Rostislavs Iščenko, Sistemātiskās analīzes un prognožu centra prezidents. Foto no arhīva

Brīvības cena: kāpēc Latvija nav kļuvusi par Baltijas Šveici

267
(atjaunots 09:01 12.09.2016)
Kāpēc Baltijas padomju republikas palaida garām iespēju izcīnīt īstu neatkarību un pēc izstāšanās no PSRS nomainīja metropoli Maskavā pret metropoli Briselē? Šo jautājumu mēģina noskaidrot Rostislavs Iščenko, Sistemātiskās analīzes un prognožu centra prezidents.

1959. gadā Havaju salas kļuva par ASV 50. štatu. Tās brīvprātīgi un priecīgi atteicās no neatkarības. 2012. gadā referendumā vēlmi kļūt par 51. štatu izteica Puertoriko iedzīvotāji. Tiesa, ASV Kongress nesteidz izpildīt šo vēlēšanos — teritorijai atstāts brīvās asociācijas valsts statuss.

Esmu pārliecināts: ja referendums par neatkarību tiktu organizēts siu, asiniboinu vai čeroki cilts indiāņu vidū, rezultāts būtu tāds pats. Abstraktas brīvības vietā viņi dotu priekšroku konkrētai civilizācijai.

Pirms 25 gadiem trīs Baltijas republikas izdarīja pretēju izvēli. Tās deva priekšroku brīvībai un pameta Krievijas (padomju) civilizācijas telpu. 1991. gada 6. septembrī PSRS Augstākā Padome atzina to neatkarību, un līdz tā paša gada decembrim, līdz galīga sabrukuma brīdim Padomju Savienību nomināli veidoja nevis 15, bet gan 12 republikas.

Galu galā neatkarību izvēlējās visas PSRS republikas, taču tikai baltieši patiešām vismaz kaut ko darīja, lai izcīnītu savu neatkarību.

Pārējiem brīvība tika dāvanā (vai par sodu), kā sniegs uz galvas, pēc Belovežas gāršā noslēgtās sazvērestības, kurā piedalījās trīs no atlikušo divpadsmit republiku vadītājiem. Tas ir, atšķirībā no pārējiem Baltijas republiku iedzīvotāji saņēma nevis to, kas viņiem nebija vajadzīgs, bet gan to, ko viņi patiešām centās iegūt.

Pie tam izcīnīt brīvību centās ne tikai etni

Ar ko bija slavena Latvijas PSR: nozīmīgākās rūpnīcas, populārākās preces  un kūrorti, par kuriem sapņoja visi Padomju Savienības iedzīvotāji
© Sputnik / Ekaterina Starova
Padomju Latvija: Savienības lepnums

skie lietuvieši, latvieši un igauņi, bet arī krievi (un citi padomju pilsoņi), kuri dzīvoja šajās republikās. Tolaik viņi pat nenojauta, ka nākotnē kļūs par nepilsoņiem (svešiniekiem, otrās šķiras cilvēkiem). Viņi cerēja, ka no "padomju eiropiešiem" pārvērtīsies par īstiem eiropiešiem, lai arī tāpēc nāksies pielikt burtu "-s" uzvārdam, lai sauktos "Ivanovs", "Vasiļjevs" vai "Ubijbatjkovs".

Lieta tāda, ka nebūtu nekādas neatkarības, ja pret to iestātos visi nākamie nepilsoņi ("sabraukušie"), kuru skaits Baltijas valstīs sasniedza 30-40%.

Nu, var jau mazajām Baltijas tautām piedot to mazo viltībiņu. Pirmkārt, nepilsonība pastāv tikai Latvijā un Igaunijā. Lietuva, kur "sabraukušo" bija mazāk, cēlsirdīgi piešķīra visiem pilsonību. Otrkārt, krievvalodīgie "("sabraukušie") gribēja nokļūt Eiropā un patiešām nokļuva Eiropā (tagad viņi dzīvo ES), bet tās pašas Igaunijas pilsonību viņiem neviens nesolīja.

