Pulkstenis

Stabilitātes deficīta laiks

13
(atjaunots 12:42 31.12.2016)
Ar ļoti svarīgiem un dažkārt grūti prognozējamiem notikumiem bagātais 2016. gads tuvojas beigām. Šis gads bija nemierīgs, taču, šķiet, ka nākamais gads nebūs mierīgāks. Ne tikai tāpēc, ka šī gada notikumi vilksies garumā un turpināsies – lieta tāda, ka nestabilitātes laiki tikai sākas.

Daudzi pagātnes filozofi saprata, ka vēsturiskie procesi ir organizēti cikliski. To nosaka cilvēka domāšanas un darbības organizācijas – "zināšanu" – pastāvēšanas paņēmiens. Šajā gadījumā par zināšanām dēvēju ideālas mūsu domāšanas konstrukcijas, kas izpilda zināšanu funkcijas, veido mūsu priekšstatus par realitāti, ļauj nospraust mērķus, plānot darbības un pieņemt lēmumus saskaņā ar šiem priekšstatiem.

Šo funkciju spēj pildīt gan zinātniskās vai filozofiskās zināšanas, gan dažāda līmeņa ideologēmas – vērtības, principi, nostādnes, ticējumi. Zināšanas dzimst, un saskaņā ar tām cilvēki organizē savu darbību; tās noveco kā ideāla konstrukcija, rada problēmas, saskaroties ar realitāti, tiek apstrīdētas un noraidītas.

Šādos ciklos dzīvo ne tikai dabiski zinātniskās, bet arī jebkuras citas zināšanas, tostarp, arī sociālās. Visas lielās krīzes cilvēces vēsturē cēlušās, kad cilvēki apzinājušies svarīgu faktu: zināšanas, uz ko balstījāmies līdz šim, vairs neatbilst sociālās realitātes procesiem.

Notiek piespiedu, dažkārt pat loti mokoša atteikšanās no zināšanām, kas agrāk (iepriekšējā vēsturiskajā ciklā) bija efektīvas un dāvāja mums iespēju sekmīgi darboties.

Zināšanu problematizācija un apgāšana sociālajā realitātē iegūst politiskas un ekonomiskas krīzes aprises – kā nestabilitātes laiks, kā laiku pārmaiņa vai pat ēras maiņa.

Pašreizējā situācija ir īpatnēja – mēs pēkšņi konstatējam, ka problemātiskas ir vairākas no civilizācijas viedokļa fundamentālas dažādu grupu un tipu zināšanas: gan tās, uz kurām cilvēce ir balstījusies gadsimtiem ilgi, gan tās, kas nākušas par labu gadsimtu vai vairākus gadu desmitus.

Ilgākais cikls raksturīgs zinātniskajām zināšanām, kā alternatīva reliģiskajām zināšanām, kā tas, kas it kā atceļot pašu Dievu un ticību Viņam. Šīs zināšanas veidojušās vairāk nekā pirms 400 gadiem, un šodien jau ir skaidrs, ka ticība pārcilvēkam, jaunā reliģija, kas pielūdz cilvēku (neopagānisms), ar ko apaugusi zinātne, ir radījusi gigantisku problēmu kalnu, kuru izpausmi mēs redzam, piemēram, tradicionālisma un postmodernisma piekritēju sociālajā konfliktā vai radikālajā reliģiskajā fundamentālismā, par kura ideoloģisko elementu kļuvis terorisms.

Problēma radusies arī pašā zinātnes institūtā, kas veido cilvēku domāšanas galveno tipu. Jau gadu desmitiem daudzi zinātnieki un filozofi ir saskatījuši, ka zinātniskā metode ir sevi izsmēlusi. Zinātniskās darbības produktivitāte jau samazinās, un arī turpmāk palēnināsies, ja netiks izvērtēti zinātniskās darbības un zinātnes metodoloģijas attīstības organizācijas principi.

