Nacionālās identitātes meklējumos: asimilācija vai vienotība
(atjaunots 10:01 17.02.2016)
Māra Kučinska valdība pasludinājusi galvenos darba principus, starp kuriem ir arī nacionālās identitātes saglabāšana un pavairošana. Tiesa gan, viņi ir aizmirsuši precizēt, ko tas nozīmē. Iespējams, neuzskatīja par būtisku.Nacionālās identitātes tēma šodien ir viena no asākajām, un valdības deklarācijā par to ir rakstīts ne vienu reizi vien. Sputnik Latvija pajautāja speciālistiem, kas tas ir: vispārēja asimilācija vai sabiedrības apvienošana? Ar ekspertiem sarunājās Vladimirs Dorofejevs.
Saskaņā ar likuma burtu
"Tas ir vispārīgs termins, kam var būt vairākas nozīmes. Latvija ir demokrātiska valsts, un nacionālai identitātei var būt atšķirīgs skaidrojums," — saka Ojārs Skudra, Latvijas Universitātes profesors, ārpolitikas eksperts.
Viņš norāda, ka pastāv identitātes kā sociālā parādība izpratne, kā arī juridisks termins. Katram Latvijas iedzīvotājam par to ir savs viedoklis, un Latvijas kultūras aspektā nav iespējams norādīt, ka pareizs ir tikai viens no tiem.
"No otras puses, ir juridisks termins, kas ierakstīts mūsu pamatdokumentā — Satversmē. Ja ir vēlme lasīt, lūdzu – piektā rindkopa no sākuma. Ja nu runājam par Latvijas Republikas iedzīvotāju vairākuma izpratni, tad tā ļoti tuvu, iespējams, pat pilnībā atkārto Satversmes preambulu. Manuprāt, arī valdība šajā ziņā pieder pie vairākuma," — sacīja Skudra.
Valsts identitāte ir svarīgāka nekā etniskā
"Nacionālā identitāte no politiskā viedokļa ir ļoti svarīgs princips, — saka Juris Rozenvalds, profesors, politologs, Latvijas Universitātes sociālo zinātņu fakultātes dekāns. — Zinātniski izsakoties, tā nav etniskā identitāte, ar ko bieži kļūdaini identificē nacionālo identitāti. Tā ir pilsoņu līdzdalība, politiskā piederība, taču ne kādai konkrētai partijai, bet valstij, tās idejām un principiem."
Saskaņā ar Rozenvalda vārdiem, citu tautu pārstāvji var būt brīnišķīgi Latvijas pilsoņi, ar kuriem valsts var lepoties, taču viņiem nav obligāti jābūt latviešiem.
"Lieta tāda, ka nacionālā un etniskā identitāte bieži tiek uzskatītas par analogiem. Teiksim, iesīkstējuši nacionālisti teiks: ja tu neesi latvietis, tu nevari būt Latvijas iedzīvotājs," — norāda profesors.
Politologs uzskata, ka valdības deklarācijas konteksts vedina uz domu par to, ka tajā runa ir par nacionālo, jeb valstisko identitāti.
"Taču dokuments ir tik viltīgi sastādīts, ka visi, kas vēlas, var droši "putrot" šos jēdzienus. Tā ir dokumenta vājā vieta, jo, neapšaubāmi, etniskā identitāte ir svarīga valsts komponente, bet valstiskā identitāte ir daudz plašāka un svarīgāka, ņemot vērā mūsdienu sarežģījumus," — uzskata Rozenvalds.
"Tas, cik mūsu valstī ir tanku un kas ir mūsu sabiedrotie NATO, nav tik svarīgi, kā tas, cik cilvēki skatās mūsu Latvijas televīziju. Statistika liecina, ka 80% latviešu skatās latviešu televīzijas kanālus, bet 80% krievvalodīgo – citu valstu kanālus. Šo situāciju ar tankiem vai aizliegumiem neizlabosi – ar varu mīļš nebūsi," — saka eksperts.
