Rakstnieks un publicists Armens Gasparjans. Foto no arhīva

Armens Gasparjans: grūti pretoties totālai vēstures falsifikācijai

337
(atjaunots 16:48 15.05.2016)
Neviena valsts nevar pastāvēt bez ideoloģijas. Mūsdienu līderi, atbalstot valstiskumu, dažkārt iztēlo kara noziedzniekus par varoņiem, uzskata rakstnieks un publicists Armens Gasparjans.

RĪGA, 14. maijs — Sputnik. Pirms 71. Uzvaras gadadienas Sputnik korespondents tikās ar rakstnieku, publicistu, Krievijas kara vēstures biedrības (KKVB) Centrālās padomes locekli Armenu Gasparjanu.

— Vispirms gribētos pajautāt, kāpēc tika izveidota Krievijas kara vēstures biedrība, ar ko nodarbojas tās Centrālā padome?

— KKVB ir XX gs. sākuma Krievijas Imperatora Kara vēstures biedrības pēctecis. 1914. gadā visi biedrības biedri devās uz fronti, un tā tika slēgta. KKVB ir daudz darba virzienu. To vidū svarīgākais, šķiet, ir izglītojošais darbs, ar ko nodarbojos arī es: radio un televīzijas programmas, tikšanās ar lasītājiem.

— Vai kara vēsturi visur māca vienlīdz slikti?

— Nevaru tam piekrist. Baltkrievija un Armēnija ir valstis, ko varam minēt citām par piemēru. Tur nekad nav veikti drosmīgi eksperimenti, un dīvaini spīkeri nekad nav pielaisti pie sabiedriskās apziņas dogmu veidošanas. Šo valstu publiskajā telpā nevarētu parādīties, piemēram, Igors Čubajs, kurš apgalvotu, ka Ļeņingradas blokāde nav bijusi. Viņu vienkārši neviens neaicinātu piedalīties televīzijas pārraidēs, viņš kļūtu par izstumto. Šajās valstīs regulāri tiek publicēti fundamentāli zinātniski pētījumi. Tādi ir arī pie mums, taču mazākā apjomā. No Armēnijas esmu atvedis milzīgu grāmatu "Armēņu tautas ieguldījums Otrajā pasaules karā", kurā ierakstīti visu karavīru uzvārdi, ko izdevies atrast arhīvos. Pie mums gan organizētas meklēšanas vienības, gan sastādītas reģionālās atmiņu grāmatas, taču federālajā līmenī šāda darbība netiek veikta.

— Kāds ir Baltkrievijas un Armēnijas vēsturiskās atmiņas noslēpums?

— Katrs ceturtais baltkrievs ir gājis bojā karā, valstī bija bērnu nāves nometnes, tur vēstures pārskatīšana nav iespējama principā. Katru gadu notiek ducis zinātnisku konferenču un pasākumu, kas veltīti Otrā pasaules kara upuru piemiņai.

— Kāpēc Krievijas Aizsardzības ministrija joprojām slēpj daudzus Otrā pasaules kara vēsturiskos dokumentus? Vai pastāv bažas, ka kļūs zināmi kādi nepatīkami kara fakti, par ko klusē Krievijas oficiālā vēsture?

— PSRS sacerēja patiesi rafinētu Lielā Tēvijas kara vēsturi. Lielākā daļa problēmu, ar ko sastapās mūsu sabiedrība 90. gados, saistītas ar kara politizēšanu. Valdība ilgi negribēja atslepenot arhīvus, jo saprata: rezultātā karš atšķīrās no sākotnējā plāna, kas paredzēja cīņas pretinieka teritorijā ar minimāliem zaudējumiem. Iznākums bija pavisam citāds.

Beidzot atklājās informācija par līdzdalību iznīcināšanas politikā. Pie mums visu laiku tika uzskatīts, ka šāva un slepkavoja tikai vācieši. Vēlāk izrādījās, ka lielāko daļu soda operāciju veikuši vietējie: ukraiņi, latvieši, igauņi, krievi. Spožākais piemērs — Katiņa. Mēs bijām pārliecināti, ka šī traģēdija ir tikai vāciešu darbs. Tikai retais zina, ka Ukrainas KP Centrālās komitejas sekretārs Ščerbickis lūdza, lai ziņas par ukraiņu tautas sadarbību ar bendēm netiktu publicētas.

