Krievijas neatkarība: process un rezultāts. Foto no arhīva

Krievijas neatkarība: process un rezultāts

103
Starptautiskās ziņu aģentūras "Rossija segodņa" komentators Rostislavs Iščenko Krievijas neatkarības dienā grima pārdomās, ko Krievijas Federācija sasniegusi kopš savas suverenitātes deklarācijas.

Krievijas diena tiek svinēta 12. jūnijā. No 1992. līdz 2002. gadam šie svētki tika dēvēti par "Krievijas Federācijas valstiskās suverenitātes deklarācijas pieņemšanas dienu". Taču tautā to sauc neoficiāli, taču precīzi – "Krievijas Neatkarības diena", stāsta Rostislavs Iščenko.

Neatkarības deklarāciju parāde

Jāsaka, ka tikai Baltijas valstis, kas savu pirmskara valstiskumu atjaunoja 1990. gada pavasarī, neatkarību pasludināja ātrāk nekā KPSFR. Krievijas deklarācija tika pieņemta 1990. gada jūnijā. Pārējās republikas savu suverenitāti pasludināja 1991. gadā, kad kļuva skaidrs – PSRS ir mirusi.

Pie tam vietējās elitārās aprindas, norādot uz Krievijas piemēru, reklamēja paši savas neatkarības deklarācijas, ko ne īpaši atbalstīja iedzīvotāji – tajā pašā 1991. gadā viņi masveidā balsoja par PSRS saglabāšanu.

"Paskat, — viņi teica, — Maskava pieņēma deklarāciju par valsts suverenitāti un tagad var sākt pārrunas par jauno savienību no spēka pozīcijas – kā suverēna valsts. Mums arī ir vajadzīgs tāds pats statuss, tad pārrunas ritēs vienkāršāk."

Protams, viņi meloja. Tomēr tauta ticēja. Tāpat kā ticēja tam, ka dzīves līmenis kāps kalnā, ja katrā republikā paliks tas, ko tajā ražo. Tam ticēja arī Krievijā. Nevarētu teikt, ka tauta visiem spēkiem būtu atbalstījusi Krievijas suverenitātes ideju, taču iebilst arī neiebilda. Valdīja uzskats, ka dzīves līmenis Krievijā strauji celsies, ja tiks pārtraukta "republiku barošana".

Pirmajā suverenizācijas posmā naivā ticība neattaisnojās nevienā pēcpadomju valstī.

Tomēr pēc 2000. gada Krievija un Kazahstāna bija vienīgās pēcpadomju valstis, kurās salīdzinājumā ar PSRS materiālā labklājība patiešām pieauga. Tas bija īpaši labi manāms Krievijā, ņemot vērā infrastruktūras apsteidzošo attīstību.

Taču labklājība nāca smagi un maksāja ne vienu vien miljonu bijušo PSRS, tostarp arī Krievijas pilsoņu dzīvību. Depopulācija Krievijā sākās 1994. gadā, un apturēt to izdevās tikai 2011. gadā.

Desu arguments

Tātad Krievijas suverenitātes pirmie rezultāti, ko varam konstatēt:

1.    PSRS republiku elite saņēma papildu argumentāciju par labu PSRS sagrāvei.

2.    Sarežģīts divdesmit gadus ilgs periods, kas nesa ekonomisko sagrāvi un tādus demogrāfiskos zaudējumus, ko nav izdevies kompensēt ne ar dabiskā pieauguma palīdzību, ne pēc krievu (un ne tikai krievu vien) migrācijas no bijušajām padomju republikām, ne arī pēc Krimas un Sevastopoles atgriešanās Krievijas sastāvā 2014. gadā, kas dāvāja valstij gandrīz divus miljonus jaunu pilsoņu. Šogad Krievijas iedzīvotāju skaits vēl joprojām ir par diviem miljoniem mazāks nekā tas bija pieauguma augstākajā punktā 1993. gadā, kad tas pārsniedza 148,5 miljonus cilvēku.

