" prezidenta postenī, pie tam, kā pats Tramps norādīja, stāsts par viņa nodokļu privilēģijām interesē tikai žurnālistus, bet apšaubāmi soļi, piemēram, draudi autoražotājiem, kuri vēlas izvest biznesu uz citām valstīm, pagaidām nesuši tikai nožēlu no "blandīgo firmu" puses, atgriešanos un jaunu darba vietu radīšanu ASV. Trampofobiem nav ko iebilst.

Savukārt Krievijas tēmā plašas āres sapņiem un nākotnei viņiem paver sentences, sākot no Trampa seksuālo izvirtību aprakstiem Maskavas viesnīcās, kurās viņu it kā esot pieķēris FDD, un beidzot ar mājieniem par nacionālo nodevību. Pie tam šiem vārdiem pat nav vajadzīgi pierādījumi, jo, pateicoties mediju pūlēm, Krievija jau ir kļuvusi par izvirtības perēkli, bet Putins – par vispasaules manipulatoru. Tāpēc reiz godājamais izdevums CNN var atļauties publicēt atklāti nepatiesu un nepamatotu materiālu ar atklātām jaunievēlētā valsts vadītāja apsūdzībām – materiālu, ko noniecinātu daudzi mazpazīstami mediji.

Līdz ar to Trampa preses konferencē lielākā daļa jautājumu skāra Krievijas tēmu – FDD iespējamo kompromitējošo materiālu, hakeru uzbrukumus un paša Trampa attieksmi pret Putinu.

Izskatījās, ka Tramps žurnālistu jautājumu krustugunīs zaudējis pamatu zem kājām (tāpat kā Rekss Tilersons tajā pašā dienā Kongresā sēdē par viņa iecelšanu valsts sekretāra amatā). Abi par politiķiem kļuvušie biznesmeņi par Maskavu izteicās visai skarbi: atzina krievu hakeru uzbrukumus, paziņoja, ka esot gatavi apturēt Putinu. Tramps norādīja: ja attiecības ar Putinu nenokārtosies, un šāds variants esot "ļoti iespējams", viņš īstenošot ārkārtīgi skarbu politiku pret Krieviju, daudz skarbāku, nekā būtu varējusi piedāvāt Hilarija (Klintone – red.).

Taču nekādas kapitulācijas nebija. Prezidents un viņa valsts sekretārs paziņoja to, kas viņiem tobrīd bija jāsaka, ņemot vērā: a) viņi vēl nav pie stūres, un nav arī nekādu panākumu Krievijas un ASV attiecībās, uz kuru pamata viņi varētu apliecināt, ka izraudzījušies pareizu kursu, b) nevajag kaitināt Kongresā sēdošos rusofobus, kuriem jāapstiprina viņa iecelšana amatā. Patiesībā Trampam attiecību normalizācija ar Krieviju ir ļoti vajadzīga, pat nepieciešama.

Papus netiek galā

Tikai retam cilvēkam nav skaidrs, ka patlaban Krievijas un ASV attiecībās iestājusies dziļa krīze. Pie tam tā nav situatīva (tikai ar Sīriju, Ukrainu, pārāk stipru Putinu vai pārāk vāju Obamu saistīta) krīze – tai ir sistemātisks raksturs.

Pēc aukstā kara beigām veidotais valstu attiecību formāts neatbilst XXI gs. pirmās desmitgades reālijām. Krievija vairs nav pieradināts un izdresēts ienaidnieks, gatavs pakļauties "Vašingtonas apgabala komitejas" norādījumiem vienkārši tāpēc, lai viņai būtu tas gods saukties par rietumu ģimenes locekli. Bet Savienotās Valstis vairs nevar pildīt vispasaules hegemona un pasaules ģimenes galvas lomu – resursu trūkuma un nepārdomātu darbību rezultātā Amerika ir zaudējusi vairākus ietekmes instrumentus, it īpaši "maigā spēka" jomā.

