Kāpēc NATO biedē Maskavu ar papīra tīģeriem

Kāpēc NATO biedē Maskavu ar "papīra tīģeriem"

156
Maskava, tāpat kā Eiropa ļoti labi saprot, ka miljoniem vāciešu un francūžu, kuri ar lielāko prieku velk mugurā bruņuvestes, liek galvā ķiveres un traucas uz Austrumu fronti, lai aizsargātu tādas "eiropeiskās vērtības" kā latvieši un poļi, ir zinātniskās fantastikas vērts sižets.

NATO samitā Varšavā augsti stavoši ierēdņi un ģenerāļi vēlas kārtējo reizi apspriest iespējas mazināt "Krievijas draudus". Starptautiskās ziņu aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs Rostislavs Iščenko atzīmē, ka īpaši asi "draudus" jūtot Baltijas valstu iedzīvotāji un poļi – viņi prasa savu valstu teritorijās izvērst jaunus Rietumeiropas un ASV sabiedroto kontingentus.

Vašingtona un Londona izliekas, ka limitrofu bailes uz viņiem ir atstājušas iespaidu, un ierosina apmierināt lūgumu – pastiprināt NATO grupējumu pie Krievijas robežām. Runa ir par četru bataljonu dislokāciju.

No bloka militāro iespēju reālas pastiprināšanas viedokļa pie Krievijas ziemeļrietumu robežām, šis pastiprinājums ir bezjēdzīgs. Savukārt amerikāņu militārie analītiķi apgalvo, ka reāla militārā konflikta gadījumā pat četru pilnvērtīgu brigāžu dislokācija reģionā neļaus NATO noturēties daudz ilgāk.

Faktiski runa ir tikai par to, vai Krievijas karaspēks pie Oderas līnijas nokļūs nedēļas laikā vai process ilgs divas nedēļas. Visticamākais, amerikāņu karavīrus nāksies steigšus evakuēt no Polijas un Baltijas valstīm, ja kaut kas aizies greizi un militārais konflikts šajā virzienā tomēr notiks, neskatoties uz veselo saprātu.

Poļu un baltiešu aizsardzība – manevrs uzmanības novēršanai

Tātad ASV uzskata, ka Krievijas grupējumam pie Baltijas valstu robežām jau tagad ir absolūta priekšrocība, ko nav iespējams mazināt ne ar četru, ne sešpadsmit bataljonu palīdzību. Pie tam NATO militārās histērijas dēļ Krievija ir nolēmusi izvērst trīs jaunas pilnvērtīgas divīzijas un vēl vienu armijas korpusu Kaļiņingradā.

Jāpiebilst, ka Maskavai ir visas iespējas izvērst jaunās divīzijas ātrāk, nekā NATO savāks un nogādās savus bataljonus limitrofu teritorijās. Tas ir, teorētiski, provocējot militāro klatbūtni, ASV un NATO pasliktina savu stratēģisko stavokli konkrētajā reģionā.

Jautājums: kāpēc viņi biedē Maskavu ar "papīra tīģeriem", ja ir zināms, ka rezultātā būs tikai sliktāk?

Tas ir zināms, vismaz tāpēc, ka Vašingtona, kas sākotnēji solīja patstāvīgi atsūtīt visus četrus vajadzīgos bataljonus, jau pieprasa dalīt slogu uz pusēm – divi bataljoni no ASV, divi – no sabiedrotajiem Rietumeiropā. Vācieši un franči (kam tad vēl piešķirt bataljonus, ja ne viņiem) par to nav sajūsmā. Ilgu laiku prasīs arī reālā karaspēka parādīšanās pēc principiālā lēmuma pieņemšanas.

