Rostislavs Iščenko

Kijevas sarkofāgs un kodolrotaļas

93
(atjaunots 06:40 11.11.2016)
4. novembrī sākās jaunā sarkofāga uzstādīšana virs Černobiļas AES sagrautā ceturtā energobloka. Celtnieki apgalvo, ka tā ir unikāla būve, kas spēj droši pasargāt no radiācijas. Sarkofāga ekspluatācijas sākums ieplānots tikai 2017. gada novembrī, un veco konstrukciju izjaukšana turpināsies līdz 2019. gadam.

Jāpiebilst, ka rotaļas Černobiļas smilšu kastē nav organizētas ar mērķi uzcelt sarkofāgu. Pamazām noslēgumam tuvojas aizraujošā afēra, kas divus gadu desmitus izvērsās mūsu acu priekšā, taču gandrīz pavisam paslīdēja garām plašām sabiedrības aprindām.

Mūžīgā Černobiļa

Kā zināms, avārija ČAES notika 1986. gada 26. aprīlī. Piecarpus gadus vēlāk sabruka Padomju Savienība. PSRS nepieņēma galīgo lēmumu par Černobiļas tālāko likteni. Neskartie energobloki turpināja ražot elektroenerģiju. Trešās kārtas būvdarbi tika iesaldēti. Ierosinājums nekavējoties slēgt AES netika atbalstīts, taču netika pieņemts arī lēmums pabeigt 5. un 6. energoblokus (vai vismaz piekto bloku).

Neatkarīgās Ukrainas valdība nepavisam neplānoja slēgt Černobiļas AES. Viena no lielākajām stacijām PSRS pat pussagrauta (strādāja divi energobloki no trim nesagrautajiem) spēja saražot 2000 MW, kas it nemaz nebija lieki Ukrainai, kurā nekādi lieli naftas un gāzes krājumi nav atrasti.

AES teritorijā
© Sputnik / Oksana Dzadana

Taču 90. gados Eiropas Savienībā izvērsās kampaņa par tīru ("zaļo") enerģētiku. Daudzviet plaši izvērsās vēja ģeneratoru un Saules bateriju būve. AES tika slēgtas, jaunu staciju būve tika apturēta. Pie tam "zaļās enerģētikas" lobētāju galvenais arguments bija Černobiļas katastrofa, kas deva iespēju gūt tautas atbalstu efektīvās un Eiropas apstākļos grūti aizvietojamās atomenerģijas iznīcināšanai.

Skaidrs, ka cīņa par "zaļo enerģētiku" prasīja Černobiļas slēgšanu – tas bija visu ar AES darbību saistīto risku simbols. Pretējā gadījumā atomstaciju saglabāšanas piekritēji saņēma dzelžainu argumentu: "Saka, jūs pie sevis slēdzat pilnīgi drošas staciju, bet Ukrainā uzsprāgusī Černobiļa strādā tieši līdzās galvaspilsētai, un neviens par to neuztraucas." Dīvainā situācija apdraudēja Eiropas nenobriedušās tautas vienprātību.

Tāpēc ES izvērsa kampaņu ar mērķi piespiest Ukrainu slēgt Černobiļu. 90. gadu otrajā pusē Kijeva un Brisele "kašķējās" ar mainīgiem panākumiem. ES uzstājīgi pieprasīja ČAES slēgšanu, taču Ukraina attrauca, ka naudas tādai svētai lietai nav, valstij nav liekas enerģijas, un vispār – mēs arī tagad jūtamies tīri labi.

Kāpēc staciju tomēr apturēja

Neviens nezina, cik ilgi būtu turpinājusies cīņa ap Černobiļu. Galu galā, Ukrainas varas iestādes jau tobrīd bija apguvušas prasmi gadiem ilgi nepildīt pat starptautiskos līgumos paredzētus solījumus. Ko tad vēl lai saka par ČAES, par kuru neviens nevienam nav devis nekādus solījumus. Taču izvērsās drāma.

Kijevā tika publicēti prezidenta kabinetā notikušo sarunu ieraksti (tos legalizēja sociālistu līderis Aleksandrs Morozs bijušā Valsts apsardzes majora Nikolaja Meļņičenko vārdā). Prezidentu Kučmu uzskatīja par žurnālista Gongadzes slepkavības pasūtītāju. Izvērsās kampaņa "Ukraina bez Kučmas" – pirmais (nesekmīgais) oranžā apvērsuma mēģinājums Ukrainā. Rietumos atteicās spiest roku Kučmam. Režīmu apdraudēja starptautiska izolācija.

