Nacionālā pētnieciskā institūta Ekonomikas augstskola Pasaules ekonomikas un politikas fakultātes dekāns Sergejs Karaganovs

Krievija vairs nekad nekaros savā teritorijā

143
(atjaunots 14:55 15.07.2016)
Politologs Sergejs Karaganovs intervijā žurnālam Der Spiegel pastāstīja, kādas varētu būt NATO bataljonu dislokācijas sekas Polijā un Baltijas valstīs un kāda, pēc viņa domām, būs Krievijas nākotne.

Nacionālā pētnieciskā institūta "Ekonomikas augstskola" Pasaules ekonomikas un politikas fakultātes dekāns Sergejs Karaganovs atklātā intervijā žurnālā Der Spiegel pastāstīja, kā, pēc viņa domām, veidosies Krievijas un NATO attiecības.

Der Spiegel: Sergej Aleksandrovič, NATO plāno palpašināt savu darbību NATO reģionā Austrumeiropā…

Karaganovs: Jau pirms 8 gadiem minēju, ka situācija ir tuva karam. Jau tolaik uzticība musu konfrontācijas stāvoklī esošo lielvalstu starpā bija tuva nullei. Tolaik Krievijā tikai sākās bruņojuma atjaunošanas process. Kopš tā laika uzticība ir tikai pasliktinājusies. Mēs jau iepriekš brīdinājām NATO – nevajag tuvoties Ukrainas robežām. Par laimi, Krievijai izdevās apturēt NATO kustību šajā virzienā, līdz ar to samazinājās vidēji tuva kara risks Eiropā. Taču pašreizējā propaganda ļoti atgādina kara stāvokli.

Der Spiegel: Es ceru, ka, pieminot propagandu, jūs runājat arī par Krieviju?

Politologs Sergejs Karaganovs
© Sputnik / Александр Паниотов

Karaganovs: Krievijas mediji šajā jautājumā izturas daudz pieticīgāk salīdzinājumā ar NATO (plašsaziņas līdzekļiem – red.). Jūs pārmetat mums agresiju. Situācija līdzinās stāvoklim 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā.

Der Spiegel: Vai jūs runājat par PSRS vidēja darbības rādiusa raķešu izvietošanu un amerikāņu reakciju uz šīm darbībām?

Karaganovs: Padomju Savienība tolaik jau praktiski sabruka iekšēji, tomēr nolēma izvietot raķešu kompleksus SS-20, līdz ar to sākot absolūti nevajadzīgu krīzi. Pašlaik tieši to pašu dara Rietumi. Jūs mierināt tādas valstis kā Polija, Lietuva un Latvija, izvietojot tur raķešu kompleksus. Taču tie it nemaz nepalīdzēs šīm valstīm. Tā ir provokācija. Ja sāksies liela mēroga krīze, minētos ieročus mēs iznīcināsim vispirms. Krievija vairs nekad nekaros savā teritorijā!

Der Spiegel: Eiropieši pašlaik neuzticas Krievijai un nesaprot tās politiku – viņi to uzskata par dīvainu. Mums nav saprotami jūsu valdības mērķi.

Karaganovs: Jums ir jāsaprot, ka pašlaik mēs jums uzticamies tieši par 0%. Tas ir saprotams pēc nesenās vilšanās. Ņemiet to vērā. Mēs darām to, ko varētu nosaukt taktisko brīdinājumu. Tā mērķis ir likt jums saprast, ka mēs esam gudrāki, stiprāki un apņēmīgāki nekā jūs domājat.

Der Spiegel: Jūs pastāvīgi apgalvojat, ka esat vīlušies jautājumā par Eiropu un to, kas tur notiek. Taču Krievija pavisam nesen vēl gribēja nokļūt Eiropā? Varbūt jūs gribējāt nokļūt Adenauera un de Golla laiku Eiropā, un jūs pārsteidz pārmaiņas?