Ne tikai Maskava vien – arī Eiropas valstis labi apzinās, ka ar pāris bataljoniem nepietiks, ja patiešām sāksies karš. Eiropas valstu politiķi dažkārt gan izliekas naivi, taču ļoti labi saprot, ka miljoniem vāciešu un francūžu, kuri ar lielāko prieku velk mugurā bruņuvestes, liek galvā ķiveres un traucas uz Austrumu fronti, lai aizsargātu tādas "eiropeiskās vērtības" kā latvieši un poļi, ir zinātniskās fantastikas cienīgs sižets. Un tomēr ASV ar NATO starpniecību sekmīgi popularizē programmu, kas paredz "aizsargāt" mazos, taču ļoti lepnos sabiedrotos Austrumeiropā, kuri nu jau vairākus gadus rausta tīģeri aiz ūsām, būdami stāvā sajūsmā par savu bezbailību.

Uz jautājumu par to, kāpēc tas ir vajadzīgs, varētu atbildēt, ņemot vērā Krievijas grupējuma galveno koncentrācijas rajonu. Neskaitot Kaļiņingradas eksklāvu, kas ir apdraudēts arī savas izolētības dēļ, vairāk nekā puse visu no jauna formējamo vienību ir koncentrēta Krievijas dienvidrietumos, netālu no Ukrainas robežas – šajā jautājumā Kijeva jau ir kritusi histērijā.

NATO samita priekšvakarā Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova ziņojumā atskanēja informācija par to, ko Maskava uzskata par bīstamāko tieši dienvidrietumu virzienā.

Viņš brīdināja savus rietumu draugus un partnerus par to, ka saņemtā informācija liecina: Kijeva tuvākajā laikā varētu organizēt liela mēroga provokācijas konflikta rajonā Donbasā, kas varētu novest pie liela mēroga karadarbības atsākšanās.

Kam vajadzīgas jaunas teritorijas

Mazliet padomāsim, atcerēsimies ASV neslēpto (nu jau divarpus gadus labi redzamo) tieksmi saistīt Krievijai rokas, iesaistot to pilnvērtīgā konfliktā Ukrainā. Paturēsim prātā arī to, ka tieši Baltijas valstis un Polija ne vienu reizi vien ir solījuši Kijevai militāru palīdzību "Krievijas agresijas" gadījumā.

Paturēsim prātā arī to, ka vairākām NATO dalībvalstīm Austrumeiropā ir zināmas problēmas ar Ukrainas teritorijām, kas agrāk ietilpa šo valstu sastāvā – tās apdzīvo atbilstošas mazākumtautības. Gan Polija, Ungārija un Rumānija, gan arī Bulgārijas valdība sākusi domāt par tautiešu tiesību aizsardzību un atbalstīja ideju par bulgāru autonomijas izveidi Ukrainā.

Ko mēs iegūstam rezultātā? Lielu Ukrainas konflikta saasināšanās iespējamību un vienlaicīgu tā internacionalizāciju, ja tajā iesaistīsies NATO locekļi Austrumeiropā. Starp tiem viskareivīgāk noskaņotas ir Baltijas valstis un Polija (tās, kam apsolīti jaunie bataljoni).

Tagad atskatīsimies vēsturē. 1939. gadā Varšava drosmīgi noraidīja visas Vācijas prasības un alka karot. Valsts saņēma angļu un franču garantijas. Polijas armija skaitliski bija līdzīga vācu armijai. Par Reiha reālo tehnisko pārsvaru un valsts Ģenerālštāba absolūto intelektuālo pārsvaru Polijā vēl nekas nebija zināms.

Valsts militārā vadība uzskatīja, ka mierīgi noturēsies vairākas nedēļas vai pat pāris mēnešus. Pēc tam uzbrukumā dosies franči, kuru armija tobrīd tika uzskatīta (nepelnīti, taču arī par to vēl nevienam nekas nebija zināms) par spēcīgāko pasaulē, un līdz ar viņiem – arī angļi. Nu, bet pēc tam poļi grasījās dalīt trofejas un apgūt jaunās teritorijas, starp citu, tostarp arī Austrumprūsiju, kuras trešo daļu pašlaik aizņem Kaļiņingradas apgabals.