Jau XX gadsimta beigās zinātniskās domāšanas tips vairs nebija rietumu civilizācijas ekskluzīva priekšrocība. Zinātne kļuva par visas cilvēces instrumentu. Līdz ar to sakāvi cieš daudzus gadsimtus vecā ideja par rietumu cilvēka pārākumu salīdzinājumā ar pārējiem. Rietumu cilvēka tehniskā pārākuma ideoloģija arvien vairāk zaudē pamatus zem kājām, un pašlaik jau nospraustas pasaules rietumiskošanas principiālās robežas, taču paši Rietumu cilvēki to dēvē par globalizāciju, ņemot vērā patlaban modernā politkorektuma prasības.

Visā pasaulē valda kapitālisms kā saimnieciski ekonomiskās darbības organizācijas forma. Pirmkārt, tas nozīmē, ka vairs nepastāv tā ekstensīvas izaugsmes un paplašināšanās iespējas. Otrkārt, joprojām nav pārvarēta neviena no saimniecības organizācijas kapitālistiskās formas fundamentālajām iekšējām pretrunām, uz ko norādīja jau Markss.

Mēģinājumi nodrošināt pastāvīgu patēriņa izaugsmi, uzpūšot kredītu burbuli kā ekonomiskās izaugsmes dzinuli, ir cietuši satriecošu fiasko. Par to liecina ne tikai Donalda Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās, bet arī sociālista Bērnija Sandersa faktiskais pārākums demokrātu priekšvēlēšanās, ko viņam nolaupīja partijas funkcionāri par labu Hilarijai Klintonei.

Pēc atvadām no cilvēku laicīgās ticības komunismam, kas veidoja sabiedrības kontroles vadošo ideoloģisko konstrukciju, cilvēce atvadās arī no laicīgās ticības liberālakai demokrātijai, ko vēl joprojām cenšas izmantot sabiedrības kontrolei Rietumos.

Šodien cilvēki rietumvalstīs nonākuši stāvoklī, kādā bijām mēs 80. gados. Mēs neatradām Hruščova solīto komunismu, turpretī amerikāņi un eiropieši aizvien vairāk šaubās par to, vai liberālā demokrātija patiešām ir cilvēces civilizācijas attīstības virsotne, ko nepieciešams izplatīt visā pasaulē pēc rietumvalstu parauga, kurās šī demokrātija it kā veidojot etalonu.

Etalona funkciju pildīt ir aizvien grūtāk, ņemot vērā neatrisināto un neatrisināmo problēmu skaitu, ko spiesti atzīt arī paši Rietumu cilvēki.

No otras puses, kļūst acīm redzams, cik nepamatota ir vienpolārās pasaules koncepcija, kas realizēta dažu gadu desmitu laikā. Ja runāsim bez bēdīgi slavenā politkorektuma, tā ir vispasaules varas koncepcija. ASV ar šo funkciju nav tikušas galā, tāpēc uzvaru vēlēšanās izcīnīja Tramps. Daudzi ASV augstāko aprindu pārstāvji to nevēlas atzīt pat paši sev. Un tomēr, jo ilgāk tiks atlikta vispasaules hegemonijas koncepcijas bankrota atzīšana, jo lielāka krīze iestāsies, viņiem tuvāk iepazīstot realitāti.

Šeit nebūt nav pilnībā uzskatītas cilvēka darbības jomas, kurās sociālajai organizācijai būtisko zināšanu cikls pārdzīvo problematizācijas stadiju.

Varam teikt, ka mēs nezinām, kāda ir darba loma augsti attīstītās, automatizētās un robotizētās ražošanas ērā. Mēs nezinām arī to, kā izvērtēt izglītību paša cilvēka atražošanas sfēras aspektā, nevis kā peļņas gūšanas sfēru. Tas attiecas arī uz medicīnu, kas līdz ar farmaceitiku jau sen kļuvusi par gigantisku biznesu.

Visbeidzot, mēs nezinām, kādai ir jābūt jaunajai valstij XXI gadsimtā, kādam ir jābūt sabiedrības un cilvēka līdzsvaram. Mēs daudz ko nezinām par to, ko darīt pašreizējās realitātes apstākļos.

Rīcībspējību sociālo un zinātnisko zināšanu trūkums ir intensīvi augošās vispasaules nestabilitātes galvenais, fundamentālais iemesls. Stabilitātes deficīts veidojas zināšanu deficīta apstākļos. Pasaulei ir vajadzīgas jaunas idejas.