Toreizējā Ukrainas prezidenta priekšā bija divas iespējas. Pirmā – Lukašenko demonstrētā straujā tuvināšanās Krievijai – padarītu viņu par atstumto Eiropā un ASV, taču garantētu varas stabilitāti valstī un pakāpenisku ekonomikas attīstību. Otrā – piekāpšanās Rietumiem – ļāva uz laiku saglabāt daudzveidības ilūziju (balansēšana starp spēka centriem). Galu galā otrais ceļš noveda pie pirmā maidana, un Kučma zaudēja varu – viņš deva priekšroku ASV un ES.

Viņa izvēle vienlaikus izlēma arī ČAES likteni. Bija nolemts staciju slēgt. Simboliski, ka pēdējais Černobiļas reaktors tika svinīgi apturēts 2000. gada 15. decembrī. Šajā dienā notika pirmā masveida ielu akcija kampaņas "Ukraina bez Kučmas" ietvaros.

Uz zināmu laiku piekāpšanās Rietumus nomierināja, turklāt topošie revolucionāri vēl nebija pietiekami labi sagatavoti. Bez ASV un ES atbalsta 2000. gada maidans apslāpa 2001. gada pavasarī.

Tiesa, Kijevai pat prātā nenāca slēgt Černobiļu par baltu velti – valdība izspieda no ES solījumu kompensēt visus ar stacijas slēgšanu saistītos izdevumus, tostarp arī personāla izmitināšanu un pārkvalifikāciju, jauna sarkofāga būvdarbus un pat tēriņus, ko prasīja Hmeļņickas un Rovenskas AES jaudas ražošanas palielināšana.

Taču runas par finansēšanu apsīka, tiklīdz ČAES svinīgi pārtrauca ražot elektroenerģiju.

Kijeva draudēja to atkal ieslēgt, taču tādas runas Eiropu nebiedēja – tas ir pārāk dārgi un sarežģīti. Galu galā Hmeļņickas un Rovenskas AES jauda tika daļēji palielināta sadarbībā ar Krieviju. Ar personālu nācās tikt galā par saviem līdzekļiem. Toties Ukraina atspēlējās uz objekta "Pārsegs" rēķina.

Objekti "Pārsegs" un "Pārsegs 2"

Eiropiešiem šķita, ka ukraiņi nekur nepaliks. Ja jau vecais sarkofāgs sabrūk, un viņi dzīvo tam līdzās, tad jau uzcels jaunu, lai neciestu no radiācijas.

Taču ukraiņi nolēma, ka radiācija viņus īpaši netraucē, ja jau tā nav ne redzama, ne dzirdama. Ja eiropieši grib pasargāties, lai dod naudu.

Par katru kārtējo avāriju objektā "Pārsegs" Ukraina bļāva, cik skaļi spēdama un stāstīja par šausmīgajiem radioaktīvajiem izmešiem, kuri nupat pusi Eiropas pārvērtīs par tuksnesi.

Galu galā Brisele padevās. 2007. gadā, Juščenko prezidentūras laikā (Janukovičs premjera posteni ieņēma otro reizi), sākās darbi pie objekta "Pārsegs 2". Tie ilga veselu gadu desmitu, taču tuvākā gada laikā varētu beigties.

Sākotnēji Kijeva informēja, ka ar ČAES slēgšanu saistītie darbi prasīs aptuveni 5-6 miljardus eiro. No tiem ES galu galā ir atvēlējusi aptuveni miljardu ar jauno sarkofāgu saistītajiem darbiem, turklāt vēl nāksies iztērēt pusmiljardu.

Kodolatkritumu glabāšana

Jau 2000. gadu sākumā, kad pilnā sparā ritēja pārrunas par finansējuma saņemšanu ar ČAES slēgšanu saistītajiem darbiem, ASV mēģināja iespraukties pa vidu ar savu projektu – izveidot Černobiļas zonā kodolatkritumu glabātuvi.