Kad arhīvi tika atslepenoti, vecākā vēsturnieku paaudze nespēja sniegt atbildes uz jautājumiem, kas interesēja cilvēkus, jo tās viedokli ietekmēja komunistiskās partijas ideoloģija. 90. gados cilvēku pirmā reakcija bija šoks, neizpratne, noliegums.

Šodien jau izveidojušās vēsturnieku aprindas, kuru pētījumiem var uzticēties, viņus ideoloģija neietekmē. To vidū ir Aleksandrs Djukovs, Vladimirs Simendejs, Aleksejs Isajevs, Dmitrijs Šeins, Valērijs Zamuļins. 20 zinātnieku darbs pēdējo 11 gadu laikā ir devis rezultātu, taču pagaidām tas ir samērā pieticīgs. Grūti pretoties totālai vēstures falsificēšanai.

— Vai jūs varētu nosaukt falsificēšanas piemērus?

— Herberts Cukurs — nacionālais Latvijas varonis. Tas ir Rīgas geto bende, kurš sauca, ka vēlas pēc patikas nodzerties ebreju asinis. Rezultātā viņu likvidēja Mossad. Lietuvā ir savi "varoņi" — "Lietuvas aktīvistu fronte", kas 1941. gada jūnija beigās sarīkoja pret ebrejiem vērstus grautiņus, bet Igaunijā tiek glorificēti divu Igaunijas SS divīziju karavīri.

— Kas veido un popularizē šo personāžu pozitīvo imidžu?

— Vietējā politiskā elite. Neviena valsts nevar pastāvēt bez ideoloģijas. Mūsdienu līderi meklē atbalstu valstiskumam, apgalvojot, ka viņi ir "krievu asiņainas okupācijas" upuri, tātad tie, kuri pret šo okupāciju cīnījās, automātiski kļūst par varoņiem. Tas, ka šie varoņi ir kara noziedznieki, nevienu neuztrauc.

— Vai ilgs laiks ir vajadzīgs, lai mainītu vēsturisko apziņu? Vēl ir dzīvi liecinieki, kuri zina, ko patiesībā vērtas šīs organizācijas.

— Prakse liecina, ka ar desmit gadiem pietiek, lai pilnībā mainītu vēsturisko atmiņu. Vecākas paaudzes liecinieki, par kuriem jūs runājat, paliek novārtā. Viņiem neļauj runāt, kā tas notiek Latvijā vai Ukrainā. Savukārt aģitatoriem tiek nodrošināta pieeja  medijiem un politiskais atbalsts, kā arī tiesības uzstāties zinātniskajās konferencēs. Tā tiek noteikts sabiedrības attīstības vektors.

— Ja 10 gadu laikā mainās apziņa, vai iespējams, ka valsts, kas pārvarēja fašismu, varētu atgriezties pie ultra labējām idejām, gadījumā, ja pie varas nāks jauna elite?

— To visu mēs jau redzējām 90. gados. Ultra labējie noskaņojumi ir dabiska atbilde uz nacionālo pazemojumu. Hitlers nāca pie varas kā vācu sabiedrības atbilde pēc pazemojuma Versaļā.

Tagad Vācijā atkal aug ultra labējais noskaņojums. Tas ir loģiski. Kad ielas ir pilnas ar cilvēkiem, kuri negrib strādāt, mācīties un integrēties, kuri vēlas tikai saņemt pabalstu, vācieši saka: mēs jau barojam grieķu, itāļu un portugāļu liekēžus, cik ilgi tas vēl jāpacieš?

Pašreizējā Vācijas valdība dara visu iespējamo, lai labējo konservatoru vietu ieņemtu radikāļi. Paskatieties, kas redzams mītiņos Berlīnē. Iedomājieties tos melnbalta formātā, un jūs sapratīsiet, kas notika pagājušā gadsimta 30. gados. Kad pūlis sāka dziedāt "Deutschland über alles", tas man atgādināja mītiņu partijas kongresā Nirnbergā. Pirms dažiem gadiem situācija vēl bija mierīga.

— Vietām Uzvaru svin 8. maijā, citviet – 9. maijā. Dažās valstīs svētkus sauc par uzvaru Otrajā pasaules karā, citviet — par uzvaru Lielajā Tēvijas karā. Kā ir pareizi, pēc jūsu domām?

