Katalonijas karogs

Kungi un kalpi. Eirokolhozā nekādas vienprātības

120
(atjaunots 12:09 11.01.2017)
Apvienotā Karaliste – prom no ES. Katalonija – prom no Spānijas (pagaidām vēl ne, tomēr lēmums par referendumu jau pieņemts). Zināma tendence ir vērojama. Jo bagātāka valsts vai reģions, jo mazāk tajā vēlmes strādāt kolektīvajā saimniecībā. Viņiem tur, Eiropā ir tāda kundziska domāšana.

Ziņu aģentūra RIA Novosti publicējusi Vladimira Bičkova rakstu, kas veltīts pārdomām par pašreizējo situāciju ES.

Referendums par Katalonijas neatkarību no Spānijas varētu notikt līdz 2017. gada septembrim, paziņojis autonomā apgabala valdības vadītājs Karless Pučdemons. Pēc viņa teiktā, Katalonijas labklājība iespējama tikai ārpus Spānijas. Iepriekš gan Spānijas tiesa ar aizliedza rīkot referendumu Katalonijā, tomēr Pučdemons norāda, ka referendums notiks jebkurā gadījumā, vienalga, vai tas patiks Madridei vai ne.

Varētu domāt, punkti virs "i" ir salikti. Taču vēl ne! Neseno aptauju rezultāti liecina, ka Katalonijas autonomijas piekritēju un pretinieku pulki ir aptuveni vienād. Tāpēc ir vērts sev pavaicāt: vai tiešām viņi vēlas Katalonijas neatkarību?

Te jāsāk no paša sākuma, tā sakot, ab ovo. Vispirms bija runa par kultūras autonomiju. Sak, kataloņu valoda un kultūra krasi atšķiras no pārējās Spānijas. Tiešām, daudzus gadsimtus Katalonija bija neatkarīga, vismaz tā nebija Spānijas province. Tomēr daudzi eksperti apgalvo, ka pašreizējais separātisma vilnis saistīts nevis ar kultūru, bet ar ekonomiku. Galvenā ir bagātās Katalonijas nevēlēšanās dalīties ar pārējo Spāniju, kuras ekonomika ir krietni vien vājāka. Vietējie ekonomisti lēš, ka Katalonija ik gadus maksā aptuveni 16-17 miljardus eiro par iespēju palikt Spānijā. Tomēr, no otras puses, Brisele jau ir paziņojusi, ka Katalonijai nav garantēta automātiska dalība ES, ja tā kļūs neatkarīga, un tas, šķiet, ļoti satrauc vienkāršos kataloņus.

Katalonija nav vienīgā, kas atļaujas sapņot. Pēdējos gados aizvien aktīvāk tiek pausts viedoklis, piemēram, par Bādenes-Virtembergas un Bavārijas atdalīšanas no Vācijas. Skaidrs: tie ir divi bagātākie valsts reģioni, un tie acīmredzot nevēlās "barot" Austrumvācijas iedzīvotājus. Starp citu, viņi bija negatīvi noskaņoti šajā jautājumā jau 90. gados. Tikai no malas šķita, ka visi vācieši priecājās par Vācijas apvienošanos. Starp citu, Virtemberga un Bavārija kļuva par Vācijas teritorijām tikai pēc Pirmā pasaules kara. Līdz tam gadsimtiem ilgi Berlīne tos nekontrolēja… Tiesa, pašreizējās runas par separātismu ir tāds savdabīgs Merkelei adresēts "fui", tāpat kā autobuss ar migrantiem no Bavārijas pie kancleres biroja. Taču skaidrs, ka katrā izdevīgā gadījumā bavārieši atgādinās Berlīnei par to, no kurienes nāk Kristīgo demokrātu apvienības un Kristīgo sociālistu savienības (CDU/CSU) spēks. Sak, ar kancleres kundzi dejo tas, kurš pasūta mūziku.

