Karavīri NATO emblēmas fonā. Foto no arhīva

Krievi klusē? Tad iegāziet viņiem vēlreiz!

546
(atjaunots 12:24 06.07.2016)
Kādā virzienā dosies NATO, kad cirks "Agresīvā Krievija" būs sevi izsmēlis, tā dalībniekus un skatītājus nokausēs militārie izdevumi un maksa, ko prasa ienaidnieka tēla uzturēšana? Par to domā Villems Roda, pensionētais PSRS Aizsardzības ministrijas GIP augstākais analītiķis.

Agri vai vēlu, iespējams, pat pavisam drīz "Krievijas draudu" ideja sāks zaudēt ideoloģiskos piekritējus. Ieilgusi, lai arī ļoti interesanta izrāde nogurdina skatītājus. Tad NATO sastapsies ar lielām grūtībām, jo alianses iekšējo saliedētību pašlaik uztur tikai vienotība jautājumā par mākslīgi uzpūstajiem draudiem no Krievijas puses. Vai NATO varēs iztikt bez tāda kalibra ienaidnieka tēla? Tas jau ir jautājums par pašas alianses eksistences jēgu.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Foto no arhīva
© Sputnik / Sergei Guneyev

Kas notiks ar organizāciju, kad nobālēs ienaidnieka tēls? Neviens neilgojas pēc papildu militārajiem izdevumiem, un pārāk acīmredzams ir tas, ka draudi ir samāksloti. Lielāko problēmu aliansei radīs dalībvalstu nevēlēšanās uzņemties jaunu izdevumu slogu, tāpat kā  ASV nevēlēšanās uzņemties lielākos izdevumus. Vēl vairāk, pasaules politikas un ekonomikas "smaguma centrs" pamazām virzās uz Āzijas pusi, kur NATO ietekme ir daudz mazāka, un tās nozīme neizbēgami kritīsies, lai kā to censtos reanimēt.

Dīvainas mācības Baltijas krastos

Taču pagaidām, gaidot NATO samitu, kam it kā vajadzētu kaut ko radikāli mainīt, reģionā aktīvi rit militārās mācības. Dažās alianses valstīs, it īpaši Baltijā presi pārņēmusi kara histērija.

Mācības ir dabisks notikums jebkuras valsts bruņotajiem spēkiem, vienīgā iespēja pārbaudīt karaspēka militāro sagatavotību. Pēdējā laikā organizētie NATO reģionālie manevri no mēroga, rakstura, izmantoto spēku un organizācijas metožu viedokļa nebija provokatīvi un neapdraudēja nevienu pie alianses nepiederošu valsti. Taču manevri bija dīvaini. Un dīvainības auga augumā manevru gaitā.

Galvenais uzbrukuma helikopters McDonnell Douglas AH-64 Apache
© Sputnik / Сергей Степанов

Skaidrs, ka tādi treniņi daudz labāk atbilst savam mērķim, ja tie maksimāli atbilst reālajiem kaujas apstākļiem, tātad mācībām jāataino armijas gatavība karot ar reālo, nevis iztēloto iespējamo pretinieku.

Kurš tad pašlaik ir NATO galvenais iespējamais pretinieks? Atbilde ir atkarīga no tā, kam šo jautājumu uzdot. Baltijas valstīs oficiālajā līmenī atbilde būs viennozīmīga – Krievija. Tātad militārajos manevros ir jāizmēģina cīņa pret Krievijas bruņotajiem spēkiem. Arī NATO ir publiski nodēvējusi Krieviju par savu galveno "izaicinājumu". Vietējie mediji ir pārkāpuši visas pieļaujamās robežas ar saviem izteikumiem par Krievijas nestajiem draudiem un jebkurā brīdī gaidāmo agresiju. Tātad NATO karaspēkiem un pašai aliansei ir jābūt gatavai.

Kas tad īsti notiek patiesībā? Notiek gatavošanās un ne īpaši lielu militārās tehnikas vienību un munīcijas apjomu piegāde. Tiek piesaistītas NATO vienības, kas tiks dislocētas pēc rotācijas principa. Tie drīzāk gan ir demonstratīvi, politiski ideoloģiski soļi, nevis militāri pasākumi.