Krievija ar tās vēsturisko sociālisma pieredzi un īpašo impērisko daudzšķautņainu struktūru tradīciju spēj ieņemt līdera vietu gan civilizācijas problēmu analīzē, gan arī jaunu zināšanu izstrādāšanas jomā.

13
Pēc temata
The Guardian: 2017. gads Eiropai draud ar politisko "apokalipsi"
Baltkrievija

Baltkrievijā aprok zemē krāsaino revolūciju

58
(atjaunots 09:35 24.10.2020)
Baltkrievu opozīcijai (un tās ārzemju kuratoriem) nepaveicās iecerēt varas gāšanu vērienīgas krāsainās revolūcijas kā tādas fenomena diskreditācijas brīdī.

Baltkrievu opozīcija ir tik ļoti neveiksmīga, ka tai ir pat izredzes zaudēt nominācijā "Gada neveiksminieks", raksta komentētāja Irina Alksnis portālā RIA Novosti. Pret to spēlē gan no tās neatkarīgi apstākļi, gan pašas līderi, kuri izvirza tik pārsteidzošas iniciatīvas, ka vispār nav skaidrs, kā tās izkraut bez smagiem reputācijas un imidža zaudējumiem.

Svētdien beidzas Aleksandram Lukašenko pirms gandrīz divām nedēļām izvirzītā Svetlanas Tihanovskas "ultimāta" termiņš. Tā kā ne mazāko pazīmju Baltkrievijas varasiestāžu gatavībai izpildīt tā prasības netiek novērotas, no pirmdienas, saskaņā ar "prezidentes Svetas" solījumu, Baltkrievijai ir jāieslīkst nacionāla streika, ceļu bloķēšanas un pārdošanas apmēru valsts veikalos krituma haosā.

Taču ar katru dienu šāda notikumu attīstība izskatās arvien fantastiskāk.

Izskatās, aizdomas par to sāk parādīties pat opozīcijas koordinācijas padomē, kura tagad uzdodas ar jautājumu, kā lai izsprūk no situācijas ar vismazākajiem zaudējumiem. Viens no tās locekļiem, Pāvels Latuško, paziņoja, ka līdz ar ultimāta termiņa iztecēšanu, kurš ar vieglu rokas kustību pārvērtās "tautas" ultimātā, viņi audzēs savu aktivitāti. Ļoti ērts formulējums, kurš paver visplašākās interpretācijas iespējas, taču nesniedz nekādas saistības.

Tomēr arvien acīmredzamāku Baltkrievijas protestu izgāšanos būtu nepareizi saistīt tikai un vienīgi ar iekšējiem faktoriem, lai gan, neapšaubāmi, tie spēlē galveno lomu.

Baltkrievu opozīcijai (un tās ārzemju kuratoriem) nepaveicās iecerēt varas gāšanu vērienīgas krāsainās revolūcijas kā tādas fenomena diskreditācijas brīdī.

Pusotru desmitgadi tas – šis fenomens – bija reāls drauds varasiestādēm un vienlaikus iedvesma opozīcijai lielā daudzumā valstu. Krāsainās revolūcijas tika uzskatītas par perfektu un visvarenu ieroci nevēlamo valdnieku un režīmu gāšanai. Šis jēdziens demoralizēja vienus un iedvesa pārliecību citiem par viņu drīzo uzvaru.

Taču, laikam, pats galvenais: par iespēju šādā veidā reāli izmainīt dzīvi uz labo pusi bija patiesi pārliecināts milzīgs daudzums cilvēku, kuriem nav tieša sakara ar politiku.

Jo krāsainā revolūcija – tas nav tikai valsts apvērsums. Tā nav iespējama bez pilsoņu pārpildītām ielām, kuri parastā situācijā ir apolitiski, taču pēkšņi sāk ticēt tūlītējas varas maiņas nepieciešamībā, neraugoties uz rakstītiem noteikumiem, gaišākas nākotnes dēļ. Tieši tas pamudināja desmitiem un simtiem tūkstošiem cilvēku iziet Kairas Tahriras laukumā 2011. gadā un Eiromaidanā Kijevā 2013. gadā.