Galu galā brīvības cīņā galvenais bija nevis tas, kāds pilsoņu un nepilsoņu skaits izveidojās katrā valstī. Izrādījās, ka svarīgākā nav pat sūrā cīņā iegūtā brīvība.

Tik tikko paspējuši izstāties no Padomju Savienības, baltieši sāka cīņu par to, lai tiktu iekšā Eiropas Savienībā. Un nenomierinājās, līdz tika iekšā. Tātad cīņa ritēja par impērijas maiņu.

Metropoli Maskavā nomainīja metropole Briselē (faktiski gan Berlīnē un Parīzē), padomju kodolieroču sardzes vietā pār Baltijas valstīm (kas pie viena bija paspējušas tikt iekšā arī NATO) izvērsās ASV sardze.

Piedevām vēl pirmajos gados pēc neatkarības iegūšanas (īpaši pirms iestāšanās ES) bijušie baronu dzimtcilvēki dzīvoja cerībā, ka tūlīt, tūlīt pēc uzņemšanas draudzīgajā eiropiešu saimē viņi paši sāks dzīvot kā vācieši, jo kļūs par pilntiesīgiem locekļiem savienībā, kurā visi lēmumi tiek pieņemti vienprātīgi.

Cerības izrādījās veltas. Baltijas valstis gan tika uzņemtas ES, taču par iekļūšanu jaunajā impērijā nācās samaksāt ar vecās impērijas celto rūpniecību.

Diemžēl var pēc sirds patikas spriest par Baltijas krējuma priekšocībām salīdzinājumā ar Altaja sieriem, taču teritorijas iespēju pabarot noteiktu iedzīvotāju skaitu nosaka saimniekošanas sistēma. Vienkāršāk sakot, tur, kur labi dzīvo divi vai trīs miljoni rūpniecības darbinieku, zinātniskā un radošā inteliģence līdz ar atbilstošu skaitu apkalpošanas sfēras darbinieku, fermeru utt., varēs izdzīvot labi ja simt tūkstoši zemnieku. Vienkārši katrai ģimenei saimniekošanai ir vajadzīgs vismaz noteikta izmēra zemes gabals.

Rezultātā visas Baltijas valstis cieta lielākos demogrāfiskos zaudējumus procentuālā izteiksmē (ja nu tikai Ukrainai trīs pēdējo pastiprinātās "eirointegrācijas" gadu laikā ir pārspējusi šos rādītājus).

Vēl vairāk, absolūtos skaitļos Baltijas valstu kopējie demogrāfiskie zaudējumi ir salīdzināmi ar Krievijas zaudējumiem (ņemot vērā to, ka Krievijas iedzīvotāju skaits PSRS sabrukuma laikā bija 18 reizes lielāks), un tos pārspēj tikai tā pati jau minētā Ukraina.

Skaidrs, ka lielākā daļa "pazaudēto" ir izbraukuši peļņā uz attīstītākām ES valstīm un, iespējams, varētu arī atgriezties. Tikai kurp? Un kāpēc?

Kāpēc vajadzētu atgriezties, ja bija sapnis kļūt par "īstu eiropieti", un tagad ir radusies tīri laba iespēja apmainīt Lietuvas, Latvijas vai Igaunijas pilsonību pret daudz prestižāku pavalstniecību Vācija vai vismaz Zviedrijā?

Kāpēc vajadzētu atgriezties, ja rūpniecība ir iznīcināta, tranzīta potenciālu (ieskaitot ostas) cenšas piebeigt konfrontācijas politika, kas tiek īstenota pret Krieviju (galveno tranzīta valsti), bet lauksaimniecība nespēj pabarot pat pusi bijušo iedzīvotāju? Kaut vai tāpēc, ka Krievija labprātāk rūpējas par savu pārtikas drošību uz iekšējo resursu rēķina (it īpaši pēc rietumvalstu ieviestajām sankcijām), bet kolēģiem no ES savu lauksaimniecības produkciju vairs nav kur likt. Tātad Baltijas fermeri var rēķināties tikai ar iekšējo tirgu, kurš, atklāti sakot, gan nav īpaši liels.