Viņaprāt, Latvijai ļoti vajadzīgi visu tautību pilsoņi, jo valsts drošība ir tieši saistīta ar visu iedzīvotāju vienotību.
Visus ar varu par latviešiem nepadarīsi
"Nacionālā identitāte — tas ir civilizēts termins, kas ļauj noslēpt alu līmeņa nacionālismu, — paziņoja eirodeputāts no partijas "Saskaņa", žurnālists Andrejs Mamikins. — Tā saknes aug XVIII gadsimta filozofa Herdera koncepcijā: Vācija — vāciešiem, Francija— frančiem, Lielbritānija — britiem."
"Mūsdienās aiz runām par nacionālo identitāti tiek slēpts naids pret jebkuru citu viedokli, citām tautībām. Tā ir Vācijas 30.gadu retorika. Paldies, mācību esam guvuši," — viņš saka.
"Kā Eiropas Parlamenta deputātam, man metas nelabi, kad mājās dzirdu šo frāzi. Tās dēļ esmu iepriekšējo darbu zaudējis. Eiroparlamenta oficiālais lozungs – "Daudzveidībā ir mūsu spēks". Pastāvīgi notiek diskusijas par darba vai oficiālas valodas statusa piešķiršanu tai vai citai valodai. Visu laiku runājam par dažādu Eiropas minoritāšu tiesībām," — saka Mamikins.
Savukārt Latvijā sākušās runas par visu skolu slēgšanu, izņemot latviešu skolas, tāpat kā par visu reliģiju likvidēšanu, izņemot luterāņu ticību utt.
"Savās kādreizējās žurnālista gaitās esmu piedzīvojis "nacionālās identitātes nostiprināšanu". Ārēji liberālā Nacionālā radio un televīzijas padome mani vajāja kā vilku mežā. Privātais televīzijas kanāls, kur strādāju, pieņēma darbā partijniekus, kuri nestrādāja paši un neļāva strādāt citiem. Pārraides bija banālas un neinteresantas. Galu galā TV5 ir gājis bojā cīņā par nacionālo identitāti, PBK rotāts ar soda naudām kā Ziemassvētku eglīte," — pastāstīja Mamikins.
Šī tendence sastopama ne tikai Latvijā. Līdzīgi procesi notiek Lietuvā, Igaunijā, Polijā. Taču tas, pēc deputāta domām, ir pašapmāns: nevar visus padarīt par latviešiem, nevar iedvest mīlestību ne ar draudiem, ne ar ideoloģiski pareizu surogātkultūru. "Tas tikai izraisa protestu. Cīņā par valsts integritāti šīs ideoloģijas amatieri sašķeļ valsti," — secināja Mamikins.
"Par mata tiesu": atklāti dati par gatavošanos kodoluzbrukumam
(atjaunots 15:47 08.03.2021)
Augstākā kaujas gatavība, mokošas uzbrukuma gaidas, apstiprināts kodolieroču pielietojums – ASV Valsts departaments atslepenoja izlūkdienesta dokumentus, kas apgaismo NATO mācības "Able Archer" un to sekas. Amerikāņu analītiķi apgalvo: 1983. gada novembrī šie manevri teju nenoveda pie trešā pasaules kara. Rietumu specdienestu atskaites liecina: PSRS tos uztvēra par gatavošanos iebrukumam un piecēla kājās milzīgus spēkus. Vašingtona ir pārliecināta, ka toruden pasaule pirmo reizi kopš Karību krīzes laikiem stāvēja uz iznīcības sliekšņa, portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.
Draudu periods
1983. gadā Ziemeļatlantijas alianses un Varšavas līguma organizācijas attiecības bija nokaitētas līdz pēdējam. To veicināja virkne faktoru: ASV iebrukums Granādā, vidēja darbības rādiusa ballistisko raķešu "Pershing 2" pārvietošana uz Eiropu, prezidenta Ronalda Reigana agresīvie antikomunistiskie izteikumi, NATO spēku koncentrēšanās pie VLO robežām. Piedevām neilgi pirms mācību sākuma padomju iznīcinātājs Tālajos Austrumos notrieca Dienvidkorejas laineri Boeing 747, kas bija pārkāpis valsts robežu. ASV un Eiropā skanēja aicinājumi "sodīt" Maskavu.
