Viedoklis

"Naivie ceļotāji": romāns ar taigu

© Sputnik / Робертс ВицупсОльга и Сергей Бенке
Ольга и Сергей Бенке - Sputnik Latvija
Sekot līdzi rakstam
НовостиTelegram
"Naivie ceļotāji" forsēja taigu pa sniegotu trasi. Omskas apgabalā snieg, uz ceļiem – kupenas. Glābj tikai mašīna un Roberta Vīcupa spīts. Pārvarēts vēl viens uzdevums – internets taigas ciemā ir atrasts.

Vienpadsmitā diena Krievijā pagāja ceļā. No jauna mainījies pārvietošanās veids. Šoreiz nolēmām paši uz savas ādas pārbaudīt vienu no stabilākajiem Krievijas lauku stereotipiem – baismīgos ceļus.

Maršruts: Omska — Verhņaja Bobrovka, jeb Augšbebri. Attālums: aptuveni piecsimt kilometri. Transporta līdzeklis: iznomāta "Ņiva". Vadītājs – Roberts Vīcups. Valentīns kategoriski atteicās vadīt mašīnu ar mehānisko ātrumkārbu.

Kokles un bajāna pavadījumā: Naivie ceļotāji mācās latviešu dejas Omskā - Sputnik Latvija
Video
Kokles un bajāna pavadījumā: "Naivie ceļotāji" mācās latviešu dejas Omskā

Pamodāmies septiņos no rīta, padzērām kafiju un devāmies ceļā – galamērķī nonākt plānojām ap pulksten diviem. Par Krievijas ceļiem varu teikt tikai vienu: ja plānojat laikus nonākt punktā "B" no punkta "A", neņemiet līdzi fotogrāfu, vai vismaz kategoriski aizliedziet sēdēt viņam pie stūres. Pāris stundas Roberts cietās. Aiz loga tikai svīda gaisma, un viņš pilnībā pievērsās Krievijas mašīnbūves produkcijas apgūšanai.

— Nesaprotu. 2012. gadā ražota mašīna. Tās izstrādāšanā taču piedalījās kāds dizainers un noteikti domāja, kā padarīt mašīnu ērtāku.

— Viņš neko nedomāja. Paņēma laika pārbaudītas mantas un lika lietā.

— Labi, Dievs ar viņu, ar laiku. Kāpēc šitās pogas ir apgaismotas, bet stikla tīrītāja poga – ne. Kā lai es to tumsā atrodu?

— Bet kāpēc tev naktī vajadzīgs aizmugures logs?

— Ai…

Bijām ceļā jau vairākas stundas, kad navigators ieteica nogriezties no federālās trases. Aiz loga ausa, un sākās īsta elle.

Елизавета Комлева - Sputnik Latvija
Viedoklis
"Naivie ceļotāji" pastaigājas pa Omsku un runājas par patriotismu

Nē, ar ceļu viss bija kārtībā. Mazliet apsnidzis, tomēr automašīnas saķere ar segumu bija droša. Toties Roberts izvērsās. Ik pēc pusstundas vadītājs strauji bremzēja, brauca atpakaļ un lēca ārā no mašīnas, lai iemūžinātu kārtējo vientuļo bērzu, mājiņu pakalnā, bezgalīgu laiku un biezu mežu. Vīcupa acīs Sibīrijas gadsimtiem ilgais majestātiskums saspiedās vienā brīdī, kas jāiemūžina tepat uz vietas. Godīgi sakot, mēs neprotestējām. Skaistums patiešām valdzināja.

Kārtējā straujā pietura. Ganās zirgi. Roberts sāk fotografēt, zirgi – spiesties kopā. Tālumā pamanām kā no pasakas izbraukušu vīru kamanās. Zirgs tās rezignēti velk pa aizsnigušu taku. Nošņirkst vien, kad kamanas šķērso ceļu un brauc tālāk. Burtiski jūtams, ka vīrs skatās uz mums tikpat cieši, kā mēs – uz viņu.

"Oho. Kamanas," — Roberts nolaiž fotoaparātu un noskatās pakaļ pajūgam. Vaļa izmet izsmēķi un nosmīn: "Bet vīrs domā: "Oho. Ņiva…"

— Aha.

Google navigators piekrita mūs aizvest līdz Tarai. Pēc viņa domām, Bobrovkas ciems ir kaut kāds pašpasludināts veidojums, un viņš kategoriski atsakās to meklēt. Tāpēc Tarā nācās slēgt iekšā Yandex kartes, kas izturējās daudz piekāpīgāk.

— Vai te jau ir taiga?— apmēram ik pēc piecām minūtēm abi ar Robertu jautājam.

— Vilks viņu zina. — Valentīns velti raugās krēslainajā mežā. – Nekādu uzrakstu nav.

