Katalonijas karogs

Kungi un kalpi. Eirokolhozā nekādas vienprātības

121
(atjaunots 12:09 11.01.2017)
Apvienotā Karaliste – prom no ES. Katalonija – prom no Spānijas (pagaidām vēl ne, tomēr lēmums par referendumu jau pieņemts). Zināma tendence ir vērojama. Jo bagātāka valsts vai reģions, jo mazāk tajā vēlmes strādāt kolektīvajā saimniecībā. Viņiem tur, Eiropā ir tāda kundziska domāšana.

Ziņu aģentūra RIA Novosti publicējusi Vladimira Bičkova rakstu, kas veltīts pārdomām par pašreizējo situāciju ES.

Referendums par Katalonijas neatkarību no Spānijas varētu notikt līdz 2017. gada septembrim, paziņojis autonomā apgabala valdības vadītājs Karless Pučdemons. Pēc viņa teiktā, Katalonijas labklājība iespējama tikai ārpus Spānijas. Iepriekš gan Spānijas tiesa ar aizliedza rīkot referendumu Katalonijā, tomēr Pučdemons norāda, ka referendums notiks jebkurā gadījumā, vienalga, vai tas patiks Madridei vai ne.

Varētu domāt, punkti virs "i" ir salikti. Taču vēl ne! Neseno aptauju rezultāti liecina, ka Katalonijas autonomijas piekritēju un pretinieku pulki ir aptuveni vienād. Tāpēc ir vērts sev pavaicāt: vai tiešām viņi vēlas Katalonijas neatkarību?

Te jāsāk no paša sākuma, tā sakot, ab ovo. Vispirms bija runa par kultūras autonomiju. Sak, kataloņu valoda un kultūra krasi atšķiras no pārējās Spānijas. Tiešām, daudzus gadsimtus Katalonija bija neatkarīga, vismaz tā nebija Spānijas province. Tomēr daudzi eksperti apgalvo, ka pašreizējais separātisma vilnis saistīts nevis ar kultūru, bet ar ekonomiku. Galvenā ir bagātās Katalonijas nevēlēšanās dalīties ar pārējo Spāniju, kuras ekonomika ir krietni vien vājāka. Vietējie ekonomisti lēš, ka Katalonija ik gadus maksā aptuveni 16-17 miljardus eiro par iespēju palikt Spānijā. Tomēr, no otras puses, Brisele jau ir paziņojusi, ka Katalonijai nav garantēta automātiska dalība ES, ja tā kļūs neatkarīga, un tas, šķiet, ļoti satrauc vienkāršos kataloņus.

Katalonija nav vienīgā, kas atļaujas sapņot. Pēdējos gados aizvien aktīvāk tiek pausts viedoklis, piemēram, par Bādenes-Virtembergas un Bavārijas atdalīšanas no Vācijas. Skaidrs: tie ir divi bagātākie valsts reģioni, un tie acīmredzot nevēlās "barot" Austrumvācijas iedzīvotājus. Starp citu, viņi bija negatīvi noskaņoti šajā jautājumā jau 90. gados. Tikai no malas šķita, ka visi vācieši priecājās par Vācijas apvienošanos. Starp citu, Virtemberga un Bavārija kļuva par Vācijas teritorijām tikai pēc Pirmā pasaules kara. Līdz tam gadsimtiem ilgi Berlīne tos nekontrolēja… Tiesa, pašreizējās runas par separātismu ir tāds savdabīgs Merkelei adresēts "fui", tāpat kā autobuss ar migrantiem no Bavārijas pie kancleres biroja. Taču skaidrs, ka katrā izdevīgā gadījumā bavārieši atgādinās Berlīnei par to, no kurienes nāk Kristīgo demokrātu apvienības un Kristīgo sociālistu savienības (CDU/CSU) spēks. Sak, ar kancleres kundzi dejo tas, kurš pasūta mūziku.