Vai Kaļiņingradas apgabala blokāde ir iespējama

Vārdu sakot, bija jārada aizsardzības un ātras uzvaras iespējas ilūzija, lai pamudinātu uz karu "lielgabalu gaļu" Austrumeiropā.

XX gadsimta pirmajā pusē šo ilūziju dāvāja angļu un franču garantijas. Tagad ar vienkāršām NATO garantijām vairs nepietiks. Pat limitrofi ir kļuvuši gudrāki un šaubās par to, vai amerikāņi (un eiropieši) riskēs ar liela mēroga karu pret kodollielvalsti Rīgas un Varšavas ambīciju dēļ.

Tagad garantiju ir jāapstiprina ASV un Rietumeiropas kontingentiem atbilstošajās teritorijās.

Limitrofi uzskata, ka karadarbības situācijā šie kontingenti neizbēgami nokļūs ugunī, tātad vecākie partneri faktiski automātiski iesaistīsies karā – pēc savu karavīru bojāejas.

Protams, "viltīgās Krievijas" uzbrukums "miermīlīgajiem amerikāņu karavīriem" ievērojami vienkāršos arī valsts iekšējās procedūras, kas nepieciešamas, lai katra NATO valsts atsevišķi tiktu ierauta konfliktā NATO sastāvā.

Aptauja

2017. gadā Latvijā ieradīsies jauns NATO bataljons. Vai jūs par to priecājaties?
  • Protams, tas taču ir mūsu interesēs
    29.3% (36)
  • Kāda starpība? Tik un tā nekas nemainīsies
    4.1% (5)
  • Nē, tas nav vajadzīgs
    40.6% (50)
  • Pilnīgi pietiktu arī to karavīru, kas jau ieradušies
    2.4% (3)
  • Pietiks reiz mērīties gailīšiem!
    23.6% (29)
Nobalsojuši: 2

Tas nozīmē, ka limitrofi, kuri jau sen ir pārkāpuši robežas ar savu rusofobiju, pavisam zaudēs galvu savā bezbailībā.

Tālāk viss notiks pavisam vienkārši. Ja Ukrainā sāksies liela mēroga karadarbība, nebūs grūti kārtējo reizi apsūdzēt Krieviju par tās agresiju. Pēc tam nav pat nekādas vajadzības pārkāpt robežu, lai sniegtu atbalstu "jaunajai demokrātijai", atliek tikai organizēt Kaļiņingradas apgabala blokādi.

Blokāde ir naidīga rīcība, ko starptautiskie tiesiskie akti pielīdzina militārai agresijai. Maskavai to nāksies parvarēt jebkurā gadījumā. Apgabals, flote un kājnieku spēki nespēj pastāvēt bez saziņas ar valsti. Nu, un iznīcinot kuģus un lidmašīnas, kas centīsies lauzt blokādi, var arī ar bļāvieniem par to, ka Krievija ir uzbrukusi.
Pēc tam limitrofi (tāpat kā poļi 1939. gadā) domās, ka Krievija atkāpsies ASV neizbēgamās (pēc viņu domām) iejaukšanās draudu priekšā.

Pārvietojot uz Baltijas valstīm bandinieku – četrus bataljonus (no kuriem puse pieder citām valstīm), ASV cenšas atrisināt vēl joprojām neatrisināto Krievijas un Eiropas militārās konfrontācijas problēmu, taču paši plāno neiesaistīties konfliktā.

Pirmkārt, nav zināms, kad šie bataljoni parādīsies. Otrkārt, ir daudz vieglāk evakuēt pāris bataljonus, nekā klājās angļiem, kad nācās 1940. gadā no Dinkerkas izvest gandrīz 340 tūkstošus savējo, franču un beļgu kareivju.

Tātad konflikta risks slēpjas nevis amizantajos un bezspēcīgajos bataljonos, bet gan neadekvātu politiķu galvās, kam vēsture nav devusi nekādu mācību.