Kuru katru brīdi aukstais karš varēja kļūt karsts. Tādos apstākļos PSRS vadība pamatoti raizējās par iespējamu agresiju un rūpīgi vēroja karaspēku pārvietošanos pie rietumu robežām. Nav nekāds brīnums, ka mācības "Able Archer" piesaistīja padomju specdienestu uzmanību. NATO valstis plānoja izspēlēt karaspēku vadību kodolkonflikta gaitā. Mācību gaitā bija plānots bruņotajiem spēkiem pakāpeniski pāriet kaujas gatavībā no DEFCON 5 ("miera laiks") līdz DEFCON 1 ("kara stāvoklis").
Apstākļi – maksimāli tuvi karam. Organizatoru uzdevums bija panākt maksimālu notiekošā reālismu, un viņi darīja, ko spēja. Mācībās piedalījās Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere, Rietumvācijas federālais kanclers Helmuts Kols, ASV prezidents Ronalds Reigans, viceprezidents Džordžs Bušs un aizsardzības ministrs Kaspars Vainbergers. Bija iesaistīti visu alianses valstu bruņotie spēki, piedevām – civilās iestādes un speciālisti. Krasi pieauga radiogrammu apmaiņa starp ASV un Lielbritāniju. Padomju izlūkdienesta acīs tas varēja liecināt par konsultācijām kodolieroču pielietojuma jautājumā.
Amerikāņi apgalvo, ka agresīvu nodomu viņiem nebija. Saskaņā ar Valsts departamenta atslepenotajiem datiem, Maskavas un Vašingtonas starpā radies "pārpratums", kas varēja novest pie katastrofas. Prezidenta Ārējās izlūkošanas konsultatīvās padomes (PFIAB) atskaitē teikts, ka PSRS demonstrēja bezprecedenta reakciju uz mācībām "Able Archer".
"1983. gadā mēs varējām netīši nostādīt mūsu attiecības ar Padomju Savienību par mata tiesu no kodolkara," atzīts vienā no publicētajiem dokumentiem.
Paaugstināta gatavība
PSRS un Krievija nekādi nekomentēja Maskavas reakciju uz "Able Arsher", vienīgais informācijas avots par tālaika notikumiem, kas pieejami plašam sabiedrības lokam, bija pārbēdzēja-nodevēja Oļega Gordijevska liecības britu izlūkdienestam. Amerikāņu specdienestu atslepenotie dokumenti pirmo reizi atklāj Vašingtonas viedokli par toreizējo situāciju, kā arī izlūkošanas datus par VLO valstu bruņoto spēku darbībām mācību gaitā. Publicēts arī visnotaļ detalizēts manevru scenārijs.
©
Flickr / The Official CTBTO Photostream
Saskaņā ar "Able Archer 1983" scenāriju, 4. Novembrī VLO bruņotie spēki sākuši karadarbības pret NATO. 6. novembrī viņi likuši lietā ķīmiskos ieročus. Nākamajā dienā sākās mācības, kas ilga līdz 11. novembrim. Saskaņā ar organizatoru ieceri, trīs dienas bija veltītas konvencionālai karadarbībai ar parasto bruņojumu, divas – abpusējiem kodoluzbrukumiem. Manevru uzdevums bija nodemonstrēt alianses armiju vadībai, kā rīkoties, ja šāds scenārijs īstenosies. Kremlis notikumus Eiropā novērtēja kā kodoluzbrukuma organizēšanu PSRS un gatavojās adekvātiem soļiem valsts aizsardzībai.