Vieni pēc otra notiek manevri, kuros tiek izskatīti operāciju scenāriji, kas varētu sekmēties pret sacelšanās dalībniekiem Mali vai pret ISIS nodaļām, taču nekādi ne pret Krievijas armiju. Varbūt NATO nav vajadzīgo zināšanu un spēku? Zināšanas ir, arī spēku ir vairāk kā vajadzētu, nav tikai vajadzības.

Pirmkārt, tāda līmeņa mācībās ir jāpiedalās vadošo NATO valstu brigādēm un divīzijām, kas varētu sakaitēt attiecības ar Krieviju līdz pēdējam. Un tas nu nevienam nav vajadzīgs.

Otrkārt, NATO karaspēku štābi un komandieri ir lieliski informēti par to, ka Krievija neplāno uzbrukt nevienai tuvējai valstij, vienalga, vai tā būtu alianses dalībvalsts vai ne. Kāpēc tad ir jāmuļķo un jāiebiedē iedzīvotāji ar draudiem no Krievijas puses? Daži politiķi un ģenerāļi (tiesa, lielākoties – pensionēti), valdības kontrolētu izdevumu lappusēs un telekanālos nerimstoši liek paturēt prātā šos draudus.

NATO būtības politiskais elements

Tā izpaužas NATO otrā – politiskā būtība, visaptveroša un daudz nozīmīgāka nekā militārais aspekts. Organizācijas ietekmes politiskais elements ir daudz plašāks nekā militārais. Te slēpjas galvenais konflikts ar Krieviju, un spriedze saglabājas šajā jomā. Taču ir daudz vienkāršāk pierunāt iedzīvotājus saskatīt kara draudus nekā mazticamo politisko risku. Neapšaubāmi, arī NATO organizēto manevru scenārijos izmantots politiskais elements.

Protams, arī militāros jautājumus nevajadzētu novērtēt pārāk zemu. Liela nozīme ir sabiedroto kopēja darba apgūšanai, un vēl nozīmīgāki ir militārās sadarbības treniņi rotas un bataljona līmenī apstākļos, kas maksimāli pietuvināti reālitātei. Jāpiebilst, protams, ka situācija nav pietuvināta militāram konfliktam ar Krieviju – kodollielvalsti. Tādā gadījumā vajadzētu apsvērt dažadas pretinieka mērogam un potenciālam atbilstošas situācijas.

Tātad Baltijas valstu un dažu citu valstu bruņotie spēki ir pietiekami sagatavoti, lai piedalītos misijās, taču iespējamam bruņotam konfliktam ar Krieviju tie lielākoties nav apmācīti un nodrošināti ar tehniku. Vienlaikus sabiedrības acīs tiek radīts iespaids, ka manevri paredzēti, lai sagatavotos aizsardzībai Krievijas iespējama uzbrukuma gadījumā.

Bezjēdzīgi pārgājieni

NATO pūlas parādīt sevi dažādos rakursos: kopējas mācības, gaisa telpas patrulēšana ar puseskadriļām un, visbeidzot, amerikāņu kavalēristu pulka pārgājiens cauri dažu NATO dalībvalstu teritorijai līdz Tapas karabāzei Igaunijā, lai piedalītos manevros Saber Strike. Šis nogurdinošais maršs tika organizēts politiskiem mērķiem. Tā bija savdabīga izrāde ar nosaukumu "Militārās palīdzības ierašanās briesmu gadījumā". Ja patiešām atgadītos īsta nelaime un patiešām būtu vajadzība paspēt kaut kur ierasties laikus, nevienam ne prātā neienāktu sūtīt karavīrus tādā pārgājienā.

NATO un Krievijas militārās sadursmes situācijā bojā ietu gan tie, kas varētu atnākt palīgā, gan arī tie, kam šī palīdzība būtu vajadzīga.

Maskava neizturas atbilstoši scenārijam

Agrāk uz tādām mācībām Krievijas valdība reaģēja neadekvāti, bet pēdējā laikā tās attieksme ir kļuvusi daudz mierīgāka. Bet NATO gaida no Krievijas atbildes darbības, ko izmantot politiskiem mērķiem. Maskavas miers aliansi neapmierina. Saskaņā ar scenāriju tai vajadzētu draudēt, protestēt un rīkot atbildes akcijas. Tikai ne klusēt.

Tātad ir jārada jauni spriedzes perēkļi, lai krievi būtu spiesti reaģēt. Manuprāt, būtu jāatsauc atmiņā Borodinas kauja un Napoleona saruna ar kādu pulkvedi. Napoleons vaicāja: "Ko dara krievi?" "Stāv uz vietas," – atbildēja pulkvedis. Napoleons saskaitās: "Ko, vai vēl sagribējuši? Sadodiet viņiem!"

