Krievijas neatkarība: process un rezultāts. Foto no arhīva

Krievijas neatkarība: process un rezultāts

90
Rostislavs Iščenko
Starptautiskās ziņu aģentūras "Rossija segodņa" komentators Rostislavs Iščenko Krievijas neatkarības dienā grima pārdomās, ko Krievijas Federācija sasniegusi kopš savas suverenitātes deklarācijas.

Krievijas diena tiek svinēta 12. jūnijā. No 1992. līdz 2002. gadam šie svētki tika dēvēti par "Krievijas Federācijas valstiskās suverenitātes deklarācijas pieņemšanas dienu". Taču tautā to sauc neoficiāli, taču precīzi – "Krievijas Neatkarības diena", stāsta Rostislavs Iščenko.

Neatkarības deklarāciju parāde

Jāsaka, ka tikai Baltijas valstis, kas savu pirmskara valstiskumu atjaunoja 1990. gada pavasarī, neatkarību pasludināja ātrāk nekā KPSFR. Krievijas deklarācija tika pieņemta 1990. gada jūnijā. Pārējās republikas savu suverenitāti pasludināja 1991. gadā, kad kļuva skaidrs – PSRS ir mirusi.

Pie tam vietējās elitārās aprindas, norādot uz Krievijas piemēru, reklamēja paši savas neatkarības deklarācijas, ko ne īpaši atbalstīja iedzīvotāji – tajā pašā 1991. gadā viņi masveidā balsoja par PSRS saglabāšanu.

"Paskat, — viņi teica, — Maskava pieņēma deklarāciju par valsts suverenitāti un tagad var sākt pārrunas par jauno savienību no spēka pozīcijas – kā suverēna valsts. Mums arī ir vajadzīgs tāds pats statuss, tad pārrunas ritēs vienkāršāk."

Protams, viņi meloja. Tomēr tauta ticēja. Tāpat kā ticēja tam, ka dzīves līmenis kāps kalnā, ja katrā republikā paliks tas, ko tajā ražo. Tam ticēja arī Krievijā. Nevarētu teikt, ka tauta visiem spēkiem būtu atbalstījusi Krievijas suverenitātes ideju, taču iebilst arī neiebilda. Valdīja uzskats, ka dzīves līmenis Krievijā strauji celsies, ja tiks pārtraukta "republiku barošana".

Pirmajā suverenizācijas posmā naivā ticība neattaisnojās nevienā pēcpadomju valstī.

Tomēr pēc 2000. gada Krievija un Kazahstāna bija vienīgās pēcpadomju valstis, kurās salīdzinājumā ar PSRS materiālā labklājība patiešām pieauga. Tas bija īpaši labi manāms Krievijā, ņemot vērā infrastruktūras apsteidzošo attīstību.

Taču labklājība nāca smagi un maksāja ne vienu vien miljonu bijušo PSRS, tostarp arī Krievijas pilsoņu dzīvību. Depopulācija Krievijā sākās 1994. gadā, un apturēt to izdevās tikai 2011. gadā.

Desu arguments

Tātad Krievijas suverenitātes pirmie rezultāti, ko varam konstatēt:

1.    PSRS republiku elite saņēma papildu argumentāciju par labu PSRS sagrāvei.

2.    Sarežģīts divdesmit gadus ilgs periods, kas nesa ekonomisko sagrāvi un tādus demogrāfiskos zaudējumus, ko nav izdevies kompensēt ne ar dabiskā pieauguma palīdzību, ne pēc krievu (un ne tikai krievu vien) migrācijas no bijušajām padomju republikām, ne arī pēc Krimas un Sevastopoles atgriešanās Krievijas sastāvā 2014. gadā, kas dāvāja valstij gandrīz divus miljonus jaunu pilsoņu. Šogad Krievijas iedzīvotāju skaits vēl joprojām ir par diviem miljoniem mazāks nekā tas bija pieauguma augstākajā punktā 1993. gadā, kad tas pārsniedza 148,5 miljonus cilvēku.

3.    Krievijas pilsoņu labklājības izaugsme salīdzinājumā ar PSRS laikiem. Ekonomiskā izaugsme XXI gs. pirmajā desmitgadē, gandrīz pašpietiekamas ekonomikas izveide, kas spēj (nepieciešamības gadījumā) nodrošināt stabilas izaugsmes prasības pat pilnīgas autarkijas apstākļos.

