Politologs Gevorgs Mirzajans

Putina injekcija: no Krievija glābj Ameriku?

92
(atjaunots 15:00 14.01.2017)
Neskatoties uz visai skarbiem izteikumiem par Maskavu, Donaldam Trampam nepieciešama attiecību normalizācija ar Krieviju, uzskata politologs Gevorgs Mirzajans.

Paradokss, taču, kā noskaidrojās ASV jaunievēlētā prezidenta preses konferencē, attiecības ar Krieviju vēl joprojām ir viens no svarīgākajiem jautājumiem amerikāņu iekšpolitikā. Žurnālistus un Trampa pretiniekus no politologu vidus interesē, kā, kad un ar kādiem noteikumiem jaunais prezidents nodos savu valsti Vladimiram Putinam. Savukārt Tramps, gluži pretēji, gatavojas ar Putina palīdzību nostiprināt un ārstēt Ameriku.

Ar Maskavu pa Trampu

No vienas puses, Trampa pretiniekus var saprast – viņu rīcībā pašlaik nav īpaši daudz instrumentu Donalda Trampa diskreditācijai. Viņš vēl nav "sagāzis podus" prezidenta postenī, pie tam, kā pats Tramps norādīja, stāsts par viņa nodokļu privilēģijām interesē tikai žurnālistus, bet apšaubāmi soļi, piemēram, draudi autoražotājiem, kuri vēlas izvest biznesu uz citām valstīm, pagaidām nesuši tikai nožēlu no "blandīgo firmu" puses, atgriešanos un jaunu darba vietu radīšanu ASV. Trampofobiem nav ko iebilst.

Savukārt Krievijas tēmā plašas āres sapņiem un nākotnei viņiem paver sentences, sākot no Trampa seksuālo izvirtību aprakstiem Maskavas viesnīcās, kurās viņu it kā esot pieķēris FDD, un beidzot ar mājieniem par nacionālo nodevību. Pie tam šiem vārdiem pat nav vajadzīgi pierādījumi, jo, pateicoties mediju pūlēm, Krievija jau ir kļuvusi par izvirtības perēkli, bet Putins – par vispasaules manipulatoru. Tāpēc reiz godājamais izdevums CNN var atļauties publicēt atklāti nepatiesu un nepamatotu materiālu ar atklātām jaunievēlētā valsts vadītāja apsūdzībām – materiālu, ko noniecinātu daudzi mazpazīstami mediji.

Līdz ar to Trampa preses konferencē lielākā daļa jautājumu skāra Krievijas tēmu – FDD iespējamo kompromitējošo materiālu, hakeru uzbrukumus un paša Trampa attieksmi pret Putinu.

Izskatījās, ka Tramps žurnālistu jautājumu krustugunīs zaudējis pamatu zem kājām (tāpat kā Rekss Tilersons tajā pašā dienā Kongresā sēdē par viņa iecelšanu valsts sekretāra amatā). Abi par politiķiem kļuvušie biznesmeņi par Maskavu izteicās visai skarbi: atzina krievu hakeru uzbrukumus, paziņoja, ka esot gatavi apturēt Putinu. Tramps norādīja: ja attiecības ar Putinu nenokārtosies, un šāds variants esot "ļoti iespējams", viņš īstenošot ārkārtīgi skarbu politiku pret Krieviju, daudz skarbāku, nekā būtu varējusi piedāvāt Hilarija (Klintone – red.).

Taču nekādas kapitulācijas nebija. Prezidents un viņa valsts sekretārs paziņoja to, kas viņiem tobrīd bija jāsaka, ņemot vērā: a) viņi vēl nav pie stūres, un nav arī nekādu panākumu Krievijas un ASV attiecībās, uz kuru pamata viņi varētu apliecināt, ka izraudzījušies pareizu kursu, b) nevajag kaitināt Kongresā sēdošos rusofobus, kuriem jāapstiprina viņa iecelšana amatā. Patiesībā Trampam attiecību normalizācija ar Krieviju ir ļoti vajadzīga, pat nepieciešama.

Papus netiek galā

Tikai retam cilvēkam nav skaidrs, ka patlaban Krievijas un ASV attiecībās iestājusies dziļa krīze. Pie tam tā nav situatīva (tikai ar Sīriju, Ukrainu, pārāk stipru Putinu vai pārāk vāju Obamu saistīta) krīze – tai ir sistemātisks raksturs.