Autora uzskati var nesakrist ar redakcijas viedokli.

156
Pēc temata
Samita rezultāti: iespējams, NATO darbībai drīzumā tiks pielikts punkts
Krievijas un NATO Padomē netiekas domubiedri
Kā Krievija atbildēs uz NATO bataljoniem
Latvijai gaidāmi lieli izdevumi NATO spēku uzņemšanai

Kāpēc Rietumus neapmierina situācijas noregulēšana Kalnu Karabahā

49
(atjaunots 17:27 24.11.2020)
Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses.

Francijas ārlietu ministrs padalījās humanitārās misijas detaļās, kuru viņa valsts organizēja palīdzībai Kalnu Karabahas iedzīvotājiem. Runa ir par ķirurgu misijas un medicīniski ķirurģiskā aprīkojuma nosūtīšanu uz reģionu, raksta RIA Novosti materiālā Irina Alksnis.

Savukārt ASV vispār iztika ar 5 miljonu dolāru piešķiršanu Sarkanā Krusta Starptautiskajai komitejai un citām nevalstiskām organizācijām, kuras sniedz palīdzību nesenā konflikta saasinājuma dēļ cietušajiem cilvēkiem.

Acīmredzams Parīzes un Vašingtonas entuziasma trūkums saistībā ar Karabahas konflikta noregulēšanu – gan retorikā, gan rīcībā – apstiprina Sergeja Lavrova sacītā patiesīgumu, kurš pieminēja viņu "aizskartās pašcieņas" demonstrāciju.

To pašu sacīja arī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, kurš ironiski atzīmēja, ka ASV un Francija "lai arī novēloti, taču arī izteica savu pozitīvo attieksmi" pret panākto vienošanos.

Un, tradicionāli, pavisam neizvēlējas vārdus situācijas aprakstīšanai Ankara. Turcijas prezidenta preses sekretārs paziņoja, ka Rietumi NATO un ES personā 30 gadu laikā izrādījās joprojām nespējīgi izvirzīt "konkrētus un reālistiskus piedāvājumus" Karabahas konflikta atrisināšanai, kamēr Krievija un Turcija spēja "panākt savstarpēju sapratni".

Par to, ka vienošanās par Kalna Karabahu izrādījās sāpīgs zaudējums Rietumiem – sevišķi, ASV un Francijai, kuras kopā ar Krieviju ir šī konflikta mierīga noregulēšanas ceļu meklēšanas EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētājas, – sāka rakstīt uzreiz.

Ja tic The National Interest žurnālistiem, šoreiz Rietumiem pagadījās nogulēt vispār visu. Tiem kļuva par negaidītu notikumu gan karadarbību atjaunošanās, gan parakstītā vienošanās, kurš paredzēja Krievijas miernešu ievešanu reģionā. Izdevums uzvēla vainu par notikušo Amerikas izlūkdienestiem, kuri, saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju, pat nespēja iegūt informāciju par Putina un Erdogana pārrunām. Savukārt par rezultātu kļuva jūtams ASV pozīciju kritums reģionā.

Taču dzīvē situācija ir vēl sliktāka, jo pozīcija "izlūkdienesti slikti pastrādāja" ļauj piesegt daudz vērienīgāku ASV izgāšanās raksturu visā šajā stāstā.

Karabahas konflikta noregulēšana, neraugoties uz salīdzinoši lokālu konflikta raksturu, iezīmē principiāli jaunu izmaiņu posmu, kuras piedzīvo globālā politiskā sistēma. Šī nebija pirmā reize, kad Savienotās Valstis un Eiropa izrādījās nevajadzīgi un nevēlami partneri vienlaikus visām iesaistītajām pusēm.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Svarīgākais rietumu hegemonijas marķieris pēdējo 30 gadu laikā bija to visuresamība un visaptverošais pieprasījums. Jebkurā situācija, jebkurā konfliktā – pat lielā mērā iekšpolitiskos konfliktos visdažādākās valstīs – vienmēr atradās spēki, kuri apelēja uz Rietumiem, vērsās pie tiem pēc atbalsta, rēķinājās ar palīdzību un nereti saņēma to vienā vai otrā veidā.