Starp citu, Baltkrievijas protesti arī sākumā varēja palielīties ar pietiekami lieliem cilvēku pūļiem. Tikai pasākumu dalībnieku skaits nemitīgi samazinās katru nedēļu.

Lieta nav tikai tajā, ka cilvēki ir noguruši no tā, ka viņu dalība pasākumos nenes rezultātus un ka lozungam "Lukašenko, ej prom", izrādās, nepiemīt maģisks spēks padzīt "nepareizo" nacionālo līderi. Paralēli Baltkrievijas notikumiem citās pasaules malās notiek visnotaļ zīmīgi procesi, kuri liek republikas pilsoņiem arvien skaidrāk vērtēt notiekošo savā zemē.

Ir Kirgīzija, kur tieši šobrīd piedzīvo 15 gadu laikā trešo politisko krīzi, attiecībā pret kuru tiek pielietota birka "krāsainā revolūcija" Maz kurš ir izdarījis parādības diskreditācijai vairāk, nekā šī Vidusāzijas valsts, jo galvenais visu valsts apvērsumu iznākums, kuriem norisinās ar ielu nekārtībām un anarhiju, kļuvis pārmaiņu trūkums uz kaut ko labāku priekš Kirgizstānas sabiedrības.

Mēnesi pirms vēlēšanām Biškekā slēdza visus ieroču veikalus. Taču tur joprojām neslikti iztiek arī ar bruģakmeņiem un armatūru. Varētu teikt, ar "proletariāta ieroci", ja tas būtu viņš.

Ir Armēnija. Pieaugošās skepses attiecībā uz jebkādiem maidaniem un arvien biežāku to neveiksmju fonā tieši 2018. gada notikumi Erevānā kalpoja par paraugu samtainajai revolūcijai, kura visās nozīmēs izdevās. Demokrātijas, Eiropas nākotnes un korupcijas apkarošanas vārdā sacēlusies tauta veiksmīgi gāza apnikušo varu, nolika valsts vadībā to, kuram noticēja, – un jaunajam līderim pat ir ar ko palielīties pirmajos darba gados. Visādā gadījumā, katastrofālo rezultātu trūkums, kā Ukrainā vai tajā pašā Kirgīzijā, jau var skaitīties zīmīgs sasniegums šādos laikos.

Taču kāda jēga tautas izdarītajā Eiropas izvēlē, uzvarētajos korumpantos no iepriekšējās varas un progresīvā demokrātiskā līderī, ja Armēnija atkal izrādījusies ļoti veca un asiņaina konflikta epicentrā? Turklāt pat cilvēkam, kam ir sveša politikas pasaule, ir skaidrs, ka Azerbaidžāna izmantoja kaimiņa demokrātijas meklējumus savās interesē, kā rezultātus var novērot šobrīd Kalnu Karabahā.

Termins "krāsainā revolūcija" slēpti ved pie domas, ka pasaule ir kaut kas burvīgs, saulains, draudzīga vieta, kur cilvēki viens otram ir brāļi, - un ir jāaizvāc atsevišķi kaitnieciski spēki valsts vadībā, un valsts uzreiz pārtaps tādā pašā ziedošā dārzā, kurš dzīvo harmonijā ar apkārtējiem. Kirgīzija un Armēnija baltkrievu sabiedrībai ir uzskatāms atgādinājums, ka šāds priekšstats ir ilūzija, kurai nav ne mazākā sakar ar realitāti nedz iekšpolitiskā, nedz ārpolitiskā nozīmē.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka protesti Baltkrievijā konsekventi virzās pie savas arvien neizbēgamākas izgāšanās.

Un tādējādi republika iedzīs savu naglu vispasaules mīta par krāsaino revolūciju zārkā.

