Barikādes Rīgā. Pagājuši 25 gadi

Latvija atcerējās barikādes: solījumi netika izpildīti, par PSRS nesēro

1574
(atjaunots 16:23 14.02.2016)
Barikāžu atceres 25. gadadienā šo notikumu aculiecinieki un dalībnieki dalījās ar Sputniku, kāpēc tālā 1991. gadā piedalījās tajās un vai ir attaisnojušās viņu cerības uz pārmaiņām.

RĪGA — 22.jan, Sputnik, Marina Petrova.

Pēc 25 gadiem Latvijas iedzīvotāji cenšas izprast, ciktāl nepieciešami bija 1991.gada upuri. Katram sava vilšanās: vieni gaidīja rietumu ekonomiku, citi — demokrātiskās brīvības. Nesaņemot ne vienu, ne otru, latvieši, tomēr pēc PSRS nesēro.

Detalizēti

Gadsimta ceturtdaļu kopš 1991.gada barikādēm Latvijā atcerējās tos notikumus nedēļas garumā. Gan oficiālo, gan neoficiālo pasākumu virkne kļuva par labu iemeslu atcerēties kā sākās Latvijas otrā neatkarība. Mēs sastapām Evitu Doma laukumā, kad tur noritēja barikāžu notikumu rekonstrukcija — ar smago tehniku un lieliem ugunskuriem. Viņa nāk šurp katru gadu — dalīties atmiņās ar tādiem pašiem aculieciniekiem kā viņa, un vākt parakstus grāmatai ar fotogrāfijām.

Vecākais paraksts ir datēts ar 1994.gadu — Evita pati nezināja, ka kolekcionē atmiņas vairāk nekā 20 gadus. "Kādreiz es atdošu to Barikāžu Muzejam," — saka viņa Sputnikam.

Tolaik viņa strādāja Salaspils bibliotēkā un aktīvi darbojās "Latvijas Tautas frontē". Barikāžu notikumus atceras visos sīkumos.

"Bija bail. 15.janvārī visas sievietes aizveda projām, jo visi domāja, ka atnāks "Interfronte" ar tankiem. Man bija 50 gadi, es nodomāju: nu, ko es varu zaudēt. Bija ļoti daudz produktu, bet maize toreiz izbeidzās — cilvēku bija daudz. Viss bija: cīsiņi, medus, sviests — bet maizes nav. Es iegāju veikalā, tur aiz stūra bija. Bet man sieviete saka: ko jūs ņemat divus klaipiņus — maizes ir tik maz, rīt vairs nebūs. Tā, starp citu, arī notika — no rīta maizi vairs nebija iespējams nopirkt.

Bet es viņai atbildu: jūsu dēla uz laukuma, iespējams nav, savukārt tiem, kas tur stāv, tā varbūt pēdējā diena. Es biju tik nikna. — Vēl viena sieviete, kas tepat blakus dzīvoja, saka: ko jūs te ugunskurus kuriniet, mans bērns smok. Bet es viņai saku: tas jums, rīdziniekiem, vajadzētu šeit stāvēt un sargāt, nepatīk — brauc uz laukiem," — atceras Evita.

Pēc PSRS viņa neilgojās. "Daudzi saka, ka padomju laikos bija labi, bet man labi nebija. Es labi atceros, kā mūsu deputāti saņēma pakas, bet mēs pat kafejnīcā nopirkt neko nevarējām — neskatoties uz to, ka bijām ideoloģiskie darbinieki", — viņa saka.

Neviens jūsu problēmas neatrisinās

Neskumst par PSRS arī Romualds Ražuks — "Latvijas Tautas frontes" bijušais līdzpriekšsēdētājs, tagad — Saeimas deputāts. Viņu sastopam uz 1991.gada barikāžu laukuma, kas tika atklāta Rīgas centrā, godinot 1991.gada notikumu 25.gadadienu.