Minētā fakta neizpratne vai nevēlēšanās to atzīt kļuva par Obamas "atiestatīšanas" kļūdu. Prezidentam šķita, ka atliek tikai personīga "atiestatīšana" – attiecības uzlabosies, tiklīdz Maskavai tiks piedāvāts piedot visus iepriekšējos savstarpējos grēkus. Taču, kā jau bija gaidāms, operatīvās atmiņas tīrīšana, pie tam saglabājot vīrusu inficētu cieto disku, noveda tikai pie jaunas pārslodzes, ko vēl padziļināja nesekmīgā samierināšanās mēģinājuma sagādātā savstarpēja vilšanās.

Krievija, Kremlis. Foto no arhīva
© Sputnik / Владимир Сергеев

Toties Tramps piedāvā ne tikai atiestatīt operatīvo atmiņu, bet arī iztīrīt cieto disku – ar cieņu izturēties pret Krieviju un tās interesēm pēcpadomju telpā. Šajā gadījumā personīgā atiestatīšana un līderu simpātijas būs tikai papildinājums, lai arī nozīmīgs. "Putina simpātijas pret Trampu ir aktīvs, nevis traucēklis," – skaidro jaunievēlētais prezidents. Nav gan zināms, vai Trampam izdosies izmantot šo un citus aktīvus. Nav zināms, vai viņam šķēršļus neliks Kongress (kurš gatavo jaunu pret Maskavu vērstu sankciju paketi) vai simtiem citu problēmu. Un tomēr, ja Trampam izdosies vienoties ar Putinu, pavērsies ne tikai partnerības ēra Krievijas un ASV attiecībās, bet arī nopietni nostiprināsies ASV pozīcijas visā pasaulē, ja Krievijas un ASV attiecības tiks atbrīvotas no propagandas un idejiskajām pelavām. Paskatoties uz tām pragmatiski (kā skatās Putins un Tramps), kļūst skaidrs, ka Maskavai un Vašingtonai ir liels skaits interešu, sākot no kodolieroču neizplatīšanas un beidzot ar reālu cīņu pret ISIS. Taču šim nolūkam pusēm vēl jāizlemj, ko iesākt ar galveno skabargu Krievijas un ASV attiecībās – ar Ukrainu.

Ukrainas dzelonis

Pašas kampaņas gaitā Trams jau ne vienu reizi vien ir paziņojis, ka ir gatavs no jauna izvērtēt Ukrainas režīma atbalstu. Eksperti ir pārliecināti, ka Ukrainas jautājums kļūs par vienu no kaulēšanās priekšmetiem abu pragmatisko līderu turpmākajās pārrunās. Te nu slēpjas ironija: šajā jautājumā Putins pat var nepieprasīt lielas kompensācijas. Atbalsta sniegšanu Ukrainas režīmam Donalds Tramps vēlas pārtraukt tikpat stipri, kā to vēlas Vladimirs Putins. Motīvu ir daudz. To vidū ir gan Trampa aizvainojums pret Ukrainas valdību, kura visas kampaņas gaitā ne tikai juta līdzi Hilarijai, bet arī nodeva viņai materiālus par republikāņu kandidāta līdzgaitniekiem (kuri agrāk strādāja Ukrainā). Acīmredzama ir prezidenta nevēlēšanās būt saistītam ar režīmu, kas diskreditē pašu "demokrātiskās revolūcijas" jēdzienu, nevēlas īstenot vajadzīgās ekonomiskās reformas un pielikt punktu pilsoņu karam ar nacionālā kompromisa palīdzību. Skaidrs ir arī tas, ka pašreizējā Ukrainas valdība vienkārši nav spējīga mainīt savu izturēšanos atbilstoši Trampa kursam – rusofobija ir viens no Petro Porošenko un viņa komandas leģitimitātes galvenajiem balstiem.