58
Tagi:
Baltkrievija
Temats:
Baltkrievijas būt vai nebūt
Pēc temata
Polija vēsta, ka atradīs "iespējas atbildēt" Minskai diplomātu jautājumā
ES pieņēma lēmumu par Lukašenko iekļaušanu melnajā sarakstā
Lukašenko vai opozīcija: kam simpatizē Latvijas iedzīvotāji
Bašars Asads: karš Sīrijā vēl nav beidzies
ASV prezidenta amata kandidāts Džo Baidens, foto no arhīva

Vainu par Baidena zaudējumu neizdosies uzvelt krieviem

25
(atjaunots 16:27 22.10.2020)
Amerikas vēlēšanas izgājušas finiša taisnē: šodien Donalds Tramps un Džo Baidens pēdējo reizi tiksies televīzijas debatēs.

Turklāt šī tikšanās, principā, var kļūt arī par pēdējo viņu dzīvē – kaislību vilnis ASV šobrīd ir tik liels, ka ir ļoti sarežģīti iztēloties šos abus cilvēkus kopā jebkad. Pat ja notiks brīnums un Baidens uzvarēs vēlēšanās, Tramps var vienkārši neatzīt balsojuma rezultātus vai, pārkāpjot visas tradīcijas, neierasties inaugurācijas ceremonijā. Savukārt Baidens noteikti ne par kādu cenu neatnāks uz Trampa inaugurāciju – tādēļ ceturtdien viņiem būs pēdējā iespēja pateikt viens otram to, ko viņi vēlas. Un viņi šo iespēju izmantos pilnā apjomā. Par radušos situāciju portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Baidens
© Sputnik / Григорий Василенко

Tramps nosauks Baidenu par noziedzīgas grupas vadītāju un pieprasīs iesēdināt Džo (kopā ar dēlu Hanteru) cietumā. Uz cietumu Džo nedosies, taču, kad zaudēs vēlēšanās, mediji runās, ka viņu nogāza no kājām "oktobra pārsteigums" – pirms dažām dienām publicētais kompromitējošais materiāls no Hantera datora cietā diska, kurš pieķer bijušo viceprezidentu melos un korupcijā. Taču Baidens zaudētu arī bez šiem materiāliem – vienkārši tāpēc, ka Tramps bija nolemts uz uzvaru. Bet kā tad tā: aptaujas taču demonstrē milzīgu Baidena virsroku? Nevar taču tās visas būt izdomātas?

Var. Jo likmes ir augstas, kā nekad, un nav tādu melu, uz kuriem neuzdrīkstētos tie, kas spēlē pret Trampu. "Es balotējos ne tikai pret Baidenu, es balotējos pret kreisajiem medijiem, lielām tehnoloģiskām kompānijām-milžiem (Facebook, Twitter, Google), un "Vašingtonas purvu"," sacīja pirms dažām dienām Tramps.

Jā – un par labāko apliecinājumu tam kļuva šī trīsgalvainā monstra reakcija uz kompromitējošā materiāla pret Baidenu ģimeni parādīšanos. New York Post publikāciju vienkārši centās nobloķēt – Google neredzēja to savos meklēšanas rezultātos, savukārt Facebook un Twitter neļāva dalīties ar tās hipersaiti. Nu un pats par sevi saprotams, mediji centās vienkārši neredzēt skandalozo publikāciju, savukārt vairums politiķu izlikās, ka nekas nopietns nav noticis. Tātad visi trīs spēki uzstājās sinhroni, apliecinot Trampa taisnību.

Turklāt uzreiz izskanēja arī apsūdzības pret Krieviju – skaidrs taču, ka Maskava atkal iejaucās Amerikas vēlēšanas, piemetot klāt kompromitējošo materiālu pret Baidenu.

Par to runāja ne tikai komentētāji un kongresmeņi, bet arī specdienestu darbinieki. Bijušie darbinieki – jo ASV Nacionālā izlūkdienesta direktors Džons Retklifs paziņoja, ka informācija Baidena klēpjdatorā "nav daļa no kaut kādas Krievijas dezinformācijas kampaņas". Taču pussimts bijušo izlūkotāju (ieskaitot Retklifa priekšteci Džimu Kleperu, kuru pieķēra zvēresta laušanā) uzrakstīja atklātu vēstuli ar apgalvojumu, ka pieredze "liek mums nopietni uzskatīt, ka ievērojamu lomu šajā lietā spēlējusi Krievijas valdība":

"Elektronisko vēstuļu nokļūšanai ASV politiskajā arēnā, kuras, provizoriski, pieder ASV viceprezidenta Baidena dēlam Hanteram, vairums no kurām attiecas pie perioda, kad viņš strādāja Ukrainas gāzes kompānijas "Burisma" vadībā, ir visas klasiskās Krievijas informācijas kampaņas pazīmes."

