Operācija Apņēmīgais atbalsts Afganistānā

ASV apņēmīgā bezcerība Afganistānā

123
(atjaunots 16:08 22.10.2016)
ASV un alianses militārā operācija "Neuzvaramā brīvība" sākās 2001. gada 7. oktobrī saskaņā ar ANO Drošības Padomes rezolūciju – tā bija atbilde teroristu uzbrukumiem ASV 2001. gada 11. septembrī.

Kopš 2015. gada Afganistānā darbojas NATO misija "Apņēmīgais atbalsts". Šī gada sākumā ANO pagarināja misijas mandātu līdz 2017. gada 17. martam. Šodien aptuveni 12 tūkstoši NATO karavīru uz vietas konsultē afgāņu spēka struktūras. Līdz 2017. gada sākumam valstī paliks 5,5 tūkstoši ASV un alianses karavīru — militārajās bāzēs Dželalabadā, Bagramā un Kandahārā, kurām ir svarīga nozīme antiteroristiskajās operācijās.

Sākotnēji bija plānots, ka ASV un NATO spēki īsā laikā likvidēs Afganistānas ekstrēmistus un atjaunos kārtību valstī. Pagājis pusotrs gads, taču Afganistānā nekas nav mainījis. Talibi de iure ir zaudējuši varu, bet saglabājuši militāro potenciālu un uzsākuši partizānu karu. Valstī ieradušies ISIS grupējuma kaujinieki.

ASV operācija Afganistānā ir novedusi pie haosa un drošības sabrukuma reģionā.

Joprojām pastāv risks, ka talibi atgriezīsies pie varas vai valsts pārvērsies par ISIS placdarmu. Šīs raizes pauž arī ASV kontingenta Afganistānā komandieris ģenerālleitnants Džons Nikolsons. Krievijas Ārlietu ministrija konstatēja, ka ASV militārā kampaņa Afganistānā ir pilnīgi izgāzusies. Amerikāņiem nav izdevies izskaust terorismu, sagatavot cīņasspējīgus nacionālos bruņotos spēkus un sekmēt drošību.

Tādējādi "nesalaužamais", "noteiktais" un "labais" hegemons (kā sevi pozicionē ASV) Afganistānā demonstrējis absolūtu disfunkciju.

Amerikāņu strupceļš

Karadarbības laikā Afganistānā ASV armijā bija 100 tūkstoši karavīru, apmēram 20 brigādes. Līdz ar visu apbruņojumu un tehniku tas ir milzīgs spēks. Ko izdevies paveikt 15 gadu laikā?

Amerikāņi ir iztērējuši "specefektiem" kalnos un tuksnešos 700 miljardu dolāru, zaudējuši 3300 karavīru. Saistītie zaudējumi — vairāk nekā 20 tūkst. mierīgo iedzīvotāju. Amerikāņu bezpilota lidaparāti uzbruka visam, kas kustas. Tikai 2015. gadā vien kaujinieki nogalinājuši vairāk nekā 3500 afgāņu. Šodien ASV un alianses karavīri pārvietojas no viena patvēruma uz otru tikai bruņutehnikas kolonnās. Amerikāņu militārās bāzes ārēji atgādina ielenktus cietokšņus.

ASV ilgus gadus radīja jauno Afganistānas armiju, taču 2015. gada 29. septembrī neliels skaits talibu ieņēma Kunduzas pilsētu, un armijas garnizons, kurā bija septiņi tūkstoši karavīru, atkāpās. Kaujinieki noturējās pilsētā divas nedēļas. Pašlaik Afganistānā ir aptuveni 50 tūkstoši kaujinieku. Valsts nacionālie drošības spēki nespēj efektīvi pretoties bruņotajai opozīcijai, un arvien mazāk var cerēt uz atbalstu no gaisa. Sastapies ar lieliem zaudējumiem, ASV prezidents Baraks Obama kopš 2012. gada pakāpeniski samazina ASV karaspēku Afganistānā.

Visgarākais karš Amerikas vēsturē joprojām nav beidzies. Un tomēr 2015. gada 28. decembrī apvienotā karaspēka grupējuma štābā Kabulā Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) virspavēlnieks Džons Kempbels sacīja: "Mēs izvedām afgāņu tautu no tumsas un bailēm un devām tai cerību nākotnei."

