Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Foto no arhīva

Rusofobijas briesmas

177
(atjaunots 11:27 05.01.2017)
Cilvēkiem, kuri ir pārāk jauni un neatceras Antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisijas darbības un aukstā kara nelaimes, vajadzētu izglītoties. Šodien mēs atrodamies tikai dažus soļus no jauna aukstā kara un tādas pašas komisijas.

InoSMI citē The Nation reportiera Patrika Lorensa (Patrick Lawrence) rakstu.

Mēs esam aplenkumā, dārgo lasītāj. Kā uzskatāmi parāda šī žurnāla vēsturiskais arhīvs, pašreizējā rusofobijas lēkme ir tikai pretpadomju paranojas variācija, kas bija noteicošā īpatnība 50. gados un 60. gadu sākumā. "Pašlaik sākusies bīstamākā konfrontācijā ar Krieviju kopš Karību krīzes laikiem", — nesen teica pazīstamais Krievijas eksperts Stīvens Koens (Stephen Cohen) Emijas Gudmanas programmā Democracy Now! Viņš ir trāpījis desmitniekā, un šī realitāte mums tagad jāņem vērā pavisam nopietni.

Atklātā konflikta riska pieaugšana kodolvalstu starpā, ko pieminēja Koens, ir tās pašas nopietnās briesmas, ar ko mēs saskaramies. Ir arī citi draudi, par kuriem vajadzētu satraukties. Senators Džons Makkeins, tēlojot nopietnību, ar ko viņš tik labprāt pārsteidz citus, apgalvo, ka jebkurš valdošo, Krievijai naidīgo uzskatu pretinieks ir "melis". Viņš vēlas, lai īpašā komiteja uzsāktu izmeklēšanu sakarā ar neseno CIP secinājumu par to, ka Krievija iejaukusies ASV prezidenta vēlēšanās.

Korporatīvie mediji, sākot ar valdības kontrolēto New York Times un visiem pārējiem sarakstā, šodien steigšus slēpj ziņas par savu kaunpilno sadarbību ar varu Aukstā kara laikos. Salemas raganu mednieki, kuri atsakās stādīties priekšā, nekaunīgajā vietnē PropOrNot.com uzskaita simtiem mediju, ar kuriem, pēc viņu domām, manipulē Kremlis.

Arī te slēpjas risks. Cilvēkiem, kuri ir pārāk jauni un neatceras Antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisijas darbības, politisko pamfletu "Sarkanie kanāli: Pārskats par komunistu ietekmi televīzijā un radio" un kaitējumu, ko tie radīja, vajadzētu izglītoties. Šodien mēs atrodamies tikai dažus soļus gan no viena, gan otra. Nevis Krievija iznīcina ASV demokrātiju (vai to, kas no tās atlicis). To dara "amerikāņu patrioti".

Es domāju, ka ir ļoti svarīgi pārdomāt pašreizējo brīdi vēsturiskā kontekstā. Tad mēs visi varēsim pieņemt lēmumu tāpat, kā tie, kurus izsauca Antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisija: vai viņš padosies un piedalīšies šajā pūļa kontroles un baiļu provokācijas cirkā, vai atraidīs amorālo un bezjēdzīgo propagandas kampaņu, kas līdzīga visam Makartija laikos sabrūvētajam?

Beidzot mums nāksies atbildēt uz šo jautājumu, it īpaši tiem, kas sevi sauc par progresīviem. Kas tu esi? Aukstā kara liberāļu pūļa mantinieks bez mugurkaula, vai tālredzīgs un principiāls cilvēks, pat ideoloģisko ikdienas korporatīvo mediju uzbrukumu priekšā?

Padomājiet. Tas ir neatliekams un svarīgs uzdevums, jo tas ir neparasts izaicinājums amerikāņu propagandas mašīnai. Tā efektivitāte un iedarbība vairs nav tāda, kā aukstā kara laikos. Savu viedokli vēlos uzrakstīt godīgi, atklāti un bez jebkādas izlocīšanās. Šī propagandiskā uzbrukuma mērķis ir mūsu prāts, mūsu galvas. Lūk, kas ir strīda priekšmets. Ja jūsu prāts kapitulēs šīs kliedzošas grēkāžu meklēšanas, šī tukša naida un bažu priekšā, vēstures mācību grāmatās jūs ieiesiet kopā ar kaucošajiem aukstā kara rēgiem un iepriekšējo gadu desmitu lētticīgajiem panikas cēlājiem.

