Jekaterina Kasjanova

Ilgais ceļš kāpās ar ko tas viss sākās

266
(atjaunots 11:13 15.03.2016)
Mums ir vairāki stāsti par to, kā cilvēki pamet Latviju. Taču tagad gribam pastāstīt par to, kā viņi brauc šurp. Jekaterina Kasjanova stāsta, kā maskaviete pārvērtusies par pierīgas ciemata iedzīvotāju, kā izšķīrusies par tādu avantūru un kas viņu gaidījis jaunajā vietā.

2010. gada ziema, kafejnīca Maskavā, biznesa lenčs.

Kā jau parasti, pie lenča sākas runas par fondu biržām, īstermiņa investīcijām un visdažādākajām perspektīvām. Par mani runājam reti – šī tēma ēdienkartē nav iekļauta. Pēkšņi mans sarunu biedrs maina tematu:

— Kāpēc  tad tu vēl līdz šim neesi aizbraukusi?

— Uz kurieni man braukt?— es brīnos.

— Kur vien vēlies! Visi taču brauc prom. Uz Spāniju, piemēram.

— Ko tu runā, tur ir karsts.

— Nu, Melnkalne?

— Un ko es tur iesākšu?

— Tad brauc uz Šveici! Tu taču strādā ar šveiciešiem.

— Ja gribētu, sen būtu aizbraukusi. Man tur vietas nav.

— Ko tu runā? Starp citu, Latvijā tagad var viegli dabūt uzturēšanās atļauju. Par nekustamo īpašumu.

Latvija! Sirds sāk sisties straujāk. Šķiet, sēžu nevis ziemīgajā 2010. gada Maskavā, bet gan Jūrmalas vilcienā, aiz loga ir priedes un 1990. gada vasara: mēs ar mammu braucam lasīt mellenes. Pēc tam tētis vedīs mani uz zooloģisko dārzu – viņš gribēja man parādīt lūsi. Lūsis negribēja parādīties.

Kļūstu nemierīga. Sāku studēt imigrācijas likumus un internetā neaizveru lapas ar nekustamo īpašumu piedāvājumiem. Naktīs kārtoju mēbeles savās jaunajās mājās un staigāju gar jūru. Taču laiks iet, un arvien retāk es pērku dīvānus un aizkarus. Jūra attālinās. Lai tā nezustu no atmiņas, pērku biļeti un sēžos lidmašīnā. Jūra ir pavisam mierīga, klusums dun ausīs, un es eju cauri sāļajai miglai. Tā ir tik bieza, ka norauju vienu strēmeli un paņemu līdzi.

Jūrmalas vilcieni gandrīz nemaz nav mainījušies, aiz loga ir pazīstamas priedes, tikai mellenes vēl nav ienākušās. Braucu uz zooparku apciemot lūsi, taču lūsis nerādās. Klaiņoju pa Vecrīgas ieliņām. Agrā pavasarī tās ir pavisam tukšas un atgādina bērnībā redzētas filmas dekorācijas. Bērnība… gribētos atkal reiz atgriezties. Atgriezties tur, kur es reiz jutos tik labi. Atgūstu mieru un atgriežos pie savas ikdienas Maskavā. Nekustamo īpašumu lapas droši paslēptas kopā ar sāļās miglas strēmeli.

2013. gada rudens, Vladivostoka. Nesen nolēmām apprecēties. Jūra ir mierīga, un mēs ejam gar miglas klātajiem viļņiem.

— Vai zini, par ko es sapņoju? Es gribu dzīvot Latvijā.

— Nekad neesmu tur bijis, — atbild mans nākamais vīrs.

— Tur ir tāda pati migla.

Un atkal mēs zaudējam mieru. Tagad mēs esam divatā. Mīkla ir atminēta – es vienkārši nespēju aizbraukt viena pati.

Pulksteņrādītāji sāk griezties nebijušā atrumā, mehānisms ir sācis ripot: nekustamo īpašumu lapas atkal ir atvērtas, un mēs vienojamies, ko īsti vēlamies: trīs istabas, balkons, jauka aina, centrs, budžets (tobrīd noteiktā minimālā nekustamā īpašuma vērtība, kas dod iespēju saņemt uzturēšanās atļauju – 143 tūkstoši eiro). Izvēlamies piemērotākos variantus un nosūtām pieprasījumu pirmajai aģentūrai, kas patrāpījusies acīs. Paļaujamies uz veiksmi. Jāsaka gan, ka līdz pat pēdējam brīdim domāju, ka sapnis nepiepildīsies, tāpēc pat nedomāju meklēt vajadzīgos sakarus, pazīšanās vai vismaz rekomendācijas.