— Brīdī, kad visi Vācijas bezierunu kapitulācijas akta parakstīšanas ceremonijas dalībnieki to bija parakstījuši, Maskavā jau bija 9. maijs. Tā ir tikai laika joslu starpība.

Uzvaras svētki, 9. maijs vienmēr ir svinēti ar plašu vērienu, tie ir tautas svētki. Par šo dienu mēs samaksājām ar 27 miljonu cilvēku dzīvībām. Uzvara ir viens no elementiem, kas apvieno krievus un Krievijā dzīvojošās tautas. Uzvaras dienu atzīmē gan veci, gan jauni, un tas ir pareizi. Būtu daudz sliktāk, ja mēs pārtrauktu to darīt, — aizmirstība mūs aicināja gan 90. gados, ga XXI gs. pirmajā desmitgadē: "Kāpēc jūs organizējat parādes? Jūs taču apdraudat visu pasauli!"

Uzvaras diena ir mūsu lielā tradīcija, un nav svarīgi, vai tas kādam nepatīk. Ja Baltijas valstis ir noskaņotas pret to, tā ir viņu problēma.

— Kas jādara, lai jaunieši vairāk interesētos par vēsturi?

— Ir nepieciešams izglītojošais darbs. PSRS pastāvēja ne tikai vēstures izpēte, bet vesela ideoloģiskā fronte: centrālā televīzija rādīja dokumentālās filmas, vēsturiskā literatūra tika laista klajā lielās tirāžās. Mūsdienās tāda vēsturiskas grāmatas tirāža, kā 4 tūkstoši eksemplāru tiek uzskatīta par milzum lielu.

— Vai kara vēsturē vēl ir saglabājušies kādi neatklāti fakti vai neizpētīti aspekti?

— 90% arhīvu, kas saistīti ar SMERŠ (pretizlūkošanas organizāciju kopējais nosaukums – red. piez.) darbību nav atslepenoti. Taču tas ir pretizlūkošanas dienests, kuru darbību neafišē neviena valsts visā pasaulē.

Kopumā kara vēsture ir labi izpētīta, un 71 gada laikā atklāts milzīgs dokumentu apjoms. Aizsardzības ministrijas Centrālajā arhīvā glabājas tūkstošiem dokumentu. Dažas tēmas vēl nav pietiekami labi atainotas sabiedrības apziņā, taču tas jau ir pavisam cits stāsts.

— Par kādām tēmām jūs runājat?

— Mēs maz zinām, par ko vispār cīnījās padomju cilvēki. Mēs aizmirstam, ka tas bija totālas iznīcināšanas karš. Neviena no mums šodien nebūtu, ja mūsu senči nebūtu veikuši varoņdarbu. Tie nav tukši vārdi.

Ļoti interesants ir arī padomju propagandas darbs kara laikā. Tikai retam cilvēkam zināms, kā strādāja Padomju informācijas birojs. Tā pirmā vadītāja Ščerbakova vārds ir noslēpumaini izgaisis no vēstures, un, pēc manām domām, tas ir briesmīgi.

Nepieciešams pēc iespējas vairāk uzzināt par žurnālistiem, kuru ieguldījums Uzvarā bija milzīgs. Es iesaku aplūkot arī partizānu darbu frontes aizmugurē, piemēram, paslepus drukātās un izplatītās skrejlapas — manuprāt, tā ir spilgta vēstures lappuse.

Cilvēki diskutē par Ļeņingradas blokādi – par to, vai pilsētas iedzīvotājiem nevajadzēja. Taču kā strādāja radio pilsētā okupācijas laikā? Kurš atceras radio žurnālista un frontes korespondenta Lācara Mogračeva vārdu, kurš iedvesmoja pilsētniekus cīņai? Viņš bija vietējais Levitāns. Tikai nesakiet, ka neesot nekādu dokumentu. To ir papilnam — lasīsiet līdz pensijai, un pat jūsu mazbērniem paliks. Agri vai vēlu mēs visiem izstāstīsim par Mogračevu un uzvarēsim!