Tomēr svarīgākais Trampa motīvs par labu Ukrainas kārts nomešanai ir viņa vēlme pavērst Maskavu ar seju pret Rietumiem. Labi zināms, ka Savienotās Valstis ļoti uztrauc Krievijas un Ķīnas ciešā sadarbība, kas būtiski palielina Ķīnas spēkus iespējamajā nākotnes sadursmē ar ASV (ko Tramps jau ir iniciējis ar savu rīcību attiecībās ar Taizemi). Likteņa ironija: iespējams, Krievija priecātos par iespēju drusciņ atiet malā no Ķīnas, taču izvēles nav – konflikts ar Rietumiem neatstāj tai alternatīvas iespējas ārpolitikā.

Lai parādītos alternatīva, konflikts ir jāatrisina, un tas nav iespējams, ja netiks noregulēta vai vismaz dziļi iesaldēta krīze Ukrainā. Savukārt šim nolūkam Porošenko un Ukrainas elites saprātīgākajiem pārstāvjiem ir jāieskaidro, ka amerikāņu atbalsts – politiskais, morālais, materiālais un zināmos apstākļos arī militārais – krasi samazināsies. Šajā situācijā Ukrainas valdība būs spiesta meklēt kopīgu valodu ar Maskavu, piemēram, Minskas protokolu īstenošanas jautājumos, kas nepieciešama gan Putinam, gan Trampam.

Autora uzskati var neatbilst redakcijas viedoklim.

92
Pēc temata
Man nav sakara ar Krieviju! – Tramps atbildējis uz ziņām par kompromitējošo informāciju
Tramps pieļauj sankciju atcelšanu pret Krieviju
Donalda Trampa atbilde uz izlūkdienestu ziņojumu
Rīgas domes vēlēšanas 2020

Latvietis nostājies "ņegru" pusē: etniskais jautājums ir pārāks par demokrātiju?

23
(atjaunots 18:11 23.09.2020)
Vai Latviju var uzskatīt par demokrātisku valsti, ja tajā ir nepilsoņi? Tādu jautājumu uzdevis Vācijā dzīvojošs latvietis.

RĪGA, 23. septembris — Sputnik. Vācijā dzīvojošs latvietis nobalsojis vietējās vēlēšanās un nonācis pie skumīga secinājuma: Latviju nevar uzskatīt par demokrātisku valsti.

Pagājušajā nedēļā Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē notika komūnu vēlēšanas. Tajās uzvarēja reģionā valdošā Kristīgi demokrātiskā savienība, rādītājus uzlaboja "zaļie" un zaudēja balsis Sociāldemokrātiskā partija. Taču Bonnā dzīvojošo Latvijas pilsoni Tomu Ancīti vēlēšanas uzvedināja uz pārdomām par politiku Latvijā. Viņš iegrima domās par cilvēkiem, kam nav balsstiesību valstī, kurā viņi dzīvo.

Savas pārdomas viņš publicēja Facebook.

"Lai arī esmu Latvijas, ne Vācijas pilsonis, man ir tiesības balsot Vācijā (un citās ES valstīs) gan vietējās, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanās, pateicoties manai ES pilsonībai. Arī ikviens Vācijas pilsonis var pārvākties uz Latviju un pēc sešiem mēnešiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Iespējams, daudziem par to nav ne jausmas, taču, lai cik paradoksāli tas būtu, vairāk nekā 10% Latvijas iedzīvotāju nekad nav bijušas balsstiesības pašu valstī, lai arī šīs tiesības automātiski saņem jebkuras citas ES valsts pilsonis, pārvācies uz Rīgu.

Cilvēkus, kam atņemtas balsstiesības, sauc par "nepilsoņiem", Latvijas valdība viņiem piešķīrusi "citplanētiešu"pases. Faktiski viņi ir personas bez pilsonības, lai arī Latvijas valdība to noliedz.

Viņi nevar balsot vietējās vai visas Eiropas vēlēšanās – ne savā dzimtenē Latvijā, ne kādā citā pasaules valstī. Pret viņiem attiecināti vēl vairāk nekā 70 citi ierobežojumi, pārsvarā saistīti ar darbu valsts sektorā. Vēl vairāk, viņi netiek uzskatīti par ES pilsoņiem, tāpēc viņiem nav tiesību brīvi pārvietoties un strādāt jebkurā citā ES valstī.