Brexit. Foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Филиппов

Nu, labi. Bavārija un Katalonija pieder pie "turīgo separātisma" kategorijas. Neviens nevar aizliegt skaisti dzīvot! Bet pārēji? Eksperti ir novērojuši šādu likumsakarību: jo nabagākas ir ES valstis, jo mazāk tur ir eiroskeptiķu, jo mazāka ir tieksme pēc separātisma. Par to liecina arī nesenie dažās valstīs notikušo vēlēšanu rezultāti. Tādējādi paradoksālā kārtā nabadzība stiprina ES.

Šeit atmiņā ataust Minhauzena vārdi no filmas: "Savulaik Sokrāts man teica: "Noteikti precies. Gadīsies laba sieva — būsi laimīgs, slikta — kļūsi par filozofu ". Nezinu, kā labāk."

Starp citu, reālais barons Minhauzens nepavisam nebija bagāts, citādi nebūtu devies dienēt par jaunāko virsnieku nez kādā ellē — Krievijā, tālā un "barbariskā", kā to devēja barona laikabiedri, "cēlo" Tomasa de Torkemadas, Kārļa IX Valuā vai Marijas Tjudoras pēcnācēji.

120
Tagi:
Katalonija, referendums, ES
Temats:
Katalonijas referendums (52)
Pēc temata
Marija Zaharova: Pēc Brexit sekos Whoexit
Igaunijas konservatīvā Tautas partija aicina izstāties no ES
Pēc Brexit franči sāk domāt par Frexit
Policijas darbinieki pārbauda automobiļus, foto no arhīva

"Vakcīnu sacīkstes": Rietumos apsūdz Krieviju

17
(atjaunots 21:19 03.08.2020)
Jau tagad var izteikt pieņēmumu, kādā veidā tiks turpinātas "vakcīnu sacīkstes": Krievijā vai Ķīnā izstrādātās nekavējoties pasludinās par bīstamām, papildinot to ar atbilstošu informāciju viltus ziņu žanrā.

Aptuveni mēnesi pēc tam, kad koronavīrusa pandēmija burtiski nostādīja uz ceļiem pasaules ekonomiku, politikas un mediju pasaulē parādījās jauns starptautisko sacensību "žanrs", kuru ironiski var nosaukt par vakcīnu sacīkstēm, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Ņemot vērā to acīmredzamo traumu, kuru koronavīruss divreiz ir radījis kolektīvajiem Rietumiem, uzvaras jautājums šajās sacīkstēs ir kļuvis nevis vienkārši politisks, bet gan politisks un principiāls no rietumu sabiedrības pašcieņas saglabāšanas viedokļa. Cilvēkam, kurš audzis labākajās Eiropas humānisma tradīcijās (kas mūsdienu pasaulē lielākoties nozīmē nevis eiropieti vai amerikāni, bet gan cilvēku ar padomju vai Krievijas izglītību), ir visnotaļ grūti saprast mūsdienu rietumu apsēstību ar "vakcīnu sacīkstēm", taču var pamēģināt izskaidrot to no galvenās mūsdienu ASV un Lielbritānijas industrijas viedokļa, jeb no politiskās un komerciālās sevis virzības viedokļa.

Sabiedrisko attiecību (Public Relations) telpā kolektīvie Rietumi, kā arī konkrēti ASV un Lielbritānija guva vairākas nopietnas "koronavīrusa traumas". Pirmkārt, noskaidrojās, ka tālā (kā arī "dziļi totalitārā un vietām atpalikusī", saskaņā ar Londonas un Vašingtonas politiķu stereotipiem) Ķīna tika galā ar epidēmijas apspiešanu labāk, apzinājās problēmu agrāk, un efektīvi ierobežoja ekonomiskos zaudējumus. Šajā fonā pat pašu patriotu acīs ASV un Lielbritānija, kā arī dažas Eiropas Savienības valstis, izskatās ne tik iedvesmojoši.