337
Temats:
Notikumu apskats ar Armenu Gasparjanu (54)
Pēc temata
Vladimirs Putins: vēstures pārvērtēšana nav pieļaujama
Akadēmiķis Čubarjans: gaidām signālu no Latvijas

"Krievi to panākuši": vispasaules totalitārā lielvalsts ir gatava

5
(atjaunots 10:58 02.12.2020)
Nesen redzējām, kā acu priekšā dzimst XXI gadsimta totalitārā lielvalsts, kur mediji strādā ar fantomiem, svītro iebildumus un pleš plašumā tēzi "nē, nekāda viltojuma nebija, Tramps melo, trampisti arī melo".

Ziņu aģentūrai "Rossija segodņa" izdevies noskaidrot, par ko ASV sodīs Krieviju nākamos četrus gadus. Pieņēmums nav acīmredzams, tomēr ticams. Aģentūras speciālisti organizēja pētījumu (ar kodētu nosaukumu "Astoņkājis 3") par Krievijai veltītajām publikācijām desmit vadošajos amerikāņu medijos pēdējo sešu mēnešu laikā.

Rezultātā kļuva skaidrs, kādā kontekstā Krievija eksistē amerikāņu medijos (tātad arī politikā), un kāda ir Krievijas loma, portālā RIA Novosti stāsta Viktors Marahovskis.

Aptuveni kļūst skaidra gan attieksme pret Krieviju, gan gaidāmie soļi.

Labā ziņa: amerikāņu mediji tur Krieviju prātā, mīl un piemin, pat intensīvāk nekā 2016. gadā, kad, šķiet, "krievu histērija" sasniedza kalngalus (medijos par ceturto daļu pieauga materiālu skaits, kuros pieminēta KF).

Skumjāka ziņa: kopš iepriekšējā pārskata (no visas sirds iesaku palasīt materiālu, kas nāca klajā 2019. gada rudenī) pagājis apmēram gads, un tā laikā nekas ne vella nav mainījies. 

No 1227 Krievijai veltītām publikācijām, kas nākušas klajā no 1. augusta līdz 15. novembrim, speciālisti saskaitījuši precīzi nulli pozitīvu ziņu. Atrastas 46 (4% no kopskaita) publikācijas, ko var uzskatīt par neitrālām ("nē, krievi nav laiduši klajā toksisku tēmturi par Trampa uzvaru"; "nē, krievi nav ietekmējuši vēlēšanu rezultātu"; "krievi noliedz, ka būtu iejaukušies vēlēšanās").

Pārējie 96 procenti – ir apstulbota vienas un tās pašas mantras iedzīšana mērķaudtorijas prātos: krievi iejaucas vēlēšanās, krievi uzlauž jūsu prātus sociālajos tīklos, krievi atbalsta Trampu, krievi izplata melus.

Apdullinošie atkārtojumi ir tik garlaicīgi un bezcerīgi, ka nav pat jēgas kaut ko pētīt: kaut kur kabinetos vai mājās sēž kaut kādi žurnālisti un redaktori, pelēka masa, kam nekas nerūp, un piecreiz dienā (piemēram, CNN – 570 publikācijas 106 dienu laikā) vēra vaļā muti, lai paziņotu:

- Putins ilgojas atbalstīt savu "bro" Trampu un iejaukties mūsu vēlēšanās;

- Krievija joprojām cenšas uzlauzt mūsu vēlēšanas;

- Krievu troļļi iespaido auditoriju;

- Sociālie tīkli nepietiekami kontrolē krievu hakeru un troļļu darbības;

- Balsojot par Trampu, tu balso pēc tumšā lorda Putina pavēles.

Protams, tam nekad nav bijis ne mazākā sakara ar Krieviju. Tas ir mediju iekšējās dzīves elements ASV – valstī ar ļoti mazizglītotām masām un nepārtrauktu elektorālo ciklu. Valstī, kur mediju lielgabali, apšaudot iekšējos ienaidniekus, nepārtraukti bārsta pār auditoriju vienas un tās pašas hipnotiskās mantras, ieaudzina dogmas, kas aicina tuvākajās vēlēšanās nobalsot par to, par ko vajag (ziniet, to dēvē par demokrātiju).

2020. gads šajā mundrajā demokrātijā ienesa vienu vienīgu jaunievedumu: gigantiskās sociālās platformas Facebool un Twitter sāka cenzūru savā mediju telpā par labu demokrātu kandidātam Džo Baidenam.

