Krievijas un NATO Padomes sēde Briselē

Pasaule pēc NATO: Austrumeiropa meklē naida objektu

189
(atjaunots 18:06 16.07.2016)
Sociālistiskās valstis leca iekšā aizejošajā NATO un ES vilcienā un cerēja, ka saņems biļetes luksa klases vagonā, kas tās vedīs uz mūžīga prieka valsti. Taču noskaidrojās, ka tās brauc preču vagonā uz spaidu darbiem.

Krievijas un NATO Padomes sēde, kas notika 13. jūlijā Briselē, nenesa nekādus manāmus uzlabojumus Maskavas un alianses attiecībās. NATO politikā joprojām dominē rusofobija. Ienaidnieka tēlu dažādu iemeslu dēļ veido daudzas valsts. Taču aiz kadra ir palikusi kāda nozīmīga problēma, kas vajā NATO jau vismaz divdesmit gadus, taču saasinājusies pēdējos gados, — nacionālisms. Situāciju mēģināja noskaidrot Rostislavs Iščenko, Sistemātiskās analīzes un prognožu centra direktors.

Provinciāla politika

Aptauja

2017. gadā Latvijā ieradīsies jauns NATO bataljons. Vai jūs par to priecājaties?
  • Protams, tas taču ir mūsu interesēs
    29.3% (36)
  • Kāda starpība? Tik un tā nekas nemainīsies
    4.1% (5)
  • Nē, tas nav vajadzīgs
    40.6% (50)
  • Pilnīgi pietiktu arī to karavīru, kas jau ieradušies
    2.4% (3)
  • Pietiks reiz mērīties gailīšiem!
    23.6% (29)
Nobalsojuši: 2

Jau kopš PSRS laikiem ASV un NATO izdarīja likmi uz nacionālisma kurināšanu mazo tautu vidū, kas dzīvoja Padomju Savienībā vai sociālistiskās nometnes valstīs.

Viss bija kārtībā, kamēr nacionālisma problēma radīja grūtības PSRS, pēc tam arī NVS un Krievijai pēcpadomju periodā. Taču kopš 90. gadu beigām un XXI gs. pirmās  desmitgades NATO un ES ir oficiāli uzsākušas paplašināšanos. Pie tam par jaunajiem locekļiem kļuva tās pašas nacionālisma skartās mazās tautas.

Vispirms Rietumiem izdevās lokalizēt provinciālā nacionālisma problēmu, pavēršot tā asmeni pret Krieviju. Igauņu un lietuviešu, poļu vai rumāņu politiķiem nebija lielākas laimes, kā sastrādāt kādas cūcības Krievijai, slēpjoties aiz NATO muguras.

Pēc tam austrumeiropiešiem pievienojās moldāvi, gruzīni un ukraiņi. Arī viņi cerēja uz bloka militāro lietussargu, lai arī nebija uzņemti NATO.

Šķita, ka Krievijas nesodīta vajašāna ar mazo nacionālismu palīdzību pastāvēs mūžam. Līdz šim laikam tā domā daudzi, pat inteliģentie Krievijas patrioti. Daži pat ir pārliecināti par to, ka šī vajāšana neizbēgami novedīs pie Krievijas sairuma.

Ideja bija sekojoša. Valsts, ko var nesodīti spārdīt kājām ikviens limitrofs, pakāpeniski zaudē starptautisko autoritāti, zaudē pēdējos sabiedrotos. Cerībā uz ārējo atbalstu valstī galvu paceļ separātiskie spēki. Patrioti zaudē uzticību valstij. Iedzīvotāji nezina, kam ticēt. Vārdu sakot, PSRS sabrukums, otrais izdevums.

Tiesības kost nesodīti

Tomēr Gruzijā 2008. gadā un Ukrainā 2014. gadā Krievija uzskatāmi parādīja, ka "sarkanās līnijas" pastāv, un NATO nelīdzēs, ja tās tiks pārkāptas. Nākas maksāt. Vismaz ar teritorijām. NATO nenostājās "jauno demokrātiju" pusē Tbilisi un Kijevā. Taču NATO ir militāra alianse. Austrumeiropas valstis tajā iestājās, meklējot aizsardzību. Galvenokārt – no Krievijas. Tas ir, savu iestāšanos NATO viņi uztvēra kā tiesības nesodīti kost Krievijai.