Brexit. Foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Филиппов

Nu, labi. Bavārija un Katalonija pieder pie "turīgo separātisma" kategorijas. Neviens nevar aizliegt skaisti dzīvot! Bet pārēji? Eksperti ir novērojuši šādu likumsakarību: jo nabagākas ir ES valstis, jo mazāk tur ir eiroskeptiķu, jo mazāka ir tieksme pēc separātisma. Par to liecina arī nesenie dažās valstīs notikušo vēlēšanu rezultāti. Tādējādi paradoksālā kārtā nabadzība stiprina ES.

Šeit atmiņā ataust Minhauzena vārdi no filmas: "Savulaik Sokrāts man teica: "Noteikti precies. Gadīsies laba sieva — būsi laimīgs, slikta — kļūsi par filozofu ". Nezinu, kā labāk."

Starp citu, reālais barons Minhauzens nepavisam nebija bagāts, citādi nebūtu devies dienēt par jaunāko virsnieku nez kādā ellē — Krievijā, tālā un "barbariskā", kā to devēja barona laikabiedri, "cēlo" Tomasa de Torkemadas, Kārļa IX Valuā vai Marijas Tjudoras pēcnācēji.

121
Tagi:
Katalonija, referendums, ES
Temats:
Katalonijas referendums (52)
Pēc temata
Marija Zaharova: Pēc Brexit sekos Whoexit
Igaunijas konservatīvā Tautas partija aicina izstāties no ES
Pēc Brexit franči sāk domāt par Frexit
ASV armijas kareives, foto no arhīva

Desmitiem tūkstošu incidentu: ASV armija saskārusies ar jaunu nelaimi

9
(atjaunots 19:48 19.10.2020)
Apdraudēta amerikāņu armijas saliedētība un cīņas gars – aizvien biežāki ir seksuālās vardarbības gadījumi.

Pentagona analītiķu atskaites rāda, ka ik gadus uzmākšanos un ņirgāšanos pārcieš desmitiem tūkstošu karavīru, visbiežāk – jaunākās pakāpes un jaunkareivji, gan sievietes, gan vīrieši. Par ASV militārās mašīnas sāpīgāko un kutelīgāko problēmu portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Slaktiņš Teksasas stilā

Pagaidām par izvarošanu uzdrīkstējušās atklāti ziņot tikai piecas sievietes no Huda forta (Teksasa) bāzes karavīru un civilā personāla. Viņas to slēpušas ilgus gadus, bīstoties no priekšniecības un pašu varmāku puses. Tagad ASV armijas aprindās, iespējams, radīsies #MeToo līdzīga kustība.

Iemeslu pastāstīt par senajiem noziegumiem deva Huda forta 20 gadus vecās kareives Vanesas Gilēnas slepkavība. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka ar meiteni šī gada pavasarī nežēlīgi izrēķinājies viņas dienesta biedrs. Gilēnas izkropļotais līķis tika atrasts netālu no bāzes tikai pēc vairākiem mēnešiem.

Tas satrieca visu valsti. Cilvēki mītiņos pauda sašutumu pat to, ka bāzes vadība ievilkusi garumā izmeklēšanu un mēģinājusi slēpt nozieguma detaļas. Bojāgājušās meitenes radinieki apgalvoja, ka Vanesa regulāri saskārusies ar seksuālu uzmākšanos, gribējusi sūdzēties, un, domājams, pat to samaksājusi ar savu dzīvību.

Tagad arī ierindniece Marija Valentaina beidzot uzdrīkstējusies atzīt, ko viņai nācies pārdzīvot. Vispirms sociālajos tīklos, vēlāk arī izdevuma Associated Press žurnālistiem viņa pastāstīja, ka jau 2006. gadā viens no seržantiem viņai rupji pieskāries plānveida svēršanas procedūras laikā.

2014. gadā tas pats seržants izvarojis kareivi Deboru Urkidesu (Deborah Urquidez). Vēl vairāk, bīstoties no atklātības, viņš vajāja meiteni un draudēja viņai. Debora uzrakstīja iesniegumu, seržants tika tiesāts, taču viņu atzina par nevainīgu, un viņš turpina dienestu citā armijas objektā.

Ne tikai sievietes

Seksuālās vardarbības problēma amerikāņu armijā turpinās jau gadiem ilgi. Eksperti uzskata, ka galvenais iemesls ir sieviešu masveida uzņemšana bruņotajos spēkos.