Karaganovs: Nesmīdiniet mani – arī lielākā daļa eiropiešu ilgojas pēc tolaiku, nevis modernās Eiropas. Tuvākajos gadu desmitos  Eiropa nekļūs par mūsu piemēru – par to, ko mēs vēlētos un kas mums būtu vajadzīgs.

Der Spiegel: Jūsu ziņojumā vairākkārt teikts, ka ieroču pielietošana ir "acīmredzams un pareizs pasākums gadījumā, ja acīmredzami skartas valsts intereses." Vai ar to jūs domājat Ukrainu?

Karaganovs: Jā, protams. Izņemot gadījumus, ja valsts tuvumā koncentrējas nopietni pretinieka spēki.

Der Spiegel: Tātad jūs norādāt, ka NATO karaspēku dislokācija Baltijas valstīs atbilst šim gadījumam?

Karaganovs: Ideja par to, ka mēs esam gatavi sākt konfrontāciju, ir idiotiska. Kāpēc NATO tur vāc karaspēku, nu, pasakiet – kāpēc? Vai jūs varat iedomāties, kas notiks ar tiem karaspēkiem, ja patiešām sāksies atklāta konfrontācija? Tā ir jūsu simboliskā palīdzība Baltijas valstīm, nekas vairāk. Ja NATO sāks agresiju attiecībā pret valsti, kurai ir tāds kodolieroču arsenāls kā mums, jūs saņemsiet sodu.

Der Spiegel: Pastāv plāni atdzīvināt dialogu Krievijas un NATO starpā. Kā noprotu, jūs šādas idejas neuztverat nopietni?

Karaganovs: Tamlīdzīgas tikšanās nav leģitīmas, nerunājot jau par to, ka ar laiku NATO ir pārvērtusies par kaut ko gluži citu. Jūs sākāt kā demokrātisku valstu savienība ar mērķi aizsargāt sevi. Taču pakāpeniski tas viss pārvērtās par pastāvīgas paplašināšanās ideju.

Der Spiegel: Kādas, jūsuprāt, kļūdas tiek pieļautas Krievijas ārpolitikā pēdējā laikā?

Krievijas Ārlietu ministrija. Foto no arhīva
© Sputnik / Наталья Селиверстова

Karaganovs: Kļūda ir tā, ka nesen mums nebija nekādas sakarīgas politikas attiecībā pret mūsu tuvākajiem kaimiņiem – pēcpadomju valstīm. Mēs tikai sponsorējām un pirkām augstākās aprindas. Daļēji nauda tika zagta no abām pusēm. Konflikts Ukrainā parādīja, ka no globākas krīzes tā izvairīties neizdosies. Mūsu otrā kļūda – mūsu politika pārāk ilgi bija vērsta uz 90. gados pieļauto kļūdu labošanu.

Der Spiegel: Pēdējais jautājums. Vai pastāv iespēja, ka Krievija tuvākajā laikā meklēs sadarbības ceļus?

Karaganovs: Varat negaidīt tiešu un atklātu atzīšanos par to, ka mums nav bijusi taisnība, jo mums ir taisnība. Pašlaik Krievija ir pārvērtusies par spēcīgu Āzijas un Eiropas lielvalsti. Es biju viens no tiem, kas iezīmēja šo attīstības ceļu – uz austrumiem. Tomēr pašlaik varu teikt, ka mums vajadzētu atkal zināmā mērā pievērsties Eiropai. Tas ir vienīgais, ko varu teikt.

143
Pēc temata
Kā Krievija atbildēs uz NATO bataljoniem
Krievija gaida NATO skaidrojumu
NATO paplašināšanās uz austrumiem: gribētos jau gan
Stoltenbergs izsludina jaunu ēru NATO un Krievijas attiecībās
Brīvprātīgā nodod paketi ar pārtiku, foto no arhīva

Pateicības diena kļuvusi par izsalkušo dienu: pasaules lielvalstij draud bads

45
(atjaunots 17:04 29.11.2020)
Vēsturiski Pateicības diena ir amerikāņu ražas svētku variants. Ģimene pulcējas pie viena galda. Faktiski galdā jābūt milzum daudziem gardumiem, ko vainago tradicionālais tītara cepetis.