No kurienes nākusi šī beztiesiskā cilvēku kategorija?

Kad Latvija kļuva neatkarīga no PSRS 90. gadu sākumā, valsts jaunie līderi sadalīja tās iedzīvotājus divās grupās – "vēlamie" un "nevēlamie".

Pirmajā grupā iekļauti cilvēki, kam bija Latvijas Republikas pilsonība pirms 1940. gada, un viņu pēcteči. Viņiem atļāva apmainīt padomju pases pret neatkarīgās Latvijas jaunajām pasēm (šajā grupā tika iekļautas aptuveni divas trešdaļas valsts iedzīvotāju).

"Nevēlamajiem", kuri bija ieradušies Latvijā pēc 1940. gada, un viņu pēctečiem radīja speciālu tiesisko statusu – "Latvijas nepilsonis" (šajā grupā bija aptuveni trešā daļa iedzīvotāju – apmēram 700 tūkstoši cilvēku). Lielākā daļa viņu vidū bija krievi, taču bija arī baltkrievi, ukraiņi, poļi, armēņi utt.

Tieskajam pamatam izmantoja tā saucamo "pārmantojamības doktrīnu": Latvija nav radīta no nulls pēc PSRS sabrukuma – tika atjaunota agrākā Latvijas Republika. Tā padomju pilsoņi, kuri ieradās Latvijas PSR no citām PSRS republikām padomju laikā, tika pasludināti par ārzemniekiem.

Dažus gadus vēlāk darbu sāka nepilsoņu "naturalizācijas" procedūra – viņi varēja saņemt pilsonību, ja pierādīs latviešu valodas zināšanas un pareizi atbildēs uz jautājumiem par Latvijas vēsturi (tas ir, piekritīs, ka PSRS to okupējusi).

Es vēl biju bērns, kad tika pieņemti tie vēsturiskie lēmumi. Neskatījos ziņas, nezināju likumus un, domāju, nesapratu, ko nozīmē "pilsonība". Taču es jau sapratu, ka cilvēki Latvijā runā dažādās valdās. Lielākā daļa runāja latviski, pārējie – krieviski, daudzi prata abas valodas. Tomēr šī starpība netraucēja saprasties un mierīgi dzīvot kopā – kā kaimiņi, dzīvesbiedri, draugi, radinieki un kolēģi.

Kad izaugu un sāku lasīt avīzes, noskaidroju, ka tik vienkārši nemaz nav. Uzzināju, ka krievvalodīgie ir citas šķiras cilvēki (lai arī tas neskanēja atklāti), ka viņi ir daudz sliktāki par latviešiem, ka viņu valodu nav vērts mācīties. Konstatēju, ka līdztekus ikdienas dzīvei pastāv cita joma: statusu un pasu sistēma, kas šķīra kaimiņus, dzīvesbiedrus, draugus, turviniekus un kolēģus.

Drīz pēc tam, kad saņēmu pats savu pirmo pasi, uzzināju, ka piederu pie privileģētās grupas. Man nebija jākārto eksāmens, jo mani vecāki piederēja pie "vēlamo" grupas.

Protams, uzzināju arī, kādi ir krievu un latviešu starpā valdošās spriedzes iemesli: okupācija, deportācijas, komunistiskā diktatūra un vēsturiskās pretenzijas.

Sociopolitiskā atmosfēra, kurā dzīvoju, ieskaitot politiķu-nacionālistu izteikumus, rakstus avīzēs, kas dēmonizēja krievvalodīgos, skolu izglītību un sabiedrisko viedokli – tas man palīdzēja izprast etnisko tiesību pārsvaru pār demokrātiskajām tiesībām.

Pagāja gadi, līdz spēju atbrīvoties no muļķīgajiem stereotipiem, ko man iekala, un uzzināt, ka īsti ir demokrātija.

