Александр Васильев. Политолог

Neapgūtā vēstures mācība, jeb Latvijas nepilsoņu problēmas profilā

105
(atjaunots 09:28 09.06.2016)
Opozīcijas partija "Saskaņa" aicināja savus piekritējus atrast pēc iespējas vairāk cienījamu nepilsoņu – zinātnieku, ārstu, bijušo sportistu. Tās mērķis ir panākt pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem. Aleksandrs Vasiļjevs atgādina: iniciatīva ir uzsākta divdesmit piecus gadus pēc masveida nepilsonības rašanās Latvijā.

Mērķis ir cēls – paspēt paveikt visu iespējamo, lai nepilsoņi, kas jau sasnieguši cienījamu vecumu, dzīvi būdami, atgūtu visas savas pilsoniskās tiesības. Pašlaik Latvijā dzīvo apmēram ceturtdaļmiljons nepilsoņu – 13% iedzīvotāju. Zināmā mērā šāds stāvoklis ir izdevīgs valdošajiem politiķiem. Lai mobilizētu elektorātu, atliek tikai kārtējo vēlēšanu priekšvakarā pacilāt "svešinieku" problēmu.

Vai tik ne tāpēc Latvija ir gandrīz vienīgā valsts Austrumeiropā un Centrālajā Eiropā, kur nu jau vairāk nekā divus gadu desmitus pie varas pastāvīgi atrodas nacionāli noskaņoti labējie liberāļi? Desmitiem tūkstošu jaunu vēlētāju parādīšanās varētu sašūpot šo monopolu. Tāpēc valsts uzstāj: pilsonība tiek piešķirta tikai pēc ilgstoša naturalizācijas procesa. Citas iespējas nav!

Vācu kopienas repatriācija

Daži pētnieki pievēršas kādai dramatiskai XX gadsimta Latvijas vēstures epizodei – 1939. gada rudenī brīvprātīgi un piespiedu kārtā notika gandrīz visas Latvijas vācu kopienas masveida repatriācija.

Tolaik salīdzinoši nelielā Baltijas vāciešu kopiena – aptuveni 50 tūkstoši cilvēku – bija ļoti nozīmīga Latvijas sabiedrības daļa. Tie nebija nekādi nabagi, un latviešu valodu viņi arī zināja. Tagad nepilsoņiem naturalizācijas kārtībā ir jānokārto jaunās Latvijas valsts vēstures eksāmens, bet vācieši tolaik kopā ar latviešiem un citu Latvijā dzīvojošo tautību pārstāvjiem paši radīja vēsturi.

Tālaika oficiālie dati liecina, ka Baltijas vācieši ieņēmuši nozīmīgu vietu Latvijas augstskolu profesūras sastāvā. Augstus amatus Rīgas pašvaldībā un valsts administratīvajās iestādēs ieņēmis 261 vācietis, mācību iestādēs strādājuši 775 vācieši. Dažādās iestādēs strādājuši 456 vācieši, aptiekās – 230. Rūpniecībā augsti kvalificētus posteņus ieņēmuši 7675 vācieši, savukārt tirdzniecībā nodarbināti gandrīz 5000 vācu izcelsmes iedzīvotāji. Jāpiebilst, ka daudzās lauku draudzēs bijuši vācu tautības mācītāji, kuri iedzīvotāju vidu izpelnījušies īpašu cieņu.

I.Repina gleznas Zaporožjes kazaki raksta vēstuli turku sultānam reprodukcija
© Sputnik / Пекуровский

Vienā mirklī, ņemot vērā Latvijas un Vācijas līgumu un "fāterlandes" aicinājumu, viņiem nācās gandrīz vai par grašiem pārdot savus kustamos un nekustamos īpašumus un pamest Latvijā visas senču krātās vērtības. Starp citu, viņiem bija aizliegts izvest no Latvijas jebkādu ārvalstu valūtu, dārgmetālus un citus maksāšanas līdzekļus, kā arī visus vērtspapīrus, izņemot vācu iestāžu izdotos dokumentus. Nācās atstat Latvijā automašīnas un citus "motorizētus transporta līdzekļus", lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības mašīnas, vērtīgu sugu govis un zirgus, slimnīcu un ārstu kabinetu iekārtas un daudz ko citu. Izvešanai bija vajadzīga īpaša attiecīgās nozares ministrijas atļauja. Nākotne bija miglā tīta – "vēsturiskā dzimtene" un Polijas rietumu vojevodistes, ko nesenajā karā tai bija atņēmis Trešais Reihs.

