Informācijas aģentūras Rossija segodņa vadītājs Dmitrijs Kiseļovs

Dmitrijs Kiseļovs: rusofobijas lēkmes ar laiku pāriet

147
(atjaunots 13:23 14.01.2017)
Informācijas aģentūras "Rossija segodņa" vadītājs Dmitrijs Kiseļovs atsauca atmiņā notikumus Viļņā 1991. gada janvārī, pastāstīja, kāpēc Lietuvas valdība atņēmusi viņam medaļu "Par brīvības ceļa apgaismošanu" un paskaidroja, kas patlaban traucē Baltijas valstīm atteikties no rusofobijas.

90. gadu sākumā pazīstamais žurnālists Dmitrijs Kiseļovs bija ziņu programmas TSN vadītājs Centrālajā televīzijā. Pēc uzbrukuma televīzijas tornim Viļņa viņš atteicās nolasīt ēterā oficiālo ziņojumu par notikumiem Lietuvā. Dmitrijs Kiseļovs intervijā Sputnik Lietuva korespondentei Marijai Šeludjakovai pastāstīja, ko viņš pats savām acīm novērojis Lietuvā.

RĪGA, 14. janvāris — Sputnik. Informācijas aģentūras "Rossija segodņa" vadītājs Dmitrijs Kiseļovs intervijā Sputnik Lietuva korespondentei Marijai Šeludjakovai pastāstīja, ko viņš pats savām acīm novērojis Baltijas republikā tālaika satraucošajās dienās.

— 1991. gada janvāris Viļņā: jūs tolaik bijāt Lietuvas galvaspilsētā? Kā vērtējāt notiekošo?

— Biju Viļņā pašā notikumu sākumā. Redzēju satraukto iedzīvotāju pūļus. Tolaik cilvēki gribēja izvēlēties savu attīstības ceļu. Viņi bija romantiski noskaņoti. Viņu cilvēciskās vēlmes radīja manī dziļas simpātijas. Man šķita, ka Baltijas republikas parādīs kustības virzienu visai mūsu lielajai valstij – Padomju Savienībai. 

Pēc tam izrādījās, ka Baltija tomēr nav gatava izšķirties par kompromisu. Trīs republikas mēs tolaik dēvējām par Baltiju ("Pribaltika"- red.). Tas bija tāds padomisks vārds, ko pašlaik izmanto reti, un kāds to var uzskatīt par aizvainojumu.

Taču tolaik "Baltija" skanēja lepni, jo Igaunijai, Latvijai un Lietuvai bija radīti īpaši apstākļi. Trīs salīdzinoši mazās tautas Padomju Savienībā saņēma dotācijas un privilēģijas, tā bija Padomju Savienības vitrīna, labvēlības un iecietības, – tolerances, kā tagad mēdz teikt, – simbols. Tolaik šis vārds nebija iegājies ne mūsu valstī, ne ārzemēs.

— Lūdzu, atgriezīsimies pie 1991. gada janvāra notikumiem. Jūs atteicāties nolasīt Centrālās televīzijas ēterā TASS ziņojumu par notikumiem pie Viļņas telecentra. Kādi bija jūsu motīvi? Jutāt līdzi Lietuvas nacionālajai kustībai? Iebildāt pret toreizējās Savienības varas iestāžu informācijas pasniegšanas metodēm? Iebildāt pret "Kremļa propagandu"?

— Ziniet, tas ir mīts par TASS ziņojumu. Patiesībā tas bija kaut kur Kremlī, PSRS prezidenta administrācijā sagatavots teksts, kā tagad noprotu. Teksts bija uzrakstīts rupji, bez norādēm uz avotiem. Tajā bija teikts, ka kāds no lietuviešu pūļa, bruņojies ar metāla stieņiem, uzbrucis tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, sak, provokatoru komanda uzvedusies agresīvi un tā tālāk.

Es biju eksperimentālās ziņu programmas TSN vadītājs. Man šķita, ka tas ir atklāts izdomājums, jo tur nebija minēts neviens vārds, nebija detaļu, kas radītu ticamības iespaidu, nebija norādīts ne laiks, ne maršruti, vārdu sakot, nebija nekādas papildu informācijas.