Vēl daudz cilvēki Latvijā (starp "pirmās klases" pilsoņiem) ne tikai attaisno "nepilsoņa" statusa ieviešanu, bet arī pozitīvi vērtē tā tālāko pastāvēšanu. Cilvēki, kas runā par nepilsoņu diskrimināciju, sauc viņus par "prokrieviskiem", "Kremļa roku", "pretvalstiskiem" un tā tālāk (Krievijas valdība bieži kritizēja nepilsonību, tiesa, tāpat kā ES un ANO). Šajos "argumentos" nav intelektuālā elementa, tāpēc nav jēgas tos apspriest.

Citu argumentu pamatā ir mērķtiecība – "ja nepilsoņiem piešķirtu pilsonību, viņi balsotu par to vai citu partiju, un tas mainītu valsts politisko ainavu".

Var jau būt, ka tā ir patiesība. Taču lieta tā, ka tie ir atklāti nedemokrātiski izteikumi.

Kad mēs domājam par to, vai piešķirt tiesības kādai cilvēku grupai, ņemot vērā viņu "lietderību", mēs risinājām jautājumu par to, kas ir demokrātija. Vai tā patiešām ir labākā pārvaldes forma? Es esmu pārliecināts, ka tā ir, tāpēc tādi argumenti manās acīs ir bezjēdzīgi.

Vēl viens argumentu paveids ir atgādinājumi par to, ka naturalizācija vēl aizvien pastāv: "Daži nepilsoņi varēja naturalizēties, kāpēc citi nevar?", "Viņi vienkārši ir pārāk slinki, lai nokārtotu latviešu valodas eksāmenu."

Neiedziļināšos "naturalizācijas" sitēmas pazemojošajās niansēs un neskaidrošu, kāpēc tā nekad nav strādājusi (kopš 1995. gada naturalizējušies tikai 20% nepilsoņu; viņu skaita būtiskā lejupslīde ir saistīta ar iedzīvotāju skaita dabisko sarukumu un emigrāciju). Sākot tādu dialogu, tu automātiski legalizē "nepilsoņa" statusu. Tā mēs atgriežamies pie jautājuma: kas tie tādi "mēs" esam, kas var nosūtīt citus kārtot eksāmenu?

Un vēl viens jautājums: kāpēc patiesībā pirms trīsdesmit gadiem sākās revolūcija? Vai tā bija TIKAI nacionālā revolūcija? Cik daudzi no tiem, kas 90. gados izgāja ielās, pieprasīja demokrātiju, ieskaitot visus tās principus, priekšrocības un pienākumus? Cik daudzi vienkārši gribēja būt neatkarīgi no PSRS un nevarēja ne iedomāties, kas tā tāda ir – demokrātija?

Protams, tas ir pārāk sarežģīts jautājums, lai to apspriestu publikācijā Facebook.

Pat ja rīt visiem nepilsoņiem piešķirs pilsonību, nepilsonības sekas būs jūtamas vēl vairākas paaudzes.

Tomēr pagaidām, kamēr situācija ir tāda, kāda tā ir, es uzskatu, ka Latvijas prezidenta formulējums intervijā vienai vācu avīzei par protestiem Baltkrievijā ir dīvains. "Kā demokrātiskai valstij, mums jāparāda solidaritāte ar Baltkrievijas tautu, ka cīnās par demokrātiju un brīvām vēlēšanām," viņš teica.

Piekrītu, tas mums jādara. Protams, Latvijā ir virkne demokrātisku institūtu. Taču, manuprāt, ir nepareizi dēvēt to par demokrātisku valsti," viņš konstatēja.

23
Tagi:
nepilsoņi, Latvija
Pēc temata
Nevis Valsts valodas diena, bet Kauna diena: Levitam atgādina par nepilsoņiem
Kam izdevīgi krāpt Latvijas tautu: izkliedēsim mītus par krievu skolām
Latvijas eksprezidents: nepilsoņiem dvēselē vēl dzīvo PSRS
ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo

ASV draud sakāve. Kāpēc Vašingtona atjaunojusi sankcijas pret Teherānu

23
(atjaunots 11:56 23.09.2020)
Savienotās Valstis pilnā apjomā atjaunojušas sankcijas pret Irānu. Valsts departaments apgalvo, ka Teherāna nepildot "kodoldarījuma" nosacījumus.