Kas sākās?

- Tika aizbāztas mutes kolektīvās apziņas izpausmēm, kas glorificēja Trampu kā "cīnītāju ar izvirtuļu mafiju" (sk. aizliegumu Qanon), toties tika dota vaļa pretējai konspiroloģijai, kas demonizēja Trampu kā Putina marioneti un balto rasistu aizbildni;

- Tika aizbāzta mute pašam Trampam ik reiz, kad viņš nāca klajā ar kādu frāzi, ko "sociālā tīkla piesaistītie neatkarīgie eksperti" novērtēja kā nepatiesību (man izdevās atrast datus par 19. oktobri: Trampam aizbāza muti 65 reizes, un trakākie gājieni ar Trampa aizvēršanu vēl bija priekšā);   

- Tika pielikts punkts pat pašu oficiozāko mediju izmeklēšanai par to, kā Baidens ar ģimeni izpriecājās Ukrainā (te Twitter un Facebook strādāja kopīgiem spēkiem un ļoti rezultatīvi – par New York Post aprakstītajiem Baidena, juniora, piedzīvojumiem liela daļa demokrātu elektorāta pat neko neuzzināja).  

Faktiski mēs vērojām, kā dzimst XXI gadsimta totalitārā lielvalsts – burtiski mūsu acu priekšā. Lielvalsts, kur mediju telpas īpašnieki vienlaikus strādā ar fantomiem (tādiem, kā bēdīgi slavenā Krievijas iejaukšanās, kuras vienkārši nebija – to 5. novembrī konstatēja ASV Kiberdrošības un infrastruktūras drošības aģentūras vadītājs Kristofers Krebss) un dzēš laukā iebildumus, kā pēc fantastiskā demokrātu balsu pieauguma par 14 miljoniem apklusina skeptiķus un pleš plašumā tēzi "nē, nekāda viltojuma nebija, Tramps melo, trampisti arī melo".

...Šo un to ir vērts atzīmēt.

Protams, Krievija nekādi nespēj ietekmēt ASV administrācijas tālākos soļus. Pirmkārt, Amerikā nav un nekad arī nav bijis nekāda "prokrieviska lobija" (pie tam jo īpaši – republikāņu partijā; pati "prokrieviskākā" politiķe ASV patiesībā bija demokrātu marģinālā prezidenta kandidāte Tulsija Habarda, kas nez kāpēc neaicināja krievus sodīt un par to saņēma "krievu aktīva" iesauku).

Otrkārt un galvenokārt, ir jāpatur prātā viena vienkārša lieta: nu jau aptuveni veselu gadu desmitu ASV elite (politiķi, mediji utt.) nenieka nezina par Krieviju. Nekādi amerikāņu politiķi nebrauc uz toksisko Krieviju, neviens nav redzējis Maskavu, Sanktpēterburgu, Jekaterinburgu, Sibīriju un Kamčatku. Neviens nav ticies ar krieviem, varbūt tikai ar kādu diplomātu kārtējā kautiņā ANO. Informāciju par Krieviju viņi saņem no dziļi patoloģiskiem kadriem no transnacionālo politisko lesbiešu un skumīgo opozicionāru pulka, brīnumainā kārtā izdzīvojuši pēc Putina nāvējošajām indēm. Protams, arī tas atrodas viņu vērības perifērijā: visi galvenie ienaidnieki meklējami pašu nācijas rindās, un ar tiem viņi cīnās vispirms.

Vai ziniet, kur te slēpjas labā ziņa.

Visu iepriekšminēto iemeslu dēļ nav vērts uzskatīt, ka pret Krieviju tiks vērsti kaut kādi īpaši izsmalcāti sodi.

Lai izmantotu kaut kādus precīzus un individuālus pasākumus pret valsti, tā ir jāiepazīst. Ja kāds no lasītājiem mēģinājis kādā datorspēlē nožmiegt kādu augsta līmeņa bosu, viņš zina: bez kārtīgas izpētes nekas neizdosies.

Tātad ASV nespēj sāpīgi iesist Krievijai (gandrīz viss, ko varēja palaist, jau ir palaists pirms daudziem gadiem). Daudz ļaunāk: viņi nespēj pat koncentrēties uzdevumam sagādāt kaitējumu Krievijai.