Kā uzskatāmāko paraugu šādai pieejai var atsaukt atmiņā epizodi Krimā 2014. gada pavasarī, kad Ukrainas karavīri centās "ieņemt" Krievijas militāro objektu ar kliedzieniem "Amerika ir ar mums". Tas, protams, izskatās smieklīgi, bet tai pat laikā ļoti precīzi atspoguļo ievērojama cilvēku skaita, tai skaitā augstāko amatpersonu, domu gājienu uz visas planētas – no Baltkrievijas līdz Venecuēlai, no Sīrijas līdz Honkongai.

Turklāt šādu lietu kārtību Rietumi mērķtiecīgi atbalsta, kuri, protams, ir ieinteresēti turpināt būt "patiesība pēdējā instancē" un paturēt, ja ne kontrolpaketi, tad vismaz veto tiesības katrā pasaules problēmā un konfliktā. Tas, jāsaka, ir viens no to ģeopolitiskās dominēšanas pamatakmeņiem.

Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses. Tas vēl vairāk iespaido, jo pārrunu process noteikti nebija vienkāršs, kas atspoguļojās arī iesaistīto galvaspilsētu oficiālajos paziņojumos, kuri brīžiem savstarpēji bijā ļoti asi.

Taču tā vietā, lai pēc pasaulē ierastās tradīcijas iesaistītu ASV vai Eiropu savas pozīcijas pastiprināšanai, visi draudzīgi pieturējās pie pārliecības "paši savā starpā tiksim skaidrībā".

Un patiešām tika skaidrībā – jau post factum informējot Rietumus kopā ar pārējo pasauli par panākto un pat jau uzsākto vienošanu īstenošanas faktu.

Tādējādi tika nodarīts nopietns trieciens vēl vienam ASV ietekmes stūrakmenim un pretenzijām uz īpašo statusu pasaules sistēmā. Un prakse rāda, ka pēc pirmā mēģinājuma – turklāt tik veiksmīga – obligāti sekos citi.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka amerikāņi izvēlas norakstīt notikušo uz nejaušu savu izlūkdienestu izgāšanos. Tas ir vienkāršāk un ērtāk, nekā apzināties un vēl jo vairāk publiski atzīt, ka patiesībā konflikta noregulēšana Kalnu Karabahā nozīmē kārtējo tektonisko nobīdi pasaules politiskajā sistēmā, kura pakāpeniski atņem Savienotajām Valstīm un kopumā Rietumiem ekskluzīvo statusu tajā.

49
Tagi:
Kalnu Karabaha, Rietumi
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Karabaha: Krievijas mierneši atmīnējuši Lačinas koridoru
Turcijas mierneši Karabahā: būt vai nebūt
No kara Karabahā varēja izvairīties: atklāta saruna ar Vladimiru Putinu
Karabaha pēc kara: degošas mājas, pamests bruņojums un mierneši
Miernešu spēki

Miernešu operācijas reitings Kalnu Karabahā

28
(atjaunots 10:45 24.11.2020)
Krievijas karavīru dislokācija minimizē konflikta militāra risinājuma risku un ļauj Azerbaidžānas un Armēnijas vadība atgriezties pie pārrunu galda, bet vietējiem iedzīvotājiem – savās mājās.