Karš 08.08.08 viņu acīs, iespējams, bija vienkāršs pārpratums. Taču vēlāk, kad NATO un Vašingtona atteicās aizstāvēt Ukrainu, nācās apdomāties. Nav nemaz tik grūti pamanīt, ka Ukraina tās ģeogrāfiskā stāvokļa, rūpnieciskā potenciāla un iedzīvotāju skaita ziņā bija daudz labāka dāvana nekā Polija un visas Baltijas valsti kopā ņemtas. Tātad, kur ir garantija, ka NATO pēkšņi metīsies cīņā par Rīgu vai Varšavu, ja jau Ziemeļatlantijas alianse neaizsargāja Kijevu, kas spēja blokam dāvāt daudz izdevīgāku pozīciju jau pirms militāra konflikta ar Krieviju?

Pēdējais zvans atskanēja NATO nesenā samita laikā, kura oficiālo paziņojumu tekstā bija redzama neprātīga rusofobija, taču pēc būtības netika pieņemts neviens konkrēts (laika un karaspēka skaita ziņā ierobežots) lēmums par palīdzību limitrofiem.

Tūlīt pēc šie mazo nacionālismu svētkiem Eiropas galvaspilsētās turpinājās ierosinājumi par nepieciešamību izbeigt sankciju politiku, kas vērsta pret Krieviju, un kardināli uzlabot attiecības ar Krieviju.

Izvēršamies uz iekšpusi

Tātad patiešām pastāv ASV un NATO izlolotie mazie nacionālismi. Nekur nav pazudusi arī to ārkārtējā rusofobija. Toties iespēja uzrīdīt limitrofus Krievijai ir gandrīz pazudusi.

Lieta tāda, ka jebkādi ārpolitiskie signāli atspoguļojas iekšpolitiskajā situācijā.

Tikai pēc dažus gadu desmitus ilgas jēgu zaudējušas rusofobiskas propagandas, solījumiem strauji uzlabot situāciju ekonomikā un paplašināt teritorijas pēc Krievijas sabrukuma pēkšņi noskaidrojas, ka nekāda sabrukuma nebūs un neviens nedomā doties krustakarā. Politiķi var izlikties, ka nekas nav noticis, taču pašu rokām izaudzētās nacistiski noskaņotās masas – viņu sociālais balsts – tādu nodevību nesapratīs un nepiedos.

Rezultātu jau novērojām Ukrainā, kur visi politiķi aizgūdamies apsūdz viens otru par nodevību un sadarbību ar Putinu, Federālo drošības dienestu utt. Galvenais ir tas, ka tauta viņiem piekrīt, vismaz par to, ka viņi ir nodevēji. Šajā fonā arvien aktīvākas kļūst runas par to, ka Rietumi Ukrainu ir nodevuši – gan politiskajā, gan arī sadzīves līmenī.

Tas ir, Ukrainas provinciālais nacionālisms ienaidniekus saskata ne tikai Austrumos, bet arī Rietumos. Tas īpaši skaidri iezīmējas attiecībās ar Poliju. Lai kā Varšava un Kijeva divdesmit gadus bučojās un centās apiet visus vēsturē palikušos zemūdens akmeņus, tiklīdz kļuva skaidrs, ka uz Rietumiem nav ko cerēt, banderieši vienā rāvienā kļuva par problēmu Polijā, turklāt, iespējams, pat lielāku nekā Krievijā.

Naida epidēmija

Tādi paši procesi notiek Baltijas valstīs, Polijā un Bulgārijā. Ungārijā, Čehijā un Slovākijā pret rietumiem vērstais noskaņojums publiskajā politikā jau ir legalizēts.

Rumānija vēl turas, cerēdama uz teritorijas paplašināšanos uz Moldovas integrācijas un Ukrainas sadalīšanas rēķina, taču tās lojalitāte acumirklī izgaisīs, tiklīdz Bukareste sapratīs, ka neko nedabūs.

Austrumeiropa sāk ienīst Rietumus, kas nav attaisnojuši tās cerības. Nu jau vairs ne paklusām – balsī.

Sociālistiskās valstis leca iekšā aizejošajā NATO un ES vilcienā un cerēja, ka saņems biļetes luksa klases vagonā, kas tās vedīs uz mūžīga prieka valsti. Taču noskaidrojās, ka tās brauc preču vagonā uz spaidu darbiem.