Nākamo traumu kolektīvo Rietumu pašvērtējumam netīšām (tā gadās) nodarīja Krievija – ar savu "pazemojoši zemo" koronavīrusa mirstības līmeni un masveida testēšanas sakārtošanu, kas kopsummā izraisīja sapīkumu rietumu medijos un nepierādītas apsūdzības statistikas viltošanā, lai gan statistika (izņemot PVO vērtējumus) bija acīmredzama: Ņujorkā epidēmijas upuru līķus salika refrižeratoros uz ielām, un jau ar to pietiek medicīniskās un valsts pārvaldes kvalitātes atšķirības izvērtēšanai.

Un šajā fonā, neatkarīgi no nepieciešamajiem izdevumiem un jebkādiem iespējamajiem riskiem, kolektīvajiem Rietumiem (kā arī atsevišķiem konkrētiem ambicioziem rietumu politiķiem) uzvaras jautājums vakcīnas ražošanā kļūst ārkārtīgi svarīgs imidža ziņā, jo ir jāparāda, ka, piemēram, ASV – tas "joprojām ir numurs viens pasaulē".

Taču, lasot Amerikas medijus, rodas dīvaina izjūta: atkarīgi no partejiskās piederības un simpātijas esamības pret Donaldu Trampu no izdevuma īpašnieku puses, konkrētās redakcijas "jūt līdzi" vai nu Amerikas kompānijām, kuras nodarbojas ar vakcīnas izstrādi, vai britu, vācu, pat indiešu kompānijām un universitātēm ar mērķi uz to, lai uzvarētāju slava "vakcīnu sacīkstēs" tiktu kaut kādai struktūrai "pareizajā" valstī, taču lai "nolādētais Trampa režīms" nespēj iegūt no tā politiskos bonusus. Arī makro līmenī pastāv analoģisks konflikts: tā vietā, lai koordinētu pūles ar saviem NATO vai G7 partneriem, oficiālā Vašingtona, vismaz pēc dažu vācu mediju vērtējuma, centās "izspiest" un pārvest uz ASV no Vācijas perspektīvu biotehnoloģiju kompāniju, kurai bija kaut kādas svarīgas izstrādes pret koronavīrusu.

Šajā kontekstā ir loģiski, ka jebkādi paziņojumi par to, ka Krievija vai Ķīna ir tuvu vakcīnas pret koronavīrusu izveidošanai un masveida izmantošanai, rietumu informācijas laukā izraisa reakciju, kuru var salīdzināt pat ne tik daudz ar banālu alerģiju, cik ar īstu anafilaktisko šoku.

Protams, varētu pieņemt, ka Amerikas medicīnas ierēdņi patiešām vadās tikai pēc profesionāliem uzskatiem, taču, ņemot vērā augstākminēto, pastāv nopietnas aizdomas par noteikta politiskā angažējuma klātbūtni. Oficiālās reakcijas piemēra kārtā uz paziņojumiem par Krievijas plāniem uzsākt masveida mediķu vakcināciju jau šoruden, kā arī uz ziņām par Ķīnas veiksmīgajiem iespējamo vakcīnu izmēģinājumiem var minēt galvenā Amerikas infektologa pozīciju, kuru publicē The Wall Street Journal:

"Doktors Entonijs Fauči, galvenais infekcijas slimību eksperts ASV, paziņoja piektdien Kongresa Covid-19 apakškomitejas klausīšanās, ka ASV, visticamāk, neizmantos Ķīnā vai Krievijā izstrādātās vakcīnas. "Es patiešām ceru, ka ķīnieši un krievi patiešām testē vakcīnu, pirms to ievadīt kādam," sacīja viņš. "Apgalvojumi par to, ka vakcīna ir gatava izplatīšanai, pirms ir veikta testēšana, es domāju, labākajā gadījumā ir problemātiski." Doktors Fauči tāpat paziņoja, ka cer, ka "ASV saņems vakcīnu līdz gada beigām."