Misija demonstrē Krievijas ārpolitikas augsto efektivitāti, kā arī Krievijas Bruņoto spēku nevainojamo organizāciju un cīņas gatavības augsto līmeni, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Miernešu spēki konflikta zonā nivelē pretinieku bruņotas konfrontācijas risku. Krievijas GKS kara transporta lidmašīnas vēl joprojām nogādā konflikta zonā 15. motorizēto strēlnieku brigādes vienības un tehniku – tas ir uzticams stabilitātes garants Dienvidkaukāzā. Kopš operācijas sākuma Stepanakertā un citās apdzīvotās vietās no Armēnijas teritorijas atgriezušies vairāk nekā 4 tūkstoši bēgļu.

Sarežģītā humanitāro uzdevumu kompleksa risināšanai Kalnu Karabahā Starpresoru reaģēšanas centrā strādā Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas vienība un piecas specializētās struktūras, kas nodarbojas ar spridzekļu neitralizācijas, medicīniskās, transporta un sadzīves sagādes jautājumiem un naidīgo pušu samierināšanu.

Novērošanas posteņi, patruļas un  policijas funkciju izpilde drošības zonās "Ziemeļi" un "Dienvidi" ir manāmas ar neapbruņotu aci. Mierneši rūpējas par civilā autotransporta drošu satiksmi Lačinas koridorā, pārbauda automašīnas, lai novērstu ieroču pārvadāšanu. Daudzi operācijas uzdevumi, struktūras, mehānismi un algoritmi nav tik labi saskatāmi. Situācijai Karabahā nav analogu vēsturē un tā izvirza ļoti stingras prasības 15. motorizēto strēlnieku brigādes kareivjiem.

Krievijas Federālais drošības dienests kontrolēs to, kā Armēnija nodrošina transporta satiksmi starp Azerbaidžānas rietumu rajoniem un Nahičevānas Autonomo Republiku (nekavēta pilsoņu, transporta līdzekļu un kravu pārvietošanās abos virzienos). Krievijas valdība segs ar miernešu darbību saistītos izdevumus. Jāpiebilst, ka tāda operācija izmaksā simtiem miljonu dolāru gadā (personālsastāva uzturēšana, tehnikas ekspluatācija, degvielas patēriņš), taču drošība Dienvidkaukāzā nav ar naudu mērāma.

Operācijas nozīme ir milzīga, reitings – ārkārtīgi augsts. Lai arī ANO mērogā Krievijas misija Karabahā nav plašākā, tomēr tai ir milzīga nozīme stabilitātei Dienvidkaukāzā un Kaspijas reģionā.

Tuvākās ārvalstis

Krievijas mierneši daudz izdarījuši, lai stiprinātu drošību pēcpadomju teritorijā – Abhāzijā, Dienvidosetijā, Tadžikistānā, Piedņestrā. Tomēr nesenie traģiskie notikumi Kalnu Karabahā liecina, ka bruņoto konfliktu potenciāls NVS valstīs saglabājas. Piemēri ir visu acu priekšā.

Nesen Moldovas jaunievēlētā prezidente Maija Sandu paziņoja, ka nepieciešams izvest Krievijas karavīrus no Piedņestras. Iespējams, viņa ir aizmirsusi, ka tas ir vienīgais reģions Austrumeiropas teritorijā, kur pēc miernešu kontingenta ievešanas 1992. gadā saskaņā ar atbilstošu vienošanos tika pielikts punkts karadarbībai un tā nav atsākusies jau 28 gadus.

© Sputnik / Aram Nersesyan

Piedņestrā dislocēta Krievijas BS Operatīvā grupa. Viens no tās galvenajiem uzdevumiem ir milzīgā un ļoti bīstamā vecās munīcijas arsenāla (vairāk nekā 20 tūkstoši tonnu) apsardze netālu no Kolbasnas apdzīvotās vietas (90. gadu sākumā šurp nogādāja padomju karaspēka munīcijas krājumus no Vācijas, Ungārijas un Polijas). Nav iespējams likvidēt arsenālu uz vietas, arī izvest būtu grūti – būtu vajadzīgi aptuveni 2500 vagoni, pie tam 57% munīcijas vairs nav pārvietojami. Ja krievu kareivji aizies, stāvoklis Moldovā kļūs sprādzienbīstams – vistiešākajā nozīmē. Cerēsim, ka pragmatiska pieeja gūs virsroku.