Ideja bija vienkārša: zona kalpos par kodolatkritumu izgāztuvi visai Eiropai, bet Ukraina un amerikāņu kompānijas uz šī rēķina nopelnīs.

Sagrautā Doņeckas lidosta. Foto no arhīva.
© Sputnik / Сергей Аверин

Taču ilgoto Eiropas miljardu fonā dažus simtus miljonu, ar ko operēja amerikāņi, Kijevai nešķita uzmanības vērti. Tā nu tolaik, pirms 15 gadiem Ukraina no šī piedāvājuma atteicās.

Taču tagad, sarkofāga būvdarbu noslēgumā Kijeva pēc savas iniciatīvas nolēmusi atgriezties pie šīs idejas.

Lieta tāda, ka savu AES izstrādāto degvielu Ukraina sūtīja Krievijai, kur izstrādāta kodoldegvielas utilizācijas tehnoloģija. Par to Kijeva maksāja 200 miljonus dolāru gadā. Līdz 2014. gadam šī summa nevienu Ukrainā neuztrauca, turklāt arī citu iespēju tik un tā nebija. Taču divarpus gadus ilgā "īsteno eiropiešu" (no maidana uzvarētāju pulka nākušo) saimniekošana ir novedusi valsti līdz tādam stāvoklim, ka par 200 miljoni dolāru no valsts budžeta ir milzīga summa.

Lai ietaupītu šo naudu, Kijeva nolēmusi reanimēt ideju par visas Eiropas kodolatkritumu izgāztuves radīšanu līdzās valsts galvaspilsētai. Ukraina cer noķert divus zaķus uzreiz: pirmkārt, ietaupīt 200 miljonus dolāru gadā, kas "aizpeld" uz Krieviju. Otrkārt, vēl kaut ko nopelnīt, uzglabājot kodolatkritumus no Eiropas.

Nevienu neuztrauc, kā cilvēku veselību un valsts imidžu iespaidos gigantiskas kodolatkritumu izgāztuves radīšana gandrīz galvaspilsētas robežās (pilsētā nomināli dzīvo 2,5 miljoni, patiesībā – 4 vai 5 miljoni cilvēku).

Šķiet, ka neatkarīgā Ukraina ir sākusies tūlīt pēc Černobiļas avārijas un ar to pašu ari beigsies. Simboliski.

93
Pēc temata
Opozīcija uzskata, ka Ukrainā tuvojas ekonomiskais krahs
Jo vairāk Ukrainā tuvojas ziema, jo lielāks kļūst valsts ienaidnieku skaits
The Telegraph: Ukrainai var pietrūkt naudas "Eirovīzijas -2017" organizēšanai

"Viņi bija sajūsmā": kādu iemeslu dēļ tiek nomelnoti padomju karavīru varoņdarbi

31
(atjaunots 17:58 09.05.2021)
Faktu izkropļošana, cīņa ar pieminekļiem un centieni noliegt Sarkanās armijas vadošo lomu uzvarā pār fašismu – pēdējos gados Rietumi visiem spēkiem pūlas mazināt PSRS nopelnus Hitlera režīma sakaušanā.

Aizviel lielāks skaits Eiropas valstu cenšas sagrozīt vēsturi un atbīdīt otrajā plānā padomju tautas varoņdarbus. Kāpēc tā? Ko darīt? Par to materiālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Nesalīdzināmi zaudējumi

Runājot par PSRS lomu un ieguldījumu uzvarā pār fašismu, paskatīsimies uz skaitļiem. Lielā Tēvijas kara periodā pret Sarkano armiju vienlaikus darbojās 190-270 teicami apmacītas divīzijas.

Četru kara gadu laikā Vācijas-PSRS frontē bija likvidētas 607 vērmahta divīzijas. Pretinieks neatgriezeniski zaudēja vairāk nekā 8,5 miljonus cilvēku, kopējie zaudējumi pārsniedza 10 miljonus karavīru un virsnieku. Citas antihitleriskās koalīcijas valstis visas kopā sakāva 176 vācu divīzijas.

Mobilizācijas mērogi PSRS, padomju pilsoņu vēlme un gatavība nosargāt Dzimteni atstāj iespaidu ne tikai uz vēsturniekiem. Jau pirmajā Lielā Tēvijas kara nedēļā ieročus rokā ņēma 5 300 000 cilvēki.