Nu, to vēl varētu pārdzīvot. Bet kā lai provinciālais nacionālisms sagremo faktu, ka Krievija, uz kuru viņi vienmēr ir augstprātīgi noskatījušies no saviem krēsliem Eiropas Parlamentā un Eiropas Komisijā, no jauna drīz vien panāks, ka bez tās gribas neviens lielgabals Eiropā neizšaus. Krievijas sociālā stabilitāte un ekonomiskā attīstība jau tagad pamazām rada skaudību bēgļos.

Nacionālā pētnieciskā institūta Ekonomikas augstskola Pasaules ekonomikas un politikas fakultātes dekāns Sergejs Karaganovs
© Sputnik / Михаил Воскресенский

Prātā jāpatur arī tas, ka projekti, ko esi iesācis politikā, pie tevis noteikti atgriezīsies. Rotaļas ar Austrumeiropas un pēcpadomju, bet pēc tam arī ar Āfrikas un Āzijas nacionālismiem ir novedušas pie tā, ka radikālie nacionālisti pakāpeniski ir saņēmuši atbalstu lielākajā daļā ES valstu.

Skotu referendums par izstāšanos no Lielbritānijas un britu balsojums par izstāšanos no ES – tie ir tikai pirmie vēstneši. Pretrunu ir pietiekami daudz arī Austrumeiropā. Ko vērta ir "draudzība" poļu un lietuviešu starpā.

Pavērsiens uz iekšpusi

Rietumu iekšējās problēmas tika risinātas tikai tik ilgi, kamēr nacionālismu enerģija pārvērtās par rusofobiju un bija pavērsta pret Krieviju.

Brīdī, kad kļuva skaidrs, ka austrumos radikāļiem nav ne mazāko cerību, nacionālisti bija spiesti pavērsties uz iekšpusi. Ja Krievija ir nepieejama kā grautiņiem piemērots ienaidnieks, nākas meklēt ienaidnieku starp savējiem.

Uz iekšpusi pavērstie nacionālismi rada lielu problēmu ES. Un tomēr ekonomiskā savienība vēl spētu tikt galā ar tādu problēmu. Savukārt NATO ir militārs bloks. Kā var pastāvēt militāra alianse, kuras dalībnieki ne tikai neuzticas viens otram, bet arī gandrīz atklāti ienīst viens otru. Tikai formāli un īslaicīgi.

Un tomēr nevajadzētu sajūsmināties par NATO sabrukumu, kas ir neizbēgams tuvākajā laikā. Nevajag atkārtot Rietumu kļūdu, kad tika nolemts, ka PSRS sabrukums iezīmē vēstures gala punktu. Būtu labāk, ka bloks mainītos – pieņemtu civilizētus spēles noteikumus, nolēnotu savu agresiju un pievērstos humanitārās palīdzības sniegšanai bada cietējiem Āfrikā.

Šajā situācijā NATO sabrukums nozīmē, ka ASV no Eiropas aizies. Pēc tam virspusē parādīsies visi sīkie egoismi, provinciālie nacionālismi, vecie aizvainojumi un pretenzijas.

Jau 70 gadus ASV ar dzelžainu tvērienu disciplinē savus sabiedrotos – vasaļus. Ja Eiropā nebūs NATO, nebūs ASV, viņi aiz liela prieka sarīkos tādu banketu, salīdzinājumā ar kuru "Islāma valsts" izskatīsies kā radošās inteliģences kongress. Baidos, ka pat Francija un Vācija saviem spēkiem ar šiem puišiem galā netiks.

Tātad vajadzētu jau priekšlaikus domās, kas notiks pēc NATO un kā ar to cīnīties.

189
Pēc temata
Bijušā armijas pilsētiņa Skrundā var kļūt par NATO poligonu
Aukstais karš un hokejs: Kanādas prese raksta par bataljonu Latvijā
Krievijas ĀM informē par Krievijas un NATO Padomes dienas kārtību
Eksperts: Baltija kļuvusi par poligonu potenciālai agresijai pret Krieviju
Neandertālieša (no labās) un mūsdienu cilvēka skelets Dabas vēstures muzejs Ņujorkā, foto no arhīva

Bīstams mantojums. Kāpēc cilvēks ir neaizsargāts koronavīrusa priekšā

30
(atjaunots 19:48 29.11.2020)
Mūsdienu Zemes iedzīvotājiem, izņemot afrikāņus, ir vairāki procenti neandertāliešu gēnu. Noskaidrojies, ka pašreizējā epidēmijā tas var kļūt par kritisko faktoru.