Pēc aukstā kara beigām veidotais valstu attiecību formāts neatbilst XXI gs. pirmās desmitgades reālijām. Krievija vairs nav pieradināts un izdresēts ienaidnieks, gatavs pakļauties "Vašingtonas apgabala komitejas" norādījumiem vienkārši tāpēc, lai viņai būtu tas gods saukties par rietumu ģimenes locekli. Bet Savienotās Valstis vairs nevar pildīt vispasaules hegemona un pasaules ģimenes galvas lomu – resursu trūkuma un nepārdomātu darbību rezultātā Amerika ir zaudējusi vairākus ietekmes instrumentus, it īpaši "maigā spēka" jomā.

Minētā fakta neizpratne vai nevēlēšanās to atzīt kļuva par Obamas "atiestatīšanas" kļūdu. Prezidentam šķita, ka atliek tikai personīga "atiestatīšana" – attiecības uzlabosies, tiklīdz Maskavai tiks piedāvāts piedot visus iepriekšējos savstarpējos grēkus. Taču, kā jau bija gaidāms, operatīvās atmiņas tīrīšana, pie tam saglabājot vīrusu inficētu cieto disku, noveda tikai pie jaunas pārslodzes, ko vēl padziļināja nesekmīgā samierināšanās mēģinājuma sagādātā savstarpēja vilšanās.

Krievija, Kremlis. Foto no arhīva
© Sputnik / Владимир Сергеев

Toties Tramps piedāvā ne tikai atiestatīt operatīvo atmiņu, bet arī iztīrīt cieto disku – ar cieņu izturēties pret Krieviju un tās interesēm pēcpadomju telpā. Šajā gadījumā personīgā atiestatīšana un līderu simpātijas būs tikai papildinājums, lai arī nozīmīgs. "Putina simpātijas pret Trampu ir aktīvs, nevis traucēklis," – skaidro jaunievēlētais prezidents. Nav gan zināms, vai Trampam izdosies izmantot šo un citus aktīvus. Nav zināms, vai viņam šķēršļus neliks Kongress (kurš gatavo jaunu pret Maskavu vērstu sankciju paketi) vai simtiem citu problēmu. Un tomēr, ja Trampam izdosies vienoties ar Putinu, pavērsies ne tikai partnerības ēra Krievijas un ASV attiecībās, bet arī nopietni nostiprināsies ASV pozīcijas visā pasaulē, ja Krievijas un ASV attiecības tiks atbrīvotas no propagandas un idejiskajām pelavām. Paskatoties uz tām pragmatiski (kā skatās Putins un Tramps), kļūst skaidrs, ka Maskavai un Vašingtonai ir liels skaits interešu, sākot no kodolieroču neizplatīšanas un beidzot ar reālu cīņu pret ISIS. Taču šim nolūkam pusēm vēl jāizlemj, ko iesākt ar galveno skabargu Krievijas un ASV attiecībās – ar Ukrainu.

Ukrainas dzelonis

Pašas kampaņas gaitā Trams jau ne vienu reizi vien ir paziņojis, ka ir gatavs no jauna izvērtēt Ukrainas režīma atbalstu. Eksperti ir pārliecināti, ka Ukrainas jautājums kļūs par vienu no kaulēšanās priekšmetiem abu pragmatisko līderu turpmākajās pārrunās. Te nu slēpjas ironija: šajā jautājumā Putins pat var nepieprasīt lielas kompensācijas. Atbalsta sniegšanu Ukrainas režīmam Donalds Tramps vēlas pārtraukt tikpat stipri, kā to vēlas Vladimirs Putins. Motīvu ir daudz. To vidū ir gan Trampa aizvainojums pret Ukrainas valdību, kura visas kampaņas gaitā ne tikai juta līdzi Hilarijai, bet arī nodeva viņai materiālus par republikāņu kandidāta līdzgaitniekiem (kuri agrāk strādāja Ukrainā). Acīmredzama ir prezidenta nevēlēšanās būt saistītam ar režīmu, kas diskreditē pašu "demokrātiskās revolūcijas" jēdzienu, nevēlas īstenot vajadzīgās ekonomiskās reformas un pielikt punktu pilsoņu karam ar nacionālā kompromisa palīdzību. Skaidrs ir arī tas, ka pašreizējā Ukrainas valdība vienkārši nav spējīga mainīt savu izturēšanos atbilstoši Trampa kursam – rusofobija ir viens no Petro Porošenko un viņa komandas leģitimitātes galvenajiem balstiem.