Amerikāņu izlūkdienesta dokumenti liecina, ka mācību laikā PSRS Stratēģiskajos raķešu spēkos bija ieviests paaugstināts kaujas gatavības režīms. Specdienesti vēsta, ka armijas komandpunktos Austrumvācijā strādāja pastiprinātas dežurantu maiņas. 16. gaisa armijas aviācija desmitos VDR aerodromu jau 2. novembrī strādāja paaugstinātas kaujas gatavības režīmā. Mazliet vēlāk šajā režīmā pārgāja arī Polijā dislocētā 4. gaisa armija.
Izlūkdienesti neziņoja
Amerikāņu izlūkdienestus īpaši satrauca iznīcinātāju-bumbvedēju divīzijas – PSRS kara aviācijas trieciena spēka pamats. Toreiz gaisa spēki izmantoja MiG-27, Su-17 un Su-24, kas spēj nest kodolieročus. Kara gadījumā tiem bija jāizdara trieciens NATO aerodromiem, raķešu bāzēm, komandpunktiem un armijas dislokācijas vietām. Visos trijos pulkos katrā divīzijā bija trieciena lidmašīnu eskadriļa, kas spēja pielietot kodolieročus. Šo vienību piloti regulāri trenējās piekārt zem spārniem "speciālos izstrādājumus" un tuvoties mērķiem.
Saskaņā ar atslepenotajiem datiem, kodolieroču eskadriļas mācību dienās bija gatavas 30 minūšu laikā pacelties gaisā un iesaistīties kaujā. Ekipāžu uzdevums bija "iznīcināt ienaidnieka objektus pirmajā līnijā". Vašingtonas analītiķi aplēsa: Padomju Savienība varēja jebkurā brīdī pavērst pret alianses bruņotajiem spēkiem 96 iznīcinātājus-bumbvedējus ar kodolādiņiem zem spārniem. Rietumu speciālisti vērtē, ka taktisko bumbu RN-40 jauda sastādīja aptuveni 30 kilotonnas. Salīdzinājumam: bumba "Mazulis", ko amerikāņi nometa uz Hirosimas, bija divkārt vājāka.
Padomju Savienība gatavojās karam, un galu galā Rietumu specdienesti to apjēdza. Iespējams, no trešā pasaules kara paglāba tas, ka tie, kas pieņem lēmumus, ne vienmēr saņem informāciju savlaicīgi. Atslepenotajos arhīvos ir par ASV GKS izlūkošanu Eiropā (US Air Forces Europe — USAFE) atbildīgā - ģenerālleitnanta Leonarda Perruta liecības. Viņš atcerējās, ka manevru gaitā sazinājies ar priekšniecību, arī ar USAFE komandieri ģenerāli Milliju Minteru.
"Minters pavaicāja, kas, pēc manām domām, notiek Austrumeiropā, - ziņoja Perruts. – Es atbildēju: nav pietiekama pamata patiešām palielināt Eiropā dislocēto bruņoto spēku kaujas gatavību. Taču nezinu, ko es būtu atbildējis komandierim, ja man toreiz būtu bijis zināms, kas notika robežas viņā pusē,."
Iespējams, Perruta nezināšana novērsa īstu NATO un VLO karu, kas neizbēgami būtu novedis pie savstarpējiem kodoluzbrukumiem. Apstākļos, kad abas puses ir gatavas karot, pietiek ar mazāko nejaušību, lai sāktos šāvieni. Par laimi, amerikāņu izlūkdienests tikai pēc mācībām aptvēra, ka alianses spēki vairāk nekā nedēļu bija PSRS tēmēklī.