Vairākas gēnu mutācijas ir saistītas ar Covid-19 norises gaitu un tālākajām komplikācijām. Par to, kādas vēl slimības esam saņēmuši mantojumā no izmirušajiem radiniekiem, portālā RIA Novosti stāsta Alfija Jeņikejeva.

Mēs visi mazdrusciņ esam neandertālieši

Jau pirmais neandertāliešu DNS atšifrējums un salīdzināšana ar Āfrikas, Ķīnas, Francijas un Papua Jaungvinejas iedzīvotāju genomu parādīja: mūsu senie brālēni ir krustojušies ar mūsdienu tipa cilvēkiem. Eiropiešu, aziātu un papuasu DNS tika atrasti 1-4% neandertāliešu gēnu. Toreiz zinātnieki nolēma, ka sajaukšanās notikusi Tuvajos Austrumos, pēc Homo sapiens iziešanas no Āfrikas — pirms 50-60 tūkstošiem gadu.

Tomēr 2018. gadā amerikāņu speciālisti izteica pieņēmumu, ka neandertālieši un Homo sapiens krustojās arī vēlāk, arī tad, kad mūsdienu tipa cilvēki sadalījās Eiropas un Āzijas populācijās. Tam par labu liecina neandertāliešu DNS fragmenti Eiropas un Austrumāzijas iedzīvotāju genomā. Pēdējiem to ir vairāk.

Par to liecina arī arheoloģiskie atradumi. Piemēram, 2015. gadā starptautiskā pētnieku grupa Austrumeiropā atrada pirms 42-37 tūkstošiem gadus dzīvojuša Homo sapiens atliekas. Spriežot pēc viņa DNS, kurā ir 6-9% neandertāliešu iecirkņu, viņš dzimis no Homo sapiens un neandertālieša savienības.

Šī gada sākumā aptuveni 0,3% neandertāliešu gēnu atrasti par afrikāņiem. Zinātnieki paskaidroja, ka, iespējams, tos Āfrikā ieveduši atgriezušies sapiens jau pēc gēnu apmaiņas ar neandertāliešiem.

Aizvēsturiski sveicieni

Pētnieki no Vašingtonas universitātes (ASV) konstatējuši, ka mūsdienu cilvēki savā genomā kopumā saglabājuši gandrīz piekto daļu neandertāliešu DNS – 600 miljonus pamata pāru. Tik liels skaits ne-sapiens ģenētisko iestarpinājumu patlaban cirkulē genofondā Eiropas un Āzijas populācijās. Visi šie fragmenti ir izkliedēti nejauši. Tātad vieniem cilvēkiem ir lielāks skaits neandertāliešu iestarpinājumu DNS, citiem – mazāk.

Pie tam mūsdienu cilvēkam nav tīru neandertāliešu gēnu. Neandertāliešu DNS fragmenti veido tikai īsus iestarpinājumus vienā vai otrā gēnā. Pie tam daži var saturēt mazliet vairāk tādu iestarpinājumu nekā vidēji genomā. Piemēram, tas ir raksturīgs gēniem, kuri atbild par ādas krāsu, cukura vielmaiņu un iedzimtās imūnās atbildes sistēmā.

Klimata izmaiņas. Foto no arhīva
© Sputnik / Виталий Белоусов

Nesen noskaidrojās, ka ar imunitāti saistītie neandertāliešu iestarpinājumi padara dažus cilvēkus neaizsargātākus no jaunās koronavīrusa infekcijas. Runa ir par iecirkni trešajā hromosomā un ietver gēnus SLC6A20, LZTFL1, CCR9, FYCO1, CXCR6 un XCR1. Vismaz divi no tiem — CXCR6 un CCR9 — ir saistīti ar procesiem plaušās vīrusa infekciju apstākļos. Savukārt SLC6A20, uzskata zinātnieki, kodē olbaltumvielu, kas mijiedarbojas ar olbaltumvielu ACE2 – to dēvē par koronavīrusa "ieejas vārtiem".

Saskaņā ar starptautiskā projekta "COVID-19 Host Genetics Initiative" informāciju, šī DNS iecirkņa neandertāliešu variants palielina smagas slimības norises risku aptuveni 1,6 reizes. Piemēram, tas biežāk sastopams ar Covid-19 hospitalizētajiem cilvēkiem, nekā vidēji populācijā. Vēl lielāks ir tā skaits starp reanimācijā esošajiem pacientiem, kam bija vajadzīga plaušu mākslīga ventilācija.