Tieši tāpēc Baltijas valstu iedzīvotāju skaits turpina samazināties. Īsi sakot, impērijas maiņa (ar brīvības cīņas lozungu) ir novedusi pie depopulācijas un nabadzības.

Vai varētu būt citādi?

Varētu. Tikai tad patiešām vajadzēja ilgoties pēc brīvības. Patiešām vajadzēja celt suverēnas valstis ar neatkarīgu ārpolitiku un ekonomisko politiku, ņemot vērā nacionālās intereses. Skaidrs, ka mazos un vājos apspiež lielie un spēcīgie. Tomēr jau Eižena Skriba lugā "Glāze ūdens" lords Bolingbroks dod ļoti labu padomu šādiem gadījumiem. Viņš saka, ka mazai valstij nav nekādu izredžu, ja to vēlas iekarot lielā kaimiņvalsts, toties ir iespēja izglābties, ja uz to pretendē divas lielvalstis.

Brīvības piemineklis Rīgā. Foto no arhīva.
© Sputnik / Ян Тихонов

Baltijas valstis ietekmēja Krievija, ES un ASV — veseli trīs globālie giganti. Tādos apstākļos, turklāt vēl koordinējot savas darbības, baltieši varēja sekmīgi manevrēt un aizstāvēt savas ekonomiskās intereses.

Vārdu sakot, tām bija iespēja pārvērsties par Baltijas Šveici. Pirmajos neatkarības gados (kad vēl nebija iznīdēts rūpnieciskais un tranzīta potenciāls) Baltijas valstis demonstrēja itin labu dinamiku. Tās pat dēvēja par "Baltijas tīģeriem" un stādīja par sekmīgas pēcpadomju attīstības piemēru.

Taču politiķu pieņemtais lēmums iekārtoties amerikāņu ārpolitikas farvāterā, kas bieži ir pretrunā ne vien Krievijas, bet arī ES interesēm, ir novedis pie dramatiskām sekām.

Protams, ne tikai tas vien — baltieši iznīcināja lielu daļu rūpnieciskā potenciāla jau pirms iestāšanās ES, kad to pieprasīja savienības vecās dalībvalstis, kas izmantoja iespēju iznīcināt savu uzņēmumu konkurentus.

Taču tie bija politiskie lēmumi, kas iezārkoja nedzimušo Baltijas ekonomisko brīnumu.

Ak jā, protams, tagad Baltijas jūras krastā var droši organizēt meistarklasi "Kā izmantot brīvību, lai maksimāli kaitētu savām interesēm."

267
Pēc temata
Latvija nav demokrātiskākā starp bijušajām padomju valstīm
Parakstu vākšana par Latvijas izstāšanos no ES kļūst aktīvāka
Krievija vairs nekad nekaros savā teritorijā
Gāzes krātuves Hjūstonā, foto no arhīva

Neizturēja konkurenci: Eiropa un Āzija atsakās no Amerikas SDG

13
(atjaunots 16:27 09.07.2020)
Cenu krituma dēļ Eiropā, kas tika uzskatīta par tradicionālu amerikāņu SGD "izgāztuvi", tā izrādījusies nepieprasīta. Tagad tā vietā, lai pārdotu uz ārzemēm, degvielu iesūknē rezervuāros un krātuvēs.

