Starpstacijas Transsibīrijas maģistrāles maršrutā

Eiropieša sibiriāde: nobiedēt amaju un sagaidīt helikopteru

137
(atjaunots 13:32 05.09.2016)
Vēl pavisam nesen – tikai pirms piecpadsmit gadiem – entuziastus, kuri devās apskatīt Sibīriju, uzskatīja par sava veida pionieriem. Ceļojums pa Transsibīrijas maģistrāli izskatījās gandrīz vai kā varoņdarbs. Šodien daudzi civilizācijas nogurdināti cilvēki arvien biežāk dodas uz Sibīriju, tā teikt, atvilkt elpu.

Iestājoties jaunajai tūkstošgadei, es sāku ceļot pa Sibīriju: Tuva, Hakasija, Krasnojarska, Baikāls, Irkutskas apgabals un Burjatija. Pasakaini skaistas vietas, kur atdzīvojas leģendas. Ar katru gadu arvien skaidrāk es redzēju, kā eiropieši atklāj arvien jaunus un jaunus apvāršņus Austrumsibīrijā, kuras plašumos pazūd Francija, Vācija, Zviedrija, Norvēģija un visādas Itālijas vai Spānijas pat nepamanīsi. Sibīrijai ir citi apgriezieni!

Laika spēles tālsatiksmes vilcienā

Kārtīgi salīmēta Austrumsibīrijas karte atrodas manā priekšā uz galda. Braucu plackartē, vilcienā, kas jau piekto stundu rāmi dun gar Baikālu. Uz šīs kartes es katru gadu ar pildspalvu atzīmēju tās vietas, ko jau esmu apciemojis un burtnīcā pierakstu nākotnes plānus: Ņižņeudinska; kalnainā Tofalārija; taigas klātais Žigalovskas rajons, kurai cauri tek Ļenas upe; Kačugska, kur mani jau gaida evenki; kalni aiz Orļenoka stacijas, klintis netālu no Baikāla Smilšu līča — un tas vēl nebūt nav viss…

Baikāls šķiet bezgalīgs, un laika izjūta pilnībā ir zudusi. Laiks atduras Baikāla klinšainajos, augstajos krastos. Kā sastinguši viļņi gaisā slejas ciedras un bērzi. Aiz loga laika plūdums ir cits, bet šeit vilcienā tas, šķiet, katram tas ir atšķirīgs, katram savs.

Visi pulksteņi vilcienā rāda Maskavas laiku, taču braucēji dzīvo pēc vietējā. Elektroniskais pulkstenis kaut kur Pribojā, Riekstu gravā vai Bojarskā rāda trīs naktī, bet visapkārt jau dzīve rit pilnā sparā. Irkutskas apgabalā laiks par piecām stundām atšķiras no Maskavas laika.

Īsajās pieturās, kad vilciens uz brīdi apstājas, vagonus tūdaļ apstāj ogu tirgotāji par spīti policijai, kura stingri aizliedz tādu "mazo biznesu": zemeņu spainis — 500 rubļi, maisiņš vārītu kartupeļu — 100, kūpināta zivtiņa — 50. Mazās stacijas it kā atmostas, kad tajās uz brītiņu apstājas garām braucošie vilcieni.

Šķiet, arī pavadoņi ir mazliet apjukuši. Daudzi pret galvaspilsētas laiku izturas filosofiski: pulkstenis rāda, ka ir nakts melnums, bet aiz loga sen jau ir uzlēkusi saule. Brauciens pa Transsibīrijas maģistrāli cauri visām Krievijas laika joslām ir patiesi liels ceļojums. Esmu to jau vairākkārt veicis "plackartes" vagonā — te brauciens ir daudz interesantāks nekā kupejā. Tā rīkojas arī citi eiropieši. Tūristu šajā līnijā kļūst ar katru gadu vairāk.

Man pretī sēž meitenes no Holandes — Anneka un Grita. Viņas ceļo jau otro mēnesi. Braucienu sākušas Tālajos Austrumos. Arī Anneka izvilka savu karti. Tāpat kā manējā, tā ir gana saņurcīta. Vēl viņai bija paciņa vilciena biļešu no dažādām stacijām.