Totalitārisma pote

Diezin vai būtu jāatbild uz jautājumu, kas ar lielāko prieku pārņēma jaunos īpašumus, kas savulaik tika pirkti ar Zemes bankas dāsni piešķirtajiem kredītiem? 1939. gadā aiz apvāršņa vēl nebija pazudis pēdējais tvaikonis ar aizbraucējiem, kad Kārļa Ulmaņa valdība nolēma mainīt visus vāciskos ģeogrāfiskos nosaukumus. Pilsoņiem tika ieteikts izvēlēties "labskanīgākus" uzvārdus. Latvijas prese ziņo, ka līdz 1940. gadam jau 3000 ģimeņu latviskojuši savus vāciskos uzvārdus. Vienā rāvienā no valsts vēstures tika izsvītrota 700 gadus ilgā vēsture. Jau labu laiku pirms padomju varas latviešu sabiedrība saņēma kārtīgu "totalitārisma poti" – iekšējo pārliecību par to, ka dažkart ir pieļaujama un pat izdevīga līdzpilsoņu tiesību un interešu neievērošana.

Vai tik ne tāpēc Holokausta laikā tik liels bija kolaboracionistu skaits vietējo iedzīvotāju vidū? Vai tik ne tāpēc Staļina laikos mierīgi un bez atklātiem protestiem noritēja masveida deportācijas?

Lojalitātes pārbaude

Taču atgriezīsimies pie mūsdienu nepilsoņiem Latvijā. Protams, viņi neieņem tik svarīgu vietu sabiedrībā, kādu pagājušā  gadsimta 30. gados ieņēma vācu kopiena. Toties viņu ir trīsreiz vairāk – astotā daļa valsts iedzīvotāju, uz kuru lojalitāti mūsu valsts iestādes nevar paļauties. Ja pieskaitīsim viņu ģimenes locekļus, tuvākos draugus un radus, iznāks vismaz trešā daļa Latvijas. Tas notiek hibrīdkara apstākļos, par ko latviešu varasvīri kliedz uz katra stūra!

Saprotams, kāpēc daži autoritatīvi aizokeāna pētnieciskie centri uzstājīgi iesaka Latvijas varas iestādēm darīt visu iespējamo, lai saliedētu sabiedrību. Viena no receptēm paredz nepilsoņu problēmas risinājumu.

Viņi nav muļķi, un spriedumu loģika ir saprotama. Sabiedrību uzspridzināt iespējams tikai no iekšienes, taču monolīta sabiedrība gandrīz nepakļaujas ārējam spiedienam.

Tomēr mūsu varasvīri spītīgi un tuvredzīgi tiecas sasniegt savus savtīgos mērķus. Baidos, ka tuvākajos gados nepilsoņiem "nespīd" iespēja saņemt LR pilsonību atvieglotā kārtībā. Tātad Latvijas sabiedrība arī turpmāk būs sašķelta.

Toties NATO vadība vai ASV administrācija apskaužami regulāri saņems uzstājīgus un kaismīgus aicinājumus izvietot Latvijas teritorijā arvien jaunus ārzemju militāros kontingentus un lūgumus iekārtot jaunas militārās bāzes. Tāda nu ir mūsu latviskā valsts drošības vīzija.