Tas pats teksts par dzelzs stieņiem… Dīvaini, no kurienes vienmēr rodas dzelzs stieņi. Tas ir ļoti aizdomīgi. Kā var no sētas izlauzt dzelzs stieni? Vārdu sakot, mūsu korespondenti uz vietas nekādi neapstiprināja teksta saturu. Kā tagad mēdz teikt, "negāja kopā" ar pārējo informācijas plūsmu. Radās iespaids, ka teksts izdomāts, lai attaisnotu tālāko vardarbību pret pūli un protestu dalībniekiem.

Vēlāk tiesas procesā noskaidrojās, ka Viļņā tomēr šauts no jumtiem, apšaudītas abas puses. Snaiperu taktika – nogalināt cilvēkus vienā vai otrā pusē, tāpat kā notika Maidanā. Nogalināt miličus, nogalināt mierīgos iedzīvotājus, lai pēc tam apgalvotu: apšaude, asinis, dumpis.

Taču tolaik mūsu nakts programma TSN bija programmas "Vremja" alternatīva. Pašlaik daudzi neatceras, ka tolaik valstī bija viens televīzijas kanāls ar vienu ziņu pārraidi. Tā bija "Vremja". Nebija vēl ne Krievijas televīzijas, ne programmas "Vesti", ne kanāla NTV, ne RenTV, tolaik vēl nekā no tā nebija.

Taču jau bija pasludināta Gorbačova glasnostj. Kas ir glasnostj? Tas ir viedokļu plurālisms. Lai demonstrētu plurālismu attiecībā pret oficiālo ruporu, kā tagad zināms, ar Politbiroja nepubliskotu lēmumu tika atļauts izveidot televīzijas ziņu dienestu.

Programmu izveidoja Aleksandrs Gurnovs, un pats to īsu laiku vadīja. Nakts ziņas vadīja jauni cilvēki: Taņa Mitkova, Jura Rostovs un es. Mēs varējām sniegt papildu informāciju, daļēju alternatīvu, ar citu intonāciju. Tā bija jaunatnes programma, ne īpaši ērta valdībai, ar ļoti kutelīgu attieksmi pret ziņām.

Programmā "Vremja" pulksten 21 stāstīja, ka tanku Lietuvā nav, bet pulksten 23 mēs tos rādījām tajā pašā kanālā…

— To ir grūti iedomāties…

— To ir grūti iedomāties. Tas bija romantiskā plurālisma periods. Protams, veidojās iekšējā disonanse, tostarp, arī pie varas stūres, kas atainojās informatīvajās ziņu programmās.

Karstākajās Viļņas notikumu dienās pēkšņi pienāk ziņa par pirmo nogalināto cilvēku Latvijā. Ne Lietuvā, bet Latvijā. Nenoskaidrotos apstākļos lode trāpījusi cilvēkam galvā. Mēs saņemam rentgena uzņēmumu ar lodi galvā.

Tolaik interneta nebija, lai arī pašlaik to ir grūti iedomāties. Bija fakss. Nebija arī alternatīvu ziņu avotu. Taču bija fakts – Latvijā nogalināts cilvēks. Programmas "Vremja" nakts dežurants, kurš pieskatīja presi, paziņoja: "Lode galvā man nav vajadzīga." Vēlāk noskaidrojās, ka lode trāpījusi galvā pēc rikošeta. Taču mēs to nezinājām. Iespējams, tas ir milzīgu notikumu, pārmaiņu sākums pēc Lietuvas piemēra. Varbūt tūlīt sāks vārīties visa Baltija?

Es atbildu: "Mums ir rentgena uzņēmums un fakts – cilvēks ir nogalināts. Es nezinu, kā tas noticis. Mēs vienkārši ziņojam par pirmo upuri. Es nezinu, kas viņu nogalinājis – padomju armija vai ne, taču tas ir fakts, ko mēs nevaram noklusēt."

Viņš saka: "Nekādā gadījumā."

Es attraucu: "Tad ziņu nebūs."

Ēterā darbojās revolucionāras tiesības, tādas tolaik bija attiecības.

Neuzskatu, ka no mūsu – televīzijas ziņu vadītāju un korespondentu – puses tas bija varoņdarbs. Mēs darījām savu darbu.

— Vai par šo ēteru jums piešķīra medaļu 13. janvāra notikumu piemiņai?

— Kad lietuvieši ieguva neatkarību, faktu par to, ka programmā TSN atspoguļoti notikumi Viļņā, viņi ierakstīja savā vēsturē. Viņi nolēma atzīmēt programmas vadītājus un pateikties. Mūs ar Taņu Mitkovu ielūdza ierasties vēstniecībā un piešķīra medaļas, atzīmējot, ka mēs esam piedalījušies Lietuvas neatkarības vēsturē.