— Vilcienā sēdāmies Vladivostokā, kad atlidojām no Amsterdamas. Tas bija maija beigās. Nokļūstam līdz stacijai, sekojot atzīmētajam maršrutam, tad izkāpjam, lai tepat atkal iekāptu nākamajā vilcienā, taču jau pēc divām nedēļām. Nupat bijām Ulanudē, atklājām Burjatiju, — tā saka meitenes.

Viņas izkāpa Irkutskā. Gritas vietu ieņēma vācietis Dītrihs. Viņš sev līdzi vagonā iestiepa riteni un — laikam jau ar Dievpalīgu — nobāza to uz trešā plaukta. Viņš nolēmis pavizināties pa Sibīrijas plašumiem ar riteni. Nesen viņš atgriezās no Hužiras ciematiņa Olhonā (no Irkutskas līdz tam būs gandrīz 300 kilometri).

"Omuļus saēdos tā, ka pietiks desmit gadiem. Ļaudis visur mani viesmīlīgi uzņēma. Es mīlu Sibīriju. Šurp braucu jau piekto reizi," — stāstīja Dītrihs.

Tāpat kā mani, arī viņu jau sen ir nogurdinājusi Eiropa, tāpēc reizi gadā viņs dodas uz Sibīriju atvilkt elpu. Cilvēku attiecības šeit ir pavisam citādas, bet daba — tāda, kādu Eiropā ar tās viscaur sabūvētajām pilsētām, ne sapņos neredzēsi. Un laiks šeit rit pavisam citādi.

Dūmots helikopteris

Es kāpju laukā Ņižņeudinskā (nakts brauciena attālumā no Irkutskas). Pilsētiņas nomalē atrodas aerodroms — simtgadīga koka mājiņa. No turienes Mi-8 helikopteri lido uz Tofalāriju. Tur dzīvo viena no skaitliski mazākajām tautām — tofi, kādreiz dēvēti par karagasiem. Tīrasinīgu tofu Krievijā ir atlicis vairs tikai apmēram divi simti.

Var pat teikt, ka Tofalārija ir kā atsevišķa valstiņa ārpus civilizācijas, paslēpusies kalnainajā Austrumu Sajānu taigas dziļumos. Tā robežojas ar Krasnojarsku, Tuvu un Burjatiju. Šeit ir tikai trīs ciematiņi: Aligdžera, Augšgutara un Nerha.

Stāsta, ka skaistākas vietas par šo Irkutskas apgabalā neesot, taču tur nokļūt gan it nemaz nav viegli. Izrādās, ka lietainā un miglainā laikā helikopteri nelido.

Mēs ar tofiem domājām izlidot 11.00, taču helikotperis spītīgi atsacījās mūs nogādāt Aligdžerā, lai arī Ņižņeudinskā debesis bija skaidras — Aligdžerā kalni grimst dūmos pēc ugunsgrēkiem Krasnojarskas novadā, turklāt vēl lietus līst.

— Un nav zināms, kāda prognoze būs pēc stundas: kalnos laiks nemitīgi mainās. Pērn augustā mēs šurp kā uz darbu staigājām, pat kopā ar bērniem, bet mājās Aligdžerā nokļuvām tikai septembrī. Pirms trīs dienām no Tofalārijas atgriezās tūristu grupa. Bija plānots tur pavadīt desmit dienas, taču nācās uzkavēties veselas divdesmit, jo aizlidot nebija iespējams, — tā man stāstīja kāds tofs vārdā Viktors.

Todien man aizlidot neizdevās, un prognozes nesolīja neko labu tuvākajai nedēļai. Tātad Tofalāriju es pagaidām neredzēšu. Laiks bija caur Irkutsku doties uz Kačugu — centrālo ciematu Irkutskas apgabalā, kur dzīvo evenki.