105
Pēc temata
Jānis Urbanovičs raksta amerikāņu sultānam
Vecīšu un ierēdņu zeme
Ārpolitikas plāni, jeb "vēži vienā kulītē"

Kāpēc Rietumus neapmierina situācijas noregulēšana Kalnu Karabahā

8
(atjaunots 17:27 24.11.2020)
Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses.

Francijas ārlietu ministrs padalījās humanitārās misijas detaļās, kuru viņa valsts organizēja palīdzībai Kalnu Karabahas iedzīvotājiem. Runa ir par ķirurgu misijas un medicīniski ķirurģiskā aprīkojuma nosūtīšanu uz reģionu, raksta RIA Novosti materiālā Irina Alksnis.

Savukārt ASV vispār iztika ar 5 miljonu dolāru piešķiršanu Sarkanā Krusta Starptautiskajai komitejai un citām nevalstiskām organizācijām, kuras sniedz palīdzību nesenā konflikta saasinājuma dēļ cietušajiem cilvēkiem.

Acīmredzams Parīzes un Vašingtonas entuziasma trūkums saistībā ar Karabahas konflikta noregulēšanu – gan retorikā, gan rīcībā – apstiprina Sergeja Lavrova sacītā patiesīgumu, kurš pieminēja viņu "aizskartās pašcieņas" demonstrāciju.

To pašu sacīja arī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, kurš ironiski atzīmēja, ka ASV un Francija "lai arī novēloti, taču arī izteica savu pozitīvo attieksmi" pret panākto vienošanos.

Un, tradicionāli, pavisam neizvēlējas vārdus situācijas aprakstīšanai Ankara. Turcijas prezidenta preses sekretārs paziņoja, ka Rietumi NATO un ES personā 30 gadu laikā izrādījās joprojām nespējīgi izvirzīt "konkrētus un reālistiskus piedāvājumus" Karabahas konflikta atrisināšanai, kamēr Krievija un Turcija spēja "panākt savstarpēju sapratni".

Par to, ka vienošanās par Kalna Karabahu izrādījās sāpīgs zaudējums Rietumiem – sevišķi, ASV un Francijai, kuras kopā ar Krieviju ir šī konflikta mierīga noregulēšanas ceļu meklēšanas EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētājas, – sāka rakstīt uzreiz.

Ja tic The National Interest žurnālistiem, šoreiz Rietumiem pagadījās nogulēt vispār visu. Tiem kļuva par negaidītu notikumu gan karadarbību atjaunošanās, gan parakstītā vienošanās, kurš paredzēja Krievijas miernešu ievešanu reģionā. Izdevums uzvēla vainu par notikušo Amerikas izlūkdienestiem, kuri, saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju, pat nespēja iegūt informāciju par Putina un Erdogana pārrunām. Savukārt par rezultātu kļuva jūtams ASV pozīciju kritums reģionā.

Taču dzīvē situācija ir vēl sliktāka, jo pozīcija "izlūkdienesti slikti pastrādāja" ļauj piesegt daudz vērienīgāku ASV izgāšanās raksturu visā šajā stāstā.

Karabahas konflikta noregulēšana, neraugoties uz salīdzinoši lokālu konflikta raksturu, iezīmē principiāli jaunu izmaiņu posmu, kuras piedzīvo globālā politiskā sistēma. Šī nebija pirmā reize, kad Savienotās Valstis un Eiropa izrādījās nevajadzīgi un nevēlami partneri vienlaikus visām iesaistītajām pusēm.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Svarīgākais rietumu hegemonijas marķieris pēdējo 30 gadu laikā bija to visuresamība un visaptverošais pieprasījums. Jebkurā situācija, jebkurā konfliktā – pat lielā mērā iekšpolitiskos konfliktos visdažādākās valstīs – vienmēr atradās spēki, kuri apelēja uz Rietumiem, vērsās pie tiem pēc atbalsta, rēķinājās ar palīdzību un nereti saņēma to vienā vai otrā veidā.