"Tam ir liela simboliska nozīme, šeit bija pirmās barikādes, bet – Latvijas Kara muzejā, daļa no kura atrodas Pulvertornī, izvietojās barikāžu štābs. 20. janvārī uz Bastejkalna atradās tā saucamais "trešais spēks" – karavīri, kuri šāva gan pa milicijas darbiniekiem IeM ēkā, gan pa omoniešiem, kuri mēģināja ieņemt IeM, lai izraisītu plašāku konfliktu un ievestu kara stāvokli, it kā Latvija pati netiekot galā. Mēs uzreiz atskrējām šurp no Tautas frontes štāba, aicinot cilvēkus neiet pie IeM ēkas. Šī vieta bija priekšpostenis, pie tām briesmām, kas notika Bastejkalnā," — stāsta Ražuks.
Pēc politiķa sacītā, padomju laikā viņam varētu būt labas perspektīvas, kā arī lielas izpeļņas, bet dzīve izveidojusies citādi.

"Mana dzīve sadalījās divās daļās. Es gatavojos kļūt par katedras asistentu ar 300 rubļu algu,  kad man bija 33 gadi, es uzrakstīju disertāciju, viss bija kārtībā. Bet tad tas izgaisa, nācās strādāt naktīs par parastu ārstu Rīgas slimnīcās, tad iesaistījos politikā, tā kļuvu par līdzpriekšsēdētāju," — atceras deputāts.

Politiķis piekrīt: Latvijas iedzīvotāji tiešām mazliet vīlušies cīņu rezultātos par neatkarību — acīmredzot, viņi bija to citādi iedomājušies.

"Mums likās, ka demokrātija un neatkarība atrisinās visas mūsu problēmas — pat privātās. Izrādījās gluži pretēji: katram savas problēmas nācās risināt pašam un ne visi cilvēki to bija spējīgi pārdzīvot. Es uzskatu, ka viss atkarīgs no cilvēka pozīcijas, no tā, cik viņš ir aktīvs. Cilvēks var daudz, ja iet uz mērķi," — uzskata Ražuks.

Ja tikai mums būtu citi politiķi

Alda, kuru ar vīru Juri 20.janvārī sastopam Doma laukumā, neslēpj vilšanos. Ģimene kļuva ne tikai par 1991.gada 20.janvāra notikumu liecinieci, bet arī dalībnieci — tagad katrs no viņiem stāsta, ka tonakt lode varēja trāpīt arī viņiem.

"Mēs bijām šeit, Doma laukumā. Kad visi kopā stāvējām, bail nebija, bet tad, kad klausījāmies pa radio par notikumiem Viļņā, tad sajūtas bija nepatīkamas. Es tieši 20.datumā dežurēju. Neviens nezināja, kas notiks tālāk. Mums bija svarīgi nostāvēt," — atceras Juris.

"Kad sākās uzbrukums, daļa cilvēku atradās baznīcā, daļa devās pie Brīvības pieminekļa, bet es tonakt devos mājās, tad skatoties televīziju padomāju: ja būtu palikusi, tad man arī šī lode varētu trāpīt. Toreiz tauta bija vienota. Kad ieradās karavīri, mēs stāvējām ķēdē apkārt Saeimai, tad priekšā nostājās pareizticīgo mācītājs, viņam to izdevās nomierināt,” — piebilst Аlda.

Neskatoties uz vilšanām jaunajā varā, padomju valsts viņai arī nav žēl. "Domājām, ka būs savādāk. Varētu būt labāk, bet tomēr ir labāk, nekā bijis. Gribētos, lai cilvēki nebrauktu projām uz ārzemēm, lai būtu darbs. Kāpēc nevar būt, kā pirmās republikas laikos, kad bija uzņēmumi?

Bet sanāca tā, ka iznīcinājām gan to, kas bijis krievu laikos, gan to kas bijis latviešu laikos — nekas nav palicis. Būtu nepieciešama vairāk uzņēmīga Saeima, kas būtu domājusi par tautu un darba vietām, un mazāk strīdētos savā starpā," — saka Alda.

Ar padomju identitāti

Bet, ja līdz šīm runa bija par ekonomiskajām vilšanām, tad Sergejam Krukam, Stradiņa universitātes profesoram, vilšanās izrādās tīri politiskā veidā. 1991. gadā viņš bija žurnālists, diennakti strādāja Latvijas Radio — kā to sauc "idejas vārdā". Bet vēlāk izrādījās, ka jaunā valsts neuzskata viņu par savu pilsoni.