Tungusu bērnus amajs nebaida

No Irkutskas līdz Kačugai ar maršruta autobusu jābrauc četras stundas. Autobuss reizi dienā veic šo maršrutu turp un atpakaļ. Tagad šeit ir ceļš, bet agrāk te tik tikko varēja izbraukt "Urāli", un pat tie stiga purvos un gāzās pāri kritušajiem kokiem. Ziemeļos jau no bērnības mācās dzīvot pēc skarbajiem taigas likumiem: septiņgadīgs puika jau prot turēt ieroci, bet rikšot zirga mugurā iemācās vēl agrāk. Tagad evenki (tulkojumi gadās dažādi: "uzplaukušie ziedi", "cilvēki ar sasalušām lūpām", ir arī citi varianti), ko mēdz dēvēt arī par tungusiem ("pa kalniem ejošie"), ir maza tautiņa, taču agrāk bija viena no lielākajām. Šī bija viņu zeme.

Līdz pat 20. gadsimtam Angāra tika saukta par Augštungusku. Par Irkutskas cietums, no kā izaugusi Irkutska, tika saukts par Jandašau — to kazaki uzcēla tungusu kņazam Jandašam. Tolaik zinātnieki strīdējās: nevis Angāra ietek Jeņisejā, bet Jeņiseja — Augštunguskā. Un, iespējams, tieši Augštunguska ir ūdeņiem bagātākā upe Sibīrijā. Tagad viss ir citādi: Tunguska ir visparastākā upe, un evenku skaits sarucis līdz dažiem simtiem.

Kačugā es iepazinos ar evenku mednieku Sergeju Maļutinu. Viņš gatavojās uz mēnesi vai diviem doties taigā, bet māju atstāt mazmeitu — 14 gadus vecās Olgas un 15 gadus vecās Žannas ziņā. Žanna dzīvo Kačugā, bet Olga — Činongas ciematiņā, līdz kuram trīs dienas garš ceļš gan Šonas un Kerengas upju krastiem.

— Tur bieži sastopam amaju (lāci — red.). Viņš neaiztiek, ja tu skaļi bļauj: izbīstas un mūk prom kā karamuns (vāvere — red.) Kad amajs ir tuvumā, nevajag šaut ne gaisā, ne uz viņu, bet gan zemē. Zvēram spilventiņi ir ļoti jutīgi. Jūtot kā zeme dreb, viņš nobīstas, — tā man stāstīja Olga un izvilka no kabatas zobu pusplaukstas lielumā. — Tas ir vilka zobs. Tēvs ziemā nogalināja. Auksta bija ziema, pat —50 grādi, ciedras sprēgāja.

Olga un viņas māsa pacienāja ar zapti no taigā lasītām ogām un sacīja: ja es būtu atbraucis pēc vectēva atgriešanās no medībām, cienasts būtu citādāks. Tungusu mīļākie ēdieni: amans — lielo zvēru kaula smadzenes, hagens — jēlas meža zvēru aknas, un, protams, tikko nogalināta zvēra karstās asinis.

Kačugas veikalā, kur iegādājos brīnišķīgu, turpat ciematā ražotu limonādi, man pastāstīja, kā Sergejs Maļutins ar trāpīgu naža cirtienu deniņos nogalinājis lāci. Tā ir pati vārīgākā vieta: "Ierocis pēc pirmā šāviena zvēram pierē nez kāpēc iesprūda. Lode atlēca no viņa kā no bruņām." Sergejs Petrovičs man pēc tam parādīja to pašu lāčādu un tiešām, deniņos bija naža atstāts caurums.

Runā, ka taigas gari viņam palīdz, tas esot vietējā šamaņa nopelns. Vajadzētu arī man pie šamaņa aiziet, lai viņš noslēdz vienošanos ar gariem, lai tie man palīdzētu turpmākajā ceļojumā pa Sibīriju.

137
Temats:
Eiropieša sibiriāde (7)
ASV karavīri Afganistānā, foto no arhīva

Nē, nav Krievija. Kas organizējis amerikāņu skalpu medības

50
(atjaunots 15:08 30.06.2020)
Patiesībā galvenajā sazvērestībā pret amerikāņu varenību un ietekmi piedalījusies arī The New York Times redakcija.