3.    Krievijas pilsoņu labklājības izaugsme salīdzinājumā ar PSRS laikiem. Ekonomiskā izaugsme XXI gs. pirmajā desmitgadē, gandrīz pašpietiekamas ekonomikas izveide, kas spēj (nepieciešamības gadījumā) nodrošināt stabilas izaugsmes prasības pat pilnīgas autarkijas apstākļos.

Tādējādi varam konstatēt, ka zināmā mērā ir sasniegta "desu suverenitātes" piekritēju tēze par to, ka Krievijā sāksies laba dzīve, ja republikas tiks pamestas.
Krievija ir pārdzīvojusi lielus demogrāfiskos un ekonomiskos zaudējumus, taču neapšaubāmi piedāvā veiksmīgāko (tostarp arī no pilsoņu komforta viedokļa) valsts projektu pēcpadomju telpā.

Armija un robežas

Tie nebūt nav visi 90. gadu sākumā sāktās suverenizācijas rezultāti. Pamēģināsim novērtēt PSRS iziršanas ģeopolitiskās un militāri stratēģiskās sekas.
Mēs ieraudzīsim, ka republiku zaudējums ir nopietni vājinājis Krievijas militāro drošību un palielinājis izdevumus, kas nepieciešami, lai uzturētu bruņotos spēkus, kas varētu efektīvi sargāt valsts teritoriju.

Krima. Foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Мальгавко

Salīdzinājumā ar PSRS periodu iedzīvotāju skaits ir krities gandrīz divkārt, līdz ar to arī bruņoto spēku skaits ir trīskārt samazinājies. Pie tam robežas, kas agrāk veda pa upēm, kalniem un jūrām, vēl joprojām ir tikpat garas, un tās tikpat kā nemaz nesargā dabiski šķērši. Valsts robežu apsardzei un stabilitātes uzturēšanai draudzīgajās valstīs Krievija ir spiesta uzturēt savas kara bāzes Tadžikistānā un Armēnijā. Līdzīgas bāzes bija arī Gruzijā, pirms Saakašvili režīms nepieprasīja Krievijas armiju iziešanu no valsts.

Pirms Sevastopole un Krima atgriezās Krievijas sastāvā, galvenā bāze Sevastopolē un citas bāzes vietas Krimā, ko izmanto Melnās jūras flote, atradās citas valsts teritorijā. Rezultātā valsts bija spiesta atvēlēt papildu līdzekļus atbilstošu bāžu nomai, turklāt Krievijas ārpolitisko manevru iespējas attiecīgajos reģionos bija ierobežotas.

Zināmā mērā Krievija bija atkarīga no sabiedrotā, kura teritorijā bija dislocēti bruņotie spēki un kas guva iespēju pieprasīt no Maskavas ne tikai regulārus maksājumus un ekonomiskās privilēģijas, bet arī politisko atbalstu jebkurā konfliktsituācijā.

Jaunās neatkarīgās valsts, kas PSRS laikos veidoja aizsargbarjeru ceļā uz valsts stratēģiskajiem centriem, tagad ir kļuvušas par placdarmu, kurā tiek gatavota agresija pret Krieviju.

Nacionālais jautājums

Padomju Savienības iziršana ietekmēja arī Krievijas Federācijā esošo nacionālo autonomiju augstāko aprindu viedokli. 90. gados, kad centrālā vara Maskavā bija vārga, tikai reta nacionālā autonomija neloloja separātiskus plānus. Vēl vairāk, pastāvēja pat krievu teritoriju "autonomizācijas", piemēram, Urālu, Sibīrijas un citu republiku dibināšanas plāni.