Eiropa noskaidrojusi, kas vainojams tās problēmās
(atjaunots 21:15 06.03.2021)
Krievijas iedzīvotāju dzīve pārsvarā ir atgriezusies ierastajā gultnē, gan ar minimālām neērtībām, un valdība pakāpeniski atceļ pandēmijas dēļ ieviestos pasākumus, bet Eiropā ceļas jaunu karantīnas ierobežojumu vilnis.Uzstājoties Eiropas Parlamenta īpašās komitejas sanāksmē, kas analizē ārvalstu iejaukšanos Eiropas Savienības demokrātiskajos procesos, Eiropas diplomātijas vadītājs Žuzeps Borels apsūdzēja Krieviju dezinformācijas kampaņā. Viņa ieskatā tās mērķis esot nomelnot Eiropas Savienības demokrātiju un vājināt starptautisko sadarbību. Plašāk par situāciju stāsta Irina Alksnis portālā RIA Novosti.
Ruptly / instagram.com/vkikilias / lv.wikipedia.org / New Media Department of Nowon-Gu District Office, Seoul
Borels norādīja, cik bīstama ir nepatiesa vai maldīga informācija nerimstošās pandēmijas apstākļos. "Mēs redzējām, kā prokremliskie kanāli apgalvoja, ka masku valkāšana ir bezjēdzīga, vai arī karsēja balsis pret lokdaunu," viņš paziņoja. Tagad, pēc diplomāta domām, pirmajā plānā iznāk Maskavas vakcīnu diplomātija, kura, no vienas puses, cenšas diskreditēt Rietumu preparātus un to ražotājus, bet no otras – liela un aktīvi virza savas vakcīnas.
Ierēdņa raizes var saprast. Krievijas iedzīvotāju dzīve pārsvarā ir atgriezusies ierastajā gultnē, gan ar minimālām neērtībām, un valdība pakāpeniski atceļ pandēmijas dēļ ieviestos pasākumus, bet Eiropā ceļas jaunu karantīnas ierobežojumu vilnis. Somijā ir ieviests ārkārtējais režīms. Čehijā pasaulē visaugstākā saslimstības līmeņa dēļ iedzīvotājiem ir aizliegts pamest mītnes rajonus. Arī Itālijā ir pastiprināti ierobežojumi.
Eiropas iedzīvotāji, kurus jau teju gadu moka ar dažādiem aizliegumiem un mājsēdi, arvien sliktāk uztver varas argumentus, ka tas viss notiek viņu pašu labā. Masveida protesti pārņēmuši gandrīz visu kontinentu.
Situācija ir tik sarežģīta, ka Eiropas saliedētība sabrūk acu priekšā. Čehija vērsās pie Krievijas ar lūgumu par "Sputnik V" piegādēm, un tā ir valsts prezidenta un premjerministra saskaņotā nostāja. Slovākija devās vēl tālāk un sekoja Ungārijas, Serbijas un citu valstu pēdās, proti, paātrinātā kārtā reģistrējusi Krievijas preparātu, negaidot Eiropas regulatora atzinību. Poļi, kuriem epidemioloģiskā situācija tāpat ir sarežģīta, pie Krievijas griezties nevar objektīvu iemeslu dēļ, tāpēc viņi sāka pārrunas ar Ķīnu par Covid-19 vakcīnas iegādi.
Situācija arvien vairāk atgādina to, kas notika pirms gada, kad Eiropas Savienība demonstrēja savu nevarību ārkārtas situācijā un tās dalībvalstis bija spiestas patstāvīgi tikt galā ar savām problēmām.
Atšķirība ir tāda — un tas patiešām ir svarīgi — ka tolaik izraisījās globāla mēroga force majeure. Tā gaitā noskaidrojās, ka Brisele pēc būtības ir rīcībnespējīga situācijā, kad ir nepieciešama operatīva reakcija ārkārtas apstākļos. Eiropai tas, bez šaubām, sagādāja nepatīkamu pārsteigumu, taču tolaik ES nevarīgumu varēja vismaz izskaidrot ar problēmas plašo mērogu un pēkšņo parādīšanos.
Tagad situācija ir citāda.