Tomēr svarīgākais Trampa motīvs par labu Ukrainas kārts nomešanai ir viņa vēlme pavērst Maskavu ar seju pret Rietumiem. Labi zināms, ka Savienotās Valstis ļoti uztrauc Krievijas un Ķīnas ciešā sadarbība, kas būtiski palielina Ķīnas spēkus iespējamajā nākotnes sadursmē ar ASV (ko Tramps jau ir iniciējis ar savu rīcību attiecībās ar Taizemi). Likteņa ironija: iespējams, Krievija priecātos par iespēju drusciņ atiet malā no Ķīnas, taču izvēles nav – konflikts ar Rietumiem neatstāj tai alternatīvas iespējas ārpolitikā.

Lai parādītos alternatīva, konflikts ir jāatrisina, un tas nav iespējams, ja netiks noregulēta vai vismaz dziļi iesaldēta krīze Ukrainā. Savukārt šim nolūkam Porošenko un Ukrainas elites saprātīgākajiem pārstāvjiem ir jāieskaidro, ka amerikāņu atbalsts – politiskais, morālais, materiālais un zināmos apstākļos arī militārais – krasi samazināsies. Šajā situācijā Ukrainas valdība būs spiesta meklēt kopīgu valodu ar Maskavu, piemēram, Minskas protokolu īstenošanas jautājumos, kas nepieciešama gan Putinam, gan Trampam.

Autora uzskati var neatbilst redakcijas viedoklim.

92
Pēc temata
Man nav sakara ar Krieviju! – Tramps atbildējis uz ziņām par kompromitējošo informāciju
Tramps pieļauj sankciju atcelšanu pret Krieviju
Donalda Trampa atbilde uz izlūkdienestu ziņojumu
Ungārijas parlamenta ēka, foto no arhīva

Vai dzelzs priekškars apturēs transpersonas?

7
(atjaunots 14:50 29.05.2020)
Eiropa aizspēlēsies tiktāl, ka starp tās rietumiem un austrumiem pacelsies jauns dzelzs priekškars. Tikai ne koronavīrusa dēļ. Ir spēcīgākas un Eiropas vienotībai šausmīgākas lietas.

"Šis lēmums atgrūž Ungāriju atpakaļ Viduslaikos!" Ko tad īsti tik briesmīgu padarījusi Budapešta, lai visa progresīvā cilvēce vārītos tādās dusmās? Par to portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Pavisam nesen Ungārijas valdību lamāja par pieņemto likumu, kas dāvāja Viktora Orbana valdībai ārkārtas pilnvaras pandēmijas apkarošanai ieviestā ārkārtējā stāvokļa dēļ. Ungārijai jānosaka politiskā karantīna! Nē, pavisam jāizslēdz no ES! Bļāvieni bija skaļi, tomēr Orbanu lamā jau visus desmit gadus, kopš viņš ieņēmis premjera amatu otro reizi. Lamā par visu pēc kārtas: par Konstitūciju, par Ungārijas likumiem, kas neatbilst ES normām, par tiesnešu un preses kontroli, par atteikšanos uzņemt migrantus, par kristīgo vērtību aizstāvēšanu. Ungārija izturas izaicinoši, noraida gandrīz visas eiropeiskās vērtības, tomēr no ES joprojām saņem vairāk nekā atdod. Budapeštā saprot, ka neviens valsti no ES neizslēgs, turklāt Orbanu atbalsta tautas vairākums. Protams, ir arī attīstīta opozīcija, uz kuras izteikumiem reaģē "pasaule".

Geju gājiens Stambulā, foto no arhīva
© Sputnik / Андрей Стенин

Par "Viduslaikiem" organizācijas Amnesty International filiāle Ungārijā nodēvēja nesen parlamenta apstiprinātos likumu grozījumus, kuri paredz, ka valsts pilsoņi nevarēs mainīt savu dzimumu. Nē, ne jau dzīvē – dzimuma nomaiņas operācija un pārējās mežonības valstī nav aizliegtas, toties dokumentos tagad ailes "dzimums" vietā būs "dzimums dzimšanas brīdī". Tātad to vairs mainīt nevarēs, pat ar tādām burvestībām kā "mammu, dzemdē mani atpakaļ".