Ļoti vienkārši: ASV ir uzvarējusi mediju un politiskā oligarhija, kas par galvenajiem ienaidniekiem uzskata iekšējos oponentus.

Tātad nāksies piespiest pie sienas:

- ticīgos konservatorus, kuri necieš "jauno vienlīdzību", tas ir, devianto minoritāšu bezierunu privilēģijas;

- baltos vīriešus par viņu priekšstatiem par pašu pilnvērtību un dzīves veida pamatotību;

- tradicionālo enerģētiku par labu "zaļajai".

Spokainie Krievijas draudi atkāpsies otrajā plānā, un pret tiem cīnīsies ar trokšņainām, tomēr neefektīvām metodēm.

Tas nenozīmē, ka Krievijas makroprojektiem, tādiem, kā "Ziemeļu straume 2" nekas nedraud. Taču nav pamata uzskatīt, ka draudi aug augumā.

Protams, Krieviju nemīl (varbūt pat ienīst – ko citu tad sagaidīt vienīgajai valstij pasaulē, kas spēj pusstundas laikā likvidēt hegemonu, ja būs vajadzība).

Tomēr totalitāra valsts, vienalga, vai tajā ir "vadonis", vai "demokrātija", no normālas valsts atšķiras ar to, ka galvenos ienaidniekus vienmēr meklē un atrod iekšienē.

Tātad atliek tikai pacietīgi pagaidīt.

Jā, vēl var sapirkties popkornu un saulespuķu sēkliņas.

5
Tagi:
sankcijas, demokrātija, Krievija, ASV
Pēc temata
Tramps parādījis Amerikai patiesību, ko tā nespēj panest
Putinam nav iemesla sveikt Baidenu
Zenītraķešu-lielgabalu komplekss Pancir, foto no arhīva

Krievu ieroči: 2020. gada provizoriskie rezultāti

32
(atjaunots 00:02 01.12.2020)
Krievijas aizsardzības rūpniecības komplekss un Aizsardzības ministrijas bruņojuma nomaiņas programma aizejošajā gadā bija izcili stabila pat ekonomiskās turbulences apstākļos, globālo izaicinājumu un draudu fonā.

Ar koronavīrusa pandēmiju saistītā vispasaules ekonomiskā krīze nav kaitējusi Krievijas valsts bruņojuma attīstības programmai (VBA-2020), un Krievijas stāvokli starptautiskajā bruņojuma tirgū, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Piegādes Krievijas bruņotajiem spēkiem ir pieaugušas par 11% salīdzinājumā ar pērno gadu. Pasūtītājiem ārvalstīs "Rosoboroneksport" piegādājis militāro produkciju par 10 miljardiem dolāru, saglabājis pasūtījumus aptuveni 50 miljardu dolāru līmenī un noslēdzis jaunus līgumus par 9 miljardiem dolāru.

Neiesaistoties bruņošanās sacensībās, kopš 2019. gada Krievijas armijas un flotes bruņojuma uzlabošanai tiek atvēlēti vairāk nekā 1,5 triljoni rubļu, pie tam 70% līdzekļu paredzēti modernajiem sērijveida paraugiem. Gada laikā bruņotie spēki saņēmuši vairāk nekā 2300 jauna bruņojuma vienības.

Krievijas floti papildinājušas 35 zemūdenes un kuģi – tikai Baltijas flote vien saņēmusi sešus jaunus raķešu kuģus. Pretgaisa aizsardzības sistēmu papildinājuši četri zenītraķešu sistēmas S-400 "Triumf" pulka komplekti un seši zenītraķešu-lielgabalu kompleksa "Pancir" divīzijas komplekti.

"VBA 2020" īstenošanas gaitā modernā bruņojuma līmenis armijā un flotē sasniedzis 70%, stratēģiskajos kodolspēkos – 83%, Gaisa kosmiskajos spēkos – 75%. Krievijas valsts bruņojuma attīstības programma 2011.-2020. gg. bija pirmā pilnībā realizētā programma, tā nodrošināja jaunu un mūsdienīgu bruņojuma un tehnikas spēku masveida piegādes. Paātrinājums turpinās, nākamgad karaspēki saņems vairāk nekā 3400 militārās tehnikas vienības – pastāvīgas gatavības vienību ekipējums ar jaunajiem bruņojuma paraugiem līdz 2022. gada sākumam pārsniegs 71%.