Krievijas Kara vēstures biedrības zinātniskais vadītājs Mihails Mjagkovs sarunā ar RIA Novosti atgādināja, ka Sarkanā armija sastapās ar triecienu, ko deva trīs ceturtdaļas Vācijas un tās sabiedroto spēks.

"Kopā ar vērmahtu cīņās gāja itāļu, ungāru un rumāņu armijas, somu, slovāku un horvātu spēki, SS franču, beļģu, flamandiešu leģioni un tā tālāk, - viņš atzīmēja. – Pat tad, kad rietumvalstis 1944. gada jūnijā atklāja otro fronti, divas trešdaļas divīziju – lielākā daļa vērmahta – karoja pret PSRS."

Sarkanā armija salauza mugurkaulu vācu kara mašīnai, sagādāja tai nelabojamus zaudējumus. Mjagkovs pieminēja Staļingradas kauju, kurā tika likvidēts vairāk nekā pusotrs miljons vērmahta kareivju un virsnieku. Pie tam arī padomju spēki cieta kolosālus zaudējumus – vairāk nekā 1,1 miljonu cilvēku.

"Aptuveni tajā pašā laikā notika cīņa pie Alameinas, ko Rietumu historiogrāfija šodien uzskata par svarīgāko un izšķirošo Otrā pasaules kara epizodi, - piebilda vēsturnieks. – Salīdzinājumam: briti toreiz zaudēja 13-15 tūkstošus kareivju, 35-40 tūkstošus – vācu un itāļu spēki. Vai kauja pie Midvejas atola 1942. gada vasarā. Japāņu flote zaudēja četrus aviācijas bāzes kuģus, ASV – vienu. Japāņi zaudēja trīs tūkstošus cilvēku, amerikāņi – dažus simtus. To nevar ne salīdzināt ar notikumiem PSRS-Vācijas frontē."

Atzina visā pasaulē

Pie tam, turpināja vēsturnieks, iepriekš PSRS vadošo lomu hitleriskās Vācijas sakaušanā atzina Rietumu militārā un politiskā vadība. Piemēram, ASV prezidents Franklins Rūzvelts paziņoja, ka par pašiem nozīmīgākajiem un izšķirošajiem Otrā pasaules kara notikumiem jāpateicas PSRS.

Vēstulē Staļinam viņš Sarkanās armijas uzvaru un "paša spēcīgākā ienaidnieka" sakaušanu nosauca par episku un lielisku. Staļingradas iedzīvotājiem un aizstāvjiem viņš nosūtīja godarakstu, kurā pauda sajūsmu par drosmi, pašaizliedzību un gara spēku, kas apturēja "uzbrukuma vilni".

Lielbritānijas karalis pavēlēja izgatavot un pasniegt dāvanā īpašu zobenu ar gravējumu "Staļingradas pilsoņiem, izturīgiem kā tērauds, no karaļa Georga VI par britu tautas dziļas sajūsmas zīmi".

Mjagkovs atgādināja arī to, ka Rūzvelts ne vienu vien reizi uzsvēra, ka militārā tehnika un produkti, kas tika piegādāti Maskavai uz lendlīzes noteikumiem, kara iznākumu ietekmēja vien nenozīmīgi.

"Rietumu līderi saprata, ka krievi paši rada vēsturi un spēj patstāvīgi sakaut Hitleru un atjaunot savu valsti, - uzsvēra Mjagkovs. – Lielā mērā arī šī iemesla dēļ tika atklāta otrā fronte. Rietumos saprata: ja krievi vieni atbrīvos gan savu valsti, gan visu Eiropu, angļi un amerikāņi paliks tukšām rokām."

Jau kopš vācu uzbrukuma PSRS vadība lūdza sabiedrotos atklāt otro fronti un sākt karadarbību pret Vāciju Rietumeiropā. Taču ASV un Lielbritānijas valdības kavējās, aprobežojoties ar spēku izsēdināšanu Ziemeļāfrikā.

"Kamēr viņi gatavojās atklāt otro fronti – no 1942. gada jūnija līdz 1944. gada 6. jūnijam, PSRS-Vācijas frontē dzīvības zaudēja vairāk nekā 5 miljoni Sarkanās armijas karavīru un virsnieku, - norādīja Mjagkovs. – Taču PSRS būtu uzvarējusi karā arī bez otrās frontes. Protams, citā laika periodā, būtu lielāki zaudējumi. Tomēr lielākā daļa kara vēsturnieku uzskata: PSRS būtu uzvarējusi. Par to liecina skaitļi un fakti."