Vai tas pārkāpj transpersonu un visu pārējo personu tiesības, kuri nolēmuši, ka stāv pāri Dievam (vai dabai, ja Dievs ir atcelts) un zin, kas viņi ir patiesībā? Tikai dokumentos, jo viņi nevarēs saņemt savām vēlmēm atbilstošu dokumentu, jo, kā īpaši precizēja Ungārijas valdība, "bērna bioloģiskā dzimuma reģistrācija dzimšanas apliecībā neietekmē vīriešu un sieviešu tiesības brīvi paust un praktizēt savu identitāti atkarībā no viņu vēlmes". Vēl vairāk – Ungārijā nav mazums transpersonu un citu LGBT pārstāvju, neviens pie viņiem gultā degunu nebāž un viņu uzvedībai "nepiekasās".

Tomēr valdībai ir jāskatās uz reālo pasauli. Patiešām – tagad vēl tikai pieprasa tiesības brīvi izvēlēties vienu no diviem dzimumiem, bet tālāk ies jautrāk: kā jau ierasts dažos attīstītos ASV štatos, cilvēki sāks aizstāvēt tiesības izvēlēties vienu no pussimta universitātēs sagudrotu "dzimumu". Ko darīt valstij? Ja gribat, uzskatiet sevi kaut par hobitiem, lūdzu, tā ir jūsu darīšana, tikai valsts jūsu spēlītēs nepiedalīsies.

Lielākā daļa sabiedrības valdību atbalsta – maģāri, kuri Eiropā ieradās pēdējie, nebūtu saglabājušies viņiem svešo tautību naidīgajā ielenkumā, ja nebūtu turējušies pie savas identitātes, nacionālās un reliģiskās. Tāpēc tagad viņi atkal aizstāv savas tiesības uz dzīvi, vēlas saglabāt ungāru tautu uz nākamajiem tūkstoš gadiem. Draudu ir daudz, it īpaši dzimstības krišanās, kas nepārsniedz mirstību jau vairāk nekā divdesmit gadus.

Protams, varētu jau mēģināt risināt problēmu a la Europe: ievest migrantus, kam ar dzimstību viss kārtībā. Taču dīvainis Orbans tā vietā sāk programmu "Ģimene ir galvenā", kas paredz privilēģijas daudzbērnu ģimenēm un visiem, kas vēlas laist pasaulē jaunus ungārus. Un negrib uzņemt migrantus. Par to viņš atkal dabūja pa mici no ES. Vēl viņš visiem spēkiem aizsargā tradīcijas, ticību un vērtības – pārsteidzoša nekaunība mūsdienu Eiropā. Valsts pat nesen atteicās no dalības Eirovīzijā, oficiālu skaidrojumu nesniedza, toties izskanēja neoficiāli komentāri par konkursa pār malām plūstošo "zilumu". Turklāt vēl – ak, šausmas! – ieraksta konstitūcijā laulību kā vīrieša un sievietes savienību!

Skaidrs, ka tāpat vien Ungāriju nevar likt mierā – tā tomēr ir ES locekle un ar savu piemēru samaitā citas valstis. Jāsaka gan, ka ES arī bez ungāriem ir pietiekami daudz tautu, kas nevēlas padevīgi nokāpt no vēstures skatuves. Itāļi un grieķi, tie paši poļi un slovāki līdz ar viņu katolicismu, pareizticīgie rumāņi un bulgāri. Lielākā daļa šo tautu atrodas Austrumeiropā – bijušā dzelzs priekškara viņā pusē. Hmmm. Kāpēc tad bijušā?

Nesenajā LGBT sanākšanā tika pieņemts paziņojums par to, ka Eiropu jau sadalījis jauns dzelzs priekškars – sak, 30 gadus pēc komunisma krišanas kontinenta austrumos ienākusi homofobija, dzimumu naids un diskriminācija. Skaidrs, ka to visu pamato ar vecā režīma smago mantojumu: ilgi dzīvojuši zem totalitārisma (sarkanā un krievu) jūga, tāpēc viņi ir tādi atpalikuši ksenofobi. Nav nekādas jēgas strīdēties ar progresīvajiem eiropiešiem un atgādināt, ka atšķirības starp Austrumeiropu un Rietumeiropu ir tūkstošiem gadu vecas.