Gribētos pieminēt miernešu efektivitāti Centrālāzijas virzienā. atgādināšu: 1993. gadā Krievija, Kazahstāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna parakstīja lēmumu par Kolektīvo miernešu spēku (KMS) izveidi. Tie kļuva par stabilitātes stūrakmeni reģionā. Toreiz KMS iekļāvās Krievijas 201. motorizēto strēlnieku divīzija un pārējo valstu vienības. Kopīgiem spēkiem miernešiem tajā pašā gadā izdevās nivelēt bruņoto konfliktu Tadžikistānā. Republikā palika Krievijas FDD robežsardzes dienesta operatīvā grupa, bet 2005. gadā uz 201. motorizēto strēlnieku divīzijas bāzes Tadžikistānā veidojās 201. Krievijas armijas bāze, pēc būtības – mierneši.

Krievijas Federācija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle līdz ar citām valstīm ir atbildīga par mieru visā pasaulē. Valsts novērš un likvidē starpnacionālos un iekšējos konfliktus pēcpadomju teritorijā un citās valstīs autonomu misiju, ANO spēku un KDLO kontingenta sastāvā.

No Dienvidslāvijas līdz Angolai

Krievijas mierneši guvuši vērā ņemamu pieredzi – no ANO militāro novērotāju skaita viedokļa valsts iekļāvusies pirmajā desmitā.

Šada veida misijas tiek relatīvi dalītas divās kategorijās – miera uzturēšana un pušu piespiešana ievērot mieru ar spēku. Atbilstoši stāvoklim konflikta zonā, miernešu spēku prioritārie uzdevumi un darbības, operācijas statuss var mainīties. Piemēram, 2008. gada augustā miera uzturēšanas operācija Gruzijas-Dienvidosetijas konflikta zonā pārvērtās par operāciju, kas piespieda Gruziju ievērot mieru (pēc Gruzijas lēmuma sākt karadarbību un uzbrukuma Krievijas miernešu postenim).

Smago pieredzi Krievijas karavīri paplašina jau kopš 1992. gada, kopš ANO operācijām Dienvidslāvijā (1992.-2003.gg.), kur Krievijas kontingents sasniedza 1600 cilvēkus. Vēlāk līdzīgi uzdevumi tika risināti Angolā, Libērijā, Mozambijā, Kotdivuārā, Ruandā, Burundi, Etiopijā, Sudānā, Čadas Republikā un Centrālāfrikas Republikā. Katrai misijai ir savas īpatnības, atkarīgas no konflikta līmeņa, militārās pretdarbības riska drošības zonā, piesaistāmo spēku skaita, loģistikas un rotācijas īpatnībām, vietējo iedzīvotāju mentalitātes un klimata apstākļiem. Kareivji spiesti ātri pielāgoties "nestabila" miera stāvoklim svešā valstī un pastāvīgi būt cīņas gatavībā visa komandējuma laikā. Parastais rotācijas cikls veido sešus mēnešus, un tas ir skarbs miernešu fiziskās izturības un gara spēka pārbaudījums. Novērotāju misijas ir gandrīz neapbruņotas, operācijas ar miernešu spēku dalību pārsvarā ir viegli bruņotas.

Šogad Krievijas mierneši piedalās deviņās ANO misijās: Rietumsahārā (MINURSO), CĀR (MINUSCA), Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO), Kiprā (UNFICYP), Sudānā (UNISFA), Kosovā (UNMIK), Sudānas dienvidos (UNMISS), Tuvajos Austrumos (UNTSO) un Kolumbijā (UNVMC). To vidū lielākā ir ANO un Āfrikas savienības miernešu operācija Sudānā (vairāk nekā 20 tūkstoši kareivju). Neskatoties uz eksotisko ģeogrāfiju, tas ir smags darbs ar pastāvīgu dzīvības risku. Ik gadus visā pasaulē iet bojā aptuveni 100 mierneši. Pārsvarā tas notiek mērķtiecīgu uzbrukumu rezultātā.