Paleoģenētiķi lēš, ka DNS bīstamais variants visvairāk izplatīts Dienvidāzijas iedzīvotāju vidū – aptuveni 30%. Īpaši nav paveicies Bangladešas iedzīvotājiem: 63% ir vismaz viena neandertāliešu varianta kopija, 13% - divas.

DNS bīstamais iecirknis sastopams ari 8% eiropiešu. Toties Austrumāzijas iedzīvotāju un afrikāņu DNS tā nav gandrīz nemaz.

Bīstami gēni

2016. gadā Vanderbilta universitātes (ASV) zinātnieki izanalizēja vairāk nekā 28 tūkstošu eiropiešu ģenētiskos un medicīniskos datus un noskaidroja, ka neandertāliešu iestarpinājumi DNS saistīti ar zināmu risku veselībai.

Izrādījās: ja genomā atrodami 1-2% tādu iestarpinājumu, manāmi aug sirds un asinsvadu slimību un depresijas risks. Turklāt spēcīgāka ir atkarība no nikotīna, mēdz būt problēmas ar uztura ieradumiem, iespējas urīnceļu slimības un hiperkoagulācija – paaugstināta asins sarecēšana un trombu veidošanās asinsvados.

Pētnieki izteica pieņēmumu, ka šo kaitīgo gēnu izplatība saistīta ar to relatīvo lietderību, pretējā gadījumā evolūcijas gaitā tie būtu atsijāti. Savvaļā tādi gēni varēja veicināt jaunu īpatņu izdzīvošanas spēku. Piemēram, augsts asins sarecēšanas līmenis ļāva ātrāk sadzīt ievainojumiem. Tomēr mūsdienās tas palielina insulta, trombozes un plaušu artērijas tromboembolijas risku.

Arheoloģiski izrakumi
© Sputnik / Г. Шлионский

2017. gadā vācu ģenētiķi, izpētījuši 112 tūkstošu cilvēku genomu, izdalīja 13 arhaiskus haplotipus ar neandertāliešu iestarpinājumiem, kas sastopami cilvēku DNS mūsdienās. Daļa izrādījās saistīta ar ādas pigmentāciju, "sliktā" holesterīna regulāciju un slieksmi pagulēt dienā ("pūces" hronotips). Tāpat starp neandertāliešu gēniem atrastas mutācijas, kas atbild par noskaņojuma traucējumiem.

Vienlaikus amerikāņi konstatēja, ka arī šizofrēnijas risks korelējas ar neandertāliešu mantojumu. Zinātnieki atlasīja 214 brīvprātīgos, heterozigotas pēc zināmiem neandertāliešu gēnu variantiem. Tas ir, viņiem bija viena neandertāliešu gēnu kopija, otra – mūsdienu. Tā viņi izanalizēja to ekspresiju.

Izrādījās, ka ar aktīvākiem gēnu SLC15A4 un ADAMTSL3 neandertāliešu variantiem atbilstoši būtiski pieaug sistēmiskās sarkanās vilkēdes un šizofrēnijas parādīšanās risks. Tomēr, darba autori atzīmēja, parasti to ekspresija ir ierobežota salīdzinājumā ar mūsdienu variantiem. Tātad dabiskā atlase tos pamazām izbrāķē.

30
Munīcija Kalnu Karabaha federālajā trasē, foto no arhīva

radušies mīti par turku dronu izcili efektīvo darbu Karabahā

18
(atjaunots 19:08 29.11.2020)
Karadarbība XXI gadsimtā nevar būt "lēta un nopietna", tomēr atsevišķas tehnoloģiskās "nianses", piemēram, trieciena bezpilota lidaparāti uzvaru nesola.

Izšķiroša loma ir visai valsts militārās organizācijas sistēmai, ieskaitot aizsardzības rūpniecības potenciālu, arsenālus un loģistikas iespējas. Konflikts Kalnu Karabahā apliecināja nevis turku Bayraktar TB2 priekšrocības gaisā, bet gan to, ka Armēnija ir pārvērtējusi savus spēkus un slikto aizsardzības organizāciju, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Pēc uguns pārtraukšanas Kalnu Karabahā medijos parādījās virkne vērtējošu publikāciju. To saturu var iekļaut divās vienkāršās tēzēs:

  • Azerbaidžāna uzvarēja, jo tai bija turku droni, bet Armēnijai – ne;
  • Krievijas "smagās" PGA sistēmas kļūst bezjēdzīgas mūsdienu "dronu karā".