Sistemātiskās analīzes un prognožu centra prezidents Rostislavs Iščenko. Foto no arhīva
© Sputnik / Владимир Трефилов

Izvēloties spēka demonstrācijai ciešanu pilnu Afganistānu, ASV savā ideoloģiskajā kūtrumā ir pārspējušas pat Padomju Savienību, un zaudējušas jebkādsu saikni ar realitāti. Kas gaidāms tālāk?

Slavenā konservatīvā avīze Washington Times raksta: "Baraks Obama ir piesardzīgs, viņa komandā domstarpības rada dažādu finanšu grupu intereses, un neviens nav spējīgs pieņemt atbildīgus lēmumus. Lūk, arī Afganistānu nolēmuši atstāt "kā ir", līdz atnāks nākamā Baltā nama administrācija.

Washington Times publicēja arī konfidenciālu informāciju: "Veidojot stabilu civilo valdību Afganistānā, ASV vadītāji nereti ir izvēlējušies korumpētus politiķus vai ekstrēmistus, kuru mērķis bija valsts destabilizācija".

"Valdības rekonstrukcijai " iztērēti vairāk nekā 100 miljardi dolāru, tomēr Afganistānā nav izdevies izveidot stabilu valsts varas sistēmu un ekonomiku. No 32 miljoniem valsts iedzīvotāju 25% ir bezdarbnieki. Daudzi afgāņi audzē ienesīgāko kultūru — opija magones. Saskaņā ar ASV Valsts departamenta datiem, kopš 2001. gada opija pusfabrikāta ražošana pieaugusi 40 reizes un sasniegusi vēsturisko maksimumu. Šeit saražo līdz 90% no visa pasaules nelegālā opija.

5. oktobrī 70 valstis, kas sniedz atbalstu Afganistānai, starptautiskajā forumā Briselē pieņēma lēmumu sniegt palīdzību afgāņu valdībai par summu vairāk nekā 3,5 miljardu dolāru apmērā gadā (kopumā — 15,2 miljardi dolāru līdz 2020. gadam). Tokijas konferencē 2012. gadā bija atvēlēti 16 miljardi dolāru.

Afganistāna cilvēces attīstības indeksā ieņem 171. vietu starp 188 valstu vidū. Iespējams, lai atgūtu stabilitāti, valstij vajadzēs vēl gadu desmitiem lūgt starptautisko militāro un humanitāro palīdzības.

"Talibana" rekonstrukcija

Indijas izdevums Hindustan Times vērtē amerikāņu operācijas rezultātus tā: "Viņi karoja tikai no vienas puses — gar Pakistānas un Afganistānas robežu un nevēlējās uzbrukt Pakistānā izvietotajām afgāņu Talibana mītnēm un Hakkani tīklam, ko arī kontrolē Talibans… Neviena antiteroristiskā kampaņa nav nesusi panākumus — kaujinieku rīcībā joprojām ir klusas vietas pārrobežu rajonos."

Sistemātiskās problēmas Afganistānā sākās jau 90. gadu sākumā, kad cīņai ar ierobežoto padomju karaspēka kontingentu CIP izveidoja talibu islāmisko kustību. Iespējams, arī tagad amerikāņi neplāno pilnībā iznīcināt talibus. Kontrolējams teroristiskais grupējums ir ļoti izdevīgs ģeopolitisks instruments. Zīmīgi, ka ASV oficiāli nav atzinušas "Talibanu" par teroristisku organizāciju — viņi pat atļāvuši talibiem de facto atvērt diplomātisko pārstāvniecību Katarā.

Šķiet, amerikāņi cenšas iebūvēt viduslaiku vardarbību demokrātijas standartos (saskaņā ar vienošanos par varas sadali Afganistānā). Shēma ir ļoti reālistiska, jo pašlaik talibu kontrolē esošās teritorijas ir lielākas nekā jebkad. Faktiski, viņi ir saglabājuši ietekmi valstī.

Taču pagaidām ASV nav izdevies panākt progresu miera sarunās ar talibiem, kuri neslēpj savus nolūkus: "Mēs joprojām esam stabili un cīnīsimies, kamēr visi ārzemju spēki nepametīs valsti."