Atbilde pienāk ātri. Mums sola sameklēt citus piemērotus variantus un iesaka pasteigties, jo pēc trim mēnešiem noteikumi mainīšoties un minimālā summa gandrīz dubultosies.

Pērku biļeti un lidoju apskatīt jaunās mājas. Vīrs nolemj uzticēties manai izvēlei, un, godīgi sakot, viņam beidzies ārzemju pases termiņš.

2014. gada maijs, saulaina diena, kafejnīca uz Vecrīgas nama jumta. Aģents diktē, es pierakstu gaidāmā darījuma plānu, skatos uz tornīšiem un skursteņiem. Neticu, ka tas viss notiek patiesībā. Tuvāko divu dienu laikā man nāksies apskatīt divus desmitus dzīvokļu, izstaigāt bezgalīgi garas kāpņu telpas, ieraudzīt pilsētu no dažnedažādiem logiem. Tie paveras uz kaimiņmājas logiem vai sienām, uz pagalmiem, kuri izskatās tā, it kā vakar tajos būtu beidzies karš. Ir arī tādi, kas paveras uz jumtiem un tornīšiem. Tieši tādi man patīk vislabāk, taču tas nozīmē, ka dzīvoklis ir piektajā vai sestajā stāvā bez lifta, un mans papus neparko neatbrauks ciemos. Šeit cauri viesistabai vilktas tramvaja sliedes, tur nāksies veikt kapitālo remontu, šis ir pārāk mazs, tas – pārāk dārgs. Šeit it kā viss būtu kārtībā, taču jau iemaksāts avanss…
— Varbūt tomēr pameklēsim upes otrā krastā?— aģents ir gandrīz padevies.

— Nu, brauksim. Pamēģināsim izveidot kopainu, — es piekrītu, vairs neticēdama savai veiksmei.

Piecpadsmit minūtes vēlāk jau braucam pa lauku ceļu. Visapkārt zaļas pļavas, omulīgas privātmājas, pa radio valsts populārāka grupa viesmīlīgi dzied Welcome to my country.

Simpātiska jaunbūve. Lifts ved uz pēdējo stāvu. Gaišs, plašs dzīvoklis, milzīgi logi… Izeju uz balkona.

Pārvākties no Maskavas centra uz ciematu netālu no Rīgas – tas ir lēciens pāri trim pakāpieniem un visīstākā avantūra. Taču mēs esam apņēmušies. Sagatavošanās darījumam nav grūta. Izrādās, ka dzīvokļa īpašnieks ir banka, tāpēc process ir vienkāršs. Piemēram, mums nav jāatver darījuma konts, bez kā lielākoties iztikt nav iespējams. Vēl vairāk, bankai ir pārstāvniecība Maskavā, tāpēc kontu atveram un sākotnējo līgumu parakstām Krievijā. Iemaksājam avansu, un drīz vien lidoju uz Rīgu, lai parakstītu līgumu. Vīrs vēl joprojām gaida savu pasi. Šķiet, kādreiz, pensijā, es uzrakstīšu lielu grāmatu par savu vīru un viņa dokumentiem.

Darījuma diena. No rīta zvana bankas menedžere, kas atbild par mūsu līgumu, un ziņo, ka no viņu puses viss ir parakstīts, gaida mani. Norādītajā laikā ierodos, taču nākas ilgi sēdēt uzgaidāmajā telpā. Beidzot parādās samulsusī menedžere un paziņo, ka oriģinālu aplējuši ar kafiju, taču nu jau viss esot kārtībā. Tādas lietas parasti uztveru kā labu zīmi. Līguma parakstīšana, pirkuma un valsts nodevas nomaksa, vizīte pie notāra neaizņem ne stundu, un jau vakarā atkal esmu Maskavā.

Četrus gadus esmu par to sapņojusi un tagad, pie finiša līnijas esot, mēnesi ilgā Zemesgrāmatas dokumentu gaidīšana man šķiet kā vesela mūžība.

Taču šo laiku aizpildījām, noformējot pārējos dokumentus uzturēšanās atļaujas saņemšanai: nepieciešama izziņa par sodāmību (nu, beidzot, mēs izlienam no alas un izmantojam valsts pakalpojumu portālu), bankas konta izraksts un (alleluja!) pases.