Gāzes cenas Eiropā un Āzijā ir sasniegušas daudzu gadu minimumu. To, ka pirkt Amerikas SDG nav nekādas jēgas, atzinuši pat ASV Enerģētikas ministrijā. Klienti atteikušies no vairāk nekā simts vasarai ieplānotājām piegādēm. Rezultātā eksports nokrita par 63,6%. Kādēļ okeāna otrā krasta gāze izrādījās nevienam nevajadzīga, lasiet Nataļjas Dembinskas materiālā, ko publicēja portāls RIA Novosti.

Cenas nokrita

Pērn dabasgāzes neto eksports ASV sasniedza 54,7 miljardus kubikmetru – par 20,7 miljardiem vairāk, nekā 2018. gadā. Saskaņā ar Cheniere Energy, lielākā SDG ražotāja, datiem, pirmajā ceturksnī pārdošanas apjoms pasaules tirgū sasniedza 100 miljonus tonnu – par 10 miljoniem vairāk, nekā 2019. gadā. Izaugsmi nodrošināja pārsvarā amerikāņi.

Plāni bija ambiciozi: 2020. gadā – 67,2 miljardi kubikmetru, 2021. gadā – 79,5. Šos rādītājus janvārī paziņoja ASV Enerģētikas ministrijas Enerģētiskās informācijas pārvalde (EIA). Taču jau ir skaidrs, ka nekas no tā nenotiks.

Piedāvājuma palielinājums siltās ziemas un koronavīrusa pandēmijas dēļ ierobežotā pieprasījuma fonā apgāza gāzes tirgus Eiropā un Āzijā. Tā, vidējā cena TTF Nīderlandes habā Eiropā gada pirmajos četros mēnešos nokrita divas reizes, salīdzinot ar analoģisko periodu 2019. gadā, tūlītējās piegādes uz Japānu samazinājās par 44%.

Jau aprīlī Amerikas SDG eksports uz Eiropu kļuva ekonomiski nelietderīgs. Lielas Eiropas un Āzijas kompānijas atcēla jūnijam-jūlijam ieplānotos līgumus.

Saskaņā ar Bloomberg datiem, iekraušanas apjomi ASV SDG rūpnīcās aprīlī samazinājušies gandrīz par 30%. Maijā eksports saruka vairāk nekā par trešdaļu – tostarp koronavīrusa ierobežojumu dēļ.

Ekonomiski nedzīvotspējīgs

ASV Enerģētikas ministrijas Enerģētiskās informācijas pārvaldes jūnija prognoze ir visnotaļ pesimistiska. Eiropas un Āzijas pircēji atteikušies no 110 SDG partijām: 70 ir atceltas jūnijā-jūlijā un 40 – augustā. Gāzes piegādes Amerikas jūras terminālos ir samazinājušās vairāk nekā divas reizes kopš marta beigām – no rekordlielā rādītāja 277 miljoni kubikmetru dienā.

"Zemās dabasgāzes un SDG tūlītējās cenas Eiropā un Āzijā novājināja ASV eksporta ekonomisko dzīvotspēju, kurš ir ārkārtīgi jutīgs pret cenām," konstatē EIA analītiķi.

Pēc viņu vērtējumiem, no ASV jūnijā uz Eiropu un Āziju nosūtīja vidēji 101 kubikmetru dienā, savukārt jūlijā un augustā būs 62 miljoni. Tas ir ne vairāk par 25% eksporta potenciāla.

Turpinās kristies

Apstiprinājās ekspertu brīdinājumi, ka no amerikāņu gāzes klienti turpinās atteikties vismaz līdz vasaras beigām: nākotnes līgumu cenas ASV pārsniedz Eiropas cenas līdz pat septembrim.

Sešas Amerikas SDG rūpnīcas, kas janvārī-aprīlī strādāja uz savu iespēju robežām, maijā samazināja slodzi līdz 65% jaudas. Jau jūlija sākumā būs 50% un pat mazāk, teikts Platts Analytics jūnija pārskatā.

"Tā kā cenas priekšrocības ir praktiski zudušas, atteikšanās no Amerikas piegādēm bija tikai laika jautājums," konstatēja Amerikas Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra eksperts Nikoss Cafoss.