Spriežot pēc iespējamo vakcīnu no dažādām valstīm salīdzinošās analīzes no lietišķās informācijas aģentūras Bloomberg, Fauči, visticamāk, cer uz Amerikas kompānijas "Moderna" vakcīnu.

Interesanti, ka Bloomberg trekerā (vismaz raksta uzrakstīšanas brīdī) nebija minēti Krievijas izstrādājumi, kas var veicināt nepareiza iespaida rašanos rietumu lasītājam par Krievijas iespējām, vai arī var rasties ilūzija, ka Krievijas vakcīna "parādījās no nekurienes".

Jau tagad var izteikt pieņēmumu, kādā veidā tiks turpinātas "vakcīnu sacīkstes": Krievijā vai Ķīnā izstrādātās nekavējoties pasludinās par bīstamām, papildinot to ar atbilstošu informāciju viltus ziņu žanrā. Paralēli tam, lai pārliecinātu skeptiskāk noskaņoto rietumu auditorijas daļu, tiks virzīta tēze par to, ka jebkurā gadījumā, pat ja vakcīnas darbojas, šīs vakcīnas ir tapušas ar datu palīdzību, kurus it kā nozaguši ķīniešu, irāniešu un krievu hakeri, turklāt attiecīga sabiedriskā viedokļa sagatavošana jau ir paveikta. Savukārt par fināla aizsardzības līniju kļūs ciniska Krievijas un Ķīnas apsūdzēšana "vakcīnu nacionālismā" un vēlmē pārvērst cīņu ar epidēmiju par sava veida starptautisku sacensību analogu, turklāt vienlaikus tiks virzīta tēze par nepieciešamību izveidot Rietumos savu vakcīnu, lai nebūtu atkarīgiem no Pekinas vai Maskavas tik svarīgā jautājumā.

Šādas pieejas problēma ir tajā, ka katrā šīs "kontrolējamās atkāpšanās" posmā – un jau nav nekādu šaubu par to, ka tā ir atkāpšanās nepielūdzamās realitātes spiediena varā – rietumu mediju mašīna zaudēs arvien jaunāku un jaunāku savas auditorijas segmentu uzticību. Un beigsies tas ar kārtējām konferencēm par nepieciešamību cīnīties ar Krievijas un Ķīnas dezinformāciju un Amerikas un Eiropas atbildīgo struktūru prasībām piešķirt tām vēl budžetus bijušā imidža diženuma atjaunošanai. Taču zaudēt auditorijas uzticību ir viegli, bet tās atjaunošana prasa zināmu laiku, turklāt koronavīruss tikai paātrinājis tos sabiedriskās uzticības degradācijas procesus, kuri jau tā notika rietumu pasaulē. Savukārt Krievijai, Ķīnai un citiem "ierindas vainīgajiem", uz kuriem mīl norādīt ar pirkstu rietumu mediju telpā, patiesībā ar šo problēmu nav nekāda sakara, un ciest no "vakcīnu nacionālisma" mūsu rietumu partneriem nāksies pašu vainas dēļ un, visticamāk, lepnā vientulībā.

17
Tagi:
koronavīruss, vakcīna, ASV, Rietumi, Ķīna, Krievija
Pēc temata
Krievijā nosauca masveida vakcinācijas pret koronavīrusu uzsākšanas termiņus
Izmēģinājuma afrikāņi. Francijā izcēlies skandāls saistībā ar vakcīnu pret vīrusu
KF pastāstīja par brīvprātīgo pašsajūtu, kuri pieteicās izmēģināt vakcīnu pret Covid-19
Dzenas pēc peļņas: kāpēc ES palaidusi garām iespēju sastapt pandēmiju ar gatavu vakcīnu
Piloti pie Su-24M, foto no arhīva

"Nosvīdu pirtī": šo operāciju piloti uzskata par bīstamāko

24
(atjaunots 11:53 01.08.2020)
Pareizi aprēķināt ātrumu, precīzi novērtēt distanci un vairākas minūtes noturēt lidmašīnu nemainīgā stāvoklī – degvielas uzpilde tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem pilota darba elementiem. No ekipāžas tā prasa dzelzs nervus.