"Krievijas agresija" ieies vēsturē kā viena no mūsu laika postošākajām frāzēm, jo tai nav nepieciešama nekāda analīze, nekādi fakti. Krievi uzbruka Ukrainai, pēc tam nozaga Krimu, lai gan neviens viņus neprovocēja. Tagad viņi draud ar uzbrukumu Baltijas valstīm. Viņi audzina galēji labējos nacionālistus Eiropā, lai padarītu Eiropas Savienību bezspēcīgu. Krievi ir vainīgi kara noziegumos Sīrijā. Viņi pat mums uzbruka, izkropļojot demokrātisko procesu, un kā kaulu sunim pameta Donaldam Trampam un viņa "Kremļa kalpu" baram uzvaru vēlēšanās.

Tas viss atrodams mūsu valdošas rusofobijas repertuārā. Papūlēsimies noskaidrot, kas to veido.

Katram apgalvojumam iepriekšminētajā sarakstā ir četras raksturīgas pazīmes:

(1) rakstīts vārds uzskatāms par faktu un jāuztver burtiski;

(2) apstiprinātu un publicētu neatkarīgo avotu liecību ir ļoti maz vai vispār nav;

(3) tā ir savdabīga dezinformācijas forma vai maldināšana ar noklusēšanas palīdzību;

(4) tas ir maldināšanas avots.

Pēdējā gadījumā tas ir ļoti dīvaini. Mūsu politiskā kliķe ļoti veiksmīgi dezorientē amerikāņus, runājot par to, ka Krievija šodien apdraudot ASV pastāvēšanu. Ticiet vai ne, taču Pentagons un NATO ar šo domu mētājas kā ar sīknaudu. Taču vienlaikus viņi uzskata, ka tauta, ko viņi apmulsina ar saviem nebeidzamajiem atkārtojumiem, ir tēraudcieta, lai arī, cik man zināms, pievilti cilvēki tādi nav.

Tagad pēc kārtas un īsumā:

— Vašingtona sagatavoja augsni 2014. gada februāra apvērsumam Ukrainā, neapdomīgi apdraudot vienīgo Krievijas jūras ostu Melnās jūras piekrastē. ASV un citu valstu mediju ziņojumos šis fakts ir izslēgts. Un tomēr tas ir fakts, lai arī to noklusē. Tā mēs kultivējam savas kļūdas. Starp citu, vai jums bieži nācies dzirdēt Krimas iedzīvotāju žēlabas un ilgas pēc Ukrainas, redzēt Krimas iedzīvotāju protestus pēc pussalas atkalapvienošanās ar Krieviju? Manuprāt, nē. Kaut pusstundiņu pašķirstiet vēstures grāmatu, un jums kļūs skaidrs, kāpēc tā.

— Nav nekādu pierādījumu tam, ka Maskava gatavojas iebrukt Baltijas valstīs. Vai Krievija atļausies risku karot ar NATO? Pat tāda doma ir absurda. Tās militārajai darbībai reģionā (Krievijas teritorijā) ir aizsardzības raksturs, tā norit, atbildot uz NATO paplašināšanos austrumu virzienā. Ir tāds vecs aukstā kara laiku štamps: rīkojies agresīvi, taču Krievijas darbību sauc par agresiju, lai radītu iemeslus tālākai agresijai. Paturiet prātā akmenscieto Valsts departamenta pārstāvja Džona Kirbija (John Kirby) izteikumu 2014. gada oktobrī par to, ka Krievija stāvot uz NATO sliekšņa.

— Pajautājiet sevi: kāpēc Krievijai jānovājina ES, ja tā gūst labumu no savstarpējās ekonomiskās atkarības un vēlas sadarboties dažādās sfērās, tajā skaitā arī Ukrainas jautājumā? Pērn Krievijas banka piešķīra kredītu Marinas Lepēnas "Nacionālajai frontei"; tagad parādījušās ziņas par norunu kaut kādos jautājumos starp valdošo partiju "Vienotā Krievija" un galēji labējo "Austrijas brīvības partiju". 

Šādu kontaktu starp nevalstiskajām Krievijas politiskajām aprindām un Eiropas labējiem ir ļoti maz, tomēr šoreiz ticēsim uz vārda Times: tie ir "grūti saprotami" sakari bez acīmredzamam sekām. (Nevaru pretoties kārdinājumam un teikšu, ka domājamā Maskavas iejaukšanās Eiropas lietās ļoti atgādina politisko iejaukšanos, ko Vašingtona atļaujas Ukrainā un citās tai līdzīgās valstīs, turklāt arī pašā Krievijā.)