Beidzot mēs kopā atbraucam uz Rīgu. Mans varonīgais vīrs pirmo reizi ierauga pilsētu, kurā tagad dzīvos. Šeit noskaidrojas, ka mūsu aģenti, kas līdz šim nav ne reizi pievīluši, šoreiz ir aizmirsuši pierakstīt mūs pieņemšanai migrācijas dienestā. Sākam nervozēt. Jāpaspēj noformēt apdrošinašana, jāiziet uz fluorogrāfijas pārbaude. Pusi nakts aizpildām anketu, otru pusi – atbildam uz pašu izdomātiem gaidāmās sarunas jautājumiem. Astoņos no rīta pienākam pie PLMP durvīm, šeit mūs gaida aģents: viņš dežurē jau divas stundas un stāsta iepriecinošus jaunumus: rindā no tiem, kas stāv bez rindas, mēs esam otrie. Rindā, kas stāv bez rindas, dzirdama krievu un ķīniešu valoda. Tālāk viss norit ātri un vienkārši: durvis atveras, mēs saņemam talonu, iesniedzam dokumentus, fotografējamies, nododam pirkstu nospiedumus. Mums piedāvā izvēlēties termiņu, kad vēlamies saņemt ilgoto kartiņu – 5, 10 vai 30 dienas.

Izvēlamies 10 dienas, un klaiņojam pa Vecrīgas šaurajām ieliņām, vērojam priedes pa Jūrmalas vilciena logu, staigājam gar jūru, braucam uz zooparku un beidzot taču parādās lūsis. Jā, mums ir labi.

266
ASV prezidenta amata kandidāts Džo Baidens, foto no arhīva

Vainu par Baidena zaudējumu neizdosies uzvelt krieviem

24
(atjaunots 16:27 22.10.2020)
Amerikas vēlēšanas izgājušas finiša taisnē: šodien Donalds Tramps un Džo Baidens pēdējo reizi tiksies televīzijas debatēs.

Turklāt šī tikšanās, principā, var kļūt arī par pēdējo viņu dzīvē – kaislību vilnis ASV šobrīd ir tik liels, ka ir ļoti sarežģīti iztēloties šos abus cilvēkus kopā jebkad. Pat ja notiks brīnums un Baidens uzvarēs vēlēšanās, Tramps var vienkārši neatzīt balsojuma rezultātus vai, pārkāpjot visas tradīcijas, neierasties inaugurācijas ceremonijā. Savukārt Baidens noteikti ne par kādu cenu neatnāks uz Trampa inaugurāciju – tādēļ ceturtdien viņiem būs pēdējā iespēja pateikt viens otram to, ko viņi vēlas. Un viņi šo iespēju izmantos pilnā apjomā. Par radušos situāciju portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Baidens
© Sputnik / Григорий Василенко

Tramps nosauks Baidenu par noziedzīgas grupas vadītāju un pieprasīs iesēdināt Džo (kopā ar dēlu Hanteru) cietumā. Uz cietumu Džo nedosies, taču, kad zaudēs vēlēšanās, mediji runās, ka viņu nogāza no kājām "oktobra pārsteigums" – pirms dažām dienām publicētais kompromitējošais materiāls no Hantera datora cietā diska, kurš pieķer bijušo viceprezidentu melos un korupcijā. Taču Baidens zaudētu arī bez šiem materiāliem – vienkārši tāpēc, ka Tramps bija nolemts uz uzvaru. Bet kā tad tā: aptaujas taču demonstrē milzīgu Baidena virsroku? Nevar taču tās visas būt izdomātas?

Var. Jo likmes ir augstas, kā nekad, un nav tādu melu, uz kuriem neuzdrīkstētos tie, kas spēlē pret Trampu. "Es balotējos ne tikai pret Baidenu, es balotējos pret kreisajiem medijiem, lielām tehnoloģiskām kompānijām-milžiem (Facebook, Twitter, Google), un "Vašingtonas purvu"," sacīja pirms dažām dienām Tramps.