Tas bija pirmais valsts apbalvojums manā mūžā. Ilgu laiku – vienīgais. Mēs bijām pateicīgi, glabājām to kā relikviju. Vienlaikus mēs neuzskatījām, ka esam paveikuši kaut ko varonīgu, nepiešķīrām tam lielu nozīmi.

Pēc tam es medaļu pazaudēju. Viņa taču negulēja kristāla kalnā vai kumodē. Man nav ne stikla kalna, ne kumodes, ne relikviju.

Tomēr lietuvieši, šķiet, pēc Krimas, izlēma paziņot, ka atņem man šo apbalvojumu, tādējādi paužot protestu… Atklāti sakot, kaut kādas muļķības. Protestējot pret šo muļķību, tolaik no medaļas publiski atteicās arī Tatjana Mitkova. Fakts, ka mēs stāstījām par viņu ceļu pretī brīvībai.

Fakts, ka bija valsts apbalvojums, balva par profesionālo godīgumu, tas arī viss. Tajā periodā. Tajā viņu vēstures liktenīgajā brīdī.

Tagad, kad Lietuva pret Krieviju izturas tik neiecietīgi, tik amizanti kašķīgi, tās valdība man medaļu atņēma. Atņemot to, viņi pazemoja gan sevi, gan to žurnālistu augstsirdību, kuri par tālaika notikumiem stāstīja patiesību.

— Kā jūs pašlaik vērtējat vārda brīvību Baltijas valstīs?

— Man šķiet, Lietuva gribēja kļūt par Eiropas Savienības valsti un ir kļuvusi par to. Vārda brīvības diapazons Rietumeiropā, Eiropas Savienībā ir daudz šaurāks nekā Krievijā. To ierobežo politkorektums un atklāta rusofobija… Krievijā jūs varat teikt "man patīk Putins" vai "man nepatīk Putins." Krievijā jūs varat teikt: "man patīk geji" vai "man nepatīk geji." Par to nekas nebūs. Tas ir jūsu viedoklis, un attieksme pret jums būs absolūti neitrāla.

Lietuva. Viļņa. Foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Филиппов

Taču, ja jūs Eiropā pateiksiet: "Man patīk Putins, taču nepatīk geji," kā žurnālistam, jums tas nozīmēs profesionālās karjeras beigas, no vienas puses, ņemot vērā politkorektumu un rusofobiju – no otras.

Baltijā, Lietuvā to diemžēl ietekmē vēl arī vietējie kompleksi, mākslīgi kultivētais aizvainojums pret Krieviju. Viņi izturas kā upuri, it kā pret viņiem tūlīt sāksies vardarbība. Viņi gluži vai paši piedāvā sevi vardarbībai, jo tas piešķir zināmu jēgu viņu eksistencei, piešķir viņiem nozīmi.

Pret Krieviju vērstās agresīvās un naidīgās attieksmes dēļ viņi zaudē ļoti daudz. Atliek atcerēties depopulācijas problēmu, masveidīgo prombraukšanu no Lietuvas. Bez labām attiecībām ar Krieviju to atrisināt neizdosies. Pagaidām izdodas tikai "par spīti mammai apsaldēt ausis" – lai būtu sliktas attiecības ar Krieviju, lai mūsu valstij nav nākotnes, ka tik ne kopā ar Krieviju. Atklāti sakot, Krievijai vienkārši nepievērš uzmanību. Ko mums, mūsu ikdienas dzīvē, mūsu politikā pašlaik nozīmē Lietuva? Neko daudz. Viņi ir atsvešinājušies un pārstājuši eksistēt Krievijas acīs.

Mums piedēvē nodomu okupēt Baltiju. Paklausieties, pieejiet pie sienas un paskatieties uz karti. Jūs sapratīsiet, ka teritorijas, ko mums vēl jāapgūst, pietiks ilgiem gadsimtiem. Mums pilnīgi noteikti nav vajadzības ieņemt Lietuvu, nav tāda motīva. Daudz pārliecinošāk izklausās, ka raķetes "Iskander" izvietotas Kaļiņingradā mūsu drošības apsvērumu dēļ.