Pieņemot, ka šiem kontaktiem ir kāda nozīme, Maskavai var piedēvēt tikai vienu ticamu motīvu. Minētās Eiropas partijas iestājas pret sankcijām, kas tika ieviestas, kad Krievija "ne no šā ne no tā" atguva Krimu. Sankcijas rada zaudējumus, bet darbība izraisa pretdarbību (lai gan šo ābeces patiesību Vašingtona vēl joprojām nav iegaumējusi).

Ukraiņu vēsturnieks un politologs Rostislavs Iščenko
© Sputnik / Vladimir Trefilov

— Mums nav zināma patiesība par karu Sīrijā, kā vien tas, ka karš ir briesmīgs un tur ir lieli zaudējumi. Šajā ziņā arī mēs esam upuri. Tādēļ tagad es uzvedīšos kā agnostiķis, neatbalstot ne vienu, ne otru pusi. Mēs pievēršam uzmanību, paredzam to, ko var paredzēt, bet zinām ļoti maz. Es neredzu, kādu attaisnotu pozīciju varētu ieņemt. 

Mums pastāvīgi liek ticēt, nevis redzēt un domāt. Taču ir svarīgi paskatīties acīs patiesībai, lai izvairītos no nepamatotiem secinājumiem un nepadotos propagandas mašīnas iedarbībai. Patiesību nāksies pagaidīt, un tai jāatnāk no neatkarīgiem avotiem.

Šajā ziņā Rietumu nevalstiskās organizācijas, piemēram, "Ārsti bez robežām" bez šaubām veic lielu darbu, tomēr nosaukt to par neatkarīgu nevar, jo dažos gadījumos tos prorietumiskā ievirze ir acīmredzama. Tāpat "kara noziegumus" šodien pārāk bieži politizē, pārvēršot tos par ideju, kurai jātic, bez konkrētiem un skaidriem pierādījumiem. Vai Krievija izdarījusi kara noziegumus Sīrijā? Šeit nevar pateikt nedz "jā", nedz "nē". Bet Amerikas Savienotās Valstis? Atbilde ir tāda pati.

(Turpinājums sekos)

177
Pēc temata
"Krievu Jaungada" organizatore: esmu vīlušies latviešos
Nepatriotisks mikroautobuss un tramvajs – sašutums latviešu sociālajos tīklos

"Ķersies klāt nopietni": vai briti augšāmcels Ukrainas kara floti

23
(atjaunots 11:16 24.09.2020)
Miglainās Albionas jūrniekus gaida grūts uzdevums: padarīt cīņasspējīgu Ukrainas degradējošo kara floti.

Nesenās vizītes gaitā Kijevā Lielbritānijas aizsardzības ministrs Bens Volless apliecināja, ka Londona vadīs Ukrainas Jūras kara spēku karavīru treniņu starptautisko programmu. Viņaprāt, Ukraina ir jāpasargā no "Maskavas agresijas" un jāpanāk, lai tā spētu stāties pretī Krievijas Melnās jūras flotei. Vai tas ir reāli? Par to portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Sarūsējušais flagmanis

Volless pastāstīja, ka Ukrainas JKS kopā ar Lielbritāniju augšāmcels Kanāda, Dānija un Zviedrija. Atbalstu sniegs arī ASV un, iespējams, citas valstis. Ukraiņu jūrniekiem mācīs navigāciju, operatīvo plānošanu, ūdenslīdēja amatu, jūras izlūkošanu, artilērijas apšaudi un cīņu par kuģa izdzīvošanu. Volles piebilda, ka jau tuvākajā laikā Melnajā jūrā ieradīsies britu kara "vimpeļi" kopīgām mācībām ar Ukrainu.

Grūti teikt, vai tāda godpilna misija karaliskajai flotei ir pa spēkam. Ukrainas JKS patlaban ir 27 kuģi, neskaitot vieglos kuterus un palīgkuģus. Tikai daži spēj pildīt kaujas uzdevumus. Jūlijā tīmeklī noplūda Ukraijas JKS vadības dokumenti par flotes  tehnisko stāvokli. Izrādījās, ka cīņai gatavi ir tikai seši "vimpeļi". Pārējiem inspekcija konstatējusi virkni trūkumu: artilērijas iekārtas un zenītraķešu kompleksi nefunkcionē, radiolokācijas un radio stacijas nestrādā, dzinēji miruši, korpusā vīd plaisas. Un tā tālāk.