Bruņošanās sacensību spriedze

Kādi faktori liek veidoties situācijai, ko pašlaik vērojam? Viens no galvenajiem ir gigantiskā finanšu un ekonomikas masa, tātad arī militāri rūpniecisko kompleksu "kustības" inerce. Pasaulē ir sakrājies milzīgs daudzums ieroču. Oficiāli kodolieroči pieder sešām valstīm. Divas no tām – Krievija un ASV – ir tik spēcīgas, ka katra no tām spēj pārvērst drupās visu pasauli. Milzīgās un modernās armijas tikai ar grūtībām izdodas samazināt, nemaz nerunājot par to likvidāciju.

Bruņošanās sacensības, kurās uz īsu brīdi bija iestājies starpbrīdis, ir atsāktas ar jaunu spēku, un ir gandrīz neiespējami tās apturēt pašreizējos apstākļos. Saspīlējums aug arī tāpēc, ka bruņošanās sacensībās iesaistījušās ne vien Krievija un NATO bet arī jaunās, strauji augošās valstis. Dzīļās pretrunas valstu starpā izdodas pārvarēt ar milzīgām grūtībām.

Autora uzskati var nesakrist ar redakcijas viedokli.

546
Pēc temata
Jenss Stoltenbergs pārmet Krievijai atkāpšanos no vienošanās
Samita kaislības: NATO cīnās par budžetu
NATO ir jāpārtrauc centieni izspiest Krieviju no pasaules kartes

Kāpēc Rietumus neapmierina situācijas noregulēšana Kalnu Karabahā

8
(atjaunots 17:27 24.11.2020)
Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses.

Francijas ārlietu ministrs padalījās humanitārās misijas detaļās, kuru viņa valsts organizēja palīdzībai Kalnu Karabahas iedzīvotājiem. Runa ir par ķirurgu misijas un medicīniski ķirurģiskā aprīkojuma nosūtīšanu uz reģionu, raksta RIA Novosti materiālā Irina Alksnis.

Savukārt ASV vispār iztika ar 5 miljonu dolāru piešķiršanu Sarkanā Krusta Starptautiskajai komitejai un citām nevalstiskām organizācijām, kuras sniedz palīdzību nesenā konflikta saasinājuma dēļ cietušajiem cilvēkiem.

Acīmredzams Parīzes un Vašingtonas entuziasma trūkums saistībā ar Karabahas konflikta noregulēšanu – gan retorikā, gan rīcībā – apstiprina Sergeja Lavrova sacītā patiesīgumu, kurš pieminēja viņu "aizskartās pašcieņas" demonstrāciju.

To pašu sacīja arī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, kurš ironiski atzīmēja, ka ASV un Francija "lai arī novēloti, taču arī izteica savu pozitīvo attieksmi" pret panākto vienošanos.

Un, tradicionāli, pavisam neizvēlējas vārdus situācijas aprakstīšanai Ankara. Turcijas prezidenta preses sekretārs paziņoja, ka Rietumi NATO un ES personā 30 gadu laikā izrādījās joprojām nespējīgi izvirzīt "konkrētus un reālistiskus piedāvājumus" Karabahas konflikta atrisināšanai, kamēr Krievija un Turcija spēja "panākt savstarpēju sapratni".

Par to, ka vienošanās par Kalna Karabahu izrādījās sāpīgs zaudējums Rietumiem – sevišķi, ASV un Francijai, kuras kopā ar Krieviju ir šī konflikta mierīga noregulēšanas ceļu meklēšanas EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētājas, – sāka rakstīt uzreiz.

Ja tic The National Interest žurnālistiem, šoreiz Rietumiem pagadījās nogulēt vispār visu. Tiem kļuva par negaidītu notikumu gan karadarbību atjaunošanās, gan parakstītā vienošanās, kurš paredzēja Krievijas miernešu ievešanu reģionā. Izdevums uzvēla vainu par notikušo Amerikas izlūkdienestiem, kuri, saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju, pat nespēja iegūt informāciju par Putina un Erdogana pārrunām. Savukārt par rezultātu kļuva jūtams ASV pozīciju kritums reģionā.