Tiesības noslēgt līgumu par dienestu armijā sievietes saņēma 70. gadu vidū. Vestpointas kara akadēmijā tika uzņemtas pirmās kursantes. Daudziem armijā tas nepatika, līdz izlaidumam tika ne vairāk kā puse jaunkareivju, tomēr sieviešu skaits armijā auga, viņām uzticēja komandieru posteņus un piešķīra virsnieku pakāpes līdz pat ģenerālim. Tagad ASV armijā dien aptuveni 200 tūkstoši sieviešu – apmēram 15% personālsastāva.

Drīz sākās izvarošanas. Bruņoto spēku feminizāciju nopietni aptumšoja skandāls Aberdīnas poligonā 1996. gadā. Tiesas priekšā stājās 12 instruktori, arī vairāki virsnieki līdz pat ģenerālim. Visiem tika piespriests cietumsods no 6 mēnešiem līdz 25 gadiem par jaunkareivju-sieviešu sistemātisku izvarošanu, ņirgāšanos, pazemošanu un mocīšanu.

Tomēr ar seksuālu vardarbību ASV armijā saskaras ne tikai sievietes. Piemēram, seržantu Elderu Fernandesu (Elder Fernandes) no Huda forta bāzes dienesta biedri burtiski nomocīja pēc viņa sūdzībām par vardarbību. Viņa mirstīgās atliekas tika atrastas augustā.

Maijā Fernandess ziņoja par vecāka oficiera uzmākšanos. Seržantu pārveda uz citu vienību, taču dienesta biedri sāka par viņu ņirgāties, fiziski un morāli pazemoja. Viena no versijām liecina, ka Elders nav izturējis ņirgāšanos un izdarījis pašnāvību.

Tūkstošiem cietušo

Izvarošanas un uzmākšanās problēma ir saasinājusies tiktāl, ka Pentagons vairs nespēj noklusēt – resors izveidojis speciālu departamentu, kas kontrolē un analizē šādu gadījumu statistiku.

Aizsardzības ministrijas dati liecina, ka ASV armijā ik gadus no "harasmenta" cieš tūkstošiem karavīru un civilo darbinieku. Atskaite liecina, ka 2018. gadā no uzmākšanās un izvarošanas cietuši 13 tūkstoši sieviešu un 7,5 tūkstoši vīriešu. Atzīmēts, ka šis skaits ir daudz lielāks nekā agrāk. Noskaidrojies, ka tikai katrs trešais karavīrs vai virsnieks ziņo par vardarbību no biedru puses. Pārējie to nedara, jo baidās no problēmām dienestā vai vienkārši kaunas.

Lielākais cietušo skaits ir ASV jūras kājniekos, taču daudz ir arī Jūras kara spēkos un Sauszemes spēkos. GKS situācija ir mierīgāka. Upuri pārsvarā ir jaunkareivji, kuri to uzskata par "dedovščinas" izpausmēm. Atskaitē uzsvērts: lielākā daļa varmāku uzbrukuma brīdī bija piedzērušies.

Pentagona analītiķi ir pārliecināti, ka neveselīgā atmosfēra bruņotajos spēkos veidojusies ne tikai tāpēc, ka armijā parādījies liels skaits sieviešu, bet arī tādēļ, ka armijā pielaisti LGBT pārstāvji. Atgādināsim, ka Baraks Obama jau 2010. gadā atļāva dienēt armijā atklātiem gejiem, lesbietēm un biseksuāļiem.

2016. gadā viņiem pievienojās transpersonas – cilvēki, kuri uzskata sevi par cita dzimuma pārstāvjiem. Viņu skaits ASV bruņotajos spēkos jau sasniedzis aptuveni 2,5 tūkstošus.

Prezidents Donalds Tramps mēģināja mainīt tendenci, un 2017. gada augustā aizliedza pieņemt dienestā transpersonas. Savu lēmumu viņš pamatoja ar augošajiem veselības aprūpes izdevumiem, jo Pentagons tērē miljoniem dolāru gadā hormonālajai terapijai un dzimuma maiņas operācijām. Tomēr, kā redzams, pagaidām stāvoklis neuzlabojas.

