Александр Васильев. Политолог

Neapgūtā vēstures mācība, jeb Latvijas nepilsoņu problēmas profilā

87
(atjaunots 09:28 09.06.2016)
Aleksandrs Vasiļjevs
Opozīcijas partija "Saskaņa" aicināja savus piekritējus atrast pēc iespējas vairāk cienījamu nepilsoņu – zinātnieku, ārstu, bijušo sportistu. Tās mērķis ir panākt pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem. Aleksandrs Vasiļjevs atgādina: iniciatīva ir uzsākta divdesmit piecus gadus pēc masveida nepilsonības rašanās Latvijā.

Mērķis ir cēls – paspēt paveikt visu iespējamo, lai nepilsoņi, kas jau sasnieguši cienījamu vecumu, dzīvi būdami, atgūtu visas savas pilsoniskās tiesības. Pašlaik Latvijā dzīvo apmēram ceturtdaļmiljons nepilsoņu – 13% iedzīvotāju. Zināmā mērā šāds stāvoklis ir izdevīgs valdošajiem politiķiem. Lai mobilizētu elektorātu, atliek tikai kārtējo vēlēšanu priekšvakarā pacilāt "svešinieku" problēmu.

Vai tik ne tāpēc Latvija ir gandrīz vienīgā valsts Austrumeiropā un Centrālajā Eiropā, kur nu jau vairāk nekā divus gadu desmitus pie varas pastāvīgi atrodas nacionāli noskaņoti labējie liberāļi? Desmitiem tūkstošu jaunu vēlētāju parādīšanās varētu sašūpot šo monopolu. Tāpēc valsts uzstāj: pilsonība tiek piešķirta tikai pēc ilgstoša naturalizācijas procesa. Citas iespējas nav!

Vācu kopienas repatriācija

Daži pētnieki pievēršas kādai dramatiskai XX gadsimta Latvijas vēstures epizodei – 1939. gada rudenī brīvprātīgi un piespiedu kārtā notika gandrīz visas Latvijas vācu kopienas masveida repatriācija.

Tolaik salīdzinoši nelielā Baltijas vāciešu kopiena – aptuveni 50 tūkstoši cilvēku – bija ļoti nozīmīga Latvijas sabiedrības daļa. Tie nebija nekādi nabagi, un latviešu valodu viņi arī zināja. Tagad nepilsoņiem naturalizācijas kārtībā ir jānokārto jaunās Latvijas valsts vēstures eksāmens, bet vācieši tolaik kopā ar latviešiem un citu Latvijā dzīvojošo tautību pārstāvjiem paši radīja vēsturi.

Tālaika oficiālie dati liecina, ka Baltijas vācieši ieņēmuši nozīmīgu vietu Latvijas augstskolu profesūras sastāvā. Augstus amatus Rīgas pašvaldībā un valsts administratīvajās iestādēs ieņēmis 261 vācietis, mācību iestādēs strādājuši 775 vācieši. Dažādās iestādēs strādājuši 456 vācieši, aptiekās – 230. Rūpniecībā augsti kvalificētus posteņus ieņēmuši 7675 vācieši, savukārt tirdzniecībā nodarbināti gandrīz 5000 vācu izcelsmes iedzīvotāji. Jāpiebilst, ka daudzās lauku draudzēs bijuši vācu tautības mācītāji, kuri iedzīvotāju vidu izpelnījušies īpašu cieņu.

I.Repina gleznas Zaporožjes kazaki raksta vēstuli turku sultānam reprodukcija
© Sputnik / Пекуровский

Vienā mirklī, ņemot vērā Latvijas un Vācijas līgumu un "fāterlandes" aicinājumu, viņiem nācās gandrīz vai par grašiem pārdot savus kustamos un nekustamos īpašumus un pamest Latvijā visas senču krātās vērtības. Starp citu, viņiem bija aizliegts izvest no Latvijas jebkādu ārvalstu valūtu, dārgmetālus un citus maksāšanas līdzekļus, kā arī visus vērtspapīrus, izņemot vācu iestāžu izdotos dokumentus. Nācās atstat Latvijā automašīnas un citus "motorizētus transporta līdzekļus", lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības mašīnas, vērtīgu sugu govis un zirgus, slimnīcu un ārstu kabinetu iekārtas un daudz ko citu. Izvešanai bija vajadzīga īpaša attiecīgās nozares ministrijas atļauja. Nākotne bija miglā tīta – "vēsturiskā dzimtene" un Polijas rietumu vojevodistes, ko nesenajā karā tai bija atņēmis Trešais Reihs.

