Barikādes Rīgā. Pagājuši 25 gadi

Latvija atcerējās barikādes: solījumi netika izpildīti, par PSRS nesēro

1580
(atjaunots 16:23 14.02.2016)
Barikāžu atceres 25. gadadienā šo notikumu aculiecinieki un dalībnieki dalījās ar Sputniku, kāpēc tālā 1991. gadā piedalījās tajās un vai ir attaisnojušās viņu cerības uz pārmaiņām.

RĪGA — 22.jan, Sputnik, Marina Petrova.

Pēc 25 gadiem Latvijas iedzīvotāji cenšas izprast, ciktāl nepieciešami bija 1991.gada upuri. Katram sava vilšanās: vieni gaidīja rietumu ekonomiku, citi — demokrātiskās brīvības. Nesaņemot ne vienu, ne otru, latvieši, tomēr pēc PSRS nesēro.

Detalizēti

Gadsimta ceturtdaļu kopš 1991.gada barikādēm Latvijā atcerējās tos notikumus nedēļas garumā. Gan oficiālo, gan neoficiālo pasākumu virkne kļuva par labu iemeslu atcerēties kā sākās Latvijas otrā neatkarība. Mēs sastapām Evitu Doma laukumā, kad tur noritēja barikāžu notikumu rekonstrukcija — ar smago tehniku un lieliem ugunskuriem. Viņa nāk šurp katru gadu — dalīties atmiņās ar tādiem pašiem aculieciniekiem kā viņa, un vākt parakstus grāmatai ar fotogrāfijām.

Vecākais paraksts ir datēts ar 1994.gadu — Evita pati nezināja, ka kolekcionē atmiņas vairāk nekā 20 gadus. "Kādreiz es atdošu to Barikāžu Muzejam," — saka viņa Sputnikam.

Tolaik viņa strādāja Salaspils bibliotēkā un aktīvi darbojās "Latvijas Tautas frontē". Barikāžu notikumus atceras visos sīkumos.

"Bija bail. 15.janvārī visas sievietes aizveda projām, jo visi domāja, ka atnāks "Interfronte" ar tankiem. Man bija 50 gadi, es nodomāju: nu, ko es varu zaudēt. Bija ļoti daudz produktu, bet maize toreiz izbeidzās — cilvēku bija daudz. Viss bija: cīsiņi, medus, sviests — bet maizes nav. Es iegāju veikalā, tur aiz stūra bija. Bet man sieviete saka: ko jūs ņemat divus klaipiņus — maizes ir tik maz, rīt vairs nebūs. Tā, starp citu, arī notika — no rīta maizi vairs nebija iespējams nopirkt.

Bet es viņai atbildu: jūsu dēla uz laukuma, iespējams nav, savukārt tiem, kas tur stāv, tā varbūt pēdējā diena. Es biju tik nikna. — Vēl viena sieviete, kas tepat blakus dzīvoja, saka: ko jūs te ugunskurus kuriniet, mans bērns smok. Bet es viņai saku: tas jums, rīdziniekiem, vajadzētu šeit stāvēt un sargāt, nepatīk — brauc uz laukiem," — atceras Evita.

Pēc PSRS viņa neilgojās. "Daudzi saka, ka padomju laikos bija labi, bet man labi nebija. Es labi atceros, kā mūsu deputāti saņēma pakas, bet mēs pat kafejnīcā nopirkt neko nevarējām — neskatoties uz to, ka bijām ideoloģiskie darbinieki", — viņa saka.

Neviens jūsu problēmas neatrisinās

Neskumst par PSRS arī Romualds Ražuks — "Latvijas Tautas frontes" bijušais līdzpriekšsēdētājs, tagad — Saeimas deputāts. Viņu sastopam uz 1991.gada barikāžu laukuma, kas tika atklāta Rīgas centrā, godinot 1991.gada notikumu 25.gadadienu.

"Tam ir liela simboliska nozīme, šeit bija pirmās barikādes, bet – Latvijas Kara muzejā, daļa no kura atrodas Pulvertornī, izvietojās barikāžu štābs. 20. janvārī uz Bastejkalna atradās tā saucamais "trešais spēks" – karavīri, kuri šāva gan pa milicijas darbiniekiem IeM ēkā, gan pa omoniešiem, kuri mēģināja ieņemt IeM, lai izraisītu plašāku konfliktu un ievestu kara stāvokli, it kā Latvija pati netiekot galā. Mēs uzreiz atskrējām šurp no Tautas frontes štāba, aicinot cilvēkus neiet pie IeM ēkas. Šī vieta bija priekšpostenis, pie tām briesmām, kas notika Bastejkalnā," — stāsta Ražuks.
Pēc politiķa sacītā, padomju laikā viņam varētu būt labas perspektīvas, kā arī lielas izpeļņas, bet dzīve izveidojusies citādi.