Lai saņemtu atļauju degvielas uzpildei, vajadzīga solīda pieredze grupas pilotāžā. Par to, kā notiek degvielas uzpilde gaisā, portālā RIA Novosti pastāstīja Andrejs Kocs.

Noķert konusu

Degvielas uzpilde debesīs būtiski palielina lidojuma attālumu, teorētiski var padarīt to pat neierobežotu. Tas ir īpaši aktuāli lidmašīnām, kas strādā lielā attālumā no bāzes aerodroma – ne vienmēr taču pēc kaujas uzdevuma izpildes tvertnēs pietiks degvielas mājupceļam.

Palīgā nāk degvielas uzpildes lidmašīnas. Paši piloti tās dēvē par tankkuģiem. Parasti "lidojošās DUS" ir modificētas kara transporta aviācijas kravas lidmašīnas. Tajās uzstāda papildu tvertnes ar aviācijas degvielu un speciālas parsūknēšanas sistēmas. Krievijā vienīgais specializētais degvielas uzpildes lidmašīnas tips ir Il-78 un tā variants Il-78M. Kopā GKS ir piecpadsmit šādi lidaparāti.

Degvielas pārsūknēšanai gaisā Krievijas aviācija izmanto formulu "šļūtene – konuss – stanga". Lidmašīna tiek komplektēta ar vienu vai vairākām piekares uzpildes iekārtām. Parasti divas atrodas zem spārniem, aiz dzinēju motogondolām, trešā – fizelāžas astes daļā. Katrai ir vairākus desmitus metru gara elastīga šļūtene. Tās galā – tā saucamais konuss, līdzīgs badmintona volānam. Tā ir "uzpildes pistole".

"Tankkuģis uzņem noteiktu augstumu un samazina ātrumu līdz 500-600 km/h, pēc tam, saglabājot pastāvīgu kustības virzienu, izlaiž šļūtenes, - RIA Novosti pastāstīja Krievijas Nopelniem bagātais kara lidotājs, ģenerālmajors Vladimirs Popovs. – Lidmašīnai-"klientam" ir jāpietuvojas tās astei un mazliet jāsamazina augstums, jāizlaiž stanga – degvielas uztvērējs un jātrāpa ar to precīzi konusā šļūtenes galā. Stanga ar elektromagnētisko slēdzeni savienota ar centrālo atveri, pēc tam notiek hermetizācija, un degviela tiek padota zem augsta spiediena. Procedūra ilgst desmit-piecpadsmit minūtes. Tiklīdz degvielas padeve pārtrūkst, uzpildītā lidmašīna atvienojas no tankkuģa un turpina lidojumu."

Intuīcija un savaldība

Izskatās vienkārši tikai uz papīra. Patiesībā tas ir viens no sarežģītākajiem taktiskajiem pilotēšanas elementiem. Uzpildes stangas uzstādītas visiem iznīcinātājiem, iznīcinātājiem-bumbvedējiem, pārtvērējiem, tālās un stratēģiskās aviācijas lidmašīnām. Īpaša loma degvielas uzpildei ir jūras aviācijā, jo okeānā nav aerodromu, kur nosēsties un pieliet pilnas tvertnes.

Personālsastāva apmācības un kvalifikācijas celšanas centri atļauj sākt treniņus šīs operācijas izpildei tikai pirmās klases lidotājiem, kuri labi apguvuši lidojumus grupā. Tieši grupas pilotāža izstrādā virsniekiem acumēru un prasmi orientēties telpā. Augstumā bieži "krata": turbulence un "gaisa bedres" var jebkurā brīdī novirzīt lidmašīnu no kursa.  