9
Tagi:
vardarbība, drošība, LGBT, armija, ASV
EDSO misijas darbinieks lidmašīnas Boeing 777 katastrofas vietā

Eiropa jāpiespiež sākt savstarpējas cieņas pilnu dialogu ar Krieviju

18
(atjaunots 20:03 19.10.2020)
Eiropa sacēlusi pamatīgu troksni pēc Krievijas Federācijas lēmuma atteikties no trīspusējām konsultācijām ar Nīderlandi un Austrāliju par reisa MH17 bojāejas apstākļiem.

Pie tam pats troksnis un augstu stāvošu amatpersonu teiktie meli pietiekami daiļrunīgi apstiprina Rietumu nodomus par traģēdijas patieso iemeslu noskaidrošanu, portālā RIA Novosti stāsta Vladimirs Korņilovs.

Ko vērts ir formulējums, piemēram, Nīderlandes ārlietu ministra Stefa Bloka oficiālajā paziņojumā: "Šodien Krievijas Federācija paziņoja par savu vienpusējo lēmumu pārtraukt pārrunas par savu atbildību par reisa MH17 likvidāciju". Paskat vien! Izrādās, kaut kur bija pārrunas "par Krievijas atbildību", tikai pašai Krievijai par to nebija ne jausmas.

Atgādināšu, ka pirmās konsultācijas par 2014. gada jūlijā notikušo Malaizijas Boeing bojāeju aizritēja pērnā gada sākumā. Krievija nekavējoties akcentēja: "To uzmanības centrā būs nevis "Krievijas juridiskās atbildības atzīšana par katastrofu", bet gan viss ar šo incidentu saistīto jautājumu komplekss, kam ir principiāla nozīme patieso iemeslu noskaidrošanai". Pie tam Maskava īpaši uzsvēra, ka viens no galvenajiem jautājumiem ir Ukrainas atbildība par to, ka tā neslēdza gaisa telpu virs karadarbības zonas.

Protams, Blokam tas ir labi zināms, tomēr viņš apzināti izkropļo patiesību, tāpat kā frāzē par to, ka Krievijas atteikšanās no neauglīgajām pārrunām "ir īpaši sāpīga upuru radiniekiem".

Daudzi rietumvalstu darboņi, kas metās nosodīt Maskavu par tās lēmumu, tāpat mēģina spekulēt ar cietušo jūtām. Piemēram, ASV vēstnieks Nīderlandē Pīts Hukstra Krievijas izstāšanos no konsultācijām nosauca par "kārtējo triecienu upuru tuviniekiem un viņu vēlmei panākt taisnīgumu".

Nav nekāds brīnums, ka daži holandieši, kas tādas ziņas uztver tā, kā tās pasniedz amatpersonas, reaģēja visnotaļ asi. Piemēram, kāds Bloka publikācijas lasītājs nāca klajā ar dusmīgiem padomiem, ko darīt ar Krieviju: "Tūlīt izraidiet visus krievus no Nīderlandes, slēdziet vēstniecību, tūlīt pārtrauciet ārējo tirdzniecību ar Krieviju, nepērciet vairs Krievijas gāzi. Nosūtiet mūsu floti uz Krimu."

Un gandrīz neviens komentētājs nesniedz sarūgtinātajiem holandiešiem skaidru informāciju par Maskavas lēmuma iemesliem. Krievijas ĀM taču paskaidroja, ka labprāt turpinātu konsultācijas (starp citu, resors uz tām lika lielas cerības), ja vien holandieši nebūtu izvēlējušies citu ceļu – nebūtu iesnieguši prasību pret Krieviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā. ĀM vēstīja: "Tamlīdzīgi nedraudzīgi Nīderlandes soļi atņem jēgu tālākajām trīspusējām konsultācijām un mūsu dalībai tajās. Tātad atbildība par trīspusējo konsultāciju izjukšanu jāuzņemas Hāgai." Šo neērto niansi Rietumu prese cenšas aizdrapēt vai pat nepiemin nemaz, tāpat kā, starp citu, to, ka līdz ar prasības iesniegšanu ECT Hāga, par spīti visām savām krokodila asarām, ir kaitējusi upuru tuviniekiem.