Aiz Krievijas robežām palika vairāki desmiti miljonu krievu. Lielākā daļa no viņiem juta diskomkfortu, ņemot vērā to, ka gandrīz visas pēcpadomju valdības īstenoja nacionālistisku politiku. Nacionālās elites locekļi baidījās no tā, ka lielas krievu kopienas kādreiz varētu kļūt par argumentu kādu teritoriju atgūšanai vai pat visas jaunizveidotās valsts iekļaušanai Krievijas sastāvā. Tās īstenoja krievu izspiešanas (dažos gadījumos pat ar genocīda elementiem) un/vai dažādu formu asimilācijas politiku.
Rezultātā vairāki miljoni krievu atgriezās Krievijā, tātad bija nepieciešams noteikt viņu statusu, palīdzēt iekārtoties un sameklēt darbu atbilstošajā specialitātē. Tas prasīja papildu līdzekļus no budžeta.

Jāpiebilst, ka šis process vēl joprojām nav beidzies. Situācija Ukrainā izvēršas tā, ka tuvākā gada laikā iespējams jauns migrācijas vilnis, vēl lielāks nekā 2014. gadā. Runa varētu būt par vairākiem (no trim līdz desmit) miljoniem cilvēku īsā laika sprīdī.

Nacionālajās republikās palika miljoniem krievu. No vienas puses, viņi ir kļuvuši par spriedzes iemeslu atbilstošajās starpvalstu attiecībās.

Dažas pēcpadomju valstis tajās dzīvojošos krievus uzskata par ķīlniekiem, ar kuru palīdzību tās varētu izspiest no Krievijas zināmas privilēģijas.

No otras puses, bijušās PSRS republikas vēl joprojām krievus uzskata par riska faktoru, kas dāvā Krievijai tiesības iejaukties valstu iekšējās lietās.

Zemju savākšana

Krievija patiešām ir kļuvusi par Eirāzijas, it īpaši agrāko padomju republiku integrācijas centru. Taču laikā, kad ekonomiskās intereses veicina pēcpadomju valstu tuvināšanos, politiskie fantomi rada nopietnas grūtības.

Tā kā Krievija ir no militārā un ekonomiskā viedokļa spēcīgākā valsts ar lielāko iedzīvotaju skaitu un turklāt rada saikni bijušo republiku vidū, pats par sevi saprotams, integrācijas procesos tai piešķirta galvenā loma.

Šī loma, kā arī Krievijas objektīvā stratēģiskā interese par tuvāko teritoriju kontroles iespējām, liek tās partneriem bažīties, vai integrācijas process nepārvērtīsies par "jaunu PSRS", kurā to suverenitāte tiks ierobežota par labu Maskavai. Līdz ar to pēcpadomju republiku nacionālajām elitēm ir sniegts stimuls meklēt līdzsvaru, piemēram, flirtējot ar Rietumiem vai vienkārši izvēloties orientāciju uz rietumiem.

Gala iznākums

Pagājušā gadsimta 90. gados notikušās suverenizācijas rezultātā Krievija ir ieguvusi relatīvu vienotību, lai gan par to samaksājusi ar vērā ņemamām teritorijām. Krievija bija spiesta ievērojamus resursus veltīt rūpniecisko uzņēmumu izveidei, lai dublētu tos, kas palika bijušajās republikās un tika iznīcināti, pārprofilēti vai iekļauti citās tehnoloģiskajās ķēdītēs.

Taču galvenais bija tas, ka ievērojami pasliktinājās valsts militāri stratēģiskais stāvoklis. Pie tam nav nekādas iespējas to strauji uzlabot, jo vispārējā situācija neļauj ne atgūt politisko kontroli zaudētajās teritorijās (izņemot dažas jau izmantotās un vēl saglabājušās potenciālās iespējas), ne arī izveidot pietiekami drošas sabiedroto attiecības.

Resursus, kas agrāk tika atvēlēti savienoto republiku attīstības līmeņa "izlīdzināšanai, Krievija pašlaik velta savai militāri stratēģiskajai drošībai.