©
Sputnik / Алексей Витвицкий
Kad pagaisa pandēmijas pēkšņuma efekts, Eiropas Savienība sarosījās, jo kļuva pieprasīts tas, kas vienmēr tiek uzskatīts par tās stiprajām pusēm: stratēģiskā plānošana, sarežģīto procesu organizēšana, līdzekļu akumulācija un sadale. Visās nesenajās Eiropas valstu darbībās, sākot ar grandiozo ekonomikas atjaunošanas plānu, varēja saskatīt augstprātīgu solījumu parādīt pārējai pasaulei, kā jācīnās ar šāda veida draudiem.
Patiešām, parādīja gan.
Rezultātā – izgāšanās svarīgākajos rīcības virzienos. Eiropas izvēlētā lokdaunu stratēģija pārvērtās par fiasko, bet iedzīvotāju vakcinācijas aprakstam labāk būtu piemērot vārdu "katastrofa".
Ainas patētiskums ir īpaši redzams daudz labākās situācijas fonā tajās valstīs, kurām Eiropa bija iecerējusi pasniegt pandēmijas apkarošanas mācību.
Visa pamatā ir Eiropas varasiestāžu kļūdainie lēmumi. Tas kaitē Eiropas Savienības reputācijai daudz vairāk nekā tās apjukums un nevarīgums pirms gada.
Šādā situācijā nozīmīgi kļūst Austrumeiropas valstu mēģinājumi rīkoties patstāvīgi. Tās, protams, apzinās savu otršķirību ES sastāvā, kā arī to, ka jebkādu palīdzību koronavīrusa apstākļos tās saņems pēc atlikuma principa. Rezultātā arvien vairāk valstu pārstāj pacietīgi gaidīt savu kārtu, un tā vietā sāk izrādīt Briseles nesankcionētu aktivitāti.
Brexit, kā arī poļu un ungāru varas iestāžu augošā eiroskepticisma fonā, paplašinās valstu saraksts, kas nesliecas atskatīties uz Briseli, pat ne force majeure apstākļos. Tā Eiropas Savienībai ir visai nelabvēlīga zīme.
Pirms sešiem gadiem Eiropa ar entuziasmu sarīkoja sev migrācijas krīzi, kuras sekas izstrebj vēl joprojām. Cīņa ar pandēmiju noveda pie Eiropas politikas nākamās izgāšanās. Diezgan īsā laika periodā sanāk padaudz stratēģisku pārrēķināšanos ar smagām sekām.
Pie tam Briseles principiālā nevēlēšanās atzīt savas kļūdas, skaidrot tās ar ārējā ienaidnieka intrigām, kas grauj Eiropas demokrātiju un solidaritāti, garantē: kļūdas nebūt nav pēdējās.
Tagi:
Skaistuma laikmets: iedvesmojošākas sievietes
(atjaunots 07:15 09.03.2021)
Šajā fotolentē mēs sakopojām sieviešu attēlus, kuras XX un XXI gadsimtā tika uzskatītas par atdarināšanas piemēru citām daiļa dzimuma pārstāvēm.
© Foto : Public domainSieviešu skaistuma ideāls, ko radīja amerikāņu ilustrators Čārlzs Dana Gibsons.
© Foto : Public domainAmerikāņu mēmā kino aktrise Alise Džoisa
© AP Photo1930. gadu amerikāņu aktrise Džīna Hārlova
© AFP 2019Leģendārā Ketrina Hepberna
© AP PhotoSlavēnākā amerikāņu aktrise, modele un dziedātāja Merilina Monro
© AFP 2019 / -Stila ikona - britu aktrise, modele, dejotāja un humanitārā darbiniece Odrija Hepberna
© AP Photo / Nick UtAmerikāņu aktrise Fēra Foseta
© AFP 2019 / TIMOTHY A. CLARYAustrāliešu supermodele Ella Makfersone
© AFP 2019 / TIMOTHY A. CLARYBritu supermodele Keita Mosa
© AP Photo / Kevork DjansezianDziedātāja Kristīne Agilera
© AP Photo / Chris Pizzello/InvisionAmerikāņu realitātes šova zvaigzne Kima Kardašjana