Lieta tāda, ka ECT jau vairākkārt iesniegtas individuālas prasības upuru tuvinieku vārdā. Pirmais iesniegums tiek izskatīts jau no 2016. gada, pēc tam to papildināja jauna prasība. Tātad MH17 lieta ritēja pilnā sparā. Bet šī gada 10. jūlijā Nīderlandes valdība neizdomāja neko labāku, kā iesniegt starpvalstu prasību šajā tiesā (parasti tā izskata individuālas lietas), pie tam liekulīgi apgalvo, ka tā iesniegta, atbalstot tiesā jau izskatāmās lietas.

Tie jau ir atklāti meli no Nīderlandes puses. Grūti iedomāties, ka Hāgā, pasaules juridiskajā galvaspilsētā, nezina, ka, iesniedzot starpvalstu prasību ECT, visas individuālās lietas, kas izskatītas tās kontekstā, acumirklī tiek apturētas līdz brīdim, kad tiks atrisināts valstu strīds. To precīzi fiksē 45. punkts Kopenhāgenas deklarācijā par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas sistēmas reformu, ko 2018. gadā vienbalsīgi pieņēma Eiropas Padomes dalībvalstis.

Tātad Hāga piesedzas ar MH17 upuru tuviniekiem, bet pati ievelk garumā līdz vairākiem gadiem viņu prasību izskatīšanu (starpvalstu lietu izskatīšana ECT var vilkties ļoti ilgi). Par to Nīderlandes prese, protams, nerakstīs.

Jāpatur prātā arī tas, ka Nīderlandes prasība ECT potenciāli rada interešu konfliktu ar citu tieslietu iestādi – ANO Starptautisko tiesu, kur jau tiek uzskatīta Ukrainas lieta pret Krieviju – arī tajā figurē atbildība par MH17. Eiropas tiesa (ES augstākā tiesu instance) jau 2014. gadā pauda savu viedokli: ECT izskatītās starpvalstu lietas nevar skart citu starptautisko tiesu iestāžu jurisdikciju. Tātad Nīderlandes valdība ne tikai kavē individuālo lietu izskatīšanu, bet arī rada dažādu instanču interešu konfliktu, kas savukārt var kaitēt lietas izskatīšanai.

Gribas uzdot likumsakarīgu jautājumu: kāpēc Hāgai vajadzētu vienlaikus torpedēt tiesu procesus ECT un konsultācijas ar Krieviju, iesniedzot skandalozo prasību tieši tagad? Vietējā prese, pārgremojot Maskavas lēmumu, nez kāpēc nepieprasa premjerministra Marka Rites atbildi uz šo jautājumu. Viņš tikai konstatēja, ka esot "izvēlējies vislabāko brīdi", taču atteicās paskaidrot, kāpēc viņam tā šķiet.

Atbilde gan ir acīmredzama. Vispirms Nīderlandes valdība pastāvīgi apgalvoja, ka gaida Starptautiskās izmeklēšanas grupas darba noslēgumu un prasības iesniegšanu tiesā. Beidzot šī gada martā tik ilgi gaidītais tiesas process sākās Shiphol lidostas teritorijā ar troksni, patētiski, teju vai visu pasaules telekompāniju kameru uzmanības centrā.

Uzreiz gan kļuva skaidrs: procesa organizatoriem kaut kas ir aizgājis greizi.

Pirmkārt, četriem nozīmētajiem "apsūdzētajiem" nav nekāda sakara ar MH17 likvidāciju (jo tālāk process ievelkas, jo skaidrāks tas ir visiem). Otrkārt, izgāzās arī trokšņainais mēģinājums piesaistīt procesam Krievijas specdienestu virsnieku (tātad arī Krievijas valsti). Atsauciet atmiņā, kā 2018. gada pavasari visi pasaules mediji ar sevi jau vairākkārt kompromitējušās un Krievijai naidīgās struktūras Bellingcat stimulu taurēja: paskat, te tas ir, trūkstošais posms, kas ved uz Kremli. Viņi nosauca kaut kādu Oļegu Ivaņņikovu. Jau pirmajā Hāgas tiesas sēdē MH17 lietā prokurori kautrīgi paziņoja, ka Ivaņņikovs netiek uzskatīts par aizdomas turamo un viņam nav nekāda sakara ar lietu, tomēr arī šo faktu mediji ignorēja gandrīz pilnībā. Protams, nevienam pat prātā nenāca atvainoties par meliem.