Spēks ir patiesībā

Pat aukstā kara laikos padomju ērā bija grūti iedomāties, ka nopietnu Rietumu vēsturnieku un zinātnisko līdzstrādnieku aprindās kāds būtu apstrīdējis PSRS izšķirošo lomu uzvarā pār Vāciju. Bet šodien viss ir otrādi: baltais kļuvis melns, melnais – balts. Staļinam pārmet Otrā pasaules kara sākšanu, "līķu gāšanu pār ienaidnieku", apgalvo, ka bez lendlīzes Sarkanā armija nebūtu spējusi uzvarēt.

Ģenerālleitnants K.A.Veršiņins ar pilotiem Lielā Tēvijas kara gados
© Photo Минобороны России

"Un tikai drosmīgais kareivis Raiens, ko glābj pazīstamajā Holivudas filmā, izrādās, atbrīvojis visu Eiropu, - stāstīja vēsturnieks. – Krievija pašlaik saskaras ar smagu ideoloģisko un ekonomisko spiedienu. Tas atgādina 30. gadus, kad PSRS bija ielenkta cietokšņa stāvoklī: Vācija atklāti uzstājās pret mums, gribēdama sagrābt teritorijas, citas rietumvalstis veicināja Hitlera agresiju."

Mjagkovs ir pārliecināts: tādos apstākļos, lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu, Krievijai ir jāieņem aktīvāka uzbrukuma pozīcija. Tāpat jāatgādina Eiropas valstīm, ka to teritorijā savulaik pastrādāta virkne smagu noziegumu pret veselām tautām.

"Piemēram, uzdot jautājumu par ukraiņu, baltkrievu un ebreju genocīdu no Polijas puses Rietumukrainas un Baltkrievijas teritorijā, kas turpinājās līdz pat 1939. gadam, - precizēja Mjagkovs. – Koncentrācijas nometnē pie Belostokas pabija tūkstošiem cilvēku, viņi dzīvoja šausmīgos apstākļos, pārcieta nežēlīgu ņirgāšanos. Bet visa Eiropa pirms kara un kara gados faktiski apvienojās zem nacistiskās svastikas. Pat neitrālā Zviedrija piegādāja Vācijai ogles, bet Šveice glabāja nacistu naudu. To vajag apspriest, arī Eiropas Parlamentā."

Lai nu būtu, kā būdams, vēsturisko faktu apzināta izkropļošana turpinās. Pie tam zaimo apbedījumus, nojauc pieminekļus padomju karavīriem – Eiropas atbrīvotājiem. Īpaši aktīva ir Polija un Baltijas valstis. Ar dažādiem ieganstiem tiek iznīcināta simtiem tūkstošu sarkanarmiešu piemiņa, kuri atdevuši dzīvību par eiropiešu brīvību. Piemēram, negaidot noskaidrojas, ka skulptūra bojā kāda parka ainavu vai apdraud garāmgājējus.

2017. gadā Polijā pieņēma grozījumus likumā par komunisma propagandu. Tagad pašvaldību pienākums ir nojaukt padomju monumentus. Runa ir par aptuveni 230 pieminekļiem Sarkanās armijas karavīriem visā valstī. Memoriālos ansambļus bieži sagrauj ar gluži barbariskām metodēm. 2017. gadā Tščankas pilsētā Polijā, pārkāpjot visas juridiskās normas un starptautiskos līgumus, tika nojaukts padomju karavīru brāļu kaps-mauzolejs. Krievijas vēstniecība Polijā vēsta, ka valstī palikušas aptuveni 100 memoriālās būves.

2017. gadā Lietuvā nojauca pieminekli padomju aktīvistiem, ko 1946. gadā nogalināja "meža brāļi", gadu vēlāk – padomju karavīriem-atbrīvotājiem veltīto monumentu. Prāgas pilsētas dome 2020. gadā demontēja maršala Ivana Koņeva pieminekli – viņš 1945. gadā komandēja spēkus, kuri atbrīvoja Prāgu. Šādu piemēru skaits pieaug.