"Mana dzīve sadalījās divās daļās. Es gatavojos kļūt par katedras asistentu ar 300 rubļu algu,  kad man bija 33 gadi, es uzrakstīju disertāciju, viss bija kārtībā. Bet tad tas izgaisa, nācās strādāt naktīs par parastu ārstu Rīgas slimnīcās, tad iesaistījos politikā, tā kļuvu par līdzpriekšsēdētāju," — atceras deputāts.

Politiķis piekrīt: Latvijas iedzīvotāji tiešām mazliet vīlušies cīņu rezultātos par neatkarību — acīmredzot, viņi bija to citādi iedomājušies.

"Mums likās, ka demokrātija un neatkarība atrisinās visas mūsu problēmas — pat privātās. Izrādījās gluži pretēji: katram savas problēmas nācās risināt pašam un ne visi cilvēki to bija spējīgi pārdzīvot. Es uzskatu, ka viss atkarīgs no cilvēka pozīcijas, no tā, cik viņš ir aktīvs. Cilvēks var daudz, ja iet uz mērķi," — uzskata Ražuks.

Ja tikai mums būtu citi politiķi

Alda, kuru ar vīru Juri 20.janvārī sastopam Doma laukumā, neslēpj vilšanos. Ģimene kļuva ne tikai par 1991.gada 20.janvāra notikumu liecinieci, bet arī dalībnieci — tagad katrs no viņiem stāsta, ka tonakt lode varēja trāpīt arī viņiem.

"Mēs bijām šeit, Doma laukumā. Kad visi kopā stāvējām, bail nebija, bet tad, kad klausījāmies pa radio par notikumiem Viļņā, tad sajūtas bija nepatīkamas. Es tieši 20.datumā dežurēju. Neviens nezināja, kas notiks tālāk. Mums bija svarīgi nostāvēt," — atceras Juris.

"Kad sākās uzbrukums, daļa cilvēku atradās baznīcā, daļa devās pie Brīvības pieminekļa, bet es tonakt devos mājās, tad skatoties televīziju padomāju: ja būtu palikusi, tad man arī šī lode varētu trāpīt. Toreiz tauta bija vienota. Kad ieradās karavīri, mēs stāvējām ķēdē apkārt Saeimai, tad priekšā nostājās pareizticīgo mācītājs, viņam to izdevās nomierināt,” — piebilst Аlda.

Neskatoties uz vilšanām jaunajā varā, padomju valsts viņai arī nav žēl. "Domājām, ka būs savādāk. Varētu būt labāk, bet tomēr ir labāk, nekā bijis. Gribētos, lai cilvēki nebrauktu projām uz ārzemēm, lai būtu darbs. Kāpēc nevar būt, kā pirmās republikas laikos, kad bija uzņēmumi?

Bet sanāca tā, ka iznīcinājām gan to, kas bijis krievu laikos, gan to kas bijis latviešu laikos — nekas nav palicis. Būtu nepieciešama vairāk uzņēmīga Saeima, kas būtu domājusi par tautu un darba vietām, un mazāk strīdētos savā starpā," — saka Alda.

Ar padomju identitāti

Bet, ja līdz šīm runa bija par ekonomiskajām vilšanām, tad Sergejam Krukam, Stradiņa universitātes profesoram, vilšanās izrādās tīri politiskā veidā. 1991. gadā viņš bija žurnālists, diennakti strādāja Latvijas Radio — kā to sauc "idejas vārdā". Bet vēlāk izrādījās, ka jaunā valsts neuzskata viņu par savu pilsoni.

"Godīgi sakot, manas gaidas un tas ko pēc 1991.gada esmu saņēmis, pavisam nesakrita, gluži otrādi. Es tāpat paliku pie savas padomju identitātes, bez politiskām tiesībām un bez pārvietošanas brīvības. Tāds ir nepilsoņa statuss. Man nekas nav mainījies. Bija Padomju Savienība, kad mana balss neko nerisināja un man nebija pārvietošanas brīvības," — viņš saka intervijā radio Baltkom. Vienlaikus viņš atzīt: atpakaļ pie PSRS nemaz negribas —var pielāgoties, kā izrādījās, visam.