"Godīgi sakot, manas gaidas un tas ko pēc 1991.gada esmu saņēmis, pavisam nesakrita, gluži otrādi. Es tāpat paliku pie savas padomju identitātes, bez politiskām tiesībām un bez pārvietošanas brīvības. Tāds ir nepilsoņa statuss. Man nekas nav mainījies. Bija Padomju Savienība, kad mana balss neko nerisināja un man nebija pārvietošanas brīvības," — viņš saka intervijā radio Baltkom. Vienlaikus viņš atzīt: atpakaļ pie PSRS nemaz negribas —var pielāgoties, kā izrādījās, visam.

Par politiskām brīvībām, kā galveno šķēršļi, būt lepnai par jaunu valsti, runā arī Marina Kostenecka, viena no Latvijas Tautas frontes līderiem, 1991.gada barikāžu dalībniece.

"Viennozīmīgi, to valsti, par kuru stāvēju barikādēs, es neesmu saņēmusi. Bet es nekādā gadījumā negribu atgriezties tajā valstī, no kuras mēs izgājām, pateicoties mūsu cīņai pret tolaiku režīmu. Es viennozīmīgi negribētu atgriezties PSRS.

Tomēr mēs nevarējām panākt pilsoņa statusu Krukam. Esmu etniskā krieviete, un man bija žēl, ka tiem krieviem, kuri bija barikādēs, kas kopā ar mani atbalstīja Latvijas neatkarību, kad šī neatkarība tika atjaunota, bija teikts: maurs savu darbu nostrādājis, tagad maurs var iet.

Tas mani neapmierina neskatoties uz to, ka es pati esmu Latvijas pilsone. Taču tas mani neatbrīvo no atbildības un vainas apziņas visu manu krievu tautiešu priekšā, kuri stāvēja kopā ar mani barikādēs par Latvijas neatkarību," — saka Kostenecka radio Baltkom intervijā.

1574
SDG

2020. gads kāds tas ir: viesuļvētras un bandas nosaka pasaules gāzes cenas

23
(atjaunots 17:14 21.09.2020)
Gāzes tirgus pakāpeniski atjaunojas: biržas cenas Eiropā un Āzijas un Klusā okeāna reģionā (SDG tirgum) sastāda attiecīgi 130 un 150 dolārus par tūkstoti kubikmetru.

RĪGA, 21. septembris – Sputnik. Iemesli cenu kāpumam ir gan no pieprasījuma, gan no piedāvājuma puses. Šī gada astoņos mēnešos SDG summārais SDG imports izrādījās, lai gan tikai par 1,3%, taču augstāks, nekā tajā pašā periodā pērn. Strauju SDG importa izaugsmi jūlijā un augustā uzrāda Indija un Ķīna, raksta portālā RIA Novosti Alekandrs Sobko.

Tātad, ja taisa parastu vērtējumu, globālais SDG pieprasījums šobrīd ir pērnā gada līmenī, pie tam, ka cauruļvadu gāzes pieprasījums ir zemāks (to var redzēt arī pēc Krievijas eksporta uz Eiropu, savukārt Ķīna samazina gāzes importu no Vidusāzijas). Taču SDG tirgū arī it liels jaudas iztrūkums, jo arī esošās situācijas fonā tika palaistas līdz galam uzbūvētās iepriekšējā investīciju viļņa rūpnīcas (pārsvarā tās ir ASV).

Tādēļ stabilizēt cenas palīdz arī izgāšanās piedāvājuma pusē: joprojām nedarbojas peldošā rūpnīca Prelude Austrālijā (tur ir tehniskas problēmas), tajā pašā valstī ir apturēta viena no Gorgon LNG līnijām. Par ASV jau daudz tika runāts. Neseno superzemo cenu dēļ, kuras nesedza pat operatīvās izmaksas, SDG iekraušanas apjomi vasarā samazinājās līdz pusei un zemāk no plānotajiem rūpnīcu apjomiem. Šobrīd eksports pakāpeniski jau var atjaunoties kopā ar globālo cenu kāpumu, taču viesuļvētru sezona traucē ātrai atgriešanai pie normas. Tuvākajos mēnešos Amerikas eksporta izaugsme atkal radīs spiedienu uz cenām.

Tātad kotējumu atjaunošanās pagaidām neizskatās stabila (pievienosim tam aizpildītās glabātuves), lai gan, saskaņā ar atsevišķām prognozēm, apkures sezonā līgumu cenas Āzijā var pat pārsniegt 200 dolārus par tūkstoti kubikmetru. Šādi skaitļi jau atbilst pieņemamai ilgtermiņa cenai visiem ražotājiem. Tiesa, ir viens bet: šādam cenu līmenim ir jābūt vidējam gadā, nevis tikai ziemas periodā.