ANO un Eiropas Savienība uzskata, ka amerikāņu argumenti nav pārliecinoši, un atteicās pievienoties Vašingtonai. Ko cenšas panākt Baltais nams un kāda ir starptautiskā nostāja? Par to portālā RIA Novosti pastāstīja Galija Ibragimova.

Vienpusējs spiediens

"ANO Drošības padome nepagarināja ieroču piegāžu embargo Irānai. Tomēr ASV nolēma rīkoties un atjaunoja sancijas. Tagad tās ir ne tikai pret Teherānu, bet arī pret visiem embargo pārkāpējiem," paziņoja Maiks Pompeo un aicināja ES atbalstīt Vašingtonu.

Tomēr reakcija bija pretēja. Vācijas, Lielbritānijas un Francijas ārlietu ministri nosodīja Baltā nama soli.

"2018. gada 8. maijā ASV izstājās no Visaptverošā rīcības plāna Irānas kodolprogrammas ierobežošanai un vairs nav "darījuma" loceklis. Šī iemesla dēļ jebkādiem Vašingtonas lēmumiem nav juridiska spēka," atzīmēja "eirotrijotnes" ministri.

Parīze, Berlīne un Londona turpinās vājināt sankcijas. Ministri atgādināja, ka ierobežojumu atcelšānu paredz ANO Drošības padomes rezolūcija 2231.

Šis dokuments ofiiciāli apstiprināja 2015. gadā saskaņoto "kodoldarījumu".

"Mēs pastāvīgi atbalstījām tā saglabāšanu un turpināsim tā rīkoties," akcentēja eiropieši.

Eiropas solījumi

Donalds Tramps izstājās no "darījuma" pirms diviem gadiem, aizbildinoties ar to, ka Teherāna slepus attīsta kodolprogrammu. Nekādus pierādījumus viņš neminēja, tomēr pieprasīja sankciju atjaunošanu. Krievija, Ķīna un Eiropa to nosodīja un uzsvēra, ka dokuments saglabās spēku arī bez ASV. Vācija, Francija un Lielbritānija par apstiprināja īpašu likumu, kas ļāva kompānijām sadarboties ar Irānu. Lai nebūtu jābīstas no ASV spiediena, tika izstrādāts īpašs finansiālais mehānisms INSTEX.

Efekts gan bija ierobežots. Kompānijas tik un tā pameta Irānas tirgu, republikas ekonomikā iestājās lejupslīde. Sadarbību ar Teherānu pārtrauca pat ķīnieši, lai arī Pekina nosodīja ASV sankcijas.

Irānas valdība nolēma nogaidīt cerībā, ka eiropiešiem izdosies pārliecināt Vašingtonu atteikties no biznesa vajāšanas. Taču ārvalstu kompānijas pameta valsti, un cerības, ka Vašingtona atmaigs, tēpēc Teherāna pakāpeniski atteicās no kodolprogrammas ierobežojumiem.

Formāli Visaptverošais rīcības plāns darbojas, taču "darījuma" dalībnieku savstarpējie pārmetumi mazina uzticību tam. Teherānas atteikšanos ievērot dokumenta noteikumus Vašingtona izmanto kā galveno argumentu jaunajā uzbrukumā "ajatollu režīmam" – tā ASV mediji dēvē Irānas politisko sistēmu. 

"Nepieļaut embargo atcelšanu"

Amerikāņi ir nobažījušies par to, ka 18. oktobrī tiks atcelts ieroču embargo, kas vērsts pret Teherānu. Šīs bažas vairo Irānas kaimiņi.

Piemēram, Izraēla, Saūda Arābija, Bahreina, Kuveita norāda, ka pēc aizliegumu atcelšanas republika iegādāsies Krievijā un Ķīnā PGA līdzekļus un mūsdienīgus iznīcinātājus. Tas nostiprinās Irānu un sarežģīs situāciju reģionā. Lai to nepieļautu, Teherānas pretinieki rīkojas ar ASV starpniecību.