Par politiskām brīvībām, kā galveno šķēršļi, būt lepnai par jaunu valsti, runā arī Marina Kostenecka, viena no Latvijas Tautas frontes līderiem, 1991.gada barikāžu dalībniece.

"Viennozīmīgi, to valsti, par kuru stāvēju barikādēs, es neesmu saņēmusi. Bet es nekādā gadījumā negribu atgriezties tajā valstī, no kuras mēs izgājām, pateicoties mūsu cīņai pret tolaiku režīmu. Es viennozīmīgi negribētu atgriezties PSRS.

Tomēr mēs nevarējām panākt pilsoņa statusu Krukam. Esmu etniskā krieviete, un man bija žēl, ka tiem krieviem, kuri bija barikādēs, kas kopā ar mani atbalstīja Latvijas neatkarību, kad šī neatkarība tika atjaunota, bija teikts: maurs savu darbu nostrādājis, tagad maurs var iet.

Tas mani neapmierina neskatoties uz to, ka es pati esmu Latvijas pilsone. Taču tas mani neatbrīvo no atbildības un vainas apziņas visu manu krievu tautiešu priekšā, kuri stāvēja kopā ar mani barikādēs par Latvijas neatkarību," — saka Kostenecka radio Baltkom intervijā.

1580
Džo Baidens

Kāpēc jātiekas ar Baidenu?

22
(atjaunots 10:35 19.04.2021)
Jaunākos notikumus Krievijas un ASV attiecībās varētu nosaukt par absurda teātri - turklāt ar Vašingtonas aktieriem galvenajās lomās.

Sākumā ASV prezidents Džo Baidens nosauc Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu par slepkavu (atbildē seko veselības novēlējums un Krievijas vēstnieka atsaukšana no Vašingtonas), tad notiek situācijas kurināšana ap "Krievijas iebrukuma draudiem Ukrainā", pēc tam ASV prezidents zvana Putinam un piedāvā satikties tuvākajā laikā, bet nākamajā dienā paraksta rīkojumu par jaunajām sankcijām pret Krieviju, konstatēja analītiķis Pjotrs Akopovs.

Pēc tam Baidens dodas pie preses un stāsta par savu nevēlēšanos "pieļaut kārtējo vakcin... eskalācijas un konflikta ar Krieviju ciklu", par to, ka ASV ir ieinteresēta darbā ar Krieviju, un ka viņš vēlas stabilas prognozējamas attiecības, kuru uzlabošanai vasarā kaut kur Eiropā jāsatiekas ar "prezidentu Klutinu.... Putinu". Priekškars.

Baltais nams Vašingtonā
© Sputnik / Natalia Seliverstova

Tas nav smieklīgi? Protams, taču godīgi sakot, nav jau nemaz, par ko smieties. Pat jokot par Baidena pārteikšanos vairs nav interesanti. Būtu nepareizi arī uzskatīt, ka Vašingtonā nezina, ko darīt ar Krieviju, tāpēc piemēro pātagas un burkāna metodi. Tā nebūt nav, Baltajā namā un tā apkaimē muļķu nav - viņiem ir pietiekami skaidrs priekšstats par to, ko viņi vēlas panākt, tostarp arī Krievijas virzienā.

Vai viņiem ir tādas iespējas? Cik pareiza ir stratēģija no amerikāņu interešu viedokļa (un tas jau ir tieši atkarīgs no adekvāta ASV pasaulē ieņemamās pozīcijas vērtējuma)? Nē, taču Kremlim izpratne par to ir svarīga no stratēģiskā viedokļa, pie tam taktikas aspektā ir interesanti: kā Putinam vajadzētu reaģēt uz notikušo? Vienkāršāk sakot: vai viņam būtu jātiekas ar Baidenu?

Šķiet, ka amerikāņiem patlaban tikšanās ir vajadzīgāka nekā Krievijai, tāpēc pat rodas doma, ka Baidens ar savu pretrunīgo rīcību apzināti mudina, pat piespiež Putinu tikties. Tāpēc nekādā gadījumā nedrīkst piekāpties amerikāņiem, jāatsakās un jāpagaida.

Amerikāņiem tiešām nepatīk, ka viņiem atsaka, tostarp arī sarunās. Jāatzīmē, ka reizēm šāda taktika ir pilnīgi attaisnojama – līdzīgi sen jau uzvedas Irāna un KTDR. Ziemeļkoreja pēc ASV kārtējās nedraudzīgās rīcības jau gadu nepiekrīt nekādiem kontaktiem ar amerikāņiem, nebūt ne karantīnas ierobežojumu dēļ.