Kārtējais mēģinājums sajundīt histēriju pret Krieviju īsi pirms vēlēšanām ASV rit ietekmīgākā aizokeāna izdevuma - The New York Times dzīlēs, portālā RIA Novosti raksta Ivans Daņilovs. Ar tā starpniecību informācijas laukā iemesta kārtējā ziņa pret Krieviju ar mērķi diskreditēt Donaldu Trampu un panākt kārtējās sankcijas pret Krieviju.

Šoreiz izraudzīts maksimāli eksotisks iegansts. Atsaucoties uz saviem informācijas avotiem ASV izlūkdienestos, izdevums apgalvo, ka "Krievija slepus izsludināja apbalvojumus afgāņu kaujiniekiem par amerikāņu karavīru likvidāciju. Trampa administrācija mēnešiem ilgi domājusi, ko iesākt ar izlūku šokējošo slēdzienu".

Ja vienkāršais amerikānis ir noticējis The New York Times, viņa acīs situācija izskatās šausminoša un ļoti pazemojoša: šajā pasaules ainā iznāk, ka Krievija ir tāds amerikāņu kareivju skalpu un līķu kolekcionārs, bet afgāņu kaujinieki ir tādi "amerikāņu ādiņu" mednieki, kuri noslepkavotos jeņķus apmaina pret asiņainiem rubļiem. Un tas viss – Trampa administrācijas bezdarbības fonā.

ASV izlūkdienests atzinis par mazticamu ziņu par Krievijas sazvērestību ar talibiem
© Youtube / Ruptly / Sputnik / nytimes.com / twitter.com/realDonaldTrump

Bail pat iedomāties, ko jūt pasaules hegemona lomā iejutušās valsts pilsoņi, lasot autoritatīvākajā avīzē tamlīdzīgas frāzes:

"Ierēdņi informēja, ka ziņas par izlūkdienestu secinājumiem nodotas prezidentam Trampam, un Nacionālas drošības padome apsprieda problēmu starpresoru sapulcē marta beigās. Ierēdņi izstrādājuši iespējamo variantu sarakstu – no diplomātiskas sūdzības iesniegšanas Maskavai līdz augošu sankciju sērijai un citām iespējamām atbildes darbībām. Tomēr Baltais nams vēl nav apstiprinājis nevienu soli, paziņoja ierēdņi. Amerikāņu un citu NATO valstu kareivju slepkavošanas stimulēšanas operācija kļūtu par būtisku un provokatīvu eskalāciju procesā, ko amerikāņu un afgāņu amatpersonas dēvē par Krievijas atbalstu "Taliban", un tas butu pirmais gadījums, kad noskaidrotos, ka Krievijas spiegošanas struktūra organizējusi uzbrukumus rietumu spēkiem."

The New York Times sastādītais "apsūdzības akts" Krievijai no anonīmu varasiestāžu pārstāvju vārdiem, tomēr ir pelnījis dažas piezīmes.

Pirmkārt, pēc acīmredzamā mediju, loģistikas, diplomātiskā un informatīvā atbalsta, ko ASV, ieskaitot amerikāņu medijus, sniedza teroristiem, kuri 1990. un 2000. gados noslepkavoja tūkstošiem Krievijas pilsoņu, ASV nebūtu ne mazāko morālo tiesību sūkstīties, pat ja tiešām pret viņu karavīriem, okupantiem svešā zemē, patiešām būtu izmantotas "apmetņa un kinžala" metodes.

Turklāt, kā jau ierasts, pret Krieviju vērstās apsūdzības atkal ir pierādītas kā parasti – nekādi.

Otrkārt, principā, amerikāņu elite, it īpaši tās aprindas, kam īpaši simpatizē Ņujorkas žurnālisti, ņemot vērā viņu "impēriskumu" un rusofobiju, visā pilnībā pašas radījušas tagadējo Afganistānu – neatrisināmo terorisma problēmu.