Pie tam valsts neapšaubāmi nevar garantēt savu drošību PSRS līmenī, jo vienkārša bijušo padomju republiku iznīcināšana un haotizācija automātiski noved pie Krievijas resursu kritiskas pārslodzes. Pat haotizācijas mēģinājumos tiks iesaistīti vērā ņemami spēki un līdzekļi, taču rezultāts būs minimāls.

Tātad Krievijas neatkarība no PSRS ir novedusi pie nelieliem taktiskajiem panākumiem, kas izcīnīti par lielu maksu, un nopietniem stratēģiskajiem zaudējumiem, kuru likvidācija mūsdienu globālās sistēmas apstākļos nav iespējama.

Rezultātā cīņu par globālās sistēmas izmaiņām Krievija ir sākusi, būdama novājināta. Pie tam atrisināt pašreizējās Krievijas problēmas, kuru saknes sniedzas 90. gadu suverenizācijas procesos, ir iespējams tikai apstākļos, ja tiks izcīnīta uzvara globālajā konfrontācijā ar ASV un kolektīvajām rietumvalstīm.

103
Ukraina

Ukraina iestājas NATO? Vai ukraiņi kļūs par placdarmu iebrukumam Krievijā

18
(atjaunots 13:35 07.08.2020)
Pakāpeniska atteikšanās no Kalašņikova automātiem, kopīgas mācības, izlūkinformācijas apmaiņa- Ukrainas politiķus un ģenerāļus ļoti iedvesmojis NATO īpašā partnera statuss.

Pēc viņu domām, tas pamatīgi tuvina iestāšanos aliansē. Par to, kādas perspektīvas patiesībā pavērušās Kijevai, portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Sapņi par spēcīgu aizbildni

Jau janvārī Ukraina lūdza NATO piešķirt īpašā partnera statusu ar paplašinātām iespējām. Jūnijā lūgums tika izpildīts. Kijeva gavilē. Kādas tad īsti ir tās "paplašinātās iespējas"?

Pirmkārt, tās nozīmē dalību Ziemeļatlantijas alianses mācībās, kas Ukrainas BS agrāk bija liegta. Bet tam – ātrāka un padziļināta izlūkošanas datu apmaiņa. Augstākā rada jau ķērusies pie tiesiskās bāzes, tostarp pie atbilstošiem grozījumiem likumā "Par izlūkošanu".

Ukrainas Aizsardzības ministrij pievērsusi uzmanību tam, ka partnerība "ļaus piekļūt mūsdienīgai pieredzei un spēku un līdzekļu prioritārai sertifikācijai". Kijeva varēs ieguldīt savu artavu NATO operāciju plānošanā, Ukrainas speciālistiem būs tiesības ieņemt amatus alianses štābā un citās struktūrās.

Paplašināsies sadarbība kiberdraudu, starptautiskā terorisma un organizētās noziedzības apkarošanā.

NATO īsteno Paplašināto iespēju programmu (Enhanced Opportunities Partner, EOP) no 2014. gada. Toreiz partneru statusu saņēma Zviedlrija, Somija, Austrālija, Gruzija un Jordānija. Galvenais mērķis – pastiprināt bruņoto spēku operatīvo savienojamību. Katrai valstij izvēlas konkrētus pasākumus, ņemot vērā nacionālās vajadzības.

Gatavs placdarms

Kijeva uzskata, ka partnera statuss liecina par "valsts lielo nozīmi visa bloka acīs". Sak, pilnvērtīga iestāšanās aliansē tagad ir garantēta.

Tomēr eksperti, kam RIA Novosti lūdza komentārus, atzīmē, ka tam nav nekāda sakara ar realitāti.

"Ukrainas "drīzā ieiešana" Ziemeļatlantijas blokā ilgst jau vairākus gadus, - konstatēja analītiskā kluba "Valdai" eksperts Artjoms Kurejevs. – NATO pastāvīgi izdomā Kijevai kaut kādus reklāmas gājienus. Spilgts piemērs - paplašināto iespēju partnera statuss. Patiesībā Ukraina vēl ilgi neatbildīs alianses kritērijiem. To ļoti labi saprot gan Briselē, gan Vašingtonā."