Taču gads ir sarežģīts, netipisks, izdarīt ilgtermiņa secinājumus pēc tā nevar. Visus interesē perspektīva. Un te pats interesantākais: šogad, pirmo reizi 20 gadu laikā, pagaidām nav pieņemts neviens jauns investīciju lēmums par jaunu sašķidrināšanas rūpnīcu būvniecību. Prognozes šī gada beigām – no nulles līdz vienam diviem lēmumiem. Atgādināsim, ka pērn tika pieņemts rekordliels investīciju lēmumu skaits, bet tas savukārt notika pēc ilgstošas trīs gadus ilgas dīkstāves (2016.-2018. gads, neliels lēmumu skaits) pārinvestēšanas iepriekšējā ciklā (2011.-2015. gads) dēļ.

Kāpēc tā notiek? Vienkārša atbilde ir skaidra: visas naftas un gāzes kompānijas stipri zaudējušas ienākumos un tādēļ samazina savu investīciju programmu skaitu. Bet, kā zināms, investīcijas saruka vien par trešdaļu, kaut kam, liekas, būtu jāiekrīt arī SDG.

Daļa atbildes tajā, ka SDG tirgus pēdējo gadu laikā attīstās paradoksāli. No vienas puses, mēs redzam arī esošo gāzes iztrūkumu, kā arī asu konkurenci nākotnē (Katara, ASV, Krievija, Āfrikas austrumi). Tas viss nesekmē augstas cenas un nesūta pietiekamus tirgus signālus investēšanai jaunos projektos. Vienlaikus tirgus skaitās perspektīvs (gāzes pieprasījums pieaugs visos, pat viszaļākajos, scenārijos). Par vienu no tirgus attīstības dzinējiem kļuva naftas un gāzes transnacionālo korporāciju dalība, kuras pakāpeniski sākušas pāriet no "aizejošās" naftas pie perspektīvās SDG.

Kā rezultāts – pie dārgas naftas (kā toreiz likās, uz ilgu laiku) naftas un gāzes kompānijas varēja ieguldīt perspektīvajā sašķidrinātajā dabasgāzē no kopējā ienākumu groza. Vai nu pa taisno ar tiešajām investīcijām rūpnīcās, vai nu netieši, ar SDG iegādi savā portfelī ar ilgtermiņa līgumiem, kas sniedza iespēju saņemt kredītus rūpnīcu būvniecībai pārējiem, attiecīgi nelieliem, SDG tirgus dalībniekiem.

Taču šobrīd, līdz ar naftas kotējumu kritumu, naftas un gāzes transnacionālajām korporācijām ir citas lietas darāmas. Piedevām, dažas no tām nervozē un paziņo par strauju savu investīciju plānu "apzaļumošanu". Savukārt naftas milžiem, kuri vēlas palikt uzticīgi fosilajai degvielai, arī ir smaga situācija. To var redzēt uz kompānijas ExxonMobil piemēra, kuras finanšu stāvoklis šobrīd atrodas neparastā stāvoklī.

Šai kompānijai plānos bija (un, kā vēl pērn bija cerēts, ar "ātru" investīciju lēmumu) divas galvenie un lielie SDG projekti: Golden Pass LNG ASV (sadarbībā ar Qatar Petroleum) un Rovuma LNG Mozambikā. Abi šobrīd ir atlikti tālā atvilktnē, lēmumu pieņemšana par Amerikas rūpnīcu kavējas vismaz gadu, par Mozambiku – līdz 2023. gadam. Arī esošās kompānijas SDG rūpnīcas paplašināšanas plāni Papua-Jaungvinejā arī tiek pabīdīti malā līdz labākiem laikiem.