Lietuva ir izraudzījusies savu ceļu. Pašlaik lielākā daļa Rietumu propagandas nomocīto Lietuvas pilsoņu, spriežot pēc visa, pret Krieviju izturas negatīvi. Taču tas ir nevis Krievijas politikas, bet gan vietējo politiķu un vietējās preses darba rezultāts.

Nekā laba lietuvieši no tā nedabū, tur, Lietuvā dzīvot ir skumīgi. Iespējams, ar laiku kaut kas mainīsies. Citādi šīs rusofobijas lēkmes draud ar vēl smagāku diagnozi, kā tas noticis Ukrainā, kur, pēc bijušā premjera Nikolaja Azarova domām, politiskajā paletē atlikušas tikai 50 brūnā nokrāsas.

Taču šādi periodi beidzas. Spāņi, vācieši, itāļi tam gājuši cauri, pēc tam izveseļojušies, taču tādus periodus vēsturē atceras ar nožēlu un kaunu. Arī Lietuvai ir iespēja ar laiku labvēlīgāk izturēties pret savu kaimiņu – Krieviju. Mums pret Krieviju nav nekādu pretenziju, mums nav ļaunu jūtu. Mēs esam cita mēroga cilvēki, mēs uzskatām, ka visiem sīkumainajiem apvainojumiem ir jāpāriet kā infekcijai. Tā nav hroniska slimība.

147
Pēc temata
Kiseļovs uzskata Sputnik Latvija bloķēšanu par paniku
Lietuvas Augstākā tiesa izskata bijušā omonieša Mihailova advokātu sūdzību
Krievijas vēstnieka slepkavība Ankarā esot izdevīga Maskavai, uzskata Lietuvas politiķe
Lietuvas policija meklē spiegu
ASV karavīri Afganistānā, foto no arhīva

Nē, nav Krievija. Kas organizējis amerikāņu skalpu medības

49
(atjaunots 15:08 30.06.2020)
Patiesībā galvenajā sazvērestībā pret amerikāņu varenību un ietekmi piedalījusies arī The New York Times redakcija.

Kārtējais mēģinājums sajundīt histēriju pret Krieviju īsi pirms vēlēšanām ASV rit ietekmīgākā aizokeāna izdevuma - The New York Times dzīlēs, portālā RIA Novosti raksta Ivans Daņilovs. Ar tā starpniecību informācijas laukā iemesta kārtējā ziņa pret Krieviju ar mērķi diskreditēt Donaldu Trampu un panākt kārtējās sankcijas pret Krieviju.

Šoreiz izraudzīts maksimāli eksotisks iegansts. Atsaucoties uz saviem informācijas avotiem ASV izlūkdienestos, izdevums apgalvo, ka "Krievija slepus izsludināja apbalvojumus afgāņu kaujiniekiem par amerikāņu karavīru likvidāciju. Trampa administrācija mēnešiem ilgi domājusi, ko iesākt ar izlūku šokējošo slēdzienu".

Ja vienkāršais amerikānis ir noticējis The New York Times, viņa acīs situācija izskatās šausminoša un ļoti pazemojoša: šajā pasaules ainā iznāk, ka Krievija ir tāds amerikāņu kareivju skalpu un līķu kolekcionārs, bet afgāņu kaujinieki ir tādi "amerikāņu ādiņu" mednieki, kuri noslepkavotos jeņķus apmaina pret asiņainiem rubļiem. Un tas viss – Trampa administrācijas bezdarbības fonā.

ASV izlūkdienests atzinis par mazticamu ziņu par Krievijas sazvērestību ar talibiem
© Youtube / Ruptly / Sputnik / nytimes.com / twitter.com/realDonaldTrump

Bail pat iedomāties, ko jūt pasaules hegemona lomā iejutušās valsts pilsoņi, lasot autoritatīvākajā avīzē tamlīdzīgas frāzes:

"Ierēdņi informēja, ka ziņas par izlūkdienestu secinājumiem nodotas prezidentam Trampam, un Nacionālas drošības padome apsprieda problēmu starpresoru sapulcē marta beigās. Ierēdņi izstrādājuši iespējamo variantu sarakstu – no diplomātiskas sūdzības iesniegšanas Maskavai līdz augošu sankciju sērijai un citām iespējamām atbildes darbībām. Tomēr Baltais nams vēl nav apstiprinājis nevienu soli, paziņoja ierēdņi. Amerikāņu un citu NATO valstu kareivju slepkavošanas stimulēšanas operācija kļūtu par būtisku un provokatīvu eskalāciju procesā, ko amerikāņu un afgāņu amatpersonas dēvē par Krievijas atbalstu "Taliban", un tas butu pirmais gadījums, kad noskaidrotos, ka Krievijas spiegošanas struktūra organizējusi uzbrukumus rietumu spēkiem."