Taču dzīvē situācija ir vēl sliktāka, jo pozīcija "izlūkdienesti slikti pastrādāja" ļauj piesegt daudz vērienīgāku ASV izgāšanās raksturu visā šajā stāstā.

Karabahas konflikta noregulēšana, neraugoties uz salīdzinoši lokālu konflikta raksturu, iezīmē principiāli jaunu izmaiņu posmu, kuras piedzīvo globālā politiskā sistēma. Šī nebija pirmā reize, kad Savienotās Valstis un Eiropa izrādījās nevajadzīgi un nevēlami partneri vienlaikus visām iesaistītajām pusēm.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Svarīgākais rietumu hegemonijas marķieris pēdējo 30 gadu laikā bija to visuresamība un visaptverošais pieprasījums. Jebkurā situācija, jebkurā konfliktā – pat lielā mērā iekšpolitiskos konfliktos visdažādākās valstīs – vienmēr atradās spēki, kuri apelēja uz Rietumiem, vērsās pie tiem pēc atbalsta, rēķinājās ar palīdzību un nereti saņēma to vienā vai otrā veidā.

Kā uzskatāmāko paraugu šādai pieejai var atsaukt atmiņā epizodi Krimā 2014. gada pavasarī, kad Ukrainas karavīri centās "ieņemt" Krievijas militāro objektu ar kliedzieniem "Amerika ir ar mums". Tas, protams, izskatās smieklīgi, bet tai pat laikā ļoti precīzi atspoguļo ievērojama cilvēku skaita, tai skaitā augstāko amatpersonu, domu gājienu uz visas planētas – no Baltkrievijas līdz Venecuēlai, no Sīrijas līdz Honkongai.

Turklāt šādu lietu kārtību Rietumi mērķtiecīgi atbalsta, kuri, protams, ir ieinteresēti turpināt būt "patiesība pēdējā instancē" un paturēt, ja ne kontrolpaketi, tad vismaz veto tiesības katrā pasaules problēmā un konfliktā. Tas, jāsaka, ir viens no to ģeopolitiskās dominēšanas pamatakmeņiem.

Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses. Tas vēl vairāk iespaido, jo pārrunu process noteikti nebija vienkāršs, kas atspoguļojās arī iesaistīto galvaspilsētu oficiālajos paziņojumos, kuri brīžiem savstarpēji bijā ļoti asi.

Taču tā vietā, lai pēc pasaulē ierastās tradīcijas iesaistītu ASV vai Eiropu savas pozīcijas pastiprināšanai, visi draudzīgi pieturējās pie pārliecības "paši savā starpā tiksim skaidrībā".

Un patiešām tika skaidrībā – jau post factum informējot Rietumus kopā ar pārējo pasauli par panākto un pat jau uzsākto vienošanu īstenošanas faktu.

Tādējādi tika nodarīts nopietns trieciens vēl vienam ASV ietekmes stūrakmenim un pretenzijām uz īpašo statusu pasaules sistēmā. Un prakse rāda, ka pēc pirmā mēģinājuma – turklāt tik veiksmīga – obligāti sekos citi.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka amerikāņi izvēlas norakstīt notikušo uz nejaušu savu izlūkdienestu izgāšanos. Tas ir vienkāršāk un ērtāk, nekā apzināties un vēl jo vairāk publiski atzīt, ka patiesībā konflikta noregulēšana Kalnu Karabahā nozīmē kārtējo tektonisko nobīdi pasaules politiskajā sistēmā, kura pakāpeniski atņem Savienotajām Valstīm un kopumā Rietumiem ekskluzīvo statusu tajā.

8
Tagi:
Kalnu Karabaha, Rietumi
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Karabaha: Krievijas mierneši atmīnējuši Lačinas koridoru
Turcijas mierneši Karabahā: būt vai nebūt
No kara Karabahā varēja izvairīties: atklāta saruna ar Vladimiru Putinu
Karabaha pēc kara: degošas mājas, pamests bruņojums un mierneši
Miernešu spēki

Miernešu operācijas reitings Kalnu Karabahā

15
(atjaunots 10:45 24.11.2020)
Krievijas karavīru dislokācija minimizē konflikta militāra risinājuma risku un ļauj Azerbaidžānas un Armēnijas vadība atgriezties pie pārrunu galda, bet vietējiem iedzīvotājiem – savās mājās.