Ukrainas oficiālie dati liecina, ka valsts izdevumi aizsardzībai atbilst prasībām – 5,4% no IKP (2019. gadā). Tomēr UBS, pēc speciālistu domām, nekādi neiederas NATO.

"Tiesa, tā nav galvenā problēma. Daudz svarīgāk ir tas, ka NATO neuzņem valstis ar neatrisinātām teritoriālajām problēmām un gruzdošiem konfliktiem, - uzsvēra Kurejevs. – Kijeva aliansei nav vajadzīga. Briselei tāpat pietiek galvassāpju, piemēram, ar tiem pašiem grieķiem un turkiem. Arī Berlīnes un Vašingronas pretrunas neuzlabo situāciju."

Acīmredzamsa ir arī cita nianse: partnera statuss Ukrainai piešķirts savtīgiem nolūkiem. Militāro zinātņu doktors Konstantīns Sivkovs ir pārliecināts, ka tas automātiski paredz alianses militārā kontingenta dislokāciju valstī.

"Tagad viņi varēs sākt karadarbību no Ukrainas teritorijas, - paskaidroja eksperts. – Turklāt bez jebkādām saistībām no NATO puses. Tas ir, hipotētiskas agresijas gadījumā Kijevu neaizstāvēs. Tātad noteikumi ir visnotaļ ellišķīgi. UBS ļaus piedalīties mācībās, sniegt palīdzību. Kā Gruzijai. Taču viņus alianse neuzņēma. Mēs atceramies ar ko viss beidzās, kad Tbilisi uzbruka Dienvidosetijai – NATO pat pirkstu nepakustināja."

Nezaudē cerības

Un tomēr pēcmaidana Ukraina visiem spēkiem tiecas iestāties aliansē. Jau 2014. gada decembrī Augstākā rada apstiprināja divu likumu grozījumus, atsakoties no ārusbloku valsts statusu un apsolīja nodrošināt Bruņoto spēku atbilstību NATO. Krievijas Ārlietu ministrija uzskata, ka par NATO partneri Kijeva kļuvusi tikai politisku iemeslu dēļ.

"Lai ko NATO runātu par šo lēmumu, politiskais zemteksts ir nepārprotams – apstākļos, kad Kijeva atklāti sabotē Minskas protokolu izpildi, par ko pati alianse vairākkārti ieteikusies. Kijeva turpina karu Donbasā. To vienkārši nevar vērtēt citādi, kā vien Ukrainas valdības destruktīvā kursa mērķtiecīgu atbalstu," teica Krievijas ĀM oficiālā pārstāve Marija Zaharova.

Viņa piebilda, ka Ukrainas jaunais statuss NATO nekādi neietekmēs bruņotā konflikta noregulēšanu valsts dienvidrietumos.

Pie tam Maskava pastāvīgi pievērš uzmanību Kijevai sniegto augošo militāro palīdzību no ASV. Piemēram, ASV aizsardzības budžeta 2021. gadam projekts paredz desmitiem miljonu dolāru bruņojuma piegādēm Ukrainai.

"Plānots pat uzstrādāt programmu UBS attīstības kompleksam atbalstam, - precizēja ĀM. – Acīmredzot, ASV ir noskaņotas izmantot NATO partnera ar paplašinātām iespējām statusa piešķiršanu Ukrainai, lai stiprinātu savu ietekmi valsts aizsardzības sektorā. Vašingtona vienmēr aktīvi mudināja Kijevu reformēt bruņotās struktūras un nodrošināt militārās rūpniecības kompleksa pāreju pie NATO standartiem."

Pēc būtības, ar tamlīdzīgiem soļiem Vašingtona atbalsta "kara partiju" Kijevā un atbalsta Ukrainas valdības soļus: Minskas protokolu sabotāža un karadarbības turpināšana Donbasā.