The New York Times sastādītais "apsūdzības akts" Krievijai no anonīmu varasiestāžu pārstāvju vārdiem, tomēr ir pelnījis dažas piezīmes.

Pirmkārt, pēc acīmredzamā mediju, loģistikas, diplomātiskā un informatīvā atbalsta, ko ASV, ieskaitot amerikāņu medijus, sniedza teroristiem, kuri 1990. un 2000. gados noslepkavoja tūkstošiem Krievijas pilsoņu, ASV nebūtu ne mazāko morālo tiesību sūkstīties, pat ja tiešām pret viņu karavīriem, okupantiem svešā zemē, patiešām būtu izmantotas "apmetņa un kinžala" metodes.

Turklāt, kā jau ierasts, pret Krieviju vērstās apsūdzības atkal ir pierādītas kā parasti – nekādi.

Otrkārt, principā, amerikāņu elite, it īpaši tās aprindas, kam īpaši simpatizē Ņujorkas žurnālisti, ņemot vērā viņu "impēriskumu" un rusofobiju, visā pilnībā pašas radījušas tagadējo Afganistānu – neatrisināmo terorisma problēmu.

Fakts, ka afgāņu (un ne tikai afgāņu vien) teroristiskās kustības radījuši amerikāņu speciālisti, par amerikāņu naudu, ar amerikāņu ieročiem, ir labi zināms. Atliek vien atgādināt, ka pirms labi zināmajiem 2001. gada notikumiem misters Ben Ladens gadiem ilgi bija amerikāņu mediju un politiķu mīlulis.

Tātad ASV vispirms rada apstākļus pilsoņu kariem, masu slepkavībām un terora uzplaukumam dažādās valstīs, bet, kad tādu soļu neprognozētās sekas noved pie amerikāņu kareivju nāves un pašu Savienoto Valstu apkaunojuma starptautiskajā arēnā (ASV taču nesen faktiski kapitulēja Afganistānā, parakstot neiedomājami pazemojošu miera līgumu ar talibiem), no amerikāņu mediju un militārā kompleksa dzīlēm nekavējoties skan bļāvieni par to, ka pie visa vainīga Krievija un pret to jāievieš sankcijas.

Tomēr ir arī labās ziņas.

Agrāk sabiedrības uzticēšanās amerikāņu varas struktūru "noplūdēm", ko regulāri publicē tādi izdevumi, kā NYT vai The Washington Post, bija tik liela, ka pat publikācijas fakts gandrīz nekavējoties piespieda Trampa administrāciju "maksāt un nožēlot grēkus" un steigšus ieviest kārtējās sankcijas pret Krieviju, lai kaut drusciņ attaisnotos sabiedrības acīs, tagad situācija izskatās pavisam citādi.

Acīmredzot, gadiem ilgais "Russiagate" un absolūti melīgās apsūdzības un dosjē ar Krieviju kompromitējošu informāciju ir panākuši savu: liela daļa amerikāņu vairs netic paši saviem medijiem un paši savām varas struktūrām, politiķi var droši un atklāti apsūdzēt autoritatīvākos medijus un to avotus melos un pat rīkoties saskaņā ar savu vērtējumu.

Prezidents Donalds Tramps uz apsūdzībām atbildēja Twitter tīklā: "Melu ziņotājiem "The New York Times" ir jāatklāj savs "anonīmais" avots. Varu derēt, ka viņi to nespēj – ticamākais, ka tāda cilvēka nemaz nav!"

ASV Nacionālā izlūkošanas dienesta direktora pienākumu izpildītājs Ričards Grenels pat sāka strīdu sociālajos tīklos ar kongresmeni no demokrātiskās partijas par šo pašu jautājumu – viņš apsūdzēja politiķi par izlūkošanas datu izmantošanu politiskiem mērķiem:

"Es par to nekad neesmu dzirdējis. Riebīgi, ka jūs vēl joprojām politizējat izlūkdienestu. Acīmredzot, jūs nesaprotat, kā tiek pārbaudīta neapstrādāta izlūkošanas informācija. Daļējas informācijas nopludināšana žurnālistiem no anonīmiem avotiem ir bīstama, jo tādi kā jūs, manipulē ar to politiskā labuma dēļ."