Misija demonstrē Krievijas ārpolitikas augsto efektivitāti, kā arī Krievijas Bruņoto spēku nevainojamo organizāciju un cīņas gatavības augsto līmeni, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Miernešu spēki konflikta zonā nivelē pretinieku bruņotas konfrontācijas risku. Krievijas GKS kara transporta lidmašīnas vēl joprojām nogādā konflikta zonā 15. motorizēto strēlnieku brigādes vienības un tehniku – tas ir uzticams stabilitātes garants Dienvidkaukāzā. Kopš operācijas sākuma Stepanakertā un citās apdzīvotās vietās no Armēnijas teritorijas atgriezušies vairāk nekā 4 tūkstoši bēgļu.

Sarežģītā humanitāro uzdevumu kompleksa risināšanai Kalnu Karabahā Starpresoru reaģēšanas centrā strādā Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas vienība un piecas specializētās struktūras, kas nodarbojas ar spridzekļu neitralizācijas, medicīniskās, transporta un sadzīves sagādes jautājumiem un naidīgo pušu samierināšanu.

Novērošanas posteņi, patruļas un  policijas funkciju izpilde drošības zonās "Ziemeļi" un "Dienvidi" ir manāmas ar neapbruņotu aci. Mierneši rūpējas par civilā autotransporta drošu satiksmi Lačinas koridorā, pārbauda automašīnas, lai novērstu ieroču pārvadāšanu. Daudzi operācijas uzdevumi, struktūras, mehānismi un algoritmi nav tik labi saskatāmi. Situācijai Karabahā nav analogu vēsturē un tā izvirza ļoti stingras prasības 15. motorizēto strēlnieku brigādes kareivjiem.

Krievijas Federālais drošības dienests kontrolēs to, kā Armēnija nodrošina transporta satiksmi starp Azerbaidžānas rietumu rajoniem un Nahičevānas Autonomo Republiku (nekavēta pilsoņu, transporta līdzekļu un kravu pārvietošanās abos virzienos). Krievijas valdība segs ar miernešu darbību saistītos izdevumus. Jāpiebilst, ka tāda operācija izmaksā simtiem miljonu dolāru gadā (personālsastāva uzturēšana, tehnikas ekspluatācija, degvielas patēriņš), taču drošība Dienvidkaukāzā nav ar naudu mērāma.

Operācijas nozīme ir milzīga, reitings – ārkārtīgi augsts. Lai arī ANO mērogā Krievijas misija Karabahā nav plašākā, tomēr tai ir milzīga nozīme stabilitātei Dienvidkaukāzā un Kaspijas reģionā.

Tuvākās ārvalstis

Krievijas mierneši daudz izdarījuši, lai stiprinātu drošību pēcpadomju teritorijā – Abhāzijā, Dienvidosetijā, Tadžikistānā, Piedņestrā. Tomēr nesenie traģiskie notikumi Kalnu Karabahā liecina, ka bruņoto konfliktu potenciāls NVS valstīs saglabājas. Piemēri ir visu acu priekšā.

Nesen Moldovas jaunievēlētā prezidente Maija Sandu paziņoja, ka nepieciešams izvest Krievijas karavīrus no Piedņestras. Iespējams, viņa ir aizmirsusi, ka tas ir vienīgais reģions Austrumeiropas teritorijā, kur pēc miernešu kontingenta ievešanas 1992. gadā saskaņā ar atbilstošu vienošanos tika pielikts punkts karadarbībai un tā nav atsākusies jau 28 gadus.

© Sputnik / Aram Nersesyan

Piedņestrā dislocēta Krievijas BS Operatīvā grupa. Viens no tās galvenajiem uzdevumiem ir milzīgā un ļoti bīstamā vecās munīcijas arsenāla (vairāk nekā 20 tūkstoši tonnu) apsardze netālu no Kolbasnas apdzīvotās vietas (90. gadu sākumā šurp nogādāja padomju karaspēka munīcijas krājumus no Vācijas, Ungārijas un Polijas). Nav iespējams likvidēt arsenālu uz vietas, arī izvest būtu grūti – būtu vajadzīgi aptuveni 2500 vagoni, pie tam 57% munīcijas vairs nav pārvietojami. Ja krievu kareivji aizies, stāvoklis Moldovā kļūs sprādzienbīstams – vistiešākajā nozīmē. Cerēsim, ka pragmatiska pieeja gūs virsroku.