Jā – un par labāko apliecinājumu tam kļuva šī trīsgalvainā monstra reakcija uz kompromitējošā materiāla pret Baidenu ģimeni parādīšanos. New York Post publikāciju vienkārši centās nobloķēt – Google neredzēja to savos meklēšanas rezultātos, savukārt Facebook un Twitter neļāva dalīties ar tās hipersaiti. Nu un pats par sevi saprotams, mediji centās vienkārši neredzēt skandalozo publikāciju, savukārt vairums politiķu izlikās, ka nekas nopietns nav noticis. Tātad visi trīs spēki uzstājās sinhroni, apliecinot Trampa taisnību.

Turklāt uzreiz izskanēja arī apsūdzības pret Krieviju – skaidrs taču, ka Maskava atkal iejaucās Amerikas vēlēšanas, piemetot klāt kompromitējošo materiālu pret Baidenu.

Par to runāja ne tikai komentētāji un kongresmeņi, bet arī specdienestu darbinieki. Bijušie darbinieki – jo ASV Nacionālā izlūkdienesta direktors Džons Retklifs paziņoja, ka informācija Baidena klēpjdatorā "nav daļa no kaut kādas Krievijas dezinformācijas kampaņas". Taču pussimts bijušo izlūkotāju (ieskaitot Retklifa priekšteci Džimu Kleperu, kuru pieķēra zvēresta laušanā) uzrakstīja atklātu vēstuli ar apgalvojumu, ka pieredze "liek mums nopietni uzskatīt, ka ievērojamu lomu šajā lietā spēlējusi Krievijas valdība":

"Elektronisko vēstuļu nokļūšanai ASV politiskajā arēnā, kuras, provizoriski, pieder ASV viceprezidenta Baidena dēlam Hanteram, vairums no kurām attiecas pie perioda, kad viņš strādāja Ukrainas gāzes kompānijas "Burisma" vadībā, ir visas klasiskās Krievijas informācijas kampaņas pazīmes."

Tātad Krieviju neapsūdz tajā, ka tā safabricējusi Baidena kompromitējošo materiālu, – lai gan arī šādas balsis skan, – nē, tā vienkārši to izplatīja. Bet kā tai tas izdevies, ja, pēc Rūdija Džuliani (Trampa advokāta un bijušā Ņujorkas mēra) sacītā, Hantera Baidena datora cietā diska saturs jau pirms septiņiem mēnešiem tika nodots FIB? Tātad Maskava turēja noslēpumā šos materiālus, gatavojot "oktobra pārsteigumu", vai arī to darīja Trampa štābs un viņa padomdevēji, ieskaitot to pašu Džuliani? Ak jā, Džuliani taču strādā pie Putina… Un tie nav joki: kā paziņoja senators Kriss Mērfijs, "šoreiz krievi nolēma izstrādāt amerikāņu pilsoņus kā savus aģentus. Viņi centīsies izplatīt savu propagandu meinstrīma medijos… Un viņi guvuši panākumus. Ziniet, Rūdijs Džuliani tagad, pēc būtības, ir Krievijas aģents".

Jā, protams, ja jau pats Tramps strādā pie Kremļa, tad ko tur vairs runāt par viņa darbiniekiem un pietuvinātām personām. Par to var smieties, taču tieši šāds situācijas vērtējuma neadekvātums un centieni pārdot amerikāņiem "Krievijas iejaukšanos" pat situācijā ar Baidenu ģimenītes kompromitējošo materiālu ir labākais apliecinājums tam, ka Tramps jau ir uzvarējis. Jo viņa pretinieki dzīvo absolūti izdomātā pasaulē, kurā krievi ietekmē ASV vēlēšanu iznākumu, savukārt starpība starp atbalstu Baidenam un Trampam ir mērāma divu ciparu skaitļos. Turklāt tas viss notiek vienlaikus un nekādā veidā neizraisa pretrunas.

Taču reālajā pasaulē mēs novērojam pavisam citu: milzīgi Trampa atbalstītāju pūļi viņa bezgalīgajos mītiņos visā valstī un pilns entuziasma trūkums retajās Baidena tikšanās reizēs ar nedaudziem atbalstītājiem. Atbalsta Trampam izaugsme ir vērojama pat minoritāšu vidū (piemēram, krāsaino un musulmaņu vidū), kuri vispār neattiecas pie viņa elektorāta. Absolūts Trampa "krievu sakaru" pierādījumu trūkums un arvien jaunāki Baidena ģimenes melīguma un korumpētības pierādījumi. Un pats galvenais – reālajā pasaulē amerikāņi sen jau ir vīlušies savā politiskajā elitē un tieši tāpēc vienīgā nopietnā alternatīva Trampam varēja būt ārpus sistēmas stāvošais senators Sanderss. Taču tieši nepiederības sistēmai dēļ kolektīvais "Baidens" arī nepielaida viņu pie vēlēšanām.