18
Tagi:
uzbrukumi, NATO, Krievija, Gruzija, Ukraina
Pēc temata
Tramps aicina Eiropu nežēlot naudu Ukrainai
Bloķēt Krimu. ASV nopietni ķērušās pie Melnās jūras
Latvija sveic Ukrainu ar integrāciju, eksperti uzskata, ka tā neredzēs NATO 20 gadus
(OTRK) Iskander

Jauni sveicieni NATO: "Iskander" pielāgosies mērķiem jūrā

22
(atjaunots 13:26 07.08.2020)
Krievija stiprina nacionālo un starptautisko drošību, piesedzot ar raķešu kompleksiem "Iskander" savas sauszemes un jūras robežas.

Stratēģija ir loģiska: jo vairāk raķešu kompleksu un iespējamā kaitējuma potenciālajam agresoram, jo stabilāks ir miers Eiropā un Āzijā, norāda militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Avīzes "Izvestija" informācijas avots Krievijas Aizsardzības ministrijā atklāja, ka operatīvi taktiskie raķešu kompleksi (OTRK) "Iskander" tiks izmantoti triecienam pa pretinieka jūras desantu un kuģiem. Sauszemes spēku raķešu brigādes sākušas apgūt jūras kauju taktiku. Komplekss pretinieka desanta atvairīšanai jau tehnoloģiski ir gatavs.  OTRK "Iskander M" atšķiras darbības rādiusa un precizitātes ziņā. Analogu tam nav visā pasaulē.

"Iskander" šaušanas mācības jūrā notika 20. jūlijā KF Bruņoto spēku Dienvidu kara apgabala raķešu grupējuma pēkšņās pārbaudes laikā. OTRK nosacīti likvidēja militārās tehnikas grupu, tai izsēžoties krastā no desanta kuģiem, un neļāva nosacītā pretinieka jūras desantam ieņemt Melnās jūras krastu.

Integrācijā ar bruņoto spēku kontroles automatizēto sistēmu "Iskander" krasta aizsardzības dziļumā spēj reālā laika režīmā saņemt informāciju par mērķiem no aviācijas, flotes, izlūkiem, bezpilota lidaparātiem un  apšaudīt kustīgus mērķus jūrā (ar pretinika kuģu kursa un ātruma korekciju). OTRK "Iskander M" raķetes nespēj pārtvert nekādas esošās un perspektīvās PRA sistēmas. Tās pārvar 500 km 4 minūšu laikā, pie tam kaujas galviņas 9M728 vai R-500 novirzās no mērķa ne vairāk kā par vienu metru. Sadraudzībā ar krasta raķešu kompleksiem "Bal" un "Bastion" (attālums jūrā – 260 un 350 km atbilstoši), spēcīgākais "Iskander" spēj nostiprināt ešelonēto aizsardzību un padarīt Krievijas jūras robežas patiešām nepieejamas.

Iepriekš Krievijas AM ziņoja, ka ar OTRK "Iskander M" tiks apbruņotas visas desmit raķešu brigādes un plānots savormēt vēl trīs. Krievijas aizsardzības rūpniecība laiž klajā divus brigāžu komplektus gadā. vienlaikus tiek modernizēti "Iskander" ar mērķi celt kompleksu efektivitāti.

Kuģu apšaude

Par Krievijas krasta aizsardzību atbild Baltijas, Ziemeļu, Klusā okeāna, Melnās jūras flotes un Kaspijas flotiles kara kuģi, jūras aviācija un krasta spēki. Liela loma ir mobilajiem pretkuģu raķešu kompleksiem "Bal" un "Bastion". Laika gaitā ierinda krastā kļūst "blīvāka". Piemēram, 2019. gadā Baltijas flote saņēma pati savu tanku pulku – aizsardzībai no desanta, bet Melnās jūras floti nostiprina trešais gaisa desanta pulks Krimā.