Neatpaliek arī eiropieši un ukraiņi. Piemēram, nesen Ļvovā deemontēja 30 metrus augsto granīta stēlu, kas tika uzstādīta 1970. gadā par godu Ukrainas atbrīvošanai no fašistiem. Atsevišķus tā elementus izvietos muzejā "Terora teritorija". Ukraiņu nacionālisti vairākkārt nesodīti apzaimojuši karavīru pieminekļus. Piemēram, vairākas reizes ar krāsu aplēja un pat mēģināja nojaukt skulptūru pie ģenerāļa Vatutina, Kijevas atbrīvotāja, kapa vietas.

31
Tagi:
Uzvaras diena, Sarkanā armija, Hitlers, PSRS
Pēc temata
Karens Šahnazarovs: nacisms varēja izvērsties no Atlantijas līdz Urāliem
Vai Eiropa vēlas pārskatīt robežas? Pie kā novedīs kara vēstures noliegšana
The Guardian: nacistu mednieks pastāstīja, kā Baltijā izkropļo vēsturi
Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess, foto no arhīva

Rusofobijas parāde: Baltijas politiķi cīnās par ASV uzslavu

72
(atjaunots 12:00 06.05.2021)
Pēc saimnieka uzslavas noilgojies kalps ir gatavs vai no ādas izlēkt, lai tikai viņu pamanītu. Taču, ja tādu cietēju ir vesels pulks, vajag izcelties ar kaut ko nopietnu.

Nesenie notikumi, kuru dēļ krasi pasliktinājās ASV Un Krievijas attiecības, parādīja, kā daži Eiropas politiķi mēģina iztapīgi nobučot aizokeāna valdnieka rociņu. Tie likuši atsaukt atmiņā kādu ainu, atzīmēja radio Sputnik autors Nikolajs Nikolajevs.

To gadījās novērot Tallinā ASV prezidenta Baraka Obamas vizītes laikā. "Vēsturiskais notikums", kā to aprakstīja igauņu mediji, atgadījās 2014. gada 3. septembrī. Par vizītes ievērojamu brīdi kļuva ASV prezidenta uzruna vietējai elitei "Nordea" koncertzālē. Jau pusotru stundu pirms tās sākuma pie zāles durvīm veidojās gara rinda – briljantos un ordeņos mirdzošs kāpurs: dāmas vakarkleitās, vīrieši smokingos un mundieros. Procesija priecīgi trīsēja, gaidot tikšanos ar augstāko dievību, kas ieradusies pie aborigēniem un tūlīt jau uzdāvinās krelles. 

Tagad, ASV un Krievijas akūtas konfrontācijas brīdī redzams tas pats. Politiķi disciplinēti un priecīgi stājas rusofobijas frontē cerībā uz amerikāņu uzslavu. Saimnieka laipnību kāro daudzi, tāpēc vajag izcelties ar kaut ko īpašu, lai tev pievērstu labvēlīgu uzmanību Kapitolijā.

Īpaši smagi klājas bijušajiem politiķiem, kuri bauda pelnītu atpūtu. Viņu vidū ir arī Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess, kurš nesen pēkšņi nāca klajā ar tekstu, kas burtiski šķindēja naidā pret krieviem. Viņš ieteica visiem Krievijas iedzīvotājiem atņemt tiesības apmeklēt Eiropas Savienību, jo Tomasa Hendrika acīs viņi visi ir potenciāli noziedznieki.

Nav ne mazāko šaubu par viņa vārdu patiesīgumu: Ilvesa kungs patiešām saka, ko domā. Droši vien, naidu pret krieviem viņā sējis jau tēvs, kas Lielā Tēvijas kara gados dienēja SS spēkos, bet izdīdzis un uzplaucis tas radiostacijas "Brīvā Eiropa" redakcijā, kur mūsu varonis vadīja nodaļu.

Pēc tam, kļuvis par ārlietu ministru, vēlāk – arī par neatkarīgās Igaunijas prezidentu, Ilvess guva iespēju īstenot praktiskajā politikā savu jūtu graujošo potenciālu. Cita starpā arī viņam var pateikties par to, ka Igaunija atteicās no visām ekonomiskajām priekšrocībām, ko tai dod kaimiņattiecības ar Krieviju, un priekpilnu dvēseli sāka dēvēt sevi par "piefrontes" valsti.