Fakts, ka afgāņu (un ne tikai afgāņu vien) teroristiskās kustības radījuši amerikāņu speciālisti, par amerikāņu naudu, ar amerikāņu ieročiem, ir labi zināms. Atliek vien atgādināt, ka pirms labi zināmajiem 2001. gada notikumiem misters Ben Ladens gadiem ilgi bija amerikāņu mediju un politiķu mīlulis.

Tātad ASV vispirms rada apstākļus pilsoņu kariem, masu slepkavībām un terora uzplaukumam dažādās valstīs, bet, kad tādu soļu neprognozētās sekas noved pie amerikāņu kareivju nāves un pašu Savienoto Valstu apkaunojuma starptautiskajā arēnā (ASV taču nesen faktiski kapitulēja Afganistānā, parakstot neiedomājami pazemojošu miera līgumu ar talibiem), no amerikāņu mediju un militārā kompleksa dzīlēm nekavējoties skan bļāvieni par to, ka pie visa vainīga Krievija un pret to jāievieš sankcijas.

Tomēr ir arī labās ziņas.

Agrāk sabiedrības uzticēšanās amerikāņu varas struktūru "noplūdēm", ko regulāri publicē tādi izdevumi, kā NYT vai The Washington Post, bija tik liela, ka pat publikācijas fakts gandrīz nekavējoties piespieda Trampa administrāciju "maksāt un nožēlot grēkus" un steigšus ieviest kārtējās sankcijas pret Krieviju, lai kaut drusciņ attaisnotos sabiedrības acīs, tagad situācija izskatās pavisam citādi.

Acīmredzot, gadiem ilgais "Russiagate" un absolūti melīgās apsūdzības un dosjē ar Krieviju kompromitējošu informāciju ir panākuši savu: liela daļa amerikāņu vairs netic paši saviem medijiem un paši savām varas struktūrām, politiķi var droši un atklāti apsūdzēt autoritatīvākos medijus un to avotus melos un pat rīkoties saskaņā ar savu vērtējumu.

Prezidents Donalds Tramps uz apsūdzībām atbildēja Twitter tīklā: "Melu ziņotājiem "The New York Times" ir jāatklāj savs "anonīmais" avots. Varu derēt, ka viņi to nespēj – ticamākais, ka tāda cilvēka nemaz nav!"

ASV Nacionālā izlūkošanas dienesta direktora pienākumu izpildītājs Ričards Grenels pat sāka strīdu sociālajos tīklos ar kongresmeni no demokrātiskās partijas par šo pašu jautājumu – viņš apsūdzēja politiķi par izlūkošanas datu izmantošanu politiskiem mērķiem:

"Es par to nekad neesmu dzirdējis. Riebīgi, ka jūs vēl joprojām politizējat izlūkdienestu. Acīmredzot, jūs nesaprotat, kā tiek pārbaudīta neapstrādāta izlūkošanas informācija. Daļējas informācijas nopludināšana žurnālistiem no anonīmiem avotiem ir bīstama, jo tādi kā jūs, manipulē ar to politiskā labuma dēļ."

Valsts izlūkdienests jau oficiāli noliedzis vismaz to The New York Times raksta daļu, kas attiecas uz prezidenta darbībām. Skaidrs, ka teorētiski tieši tā visam ir jānotiek, tomēr pat tāda miglaina normalitāte ir īsts brīnums mūsdienu Amerikā.

Starp citu, ja amerikāņu žurnālisti grib ieraudzīt īstos kareivju slepkavu kūdītājus, viņiem nāktos ieskatīties spogulī. Balvas par līķiem ne vienmēr ir materiāli labumi, un pieredze rāda, ka slava vai atzinība bieži vien ir daudz efektīvāks terorisma stimulators nekā pat lielas naudas summas.