Tādējādi varam konstatēt, ka zināmā mērā ir sasniegta "desu suverenitātes" piekritēju tēze par to, ka Krievijā sāksies laba dzīve, ja republikas tiks pamestas.
Krievija ir pārdzīvojusi lielus demogrāfiskos un ekonomiskos zaudējumus, taču neapšaubāmi piedāvā veiksmīgāko (tostarp arī no pilsoņu komforta viedokļa) valsts projektu pēcpadomju telpā.

Armija un robežas

Tie nebūt nav visi 90. gadu sākumā sāktās suverenizācijas rezultāti. Pamēģināsim novērtēt PSRS iziršanas ģeopolitiskās un militāri stratēģiskās sekas.
Mēs ieraudzīsim, ka republiku zaudējums ir nopietni vājinājis Krievijas militāro drošību un palielinājis izdevumus, kas nepieciešami, lai uzturētu bruņotos spēkus, kas varētu efektīvi sargāt valsts teritoriju.

Krima. Foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Мальгавко

Salīdzinājumā ar PSRS periodu iedzīvotāju skaits ir krities gandrīz divkārt, līdz ar to arī bruņoto spēku skaits ir trīskārt samazinājies. Pie tam robežas, kas agrāk veda pa upēm, kalniem un jūrām, vēl joprojām ir tikpat garas, un tās tikpat kā nemaz nesargā dabiski šķērši. Valsts robežu apsardzei un stabilitātes uzturēšanai draudzīgajās valstīs Krievija ir spiesta uzturēt savas kara bāzes Tadžikistānā un Armēnijā. Līdzīgas bāzes bija arī Gruzijā, pirms Saakašvili režīms nepieprasīja Krievijas armiju iziešanu no valsts.

Pirms Sevastopole un Krima atgriezās Krievijas sastāvā, galvenā bāze Sevastopolē un citas bāzes vietas Krimā, ko izmanto Melnās jūras flote, atradās citas valsts teritorijā. Rezultātā valsts bija spiesta atvēlēt papildu līdzekļus atbilstošu bāžu nomai, turklāt Krievijas ārpolitisko manevru iespējas attiecīgajos reģionos bija ierobežotas.

Zināmā mērā Krievija bija atkarīga no sabiedrotā, kura teritorijā bija dislocēti bruņotie spēki un kas guva iespēju pieprasīt no Maskavas ne tikai regulārus maksājumus un ekonomiskās privilēģijas, bet arī politisko atbalstu jebkurā konfliktsituācijā.

Jaunās neatkarīgās valsts, kas PSRS laikos veidoja aizsargbarjeru ceļā uz valsts stratēģiskajiem centriem, tagad ir kļuvušas par placdarmu, kurā tiek gatavota agresija pret Krieviju.

Nacionālais jautājums

Padomju Savienības iziršana ietekmēja arī Krievijas Federācijā esošo nacionālo autonomiju augstāko aprindu viedokli. 90. gados, kad centrālā vara Maskavā bija vārga, tikai reta nacionālā autonomija neloloja separātiskus plānus. Vēl vairāk, pastāvēja pat krievu teritoriju "autonomizācijas", piemēram, Urālu, Sibīrijas un citu republiku dibināšanas plāni.

Aiz Krievijas robežām palika vairāki desmiti miljonu krievu. Lielākā daļa no viņiem juta diskomkfortu, ņemot vērā to, ka gandrīz visas pēcpadomju valdības īstenoja nacionālistisku politiku. Nacionālās elites locekļi baidījās no tā, ka lielas krievu kopienas kādreiz varētu kļūt par argumentu kādu teritoriju atgūšanai vai pat visas jaunizveidotās valsts iekļaušanai Krievijas sastāvā. Tās īstenoja krievu izspiešanas (dažos gadījumos pat ar genocīda elementiem) un/vai dažādu formu asimilācijas politiku.
Rezultātā vairāki miljoni krievu atgriezās Krievijā, tātad bija nepieciešams noteikt viņu statusu, palīdzēt iekārtoties un sameklēt darbu atbilstošajā specialitātē. Tas prasīja papildu līdzekļus no budžeta.