Pats pikantākais ir tas, ka, ieņemot tik augstus valsts posteņus Igaunijā, Ilvess bija un palika ASV pilsonis, ļoti uzticams pilsonis. Visi viņa darbi, visi viņa vārdi ir jānovērtē tieši no šī viedokļa, tad šī kunga sperto soļu loģika kļūst absolūti saprotama un prognozējama.

Pat tagad, devies atpūtā, kļuvis par politisko pensionāru, viņš ir gatavs visiem spēkiem aizstāvēt ASV intereses.

Protams, klusā cerībā, ka Vašingtonā viņu atcerēsies un izvedīs no politiskās aizmirstības. Viņam gribas slavu, vētrainu dzīvi, ziedus un šampanieti. Varbūt arī vienkārši nauda beigusies – pat par prezidenta pensiju īsti "pašikot" neizdodas. Bet gribas, ui, kā gribas.

72
Tagi:
Krievija, ASV, Baltija, rusofobija
Pēc temata
Rietumu jaunais ierocis: pret Krieviju liek lietā stulbumu
Kāpēc Baidenam vajadzīga krievu izraidīšana no Čehijas?
Krievija atbildējusi uz bijušā Igaunijas prezidenta provokatīvo paziņojumu
Igaunijā izmērīts rusofobijas grāds
Izvēlies mani! Es arī gribu būt Eiropas Parlamentā
Sergejs Lavrovs

Lavrovs apsūdz ASV un ES par totalitārisma uzspiešanu

0
(atjaunots 09:11 10.05.2021)
Maskava uzskata par nepieņemamiem ASV un ES mēģinājumus uzspiest totalitārismu pasaulē, uzsvēra Krievijas ārlietu ministrs.

RĪGA, 10. maijs — Sputnik. Maskava uzskata par nepieņemamiem ASV un ES mēģinājumus uzspiest totalitārismu pasaulē, paziņoja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ANO Drošības padomes sēdē tiešsaistē, vēsta RIA Novosti.

Ilustrējot tamlīdzīgas darbības, viņš pieminēja nelikumīgās vienpusējās sankcijas, kas tiek "ieviestas bez jebkāda starptautiskā tiesiskā pamatojuma".

"Pandēmijas apstākļos tamlīdzīgas restrikcijas krasi samazina vairāju jaunattīstības valstu iespējas pretoties infekcijas izplatībai," piezīmēja Krievijas ārlietu ministrs.

Pēc Lavrova vārdiem, rietumvalstis pūlas apturēt policentriskas pasaules veidošanos. Viņš paskaidroja, ka šim nolūkam tiek izvirzīta tā saucamās "uz noteikumiem balstītās kārtības" koncepcija, kas iecerēta kā starptautisko tiesību aizstājējs.

Minētie noteikumi tiek izstrādāti slegtos formātos, bet pēc tam uzspiesti visiem pārējiem, uzsvēra diplomāts.

"Krievija aicina cisas valstis, veidojot savu līniju ārpolitikā, bez ierunām pieturēties pie (ANO – red.) mērķiem un principiem, nodrošinot cieņu pret valstu suverēno vienlīdzību, neiejaukšanos to iekšējās lietās, strīdu noregulēšanu ar politiskiem un diplomātiskiem līdzekļiem, atteikšanos no spēka vai tā pielietošanas draudiem," paziņoja Lavrovs.

Viņš uzsvēra, ka Maskava uzskata par kaitīgām jebkādas darbības, apejot ANO Statūtus, kuru mērķis ir uzurpēt lēmumu pieņemšanas procesus.

"Rietumi vairs nerūpējas par starptautisko tiesību normām un tagad pieprasa, lai visi izpildītu to noteikumus un ievērotu to noteikto kārtību," secināja ministrs.

0
Tagi:
Sergejs Lavrovs, Krievija, Rietumi, ES, ASV
Pēc temata
Krievija un Eiropas Savienība: šķiršanās un čības pa pastu
Krievijas ārlietu ministrs: Eiropas Savienība iznīcinājusi attiecības ar Krieviju
"Sodīt Krieviju". Sergejs Lavrovs – par attiecībām ar ES
Ilga spēle: kāpēc Krievijai ir vairāk trumpju konfliktā ar Rietumiem?