The New York Times un citi amerikāņu mediji, kuri dēmonizē un pataisa par necilvēkiem amerikāņu policistus, konservatīvo vērtību piekritējus un "trampistus", faktiski sola tādu "emocionālu balvu" tiem, kuri vērsīsies pret šīm cilvēku grupām ar emocionālu, psiholoģisku, iespējams, pat fizisku vardarbību. Liberālo un progresīvo amerikāņu žurnālistu – masu nekārtību kūdītāju un apoloģētu – rokas līdz elkoņiem mirkst nogalināto amerikāņu policistu asinīs.

Tomēr tādu žurnālistu acīs amerikāņu policistu dzīvībai nav nekādas lielas nozīmes, amerikāņu kareivjus viņi grib apraudāt tikai tad, ja arī šīm asarām var pabīdīt uz priekšu sankcijas pret Krieviju vai Demokrātiskās partijas intereses.

Nav nekāds brīnums, ka aizvien mazāks skaits lasītāju grib uz vārda ticēt tādām mediju struktūrām gan ASV, gan pasaulē. Patiesībā galvenā sazvērestība pret amerikāņu ietekmi un varenību organizēta ar The New York Times redakcijas atbalstu. Var jau ieteikt piešķirt viņiem prēmiju, taču viņi visu padarīs arī bez maksas.

50
Tagi:
New York Times, Krievija, ASV
Pēc temata
ASV kļūdainā uzbrukumā Afganistānā gājuši bojā 16 policisti
Deputāts: ASV zog urānu no Hilmendas raktuvēm Afganistānā
ASV un "Taliban" parakstījuši miera līgumu
ASV apņēmīgā bezcerība Afganistānā
Gāzesvada Ziemeļu straume 2 būvdarbi Vācijā. Foto no arhīva

Pasaule apgriezusies kājām gaisā: Vācija gatavo sankcijas pret ASV

181
(atjaunots 16:15 29.06.2020)
Amerikāņu mediji konstatējuši kaut ko tādu, kam Vašingtonu vajadzētu šokēt vairāk nekā dzīvība uz Marsa vai ziedoši dārzi uz Jupitera.

Lietišķās informācijas aģentūra Bloomberg apgalvo, ka vācu politiskā elite atradusi nacionālo pašcieņu – tikai tā skaidrojamas ziņas par to, ka Vācijas valdībā top dokuments, kas satur sankcijas pret ASV – tās jāpieņem gadījumā, ja Vašingtona izlems ieviest "ellīgas sankcijas" pret "Ziemeļu straumes 2" būvdarbu dalībniekiem, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Aģentūra stāsta: "Vācija gatavo atbildes triecienu Savienotajām Valstīm gadījumā, ja prezidents Donalds Tramps īstenos savus draudus iznīcināt gāzesvadu "Ziemeļu straume 2" ar papildu sankcijām. Divi vācu ierēdņi, kam zināms diskusiju saturs, apgalvo, ka Merkeles valdība izvērtē iespējas piespiest pieņemt koordinētas darbības Eiropas Savienības līmenī. Vācijas Ekonomikas ministrijas dokumenti, kas nonākuši Bloomberg rīcībā norāda: amerikāņu jaunās sankcijas var smagi skart daudz lielāku (nekā agrāk) skaitu vācu un eiropiešu kompāniju un pat valsts aģentūru."

Amerikāņu žurnālistu materiālu vajadzētu mazliet precizēt. Pirmkārt, likumprojekta versija par jaunajām sankcijām pret "Ziemeļu straumi 2", kas patlaban tiek izskatīta Kongresā, neparedz sankcijas pret ES valsts struktūrām, Krievijas gāzes pircējiem vai projekta kreditoriem. Vācu pozīcijas kritiķi varētu norādīt uz šo aspektu, lai pierādītu, ka Bloomberg žurnālisti ir sarunājušies ar ASV naidīgi noskaņotiem vācu politiķiem, vai secināt, ka Merkeles valdībā sēž paranoiķi ar ļoti negatīvu viedokli par ASV, kuri nelasa atbilstošos likumprojektus par sankcijām. Tādi argumenti nav piemēroti mūsdienu politiskajai realitātei vismaz tāpēc, ka ASV jau vairākkārt demonstrējušas savas spējas spert trakākos soļus burtiski piecu minūšu laikā, tātad jau savlaicīgi jābūt gataviem, ka tas varētu notikt. Savukārt "paranojas" aspektā var piedāvāt mazliet konspiroloģisku, tomēr visnotaļ reālistisku versiju – vācu amatpersonas varēja ar nodomu "nopludināt" saviem kontaktiem Bloomberg informāciju par vācu pretpasākumiem – vienkārši tāpēc, lai senatoriem un kongresmeņiem neienāktu prātā ideja pieņemt stingrākas sankcijas tieši pirms balsojuma.