Jāpiebilst, ka šis process vēl joprojām nav beidzies. Situācija Ukrainā izvēršas tā, ka tuvākā gada laikā iespējams jauns migrācijas vilnis, vēl lielāks nekā 2014. gadā. Runa varētu būt par vairākiem (no trim līdz desmit) miljoniem cilvēku īsā laika sprīdī.

Nacionālajās republikās palika miljoniem krievu. No vienas puses, viņi ir kļuvuši par spriedzes iemeslu atbilstošajās starpvalstu attiecībās.

Dažas pēcpadomju valstis tajās dzīvojošos krievus uzskata par ķīlniekiem, ar kuru palīdzību tās varētu izspiest no Krievijas zināmas privilēģijas.

No otras puses, bijušās PSRS republikas vēl joprojām krievus uzskata par riska faktoru, kas dāvā Krievijai tiesības iejaukties valstu iekšējās lietās.

Zemju savākšana

Krievija patiešām ir kļuvusi par Eirāzijas, it īpaši agrāko padomju republiku integrācijas centru. Taču laikā, kad ekonomiskās intereses veicina pēcpadomju valstu tuvināšanos, politiskie fantomi rada nopietnas grūtības.

Tā kā Krievija ir no militārā un ekonomiskā viedokļa spēcīgākā valsts ar lielāko iedzīvotaju skaitu un turklāt rada saikni bijušo republiku vidū, pats par sevi saprotams, integrācijas procesos tai piešķirta galvenā loma.

Šī loma, kā arī Krievijas objektīvā stratēģiskā interese par tuvāko teritoriju kontroles iespējām, liek tās partneriem bažīties, vai integrācijas process nepārvērtīsies par "jaunu PSRS", kurā to suverenitāte tiks ierobežota par labu Maskavai. Līdz ar to pēcpadomju republiku nacionālajām elitēm ir sniegts stimuls meklēt līdzsvaru, piemēram, flirtējot ar Rietumiem vai vienkārši izvēloties orientāciju uz rietumiem.

Gala iznākums

Pagājušā gadsimta 90. gados notikušās suverenizācijas rezultātā Krievija ir ieguvusi relatīvu vienotību, lai gan par to samaksājusi ar vērā ņemamām teritorijām. Krievija bija spiesta ievērojamus resursus veltīt rūpniecisko uzņēmumu izveidei, lai dublētu tos, kas palika bijušajās republikās un tika iznīcināti, pārprofilēti vai iekļauti citās tehnoloģiskajās ķēdītēs.

Taču galvenais bija tas, ka ievērojami pasliktinājās valsts militāri stratēģiskais stāvoklis. Pie tam nav nekādas iespējas to strauji uzlabot, jo vispārējā situācija neļauj ne atgūt politisko kontroli zaudētajās teritorijās (izņemot dažas jau izmantotās un vēl saglabājušās potenciālās iespējas), ne arī izveidot pietiekami drošas sabiedroto attiecības.

Resursus, kas agrāk tika atvēlēti savienoto republiku attīstības līmeņa "izlīdzināšanai, Krievija pašlaik velta savai militāri stratēģiskajai drošībai.

Pie tam valsts neapšaubāmi nevar garantēt savu drošību PSRS līmenī, jo vienkārša bijušo padomju republiku iznīcināšana un haotizācija automātiski noved pie Krievijas resursu kritiskas pārslodzes. Pat haotizācijas mēģinājumos tiks iesaistīti vērā ņemami spēki un līdzekļi, taču rezultāts būs minimāls.

Tātad Krievijas neatkarība no PSRS ir novedusi pie nelieliem taktiskajiem panākumiem, kas izcīnīti par lielu maksu, un nopietniem stratēģiskajiem zaudējumiem, kuru likvidācija mūsdienu globālās sistēmas apstākļos nav iespējama.

Rezultātā cīņu par globālās sistēmas izmaiņām Krievija ir sākusi, būdama novājināta. Pie tam atrisināt pašreizējās Krievijas problēmas, kuru saknes sniedzas 90. gadu suverenizācijas procesos, ir iespējams tikai apstākļos, ja tiks izcīnīta uzvara globālajā konfrontācijā ar ASV un kolektīvajām rietumvalstīm.

90