Tātad Krieviju neapsūdz tajā, ka tā safabricējusi Baidena kompromitējošo materiālu, – lai gan arī šādas balsis skan, – nē, tā vienkārši to izplatīja. Bet kā tai tas izdevies, ja, pēc Rūdija Džuliani (Trampa advokāta un bijušā Ņujorkas mēra) sacītā, Hantera Baidena datora cietā diska saturs jau pirms septiņiem mēnešiem tika nodots FIB? Tātad Maskava turēja noslēpumā šos materiālus, gatavojot "oktobra pārsteigumu", vai arī to darīja Trampa štābs un viņa padomdevēji, ieskaitot to pašu Džuliani? Ak jā, Džuliani taču strādā pie Putina… Un tie nav joki: kā paziņoja senators Kriss Mērfijs, "šoreiz krievi nolēma izstrādāt amerikāņu pilsoņus kā savus aģentus. Viņi centīsies izplatīt savu propagandu meinstrīma medijos… Un viņi guvuši panākumus. Ziniet, Rūdijs Džuliani tagad, pēc būtības, ir Krievijas aģents".

Jā, protams, ja jau pats Tramps strādā pie Kremļa, tad ko tur vairs runāt par viņa darbiniekiem un pietuvinātām personām. Par to var smieties, taču tieši šāds situācijas vērtējuma neadekvātums un centieni pārdot amerikāņiem "Krievijas iejaukšanos" pat situācijā ar Baidenu ģimenītes kompromitējošo materiālu ir labākais apliecinājums tam, ka Tramps jau ir uzvarējis. Jo viņa pretinieki dzīvo absolūti izdomātā pasaulē, kurā krievi ietekmē ASV vēlēšanu iznākumu, savukārt starpība starp atbalstu Baidenam un Trampam ir mērāma divu ciparu skaitļos. Turklāt tas viss notiek vienlaikus un nekādā veidā neizraisa pretrunas.

Taču reālajā pasaulē mēs novērojam pavisam citu: milzīgi Trampa atbalstītāju pūļi viņa bezgalīgajos mītiņos visā valstī un pilns entuziasma trūkums retajās Baidena tikšanās reizēs ar nedaudziem atbalstītājiem. Atbalsta Trampam izaugsme ir vērojama pat minoritāšu vidū (piemēram, krāsaino un musulmaņu vidū), kuri vispār neattiecas pie viņa elektorāta. Absolūts Trampa "krievu sakaru" pierādījumu trūkums un arvien jaunāki Baidena ģimenes melīguma un korumpētības pierādījumi. Un pats galvenais – reālajā pasaulē amerikāņi sen jau ir vīlušies savā politiskajā elitē un tieši tāpēc vienīgā nopietnā alternatīva Trampam varēja būt ārpus sistēmas stāvošais senators Sanderss. Taču tieši nepiederības sistēmai dēļ kolektīvais "Baidens" arī nepielaida viņu pie vēlēšanām.

Parastie amerikāņi dzīvo reālā pasaulē, nevis propagandas pasaulē, un tāpēc 3. novembra vēlēšanu iznākums ir izlemts. Pat neskatoties uz centieniem uzskrūvēt balsis vajadzīgajos štatos, mobilizējot pasīvo demokrātisko elektorātu balsot pa pastu – jo arī tur notiek manāms priekšlaicīgi par republikāņiem nobalsojušo skaita kāpums.

Izdomātā pasaule zaudēs 3. novembrī, taču nekur nepazudīs. Trīsgalvainā hidra cerēs uz revanšu un strādās pie tā. Gan Amerikas, gan globālā mērogā – un te jau tai būs visas tiesības vainot krievus savās neveiksmēs.