Neordinārais lēmums – piesaistīt krasta aizsardzībai Sauszemes spēku raķešu brigādes ar kompleksiem "Iskander M" ļauj operatīvi paplašināt Krievijas precīzo ieroču potenciālu jūras karadarbības arēnā.

Saskaņā ar izstrādātāja datiem, Krievijas raķešu brigādes komplektu veido 51 mašīna, ieskaitot 12 starta iekārtas, 12 transporta-pielādēšanas, 11 štāba un 14 sagādes mašīnas. Tātad divu minūšu laikā brigāde var palaist 24 raķetes (līdz atkārtotai pielādēšana). Pastiprinātās brigādes zalve – 32 raķetes. Jo lielāku skaitu mērķu "Iskander" likvidēs jūrā, jo mazāk Krievijas karavīriem nāksies karot krastā. Tās nav liekas raizes, jo domājamā pretinieka mūsdienu uzbrukuma taktika paredz dažādus jūras desanta variantus (Baltija ir īpaši bagāta ar tamlīdzīgām NATO mācībām). Tiek izspēlēts desants neiekārtotā krastā un jūras kājnieku aizhorizonta izsēdinašana no desanta kuģiem – ātrgaitas kuteros un helikopteros ar eskorta  triecina kuģu un aviācijas atbalstu. "Iskander M" masveida trieciens 500 km attālumā var izjaukt tamlīdzīgu pretinieka operāciju pašā sākumā. Pie tam OTRK komandas var tikpat efektīvi atbalstīt arī Krievijas jūras kājnieku darbības.

Ne velti kompleksu "Iskander M" dalība mācībās vienmēr īpaši kaitina NATO vadību – tai nav nekā, ko likt pretī. Un tagad alianse saņem jaunus sveicienus – jūrā. Modernizētie "Iskander" kompleksi un jūras mērķiem pielāgotās raķetes ar palielinātu darbības rādiusu ("Rosteh" apsolīja) ļaus manāmi ierobežot NATO Jūras spēku provokatīvo aktivitāti un stiprināt starptautisko drošību Krievijas robežu perimetrā. Jāpiebilst, ka Krievija nevienu neapdraud, tā tikai asimetriski atbild uz Rietumu naidīgajiem soļiem, adekvāti reaģē uz Rietumu militārā bloka augošo trieciena potenciālu Baltijas un Melnās jūras reģionā. Ja alianse pārtrauks dislocēt Krievijas robežu tuvumā nepārprotami pret Krieviju vērstas PRA pozīcijas un jaunas militārās bāzes, "Iskander" demonstrēs savas unikālās iespējas tikai poligonos.

Neatvairāma kvaziballistika

OTRK "Iskander M" ir paredzēts neliela izmēra un teritorijā izkliedētu mērķu precīzai likvidācijai ar vairāku tipu kaujas galviņām, kuru vidū ir arī kodoltermiskais bruņojums līdz 500 km attālumā. tēmēšanai tiek izmantota inerciāla navigācijas sistēma un GLONASS satelītu signāls. Fināla zonā aktivizējas "gudrā" optiskā paštēmēšanas galviņa, kas nodrošina precizitāti līdz dažiem metriem. Raķešu mērķi iespējams mainīt lidojumā, tāpēc iespējams uzbrukt mobiliem mērķiem, ieskaitot pretinieka kuģus.

Kompleksa rīcībā ir divu tipou raķetes: aeroballistiskās 9M723, kas pārvietojas pa kvaziballistisku trajektoriju līdz 50 km augstumā, un spārnotās 9M728, jeb R-500, kas tuvojas mērķim nelielā augstumā. "Iskander" raķetēm ir maza atstarojošā virsma, sarežģīta lidojuma trajektorija (to vada gāzes dinamiskās un aerodinamiskās stūres), un tās nespēj pārtvert neviena esošā PRA un PGA sistēma. Pēc starta un mērķa tuvumā raķetes enerģiski manevrē ar pārslodzi 20-30g apmērā. Raķetes starta masa – 3,8 tonnas, garums – 7,2 metri, ātrums pārsniedz 2 km/sek., intervāls starp divu raķešu startiem – 1 minūte.