Šogad svētki drīzāk atgādināja pirmo atbraucēju pieticīgo ikdienu. Laikā, kad Donalds Tramps apžēloja prezidenta tītaru, simtiem tūkstošu amerikāņu visā valstī stāvēja kilometriem garās rindās pēc bezmaksas produktiem. Vadošie mediji nosauca notiekošo par "bada krīzi", portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.

Amerikāņu galveno svētku priekšvakarā statistika apliecināja: 50 miljoni valsts iedzīvotāju regulāri cieš izsalkumu un ir nobažījušies, ka nākamgad vairs nevarēs izvairīties no bada.

ASV ir tāds speciāls termins "food insecurity". Ar to apzīmē pārliecības trūkumu – respondents nav drošs par savām iespējām sarūpēt iztiku tuvākajā nākotnē. Tas nenozīmē, ka viņam vispār nebūs ne kapeikas. Vienkārši visu naudu, iespējams, nāksies iztērēt par komunālajiem pakalpojumiem vai zālēm un iet gulēt izsalkušam.

Patlaban par iztiku nav droša vairāk nekā puse ģimeņu ar bērniem.

Pie tam šie cilvēku miljoni nav vienmērīgi izkliedēti visos štatos. Ir plaukstoši reģioni, kur rindas stāv nevis pēc bezmaksas pārtikas, bet gan pie dārgiem restorāniem brīva galdiņa gaidās. Toties citi rajoni satriec ar tajos valdošo nabadzību, kas drīzāk gan raksturīga jaunattīstības valstīm.

Piemēram, Albukerkē katrs trešais bērns regulāri jūt izsalkumu.

Bads un nabadzība visbagātākajā pasaules valstī izskatās paradoksāli. Piemēram, gara rinda pēc bezmaksas produktiem. Taču cilvēki tajā stāv paši savās automašīnās. 90. gados iestrēgušie amerikāņu dzīvesveida pielūdzēji vēl joprojām tic, ka personīgā mašīna ir bagātības simbols. Patiesībā, ņemot vērā attālumus Amerikā un panīkušo sabiedrisko transportu, savs auto nav luksuss, tā ir vienīgā iespēja nokļūt darbā, veikalā vai slimnīcā. Ja to pārdot, ģimenei pietiks naudas iztikai pāris mēnešus. Bet ko iesākt pēc tam?

"Zelta miljarda" valstīs kārtīgi nepaēdis cilvēks bieži cieš no aptaukošanās. Ar to un citam slimībām viņš maksā par to, ka gadu desmitiem lieto uzturā lētus produktus, kuros ir papilnam saldinātāju, konservantu un citu ķimikāliju. Tīri organiskie produkti maksā daudz dārgāk, tā ir greznība bagātiem cilvēkiem.

Šī iemesla dēļ "Kalna pilsētas" pielūdzēji apgalvo, ka "patiesībā" nekāda bada ASV nav. Tikai paši amerikāņi tā neuzskata un ir nopietni norūpējušies.

"Bada krīzes" oficiālā versija ir koronavīrusa epidēmija un Trampa neveiksmīgā politika. Tikai neviens nesola, ka nu jau pandēmija drīz beigsies, un tikai retais tic, ka jaunievēlētais Džo Baidens spēs uzlabot pilsoņu stāvokli.