Pārējās Amerikas rūpnīcas, pašsaprotami, arī nesteidz pieņemt jaunus lēmumus, jo garantēt būvniecību ar ilgtermiņa SDG pārdošanas līgumiem pašlaik ir apgrūtinoši. Situācija buksē arī Āfrikas austrumos kopumā. Atgādināsim, ka šī reģiona šelfs (Mozambika, Tanzānija) tika izskatīti kā viens no perspektīvākajiem ieguves centriem. Par termiņu atlikšanu Exxon projektā jau bija teikts. Savukārt SDG rūpnīcai, par kuru lēmums jau tika pieņemts pērn, Mozambique LNG (Total kontrolē), regulāri traucē reģionā darbojošās ekstrēmistu grupas, kas liek apšaubīt tās uzbūvēšanu paredzētajos termiņos. Par rūpnīcu plāniem Tanzānijā pēdējā laikā vispār gandrīz neatceras.

No tā visa varētu izdarīt secinājumu, ka vidēja termiņa perspektīvā mēs redzēsim arī piedāvājuma deficītu. Tā tas arī būtu, ja ne Kataras plāni vienlaikus vairākās jaunās rūpnīcās. Oficiāla investīciju risinājuma vēl nav, taču priekšdarbi tiek aktīvi veikti. Savukārt zemās SDG pašizmaksas ļaus Katarai būvēt ar minimālu atskatīšanos uz cenām.

Visbeidzot, vēl viens faktors, kurš rada nenoteiktības: cenu veidošanās mehānismi. Neskatoties uz līgumu tirgus attīstību, līdz pēdējam laikam cenu sasaistīšana ar naftu ļāva SDG ražotājiem garantēt atmaksāšanos. Taču dārgās naftas un augošās SDG konkurences fonā šīs sasaistes koeficients pēdējos gados jaunos līgumos visu laiku samazinājās. Šobrīd nafta ir kļuvusi lēta, taču ir ļoti mazticams, ka pircēji vēlēsies atgriezties pie vecajiem, augstajiem koeficientiem. Savukārt ar naftu par 45 dolāriem un pēdējā laikā tipisko sasaistes koeficientu 0,11 SDG maksās vien ap 5 dolāriem par miljonu BTU, jeb aptuveni 180 dolārus par tūkstoti kubikmetru. Taču pircējus tikmēr arvien vairāk interesē gāze pēc līguma cenām, vēl jo vairāk tāpēc, ka ar pakāpenisku Kataras ilgtermiņa līgumu beigām arvien vairāk SDG no šīs valsts izies biržas tirgū.

Atgādināsim arī to, ka attīstošās Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstis ir spējīgas "sagremot" lielus gāzes apjomus (ar ko arī ir saistītas SDG tirgus dubultošanās prognozes 15 gadu laikā), taču tikai pēc zemām cenām, maksimums 200 dolāru līmenī par tūkstoti kubikmetru, bet labāk zemāk.

Visi šie faktori noved pie nenoteiktības un zināma tirgus attīstības paradoksāluma. Kopumā dabasgāze un atsevišķi SDG turpina būt ļoti perspektīva degviela, taču augstas konkurences tirgū, kur pieprasījums pārliecinoši augs tikai pietiekami zemu cenu gadījumā.

23
Tagi:
SDG
Pēc temata
Eksperts paskaidroja, kāpēc ASV vajadzīgas jaunas sankcijas pret "krievu cauruli"
Gāzes krīze: ASV sagaida straujš SDG ražošanas kritums
Neizturēja konkurenci: Eiropa un Āzija atsakās no Amerikas SDG
Haoss Amerikā palīdzēja Eiropai atrisināt jautājumu ar "Ziemeļu straumi 2"
Rokudzelži

"Levita būda uzlidos gaisā": Latvijā apturēja teroristu

45
(atjaunots 09:14 21.09.2020)
Latvijas VDD uzsācis lietu pret kādu Dzintaru Ansonu, kurš dzīvo Norvēģijā. 2020. gada 5. jūnijā, ap diviem naktī, bezmiega stāvoklī viņš uzrakstīja savā Facebook: "Rīt Levita būda plkst. 8:16 uzlidos gaisā kopā ar miesassargiem."

Savulaik, jeb tieši 2018. gadā, "pētnieciskās" žurnālistikas portāls Re:Baltica uzdevās ar jautājumu: kāpēc Latvijas specdienesti ķer tik maz spiegu. Četru gadu laikā Baltijas valstīs par apsūdzību spiegošanā tika arestēti 20 cilvēki: desmit Igaunijā, astoņi Lietuvā un tikai divi Latvijā. Un tas, ka par vienu spiegotāju tika pasludināts dzelzceļnieks, kurš nofotografēja pa sliedēm vestos NATO dzelžus un nosūtīja bildes sociālajā tīklā savam biedram Krievijā. Lai gan šādas bildes ir lielā daudzumā pieejamas publiskā piekļuvē Latvijas Aizsardzības ministrijas lapās.