Neviens nav apstiprinājis, ka dokumenti būtu autentiski, tomēr Ukrainas flotes bēdīgais stāvoklis vairs nav nekāds noslēpums. Pats jaunākais kuģis, JS flagmanis – fregate "Hetman Sagaidachniy" ūdenī nolaista 1992. gadā. Tai vairākkārt fiksēti bojājumi, un kuģis ilgu laiku pavadījios dokos.  Tīmeklī ir milzums fregates iekštelpu uzņēmumu. Redzams, ka tas ir vienkārši sarūsējis. Ukrainas Brunoto spēku, jūras kara un kuģu remonta infrastruktūras degradācijas rezultātā pat flagmani var tikai nosacīti saukt par cīņasspējīgu.

Pie tam "Hetman Sagaidachniy" ir vienīgais Ukrainas JS kuģis ar vismaz kaut kādām cīņas iespējām. Nepabeigtais raķešu kreiseris "Ukraina" joprojām rūsē Nikolajevskas kuģubūves rūpnīcas piestātnē. Pēc PSRS sabrukuma republika, kas reiz būvēja aviācijas būves kuģus, ir spējusi tikt galā tikai ar artilērijas kuteriem – flotes sastāvā tagad ir seši tādi mazuļi ar 38 tonnu tonnāžu katrs.

"Vilku bari"

Toties Ukrainas augstākās militārpersonas neskopojas ar draudīgām frāzēm. 2017. gadā ziņoja, ka tikšot radīta moskītu flote, kas spēs pielietot "vilku bara" taktiku. Komandieri plānoja, ka liels skaits bruņukuteru metīsies virsū Krievijas Melnās jūras flotes kuģiem un tos pa vienam nogremdēs. Taču ne kutera bruņojums, ne jūrnieku prasmes nedod ne mazākās izredzes uz panākumiem – to apliecināja incidents Kerčas šaurumā 2018. gada 25. novembrī, kad divu bruņukuteru ekipāžas bez pretestības padevās Krievijas robežsargiem.

Galu galā pat augstākie Ukrainas JKS oficieri atzina: ar "vilku baru" Krievijai rīkli pārgrauzt neizdosies. 2019. gada martā Ukrainas JKS bijušais komandieris viceadmirālis Sergejs Gaiduks paziņoja, ka Ukrainas kuteri ir absolūti neaizsargāti pret Melnās jūras flotes pretkuģu raķetēm. Diezin vai stāvokli uzlabos 16 amerikāņu patruļas kuteri Mark IV, kuru pārdošanu Kijevai jūnijā apstiprinājā Valsts departaments. Ar 30 mm lielgabaliem flotes augšāmcelšanai būs par maz.

Tomēr zināmas iespējas Ukrainas kara flotei cīņā pret kuģiem ir. Jūnijā karavīri izmēģināja kompleksa "Neptun" spārnoto raķeti R-360. Mobilās krasta iekārtas sekmīgi trāpīja mērķos 80 km attālumā no krasta. 2020. gada 23. augustā "Neptun" oficiāli uzņemts bruņojumā. Izstrādātāji apgalvo, ka ar tā jaudu pietiks lai nogremdētu kuģi ar tonnāžu līdz 5 tūkstošiem tonnu, maksimālais darbības attālums – 300 km. Plānots radīt raķetes jūras un aviācijas versijas.

R-360 panākumi sagrozīja galvas Ukrainas militārpersonām. Ukraijas JKS komandieris Aleksejs Neižpapa ziņoja, ka ir gatavs sākt pilna mēroga karadarbību pret Krieviju un ar jaunajām raķetēm apšaudīt mērķus Sevastopolē un Melnās jūras flotes kuģus. Krievijas politiķi un eksperti viņa izteikumus raksturoja īsi – tukša lielīšanās. Ja kaut viens "Neptun" trāpīs mērķī, palaišanas rajonu pārklās "Kalibr" zalve.