"Vispirms māca vienkārši pietuvoties tankkuģim no astes un turēties noteiktajā attālumā no tā, - skaidroja lidotājs. – Nākamais posms – "sausā" uzpilde: šļūtenes savienošana ar konusu bez degvielas padeves. Tikai vēlāk, kad parādās iemaņas un pārliecība par saviem spēkiem, notiek īsta uzpilde. Ekipāžas, kas nav spējušas apgūt procedūru, dodas uzdevumos ar piekārtām degvielas tvertnem. Tas nav labākais risinājums – tvernes aizņem bruņojuma piekares punktus un samazina lidmašīnas aerodinamiku."

Smago tankkuģu pacelšana gaisā pilotu apmācībām nav nekāds lētais prieks. Tāpēc to lomu parasti izpilda frontes bumbvedēji Su-24, kā arī klāja Su-33 un MiG-29K. Šim nolūkam izstrādāti speciāli piekarami agregāti.

"Ļoti labi atceros savu pirmo mācību uzpildi gaisā, - stāsta atvaļinātais majors Dmitrijs Ļitvinovs, iznīcinātāja Su-27 pilots. – Pacēlos no aerodroma, izgāju noteiktajā rajonā, pietuvojos Su-24 astei. Viņš izlaida savu "puņķi", es izlīdzināju ātrumu, ieņēmu augstumu, izlaidu stangu... un te sāka "kratīt". Nokļuvām turbulences zonā, lidmašīnu pasvieda uz priekšu, uzpildes konuss iesita pa kabīnes lukturi. Samazināju ātrumu, atkal pamēģināju savienoties, atkal neizdevās. Tikai ar trešo mēģinājumu trāpīju ar stangu konusā. Nosvīdis biju kā pirtī."

Uzpilde ar autopilotu

Kara lidmašīna var līdz trīs reizes uzpildīties gaisā. Stratēģiskie raķešnesēji Tu-95MS un Tu-160, kas strādā maksimālā attālumā no aerodroma, parasti divas reizes papildina degvielas rezervi – pa ceļam uz mērķi un atpakaļceļā.

Iznīcinātājiem, iznīcinātājiem-bumbvedējiem, armijas aviācijas lidaparātiem parasti pietiek ar vienu degvielas "papildporciju".

"Varētu domāt, helikoptera un lidmašīnas ātrums nav salīdzināms, - stāstīja Popovs. – Tomēr ātrgaitas kaujas helikopterim ir pa spēkam panākt tankkuģi, kas izlaidis aizspārņus un samazinājis ātrumu līdz 250-300 kilometriem stundā. Uzpildes stanga armijas aviācijas mašīnām ir ļoti gara – lai šļūteni nepārcirstu nesošās skrūves lāpstiņas. Tāda uzpilde prasa augstāko kvalifikāciju gan no helikoptera pilota, gan tankkuģa ekipāžas. Pirmajam nākas ilgu laiku turēt maksimālu ātrumu, otram – minimālu, teju vai nekrītot. Skaidrs, ka piloti strādā uz savu iespēju robežas."

Nākotnē plānots svītrot cilvēka faktoru no degvielas uzpildes procedūras. Tamlīdzīgs darbs jau sākts gan Krievijā, gan Rietumos. Degvielas tverņu papildināšanas automatizāciju plānots panākt uz jauno uzpildes sistēmu rēķina, kas sinhronizēs tankkuģa un "klienta" borta datoru darbu.

Iznīcinātājs vai bumbvedējs pats uzņems optimālu kursu, izlīdzinās ātrumu un notvers konusu ar stangu. Cilvēkam atliks tikai novērot. Tamlīdzīga tehnoloģija tiks daļēji īstenota Krievijas degvielas uzpildes lidmašīnu Il-78 jaunākajā modifikācijā – Il-78M-2.

 

24
Tagi:
Krievija, aviācija