Parastie amerikāņi dzīvo reālā pasaulē, nevis propagandas pasaulē, un tāpēc 3. novembra vēlēšanu iznākums ir izlemts. Pat neskatoties uz centieniem uzskrūvēt balsis vajadzīgajos štatos, mobilizējot pasīvo demokrātisko elektorātu balsot pa pastu – jo arī tur notiek manāms priekšlaicīgi par republikāņiem nobalsojušo skaita kāpums.

Izdomātā pasaule zaudēs 3. novembrī, taču nekur nepazudīs. Trīsgalvainā hidra cerēs uz revanšu un strādās pie tā. Gan Amerikas, gan globālā mērogā – un te jau tai būs visas tiesības vainot krievus savās neveiksmēs.

24
Tagi:
Džo Baidens, Tramps, prezidenta vēlēšanas, ASV
Vakcīnas pret Covid-19 ražošana, foto no arhīva

Lepni, lai arī miruši? Kāpēc Latvija neparko nepirks Krievijas vakcīnu

78
(atjaunots 19:49 21.10.2020)
Latvija atteikusies pārbaudīt Krievijā izstrādāto vakcīnu "Sputnik V", skaidrojot, ka jau izdarītas pirmās iemaksas Eiropas Savienības kasē par vakcīnas izgudrošanu. Interesanti, vai tas ir vienīgais iemesls atteikties no Krievijas preparāta.

Atvainojiet, taču nekādi nevarēju paiet garām tik ļoti acīs krītošai tēmai. Ko rakstīja jurists, tagadējais Latvijas prezidents Egils Levits slavenajā Satversmes preambulā? Ka šīs valsts pastāvēšanas galvenais mērķis ir nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu mūžīgi mūžos. Latviešu pastāvēšanu.

Te nu, lūdzu, atļaujiet uzdot vienu atklātu jautājumu. Ja mūsu austrumu kaimiņiene patiešām pirmā palaidīs orbītā savu "Sputnik V" – vakcīnu pret koronavīrusu? Protams, pēc visiem vajadzīgajiem izmēģinājumiem un ar attiecīgajiem sertifikātiem. Vai tas nenozīmē, ka cīņā par nācijas pastāvēšanu Levitam un veselības ministrei Viņķelei vajadzētu steigšus braukt uz Maskavu, slēgt līgumus, izlūgties piegādes ārpus rindas un izkaulēt atlaides piedevām.

Pat ne par baltu velti nevajag!

Nekā nebija. Mums pat par baltu velti nevajag. Tāpēc, ka nācijai mūžīgi mūžos jāpastāv lepnai. Neatkarīgai no kaimiņa. Ja tā nebūs lepna, priekš kam tad tādai nācijai pastāvēt. Tā tak nav ne graša vērta.

Starp citu, par grašiem. Ar Latviju lepnumā sacenšas Ukraina. Tur paziņoja, ka izskata iespējas nopirkt vakcīnu jebkur, tikai ne Krievijā. ASV vēstniecības Ukrainā pagaidu pilnvarotā ASV lietās Ukrainā Kristīne Kvīna pavakariņoja ar valsts veselības ministru Maksimu Stepanovu. Kas notika pēc vakariņām? Pēc vakariņām Kristīne paziņoja, ka Ukraina nepirks Krievijas vakcīnu no Covid-19, kuras drošība nav klīniski pārbaudīta.

Te nu partija "Opozīcijas platforma – Par dzīvi" paziņoja, ka atteikšanās no Krievijas vakcīnas nozīmē nāves spriedumu lielam skaitam Ukrainas iedzīvotāju. Tomēr, šķiet, arī tur darbojas princips "Labāk beigts, toties lepns!"

Patiesībā Latvijas viedokli var saprast. Stāsta, ka ar potēm tagad varot čipēt un visvisādi zombēt cilvēkus. Tā, ka latvieši, visi kā viens, aizmirsīs dzimto valodu un sāks runāt krieviski, liks pie malas kokli, ņems rokās balalaiku. Stāsta, ka Indija, Brazīlija un Azerbaidžāna (smalka diplomātija) plāno pirkt "Sputnik V". Taču brazīliešu un indusu ir daudz. Bet latviešu – tikai mazliet pāri miljonam. Ar viņiem negribas riskēt. Tomēr riskēt vajadzēs, atliek tikai izlemt, uz kuru pusi riskēt – paciesties rindā pēc ideoloģiski labas vakcīnas vai saņemt "nepareizo".