Patiesībā pandēmija ASV tikai deva ērtu ieganstu, ar ko skaidrot katastrofālo ekonomisko krīzi un vidējās šķiras dzīves līmeņa lejupslīdi. Sāpīgi skarti ne tikai nabadzīgākie iedzīvotāju slāņi – viņi jau sen pieraduši iztikt ar saviem pabalstiem. Koronakrīze ir gandrīz iznīcinājusi vidējās klases zemākos slāņus. Miljoniem apsargu, pārdevēju, apkopēju un kasieru ir zaudējuši darbu un palikuši gandrīz bez iztikas līdzekļiem. Rindās pēc bezmaksas produktiem pārsvarā stāv šie cilvēki.

Daudz kas tiek darīts, lai palīdzētu nelaimīgajiem. Amerikāņi nodot produktus foodbank, dāsni ziedo naudu, iet brīvprātīgajos, caurām dienām izdala bezmaksas zupu, izvadā produktus pa mājām vecīšiem. Dažos štatos ēdienu palīdz izdalīt Nacionālā gvarde. Labdarības organizācijas strādā dienām un naktīm.

Valsts izmaksā pabalstus darbu zaudējušajiem un viņu ģimenēm. Tiesa, tas neattiecas uz desmitiem miljonu, kuri jau sen zaudējuši cerību sameklēt darbu un biržā nav reģistrēti.

Tomēr rodas skaudrs iespaids, ka vienlaikus pašā augstākajā līmenī tiek darīts viss, lai ēdamais būtu deficīts un cenas augtu. Par to, ka krīze radīta mākslīgi, liecina, piemēram, loģistikas ķēdīšu sabrukums. Pavasarī pandēmijas dēļ durvis slēdza virkne gaļas pārstrādes uzņēmumu – tajos it kā plosījās vīruss. Fermeri bija spiesti masveidā nokaut lopus un putnus. Gaļas izvešanai naudas nebija, un dzīvnieku līķus vienkārši sadedzināja.

Galu galā gaļas nodaļas lielveikalos iztukšojās, gluži kā plaukti veikalos padomju perestroikas gados. Pārdošanā nonāca tikai ekoloģiski tīras delikateses, tādas, kā amišu audzētas vistas un tītari par kosmiskām cenām.

Vienlaikus lokdauna dēļ slēdza restorānus un kafejnīcas. Lauksaimniecības produktu ražotāji, palikuši bez pircējiem, bija spiesti izliet grāvī pienu, izmest dārzeņus un zaļumus vai vienkārši pamest ražu laukos – sapūšanai. Vienlaikus darbu zaudējušie cilvēki stājās rindās pēc produktiem, foodbank’as sūdzējās par produktu trūkumu.

Vēlīnajos PSRS gados mākslīgais – arī pārtikas – deficīts lika pamatus visas ekonomikas sabrukumam un plašai īpašuma pārdalei. Izskatās, kaut ko līdzīgu gatavo arī amerikāņiem.

Tomēr jaunievēlētā prezidenta Baidena komanda plāno pilnā sparā strādāt pie globālās sasilšanas tēmas. Tās elements ir gaļas un piena patēriņa samazināšana. Ja rīkoties pēc ekokareivju noteikumiem – nokaut visas metānu ražojošās govis un palaist vistas staigāt pa zālīti, tas novedīs pie pārtikas cenu drausmīga pieauguma. To pēdās sadārdzināsies arī citas preces.

Šodien pat disciplinētie amerikāņu žurnālisti laiku pa laikam ierunājas ar pesimismu balsī. "Ziema būs ilga, pavasaris – kautrīgs, - raksta Sāra Džonsa no žurnāla Intelligencer. — Kopā ar mums būs koronavīruss, bet līdz ar to – arī bads."

Amerikāņu gaišajai nākotnei tic tikai nepielūdzamie "Kalna pilsētas liecinieki". Lielākā daļa no viņiem nekad mūžā nav redzējuši Ameriku. Vietējie iedzīvotāji savu tradicionālo optimismu pamazām zaudē – bads nav brālis.