"Latvijā tās ir pirmās spiegošanas lietas kopš neatkarības atjaunošanas," uzsvēra Re:Baltica. Protams, sašutumu varēja saprast – īsti patrioti nevar pieļaut domu, ka viņu valsts nerada interesi ārvalstu izlūkošanas dienestiem.

Un pēc tam, protams, lieta nav tikai patriotismā. Vienkārši mūsu pretizlūkošanas dienestam vienmēr var pavaicāt – sakiet, par ko jums īsti maksā algu? Divi spiegu eksemplāri un tie paši sīki!

Bet vai bija spridzeklis?

Starp citu, mūsu Dieva glābtajā valstī arī teroristu raža nav liela. Kādam tā ir priecīga vēsts, bet, visticamāk, ne tiesībsargājošajām iestādēm. Kā vēsta portāls Pietiek.com, Latvijas Valsts drošības dienests (VDD) uzsācis lietu pret kādu Dzintaru Ansonu.

Dzintars dzīvo Norvēģijā. Šī gada 5. jūnijā, ap diviem naktī, bezmiega stāvoklī viņš uzrakstīja savā Facebook: "Rīt Levita būda plkst. 8:16 uzlidos gaisā kopā ar miesassargiem."

Šī publikācija tika atzīta par bīstamu, un sakarā ar to ierosināja lietu pēc panta "apzināti nepatiesu paziņojumu par sprāgstošas, indīgas, radioaktīvas vai bakterioloģiskas vielas vai materiālu vai spridzināmās ietaises ievietošanu vai novietošanu", paziņoja VDD. Tāpat tur ātri saprata, ka ar "Levita būdu" tika domāta Latvijas valsts vadītāja darba vieta – Rīgas pils.

Ansonu aizturēja Rīgas lidostā, kad viņš ieradās no Norvēģijas paviesoties dzimtenē. Uz izmeklēšanas laiku viņam bija aizliegts pamest tās robežas. Specdienestu dedzība, atkārtosimies, ir izskaidrojama. Tomēr diez vai tiesa var piekrist tam, ka aiz vārdu salikuma "uzlidos gaisā" obligāti slēpjas uzspridzināšanas draudi. Varbūt tā ir kaut kāda no augšas diktēta iedvesma, kristieša impulss? Varbūt prezidentu Levitu pacels debesīs eņģeļi par Satversmes preambulas uzrakstīšanu? Kopā ar miesassargiem, līdzīgi Ēģiptes faraonam?

Turklāt, ka arī pats Ansons, kurš dēvē sevi par "kristīgo anarhistu", savā Facebook skaidro, ka "uzlidot gaisā" – tā ir tikai metafora. Un patiešām, viņam inkriminētajā ierakstā nav ne vārda par sprāgstvielām.

"Uzlidot gaisā" var tikai un vienīgi paša Ansona domās, miesassargi – tā nav prezidenta apsardze, savukārt par būdu, protams jau, nevar būt atzīta prezidenta pils. Un pats svarīgākais - "rīt", kā raksta aizdomās turētais, vispār var nepienākt nekad, jo nav nekādas konstantas – atskaites punkta, kad būs šis liktenīgais rīt.

Nāvi nodevējiem!

Tā kā VDD izmeklētājiem var tikai izteikt līdzjūtību. Iespējams, nāksies pārlasīt Žanu Polu Sartru un Albēru Kamī (lai gan Kamī labāk ir dzert). Tiesa, viņiem arī nav jāpierod pie asprātīgo, viltīgo un daudz lasījušo teroristu atmaskošanas.

Varbūt dienesta dziļumos ir pat īpaša nodaļa, kura nodarbojas ar trako lietām. Simboliski, ka savulaik tas pats izmeklētājs, kurš tagad strādā ar Ansonu, lika arestēt vēl vienu dīvainu un nelīdzsvarotu cilvēku – Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri un disidentu (grupas "Helsinki 86" dibinātāju) Linardu Grantiņu.