Visi kari beidzas ar mieru, tomēr ar vienkāršiem risinājumiem sasniegt stabilu pamieru nav iespējams.

Miermīlīga alternatīva

Tuvo Austrumu teroristu aktivitāte, narkotiku un ieroču plūsmas kavē Afganistānas attīstību un apdraud blakusesošās valstis. Tāpēc vajadzīga ne tikai naudai — nepieciešamas kopīgas pūles, lai panāktu miera iestāšanos reģionā.

Krievija vairākkārt ir apstiprinājusi gatavību piedalīties Afganistānas problēmu risināšanā sadarbībā ar ANO un visām ieinteresētajām pusēm. Kāpēc tas ir vajadzīgs Krievijai? Šodien ir pilnīgi skaidrs, ka 80. gadu vidū padomju karavīri karoja ar afgāņu ekstrēmistiem nevis par lojālu Kabulu, bet par savas valsts drošu nākotni.

Problēmas Afganistānā joprojām ir Krievijas, KF Aizsardzības ministrijas un Šanhajas sadarbības organizācijas uzmanības centrā. Krievijas BS Ģenerālštābs prognozē situācijas pasliktināšanos Afganistānā.

2015. gada oktobrī Krievijas BS Ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs piedāvāja kolektīvu plānu situācijas stabilizācijai Afganistānā. Tas paredzēja valsts sociālās un ekonomiskās attīstības veicināšanu, valsts varas struktūru nodrošināšanu un apmācību, ekstrēmistisko organizāciju finansējuma avotu un ieroču piegādes kanālu novēršanu.

Šķiet, Krievijas un ASV sadarbība Afganistānā ir savstarpēji izdevīga. Nekas netraucē apvienot visu ieinteresēto pušu pūles, ieskaitot ASV, NATO un ŠSO valstis. Taču, principiāli noraidot plaša spektra komunikāciju ar Krieviju Tuvajos Austrumos, amerikāņi izvēlas nebeidzamas kaujas darbības. 

Iespējams, miermīlīga konflikta risināšana neietilpst ASV un NATO plānos, jo no ārienes pārvaldītais haoss ir ērtāks?

ASV prezidents Baraks Obama reiz paziņoja gluži atklāti: "ASV periodiski izgriež rokas valstīm, kuras nevēlas darīt to, kas mums ir vajadzīgs."

Protams, ar militāro, diplomātisko un ekonomisko instrumentu palīdzību. Alkatība, varaskāre un vardarbība ved pasauli bezdibenī, bet amerikāņi nespēj apstāties. Vienas valsts "rekonstrukcija" vēl nav pabeigta, bet viņi jau ķeras pie nākamās. Un tomēr pasaule pretojas un negrib atbilst amerikāņu standartiem.

Vašingtonas lēmums atstāt savu karaspēku Afganistānā pēc 2016. gada izriet no vēlēšanās saglabāt "seju" un ietekmi Tuvajos Austrumos. Tomēr šis uzdevums šķiet gandrīz neizpildāms.

123
Pēc temata
Krievijas un ASV attiecības ir sliktākās kopš 1973. gada
Pārrunu dalībnieki Lozannā nav sasnieguši vienprātību par pamieru Sīrijā
Policijas darbinieki pārbauda automobiļus, foto no arhīva

"Vakcīnu sacīkstes": Rietumos apsūdz Krieviju

17
(atjaunots 21:19 03.08.2020)
Jau tagad var izteikt pieņēmumu, kādā veidā tiks turpinātas "vakcīnu sacīkstes": Krievijā vai Ķīnā izstrādātās nekavējoties pasludinās par bīstamām, papildinot to ar atbilstošu informāciju viltus ziņu žanrā.