Tik vienkāršota pieeja skaidrojama ar "ekspertu" relatīvi abstraktajām militāri tehniskajām zināšanām, kā arī daudzajiem uzskatāmajiem piemēriem par armēņu militārās tehnikas un karavīru sakāvi. Tomēr realitāte vienmēr ir sarežģītāka nekā mūsu priekšstati par to.

Brīnumu pasaulē nav, katru kinofilmu uzņem pēc režisora ieceres. Videosižeti, ko filmēja Bayraktar un citi Azerbaidžānas armijas droni Karabahā, kalpoja pretinieka cīņas spara graušanai un turku dronu reklāmai pasaules bruņojuma tirgū. Tomēr bija arī "tukši reisi" un neveiksmes, desmitiem dronu likvidēja pretgaisa aizsardzības un radioelektroniskās cīņas līdzekļi.

Dzīvā spēka un tehnikas likvidācijas galvenie instrumenti kaujas laukā vēl joprojām ir artilērija, zalves uguns reaktīvās sistēmas, kas spēj metodiski "uzart" hektāriem zemes priekšplānā un pretinieka aizmugurē. Karaspēku rindās daudz vairāk ir stobru un reaktīvās artilērijas, nevis bezpilota lidaparātu. Turklāt artilērijas spēks ir nesamērojami lielāks.

Piemēram, trieciena Bayraktar, kas maksā aptuveni miljonu dolāru, var pacelt gaisā un nogādāt pie mērķa tikai 150 kg lādiņu, savukārt relatīvi lētā ZURS  ar vienu zalvi – tonnām nāvējošā metāla. Tātad artilērija būtiski samazina mērķu likvidācijas "pašizmaksu". Militārā budžeta apjoms nekādi nav korelējams ar garantētiem panākumiem. Piemēram, Pentagona ilggadējā virskundzība Afganistānas debesīs nenoveda pie uzvaras pār talibiem uz zemes.

Nevērīga pašpārliecība

Pareizi organizēta ešelonēta PGA sistēma spēj neitralizēt jebkādu pretinieka bezpilota lidaparātu spietu, radioelektroniskās izlūkošanas līdzekļi dažu sekunžu laikā uzrāda lidojošo lādiņu kontroles punktu koordinātes (tālākai apšaudei). Vienlaikus Karabahā izvērstie armēņu vientuļie PGA kompleksi nespēja nodrošināt stabilu aizsegu ne tikai "novecojošo" īpašību dēļ. Liela loma bija arī dienesta organizācijas līmenim, sistēmas trūkumam. Jāpiebilst, ka "Strela 10" un "Osa AKM" ir 60. gadu zenītraķešu kompleksi, dažkārt tie nespēja sasniegt "Bayraktar" 8 km augstumā. Savukārt mūsdienīgie kompleksi "Tor M2KM" (tuvā darbības rādiusa sistēma) un "Buk M2E" (vidējais rādiuss) aizsargāja tikai Erevānu un Mecamoras atomelektrostaciju.

Vēl viena problēma – tika ignorēti maskēšanās līdzekļi uz zemes, atsevišķi objekti burtiski bļāva "Nobeidz mani!" (viens tiešs trāpījums štāba teltī ar karogu mastā var padarīt nevadāmas vairākas vienības, tātad – simtiem vai pat tūkstošiem karavīru cīņas laukā).

No vienas puses, kad turku droni sāka "nejauši" ielidot Armēnijas pierobežas teritorijā, pareizi organizētie PGA un REC līdzekļi bez grūtībām notrieca dronus. Drīz vien viņi pārtrauca lidot (iespējams, cieta arī vadības punkti).

Uzvara 1994. gadā izveidoja un gadu gaitā nostiprināja mītu par to, ka armēņu spēki Karabahas virzienā ir neuzvarami. Tikai tā kļūst skaidrs, kāpēc nebija nopietnu inženiertehnisko būvju 100 km līnijā no Araksa upes līdz Mravas kalnu grēdai. No augšas atvērtie ierakumi un apšaudes punkti, atsevišķas blindāžas ir XX gs. sākuma cienīgi nocietinājumi. Armēņi neparūpējās par ilgtermiņa apšaudes punktiem (no dzelzbetona) un pazemes komunikāciju tīklu, lai arī laika tam bija pietiekami – vairāk nekā 25 gadi (atsauksim atmiņā kaujinieku tuneļus Sīrijā – tie būvēti ar minimāliem tehniskajiem līdzekļiem).