45
Tagi:
Donalds Tramps, Džo Baidens, ASV
Pēc temata
Klintone publicējusi Amerikas plānu pasaulei: labas ziņas Krievijai
"Būs sāpīgi": ASV netiek galā ar likviditātes krīzi
Ekonomisko situāciju var aprakstīt tikai ar krievu burtu, uzskata SVF
Bank of America: ASV sākusies ekonomiskā krīze
Krievijas mierneši kontrolpunktā Lačinas koridorā, foto no arhīva

Sīrijas kaujinieki Karabahā: brauca karot vai apmesties uz dzīvi?

15
(atjaunots 14:54 29.11.2020)
Sīrijas kaujinieki-emigranti var kļūt par reālu faktoru Kalnu Karabahā pēckara periodā. Analogi vēsturē ir: albāņu pārcelšanās uz serbu Kosovu Osmāņu impērijas laikā.

No Turcijas viedokļa šī organizētā migrācija dāvā vēl vienu iespēju nopietni un uz ilgu laiku nostiprināties Dienvidkaukāzā, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Bruņotais konflikts Kalnu Karabahā piesaistījis tūkstošiem algotņu no Sīrijas – viņi ieradušies karadarbības zonā ar Turcijas atbalstu un strādāja Azerbaidžānas pusē. Pēc trīspusējā līguma noslēgšanas un kara pārtraukšanas vēl joprojām nekas nav zināms par tūristu-teroristu atgriešanos dzimtenē. Pastāv iespēja, ka sīrieši ar savām ģimenēm apmetīsies Azerbaidžānai atdotajos rajonos.

Saskaņā ar telekanāla Sky News Arabia datiem, Turcijas valdība stimulē turkomānu ģimeņu migrāciju no Sīrijas ziemeļaustrumiem uz Kalnu Karabaha rajoniem (emigrantiem sola Azerbaidžānas pilsonību), lai mainītu reģiona demogrāfiju. Pie tam Turcijai jau ir pieredze tamlīdzīgas transformācijas projektā Afrinas pilsētā (Sīrijas ziemeļaustrumos), kur patlaban palikuši vien nepilni 7% pamatiedzīvotāju.

Sīrijas ziemeļaustrumu autonomās administrācijas pārstāvis Šafans al Haburi intervijā Sky News Arabia apstiprināja informāciju par Turcijas valdības iniciatīvu jautājumā par sīriešu ģimeņu pārcelšanos uz Kalnu Karabaha reģionu. Viņš uzsvēra, ka Turcijas vadība nav aizmirsusi, kā 1923.-1929.gg. Karabaha teritorijā pastāvēja "Sarkanās Kurdistānas Republika" ar galvaspilsētu Lačinas pilsētā.

Projekts nemaz nav pārlieku fantastisks. Migranti-turkomāni (tjurku emigrācijas viļņa pēcteči Tuvajos Austrumos pirms Osmāņu impērijas veidošanās) ar teroristisku pieredzi veido visnotaļ apmācītu "militāro kontingentu" un par nelielu naudu spēj piedalīties karadarbībā – vienalga, kur, un vienalga, pret ko. Savukārt Karabahas hipotētiksā pārvēršana par "Kaukāza Kosovu" dos iespēju Ankarai jebkurā brīdī aizsargāt brālīgo tautu. Turcijas parlaments jau atbalstīja bruņoto spēku nosūtīšanu uz Azerbaidžānu, un tas ir tikai sākums lielajā ģeopolitiskajā spēlē Dienvidkaukāzā. Tajā piedalīsies arī Krievijā aizliegtas teroristiskas organizācijas "Džabhat an Nusra", "Firkat Hamza", "Sultan Murad" un ekstrēmistiskie kurdu grupējumi.  