Valsts izlūkdienests jau oficiāli noliedzis vismaz to The New York Times raksta daļu, kas attiecas uz prezidenta darbībām. Skaidrs, ka teorētiski tieši tā visam ir jānotiek, tomēr pat tāda miglaina normalitāte ir īsts brīnums mūsdienu Amerikā.

Starp citu, ja amerikāņu žurnālisti grib ieraudzīt īstos kareivju slepkavu kūdītājus, viņiem nāktos ieskatīties spogulī. Balvas par līķiem ne vienmēr ir materiāli labumi, un pieredze rāda, ka slava vai atzinība bieži vien ir daudz efektīvāks terorisma stimulators nekā pat lielas naudas summas.

The New York Times un citi amerikāņu mediji, kuri dēmonizē un pataisa par necilvēkiem amerikāņu policistus, konservatīvo vērtību piekritējus un "trampistus", faktiski sola tādu "emocionālu balvu" tiem, kuri vērsīsies pret šīm cilvēku grupām ar emocionālu, psiholoģisku, iespējams, pat fizisku vardarbību. Liberālo un progresīvo amerikāņu žurnālistu – masu nekārtību kūdītāju un apoloģētu – rokas līdz elkoņiem mirkst nogalināto amerikāņu policistu asinīs.

Tomēr tādu žurnālistu acīs amerikāņu policistu dzīvībai nav nekādas lielas nozīmes, amerikāņu kareivjus viņi grib apraudāt tikai tad, ja arī šīm asarām var pabīdīt uz priekšu sankcijas pret Krieviju vai Demokrātiskās partijas intereses.

Nav nekāds brīnums, ka aizvien mazāks skaits lasītāju grib uz vārda ticēt tādām mediju struktūrām gan ASV, gan pasaulē. Patiesībā galvenā sazvērestība pret amerikāņu ietekmi un varenību organizēta ar The New York Times redakcijas atbalstu. Var jau ieteikt piešķirt viņiem prēmiju, taču viņi visu padarīs arī bez maksas.

49
Tagi:
New York Times, Krievija, ASV
Pēc temata
ASV kļūdainā uzbrukumā Afganistānā gājuši bojā 16 policisti
Deputāts: ASV zog urānu no Hilmendas raktuvēm Afganistānā
ASV un "Taliban" parakstījuši miera līgumu
ASV apņēmīgā bezcerība Afganistānā
Gāzesvada Ziemeļu straume 2 būvdarbi Vācijā. Foto no arhīva

Pasaule apgriezusies kājām gaisā: Vācija gatavo sankcijas pret ASV

181
(atjaunots 16:15 29.06.2020)
Amerikāņu mediji konstatējuši kaut ko tādu, kam Vašingtonu vajadzētu šokēt vairāk nekā dzīvība uz Marsa vai ziedoši dārzi uz Jupitera.

Lietišķās informācijas aģentūra Bloomberg apgalvo, ka vācu politiskā elite atradusi nacionālo pašcieņu – tikai tā skaidrojamas ziņas par to, ka Vācijas valdībā top dokuments, kas satur sankcijas pret ASV – tās jāpieņem gadījumā, ja Vašingtona izlems ieviest "ellīgas sankcijas" pret "Ziemeļu straumes 2" būvdarbu dalībniekiem, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Aģentūra stāsta: "Vācija gatavo atbildes triecienu Savienotajām Valstīm gadījumā, ja prezidents Donalds Tramps īstenos savus draudus iznīcināt gāzesvadu "Ziemeļu straume 2" ar papildu sankcijām. Divi vācu ierēdņi, kam zināms diskusiju saturs, apgalvo, ka Merkeles valdība izvērtē iespējas piespiest pieņemt koordinētas darbības Eiropas Savienības līmenī. Vācijas Ekonomikas ministrijas dokumenti, kas nonākuši Bloomberg rīcībā norāda: amerikāņu jaunās sankcijas var smagi skart daudz lielāku (nekā agrāk) skaitu vācu un eiropiešu kompāniju un pat valsts aģentūru."