Šajā fonā 2019. gadā Armēnijas premjerministrs Nikols Pašiņans paziņoja: "Karabaha – tā ir Armēnija," (tikai KKR neatzina), bet aizsardzības ministrs Dāvids Tonojans noformulēja koncepciju – "Jaunas teritorijas jauna kara gadījumā".

Armēnijas bruņoto spēku potenciāls konflikta sākumā, 27. septembrī bija daudzkārt vājāks nekā Azerbaidžānai, tomēr pretinieki cieta vienlīdz lielus milzīgus dzīvā spēka un tehnikas zaudējumus. Dienvidu virzienā Azerbaidžāna vienā konflikta posmā nodrošināja desmitkārtēju pārspēku, taču mēneša laikā pavirzījās uz priekšu tikai par 30-40 km. Baku blickrīgs neizdevās. Armēņu karavīru un brīvprātīgo vīrišķība un izturība ir pelnījusi milzu cieņu – viņi bija spiesti cīnīties par spīti apstākļiem, bez centralizētas vadības sistēmas un atbalsta no gaisa.

Pieredze Sīrijā un Lībijā

Atgriezīsimies pie jautājuma par Krievijas PGA sistēmu sacensībām ar turku bezpilota lidaparātiem. Šajā kontekstā atliek atsaukt atmiņā "dronugāzi" Sīrijas un Lībijas gaisa telpā zenītraķešu kompleksu "Tor M2KM". "Buk M2E" un "Sosna" profesionālā pielietojuma rezultātā. Tikpat efektīvi bija arī ZRLK "Pancir S1". Ja šie kompleksi būtu savlaicīgi izvērsti Kalnu Karabahā, tie nebūtu atstājuši turku "Bayraktar" ne mazāko izredžu. Spriediet paši.

ZRK "Tor M2KM" ir astoņas raķetes ar darbības attālumu līdz 15 km, pārtveršanas augstums – līdz 10 km, var identificēt un notriekt grūti pamanāmus mērķus (mērķa efektīvais izkliedes laukums (EPR) – līdz 0,02 kvadrātmetri). Vienlaikus identificē līdz 48 mērķus, pavada – 10, likvidē – četrus.

ZRK "Buk M2E" maksimālais darbības attālums – 45 km. Pārtver mērķus augstumā no 15 metriem līdz 25 kilometriem. Spēj notriekt aerodinamiskos mērķus, kas pārvietojas līdz 2,5 Mahu ātrumā, ballistiskos – līdz 4 Mahiem. Vienlaikus apšauda līdz 24 mērķus (ieskaitot grūti pamanāmos, ar EPR līdz 0,05 kvadrātmetriem).

ZRK "Sosna" redz spārnotās raķetes un bezpilota lidaparātus līdz 12 km attālumā, garantētā trāpījuma zona 1,3-10 km attālumā, 2 m – 5 km augstumā. Izmanto optiski elektronisko uguns kontroles sistēmu – komplekss neatklāj sevi ne ar kādu izstarojumu. ZRK spēj jebkādā diennakts laikā, jebkādos laikapstākļos strādāt automātiski, bez ekipāžas palīdzības. Trāpījuma zonā ir arī virszemes mērķi, ieskaitot tankus (tam ir bruņucaursitēji lādiņi), tanks tiek identificēts līdz 8 km attālumā.

Miernešu operācijas ietvaros Krievija nogādājusi Kalnu Karabahā jaunos radioelektroniskās cīņas kompleksus "Leer 3". To galvenie uzdevumi – GSM standarta mobilo sakaru signālu, 3G un 4G tīklu slāpēšana. Kompleksu veido viena automašīna KaMAZ un 2-3 droni "Orlan 10" ar 120 km darbības rādiusu (BPLA var uzturēties gaisā līdz 5 km augstumā – līdz 10 stundas). Bezpilota lidaparāts spēj fiksēt telefonus, planšetdatorus, organizēt izlūkošanu, iekļaut datus digitālajā kartē un noraidīt tos artilērijas vienībām. Konflikts Karabahā ir atkal iesaldēts, nevis atrisināts, un mūsdienīgie izlūkošanas un PGA līdzekļi nebūt nav zaudējuši savu nozīmi.