Irāņi ne reizi vien atteikušies no tiešiem kontaktiem ar amerikāņiem, arī augstākajā līmenī. Tā ir godīga, saprātīga, turklāt pilnīgi attaisnojama uzvedības līnija konkrēto valstu gadījumā, to attiecību kontekstā ar Savienotajām Valstīm. Krievijas gadījumā atšķiras gan mērogs, gan konteksts.

© Sputnik / Наталья Селиверстова

Ne jau tāpēc, ka Putins pirmais piedāvāja Baidenam satikties, lai arī viņš aicināja ASV līderi aprunāties atklāti, atbildot uz skandalozo interviju. Putins ir gatavs runāt ar jebko - nekā personīga, tikai valsts intereses.

Un kādas patlaban ir Krievijas intereses? Vienoties ar Ameriku par konfrontācijas mīkstināšanu? Atrast kopīgu valodu kādā no nozīmīgākajām reģionālajām problēmām – Tuvie Austrumi, Afganistāna, Irānas kodoldarījums, Ziemeļkorejas kodolprogramma? Apzīmēt amerikāņiem sarkanās līnijas Ukrainas virzienā?

Nē, visi šie uzdevumi ir lokāli. Irānas virzienā Maskava jau 2015. gadā panāca maksimālu vienošanos ar ASV, un tagad nekādā veidā nespiedīs uz irāņiem. Korejas jautājumā vispār neko nevar padarīt, un runa pat nav par to, ka būtu iespējams pierunāt Kimu atteikties no kodolieroču programmas (tas principā nav reāli), bet par vienkāršāko — par sarunām. Kamēr Savienotās Valstis nepiekritīs mīkstināt sankciju spiedienu uz Phenjanu, sarunāties ar KTDR nebūs iespējams.

Pamēģināt vienoties ar amerikāņiem par "Ziemeļu straumi 2"? Nav jēgas, jo eiropieši pastāvīgi veiksmīgi tiek (un tiks) galā ar savu interešu aizstāvēšanu.

Ukraina? Bet te nav iespējams sarunāties, kamēr Vašingtonā nesapratīs, ka kaitināt Krieviju ar Ukrainas atlantizāciju ir labākais veids zaudēt "nezaļežnuju" vēl ātrāk.

Aprunāties ar Baidenu par Ķīnu? Paklausīties viņa stāstus par to, kā Ķīna ir bīstama Krievijai un ka Brežņevs gan to saprata (Baidenam, kurš nekad nav ticies ar Brežņevu, pietiks prāta pastāstīt to Putinam)? Lai vēlāk pasmieties par to kopā ar Sji Dzjiņpinu.

Maskavas panorāma, foto no arhīva
© Sputnik / Наталья Селиверстова

Visas šīs problēmas, pat ņemot vērā to svarīgumu, nav iemesls sarunai ar Baidenu. Daudz svarīgāka ir cilvēciskā interese – Putinam tas ir jau piektais amerikāņu prezidents, kuru klātienē viņš saticis vēl pirms desmit gadiem, turklāt tā bija ļoti neilga (un ļoti neveiksmīga) tikšanas. Toreiz Baidens gan deva Putinam labu iespēju analizēt savu personību, tādu iespaidu nekad nemēdz būt daudz. Un tie ir ļoti svarīgi – nevis pasaules līderu raksturu kolekcijai, bet praktiskajam darbam pasaules arēnā.

Krievijas ģeopolitiskā stratēģija, ārpolitiskā spēle – lūk, kādēļ tikšanās augstākajā līmenī ir vēlama. Krievija ne tikai pretendē uz dalību pasaules XXI gadsimta pasaules sistēmas veidošanā — tā jau aktīvi ar to nodarbojas. Turklāt tā nespēlē pēc amerikāņu noteikumiem, bet būvē principiāli jaunu daudzpolārās pasaules struktūru.

Jā, valsts strādā kopā ar Ķīnu, to intereses šajā jautājumā pilnīgi sakrīt. Jā, mēs ļoti rūpīgi analizējam ASV rīcību un reaģējam uz to, bet vai varētu citādi rīkoties situācijā, kad tieši kārtīgā pasaules dekonstrukcija amerikāņu gaumē ir visu revizionisko spēku (no amerikāņu viedokļa) galvenais uzdevums?