Igors Juškovs, Nacionālās enerģētiskās drošības fonda vadošais analītiķis, skaidro, ka šobrīd pircēji ir gatavi samaksāt par Amerikas SDG tik maz, ka tas nesegs pat operāciju tēriņus par sašķidrināšanu un transportēšanu. Galvenais cietušais ir pirmais un lielākais Amerikas termināls Sabine Pass: jaudas pirka augsto cenu fonā, taču ekspluatācijas uzsākšanas brīdī 2016. gadā situācija mainījās. Kopš tā laika rūpnīca ģenerē vienus vienīgus zaudējumus.

Saskaņā ar Enerģētikas ministrijas informāciju, SDG eksports no ASV 2020. gada pirmo četru mēnešu garumā sastādīja vidēji 218 miljonus kubikmetru diennaktī, taču kritās par 15% laika posmā no aprīļa līdz maijam. EIA gaida, ka piegādes sāks pieaugt jau septembrī, jo dabasgāzes pieprasījums pasaulē pakāpeniski atjaunojas.

Nogrims gāzē

Tiesa, lielākās investīciju bankas nav tik optimistiskas. Analītiķi skaidro, ka pasaulē ir izveidojušies milzīgi degvielas krājumi. SDG starptautiskā tirdzniecība sabruka, slēdzot svarīgus noieta kanālus amerikāņu slānekļa tirgotājiem. Un tā kā nafta atkal ir sadārdzinājusies līdz 40 dolāriem par barelu, naftas ražotāji ir atsākuši ieguvi un blakusprodukta kārtā izlaiž tirgū daudz lētas gāzes.

Tankeris gāzes pārvadāšanai, foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Cenu krituma dēļ Eiropā, kura tika uzskatīta, kā atzīmē BofA Securities analītiķi, par tradicionālu amerikāņu SGD "izgāztuvi", tā izrādījusies nepieprasīta. Tagad tā vietā, lai pārdotu uz ārzemēm, degvielu iesūknē rezervuāros un krātuvēs.

Saskaņā ar Goldman Sachs aprēķiniem, eksporta atcelšanas dēļ Amerikas krājumi palielināsies par 21,52 miljardiem kubikmetru. Jau gandrīz par trešdaļu ir pārsniegt līmenis, kurš tika reģistrēts pirms gada, un par 18% - piecu gadu vidējais rādītājs. Oktobrī valsts iespējas uzglabāt gāzi varētu tikt izsmeltas, kas novedīs pie rekordliela SDG ieguves un ražošanas samazinājuma.

13
Tagi:
Eiropa, gāze, ASV
Pēc temata
Polija parakstījusi līgumu par SDG piegādi no ASV. Līguma termiņš – 24 gadi
ASV enerģētikas ministrs ir pārliecināts: Baltijai ir jāpiemaksā par "neatkarību"
Latvija gatava glabāt Inčukalnā SDG no ASV, taču piegāžu nav
Eksperts: Lietuva tikai izliekas, ka saņem SDG no Savienotajām Valstīm
Avīzes, foto no arhīva

Propaganda pret ziņām: kāpēc Rietumu mediji zaudē savas pozīcijas

27
(atjaunots 00:51 09.07.2020)
Starptautiskā ziņu aģentūra iepazīstināja ar pētījumu "Astoņkājis 2.0. Koronavīruss Krievijā", kas veltīts KF tēlam Rietumu (un ne tikai) medijos.

Šoreiz pētnieku uzmanības centrā ir pandēmija, un izskatīti ne tikai G7, bet arī Ķīnas populārākie mediji, portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.

Papildinājums iznācis visai veiksmīgs, jo statistika par Ķīnas medijiem nodrošinājusi negaidītu fonu pasaules ainai, ko translē rietumvalstu izdevumi.