Aptuveni mēnesi pēc tam, kad koronavīrusa pandēmija burtiski nostādīja uz ceļiem pasaules ekonomiku, politikas un mediju pasaulē parādījās jauns starptautisko sacensību "žanrs", kuru ironiski var nosaukt par vakcīnu sacīkstēm, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Ņemot vērā to acīmredzamo traumu, kuru koronavīruss divreiz ir radījis kolektīvajiem Rietumiem, uzvaras jautājums šajās sacīkstēs ir kļuvis nevis vienkārši politisks, bet gan politisks un principiāls no rietumu sabiedrības pašcieņas saglabāšanas viedokļa. Cilvēkam, kurš audzis labākajās Eiropas humānisma tradīcijās (kas mūsdienu pasaulē lielākoties nozīmē nevis eiropieti vai amerikāni, bet gan cilvēku ar padomju vai Krievijas izglītību), ir visnotaļ grūti saprast mūsdienu rietumu apsēstību ar "vakcīnu sacīkstēm", taču var pamēģināt izskaidrot to no galvenās mūsdienu ASV un Lielbritānijas industrijas viedokļa, jeb no politiskās un komerciālās sevis virzības viedokļa.

Sabiedrisko attiecību (Public Relations) telpā kolektīvie Rietumi, kā arī konkrēti ASV un Lielbritānija guva vairākas nopietnas "koronavīrusa traumas". Pirmkārt, noskaidrojās, ka tālā (kā arī "dziļi totalitārā un vietām atpalikusī", saskaņā ar Londonas un Vašingtonas politiķu stereotipiem) Ķīna tika galā ar epidēmijas apspiešanu labāk, apzinājās problēmu agrāk, un efektīvi ierobežoja ekonomiskos zaudējumus. Šajā fonā pat pašu patriotu acīs ASV un Lielbritānija, kā arī dažas Eiropas Savienības valstis, izskatās ne tik iedvesmojoši.

Nākamo traumu kolektīvo Rietumu pašvērtējumam netīšām (tā gadās) nodarīja Krievija – ar savu "pazemojoši zemo" koronavīrusa mirstības līmeni un masveida testēšanas sakārtošanu, kas kopsummā izraisīja sapīkumu rietumu medijos un nepierādītas apsūdzības statistikas viltošanā, lai gan statistika (izņemot PVO vērtējumus) bija acīmredzama: Ņujorkā epidēmijas upuru līķus salika refrižeratoros uz ielām, un jau ar to pietiek medicīniskās un valsts pārvaldes kvalitātes atšķirības izvērtēšanai.

Un šajā fonā, neatkarīgi no nepieciešamajiem izdevumiem un jebkādiem iespējamajiem riskiem, kolektīvajiem Rietumiem (kā arī atsevišķiem konkrētiem ambicioziem rietumu politiķiem) uzvaras jautājums vakcīnas ražošanā kļūst ārkārtīgi svarīgs imidža ziņā, jo ir jāparāda, ka, piemēram, ASV – tas "joprojām ir numurs viens pasaulē".

Taču, lasot Amerikas medijus, rodas dīvaina izjūta: atkarīgi no partejiskās piederības un simpātijas esamības pret Donaldu Trampu no izdevuma īpašnieku puses, konkrētās redakcijas "jūt līdzi" vai nu Amerikas kompānijām, kuras nodarbojas ar vakcīnas izstrādi, vai britu, vācu, pat indiešu kompānijām un universitātēm ar mērķi uz to, lai uzvarētāju slava "vakcīnu sacīkstēs" tiktu kaut kādai struktūrai "pareizajā" valstī, taču lai "nolādētais Trampa režīms" nespēj iegūt no tā politiskos bonusus. Arī makro līmenī pastāv analoģisks konflikts: tā vietā, lai koordinētu pūles ar saviem NATO vai G7 partneriem, oficiālā Vašingtona, vismaz pēc dažu vācu mediju vērtējuma, centās "izspiest" un pārvest uz ASV no Vācijas perspektīvu biotehnoloģiju kompāniju, kurai bija kaut kādas svarīgas izstrādes pret koronavīrusu.

Šajā kontekstā ir loģiski, ka jebkādi paziņojumi par to, ka Krievija vai Ķīna ir tuvu vakcīnas pret koronavīrusu izveidošanai un masveida izmantošanai, rietumu informācijas laukā izraisa reakciju, kuru var salīdzināt pat ne tik daudz ar banālu alerģiju, cik ar īstu anafilaktisko šoku.