Savās interesēs

Britu nodomi trenēt ukraiņu jūrniekus un organizēt kopīgas mācības izskatās visnotaļ dīvaini. Ukrainai nav ne kuģu, ne infrastruktūras, lai vismaz tuvotos Melnās jūras flotes cīņas iespējām. Jūras kara iespēju ziņā Krievija ir nesalīdzināmi pārāka. Tomēr eksperti uzskata, ka britu mērķi ir pavisam citādi un Ukrainas JKS līķi atdzīvināt plānots tikai uzmanības novēršanai.

"Lielbritānijas iniciatīva mācību kara darbības aktivizācijas jomā Melnās jūras akvatorijā iekļaujas vienā scenarijā – tā ir spriedzes zonu veidošana Krievijas robežu perimetrā, - radio Sputnik ēterā konstatēja Nacionālās drošības sabiedrisko lietišķo problēmu pētījumu centra vadītājs Aleksalndrs Žiļins. – Iedomājieties situāciju: tā saucamā Ukrainas kara flote, kas sastāv no metāllūžņiem, pēkšņi organizē kopīgas mācības ar Lielbritāniju. Tas nozīmē, ka Ukrainas JKS tiek izmantota piesegumam, jo nav iespējams izspēlēt daudzmaz efektīvu karadarbību ar Ukrainas floti."

Eksperts ir pārliecināts, ka briti, piesedzoties ar Ukrainu nodrošinās sev pastāvīgu militāro klātbūtni Melnajā jūrā, lai turpinātu izlūkošanu Krievijas krastā savās interesēs un sava aizokeāna sabiedrotā interesēs. Bet Ukrainas JKS turpinās rūsēt un degradēt, līdz pārvērtīsies par "moskītu floti" uz piepūšamajām laivām.

23
Tagi:
flote, Ukraina, Lielbritānija
Pēc temata
Krievijas militārie roboti stiprina reģionālo drošību uz sauszemes un jūrā
Pirmais "Fords" jāslīcina. Kāpēc ASV superkuģis vēl joprojām nav cīņasspējīgs
Krievija atjauno flotes tradīcijas: mācības "Okeāna vairogs" Baltijas jūrā
Kāpēc Krievijas bezpilota "Okhotnik" tik ļoti satrauc ASV un NATO
Rīgas domes vēlēšanas 2020

Latvietis nostājies "ņegru" pusē: etniskais jautājums ir pārāks par demokrātiju?

32
(atjaunots 18:11 23.09.2020)
Vai Latviju var uzskatīt par demokrātisku valsti, ja tajā ir nepilsoņi? Tādu jautājumu uzdevis Vācijā dzīvojošs latvietis.

RĪGA, 23. septembris — Sputnik. Vācijā dzīvojošs latvietis nobalsojis vietējās vēlēšanās un nonācis pie skumīga secinājuma: Latviju nevar uzskatīt par demokrātisku valsti.

Pagājušajā nedēļā Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē notika komūnu vēlēšanas. Tajās uzvarēja reģionā valdošā Kristīgi demokrātiskā savienība, rādītājus uzlaboja "zaļie" un zaudēja balsis Sociāldemokrātiskā partija. Taču Bonnā dzīvojošo Latvijas pilsoni Tomu Ancīti vēlēšanas uzvedināja uz pārdomām par politiku Latvijā. Viņš iegrima domās par cilvēkiem, kam nav balsstiesību valstī, kurā viņi dzīvo.

Savas pārdomas viņš publicēja Facebook.

"Lai arī esmu Latvijas, ne Vācijas pilsonis, man ir tiesības balsot Vācijā (un citās ES valstīs) gan vietējās, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanās, pateicoties manai ES pilsonībai. Arī ikviens Vācijas pilsonis var pārvākties uz Latviju un pēc sešiem mēnešiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Iespējams, daudziem par to nav ne jausmas, taču, lai cik paradoksāli tas būtu, vairāk nekā 10% Latvijas iedzīvotāju nekad nav bijušas balsstiesības pašu valstī, lai arī šīs tiesības automātiski saņem jebkuras citas ES valsts pilsonis, pārvācies uz Rīgu.

Cilvēkus, kam atņemtas balsstiesības, sauc par "nepilsoņiem", Latvijas valdība viņiem piešķīrusi "citplanētiešu"pases. Faktiski viņi ir personas bez pilsonības, lai arī Latvijas valdība to noliedz.

Viņi nevar balsot vietējās vai visas Eiropas vēlēšanās – ne savā dzimtenē Latvijā, ne kādā citā pasaules valstī. Pret viņiem attiecināti vēl vairāk nekā 70 citi ierobežojumi, pārsvarā saistīti ar darbu valsts sektorā. Vēl vairāk, viņi netiek uzskatīti par ES pilsoņiem, tāpēc viņiem nav tiesību brīvi pārvietoties un strādāt jebkurā citā ES valstī.