18
Tagi:
bruņotie spēki, drons, Turcija, Kalnu Karabaha
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Sapieru darba perspektīvas Kalnu Karabahā
Tikai nenormālais nepriecājas par mieru: cilvēki par dzīvi KKR un miernešiem no KF
Kāpēc Turcija ieved karavīrus Azerbaidžānā
Armēnijas kļūdas Kalnu Karabahā
VAS Latvijas dzelzceļš

"Latvijas Dzelzceļš" izpārdod lokomotīves

0
(atjaunots 16:41 30.11.2020)
Izsolei tiks nodotas divas TEP70 sērijas dīzeļlokomotīves un sešas ČMEZ sērijas lokomotīves, kuru kopējā sākumcena ir 704 680 eiro.

RĪGA, 30. novembris – Sputnik. "Latvijas Dzelceļa" meitasuzņēmums "LDz cargo" pārdod izsolē astoņas dīzeļlokomotīves ar kopējo sākumcenu 704 680 eiro, tiek ziņots oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis.

Kravas vagoni, foto no arhīva
© Sputnik / Alexander Vilf

Tiek atzīmēts, ka izsolei tiks nodotas divas TEP70 sērijas dīzeļlokomotīves ar sākumcenu 92 920 eiro un 93 560 eiro. Tāpat tiks piedāvātas sešas ČMEZ sērijas lokomotīves, kuru sākumcena sastāda 82 850 eiro, 83 250 eiro, 84 850 eiro, 86 550 eiro, 88 050 eiro un 92 650 eiro.

Iepriekš Sputnik Latvija rakstīja, ka "Latvijas Dzelzceļa" apgrozījums pērn krities par 7,5%, salīdzinot ar 2018. gadu, sastādot 337,645 miljonus eiro. Koncerna zaudējumi sastādīja 9,328 miljonus eiro, salīdzinot ar iepriekšējā gada peļņu 14,408 miljonu eiro apmērā.

Pērn pa dzelzceļu tika pārvesti 41,49 miljoni tonnu kravu, kas ir par 7,77 miljoniem tonnu, jeb 15,8%, mazāk, nekā 2018. gadā. 79,4% šī apjoma sastādīja importa pārvadājumi (32,949 miljoni tonnu), kas ir par 18,6% mazāk, nekā 2018. gadā. Galveno kravu plūsmas daļu pa Latvijas dzelzceļiem veido partneri no Krievijas – 70,4% no visiem pārvadājumiem.

Kravu apgrozījuma krituma fonā "Latvijas Dzelzceļš" izstrādājis jaunu biznesa modeli, kuram jāpalīdz kompānijai izkļūt no krīzes. "Latvijas Dzelzceļa" jaunais biznesa modelis paredz sniegto pakalpojumu spektra paplašināšanu, iekļaujot tajā jūras un automobiļu ekspeditoru pakalpojumus, kā arī termināļu un noliktavu pakalpojumus.

Tāpat "Latvijas Dzelzceļš" pārskatījis arī plānoto un uzsākto projektu īstenošanas iespējas, kas tiek finansēti no ES struktūrfondiem. Kompānija nolēmusi atteikties no dzelzceļa elektrifikācijas projekta. To bija plānots īstenot saiknē ar Daugavpils stacijas pieņemšanas parka un tā piebraucamo ceļu attīstības projektu.

Vienlaikus "Latvijas Dzelzceļš" informēja, ka līdz šī gada beigām tiks atlaisti 1500 darbinieku, kas ir aptuveni 24% uzņēmuma darbinieku. Pašlaik ir atlaists jau ap tūkstoti cilvēku.

LDz atbrīvojas arī no nevajadzīga nekustamā īpašuma un neprofila aktīviem.

Ministru kabinets jūlijā atbalstīja "Latvijas Dzelzceļa" pamatkapitāla palielināšanu par 32 422 016 eiro, uzņēmuma izmaksu kompensāciju par dzelzceļa pasažieru pārvadājumu nodrošināšanu 14 225 226 eiro apmērā un finanšu līdzsvara avansa maksājumu 13 011 000 eiro apmērā.

0
Tagi:
Latvijas Dzelzceļš
Pēc temata
Kravu nekļūs vairāk, jāieņem svešs "lauciņš": ko nozīmē jaunais LDz biznesa modelis
Kliedzoši nepieņemams tonis: Latvijas ĀM aizliedza stividoriem prasīt Krievijai kravas
Nav skaidrs, kāpēc Latvija pati atsakās no tranzīta: situāciju LDz apsprieda Saeimā
"Latvijas Dzelzceļš" pārdod jau otro staciju