Baidenam ir taisnība, ka Krievija iejaucas amerikāņu darīšanās, tikai tās nebūt nav vēlēšanas. Starp citu, ir bezjēdzīgi strīdēties par to ar "Vašingtonas purvu": tā iemītniekiem tas sen jau kļuvis par nozīmīgu iekšpolitiskās un ārpolitiskās stratēģijas elementu. Turklāt no pasaules sabiedriskā viedokļa lielākoties tas ir izdevīgāk mums pašiem, jo Krievijai veido superietekmīgas valsts tēlu, kas ne tikai izstumj no pasaules arēnas aizejošo hegemonu, bet arī grauj to no iekšpuses.

Jā, Krievija patiešām iejaucas un "pārkāpj ASV intereses" - tikai runa ir par to globālajām interesēm, par to pašpasludinātajām tiesībām "ganīt tautas", ko Amerikas Savienotās Valstis nevar īstenot ne tikai morāli (runa nav par to, ka pasaule tām vairs neuzticas — ASV tas neuztrauc, runa ir par amerikāņu attieksmi pret savu vispasaules misiju), bet arī fiziski. Krievijai, kas finansiāli ir daudz vājāka par Ameriku, tomēr ir viena no svarīgākajām priekšrocībām.

Tā ir vēstures pareizajā pusē, proti, veido savu taktiku, ņemot vērā stratēģiski predestinētas pasaules spēku līdzsvara un visas globālās arhitektūras attīstības tendences. Būtībā Krievija uzstājas kā pārmaiņu līdere, kā atlantiskās pasaules kārtības nepabeigtā Bābeles torņa demontāžas galvenais virzītājspēks. Un šajā lomā ir jēga satikties kaut vai ar Baidenu, kaut arī ar Kamalu Harisu, kaut arī ar jebkuru pasaules spēcīgākās, bet nolemtās "kalna pilsētas" pārstāvi.

22
Tagi:
Džo Baidens, Putins, Krievija, ASV
Pēc temata
Krievijas ĀM komentēja Baidena izteikumus par Krieviju
Zemākais punkts attiecībās: Krievija un ASV nonākušas uz sakaru saraušanas sliekšņa
Putins novēlēja Baidenam veselību un atbildēja ar bērnu parunu
ASV pilsoņi atvainojas Krievijai par savu valdību
"Smagas attiecības". Kāpēc Krievijas vēstniekam vajadzētu atgriezties ASV
Cietums Guantanamo.

Slepenais moku objekts. Vai tiks slēgts baismīgākais cietums ASV

43
(atjaunots 13:10 18.04.2021)
Darbu pārtraucis viens no Guantanamo cietuma slepenajiem blokiem – "Nometne Nr. 7". Ilgu laiku nevienam nebija ne jausmas par to, kas tur notika. Tiesībsargi bija šausmās, kad uzpeldēja informācija.

Starptautiskās organizācijas pieprasīja slēgt iestādi, kurā par terorismu aizdomās turamos spīdzina bez tiesas un izmeklēšanas. Džo Baidens sola likvidēt bēdīgi slaveno iestādi, tomēr tas nav viegls uzdevums. Par to, kādas šausmas valda Guantanamo, portālā RIA Novosti stāsta Sofja Meļņičuka.

Īpaši slepens

"Nometne Nr. 7", pazīstama arī kā "Platīna nometne" radās 2006. gadā. Tajā notiekošo turēja noslēpumā. 14 gadus vēlāk korpuss noplucis, un arestantus pārveda uz "Nometni Nr. 5", lai "uzlabotu ēku ekspluatācijas efektivitāti".

Speciālais cietums atrodas jūras kara bāzē Guantanamo līcī Kubā. ASV BS militārpersonas, kas to vada, nesniedz ziņas par jaunajās kamerās izvietoto ieslodzīto skaitu. Iepriekš izskanēja informācija, ka "Nometnē Nr. 7" turot 17 noziedzniekus, bet kopā iestādē "mīt" 40 cilvēki.

Тюрьма в Гуантанамо
AP / Ben Fox
Cietums Guantanamo.

Cietuma pastāvēšanas laikā – 19 gados – tajā pabijuši gandrīz 800 cilvēki, arī astoņi Krievijas pilsoņi, ko turēja aizdomās par sakariem ar "Al Kaida" un "Taliban" (Krievijā un vairākās citās valstīs – ar likumu aizliegtas teroristiskas organizācijas).

Pirms Guantanamo daudzi pabijuši "melnajās vietās" – CIP slepenajos cietumos. Ne vienmēr viņi zināja, par ko viņus apsūdz. Saprata vien, ka viņus tur aizdomās par sakariem ar teroristiem un grib izsist pēc iespējas vairāk vērtīgas informācijas.
Darba metodes par humānām nekādi nevar saukt – tas jau sen radījis starptautisko organizāciju bažas. "Terorisma draudi ir plaši visā EDSO teritorijā, arī vairākos konfliktu reģionos. Tomēr cilvēktiesību ievērošana nav izvēles jautājums, tā ir juridiska saistība," atgādināja Eiropas drošības un sadarbības organizācija, kritizējot Guantanamo.