Kopumā "Astoņkājis 2.0" nekādus lielos pārsteigumus nesagādāja: Rietumu mediji izmanto Covid-19 kā vēl vienu informatīvo ieganstu Krievijai naidīgās propagandas turpināšanai.

Neapšaubāms līderis šajā ziņā ir amerikāņi – 58% publikāciju par pētāmo tēmu piecos nozīmīgākajos (auditorijas aptvēruma ziņā) amerikāņu medijos bija negatīvs tonis. Tiem seko vācu mediji, kuros šis rādītājs sasniedzis 44%, kanādieši – 41% un briti – 38%. Toties pārējās G7 valstīs negatīvais noskaņojums ir manāmi zemāks: Japānā – 33%, Itālijā – 28%, Francijā – pat 21%.

Tiesa, ar pozitīvo toni īsti labi nav – tas sasniedz 1-5%. Izņēmums ir tikai Itālija, kur veseli 9% rakstu, kuros pieminēta Krievija un koronavīruss, demonstrē pozitīvu toni. Domājams, palīdzība, ko Krievija sniedza itāļiem cīņā ar epidēmiju (tika nosūtīti medicīniskie resursi un mediķi) nodrošināja medijos lielāku daļu labvēlīgu publikāciju.

Tomēr šajos datos daudz interesantāks šķiet cits aspekts: tie uzskatāmi demonstrē aktuālākās ģeopolitiskās tendences. No vienas puses, anglosakši (gan Vecajā, gan Jaunajā pasaulē) joprojām ir pret Krieviju vērstā uzbrukuma avangardā. Taču no otras puses, viņi nepārprotami zaudē pat tuvāko sabiedroto atbalstu, kuri cenšas izvēlēties neitrālāku pieeju un neaizrauties ar rusofobiju. Loģiski vien ir: laiki ir mainījušies, un nu jau vairs nav 2014. gads.

Vienlaikus dati atklāj cik grūtā stāvoklī nonākusi Vācija. Vadošo mediju aktīvā Krievijai naidīgā pozīcija ir pretrunā valsts politiskajai līnijai – Berlīne ne tikai virza uz priekšu un aizstāv ar KF uzsāktos kopīgos projektus, bet arī konsekventi atbrīvojas no daļējai okupācijai līdzīgās atkarības no ASV. Tomēr medijos saglabājas tendence: populārākie izdevumi bez ierunām pakļaujas nevis nacionālajām interesēm, bet gan valdonim Vašingtonā.

No Krievijai naidīgajā un ar koronavīrusu saistītajā propagandā izmantoto konkrēto tēmu viedokļa jāsaka, ka tās neizceļas ar īpašu oriģinalitāti: tā vai citādi izskan viens no abiem sen dzirdētajiem motīviem: Krievija kārtējo reizi iet bojā, kā nekad agrāk, un rada milzu draudus visai pasaulei.

Cita starpā tiek kritizēta gan vispārējā situācija valstī, gan valsts veselības aprūpes sistēmas stāvoklis, gan Krievijas valdības soļi cīņā ar Covid-19, līdz ar pareģojumiem, ka situācija atkal karājoties mata galā un kuru katru brīdi var sabrukt. No visas planētas milzīgā apdraudējuma viedokļa nekas jauns tāpat nav izgudrots: Maskavai pārsvarā tiek pārmesta pandēmijai veltīta dezinformācijas kampaņa, kas nolaižas pat līdz apgalvojumiem par to, ka Krievija viltīgi iedveš cilvēcei priekšstatu: rokas mazgāt nav jēgas.

