Tie nav valsts svētki. Tā ir politiska svētku diena, ko paši politiķi svin tikai paretam. Vēsturniekiem ir apstrīdams iemesls svinēt, ekonomistiem – izdomāts.
Šajā dienā pirms 780 gadiem Saules cīņā ciltis, kas vēlāk veidoja Lietuvu, patiešām sakāva līdz šim neuzvaramos vācu bruņiniekus. Savā ziņā tā patiešām bija Baltu vienotības diena, taču ne latviešiem, ne igauņiem ar to nav nekāda sakara. Bruņiniekus uzvarēja 28 cilšu savienība, kas vēlāk veidoja Lietuvu.
Zemgaļi un kurši – ciltis, kas vēlāk izveidoja daļu latviešu tautas – ar šo uzvaru saistīti pavisam netieši, jo uzvara pieder nevis paverdzinātajiem vēlākajiem latviešiem, bet gan vēlākajiem lietuviešiem. Lībieši un igauņi, tāpat kā apmēram 200 pleskavieši cīnījās zaudētāju – bruņinieku pusē.
Rīdzinieki vēlākos lietuviešus atbalstīja savdabīgi – drīz vien pilsētā konfliktā tika apslaktēti bruņinieki, bet tie, kam izdevās paslēpties baznīcā, tika patriekti no pilsētas.
Taču toreizējiem rīdziniekiem ir tikai netieša saikne ar latviešiem – lielākoties tie bija vācieši un pavisam mazdrusciņ – lībieši. Pie tam viņi nedomāja par nākamās Lietuvas ciltīm – viņi rūpējās par sevi. Gluži tāpat kā šodien.
Vārdu sakot, tas ir tik sens stāsts, ka, iespējams, būtu ne īpaši ētiski rakņāties pagātnē, ja vien mūsdienu valstis demonstrētu solidaritāti.
Nu, kāda tam nozīme, kurš kuru uzvarēja pirms 800 gadiem? Pēc tam mēs tik daudzas reizes esam bijuši "vienoti", ka ne saskaitīt. Sākumā latviešus un igauņus "apvienoja" Livonijas ordenis. Pēc tam baltu tautas apvienoja Polijas impērija. Tai sekoja zviedri. Pēc tam – Krievijas impērija. Vēlāk nāca ķeizarlaiku Vācija, bet pēc 20 neatkarības gadiem – Padomju Savienība. Tai pa pēdām sekoja fašistiskā Vācija, ko savukārt atkal nomainīja PSRS. Tagad mēs atkal esam vienoti Eiropas Savienībā.
Mūsu tautas nav naidīgi noskaņotas viena pret otru. Pat tagad, kad politiķi kurina naidu cilvēku sirdīs, Baltija valstis baidās no Krievijas, nevis viena no otras.
Militārās mācības, kurās scenārijs iedomātā pretinieka lomā paredz kādu lielu kaimiņvalsti no austrumiem, gadās daudz biežāk nekā scenāriji, kuros viena maza valsts aizstāvas no otras.
Taču vēsturei savs, un savs – politikai.
Arī pēc Padomju Savienības sabrukuma vairākas reizes gadā parādās baltu vienotības idejas. Vienīgā lielā un nopietnā akcija tika organizēta jau PSRS laikos. Tas bija Baltijas ceļš – akcija, ko organizēja Kārlis Roberts Freibergs, toreiz vēl tikai nākamās Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dēls. Kopš tā laika politiķi bieži ir iznākuši vienotā frontē un vēl biežāk pašķīrušies, tiklīdz sākusies runa par finansēm.
Tas viss ir tik labi saprotams un piezemēts… Kur bija slavenā baltu vienotība, kad Lietuva izjauca sliedes, kas veda no Mažeiķu rūpnīcas uz Reņģi un tālāk – uz Ventspili? Nav nekādas vienotības. Ir lietuviešu intereses – atņemt degvielas tranzītu Ventspils ostai un novirzīt to uz Klaipēdu. Kur ir baltu vienotība jautājumā par kopīgas atomelektrostacijas celtniecību?
Nav nekādas vienotības. Ne Latvija, ne Igaunija nevēlas ieguldīt naudu Lietuvas ekonomikā. Pat jautājumā par vienotā Baltijas dzelzceļa Rail Baltic projektu viedokļu ir tik daudz, ka šis projekts īstenosies (ja tas vispār notiks), tikai pateicoties Vācijas dzelzs gribasspēkam, nevis baltu sadarbībai.
Pašlaik mūsu valstis apvieno un baltu vienotību patiešām veicina tikai dalība NATO.
Šī organizācija veicina kopīgas mācības un pat kopīgus politiķu izteikumus. Taču ar ekonomiku tam ir tikpat maz sakara, kā šīsdienas patētiskajiem svētkiem – ar reālo notikumu pirms 780 gadiem.