28
Tagi:
aizsardzība, bruņotie spēki, mierneši, Kalnu Karabaha, Krievija, ANO
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Spriedze Karabahā – mēģinājums iesaistīt Krieviju karā Kaukāzā
Krīze Karabahā un dronu pielietojuma pieredze Sīrijā
Septiņi tūkstoši eiro par nāvi – Kalnu Karabaha var kļūt par teroristu "Meku"
John McCain

Daily Express: trešā pasaules kara risku radījis ASV eskadras kuģis

0
(atjaunots 11:53 26.11.2020)
Britu preses izdevums konstatēja, ka pēdējo dienu laikā notikuši divi vērā ņemami incidenti, kuros iesaistīti ASV Jūras kara spēki.

RĪGA, 26. novembris — Sputnik. Amerkāņu kara kuģu darbības pie Krievijas krastiem draud ar bīstamām sekām, pat ar pasaules karu, uzskata britu preses izdevuma Daily Express žurnālists Pols Viterss, vēsta RIA Novosti.

Raksta autors atzīmēja, ka pēdējo dienu laikā notikuši divi vērā ņemami incidenti, kuros iesaistīti ASV Jūras kara spēki. 23. novembrī Melnās jūras akvatorijā iegāja eskadras kuģis "Donald Cook" NATO operācijas "Atlantic Resolve" ietvaros ar mērķi nodrošināt "drošību jūrā". Savukārt dienu vēlāk eskadras mīnu kuģis "John McCain" pārkāpa Krievijas valsts robežu Primorskas novada dienvidos, Pētera Lielā līcī.

"Trešā pasaules kara draudi no jauna saasinājušies pēc tam, kad Krievijas kara kuģis padzina amerikaņu eskadras kuģi, kas, pēc Maskavas apgalvojuma, pārkāpis Krievijas robežu Pētera Lielā līcī," teikts rakstā.

24. novembrī eskadras kuģis pārkāpa Krievijas valsts robežas un par diviem kilometriem iedziļinājās tās teritoriālajos ūdeņos. "John McCain" tos pameta tikai pēc tam, kad lielais pretzemūdeņu kuģis "Admiral Vinogradov" brīdināja ārvalstniekus, tostarp – arī par tarāna risku.

Savienoto Valstu 7. flotes vadība apgalvoja, ka kuģis esot piedalījies "brīvas kuģošanas nodrošināšanas" operācijā.

Amerikāņi apgalvoja, ka ūdeņi, kuros iegājis viņu kuģis "nav Krievijas teritoriālā jūra, un ASV nepiekrīt paziņojumam, ka Pētera Lielā līcis ir "vēsturisks" saskaņā ar starptautiskajiem likumiem.

Krievijas Valsts domes Starptautisko lietu komitejas locekle Jeļena Paņina novērtēja ASV rīcību. Pēc viņas domām, tas ir Krievijas un ASV attiecību eskalācijas mēģinājums. Līdzīgu viedokli pauda arī Klusā okeāna flotes bijušais komandieris admirālis Viktors Fjodorovs. Savukārt Melnās jūras bijušais komandieris admirālis Vladimirs Komojedovs radiostacijas НСН ēterā nosauca amerikāņu militārpersonu operāciju par nekaunību un aicināja Krievijas vadību rūpīgāk pārdomāt valsts robežu aizsardzību.

0
Tagi:
Krievija, ASV
Pēc temata
NATO mācības Sea Breeze 2020 Melnajā jūrā – spēles ar pulvera mucu
Krievijas iznīcinātāju uzbrukums ASV eskadras kuģim: feļetons no kuģa klāja
ASV rada Melnajā jūrā vēl vienu spriedzes zonu