Protams, Ķīnas medijos problēma tiek atspoguļota pavisam citādi, un runa pat nav par 20% pozitīvu rakstu par Krieviju koronavīrusa apkarošanas kontekstā. Galvenā īpatnība ir tēmai veltīto rakstu skaits. Pētījuma periodā – no marta līdz jūnijam – 5 lielākajos Ķīnas mediju resursos bija publicēti vairāk nekā 1200 materiāli par cīņu pret epidēmiju Krievijā. salīdzinājumam: šajā pašā laika posmā minimāls skaits rakstu nācis klajā Kanādā – 238 materiāli, bet pārējo sešu valstu rādītāji svārstās no 371 (Itālija) līdz 470 (Japāna). Amerikāņi ar saviem 428 rakstiem ieņem 5. vietu sarakstā.

Tātad trīs mēnešu laikā par tēmu "Koronavīruss Krievijā" Ķīnas mediji publicējuši trīskārt vairāk materiālu nekā šķietami spēcīgie amerikāņu mediji. Turklāt jāatgādina, ka 80% rakstu Ķīnā bija neitrāli informatīvi, tātad runa pārsvarā ir vienkārši par ziņām.

Būtu kļūdaini uzskatīt, ka kolosālā starpība skaidrojama ar īpašu Ķīnas interesi par Krieviju. Domājams, viss ir daudz banālāk: runa ir par vadošo Ķīnas mediju apjomīgāko darbu un augstāku efektivitāti – tie pārstrādā daudz lielāku informācijas plūsmu nekā viņu kolēģi-konkurenti Rietumos.

Faktiski tas apstiprina Rietumu bažas par līdera vietas zaudējumu informācijas jomā. Protams, viņi piepūšas kā vardes, lai pasniegtu ziņu auditorijai, taču patiesībā tam nav pamata.

Reiz Rietumi radīja plašsaziņas līdzekļus to modernajā interpretācijā un kļuva par neapšaubāmu līderi un atdarināšanas cienīgu paraugu. Vārda brīvība un informācijas izplatība bija viens no to galvenajiem trumpjiem cīņā pret ideoloģiskajiem un ģeopolitiskajiem pretiniekiem, ko tie sekmīgi izmantoja.

Tomēr tagad mēs vērojam augošu krīzi sistēmā, kas vēl nesen šķita pavisam stabila.

Jo tālāk, jo grūtāk Rietumu medijiem ir konkurēt ar "nebrīvās pasaules" – gan Ķīnas, gan Krievijas medijiem. Var pēc sirds patikas smieties par paniku, ko amerikāņu un eiropiešu politiķi ceļ par "Kremļa taustekļiem", tomēr RT un Sputnik patiešām aizvien biežāk sociālajos tīklos gūst lielāku atsauksmi, nekā pazīstamākie un ietekmīgākie ziņu resursi Eiropā. Procesu pietiekami daiļrunīgi atspoguļo arī ziņu skaits: vairāk nekā 1200 ziņas Ķīnas medijos pret nepilniem 450 – amerikāņu medijos par vienu vienīgu tēmu, turklāt gana šauru un ne īpaši aktuālu šajās valstīs.

Rietumu mediji aizvien sliktāk (salīdzinājumā ar augošajiem konkurentiem) pilda savu galveno funkciju – akumulē un sniedz auditorijai maksimāli plašu un daudzveidīgu informāciju. Tas attiecas gan uz materiālu saturu, gan pasniegšanas veidu.

Jā, pagaidām Rietumu mediji vēl tiek uzskatīti par "brīvāko, godīgāko un profesionālāko presi", tomēr te nu ir tāpat kā ar karaļa tērpu no pasakas – vienā jaukā brīdī apgalvojumi vairs nelīdz.

27
Tagi:
Sputnik, RT, Rietumi, vārda brīvība, mediji
Latvijā audzētās ogas, foto no arhīva

Lieta ir cenā: fermeri un veikali vienojās virzīt vietējās preces, taču ar to ir par maz

0
(atjaunots 17:13 09.07.2020)
Jaunā zemnieku saimniecību un tirdzniecības tīklu sadarbības memoranda mērķis ir palīdzēt vietējiem dārzeņiem un augļiem paaugstināt piedāvāto preču apjomu vietējos veikalos, taču patērētājs vienalga beigu beigās vadās pēc cenas; risinājums ir.