No kurienes nākusi šī beztiesiskā cilvēku kategorija?

Kad Latvija kļuva neatkarīga no PSRS 90. gadu sākumā, valsts jaunie līderi sadalīja tās iedzīvotājus divās grupās – "vēlamie" un "nevēlamie".

Pirmajā grupā iekļauti cilvēki, kam bija Latvijas Republikas pilsonība pirms 1940. gada, un viņu pēcteči. Viņiem atļāva apmainīt padomju pases pret neatkarīgās Latvijas jaunajām pasēm (šajā grupā tika iekļautas aptuveni divas trešdaļas valsts iedzīvotāju).

"Nevēlamajiem", kuri bija ieradušies Latvijā pēc 1940. gada, un viņu pēctečiem radīja speciālu tiesisko statusu – "Latvijas nepilsonis" (šajā grupā bija aptuveni trešā daļa iedzīvotāju – apmēram 700 tūkstoši cilvēku). Lielākā daļa viņu vidū bija krievi, taču bija arī baltkrievi, ukraiņi, poļi, armēņi utt.

Tieskajam pamatam izmantoja tā saucamo "pārmantojamības doktrīnu": Latvija nav radīta no nulls pēc PSRS sabrukuma – tika atjaunota agrākā Latvijas Republika. Tā padomju pilsoņi, kuri ieradās Latvijas PSR no citām PSRS republikām padomju laikā, tika pasludināti par ārzemniekiem.

Dažus gadus vēlāk darbu sāka nepilsoņu "naturalizācijas" procedūra – viņi varēja saņemt pilsonību, ja pierādīs latviešu valodas zināšanas un pareizi atbildēs uz jautājumiem par Latvijas vēsturi (tas ir, piekritīs, ka PSRS to okupējusi).

Es vēl biju bērns, kad tika pieņemti tie vēsturiskie lēmumi. Neskatījos ziņas, nezināju likumus un, domāju, nesapratu, ko nozīmē "pilsonība". Taču es jau sapratu, ka cilvēki Latvijā runā dažādās valdās. Lielākā daļa runāja latviski, pārējie – krieviski, daudzi prata abas valodas. Tomēr šī starpība netraucēja saprasties un mierīgi dzīvot kopā – kā kaimiņi, dzīvesbiedri, draugi, radinieki un kolēģi.

Kad izaugu un sāku lasīt avīzes, noskaidroju, ka tik vienkārši nemaz nav. Uzzināju, ka krievvalodīgie ir citas šķiras cilvēki (lai arī tas neskanēja atklāti), ka viņi ir daudz sliktāki par latviešiem, ka viņu valodu nav vērts mācīties. Konstatēju, ka līdztekus ikdienas dzīvei pastāv cita joma: statusu un pasu sistēma, kas šķīra kaimiņus, dzīvesbiedrus, draugus, turviniekus un kolēģus.

Drīz pēc tam, kad saņēmu pats savu pirmo pasi, uzzināju, ka piederu pie privileģētās grupas. Man nebija jākārto eksāmens, jo mani vecāki piederēja pie "vēlamo" grupas.

Protams, uzzināju arī, kādi ir krievu un latviešu starpā valdošās spriedzes iemesli: okupācija, deportācijas, komunistiskā diktatūra un vēsturiskās pretenzijas.

Sociopolitiskā atmosfēra, kurā dzīvoju, ieskaitot politiķu-nacionālistu izteikumus, rakstus avīzēs, kas dēmonizēja krievvalodīgos, skolu izglītību un sabiedrisko viedokli – tas man palīdzēja izprast etnisko tiesību pārsvaru pār demokrātiskajām tiesībām.

Pagāja gadi, līdz spēju atbrīvoties no muļķīgajiem stereotipiem, ko man iekala, un uzzināt, ka īsti ir demokrātija.

Vēl daudz cilvēki Latvijā (starp "pirmās klases" pilsoņiem) ne tikai attaisno "nepilsoņa" statusa ieviešanu, bet arī pozitīvi vērtē tā tālāko pastāvēšanu. Cilvēki, kas runā par nepilsoņu diskrimināciju, sauc viņus par "prokrieviskiem", "Kremļa roku", "pretvalstiskiem" un tā tālāk (Krievijas valdība bieži kritizēja nepilsonību, tiesa, tāpat kā ES un ANO). Šajos "argumentos" nav intelektuālā elementa, tāpēc nav jēgas tos apspriest.