Jaunie "janičāri" Kaukāzā

Turcija oficiāli noliedz, ka nosūtītu algotņus uz Azerbaidžānu, un apgalvo, ka Armēnija atbalsta Kurdistānas Darba partijas (KDP) kaujieniekus, kuri gadu desmitiem cīnās pret Turcijas valdību. Baku klāsta, ka Armēnijas pusē ir algotņi no Sīrijas un Libānas. Tehnoloģiski tas ir iespējams, tomēr vairs nav aktuāli. Trauslajam mieram vēl ir jāpārcieš laika pārbaude. Ir jāmeklē diplomātiska izeja no strupceļa Karabahā, nevis jāpārvieto turp "kolonisti" ar apšaubāmu pagātni no Tuvajiem Austrumiem.

Atgādināšu, ka Latākijas un Alepo provincēs dzīvo aptuveni 100 tūkstoši sīriešu turkomānu, kuri saistīti ar virkni teroristisko organizāciju un ilgus gadus karo ar Sīrijas valdības spēkiem. Turcijas vadība atbalsta turkomānu bruņotās vienības. 23. novembrī mediju resurss Afrinpost informēja, ka turki atklājuši divus ofisus Afrinas kurdu reģiona centrā Sīrijas ziemeļos. Tie paredzēti ģimenēm, kuri vēlas piereģistrēties migrācijai uz Kalnu Karabahu, "uz azerbaidžāņu armijas ieņemto teritoriju". Pie tiem jau rindās stājas turkomānu ģimenes (pārsvarā – no Homsas provinces). Domājams, turkiem izdevies motivēt visus šos cilvēkus. Turcijas izlūkdienests iekļauj savā datu bāzē informāciju par viņiem pirms došanās uz Kalnu Karabahu.

Azerbaidžānas Kurdu kultūras centra "Ronai" vadītājs Fahraddins Pašajevs vērtēja,  ka patlaban Azerbaidžānā dzīvo aptuveni 240 tūkstoši kurdu, taču Turcija plāno pārvietot uz Kalnu Karabahu nevis Tuvo Austrumu kurdus, bet gan tikai turkomānus ar ģimenēm. Vai tas nāks par labu Azerbaidžānai, nerunājot jau par armēņu tautības iedzīvotājiem?

1923. gada tautas skaitīšana parādīja, ka Kalnu Karabaha autonomajā apgabalā armēņi veidoja 94% iedzīvotāju, 6% - pārsvarā bija azerbaidžāņi, kurdi un krievi bija mazākumā. Padomju varas gados armēņu skaits Karabahā saruka līdz 77%, azerbaidžāņu – pārsniedza 21%. Karš 90. gadu sākumā ieviesa savas korekcijas. Demogrāfiskā situācija perspektīvā ir grūti prognozējama.

Armijas ikdiena

Krievijas miernešu grupējums Kalnu Karabaha armēņu daļā dara visu iespējamo, lai sakārtotu dzīvi pēc kara. Inženieru-sapieru vienības nodarbojas ar tehnisko izlūkošanu, atmīnē ceļus, evakuē sadegušo tehniku no koplietošanas ceļiem. Stepanakertā atjaunots ceļu segums, ūdens un elektrības padeve civilās infrastruktūras ēkās un dzīvojamos namos, darbojas humānās palīdzības centrs, top aeromobilais hospitālis. Krievijas mierneši pavada autobusus ar bēgļiem, mājās atgriezušies tūkstošiem cilvēku.

Sapieru darba
© Sputnik / Максим Блинов

Saskaņā ar trīspusējo vienošanos, ko 9. novembrī parakstīja Krievijas prezidents, Azerbaidžānas valsts vadītājs un Armēnijas premjerministrs, 25. novembrī Azerbaidžānas armijas vienības iegāja Kelbadžaras rajonā, 20. novembrī Azerbaidžānas kontrolē nonāca Agdamas rajons, drīz vien (1. decembrī) – Lačinas rajons. Teritoriju nodošana Azerbaidžānai ar Krievijas miernešu starpniecību neparedz tūlītēju 1992. gadā bēgļu gaitās devušos cilvēku atgriešanos.