Totalitārisma pote

Diezin vai būtu jāatbild uz jautājumu, kas ar lielāko prieku pārņēma jaunos īpašumus, kas savulaik tika pirkti ar Zemes bankas dāsni piešķirtajiem kredītiem? 1939. gadā aiz apvāršņa vēl nebija pazudis pēdējais tvaikonis ar aizbraucējiem, kad Kārļa Ulmaņa valdība nolēma mainīt visus vāciskos ģeogrāfiskos nosaukumus. Pilsoņiem tika ieteikts izvēlēties "labskanīgākus" uzvārdus. Latvijas prese ziņo, ka līdz 1940. gadam jau 3000 ģimeņu latviskojuši savus vāciskos uzvārdus. Vienā rāvienā no valsts vēstures tika izsvītrota 700 gadus ilgā vēsture. Jau labu laiku pirms padomju varas latviešu sabiedrība saņēma kārtīgu "totalitārisma poti" – iekšējo pārliecību par to, ka dažkart ir pieļaujama un pat izdevīga līdzpilsoņu tiesību un interešu neievērošana.

Vai tik ne tāpēc Holokausta laikā tik liels bija kolaboracionistu skaits vietējo iedzīvotāju vidū? Vai tik ne tāpēc Staļina laikos mierīgi un bez atklātiem protestiem noritēja masveida deportācijas?

Lojalitātes pārbaude

Taču atgriezīsimies pie mūsdienu nepilsoņiem Latvijā. Protams, viņi neieņem tik svarīgu vietu sabiedrībā, kādu pagājušā  gadsimta 30. gados ieņēma vācu kopiena. Toties viņu ir trīsreiz vairāk – astotā daļa valsts iedzīvotāju, uz kuru lojalitāti mūsu valsts iestādes nevar paļauties. Ja pieskaitīsim viņu ģimenes locekļus, tuvākos draugus un radus, iznāks vismaz trešā daļa Latvijas. Tas notiek hibrīdkara apstākļos, par ko latviešu varasvīri kliedz uz katra stūra!

Saprotams, kāpēc daži autoritatīvi aizokeāna pētnieciskie centri uzstājīgi iesaka Latvijas varas iestādēm darīt visu iespējamo, lai saliedētu sabiedrību. Viena no receptēm paredz nepilsoņu problēmas risinājumu.

Viņi nav muļķi, un spriedumu loģika ir saprotama. Sabiedrību uzspridzināt iespējams tikai no iekšienes, taču monolīta sabiedrība gandrīz nepakļaujas ārējam spiedienam.

Tomēr mūsu varasvīri spītīgi un tuvredzīgi tiecas sasniegt savus savtīgos mērķus. Baidos, ka tuvākajos gados nepilsoņiem "nespīd" iespēja saņemt LR pilsonību atvieglotā kārtībā. Tātad Latvijas sabiedrība arī turpmāk būs sašķelta.

Toties NATO vadība vai ASV administrācija apskaužami regulāri saņems uzstājīgus un kaismīgus aicinājumus izvietot Latvijas teritorijā arvien jaunus ārzemju militāros kontingentus un lūgumus iekārtot jaunas militārās bāzes. Tāda nu ir mūsu latviskā valsts drošības vīzija.

87
Pēc temata
Jānis Urbanovičs raksta amerikāņu sultānam
Vecīšu un ierēdņu zeme
Ārpolitikas plāni, jeb "vēži vienā kulītē"