Augustā amerikāņi iesniedza ANO Drošības padomē rezolūciju par ieroču embargo pagarināšanu, skaidrojot, ka Teherāna apbruņo "Hesbollah" Libānā un Sīrijā, kā arī šiītu kaujiniekus Irākā, kas ne vienu vien reizi provocējuši sadursmes ar vietējiem karavīriem.

Francija, Vācija un Lielbritānija piekrīt amerikāņu bažām, taču ierosinājumu neatbalstīja. Krievija un Ķīna lika saprast, ka bloķēs visus ASV soļus šajā virzienā. Savukārt Irāna paziņoja: tāda rezolūcija pārvilks krustu "kodoldarījumam".

ANO Drošības padome noraidīja ASV projektu. Jau nedēļu vēlāk Valsts departaments nāca klajā ar dokumentiem, kuri it kā pierādot plāna paredzēto Teherānas saistību pārkāpumus. Tajos runa ir par to, ka bagātinātā urāna krājumi Irānā pārsnieguši noteikto normu – 300 kilogramus. Maiks Pompeo neslēpa, ka Vašingtona vēlas atjaunot sankcijas pilnā apjomā. ANO DP atgādināja: ASV nevar spriest par "darījuma" ievērošanu, jo izstājušās no tā. ASV atbildēja, ka vēl joprojām ir viena no valstīm, kas apstiprināja rezolūciju 2231, tātad tās saglabā tiesības uz sankcijām. Vienlaikus ASV norādīja: ja 30 dienu laikā pēc sūdzības iesniegšanas Irāna nespers soļus, sankcijas atjaunosies. Termiņš beidzies 20. septembrī.

Nogaidīšana

"ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs atsaucās uz vienprātības trūkumu DP un iebilda pret sankciju atjaunošānu. ASV lēmumu ignorēja IAEA, asi kritizēja Eiropā. Vašingtona ir nonākusi visnotaļ pazemojošā stāvoklī," uzskata Maskavas valsts starptautisko attiecību institūta Starptautisko pētījumu institūta Eiroatlantiskās drošības centra vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Andrejs Baklickis.

Tomēr eksperts pieļāva, ka ASV sankcijas nobiedēs ārvalstu bizness. Ja ieroču embargo tiks atcelts, daudzi tomēr nevēlēsies tirgot ar Irānu. Draudi nonākt zem ASV spiediena šķitīs svarīgāki. Taču arī tādos apstākļos Vašingtonas rīcība šķiet pārlieka.

"Eiropas likumdošana paredz ieroču embargo līdz 2023. gadam. Tāpēc pat gadījumā, ja starptautiskie aizliegumi tiks atcelti, ES nevarēs sadarboties ar Teherānu šajā jomā. Krievijā un Ķīnā situācija ir vēl interesantāka. Kompānijas no šīm valstīm, kas potenciāli varētu pārdot bruņojumu Irānai, jau ir sankciju sarakstos. Nekas nekavē tās noslēgt skaļu darījumu ar Teherānu pēc embargo atcelšanas. Tas nenozīmē, ka bruņojums nekavējoties nonāks Irānā, tomēr ASV morālā sakāve ir acīmredzama," sprieda eksperts.

Speciālists starptautisko attiecību jomā Rafaels Satarovs (ASV) pievērsa uzmanību tam, ka Teherānas reakcija uz ASV vienpusējām sankcijām bija ieturēta. Viņš konstatēja, ka Irānas valdība nevēlas saasināt situāciju pirms prezidenta vēlēšanām Amerikā.

"Islāma Republika saprot, ka jebkāds ass izteikums par ASV tikai kaitēs. Tramps nekavējoties pavērsīs savā labā kārtējo krīzi ar Irānu un pastiprinās spiedienu. Pie tam tagad Eiropa, Krievija, Ķīna, ANO ir Irānas pusē. Verbālai konfrontācijai nav nozīmes. Bet vienpusējām sankcijām nav starptautiski atzīta likuma spēka," uzskata Satarovs.