Jāpiebilst arī tas, ka no vāciešu puses jau izskanējuši divi dažādi viedokļi jautājumā par atbildi ASV. No vienas puses, Ekonomikas ministrijas preses sekretāre paziņoja Bloomberg, ka viņai nekas nav zināms par tāda veida pasākumu izstrādi, no otras puses, jau 17. jūnijā Bundestāgā notika kompetentās komitejas slēgtā sēde, kuras ietvaros tika apspriestas sankcijas pret "Ziemeļu straumi 2", un, atzīmēja amerikāņu medijs, pēc sēdes komitejas priekšsēdētājs paziņojis, ka Vācijas valdība aicināta sniegt labi izvērtētu kolektīvu atbildi ASV darbībām, ko komiteja atzinusi par starptautisko tiesību pārkāpumu.

Ievērības cienīgs fakts: gan deputātu viedoklī, gan augstu stāvošu (taču vārdā nenosauktu) ierēdņu vērtējumā, uz ko atsaucas Bloomberg, vīd neparasts aspekts: iespējamos atbildes soļus plānots spert ne tikai Vācijas līmenī, bet gan Eiropas Savienības līmenī. Tas būs sarežģīts, taču aizraujošs process ar tālejošām sekām, ja vien to izdosies dabūt gatavu.

ASV prezidents Donalds Tramps un Vācijas kanclere Angela Merkele
Пресс-служба Президента РФ

Liet tāda, ka no 16. jūnija Vācija ieņem Eiropas Padomes "prezidenta" vietu, un šis statuss tradicionāli dāvā nopietnas priekšrocības valstij, kas vēlas iekļaut kaut kādu jaunu elementu Eiropas politiskajā dienas kārtībā. Vēl vairāk, pati Angela Merkele patlaban nostādīta stāvoklī, kurā jebkāda vājuma izpausme attiecībās ar Vašingtonu tiks uztverta ļoti sāpīgi no iekšpolitikas viedokļa: Donalds Tramps maksimāli publiskā formā izteicis prasību samaksāt viņam triljonu dolāru – Vācija it kā ir parādā par aizsardzību, ko saņem no ASV. Ja šai atklātajai šantāžai (koronavīrusa un ar to saistītās krīzes fonā ES vēl tikai amerikāņu prezidenta trūkst ar viņa draudiem) pievienot arī tarifu šantāžu un faktu, ka Baltais nams aktīvi pretojas ES centieniem piespiest amerikāņu interneta kompānijas, piemēram, Amazon un Google maksāt nodokļus no ES saņemtajiem ienākumiem, iznāk, ka apstākļi lielam, vērienīgam un principiālam Vašingtonas un Briseles konfliktam jau ir radīti, un "sprāgt" var kuru katru brīdi.

Vācu politiķi vēl nav iemācījušies runāt ar ASV tikpat stingri, kā Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš izstrādājis koncepciju par Eiropas militāro neatkarību no ASV un ES pārvēršanu par patstāvīgu pasaules ģeopolitikas polu daudzpolu pasaulē. Tomēr Berlīne jau ir iemācījusies atrast interesantus ieganstus, lai paplašinātu savu neatkarību un pretošanos amerikāņu spiedienam. Piemēram, ar mērķi pamatot nepieciešamību importēt Krievijas gāzi tiek izmantoti argumenti, kas saistīti ar nepieciešamību būvēt "zaļo ekonomiku", bet dabasgāze ir daudz drošāka no ekoloģijas viedokļa salīdzinājumā ar oglēm – tas ir zinātnisks fakts. Politiskās un pat ekonomiskās neatkarības pamatošanai arī parādījušies interesanti argumenti.