Citu argumentu pamatā ir mērķtiecība – "ja nepilsoņiem piešķirtu pilsonību, viņi balsotu par to vai citu partiju, un tas mainītu valsts politisko ainavu".

Var jau būt, ka tā ir patiesība. Taču lieta tā, ka tie ir atklāti nedemokrātiski izteikumi.

Kad mēs domājam par to, vai piešķirt tiesības kādai cilvēku grupai, ņemot vērā viņu "lietderību", mēs risinājām jautājumu par to, kas ir demokrātija. Vai tā patiešām ir labākā pārvaldes forma? Es esmu pārliecināts, ka tā ir, tāpēc tādi argumenti manās acīs ir bezjēdzīgi.

Vēl viens argumentu paveids ir atgādinājumi par to, ka naturalizācija vēl aizvien pastāv: "Daži nepilsoņi varēja naturalizēties, kāpēc citi nevar?", "Viņi vienkārši ir pārāk slinki, lai nokārtotu latviešu valodas eksāmenu."

Neiedziļināšos "naturalizācijas" sitēmas pazemojošajās niansēs un neskaidrošu, kāpēc tā nekad nav strādājusi (kopš 1995. gada naturalizējušies tikai 20% nepilsoņu; viņu skaita būtiskā lejupslīde ir saistīta ar iedzīvotāju skaita dabisko sarukumu un emigrāciju). Sākot tādu dialogu, tu automātiski legalizē "nepilsoņa" statusu. Tā mēs atgriežamies pie jautājuma: kas tie tādi "mēs" esam, kas var nosūtīt citus kārtot eksāmenu?

Un vēl viens jautājums: kāpēc patiesībā pirms trīsdesmit gadiem sākās revolūcija? Vai tā bija TIKAI nacionālā revolūcija? Cik daudzi no tiem, kas 90. gados izgāja ielās, pieprasīja demokrātiju, ieskaitot visus tās principus, priekšrocības un pienākumus? Cik daudzi vienkārši gribēja būt neatkarīgi no PSRS un nevarēja ne iedomāties, kas tā tāda ir – demokrātija?

Protams, tas ir pārāk sarežģīts jautājums, lai to apspriestu publikācijā Facebook.

Pat ja rīt visiem nepilsoņiem piešķirs pilsonību, nepilsonības sekas būs jūtamas vēl vairākas paaudzes.

Tomēr pagaidām, kamēr situācija ir tāda, kāda tā ir, es uzskatu, ka Latvijas prezidenta formulējums intervijā vienai vācu avīzei par protestiem Baltkrievijā ir dīvains. "Kā demokrātiskai valstij, mums jāparāda solidaritāte ar Baltkrievijas tautu, ka cīnās par demokrātiju un brīvām vēlēšanām," viņš teica.

Piekrītu, tas mums jādara. Protams, Latvijā ir virkne demokrātisku institūtu. Taču, manuprāt, ir nepareizi dēvēt to par demokrātisku valsti," viņš konstatēja.

32
Tagi:
nepilsoņi, Latvija
Pēc temata
Nevis Valsts valodas diena, bet Kauna diena: Levitam atgādina par nepilsoņiem
Kam izdevīgi krāpt Latvijas tautu: izkliedēsim mītus par krievu skolām
Latvijas eksprezidents: nepilsoņiem dvēselē vēl dzīvo PSRS
Jaunieši no Latvijas, kas plāno mācīties Krievijas augstskolā, foto no arhīva

Kvotas studijām Krievijas augstskolās ārvalstniekiem papildinās stipendijas un granti

0
(atjaunots 22:07 24.09.2020)
Lai ārvalstu studenti kļūtu par augstas klases speciālistiem, viņiem vajadzīgas ne tikai tiesības uz bezmaksas studijām, bet arī stipendija, ir pārliecināts Rossotrudņičestvo vadītājs.

RĪGA, 24. septembris — Sputnik, Aleksejs Stefanovs. Formats, kādā patlaban tiek piešķirtas bezmaksas vietas augstskolās Krievijā abiturientiem no tuvējām ārvalstīm, ir jāmaina, uzskata Krievijas Neatkarīgo Valstu Sadraudzības, ārzemēs dzīvojošo tautiešu lietu un starptautiskās humanitārās sadarbības federālās aģentūras "Rossotrudņičestvo" vadītājs Jevgēņijs Primakovs.