Viņš ir slavens ar to, ka viņa 2007. gadā izveidotā "Tautas tribunāla" vārdā cītīgi izsūtīja draudus un spriedumus Latvijas ierēdņiem un politiķiem. "Gods" saņemt nāves spriedumu tika toreizējai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, premjeram Aigaram Kalvītim un ārlietu ministram Artim Pabrikam.

Augstākais soda mērs tika piespriests arī toreizējam Rīgas mēram Jānim Birkam ar sprieduma izpildi "pēc tiesiskuma atjaunošanas LR".

2010. gada 31. oktobrī Tautas tribunāls piesprieda nāvessodu kultūras ministrei Sarmītei Elertei un ekonomikas ministram Aigaram Štokenbergam "par Dzimtenes nodevību, par sadarbību ar krievu šovinistiem un žīdu cionistiem, par latviešu tautas īpašumu izzagšanu milzu apmēros" ar mantas atsavināšanu par labu latviešu tautai.

Tika arī tādām odiozām personām, kā Latvijas Nacionālās frontes vadītājs Aivars Garda un pat žurnālistei Elitai Veidemanei. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs vienkārši tika nosaukts par "čekas tarakānu".

Jaunā prezidenta funkcija

Aizturēšanas laikā gados vecajam Grantiņam salauza roku. Starp citu, toreizējā Drošības policijā pat nezināja, ka viņš atbrauks uz Latviju. "Terorists" atklāja sevi, pierakstoties uz pieņemšanu pie prezidenta.

Viņi ko tur, VDD, ķer teroristus un pārējos trakos "ar dzīvu ēsmu", izmantojot prezidentus? Bet jūs sakāt, ka Latvijas prezidentam maz funkciju.

Tomēr, jūs tur esiet uzmanīgāki, mums jau tā nav no kā izvēlēties prezidentus, nākas meklēt te zoodārzā, te Kanādā, te Vācijā. Te kaut kādā būdā.

45
Tagi:
terorists, Egils Levits, Drošības dienests
Pēc temata
Latvijas pilsonim piespriests cietumsods par spiegošanu Luganskā
Rusofobijas un spiegu mānijas upuris. Apsūdzība prasa "spiegam" 15 gadus cietumā
Latvijas VDD tur aizdomās Ķīnu par spiegošanu
VID

Nākamā gada nodokļu izmaiņas: ne par labu nabadzīgajiem

0
(atjaunots 12:49 22.09.2020)
Latvijā līdz 500 eiro pieaugs minimālā alga, garantētais minimālo ienākumu līmenis sastādīs 109 eiro, tiks samazināts sociālais nodoklis, toties ieviesīs obligātās sociālās iemaksas.

RĪGA, 22. septembris – Sputnik, Dmitrijs Oļeiņikovs. Pirmdienas vakarā koalīcijas partneri beidzot nonāca pie kopsaucēja par 2021. gada budžeta un nodokļu reformas pamatprincipiem, kura stāsies spēkā no 1. janvāra. Galvenokārt runa ir par darbaspēka nodokļu izmaiņām. Un ne par labu mazajam biznesam.

Tostarp budžeta projektā paredzēts, ka no 1. janvāra minimālā alga valstī sastādīs 500 eiro, mediķu algas palielinājumam piešķirti 183 miljoni eiro, "pilnā atbilstībā ar iepriekšējās Saeimas lēmumiem", uzsvēra premjers Krišjānis Kariņš. Gaidāms arī pedagogu un akadēmiskā personāla algu pieaugums (dotajā gadījumā summu neprecizēja).

Kas attiecas uz minimālās algas palielināšanu, nešaubāmus plusus pirmām kārtām izjutīs ierēdņi, to skaitā tie paši ministri, - viņu algas taču ir "sasaistītas" ar minimālo algu ar attiecīgu koeficientu. Savukārt mazā biznesa pārstāvjiem minimālās algas palielināšana nav nekāda dāvana, jo nodokļus no "uz papīra" palielinātās algas nāksies maksāt ar dzīvo naudu.

No tagadējiem 64 līdz 109 eiro, izpildot Satversmes tiesas lēmumu, tiks palielināts garantētais minimālo ienākumu līmenis . Savukārt sabiedrisko mediju iziešanai no reklāmas tirgus paredzēts piešķirt gandrīz 9 miljonus eiro (visa summa, kas arī tika pieteikta budžetā), savukārt no 2022. gada valdība plāno reformēt ģimenes pabalstu sistēmu.