RĪGA, 9. jūlijs – Sputnik. Latvijas fermeri un tirdzniecības tīkli vienojās veltīt vairāk uzmanības tam, lai veikalu plauktos būtu vairāk vietējo ogu, dārzeņu un augļu. Šāda iecere ir nosprausta speciālā memorandā, kuru pirmdien, 6. jūlijā, parakstīja nozares pārstāvji, kā arī Zemkopības ministrija, vēsta TV3

Labumu no šādas pieejas ir jāgūst gan zemniekiem, gan gala patērētājiem.

"(Cilvēki varēs) saņemt kvalitatīvu Latvijas produktu ikdienā savām vajadzībām, kvalitatīvu, atbilstošu visām prasībām. Un, no otras puses, lai arī stiprinātu Latvijas vietējo ražotāju pārliecību un iespējas ražot kvalitatīvu produkciju, piegādāt viņu Latvijas tirgos," pastāstīja zemkopības ministrs Kaspars Gerhards.

"Lauksaimniekiem būs stabilitātes sajūta, viņi zinās, ka viņu produkciju ņems. Jo tas jau tomēr ir ilgtermiņa process, zemniekam ir jārēķinās ar to, cik viņam ir jāražo, cik varēs pārdot. Un arī patērētājiem būs garantija, ka viņi pirks kvalitatīvu produkciju," piebilda Lauksaimnieku organizāciju Sadarbības padomes vadītājs Edgars Treibergs.

Iniciatīvu atbalstīja arī tirdzniecības tīkli. Jau šobrīd tie ir pamanījuši, ka liela daļa iedzīvotāju vēlas pirkt vietējo produkciju, taču ne visi veikali spēj to nodrošināt, jo ir nepietiekama sadarbība ar ražotājiem.

"Šis memorands ir tieši laikā un vietā. Tas ir nepārprotams signāls, ka sezonas laikā prioritāte ir Latvijas dārzeņi, ogas un augļi. Un tam būtu jādominē gandrīz visos mazumtirdzniecības veikalos. To arī vēlas pircējs," uzskata Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis.

Viņš uzskata, ka, lai arī sezonā Latvijas lauksaimnieki spēs saražot pietiekami daudz vietējās produkcijas, lai nodrošinātu veikalus, lielāka pieprasījuma gadījumā tiem nāksies tikt galā ar veselu virkni izaicinājumu – tie ir gan kvalitātes nodrošināšana, gan spēja piegādāt produkciju ar konkrētu biežumu.

"Un trešais arī cena. Jo šobrīd, kā rāda pēdējie pētījumi, ka cilvēki arvien vairāk orientējas uz cenu un mazāk ir nacionālpatriotiski.

Pēdējos gados mazāk izvēlas Latvijas produktu neatkarīgi no cenas. Savukārt cenas princips joprojām ir ļoti spēcīgs un ir pat pieaudzis," atzina Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs.

Tādēļ tirgotāji vēlētos PVN samazinājumu ne tikai Latvijai raksturīgiem dārzeņiem un augļiem, bet arī citiem pārtikas produktiem. Tad iedzīvotāji spētu atļauties iegādāties kvalitatīvus produktus un palīdzētu vietējiem ražotājiem pārdot savu produkciju lielākā apjomā.

0
Tagi:
Zemkopības ministrija, veikals, Latvijas prece
Pēc temata
Dārzeņi ar atlaidi un stikla taras pieņemšana: kā tauta spējusi ietekmēt varu Latvijā
Latvijā ievērojami sadārdzinājušies dārzeņi un kartupeļi
Dārzeņi Latvijā kļūs dārgāki, bet augļi Latvijas iedzīvotājiem jau sen nav pa kabatai
Latvijā var atkal palielināt PVN vietējiem dārzeņiem un augļiem