Protams, varētu pieņemt, ka Amerikas medicīnas ierēdņi patiešām vadās tikai pēc profesionāliem uzskatiem, taču, ņemot vērā augstākminēto, pastāv nopietnas aizdomas par noteikta politiskā angažējuma klātbūtni. Oficiālās reakcijas piemēra kārtā uz paziņojumiem par Krievijas plāniem uzsākt masveida mediķu vakcināciju jau šoruden, kā arī uz ziņām par Ķīnas veiksmīgajiem iespējamo vakcīnu izmēģinājumiem var minēt galvenā Amerikas infektologa pozīciju, kuru publicē The Wall Street Journal:

"Doktors Entonijs Fauči, galvenais infekcijas slimību eksperts ASV, paziņoja piektdien Kongresa Covid-19 apakškomitejas klausīšanās, ka ASV, visticamāk, neizmantos Ķīnā vai Krievijā izstrādātās vakcīnas. "Es patiešām ceru, ka ķīnieši un krievi patiešām testē vakcīnu, pirms to ievadīt kādam," sacīja viņš. "Apgalvojumi par to, ka vakcīna ir gatava izplatīšanai, pirms ir veikta testēšana, es domāju, labākajā gadījumā ir problemātiski." Doktors Fauči tāpat paziņoja, ka cer, ka "ASV saņems vakcīnu līdz gada beigām."

Spriežot pēc iespējamo vakcīnu no dažādām valstīm salīdzinošās analīzes no lietišķās informācijas aģentūras Bloomberg, Fauči, visticamāk, cer uz Amerikas kompānijas "Moderna" vakcīnu.

Interesanti, ka Bloomberg trekerā (vismaz raksta uzrakstīšanas brīdī) nebija minēti Krievijas izstrādājumi, kas var veicināt nepareiza iespaida rašanos rietumu lasītājam par Krievijas iespējām, vai arī var rasties ilūzija, ka Krievijas vakcīna "parādījās no nekurienes".

Jau tagad var izteikt pieņēmumu, kādā veidā tiks turpinātas "vakcīnu sacīkstes": Krievijā vai Ķīnā izstrādātās nekavējoties pasludinās par bīstamām, papildinot to ar atbilstošu informāciju viltus ziņu žanrā. Paralēli tam, lai pārliecinātu skeptiskāk noskaņoto rietumu auditorijas daļu, tiks virzīta tēze par to, ka jebkurā gadījumā, pat ja vakcīnas darbojas, šīs vakcīnas ir tapušas ar datu palīdzību, kurus it kā nozaguši ķīniešu, irāniešu un krievu hakeri, turklāt attiecīga sabiedriskā viedokļa sagatavošana jau ir paveikta. Savukārt par fināla aizsardzības līniju kļūs ciniska Krievijas un Ķīnas apsūdzēšana "vakcīnu nacionālismā" un vēlmē pārvērst cīņu ar epidēmiju par sava veida starptautisku sacensību analogu, turklāt vienlaikus tiks virzīta tēze par nepieciešamību izveidot Rietumos savu vakcīnu, lai nebūtu atkarīgiem no Pekinas vai Maskavas tik svarīgā jautājumā.

Šādas pieejas problēma ir tajā, ka katrā šīs "kontrolējamās atkāpšanās" posmā – un jau nav nekādu šaubu par to, ka tā ir atkāpšanās nepielūdzamās realitātes spiediena varā – rietumu mediju mašīna zaudēs arvien jaunāku un jaunāku savas auditorijas segmentu uzticību. Un beigsies tas ar kārtējām konferencēm par nepieciešamību cīnīties ar Krievijas un Ķīnas dezinformāciju un Amerikas un Eiropas atbildīgo struktūru prasībām piešķirt tām vēl budžetus bijušā imidža diženuma atjaunošanai. Taču zaudēt auditorijas uzticību ir viegli, bet tās atjaunošana prasa zināmu laiku, turklāt koronavīruss tikai paātrinājis tos sabiedriskās uzticības degradācijas procesus, kuri jau tā notika rietumu pasaulē. Savukārt Krievijai, Ķīnai un citiem "ierindas vainīgajiem", uz kuriem mīl norādīt ar pirkstu rietumu mediju telpā, patiesībā ar šo problēmu nav nekāda sakara, un ciest no "vakcīnu nacionālisma" mūsu rietumu partneriem nāksies pašu vainas dēļ un, visticamāk, lepnā vientulībā.