Galvenie likvidācijas objekti krastā – pretinieka raķešu kompleksi un reaktīvās zalves uguns sistēmas pozīcijās, kara aviācija aerodromos, komandpunkti un sakaru mezgli. OTRK "Iskander M" pārspēj labākos ārvalstu analogus (Lance, ATACMS, Pluton) precizitātes, raķešu starta sagatavošanas ātruma un citu īpašību ziņā. Kompleksa galvenās priekšrocības: stratēgiskā mobilitāte, iespēja slēpti organizēt kaujas dežūru un palaist raķetes, lidojuma uzdevuma automātisks aprēķins un ievadīšāna, augsta kaujas uzdevuma izpildes ticamība apšaudes un radioelektroniskās cīņās apstākļos. Atgādināšu, ka Krievijas "Iskaner" ir sekmīgi pārbaudīti kaujas apstākļos Sīrijas Arābu Republikas teritorijā. Salīdzinājumam: ASV atteicās no sava "Iskander" analoga, jo kompānija "Raytheon" nespēja izstrādāt jaunu modernu OTRK Pentagona vajadzībām.

22
Pēc temata
Krievijas ĀM komentēja scenāriju par kodoluzbrukumu Baltijai
Amerikāņu medijs pastāstīja par Krievijas kompleksu, no kura baidās NATO
Kā "Bastioni", "Iskanderi" un Baltijas flotes aviācija atbildēja uz mācībām "Baltops 2020"
"Maskavu noteikti sasniegs": ko amerikāņi vēlas uzstādīt Eiropā

Cik iedzīvotāji valstī atbalsta latviešu mūzikas kvotas radio

0
(atjaunots 18:03 07.08.2020)
Izskanējis ierosinājums ieviest īpašas kvotas radio, lai atbalstītu vietējos muzikantus. Kā iniciatīvu novērtēja sabiedrībā.

RĪGA, 7. augusts — Sputnik. Latvijas mūziķi un izpildītāji saskārušies ar nopietniem zaudējumiem koronavīrusa krīzes rezultātā ieviesto ierobežojumu dēļ. Lai pāvarētu negatīvās sekas, Latvijas mūzikas attīstības biedrība ierosinājusi ieviest vietējās mūzikas kvotas: saskaņā ar iniciatīvu, 40% ierakstu, ko atskaņo radiostacijas, jābūt latviešu valodā vai laistiem klajā Latvijā.

Radiouztvērējs Spīdola, foto no arhīva
© Sputnik / Павел Лисицын

Kantar TNS aptauja, kas tika veikta starp Latvijas iedzīvotājiem 18-60 gadu vecuma grupā, apliecināja, ka tikai trešā daļa respondentu atbalsta tādu ierosinājumu. Rezultātus publicēja skaties.lv

Pētījums rāda, ka tikai 30% uzskata, ka tādas kvotas ir jāievieš: 11% tās noteikti atbalstīja, vēl 19% drīzāk atbalstīja.

Pret kvotām iebilda lielākā daļa aptaujāto – 54%, turklāt 30% iebilda kategoriski, bet 24% - drīzāk bija pret. Noteiktu atbildi nevarēja sniegt 16%.

Iepriekš vēstīts, ka patlaban no Latvijā atskaņotajiem skaņdarbiem tikai ceturtā daļa ir vietējie.

0
Tagi:
mūzika, latvieši, Latvija
Pēc temata
Operatorus pametīs gan krievi, gan latvieši: kam vajadzīgi prezidenta grozījumi televīzijā
Saeima apstiprinājusi valodas kvotas TV. RTR pamata paketē nebūs
Koronavīrusa skartie: kas notiks ar Latvijas medijiem