Sava dzīvesziņa un sava tauta ir jāaizsargā, taču strīdēties nav vērts – lai dzīvo savā iedomātajā pasaulītē ar desmitiem dzimumu, pasaulē, kas savas anticilvēciskās būtības dēļ nav ilga, tā nespēj dot pēcnācējus. Nav jābūt ungāru katolim vai pareizticīgam krievam, lai saprastu vienkāršu lietu: dzimumu mainīt nav iespējams. Var dzert tabletes, taisīt operācijas, staigāt pie psihologa, tomēr dzimums, ar kādu tu esi dzimis, no tā nemainīsies. Tas būs izkropļots, tāpat kā tauta, kas noticējusi šīm muļķībām.

"Neglītums nogalinās," teica Dostojevskis. Tomēr šajā gadījumā ateistus, kuri tic dzimuma maiņai, nogalinās arī elementārs antizinātniskums. "Tumšais laikmets" nav Viduslaikos. Tas slēpjas tajā, ko gatavo amorālie un neizglītotie "dzimumu daudzveidības" ideologi.

7
Tagi:
Ungārija, Eiropa, LGBT
Pēc temata
Vai Latvijā legalizēs partnerattiecības? Saeima apspriežas
Eiropas pēdās: Igaunijas augstskolas ievieš LGBT mācību
Politologs: protesti pret LGBT Igaunijā liecina par veselīgu sabiedrību
Putins atbildēja uz Eltona Džona iebildumiem
Baltā māja, Vašingtons. Foto no arhīva

ASV tēlo cēlsirdīgu policistu attiecībās ar Vāciju

16
(atjaunots 12:57 29.05.2020)
Savienoto Valstu ārpolitikai bieži tiek pārmests pārlieks tiešums – daudzi uzskata, ka te meklējami daudzu tās neveiksmju iemesli.

Jo interesantāk ir konstatēt, ka pulveris vēl ir sauss – amerikāņu diplomātija pūlas būvēt sarežģītas daudzpakāpju kombinācijas, un atliek malā rupjo spēku un direktīvās metodes, kas patiešām darbojas aizvien sliktāk un sliktāk, portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.

Spilgts piemērs – intriga, kas patlaban izvēršas ap Krieviju, Vāciju, Poliju un Atvērto debesu līgumu (ADL).

Kā zināms, aizvadītajā nedēļā ASV prezidents informēja par izstāšanos no ADL un vainu par to uzvēla Krievijai.

Vašingtonas viedokli sīkāk aprakstīja Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos intervijā izdevumam Bild. Tur Roberts O’Braiens nosauca Kaļiņingradas apgabalu par "dunci Eiropas sirdī" – "armijas bāzi, kas piebāzta ar moderniem ieročiem un raķetēm". Viņš pārmeta Maskavai, ka amerikāņiem netika ļauts aplidot reģionu ADL ietvaros.

Diezin vai tā ir nejauša sakritība, ka komentārs tika sniegts vācu presei. Šķiet, visā šajā stāstā par ASV izstāšanos no līguma mērķis ir VFR, nevis Krievija. Tā galvenais uzdevums – atjaunot aizokeāna kontroli pār Vācijas eliti, kas, izvairoties no tiešas konfrontācijas ar Vašingtonu, cenšas atjaunot savas valsts suverenitāti.

Maija sākumā Vācijā atsākās diskusija par valstī dislocētā amerikāņu kodolarsenāla likteni. To ierosināja Sociāldemokrātiskās partijas frakcijas vadītājs Bundestāgā Rolfs Mitcenihs, kurš atbalstīja kodolieroču izvešanu no VFR teritorijas. Izcēlās skandāls, deputātu un viņa domubiedrus asi kritizēja: viņi esot zaudējuši politiskās orientēšanās iemaņas un neprotot atšķirt draugus no ienaidniekiem. Citu starpā pret ierosinājumu iebilda Vācijas ārlietu ministrs, SDP biedrs Haiko Māss.