Problēmu lokā

Līdz ar Rietumu "partneru" sankcijām un negodīgo konkurenci lielas grūtības Krievijas bruņojuma eksportā sagādāja pandēmija. Jāpiebilst, ka tiek prognozēta vispasaules bruņojuma tirdzniecības rādītāju lejupslīde 2020. gadā epidēmijas rezultātā par 10%. Tomēr Krievija ir saglabājusi līdera pozīcijas. Krievu ieroči aizņem apmēram trešo daļu pasaules bruņojuma tirgā (otrā vieta pēc ASV).

Informācija par militāri tehnisko sadarbību pārsvarā ir slēgta, tomēr zināms, ka Krievija un Turcija parakstījušas otru līgumu par ZRS S-400 piegādēm, Ēģipte pasūtījusi 500 tankus T-90MS, noslēgts līgums par daudzfunkcionālo helikopteru Mi-38T pasūtītājam ārvalstīs. Indija ir gatava samaksāt 2 miljardus dolāru par Krievijas iznīcinātājiem MiG-29 un Su-30. Augsts eksporta potenciāls ir 5. paaudzes iznīcinātājiem Su-57E, modernizētajiem helikopteriem Mi-28NE un kuģu bāzes helikopteri Ka-52K. Ļoti pieprasīts ir zenītraķešu komplekss S-300V4 "Antei 4000" un "Armata" līnijas bruņumašīnas. Pie tam aptuveni 45% Krievijas bruņojuma eksporta veido aviācija. Jāpiebilst, ka daudzfunkcionālo iznīcinātāju eksporta vērtētais apjoms pasaulē 2020.-2030. gados sasniedz 110,7 miljardus dolāru, kaujas helikopteru eksporta – 65,3 miljardus dolāru.

Mūsdienīgās tehnoloģijas kaujas ierindā

Aizejošo gadu iezīmēja krievu ieroču kvantitatīvs (sērijveida ražošana) un kvalitatīvs (militārais pielietojums) izrāviens. Dažas spilgtas iezīmes – hronoloģiskā kārtībā.

Mūsdienīgais un universālais izlūkošanas un trieciena helikopters Ka-52 "Alligator" izmēģināts kaujas apstākļos Sīrijā. Tas spēj uzņemt līdz 2,8 tonnas arsenāla un šodien "pielaiko" spārnotās raķetes ar darbības rādiusu līdz 100 km (analogu pasaulē nav). Krievijas GKS rīcībā ir aptuveni 140 "Aligatori".

ZRLK "Pancir" šogad pirmo reizi "uzkāpis" uz kara kuģa klāja – tāda ir laika prasība. Lidaparātu un citu gaisa mērķu ātruma un trieciena iespējas pastāvīgi pieaug, izmērs un pamanāmība sarūk. Ir neracionāli tērēt dārgās S-300 vai S-400 raķetes pretinieka lētajiem bezpilota lidaparātiem. Kompaktā sistēma jūrā optimāli likvidē visu veidu mērķus gaisā attālumā no 20 km līdz kuģa bortam.

Krievijas Gaisa kosmiskie spēki sākuši pirmās jaunās ZRS S-350 "Vityaz" ekspluatāciju Ļeņingradas apgabalā. Tas būtiski uzlabo PGA Rietumu stratēģiskajā virzienā. Divizionā ir 12 iekārtas, katrā no tām – 12 raķetes. Kopā 1728 raķetes ir gatavas ātri un precīzi, automātiskā režīmā likvidēt mērķus gaisā attālumā virs 120 km un līdz 30 km augstumā. Noslēdzas zenītraķešu sistēmas S-500 "Prometei" izmēģinājumi. To gaitā raķete likvidēja mērķi rekordlielā 553 km attālumā. Sistēmas S-500 Melnās jūras virzienā no Krimas hipotētiski var notriekt agresora iznīcinātājus un stratēģiskos bumbvedējus virs Bukarestes, Ankaras vai Kijevas (šajā gadījumā attālums līdz mērķim nepārsniedz 550 km).