Amerikāņu žurnālistu materiālu vajadzētu mazliet precizēt. Pirmkārt, likumprojekta versija par jaunajām sankcijām pret "Ziemeļu straumi 2", kas patlaban tiek izskatīta Kongresā, neparedz sankcijas pret ES valsts struktūrām, Krievijas gāzes pircējiem vai projekta kreditoriem. Vācu pozīcijas kritiķi varētu norādīt uz šo aspektu, lai pierādītu, ka Bloomberg žurnālisti ir sarunājušies ar ASV naidīgi noskaņotiem vācu politiķiem, vai secināt, ka Merkeles valdībā sēž paranoiķi ar ļoti negatīvu viedokli par ASV, kuri nelasa atbilstošos likumprojektus par sankcijām. Tādi argumenti nav piemēroti mūsdienu politiskajai realitātei vismaz tāpēc, ka ASV jau vairākkārt demonstrējušas savas spējas spert trakākos soļus burtiski piecu minūšu laikā, tātad jau savlaicīgi jābūt gataviem, ka tas varētu notikt. Savukārt "paranojas" aspektā var piedāvāt mazliet konspiroloģisku, tomēr visnotaļ reālistisku versiju – vācu amatpersonas varēja ar nodomu "nopludināt" saviem kontaktiem Bloomberg informāciju par vācu pretpasākumiem – vienkārši tāpēc, lai senatoriem un kongresmeņiem neienāktu prātā ideja pieņemt stingrākas sankcijas tieši pirms balsojuma.

Jāpiebilst arī tas, ka no vāciešu puses jau izskanējuši divi dažādi viedokļi jautājumā par atbildi ASV. No vienas puses, Ekonomikas ministrijas preses sekretāre paziņoja Bloomberg, ka viņai nekas nav zināms par tāda veida pasākumu izstrādi, no otras puses, jau 17. jūnijā Bundestāgā notika kompetentās komitejas slēgtā sēde, kuras ietvaros tika apspriestas sankcijas pret "Ziemeļu straumi 2", un, atzīmēja amerikāņu medijs, pēc sēdes komitejas priekšsēdētājs paziņojis, ka Vācijas valdība aicināta sniegt labi izvērtētu kolektīvu atbildi ASV darbībām, ko komiteja atzinusi par starptautisko tiesību pārkāpumu.

Ievērības cienīgs fakts: gan deputātu viedoklī, gan augstu stāvošu (taču vārdā nenosauktu) ierēdņu vērtējumā, uz ko atsaucas Bloomberg, vīd neparasts aspekts: iespējamos atbildes soļus plānots spert ne tikai Vācijas līmenī, bet gan Eiropas Savienības līmenī. Tas būs sarežģīts, taču aizraujošs process ar tālejošām sekām, ja vien to izdosies dabūt gatavu.

ASV prezidents Donalds Tramps un Vācijas kanclere Angela Merkele
Пресс-служба Президента РФ

Liet tāda, ka no 16. jūnija Vācija ieņem Eiropas Padomes "prezidenta" vietu, un šis statuss tradicionāli dāvā nopietnas priekšrocības valstij, kas vēlas iekļaut kaut kādu jaunu elementu Eiropas politiskajā dienas kārtībā. Vēl vairāk, pati Angela Merkele patlaban nostādīta stāvoklī, kurā jebkāda vājuma izpausme attiecībās ar Vašingtonu tiks uztverta ļoti sāpīgi no iekšpolitikas viedokļa: Donalds Tramps maksimāli publiskā formā izteicis prasību samaksāt viņam triljonu dolāru – Vācija it kā ir parādā par aizsardzību, ko saņem no ASV. Ja šai atklātajai šantāžai (koronavīrusa un ar to saistītās krīzes fonā ES vēl tikai amerikāņu prezidenta trūkst ar viņa draudiem) pievienot arī tarifu šantāžu un faktu, ka Baltais nams aktīvi pretojas ES centieniem piespiest amerikāņu interneta kompānijas, piemēram, Amazon un Google maksāt nodokļus no ES saņemtajiem ienākumiem, iznāk, ka apstākļi lielam, vērienīgam un principiālam Vašingtonas un Briseles konfliktam jau ir radīti, un "sprāgt" var kuru katru brīdi.