Tuvojoties Boeing katastrofas kārtējai gadadienai, upuru tuvinieki saprata, ka lieta jūk laukā. Faktiski viņi to atklāti norādīja vēstulē tam pašam amerikāņu vēstniekam Hukstrem, kurš tik ļoti "juta viņiem līdzi". Viņi aicināja ASV iesniegt tiesā incidenta uzņēmumus no satelīta, par kuriem 2014. gadā runāja valsts sekretārs Džons Kerijs. Kā noprotat, nekādi uzņēmumi neparādījās. Toties Hukstra tagad uztraucas par upuru radiniekiem un kaut ko pārmet Krievijai. Hāga, saprotot, ka lieta tiesā izgāžas un līdz MH17 katastrofas sestajai gadadienai publikai nekas netiks parādīts, tā spērusi izaicinošo soli ar prasību ECT.

Tikai un vienīgi ar mērķi novērst uzmanību no neērtiem jautājumiem un pievērsties jaunajai prasībai, tātad – procesa ievilkšanai garumā.

Kā tad īsti vajadzēja rīkoties Krievijai, kas patiešām cerēja uz kaut kādu dialogu ar Nīderlandi, lai arī neformālas grupas ietvaros? Par kādu dialogu var būt runa, ja otra puse savā prātā jau visu ir izlēmusi?

Paši no sevis atmiņā ataust Sergeja Lavrova nesenie vārdi: "Cilvēki, kuri Rietumos atbild par ārpolitiku neaptver savstarpējas cieņas pilnas sarunas nozīmi. Acīmredzot, mums vajadzētu uz kādu laiku pārtraukt kontaktus ar viņiem." Šķiet, Krievijas lēmums atteikties no konsultācijām MH17 jautājumā ir pirmais solis, īstenojot ministra vārdus. Pirmais, taču ne pēdējais. Krievija sākusi darbu, lai piespiestu eiropiešus sākt cieņpilnu dialogu. Tas būs ilgs.

 

18
Tagi:
Eiropas Cilvēktiesības, boeing, Nīderlande, avarējusi lidmašīna, lidmašīna, Malaizija
Grāmatas, foto no arhīva

Latvieši drīz dzīvos desas labad: rakstniece par kultūras bēdīgo stāvokli

0
(atjaunots 22:49 19.10.2020)
Kultūras cilvēki turpinās radīt, taču kvalitāte var pāraugt kvantitātē, un dažs labs vispār pametīs profesiju, uzskata rakstniece Kristīne Ulberga.

RĪGA, 20. oktobris — Sputnik. Rakstniece Kristīne Ulberga publicējusi portālā Pietiek vēstuli kultūras ministram, kurā lūdza nepalielināt nodokļus kultūras darbiniekiem un pastāstīja par bēdīgo situāciju, kādā daudzi no viņiem jau nonākuši. Pati Ulberga bija spiesta sameklēt apkopējas darbu, lai savilktu galus kopā.

Ar savu piemēru rakstniece atklāja, cik maz pelna radošo profesiju pārstāvji Latvijā.

"Tātad, ja gada laikā es uzrakstu vienu grāmatu (kas nav maz), es saņemu no VKKF stipendiju grāmatas rakstīšanai - aptuveni 3000 eiro. Kad grāmata ir gatava, tad samaksa ir atkarīga no izdevēja, bet – aptuveni 1000 - 2000 eiro. Ja es saņemtu vairāk par 430 eiro mēnesī, man acumirklī jāmaksā 138 eiro un tas nav vienīgais nodoklis..." stāsta Ulberga.