Nesen britu aktieris Benedikts Kamberbēčs, kurš tēloja vienu no galvenajām lomām "Mauritānietis" par Guanatanamo kļūdaini nokļuvušu cilvēku, pastāstīja: viņš ir gatavs lūgt Baidenu slēgt cietumu.

Ar viduslaiku metodēm

Metodes, ar kuru palīdzību amerikāņu varasiestādes cīnās pret terorismu, izpelnījušās plašu uzmanību. Pirms gada psihologs, kurš piedalījās CIP nopratināšanas programmas izstrādē, pastāstīja, ka arestanti spīdzināti, līdz devuši liecības, pēc tam mocības turpinājās – bija jāpārliecinās, vai viņi nav samelojuši. Un tas viss – ar Džordža Buša administrācijas Tieslietu ministrijas atbalstu.

Ноги заключенного в кандалах в тюрьме Гуантанамо
AFP / PAUL J. RICHARDS
Važās iekaltas ieslodzītā kājas Guantanamo cietumā

Viens no pirmajiem nopratināšanas pēc jaunās shēmas pārcieta pakistānis Zeins al Abidins Muhameds Huseins. Taču aizdomas par to, ka viņš ir augstu stāvošs "Al Kaidas" loceklis un saistīts ar 2001. gada teroraktiem, bija kļūdainas. CIP slepenajos cietumos Huseins pavadīja četrus gadus, apsūdzību viņam neizvirzīja. Spriežot pēc izmeklēšanas dokumentiem, - pat neplānoja.

Pakistānis atainoja pārciesto. Ar daiļradi cietumā nodarboties aizliegts, ilustrācijas viņš radīja speciāli sava advokāta Marka Danbes pārskatam "Kā Amerika spīdzina" – par metodēm darbā ar īpaši bīstamiem noziedzniekiem.

Ļoti izplatīta mocība, ko Huseins pārcieta 83 reizes, ir spīdzināšana ar ūdeni, pazīstama jau kopš spāņu inkvizīcijas laikiem. Kailu gūstekni sasien un nogulda, seju pārklāj ar audumu, pēc tam lej virsū ūdeni tā, lai cilvēkam šķistu, ka viņš tūlīt noslīks.

Vēl viena informācijas izspiešanas metode – "stresa poza": piestiprināt delmus pie sienas virs galvas tā, lai arestants stāvētu uz pirkstgaliem. Tādā stāvoklī viņu tur stundām ilgi. Pēc tam nopratināšana turpinās. Dažkārt ieslodzīto vienkārši sasēja embrija pozā un pieslēdza ar važām pie restēm.

Lai nopratināmais zaudētu orientāciju, viņu ar pakausi trieca pret betona sienu. Huseins atcerējās – pēc tādiem sitieniem viņš uz brīdi zaudēja redzi un krita. Pēc tam procedūru atkārtoja. Pie tam CIP psihologs apgalvoja, ka tādu darbību mērķis ir vienkārši apmulsināt, - ja arestantam sagādā sāpes, darbinieks "kaut ko dara nepareizi".

Тюрьма в Гуантанамо. Блок Лагерь 6
AP Photo/Alex Brandon
Cietums Guantanamo. Bloks "6.nometne"

Aizdomās turamos varēja iesēdināt lielos un mazos krātiņos. Lielajā viņi sēž uz taburetes, nevarēdami piecelties. Mazajā – gulēja sarāvušies. Reizēm tajos ielaida kukaiņus. Pakustēties un ieņemt daudzmaz ērtu pozu neizdevās. Huseins stāstīja, ka stundām ilgi sēdējis krātiņos un gandrīz nepārtraukti kliedzis no sāpēm un krampjiem muskuļos.

CIP skaidroja: lai ieslodzītais "pievērstos notiekošajam, nevis sava ideoloģijai", viņam neļāva gulēt. Horizontālā stāvokli sasēja tā, lai aiz sāpēm nebūtu iespējams iemigt. Huseins mocījās divas, pat trīs nedēļas no vietas. "Šķita, tas ilgst veselu mūžību, - viņš teica. – Reizēm tomēr iemigu, un tad sargs aplēja mani ar ūdeni."