17
Tagi:
koronavīruss, vakcīna, ASV, Rietumi, Ķīna, Krievija
Pēc temata
Krievijā nosauca masveida vakcinācijas pret koronavīrusu uzsākšanas termiņus
Izmēģinājuma afrikāņi. Francijā izcēlies skandāls saistībā ar vakcīnu pret vīrusu
KF pastāstīja par brīvprātīgo pašsajūtu, kuri pieteicās izmēģināt vakcīnu pret Covid-19
Dzenas pēc peļņas: kāpēc ES palaidusi garām iespēju sastapt pandēmiju ar gatavu vakcīnu
Piloti pie Su-24M, foto no arhīva

"Nosvīdu pirtī": šo operāciju piloti uzskata par bīstamāko

24
(atjaunots 11:53 01.08.2020)
Pareizi aprēķināt ātrumu, precīzi novērtēt distanci un vairākas minūtes noturēt lidmašīnu nemainīgā stāvoklī – degvielas uzpilde tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem pilota darba elementiem. No ekipāžas tā prasa dzelzs nervus.

Lai saņemtu atļauju degvielas uzpildei, vajadzīga solīda pieredze grupas pilotāžā. Par to, kā notiek degvielas uzpilde gaisā, portālā RIA Novosti pastāstīja Andrejs Kocs.

Noķert konusu

Degvielas uzpilde debesīs būtiski palielina lidojuma attālumu, teorētiski var padarīt to pat neierobežotu. Tas ir īpaši aktuāli lidmašīnām, kas strādā lielā attālumā no bāzes aerodroma – ne vienmēr taču pēc kaujas uzdevuma izpildes tvertnēs pietiks degvielas mājupceļam.

Palīgā nāk degvielas uzpildes lidmašīnas. Paši piloti tās dēvē par tankkuģiem. Parasti "lidojošās DUS" ir modificētas kara transporta aviācijas kravas lidmašīnas. Tajās uzstāda papildu tvertnes ar aviācijas degvielu un speciālas parsūknēšanas sistēmas. Krievijā vienīgais specializētais degvielas uzpildes lidmašīnas tips ir Il-78 un tā variants Il-78M. Kopā GKS ir piecpadsmit šādi lidaparāti.

Degvielas pārsūknēšanai gaisā Krievijas aviācija izmanto formulu "šļūtene – konuss – stanga". Lidmašīna tiek komplektēta ar vienu vai vairākām piekares uzpildes iekārtām. Parasti divas atrodas zem spārniem, aiz dzinēju motogondolām, trešā – fizelāžas astes daļā. Katrai ir vairākus desmitus metru gara elastīga šļūtene. Tās galā – tā saucamais konuss, līdzīgs badmintona volānam. Tā ir "uzpildes pistole".

"Tankkuģis uzņem noteiktu augstumu un samazina ātrumu līdz 500-600 km/h, pēc tam, saglabājot pastāvīgu kustības virzienu, izlaiž šļūtenes, - RIA Novosti pastāstīja Krievijas Nopelniem bagātais kara lidotājs, ģenerālmajors Vladimirs Popovs. – Lidmašīnai-"klientam" ir jāpietuvojas tās astei un mazliet jāsamazina augstums, jāizlaiž stanga – degvielas uztvērējs un jātrāpa ar to precīzi konusā šļūtenes galā. Stanga ar elektromagnētisko slēdzeni savienota ar centrālo atveri, pēc tam notiek hermetizācija, un degviela tiek padota zem augsta spiediena. Procedūra ilgst desmit-piecpadsmit minūtes. Tiklīdz degvielas padeve pārtrūkst, uzpildītā lidmašīna atvienojas no tankkuģa un turpina lidojumu."

Intuīcija un savaldība

Izskatās vienkārši tikai uz papīra. Patiesībā tas ir viens no sarežģītākajiem taktiskajiem pilotēšanas elementiem. Uzpildes stangas uzstādītas visiem iznīcinātājiem, iznīcinātājiem-bumbvedējiem, pārtvērējiem, tālās un stratēģiskās aviācijas lidmašīnām. Īpaša loma degvielas uzpildei ir jūras aviācijā, jo okeānā nav aerodromu, kur nosēsties un pieliet pilnas tvertnes.