Rakstniece stāsta, ka viņai ir divi bērni, un visu šo laiku viņa ir turējusies, tomēr "lielā" iznāk tikai reizi, divas gadā. Lai saņemtu kaut nelielu, bet regulāru ienākumu, viņa atradusi apkopējas un sētnieces darbu Ventspils novadā.

"Diemžēl rakstīšana bija jāmet pie malas (tiesa gan, vairākas savas pēdējās grāmatas nodaļas es uzrakstīju teju ar gumijas cimdiem rokās starp podu tīrīšanu un lapu grābšanu). Domāju, ka apkopējas darbs un ministra darbs ir vienlīdz grūti, izsmeļoši. Iedomājieties, ka jums vakarā pēc darba vēl būtu jāraksta grāmata, lai jūsu bērniem būtu ne tikai pajumte, bet arī pārtika? Laikam Jūs nespētu. Es arī nespēju," raksta Ulberga.

Vēstulē viņa pieminēja arī savu kolēģi – rakstnieci Andru Manfeldi, kura gadā "štancē" vismaz divas grāmatas.

"Pagaidām viņas štancēšana nav zaudējusi kvalitāti, bet mūsu sarunās viņa teic, ka ilgi tā vairs neizturēs, ies strādāt pastā par operatori vai pārdevēju. Kad piedzims un izaugs nākošā Manfelde, nav zināms," spriež Ulberga.

Viņa norāda, ka radošo profesiju pārstāvju spēki nav bezgalīgi, un vienā brīdī viss var mainīties – kultūras cilvēki nepārstās radīt, taču kvalitāte var pāriet kvantitātē, bet kāds vispār pametīs profesiju.

"Cik zinu, metālam var sākties nogurums. Tas sarūsē un vairs nenotur tam uzlikto svaru. Cilvēks arī ir tāds metāls. Tikai atšķirībā no dzelzs gabala cilvēks var pacelt cepuri un doties dzīvot citur – novākt šampinjonus un aizmirst par kultūru, ko viņa zemē tautieši ielika skrūvspīlēs un garāmejot pievilka ciešāk.

Varbūt lielā, dārgā bibliotēka reiz kļūs par pārtikas noliktavu, jo varētu būt, ka cilvēki mūsu zemē nākotnē pārtiks tikai no desām," apliecināja Ulberga.

Līdz 2021. gada 1. jūlija Latvijā autoratlīdzību saņēmējiem saglabāsies tagadējā nodokļu sistēma. Pēc šī datuma un līdz gada beigām sāksies pakāpeniska pāreja pie jaunās pārejas. Šajā periodā honorāru saņēmēji varēs izvēlēties nodokļu apmaksas veidu.

Pirmais variants – izmantot pašnodarbinātās personas nodokļu režīmu.

Otrais variants līdzinās pirmajam, tikai tajā tiek izmantots kopējais nodokļu režīms.

Trešais variants paredz, ka honorāra saņēmējs nereģistrējas kā saimnieciskās darbības subjekts. Šajā gadījumā viņa darbam – izmaksas vietā – tiek pielietota 25% likme nodoklim no apgrozījuma līdz 25 tūkst. eiro gadā. Ja apgrozījums pārsniedz 25 tūkstošus eiro, nodokļu likme palielinās līdz 40%. 80% šī nodokļa sastādīs sociālais nodoklis, pārējos 20% - ienākumu nodoklis.

14. oktobrī vairāk nekā simt cilvēki pulcējās pie Saeimas ēkas, pēc tam – Doma laukumā zibakcijai – tā viņi pauda savu neapmierinātību ar ieplānotajām nodokļu pārmaiņām tiem, kas saņem autora honorāru.

0
Tagi:
kultūra, nabadzība, ekonomika, Latvija
Pēc temata
Valdība atbalstīs kultūras organizācijas ar naudu
Latvija tērē kultūrai visvairāk ES valstu vidū
Laiks beidzot ķerties pie kultūras: ministrs izdomājis, kā uzsildīt ekonomiku
Ministrs aprēķināja, ka Latvijai kultūras mērķiem ir nepieciešami 32 miljoni eiro