Mēģinājums kaulus nelauž

"Nometnes Nr.7" likvidācija vēl nenozīmē, ka Guantanamo tiek slēgta. To solīja jau Baraks Obama, taču viņa plāniem pretojās Kongress, kurā republikāņi bija vairākumā.

Desmit gadus vēlāk Donalds Tramps parakstīja rīkojumu, saskaņā ar kuru valdība atteicās likvidēt cietumu. Tagad Obamas idejas atgriezusies Baidena administrācija – tūlīt pēc viņa stāšanās amatā Baltais nams paziņoja, ka Guantanamo darbība tiks revidēta un iestādi slēgs tuvākajos četros gados.

Тюрьма в Гуантанамо
AP Photo/Alex Brandon
Cietums Guantanamo.

Pārbaudēs piedalīsies vairāki resori, arī Tieslietu ministrija un Aizsardzības ministrija, ziņoja Baltā nama preses sekretāre Džena Psaki. Viņa pastāstīja miglaini: "Mūsu tālāko soļu apspriešanā jāpiedalās virknei darbinieku no dažādām organizācijām."

Pagaidām Baidena komanda nav sniegusi nekādu konkrētu informāciju. Arestantus varētu repatriēt vai sameklēt viņiem cietumus citās valstīs. Pārrunas šajā jautājumā reiz organizēja Valsts departamenta speciālais pārstāvis Guantanamo lietās – tādu amatu ieviesa Obama. Tramps to likvidēja, bet Baidens, domājams, atjaunos, uzskata informēti avoti. Vienlaikus iespējams, ka Pentagons pārskatīs ieslodzīto lietas, lai noskaidrotu, vai viņi rada reālus draudus.

Pie tam Obamas laiku problēma nekur nav pazudusi, un Baidenam, domājams, tāpat Kongress stāsies pretī. Kad jaunais aizsardzības ministrs Loids Ostins paziņoja, ka administrācija centīsies panākt cietuma slēgšanu, Pārstāvju palātā ar protestu nāca klajā republikāņi – kara veterāni.

"Ja mēs atbrīvosim Guantanamo, viņi kļūs par varoņiem, zvaigznēm islāmistu-ekstrēmistu pasaulē. Amerikai tas radīs vēl lielākus draudus," uzskata Afganistānas veterāns, kongresmenis Maiks Volcs.

Neskatoties uz tiesībsargu pūlēm un Baidena iniciatīvu, pretinieku argumenti var gūt virsroku. Deviņiem arestantiem Guantanamo jau izvirzītas apsūdzības vai pat pasludināts spriedums. Viens no pazīstamākajiem ir Halids Šeihs Mahameds. Militārā komisija lēma, ka viņš ir vainīgs 11. septembra teroraktu organizācijā, kas aiznesa triju tūkstošu amerikāņu dzīvības. Vēl 20 ieslodzītos uzskata par pārāk bīstamiem, lai izlaistu. Baidenam un viņa komandai nāksies pārliecināt amerikāņus, kuri tik drīz vis neaizmirsīs 2001. gada traģiskos notikumus. Vai jaunajam prezidentam izdosies noskaņot sabiedrību sev par labu? Tas vēl nav zināms.

43
Tagi:
cietums, ASV
Pēc temata
Slepenais cietums Mariupoles lidostā: tirgošanās ar ieslodzītajiem
Nenotveramais Džo: Lietuva nevar sameklēt prasītāju lietā par CIP cietumu
Atslēga

Dzīvoklis kļuvis par šauru: Latvijas iedzīvotāji apsver jauna mājokļa iegādi

0
(atjaunots 17:33 19.04.2021)
Saskaņā ar bankas Luminor veiktās aptaujas datiem, nedaudz vairāk nekā puse Latvijas ģimeņu atzīst, ka tām būtu nepieciešams jauns mājoklis, bet tikai trešajai ir konkrēti plāni saistībā ar tā iegādi.

RĪGA, 19. aprīlis - Sputnik. Taujātas par par tuvāko piecu gadu plāniem sakarā ar jauna mājokļa iegādi 26% ģimeņu norādīja, ka plāno iegādāties jaunu mājokli, no tām 14% - tuvāko divu gadu laikā, bet 12% - tuvākajos trijos vai piecos gados, raksta Bb.lv. Vēl trešdaļa ģimeņu Latvijā, piektā daļa - Lietuvā un ceturtdaļā - Igaunijā norādīja, ka tām ir nepieciešams jauns mājoklis, bet dažādu apstākļu dēļ pagaidām nav plānu to iegādāties.