Vācu politiķi vēl nav iemācījušies runāt ar ASV tikpat stingri, kā Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš izstrādājis koncepciju par Eiropas militāro neatkarību no ASV un ES pārvēršanu par patstāvīgu pasaules ģeopolitikas polu daudzpolu pasaulē. Tomēr Berlīne jau ir iemācījusies atrast interesantus ieganstus, lai paplašinātu savu neatkarību un pretošanos amerikāņu spiedienam. Piemēram, ar mērķi pamatot nepieciešamību importēt Krievijas gāzi tiek izmantoti argumenti, kas saistīti ar nepieciešamību būvēt "zaļo ekonomiku", bet dabasgāze ir daudz drošāka no ekoloģijas viedokļa salīdzinājumā ar oglēm – tas ir zinātnisks fakts. Politiskās un pat ekonomiskās neatkarības pamatošanai arī parādījušies interesanti argumenti.

Britu izdevums The Guardian, atsaucoties uz neseno Vācijas kancleres interviju, pavēstīja: "Angela Merkele brīdināja, ka pasaule vairs nevar par pašsaprotamu domu uztvert to, ka ASV vēl aizvien vēlas kļūt par pasaules līderi, un tai vajadzētu atbilstoši koriģēt savas prioritātes."

Iznāk ļoti skaisti un mazliet ironiski: nepakļaušanās amerikāņu "gribulīšiem" tiek pamatota nevis ar centieniem izkļūt brīvībā, bet gan ar to, ka reiz ASV bija labs hegemons, taču tagad ik kā vairs pat nevēlas spēlēt šo lomu, tātad slogs būs jānes kādam citam. Būs interesanti pavērot oficiālās amerikāņu propagandas atbildi.

Tomēr galu galā nozīme ir nevis aizbildinājumiem un attaisnojumiem, bet reālām darbībām un reāliem gāzes kubikmetriem, kam tomēr ir izredzes sasniegt Vāciju pa "Ziemeļu straumi 2".

181
Tagi:
Ziemeļu straume 2, sankcijas, ASV, Vācija
Temats:
Ziemeļu straume 2
Baltijas jūras piekraste, foto no arhīva

Igaunija un Latvija kopīgiem spēkiem cīnīsies ar Baltijas jūras piesārņošanu

0
(atjaunots 20:24 02.07.2020)
Igaunijas un Latvijas upes ietek Rīgas jūras līcī un nes tajā Baltijas jūru nogalinošo fosforu un slāpekli.

RĪGA, 2. jūlijs – Sputnik. Igaunijas un Latvijas varasiestādes un zinātnieki uzsākuši savstarpēju projektu, kura mērķis ir noskaidrot piesārņojošo vielu ieskalošanas apjomu upēs, kuras ietek Baltijas jūrā, vēsta EER.

Baltijas jūra un visi Igaunijas un Latvijas piekrastes rajoni atrodas sliktā stāvoklī. To galvenokārt ir izraisījis fosfora un slāpekļa pārums ūdenī – tie izraisa strauju aļģu vairošanos.

Visas Baltijas jūras reģiona valstis ir uzņēmušās saistības samazināt fosfora un slāpekļa daudzumu, kurš nokļūst jūrā.

Gandrīz 87% slāpekļa un 97% fosfora nokļūst Rīgas jūras līcī caur upēm, tādēļ pirmām kārtām ir jāattīra no piesārņojuma tieši tās. Taču šobrīd valstis nezina, cik daudz fosfora un slāpekļa var būt upē, kura ietek jūrā, kā attīrīt ūdeni un kādu ietekmi uz piesārņojumu rada cilvēks.

Dabiskais fosfora un slāpekļa saturs upēs dažādās valstīs atšķiras, turklāt Igaunijā un Latvijā atšķiras pieļaujamais fosfora un slāpekļa daudzums upēs, kuras ietek jūrā. Taču, tā kā abas valstis ir saistītas ar Rīgas jūras līci, šie rādītāji nedrīkst būtiski atšķirties, pretējā gadījumā tas nozīmēs, ka viena no valstīm ir noteikusi vai nu pārāk bargas, vai arī pārāk mīkstas ekoloģiskās prasības, salīdzinot ar kaimiņvalsti.

Savstarpēja projekta ietvaros tiks izpētīts Latvijas Salacas upes un Igaunijas Pērnavas upes stāvoklis. Projekta kopējās izmaksas sastāda vairāk nekā 300 tūkstošus eiro. Izpēte tiks pabeigta 2021. gada decembrī.

0
Tagi:
Latvija, Igaunija, Baltijas jūra
Pēc temata
ES vides komisārs norūpējies par delfīnu likteni Baltijas jūrā
Baltijas jūrā parādījušās zilaļģes