Kā uzskatāmāko paraugu šādai pieejai var atsaukt atmiņā epizodi Krimā 2014. gada pavasarī, kad Ukrainas karavīri centās "ieņemt" Krievijas militāro objektu ar kliedzieniem "Amerika ir ar mums". Tas, protams, izskatās smieklīgi, bet tai pat laikā ļoti precīzi atspoguļo ievērojama cilvēku skaita, tai skaitā augstāko amatpersonu, domu gājienu uz visas planētas – no Baltkrievijas līdz Venecuēlai, no Sīrijas līdz Honkongai.

Turklāt šādu lietu kārtību Rietumi mērķtiecīgi atbalsta, kuri, protams, ir ieinteresēti turpināt būt "patiesība pēdējā instancē" un paturēt, ja ne kontrolpaketi, tad vismaz veto tiesības katrā pasaules problēmā un konfliktā. Tas, jāsaka, ir viens no to ģeopolitiskās dominēšanas pamatakmeņiem.

Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses. Tas vēl vairāk iespaido, jo pārrunu process noteikti nebija vienkāršs, kas atspoguļojās arī iesaistīto galvaspilsētu oficiālajos paziņojumos, kuri brīžiem savstarpēji bijā ļoti asi.

Taču tā vietā, lai pēc pasaulē ierastās tradīcijas iesaistītu ASV vai Eiropu savas pozīcijas pastiprināšanai, visi draudzīgi pieturējās pie pārliecības "paši savā starpā tiksim skaidrībā".

Un patiešām tika skaidrībā – jau post factum informējot Rietumus kopā ar pārējo pasauli par panākto un pat jau uzsākto vienošanu īstenošanas faktu.

Tādējādi tika nodarīts nopietns trieciens vēl vienam ASV ietekmes stūrakmenim un pretenzijām uz īpašo statusu pasaules sistēmā. Un prakse rāda, ka pēc pirmā mēģinājuma – turklāt tik veiksmīga – obligāti sekos citi.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka amerikāņi izvēlas norakstīt notikušo uz nejaušu savu izlūkdienestu izgāšanos. Tas ir vienkāršāk un ērtāk, nekā apzināties un vēl jo vairāk publiski atzīt, ka patiesībā konflikta noregulēšana Kalnu Karabahā nozīmē kārtējo tektonisko nobīdi pasaules politiskajā sistēmā, kura pakāpeniski atņem Savienotajām Valstīm un kopumā Rietumiem ekskluzīvo statusu tajā.

8
Tagi:
Kalnu Karabaha, Rietumi
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Karabaha: Krievijas mierneši atmīnējuši Lačinas koridoru
Turcijas mierneši Karabahā: būt vai nebūt
No kara Karabahā varēja izvairīties: atklāta saruna ar Vladimiru Putinu
Karabaha pēc kara: degošas mājas, pamests bruņojums un mierneši
Miernešu spēki

Miernešu operācijas reitings Kalnu Karabahā

15
(atjaunots 10:45 24.11.2020)
Krievijas karavīru dislokācija minimizē konflikta militāra risinājuma risku un ļauj Azerbaidžānas un Armēnijas vadība atgriezties pie pārrunu galda, bet vietējiem iedzīvotājiem – savās mājās.

Misija demonstrē Krievijas ārpolitikas augsto efektivitāti, kā arī Krievijas Bruņoto spēku nevainojamo organizāciju un cīņas gatavības augsto līmeni, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Miernešu spēki konflikta zonā nivelē pretinieku bruņotas konfrontācijas risku. Krievijas GKS kara transporta lidmašīnas vēl joprojām nogādā konflikta zonā 15. motorizēto strēlnieku brigādes vienības un tehniku – tas ir uzticams stabilitātes garants Dienvidkaukāzā. Kopš operācijas sākuma Stepanakertā un citās apdzīvotās vietās no Armēnijas teritorijas atgriezušies vairāk nekā 4 tūkstoši bēgļu.