Šeit pieņemto lēmumu kārtība arī ir saprotama. 2021. gadā notiks pašvaldību vēlēšanas, tādēļ koalīcijas partijām būs jāparūpējas par sabiedrisko mediju ienākumu pietiekamību (kā arī par lojālo privāto "uzbarošanu"). Turklāt pārskatītie ģimenes pabalsti kļūs par labu trumpi 2022. gada Saeimas vēlēšanās.

Un visbeidzot, galvenā nodokļu izmaiņu daļa. No 1. janvāra par 1% samazinās sociālā nodokļa likme un no 1200 līdz 1800 eiro palielinās neapliekamā diferencētā minimuma robeža. Tādējādi nedaudz samazinās nodokļu slogs oficiālo algu saņēmējiem pārsvarā lielos uzņēmumos.

Savukārt pašnodarbinātos, kā arī cilvēkus, kuri strādā pēc patenta, un mikrouzņēmumus gaida nepatīkams pārsteigums. No 1. jūlija (tātad tieši pēc pašvaldību vēlēšanām) valstī visiem strādājošajiem tiks ieviests obligātais maksājums sociālajā budžetā. Tā apmērs pagaidām netiek ziņots. Nodokli aprēķinās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, maksājumu veikšanu uzraudzīs Valsts ieņēmumu dienests. Tiek gaidīts, ka nodokļa maksājumi tiks veikti reizi ceturksnī. Maksāt nāksies uzņēmumiem – darba devējiem vai pašiem darbiniekiem, ja viņi ir pašnodarbinātie.

Vēl lielāks nodokļu trieciens sagaida mikrouzņēmumus. No 1. janvāra mikrouzņēmumi saglabās savu statusu, ja tajā tiks nodarbināts tikai viens cilvēks (īpašnieks), nevis līdz 5 darbiniekiem, kā tas ir šobrīd. No 15% līdz 25% tiek paaugstināts nodokļa apmēra, kuru nāksies maksāt no apgrozījuma līdz 20 000 eiro gadā. No apgrozījuma no 20 000 līdz 40 000 eiro gadā nāksies maksāt 40%. Pārsniedzot šo robežu, mikrouzņēmums zaudē savu statusu un pāriet strādāt kopējā nodokļu režīmā.

Gaidāmās nodokļu iniciatīvas tika apspriestas arī atbildīgajā Saeimas Nodokļu politikas apakškomisijā. Sēdē bijusī finanšu ministre, esošā Saeimas deputāte no opozīcijā esošās Zaļo un zemnieku savienības Dana Reizniece-Ozola atzīmēja, ka viņas vadībā 2018. gadā veiktajai nodokļu reformai bieži pārmeta pārāk lielo nodokļu piemērošanas sistēmas sarežģītību, taču šīs izmaiņas novedīs pie vēl lielāka jucekļa. Otrkārt, par ko pirms mēneša teica arī Valsts ieņēmumu dienestā, Finanšu ministrijas prognozes par to, ka mikrouzņēmumu darbinieki sāks pāriet pie darba standarta nodokļu režīmā, riskē neattaisnot sevi – drīzāk, viņi varētu sākt mēģināt slēpt ienākumu, kas tiek iegūti saimnieciskās darbības rezultātā, kas palielinās ēnu ekonomikas apjomu.

Komisijas kolēģi atbalstīja arī deputāts no "Saskaņas" Igors Pimenovs, kurš norādīja, ka nodokļu izmaiņas derētu apstiprināt uz likmju analīzes pamata kaimiņvalstu tirgos – Lietuvā un Igaunijā. Turklāt derētu vienkāršot nodokļu struktūru, padarot tos nodokļu maksātājiem saprotamākus.

0
Tagi:
nodokļi, nodokļu reforma, Valsts ieņēmumu dienests
Pēc temata
"Ar ugunsmetēju ir nodedzinājis visu": Latvijas bankas pasūdzējās FID un saņēma atbildi
Otrais koronavīrusa vilnis atkal velk uz leju nedaudz atdzīvojušos Latvijas ekonomiku
Jaunie noteikumi: VID komunicēs ar nodokļu maksātājiem ar e-pasta starpniecību
"Zaļais koridors" baltkrievu kompānijām sadusmoja Latvijas uzņēmēju