Šogad Krievijas Jūras kara flote pirmo reizi 28 gadu laikā pieņem veselas sešas zemūdenes: četras atomzemūdenes (projekti 955A un 885M) un divas dīzeļelektriskās zemūdenes (projekti 636.3 un 677). Desmit stratēģiskie 4. paaudzes zemūdens kreiseri (trīs "Borei" un septiņi "Borei A") kļūs par Krievijas kodoltriādes pamatu jūrā tuvākajos gadu desmitos. Tie nesīs vismaz 160 raķetes "Bulava" (1600 sadalošies lādiņi pa 100-150 kilotonnām) ar maksimālo darbības rādiusu līdz 8000 km attālumā. Krievija strauji rada jaunu zemūdens floti, kas spēj aizsargāt valsts intereses jebkurā Pasaules okeāna punktā.

Sākusies 5. paaudzes iznīcinātāju Su-57 sērijveida ražošana. Jaunais iznīcinātājs spēj fiksēt mērķus gaisā un uz zemes līdz 400 km attālumā, pavadīt līdz 62 objektus (un nodot informāciju par mērķi citām lidmašīnām un bezpilota lidaparātiem). Pirmajā partijā ir 76 iznīcinātāji Krievijas Aizsardzības ministrijas vajadzībām, perspektīvā trīs Su-57 aviācijas pulki nodrošinās Krievijas GKS iespēju stabili pieaugumu.

Aizritējuši fināla izmēģinājumi pirms jaunās smagās starpkontinentālās ballistiskās raķetes "Sarmat" nonākšanas stratēģisko raķešu spēku rīcībā. Tā spēj lidot pāri abiem planētas poliem. Principiāla atšķirība – iespēja izmantot jauno SBR ar hiperskaņas blokiem kā precīzu konvencionālo ieroci. Sasniedzot atmosfērā ātrumu aptuveni 15 Mahu apmērā (7 km/sek.), bloka kinētiskā enerģija garantē kodoluzbukumam raksturīgus bojājumus bez apvidus radioaktīva piesārņojuma. Hiperskaņas manevrējošo lādiņu priekšrocība – spēja ļoti precīzi koriģēt trajektoriju un trāpīt "ābolā" tūkstošiem kilometru attālumā no starta vietas.

Ar atomenerģētisko iekārtu aprīkotā dziļūdens aparāta "Poseidon" izmēģinājumi apstiprināja aparāta unikālās īpašības un praktiski neierobežoto pārvietošanās attālumu. Stratēģiskais starpkontinentālais dziļūdens aparāts spēj pārvietoties 1000 metru dziļumā līdz 10 tūkstošu kilometru attālumā ar 100 mezglu ātrumu (185 km/h). 24 metrus garo aparātu iespējams ekipēt ar konvencionālajiem vai kodoltermiskajiem lādiņiem. Tas paredzēts aviācijas bāzes grupējumu, stratēģisko zemūdeņu bāzu, pretinieka krasta infrastruktūras likvidēšanai.

Krievija sekmīgi noslēdz hiperskaņas raķetes "Cirkon" izmēģinājumus. Tas ir efektīvs precīzs bruņojums, kam nav analogu nevienā pasaules valstī. Oktobrī Baltajā jūrā no fregates "Admiral Gorshkov" borta palaistā "Cirkon" četrarpus minūšu laikā likvidēja mērķi Barenca jūrā 450 km attālumā un apstiprināja: Krievijas arktiskās robežas un Ziemeļu jūras ceļš ir droši aizsargāts. Raķetes ātrums pārsniedz 8 Mahus, lidojuma maksimālais augstums sasniedza 28 kilometrus. Projektā paredzēts, ka raķete sasniedz 9 Mahu ātrumu (vairāk nekā 10 789 km/h), darbības rādiuss – vairāk nekā 1000 km.

Krievijas Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu par atmīnēšanas robotu "Uran 6" piegādēm BS. Daudzfunkcionālais robotehniskais atmīnēšanas komplekss paredzēts koridoru radīšanai mīnu nožogojumos un vērā ņemamu teritoriju atmīnēšanai (iepriekš tas izmēģināts Sīrijā).

32
Tagi:
Krievijas Aizsardzības ministrija, Krievijas Bruņotie spēki, krievu ierocis