Sarežģītā humanitāro uzdevumu kompleksa risināšanai Kalnu Karabahā Starpresoru reaģēšanas centrā strādā Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas vienība un piecas specializētās struktūras, kas nodarbojas ar spridzekļu neitralizācijas, medicīniskās, transporta un sadzīves sagādes jautājumiem un naidīgo pušu samierināšanu.

Novērošanas posteņi, patruļas un  policijas funkciju izpilde drošības zonās "Ziemeļi" un "Dienvidi" ir manāmas ar neapbruņotu aci. Mierneši rūpējas par civilā autotransporta drošu satiksmi Lačinas koridorā, pārbauda automašīnas, lai novērstu ieroču pārvadāšanu. Daudzi operācijas uzdevumi, struktūras, mehānismi un algoritmi nav tik labi saskatāmi. Situācijai Karabahā nav analogu vēsturē un tā izvirza ļoti stingras prasības 15. motorizēto strēlnieku brigādes kareivjiem.

Krievijas Federālais drošības dienests kontrolēs to, kā Armēnija nodrošina transporta satiksmi starp Azerbaidžānas rietumu rajoniem un Nahičevānas Autonomo Republiku (nekavēta pilsoņu, transporta līdzekļu un kravu pārvietošanās abos virzienos). Krievijas valdība segs ar miernešu darbību saistītos izdevumus. Jāpiebilst, ka tāda operācija izmaksā simtiem miljonu dolāru gadā (personālsastāva uzturēšana, tehnikas ekspluatācija, degvielas patēriņš), taču drošība Dienvidkaukāzā nav ar naudu mērāma.

Operācijas nozīme ir milzīga, reitings – ārkārtīgi augsts. Lai arī ANO mērogā Krievijas misija Karabahā nav plašākā, tomēr tai ir milzīga nozīme stabilitātei Dienvidkaukāzā un Kaspijas reģionā.

Tuvākās ārvalstis

Krievijas mierneši daudz izdarījuši, lai stiprinātu drošību pēcpadomju teritorijā – Abhāzijā, Dienvidosetijā, Tadžikistānā, Piedņestrā. Tomēr nesenie traģiskie notikumi Kalnu Karabahā liecina, ka bruņoto konfliktu potenciāls NVS valstīs saglabājas. Piemēri ir visu acu priekšā.

Nesen Moldovas jaunievēlētā prezidente Maija Sandu paziņoja, ka nepieciešams izvest Krievijas karavīrus no Piedņestras. Iespējams, viņa ir aizmirsusi, ka tas ir vienīgais reģions Austrumeiropas teritorijā, kur pēc miernešu kontingenta ievešanas 1992. gadā saskaņā ar atbilstošu vienošanos tika pielikts punkts karadarbībai un tā nav atsākusies jau 28 gadus.

© Sputnik / Aram Nersesyan

Piedņestrā dislocēta Krievijas BS Operatīvā grupa. Viens no tās galvenajiem uzdevumiem ir milzīgā un ļoti bīstamā vecās munīcijas arsenāla (vairāk nekā 20 tūkstoši tonnu) apsardze netālu no Kolbasnas apdzīvotās vietas (90. gadu sākumā šurp nogādāja padomju karaspēka munīcijas krājumus no Vācijas, Ungārijas un Polijas). Nav iespējams likvidēt arsenālu uz vietas, arī izvest būtu grūti – būtu vajadzīgi aptuveni 2500 vagoni, pie tam 57% munīcijas vairs nav pārvietojami. Ja krievu kareivji aizies, stāvoklis Moldovā kļūs sprādzienbīstams – vistiešākajā nozīmē. Cerēsim, ka pragmatiska pieeja gūs virsroku.

Gribētos pieminēt miernešu efektivitāti Centrālāzijas virzienā. atgādināšu: 1993. gadā Krievija, Kazahstāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna parakstīja lēmumu par Kolektīvo miernešu spēku (KMS) izveidi. Tie kļuva par stabilitātes stūrakmeni reģionā. Toreiz KMS iekļāvās Krievijas 201. motorizēto strēlnieku divīzija un pārējo valstu vienības. Kopīgiem spēkiem miernešiem tajā pašā gadā izdevās nivelēt bruņoto konfliktu Tadžikistānā. Republikā palika Krievijas FDD robežsardzes dienesta operatīvā grupa, bet 2005. gadā uz 201. motorizēto strēlnieku divīzijas bāzes Tadžikistānā veidojās 201. Krievijas armijas bāze, pēc būtības – mierneši.