Vētrainās reakcijas iemesls ir saprotams: 84% vāciešu iebilst pret kodolieročiem valstī. Kad valsts politika tik radikāli nesakrīt ar sabiedrisko viedokli, protams, politiskajiem spēkiem, kuri to īsteno, rodas grūtības.

Situācija ir vēl jo nepatīkamāka tāpēc, ka tās pamatā ir nauda. Liela nauda. Runa ir par Vācijas kara lidmašīnu iepirkumiem, kas paredzēti NATO kodolieroču kopīgas lietošanas programmai. Liela daļa piešķirto līdzekļu, protams, aizies uz ASV, jo pārsvarā iegādātas to F/A-18F un daļēji arī Eiropā ražotās Eurofighter, ko nāksies pilnveidot kodolieroču pielietošanai. Tās modificēs amerikāņi, bet maksās – vācieši.

Politologs Mihails Smoļins, foto no arhīva
© Foto : из личного архива Михаила Смолина

Vāciešu iekšējie strīdi piesaistīja Vašingtonas uzmanību. Mēneša vidū ASV vēstnieks Berlīnē Ričards Grenels aicināja Vāciju "pildīt saistības sabiedroto priekšā un pastāvīgi investēt līdzekļus alianses kolektīvajā kodolpoktenciālā". Dienu vēlāk ASV vēstniece Varšavā Džordžeta Mosbahere pieļāva, ka ASV varētu pārdislocēt kodolieročus uz Poliju, kas "precīzi pilda savas saistības, apzinās riskus un atrodas NATO austrumu flangā".

Nav pirmā reize, kad divi vēstnieki rīkojas saliedēti, spēlējot uz divu valstu ambīciju, aizvainojumu un baiļu stīgām. Pagājušā gada augustā gadījās līdzīga situācija: vēstnieks Berlīnē ierunājās, ka daļa amerikāņu karavīru no VFR varētu pārdislocēties uz Poliju, ja vācieši nepalielinās aizsardzības izdevumus līdz NATO Statūtos paredzētajiem 2% no IKP.

Tomēr ir viena problēma: strādājot Vācijā, divu gadu laikā Grenels ir radījis milzu aizkaitinājumu ar savu nekaunīgo attieksmi un neslēptajiem centieniem pozicionēt sevi kā okupācijas administrācijas vadītāju valstī. Tiesa, šķiet, problēma tiks atrisināta: mediji jau informēja, ka tuvākajās nedēļās vēstnieks plāno pamest ieņemamo posteni.

Tā nu visu šo finansiālo, militāro un politisko kašķu fonā ASV paziņoja, ka izstājas no ADL – Krievijas dēļ, kura vācu pērli – Kēnigsbergu esot pārvērtusi par Kaļiņingradu, kas žvadzina ieročus un apdraud visu Eiropu.

Donalda Trampa prezidentūras laikā ir kļuvis skaidrs, ka tagadējā amerikāņu prezidenta acīs nekādām starptautiskajām organizācijām un līgumiem nav ne mazākās vērtības. Tos visus var izmantot ērtā brīdī un izmest mēslainē, kā tas jau noticis ar Līgumu par vidēja un maza darbības rādiusa raķešu likvidāciju. Vašingtonas draudi ANO, PTO, PVO un daudzām citām pasaules politiskās sistēmas struktūrām jau kļuvuši par ikdienu, un nav ne mazāko šaubu – ASV tos patiešām var īstenot.

Tādā kontekstā amerikāņu lēmums upurēt ADL izskatās kā tīrais sīkums, toties ļauj atgādināt Berlīnei par transatlantiskās solidaritātes nozīmi, izmantojot "krievu draudus" un uzkāpjot uz sāpīgas varžacs – "zaudētā reģiona". Vārdu sakot, skaista kombinācija "trīs vienā". Savukārt informācijas noplūde par to, ka līdz idiosinkrāzijas lēkmēm novedušais vēstnieks varētu pamest posteni, piedevām dod mājienu par to, ka Vašingtona ir gatava attiecībās ar Berlīni likt pie malas pātagu (ko turēja rokās pēdējos gadus) un uzcienāt ar kaut ko garšīgu

Savukārt jautājumu par amerikāņu kodolieroču iespējamu pārdislokāciju, šķiet, vispareizāk novērtēja poļu žurnālisti. Izdevumā Rzeczpospolita atzīmēja, ka ASV, pretēji draudiem, nav izvedušas no Vācijas savus karavīrus, tātad Polijai nav vērts cerēt uz kodolieročiem. Protams, Varšavai tas ir aizvainojoši, it īpaši ņemot vērā tās lielvalstiskās ambīcijas un vērā ņemamās pūles sava ģeopolitiskā statusa celšanai. Taču tā gan ir pēdējā lieta, kas satrauc ASV.