Gribētos pieminēt miernešu efektivitāti Centrālāzijas virzienā. atgādināšu: 1993. gadā Krievija, Kazahstāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna parakstīja lēmumu par Kolektīvo miernešu spēku (KMS) izveidi. Tie kļuva par stabilitātes stūrakmeni reģionā. Toreiz KMS iekļāvās Krievijas 201. motorizēto strēlnieku divīzija un pārējo valstu vienības. Kopīgiem spēkiem miernešiem tajā pašā gadā izdevās nivelēt bruņoto konfliktu Tadžikistānā. Republikā palika Krievijas FDD robežsardzes dienesta operatīvā grupa, bet 2005. gadā uz 201. motorizēto strēlnieku divīzijas bāzes Tadžikistānā veidojās 201. Krievijas armijas bāze, pēc būtības – mierneši.

Krievijas Federācija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle līdz ar citām valstīm ir atbildīga par mieru visā pasaulē. Valsts novērš un likvidē starpnacionālos un iekšējos konfliktus pēcpadomju teritorijā un citās valstīs autonomu misiju, ANO spēku un KDLO kontingenta sastāvā.

No Dienvidslāvijas līdz Angolai

Krievijas mierneši guvuši vērā ņemamu pieredzi – no ANO militāro novērotāju skaita viedokļa valsts iekļāvusies pirmajā desmitā.

Šada veida misijas tiek relatīvi dalītas divās kategorijās – miera uzturēšana un pušu piespiešana ievērot mieru ar spēku. Atbilstoši stāvoklim konflikta zonā, miernešu spēku prioritārie uzdevumi un darbības, operācijas statuss var mainīties. Piemēram, 2008. gada augustā miera uzturēšanas operācija Gruzijas-Dienvidosetijas konflikta zonā pārvērtās par operāciju, kas piespieda Gruziju ievērot mieru (pēc Gruzijas lēmuma sākt karadarbību un uzbrukuma Krievijas miernešu postenim).

Smago pieredzi Krievijas karavīri paplašina jau kopš 1992. gada, kopš ANO operācijām Dienvidslāvijā (1992.-2003.gg.), kur Krievijas kontingents sasniedza 1600 cilvēkus. Vēlāk līdzīgi uzdevumi tika risināti Angolā, Libērijā, Mozambijā, Kotdivuārā, Ruandā, Burundi, Etiopijā, Sudānā, Čadas Republikā un Centrālāfrikas Republikā. Katrai misijai ir savas īpatnības, atkarīgas no konflikta līmeņa, militārās pretdarbības riska drošības zonā, piesaistāmo spēku skaita, loģistikas un rotācijas īpatnībām, vietējo iedzīvotāju mentalitātes un klimata apstākļiem. Kareivji spiesti ātri pielāgoties "nestabila" miera stāvoklim svešā valstī un pastāvīgi būt cīņas gatavībā visa komandējuma laikā. Parastais rotācijas cikls veido sešus mēnešus, un tas ir skarbs miernešu fiziskās izturības un gara spēka pārbaudījums. Novērotāju misijas ir gandrīz neapbruņotas, operācijas ar miernešu spēku dalību pārsvarā ir viegli bruņotas.

Šogad Krievijas mierneši piedalās deviņās ANO misijās: Rietumsahārā (MINURSO), CĀR (MINUSCA), Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO), Kiprā (UNFICYP), Sudānā (UNISFA), Kosovā (UNMIK), Sudānas dienvidos (UNMISS), Tuvajos Austrumos (UNTSO) un Kolumbijā (UNVMC). To vidū lielākā ir ANO un Āfrikas savienības miernešu operācija Sudānā (vairāk nekā 20 tūkstoši kareivju). Neskatoties uz eksotisko ģeogrāfiju, tas ir smags darbs ar pastāvīgu dzīvības risku. Ik gadus visā pasaulē iet bojā aptuveni 100 mierneši. Pārsvarā tas notiek mērķtiecīgu uzbrukumu rezultātā.

15
Tagi:
aizsardzība, bruņotie spēki, mierneši, Kalnu Karabaha, Krievija, ANO
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Spriedze Karabahā – mēģinājums iesaistīt Krieviju karā Kaukāzā
Krīze Karabahā un dronu pielietojuma pieredze Sīrijā
Septiņi tūkstoši eiro par nāvi – Kalnu Karabaha var kļūt par teroristu "Meku"