KF Valsts domes deputāts Jevgēņijs Primakovs ieņēma aģentūras vadītāja posteni šī gada jūnija beigās. Viņš apsolīja nopietnas pārmaiņas struktūras darbā. Par vienu no aktuālākajiem jautājumiem "Rossotrudņičestvo" vadītājs uzskata kvotu piešķiršanas sistēmu studijām Krievijas augstskolās ārvalstu pilsoņiem.

"Kvotu skaits pieaugs – prezidents (Krievijas valsts vadītājs Vladimirs Putins – red.) taču teica, ka to būs vairāk. Līdz 2023. gadam kvotu skaitam jāpieaug divkārt. Tomēr mēs ar kolēģiem no Izglītības un zinātnes ministrijas, no Valsts domes apspriežam, ka pats stāsts par kvotām nav gluši efektīvs," sarunā ar aģentūru Sputnik atklāja Jevgēņijs Primakovs.

Kā piemēru viņš minēja Baltkrieviju, kam piešķirts liels skaits budžeta vietu augstskolās, bet Krievijai ir "smagi sacensties pat ar Poliju".

"Poļi ne tikai dod iespēju vienkārši mācīties, bet arī piešķir studentiem zināmas stipendijas, grantus. Mums ir grūti konkurēt, ka mēs piedāvājam jauniešiem vienkārši nākt un mācīties. Vajag pilnveidot sistēmu, lai kādā brīdī vismaz daļai šo kvotu parādītos grantu un stipendiju komponente. Lai nebūtu vienkārši – ejiet un mācīties, bet arī: te jums būs biļete, lai atlidotu, te jums būs iespējas apmaksāt mājokli vai kopmītni," atzīmēja Primakovs.

"Rossotrudņičestvo" ir ieinteresēta, lai ārvalstu studenti, ierodoties Krievijā, kļūtu par augstas klases speciālistiem, ekspertiem jomā, kurā studē, uzsvēra aģentūras vadītājs. Lai viņi, pēc studijām atgriežoties mājās, ieņemtu viņiem svarīgus amatus, atrastu labu darbu. Taču ar pašreizējo sistēmu šos plānus bieži neizdodas īstenot.

"Ir jaunieši, kuri, ierodoties Krievijā, nokļūst smagos apstākļos, sāk strādāt par sētniekiem taksometra vadītājiem. Tas ir nepareizi pat no mūsu budžeta līdzekļu izlietošanas viedokļa, kas paredzēti šo jauniešu mācībām," paskaidroja Primakovs.

Viņš piebilda: pagaidām konkrētu plānu kvotu sistēmas reformām nav, "plāni – tas jau ir kaut kas vairāk vai mazāk precīzs, izstrādāts", problēma vēl tiek apspriesta. Taču bez izmaiņām neiztikt, viņš ir pārliecināts.

2020. gada sākumā Valsts dome plaši diskutēja par iespēju palielināt kvotu ārzemju studentiem no 15 līdz 30 tūkstošiem budžeta vietu. Toreiz Valsts domes komitejas Neatkarīgo valstu sadraudzības, Eirāzijas integrācijas un sakaru ar tautiešiem jautājumos priekšsēdētājs Leonīds Kalašņikovs nosauca skaitli – 15 tūkstoši vietu – tas neatbilst Krievijas starptautiskajai lomai un humanitārajam spēkam. Kā piemēru viņš minēja Poliju, kas tikai Baltkrievijas pilsoņiem vien piešķir 10 tūkstošus budžeta vietu, un Rumāniju, kas bez maksas ik gadus māca 5 tūkstošus Moldovas pilsoņu.

Ārvalstu pilsoņu pieteikumu skaits studijām Krievijā tuvojas 100 tūkstošiem. IZM plāno palielināt ārvalstu studentiem paredzēto kvotu skaitu līdz 30 tūkstošiem.

0
Tagi:
Krievija, augstākā izglītība
Pēc temata
Cik maksā zinātnes granīts? Cik maksā studijas lielākajās augstskolās Krievijā
Latvijas iedzīvotāji var iesniegt dokumentus studijām Krievijas augstskolās
Lukjanovs: aizliegums studēt krievu valodā Latvijas augstskolās - dāvana KF budžetam