Karabahas tālākais liktenis lielā mērā ir atkarīgs no Azerbaidžānas armijas un militāri politiskās vadības. Armēnijas "drošības zonas" rajonu transformācija par tikpat mazapdzīvotu un bīstamu azerbaidžāņu zonu ir ļoti nevēlama. Pastāv risks, ka septiņos rajonos apmetīsies sīriešu turkomāni. Pēc 28 gadiem ir ļoti grūti atsaukt atpakaļ simtiem tūkstošu azerbaidžāņu bēgļu, kuri jau iedzīvojušies jaunajās vietās. Tā var notikt mākslīga vienas tautas aizstāšana ar citu.

Iepriekš Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, tiekoties ar Turcijas aizsardzības ministru Hulusi Akaru, ārlietu ministru Mevlutu Čavušoglu, izlūkdienesta vadītāju Hakanu Fidanu un sauszmes spēku komandieri Umitu Dundaru, klāstīja par Krievijas un Turcijas "līdztiesīgajām lomām" konflikta risināšanā. Valstī ir liels skaits kara padomnieku no Turcijas, it īpaši Nahičevānas autonomijā – tālu no Karabaha, taču pie robežas ar Armēniju. Tas liecina, ka Baku un Ankara sākotnēji bija gatavas lielam karam visā "Armēnijas frontē". Krievija vienlīdzīgi apturējusi karadarbību, un daudzi ar to nav apmierināti.

Lādiņš pie Karabahas pilsētas Martuni pēc apšaudes.
© Sputnik / Валерий Мельников

24. novembrī Turcijas aizsardzības ministrs Hulusi Akars paziņoja, ka pārrunas ar Krieviju turpinās arī pēc trīspusējās vienošanās noslēgšanas, tiekot plānotas turku patruļas starp novērošanas punktiem Karabaha un, šķiet, arī pašu svarīgāko: "Mēs to īstenosim saskaņā ar savām pārrunām ar Azerbaidžānu."

Kļūst skaidrs, ka runa nav par kopīgu monitoringa centru. Ankara ir gatava rīkoties pretēji reģiona interesēm un konflikta pušu samierināšanas loģikai. Iespējams, kādam nekādi neliek mieru "jaunais miers" Karabahā.

15
Tagi:
drošība, Krievija, Sīrija, Turcija, Kalnu Karabaha
Temats:
Spriedze Karabahā

Ekologi ceļ trauksmi: Barenca jūra riskē kļūt par atkritumu plankumu

0
(atjaunots 18:58 29.11.2020)
Barenca jūra var pārvērsties vienā lielā atkritumu plankumā; pie šādiem secinājumiem nonākusi zinātnieku ekspedīcija, kuri nodarbojas ar ūdens ekosistēmu piesārņojuma problēmām.

Uz katru piekrastes līnijas kilometru ir 4-5 tonnas plastmasas. Brīvprātīgie rīko speciālas "talkas" – viņi izved atkritumus un pēc tam nodod tos pārstrādei. Ne visu ir iespējams utilizēt, daļa plastmasas neder otrreizējai pārstrādei. Sekas var būt bēdīgas – ja netiks pārtraukta vienreizlietojamo priekšmetu patērēšana, tad daba vienkārši nosmaks atkritumos.

Oļesja Iļjina Maskavas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē pēta ūdens ekosistēmu plastmasas piesārņojuma problēmas. Tāpat viņa rīko zinātniskas jūras ekspedīcijas, lai izpētītu ūdens stāvokli, mikroplastmasas saturu, un nodarbojas ar piekrastes līnijas tīrīšanu. Secinājumi nav mierinoši: ja netiks izbeigta vienreizlietojamo lietu ražošana un patērēšana, nekāda utilizācija nepalīdzēs ekosistēmai.

0
Tagi:
Barenca jura, ekoloģija
Pēc temata
Barenca jūrā atrasti Otrā pasaules kara laiku ASV tanki