Zinas tante saputrojusi spaiņus

Pie tam laikam jau daudzi neuzticēsies Krievijas preparātam pēc tādas antireklāmas kampaņas, kas vērsta pret Krievijas zinātni. Pēc tādas Medeļejevs kapā apgrieztos otrādi. Ja jau jūs nespējat radīt par kaujas indīgo vielu, kas varētu noslaktēt cilvēku, kur nu jums izgudrot līdzekli, kas atbrīvos cilvēci no pandēmijas.

Stāsta gan, ka esot vainīga slepenās laboratorijas apkopēja Zinas tante – viņa saputrojusi spaini "Novičok" un jauno perspektīvo Krievijas aizsardzības rūpniecības produktu – spaini īpašas samogonkas, no kuras sākas mūžīgas paģiras.

Un neizdosies nevienam ieskaidrot, ka notikusi kļūda un opozicionāri Krievijā vienkārši nepanes samogonku, viņi dzer tikai franču konjaku un amerikāņu burbonu.

78
Tagi:
Krievija, vakcīna, Latvija
Pēc temata
ASV vēstniecība Ukrainā ziņo, ka Kijeva nepirks Krievijā izstrādāto vakcīnu
Jauns izrāviens: Krievijā piereģistrēta otrā vakcīna pret Covid-19
Iznīcināt krievu vakcīnu: lielās politikas mazā šeftīte
Pussimts valstu apspriež ar Krieviju vakcīnas pret Covid-19 piegādes
 Fotoradars

Meteostacijas uz Latvijas autoceļiem pārvērsīs radaros: orģinālajiem nav naudas

0
(atjaunots 18:18 23.10.2020)
Satiksmes ministrija grasās visā valstī izveidot ierīču tīklu, kuras pilda fotoradaru funkcijas, iesaistot autoceļu meteostacijas.

RĪGA, 23. oktobris – Sputnik. Satiksmes ministrijas jaunā koncepcija paredz ceļu satiksmes dalībnieku kontroles un uzraudzības uzlabošanu ar jau esošās infrastruktūras starpniecību. Fotoradaru vietā piedāvāts izmantot meteostacijas uz Latvijas autoceļiem, pa priekšu uzstādot speciālu programmnodrošinājumu, vēsta Press.lv.

Koncepcija tika izskatīta 22. oktobrī Ceļu satiksmes drošības padomes sēdē.

Ministrija grasās visā valstī izveidot ierīču tīklu, kuras veic fotoradaru funkciju: izmēra ātrumu, pārbauda tehniskās apskates vai OCTA polises esamību pēc auto numurzīmes un tā tālāk. Turklāt, kā atzīmēja Satiksmes ministrijā, šim nolūkam netiek plānots attīstīt fotoradaru tīklu, bet gan iesaistīt meteostacijas, kuras ir uzstādītas uz Latvijas autoceļiem. Meteostacijas jau ir aprīkotas ar videokamerām, pēc ierēdņu ieceres, tās tikai ir jānodrošina ar speciālu programmnodrošinājumu, kurš, būtībā, pārvērsīs tās jau esošo fotoradaru analogos.

"Parasto" radaru iekārtošanai naudas šobrīd nepietiek, atzina satiksmes ministrs Tālis Linkaits.

Pērn stacionārie fotoradari piereģistrēja 302 638 pārkāpumus, kas ir par 28 691 pārkāpumu vairāk, nekā pirms gada. Tostarp pērn fotoradari piefiksēja vairāk nekā 3000 automobiļu bez OCTA, šogad, saskaņā ar septembrī apkopotajiem datiem, jau ir 1061. 2019. gadā radari atklāja pusotru tūkstoti mašīnu bez tehniskās apskates, šogad – 673.

0
Tagi:
fotoradari, radari, ceļi
Pēc temata
CSDD: tuvākajā laikā darbu atsāks viens no "ražīgākajiem" fotoradariem
Latvijai nav naudas "gudrajiem" fotoradariem: projekts ir slēgts
Jauni pārbaudes kritēriji: Rīgā un Liepājā uz luksoforiem uzstādīti fotoradari