Personālsastāva apmācības un kvalifikācijas celšanas centri atļauj sākt treniņus šīs operācijas izpildei tikai pirmās klases lidotājiem, kuri labi apguvuši lidojumus grupā. Tieši grupas pilotāža izstrādā virsniekiem acumēru un prasmi orientēties telpā. Augstumā bieži "krata": turbulence un "gaisa bedres" var jebkurā brīdī novirzīt lidmašīnu no kursa.  

"Vispirms māca vienkārši pietuvoties tankkuģim no astes un turēties noteiktajā attālumā no tā, - skaidroja lidotājs. – Nākamais posms – "sausā" uzpilde: šļūtenes savienošana ar konusu bez degvielas padeves. Tikai vēlāk, kad parādās iemaņas un pārliecība par saviem spēkiem, notiek īsta uzpilde. Ekipāžas, kas nav spējušas apgūt procedūru, dodas uzdevumos ar piekārtām degvielas tvertnem. Tas nav labākais risinājums – tvernes aizņem bruņojuma piekares punktus un samazina lidmašīnas aerodinamiku."

Smago tankkuģu pacelšana gaisā pilotu apmācībām nav nekāds lētais prieks. Tāpēc to lomu parasti izpilda frontes bumbvedēji Su-24, kā arī klāja Su-33 un MiG-29K. Šim nolūkam izstrādāti speciāli piekarami agregāti.

"Ļoti labi atceros savu pirmo mācību uzpildi gaisā, - stāsta atvaļinātais majors Dmitrijs Ļitvinovs, iznīcinātāja Su-27 pilots. – Pacēlos no aerodroma, izgāju noteiktajā rajonā, pietuvojos Su-24 astei. Viņš izlaida savu "puņķi", es izlīdzināju ātrumu, ieņēmu augstumu, izlaidu stangu... un te sāka "kratīt". Nokļuvām turbulences zonā, lidmašīnu pasvieda uz priekšu, uzpildes konuss iesita pa kabīnes lukturi. Samazināju ātrumu, atkal pamēģināju savienoties, atkal neizdevās. Tikai ar trešo mēģinājumu trāpīju ar stangu konusā. Nosvīdis biju kā pirtī."

Uzpilde ar autopilotu

Kara lidmašīna var līdz trīs reizes uzpildīties gaisā. Stratēģiskie raķešnesēji Tu-95MS un Tu-160, kas strādā maksimālā attālumā no aerodroma, parasti divas reizes papildina degvielas rezervi – pa ceļam uz mērķi un atpakaļceļā.

Iznīcinātājiem, iznīcinātājiem-bumbvedējiem, armijas aviācijas lidaparātiem parasti pietiek ar vienu degvielas "papildporciju".

"Varētu domāt, helikoptera un lidmašīnas ātrums nav salīdzināms, - stāstīja Popovs. – Tomēr ātrgaitas kaujas helikopterim ir pa spēkam panākt tankkuģi, kas izlaidis aizspārņus un samazinājis ātrumu līdz 250-300 kilometriem stundā. Uzpildes stanga armijas aviācijas mašīnām ir ļoti gara – lai šļūteni nepārcirstu nesošās skrūves lāpstiņas. Tāda uzpilde prasa augstāko kvalifikāciju gan no helikoptera pilota, gan tankkuģa ekipāžas. Pirmajam nākas ilgu laiku turēt maksimālu ātrumu, otram – minimālu, teju vai nekrītot. Skaidrs, ka piloti strādā uz savu iespēju robežas."

Nākotnē plānots svītrot cilvēka faktoru no degvielas uzpildes procedūras. Tamlīdzīgs darbs jau sākts gan Krievijā, gan Rietumos. Degvielas tverņu papildināšanas automatizāciju plānots panākt uz jauno uzpildes sistēmu rēķina, kas sinhronizēs tankkuģa un "klienta" borta datoru darbu.

Iznīcinātājs vai bumbvedējs pats uzņems optimālu kursu, izlīdzinās ātrumu un notvers konusu ar stangu. Cilvēkam atliks tikai novērot. Tamlīdzīga tehnoloģija tiks daļēji īstenota Krievijas degvielas uzpildes lidmašīnu Il-78 jaunākajā modifikācijā – Il-78M-2.

 

24
Tagi:
Krievija, aviācija