25
Tagi:
Džo Baidens, Tramps, prezidenta vēlēšanas, ASV
Jānis Dombrava

Slēgt robežas, kafejnīcas, bārus un vispār visu: Dombravu neapmierina jaunie ierobežojumi

0
(atjaunots 08:19 25.10.2020)
Latvijas valdība pieņēma lēmumu pastiprināt ierobežojumus saistībā ar Covid-19 izplatību, taču Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Jānis Dombrava uzskata, ka ar to ir par maz, lai apturētu vīrusu.

RĪGA, 25. oktobris – Sputnik. Piektdien, 23. oktobrī, Latvijas valdība ārkārtas sēdē atzina par neefektīviem līdzšinējos Covid-19 izplatības ierobežošanas pasākumus.

Beigās tika pieņemts lēmums pastiprināt pasākumus. Jau no sestdienas, 24. oktobra, aizsargmaskas ir jāvalkā visās sabiedriskās vietās (ieskaitot kultūras iestādes un zāles, kur cilvēki sēž fiksētās vietās), tostarp pašvaldības un valsts iestādēs, kur tiek sniegti pakalpojumi. Izņēmumu sastādīja tikai baseini, pirtis un akvaparki – tur maksas nevar valkāt fiziski. Joprojām bez maskām atļauts staigāt bērniem līdz 13 gadiem.

Tiek samazināts atļautais dalībnieku skaits privātos pasākumos (dzimšanas dienas, ballītes un citi): no 26. oktobra atļauts pulcēties kompānijās līdz 10 cilvēkiem. Ja pasākums tiek rīkots svaigā gaisā, dalībnieku skaits nedrīkst pārsniegt 100 cilvēkus. Sabiedriskās vietās atļauts atrasties ne vairāk kā 300 apmeklētājiem vienlaikus.

Pie daļējām tālmācībām pāriet augstākā izglītība. Lekcijas – Internetā, taču praktiskās nodarbības studentiem atļauts apmeklēt klātienē.

Tāpat valdība ierobežoja maksimālo cilvēku skaitu baznīcās (50% no kopējā atļautā skaita) ar trīs kvadrātmetru piešķiršanu katram apmeklētājam. Sejas masku lietošanas prasība turpmāk būs jāievēro arī šeit.

Visi šie pasākumi izskatās visnotaļ nopietni. Taču Saeimas deputātam no Nacionālās apvienības Jānim Dombravam šķiet, ka tie nespēs apturēt vīrusu.

Savā Twitter mikroblogā viņš uzrakstīja, ka valdības ieviestie ierobežojumi neapturēs vīrusa izplatību. Pēc deputāta domām, situācija ar Covid-19 Latvijā jau ir aizgājusi pārāk tālu, lai valsts spētu atļauties paturēt atvērtas skolas, bārus un, visbeidzot, robežas.

​Vēl vienā savā tvītā, kurš tika publicēts pirms valdības ārkārtas sēdes, Dombrava uzsvēra, ka atbildīgā ministrija nav iemācījusies novērst Covid-19 izplatības riskus klātienes izglītības  apstākļos, pakalpojumu un tūrisma jomā.

"Skumji, bet, lai apturētu vīrusa izplatību valdībai jau šodien vajadzētu pieņemt ļoti stingrus ierobežojumus," atzīmēja viņš.

​Tāpat ir vērts norādīt, ka sēdes gaitā Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš atzina, ka nelolo ilūzijas attiecībā uz to, ka Latvija spēs uzveikt koronavīrusu līdz decembrim. Ar šo vīrusu nāksies dzīvot vēl daudzus mēnešus.

Taču galvenais, kā uzsvēra Kariņš, ir saglabāt piekļuvi medicīnas pakalpojumiem, un valdība centīsies sameklēt līdzekļus testēšanas paplašināšanai un slimnīcu kapacitātes celšanai.

0
Tagi:
Dombrava, koronavīruss
Pēc temata
Otrais Covid-19 vilnis: cik Latvijas iedzīvotāju plāno ierobežot sociālos kontaktus
Covid-19: valdība pastiprina drošības pasākumus
Četras jaunas nāves un 259 inficētie: Latvijā plosās Covid-19
"Mūs sargā ugunskrusts": Twitter pajokoja par to, kāpēc latvieši neslimo ar Covid-19