Krievijas Federācija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle līdz ar citām valstīm ir atbildīga par mieru visā pasaulē. Valsts novērš un likvidē starpnacionālos un iekšējos konfliktus pēcpadomju teritorijā un citās valstīs autonomu misiju, ANO spēku un KDLO kontingenta sastāvā.

No Dienvidslāvijas līdz Angolai

Krievijas mierneši guvuši vērā ņemamu pieredzi – no ANO militāro novērotāju skaita viedokļa valsts iekļāvusies pirmajā desmitā.

Šada veida misijas tiek relatīvi dalītas divās kategorijās – miera uzturēšana un pušu piespiešana ievērot mieru ar spēku. Atbilstoši stāvoklim konflikta zonā, miernešu spēku prioritārie uzdevumi un darbības, operācijas statuss var mainīties. Piemēram, 2008. gada augustā miera uzturēšanas operācija Gruzijas-Dienvidosetijas konflikta zonā pārvērtās par operāciju, kas piespieda Gruziju ievērot mieru (pēc Gruzijas lēmuma sākt karadarbību un uzbrukuma Krievijas miernešu postenim).

Smago pieredzi Krievijas karavīri paplašina jau kopš 1992. gada, kopš ANO operācijām Dienvidslāvijā (1992.-2003.gg.), kur Krievijas kontingents sasniedza 1600 cilvēkus. Vēlāk līdzīgi uzdevumi tika risināti Angolā, Libērijā, Mozambijā, Kotdivuārā, Ruandā, Burundi, Etiopijā, Sudānā, Čadas Republikā un Centrālāfrikas Republikā. Katrai misijai ir savas īpatnības, atkarīgas no konflikta līmeņa, militārās pretdarbības riska drošības zonā, piesaistāmo spēku skaita, loģistikas un rotācijas īpatnībām, vietējo iedzīvotāju mentalitātes un klimata apstākļiem. Kareivji spiesti ātri pielāgoties "nestabila" miera stāvoklim svešā valstī un pastāvīgi būt cīņas gatavībā visa komandējuma laikā. Parastais rotācijas cikls veido sešus mēnešus, un tas ir skarbs miernešu fiziskās izturības un gara spēka pārbaudījums. Novērotāju misijas ir gandrīz neapbruņotas, operācijas ar miernešu spēku dalību pārsvarā ir viegli bruņotas.

Šogad Krievijas mierneši piedalās deviņās ANO misijās: Rietumsahārā (MINURSO), CĀR (MINUSCA), Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO), Kiprā (UNFICYP), Sudānā (UNISFA), Kosovā (UNMIK), Sudānas dienvidos (UNMISS), Tuvajos Austrumos (UNTSO) un Kolumbijā (UNVMC). To vidū lielākā ir ANO un Āfrikas savienības miernešu operācija Sudānā (vairāk nekā 20 tūkstoši kareivju). Neskatoties uz eksotisko ģeogrāfiju, tas ir smags darbs ar pastāvīgu dzīvības risku. Ik gadus visā pasaulē iet bojā aptuveni 100 mierneši. Pārsvarā tas notiek mērķtiecīgu uzbrukumu rezultātā.

15
Tagi:
aizsardzība, bruņotie spēki, mierneši, Kalnu Karabaha, Krievija, ANO
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Spriedze Karabahā – mēģinājums iesaistīt Krieviju karā Kaukāzā
Krīze Karabahā un dronu pielietojuma pieredze Sīrijā
Septiņi tūkstoši eiro par nāvi – Kalnu Karabaha var kļūt par teroristu "Meku"