Britu izdevums The Guardian, atsaucoties uz neseno Vācijas kancleres interviju, pavēstīja: "Angela Merkele brīdināja, ka pasaule vairs nevar par pašsaprotamu domu uztvert to, ka ASV vēl aizvien vēlas kļūt par pasaules līderi, un tai vajadzētu atbilstoši koriģēt savas prioritātes."

Iznāk ļoti skaisti un mazliet ironiski: nepakļaušanās amerikāņu "gribulīšiem" tiek pamatota nevis ar centieniem izkļūt brīvībā, bet gan ar to, ka reiz ASV bija labs hegemons, taču tagad ik kā vairs pat nevēlas spēlēt šo lomu, tātad slogs būs jānes kādam citam. Būs interesanti pavērot oficiālās amerikāņu propagandas atbildi.

Tomēr galu galā nozīme ir nevis aizbildinājumiem un attaisnojumiem, bet reālām darbībām un reāliem gāzes kubikmetriem, kam tomēr ir izredzes sasniegt Vāciju pa "Ziemeļu straumi 2".

181
Tagi:
Ziemeļu straume 2, sankcijas, ASV, Vācija
Temats:
Ziemeļu straume 2
Baltijas jūras piekraste, foto no arhīva

Igaunija un Latvija kopīgiem spēkiem cīnīsies ar Baltijas jūras piesārņošanu

0
(atjaunots 20:24 02.07.2020)
Igaunijas un Latvijas upes ietek Rīgas jūras līcī un nes tajā Baltijas jūru nogalinošo fosforu un slāpekli.

RĪGA, 2. jūlijs – Sputnik. Igaunijas un Latvijas varasiestādes un zinātnieki uzsākuši savstarpēju projektu, kura mērķis ir noskaidrot piesārņojošo vielu ieskalošanas apjomu upēs, kuras ietek Baltijas jūrā, vēsta EER.

Baltijas jūra un visi Igaunijas un Latvijas piekrastes rajoni atrodas sliktā stāvoklī. To galvenokārt ir izraisījis fosfora un slāpekļa pārums ūdenī – tie izraisa strauju aļģu vairošanos.

Visas Baltijas jūras reģiona valstis ir uzņēmušās saistības samazināt fosfora un slāpekļa daudzumu, kurš nokļūst jūrā.

Gandrīz 87% slāpekļa un 97% fosfora nokļūst Rīgas jūras līcī caur upēm, tādēļ pirmām kārtām ir jāattīra no piesārņojuma tieši tās. Taču šobrīd valstis nezina, cik daudz fosfora un slāpekļa var būt upē, kura ietek jūrā, kā attīrīt ūdeni un kādu ietekmi uz piesārņojumu rada cilvēks.

Dabiskais fosfora un slāpekļa saturs upēs dažādās valstīs atšķiras, turklāt Igaunijā un Latvijā atšķiras pieļaujamais fosfora un slāpekļa daudzums upēs, kuras ietek jūrā. Taču, tā kā abas valstis ir saistītas ar Rīgas jūras līci, šie rādītāji nedrīkst būtiski atšķirties, pretējā gadījumā tas nozīmēs, ka viena no valstīm ir noteikusi vai nu pārāk bargas, vai arī pārāk mīkstas ekoloģiskās prasības, salīdzinot ar kaimiņvalsti.

Savstarpēja projekta ietvaros tiks izpētīts Latvijas Salacas upes un Igaunijas Pērnavas upes stāvoklis. Projekta kopējās izmaksas sastāda vairāk nekā 300 tūkstošus eiro. Izpēte tiks pabeigta 2021. gada decembrī.

0
Tagi:
Latvija, Igaunija, Baltijas jūra
Pēc temata
ES vides komisārs norūpējies par delfīnu likteni Baltijas jūrā
Baltijas jūrā parādījušās zilaļģes