Vēl pēc pusstundas mežs paver muti un norij mašīnu kopā ar mums. Viss ir skaidrs. Taiga.

© Sputnik / Робертс ВицупсTaiga naktī
Ночная тайга - Sputnik Latvija
Taiga naktī

Mašīna pieveic apmēram 80 kilometrus stundā. Ceļš ir labs, apkārt – ne dvēseles. Ienāk prātā atbilde uz jautājumu, ar ko viena egle atšķiras no otras. Drūmie, smagie koki atstāj vaļā ceļ, taču aizmugurē tas it kā pagaist.

— Ziniet, nebūšu pārsteigts, ja uz ceļa iznāks lācis, — saka Valentīns.

– Viņš te būs īsti vietā.

— Patiešām, Robert, uzmanies. Lācis vai ne lācis, taču kāds dzīvnieks var izskriet uz ceļa.

— Aha.

— Varbūt uzpīpēsim?

— Kā tad. Tu tagad apstāsies, atvērsi durvis, un pie mums salonā ielēks lūsis!

— Nu ja. Un teiks: "Veči, laižam prom! Man ir bail!"

Tomēr apstājamies, uzvelkam dūmu. Roberts uzņem dažas naksnīgas fotogrāfijas. Es ierakstu video. Līdz Bobrovkai vairs tikai 30 kilometri. Tur jau uztraucas, zvana – sak, vai tik neesam apmaldījušies. Dīvainā kārtā laikus pamanām pagriezienu, griežam iekšā. Pulkstenis rāda astoņus. Brauciens aizņēma sešas stundas ilgāku laiku nekā plānoja navigators. Un ceļi te nav pie vainas.

Lēnām braucam pa centrālo ielu: meklējam vietu, kur strādā mobilais. Atrodam. Zvanām Olgai – galvenajai latviešu jautājumos.

— Olga, mēs esam klāt.

Džipā mūs sagaida Olgas vīrs Sergejs. Viņš ir īsts vācietis, pirms daudziem gadiem apprecējis īstu latvieti. Tagad viņš stāv krievu ciemā, silda motoru un gaida daudznacionālu trijotni no Latvijas. Sirreālistiska aina.

Sasveicināmies un mašīnā sekojam viņam. Piebraucam pie kārtīgas mājas.

— Šķiet, pārnakšņot mēs jūs ielaidīsim citā mājā. Pagaidām pasēdēsim pie mums.

Aprunāsimies, paēdīsim, iepazīsimies. Aprunājāmies, paēdām, iepazināmies. Olga ir sibīriete trešajā paaudzē. Krieviski runā ar kārtīgu latviešu akcentu. Sergejs ir vācietis. Viņš runā vietējā dialektā, latviski – ar akcentu. Pa vāciski – ne vārda. Pirms gada viņi svinējuši sudraba kāzas.

Sergejs ir deputāts, zemkopis, fermeris, lopkopis, arhitekts, darbu vadītājs… īsāk sakot, kas tik viņš nav. Visur pirmais vai viens no pirmajiem. Deputātos iet nav gribējis. Pats pierunājis ciema iedzīvotājus balsot pret viņu. Visi piekrituši, taču galu galā Sergejs saņēmis balsu vairākumu.

Apmetamies.

© Sputnik / Робертс ВицупсNakts Augšbebros
Ночь в Верхней Бобровке (Аугшбебри) - Sputnik Latvija
Nakts Augšbebros

Aiz loga jau tumšs. No šejienes, ciema nomales nav redzamas pat retas ciema ugunis. Zem balkona – zirgu slita. Dzirdama bubināšana. Lukturīša gaismā redzamas acis. Viņi uztraucas.

— Sergej, vai tur, kur mēs braucām cauri, jau bija taiga?

— Kas tā par taigu, — Sergejs labsirdīgi smīn. — Mežs kā jau mežs. Zvēru nav. Pie jums Latvijā viņu ir vairāk.

Sergejs un Olga aizbrauc, lai ļautu mums izgulēties. Internets parādās reizi 10 minūtēs: informācija pienāk, taču nepaspējam izlasīt, ko raksta.

Zem balkona bubina zirgi. Sergejs saka, ka nodarbojas ar zirgiem paša priekam. Ne peļņai, bez tālejošiem plāniem.

Trīsdesmit zirgi.

Patiešām, viņa priekam nav gala.

Stāsti būs rīt. Pagaidām noguruši un izsmelti, grozāmies gultās. Reizi pusstundā viens no mums iziet uz divstāvu guļbaļķu būdas balkona – uzpīpēt. Viņam seko otrs un trešais.

Sākam plānus rītdienai, taču saruna ir saraustīta.

Rīt būs gaišs, viss izskatīsies ikdienišķāk. Tagad it neko negribas noskaidrot. Stāvam, pīpējam un klausāmies.

Ziņu lente
0