Arī citi eksperti bija vienisprātis: ja ASV prezidenta posteni ieņems Džo Baidens, amerikāņi varētu atgriezties pie Visaptverošā rīcības plāna. Tomēr Trampa prezidentūras gados situācija ap Irānu ir mainījusies. Tāpēc atgriešanās pie "darījuma" nebūs vienkārša.

23
Tagi:
drošība, ANO, Krievija, Ķīna, Eiropas Savienība, Irāna, ASV
Pēc temata
Līdz ar karu Irākā sākās Amerikas sakāve. Kā tas notika?
Krievijas prezidents ierosinājis ANO Drošības padomes locekļu videotikšanos
Trampa padomnieks atzinis ASV sakāvi ANO Drošības padomē
Sankcijas pret Irānu: ASV viedoklis un nepareizais
Valdis Keris

Mediķu arodbiedrības vadītājs no jauna pieprasījis Viņķeles demisiju

0
(atjaunots 09:29 24.09.2020)
Veselības ministre ierosinājusi vienoties ar mediķiem par iespēju atvēlēt pacientu vajadzībām daļu līdzekļu, kas novirzīti veselības aprūpes personāla atalgojumam.

RĪGA, 24. septembris — Sputnik. Premjeram Krišjānim Kariņam būtu jāizvērtē veselības ministres Ilzes Viņķeles atbilstība ieņemajam amatam. Tādu viedokli intervijā Latvijas Radio pauda Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) vadītājs Valdis Keris.

Koalīcijas partiju saskaņotajā 2021. gada budžeta projektā cita starpā atvēlēti 183 miljoni eiro mediķu atalgojuma palielināšanai.

Keris kritiski izvērtēja Viņķeles izteikumus par to, ka nākamā gada budžetā papildu līdzekļi tiks atvēlēti mediķiem, taču ne pacientiem, tāpēc viņa mēģināšot vienoties ar mediķiem par to, lai daļa saņemtā finansējuma tiktu novirzīta pacientu vajadzībām.

Arodbiedrības vadītājs ministres aicinājumu novērtēja kā mēģinājumu sarīdīt pacientus ar ārstiem un nosauca to par nelikumīgu. Pēc viņa domām, tas varētu kļūt par pamatu, vērtējot ministres Ilzes Viņķeles atbilstību amatam.

Viņš atklāja, ka pieprasīs, lai nozares vajadzībām saņemtie papildu līdzekļi tiktu novirzīti tikai algu paaugstinašanai. Pēc viņa domām, 183 milj. eiro novirzīšana algu pielikumam būs obligāts nosacījums, ko paredz likums, un, protams, tā ir laba ziņa. Keris piezīmēja, ka šajā ziņā valdībai nekas nav pārmetams, tātad nav pamata protestiem.

Keris akcentēja, ka nozarē vēl ir daudz darāmā, jo līdzekļu trūkums vēl joprojām ir vērā ņemams.

Viņš atgādināja, ka arodbiedrība jau sen izteikusi neuzticību Viņķelei un arodbiedrība no šī viedokļa neatsakās.

Pērnā gada novembrī notika visas Latvijas veselības aprūpes darbinieku streiks – viņi bija sašutuši par to, ka 2020. gada budžetā nav atvēlēti pietiekami līdzekļi viņu algas palielināšanai. Mediķi pieprasīja Saeimas atlaišanu un Viņķeles demisiju, taču nepanāca ne vienu, ne otru.

0
Tagi:
mediķi, Ilze Viņķele, Valdis Keris, veselība
Pēc temata
Latviešu izcelsmes ārsts sola mediķu aizplūšanu un pats arī brauc prom
Meli industriālos apmēros: Dombrovskis izanalizēja valdības lēmumus
Latvijā samazinās ārstu skaits
Citādi gaidiet protestus: jaunie ārsti uzstāj uz 30% algas pielikuma