Savukārt uz jautājumiem par to, kā pandēmija ir ietekmējusi ģimenes vajadzības saistībā ar mājokli, arvien vairāk ģimeņu Baltijas valstīs atbild, ka mājoklī ģimenei vairs nepietiek vietas, lai strādātu un mācītos attālināti. Latvijā plašāks mājoklis nepieciešams 27% aptaujāto ģimeņu, Lietuvā - 23%, bet Igaunijā - 19%. Visās trijās valstīs nepieciešamība iegādāties jauno mājokli pieaug līdz ar bērnu skaitu – ja ģimenēs ar vienu bērnu lielāku mājokli vēlētos ap 18 %, tad trīs un vairāk bērnu ģimenēs jau 36 %.

"Kopumā Latvijā aptaujātās ģimenes biežāk nekā kaimiņvalstīs norādījušas, ka Covid-19 ir ietekmējis to vajadzības saistībā ar mājokli. Arī Luminor izsniegto kredītu apjoms pērn palielinājās par trešdaļu un novērojām, ka iedzīvotājiem līdz ar darbu un mācībām no mājām mainījušās gan vajadzības, gan prasības dzīvesvietas telpai un kvalitātei. Šobrīd vidējās īpašuma izmaksas sastāda 100 000 eiro, un ģimenes ar bērniem Rīgā visbiežāk iegādājas trīs istabu dzīvokli sērijveida mājās otrreizējā tirgū. Liels pieprasījums ir arī pēc īpašumiem Pierīgā – Mārupē, Babītē, Ādažos, Ķekavā, Stopiņos un Jūrmalā, savukārt reģionos – Liepājā, Ventspilī, Valmierā, Jelgavā un Daugavpilī," stāsta Kaspars Lukačovs, Luminor bankas mājokļu kreditēšanas vadītājs Baltijā.

Aptaujas rezultāti tāpat rāda, ka patlaban 40% gadījumu Latvijas ģimenes dzīvo ģimenei piederošajā dzīvoklī un par to nav nekādu finansiālu saistību. Tam seko dzīvoklis, par kura iegādi ģimene turpina maksāt (31%), īrēts dzīvoklis (16%) un dzīvoklis, kas pieder vecākiem vai citiem radiniekiem (10%). Arī citās Baltijas valstīs sadalījums ir līdzīgs, taču gan Lietuvas, gan Igaunijas ģimenes retāk nekā Latvijā, dzīvo īrētos dzīvokļos.

Šķēršļi mājokļa iegādei: nepietiek līdzekļu un ar Covid-19 saistītā nenoteiktība.

Uz jautājumu par galvenajiem šķēršļiem, kuri attur no jauna mājokļa iegādes, Latvijas ģimenes visbiežāk norāda zemus ienākumus (44%), nepietiekamus uzkrājumus pirmajai iemaksai (35%) un nevēlēšanos uzņemties saistības (20%). Vēl aptuveni ceturtdaļa raizējas par nenoteiktību, kas saistīta ar Covid-19, un iespēju saņemt nepieciešamo aizdevuma apmēru. Tāpat Igaunijā un Lietuvā situācija ir līdzīga, bet interesanti ir tas, ka Igaunijas ģimenes kā būtisku šķērsli norāda nevis zemus ienākumus, bet gan līdzekļu nepietiekamību pirmajai iemaksai.

"Lai palīdzētu ģimenēm ar bērniem ātrāk tikt pie sava mājokļa, jau vairākus gadus izsniedzam aizdevumus mājokļa iegādei ar valsts galvojumu, kas ļauj klientiem samazināt pirmās iemaksas apmēru līdz pat 5 % no saņemtā finansējuma apmēra. Arī aptaujas rezultāti rāda, ka katrai piektajai ģimenei ar bērniem pieejamais valsts atbalsts ir viens no svarīgākajiem faktoriem, domājot par jauna mājokļa iegādi," piebilst Kaspars Lukačovs.

Aptaujā, tika veikta martā sadarbībā ar pētījumu centru SKDS, tajā piedalījās vairāk nekā 700 respondentu no Baltijas valstīm - ģimenes ar bērniem vecumā līdz 18 gadiem.

0
Tagi:
dzīvoklis, iedzīvotāji
Pēc temata
Par kādu mājokli sapņo jaunieši Baltijā
Ienākumi, dzīves apstākļi veselība: Latvijā startēja globālā iedzīvotāju aptauja
Rīgas iedzīvotāji saņēma vēstules ar prasību demontēt balkonu stiklojumu
Latvijas iedzīvotāju laimes indekss samazinājies Covid-19 dēļ