16
Tagi:
Vācija, ASV
Baltijas pētījumu asociācijas prezidents, ekonomikas zinātņu doktors, Sanktpēterburgas valsts universitātes profesors Nikolajs Meževičs, foto no arhīva

Ekonomists: Baltkrievija tuvinājusies KF un atņēmusi Baltijai savus miljardus

0
(atjaunots 15:14 29.05.2020)
Katrs Baltijas politiķis ir gatavs bez sāls apēst savu kolēģi, ja viņš vājuma brīdī teiks, ka ar Krieviju vajag tirgoties. Politiski miermīlīgā Baltkrievija uz šī rēķina pelna miljardus.

RĪGA, 29. maijs – Sputnik. Baltijas valstis varētu uzlabot savu ekonomisko stāvokli sadarbībā ar Krieviju, tomēr par spīti pašu labumam turpina konfliktēt ar Maskavu, raksta neatkarīgais ģeopolitiskais analītiķis Pols Antonopuls rakstā portālam Infobrics.

Jebkurš speciālists Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Ekonomikas ministrijās ļoti labi saprot, kādu labumu nestu ekonomiskā sadarbība ar Krieviju, tomēr viss atduras pret "Baltijas tīģeru" politisko angažētību, sarunā ar Sputnik Latvija norādīja Baltijas pētījumu asociācijas prezidents, ekonomikas zinātņu doktors, Sanktpēterburgas valsts universitātes profesors Nikolajs Meževičs.

"Sadarbība lauksaimniecības jomā varētu nest Baltijai lielu naudu. Paskatīsimies uz Baltkrieviju, kura saņem miljardus, pārdodot Krievijai gaļu, dārzeņus, maizi un tā tālāk. Pie tam Baltijas valstis nav Baltkrievijas konkurenti Krievijas tirgū, jo politisku iemeslu dēļ tāds saprātīgs ekonomiskais risinājums nav kļuvis par realitāti," atzīmēja Meževičs.

Analītiķis atgādināja, ka 90. gados, neatkarības rītausmā Baltijas politiķi runāja par atkarību no padomju tirgus 90-96% apmērā.

"Tā bija patiesība, taču šie skaitļi jau sen atkāpušies vēsturē, un šodien tādas vienpusējas atkarības nav. Bija iespējams saglabāt Krieviju kā partneri ne 4.-5. vietā eksporta un importa operāciju ziņā, bet gan 2.-3. vietā, nerunājot jau par pirmo. Neizdodas politiskās angažētības dēļ. Katrs Baltijas politiķis ir gatavs bez sāls apēst savu kolēģi, ja viņš vājuma brīdī teiks, ka ar Krieviju vajag tirgoties," uzsvēra eksperts.

Krievijas un rietumvalstu attiecības pasliktinājās 2014. gadā, ņemot vērā situāciju ap Ukrainu un Krimu. Rietumi apsūdzēja Krieviju par iejaukšanos un ieviesa pret to ekonomiskās sankcijas. Maskava atbildēja ar pārtikas embargo.

Baltijas valstis aktīvi atbalsta pret Krieviju vērstās sankcijas, un rezultātā cietušas būtiskus zaudējumus. Eksperti vērtē, ka atsevišķos pārtikas eksporta posteņos Baltijas valstīm joprojām nav izdevies kompensēt kaitējumu pēc Krievijas tirgus zaudējuma. Cita starpā runa ir par zivju, piena un konditorejas produkciju.


0
Tagi:
Baltkrievija, tranzīts, Baltija
Pēc temata
Latvijas Dzelzceļam un ostām klāsies grūti: ministrs liek likmi uz aviāciju
"Latvijas Dzelzceļš" turpina atlaist darbiniekus
Pārkvalificēties vai aizbraukt: ko iesākt no darba atlaistajiem dzelzceļniekiem
Krievijas dzelzceļš informē par vilcienu satiksmes pārtraukšanu ar Latviju