Režisors, kinokoncerna Mosfiļm vadītājs Karens Šahnazarovs

Karens Šahnazarovs: nacisms varēja izvērsties no Atlantijas līdz Urāliem

93
(atjaunots 14:30 01.04.2021)
Režisors, kinokoncerna "Mosfiļm" vadītājs Karens Šahnazarovs pastāstīja par Nirnbergas procesu, cilvēka atbildību par pastrādāto ļaunumu un scenāriju, pēc kura dzīvotu pasaule, ja būtu uzvarējis Tramps.

RĪGA, 01. aprīlis — Sputnik. Režisors, kinokoncerna "Mosfiļm" vadītājs Karens Šahnazarovs intervijā projekta "Nirnberga. Miera sākums" vadītājai Natālijai Osipovai atklāja savas domas par Nirnbergas procesu, cilvēka atbildību par pastrādāto ļaunumu un scenāriju, pēc kura dzīvotu pasaule, ja būtu uzvarējis Tramps. Intervija publicēta portālā RIA Novosti.

- Karen Georgijevičs, mēs esam nodzīvojuši 75 gadus bez kara un nonākuši līdz brīdim, kad mieru pūlas graut no visām pusēm. Atmosfēra un izteikumi mūsdienu medijos atgādina presi XX gadsimta 30. gados. Toreiz pakāpeniski, soli pa solim, situācija nokaitējās, līdz sākās katastrofa – Otrais pasaules karš. Šausmīgi negribas par to runāt, tomēr arī tagad jūtams satraukums, apziņa, cik viss ir trausls, nestabils, viegli sagraujams. Vai iespējams saglabāt status quo, kas lielā mērā radīts, pateicoties Otrā pasaules kara un Nirnbergas iznākumam?

- Man šķiet, tā, kā ir tagad, ir bijis vienmēr. Mana paaudze auga pēckara Padomju Savienībā. Miera ilūzijā. Taču tagad man šķiet, tā sajūta bija nepatiesa. To radīja vakuums, ko pildīja noteikts informatīvais saturs.

Pēc PSRS sabrukuma iestājās periods, kad šķita: beidzot pasaule ir stabilizējusies. Toreiz pilnībā dominēja viena globāla impērija – Savienotās Valstis. Tādā gadījumā tā vairāk vai mazāk (manuprāt, slikti), tomēr nosaka kārtību. No 1991. gada tā noturējās apmēram gadus divdesmit, tad sāka brukt kopā.

Globālā impērija vairs nespēja kontrolēt pasauli. Sāka augt plašumā citi spēki: Ķīna, Krievija pēkšņi sāka atjaunot savu ietekmi. Parādījās savstarpējas pretenzijas, konflikti. No politikas viedokļa – parasts stāvoklis.

— Bet kāpēc tad, jūsuprāt, pasaule pārkāpusi normalitātes robežu?

— Laiku pa laikam pasaule izkāpj no krastiem. Kopš 1945. gada ir izdevies visai ilgi, neparasti ilgi saglabāt status quo. Pastāvīgi iedegas lokālie konflikti, tomēr nav tādu globālu sadursmju, kāds bija Otrais pasaules karš. Starp citu, esmu vienisprātis ar tiem, kuri uzskata: Pirmais un Otrais – tas patiesībā bija viens karš.

— Kāds bija kara galvenais iemesls – valstu pretrunas, ekonomiskais vai politiskais faktors? Vai runa ir par cilvēkiem: sakrājās agresija, un viss uzgāja gaisā?

— Nekad neesmu slēpis, ka lielā mērā vēl joprojām esmu marksists. Ne viss Marksa un Ļeņina rakstītais ir pareizs, tomēr šo un to viņi pamanīja precīzi. Imperiālisms – kapitālisma augstākā stadija, visas Ļeņina formulas – tas viss skaidro notikušo. Starp citu, Engelss visai precīzi prognozēja, ka būs pasaules karš un tas noslēgsies ar daudzu impēriju krišanu. Līdz ar Marku un Engelsu es uzskatu, ka vienmēr ir objektīvi iemesli, kas bīda uz priekšu vēsturi. Tomēr ārpus loģikas rāmjiem paliek tas, ko es saucu par Dieva faktoru. Tas mūsu prātam nav aptverams.

— Šķiet, Otrajā pasaules karā Dieva faktors patiešām darbojās. Tas jūtams no hronikas, vēstulēm, dokumentiem. Cilvēki mira, bet ticēja, reliģiski ticēja uzvarai. Padomju Savienība, objektīvi vājāka ekonomiski un militāri, pārvarēja tādu spēku. Vai, jūsuprāt, Dieva faktors?

— Protams. Manuprāt, tur jau tas ir. Es domāju tā: Hitlers (starp citu, tā vērtēja Molotovs) bija ļoti gudrs un tālredzīgs politiķis. Viņš visu aprēķināja diezgan precīzi. Patiesībā spēkam, kas uzbruka Padomju Savienībai, vajadzēja uzvarēt.

Uzvaras karogs virs Reihstāga, foto no arhīva
© Sputnik / Vladimir Grebnev

Mēs vēl joprojām nepietiekami vērtējam tā trieciena mērogu. Pēc tradīcijas mēs runājam par Vāciju, taču runa bija gandrīz par visu kontinentālo Eiropu. Tas bija spēks, kas vairākkārt pārsniedza Padomju Savienību no cilvēku un ekonomisko resursu viedokļa.

20 gadus pirms Lielā Tēvijas kara PSRS noslēdza Pilsoņu karu un bija ļoti novājināta. Izlūkdienesti – gan briti, gan amerikāņi – 1941. gadā uzskatīja, ka PSRS noturēsies trīs nedēļas, lielākais – pusotru mēnesi. Visiem šķita, ka Hitlers ļoti īsā laikā uzvarēs karā. Tomēr Padomju Savienība pamanījās noturēties un uzvarēt. Protams, tur ir kaut kāda providence. Kaut kas, kas teorijā neiekļaujas.

— Šajā brīdī varam pieminēt blogeru iemīļoto tēmu "dzertu bavāru alu". Kas būtu bijis, ja mēs būtu cietuši sakāvi?

— Tas principiāli būtu mainījis pasauli. Nacisms uz ļoti ilgu laiku būtu nācis pie varas no Atlantijas līdz Urāliem. Tādos apstākļos Anglija un Amerika nevarētu sarīkot nekādu desanta operāciju. Kad stāsta par Padomju Savienības lomu, pat atzinīgi, to nekad nenovērtē pilnībā.

Vajag tikai iedomāties, ka vācieši būtu ieņēmuši Maskavu, sakāvuši Sarkano armiju un aizgājuši līdz Urāliem. Tādi bija viņu plāni, viņi nedomāja iet tālāk, uz Sibīriju. Taču arī ar to būtu pietiekami.

Hitlera varā būtu nonākusi gigantiska teritorija, un nekāds spēks vairs nevarētu viņus sagraut. Tāda vienkārši nebija.

— Šajā koordināšu sistēmā – providences, mistikas jomā – Nirnbergas process līdzinās Taisnajai tiesai. Pasaulei izdevās pārspēt, aizbīdīt malā šausmīgus draudus. Varbūt runa ir par tiesu – pateicoties tai, cilvēce atturas no globālā kara?

— Jā, pirmo reizi vēsturē notika tāds process. Ļaunums bija ne tikai uzvarēts, tas bija personificēts, apzīmēts un nosodīts. Tātad Antikristu nosauca par Antikristu.

— Un tiesa atdalīja labo no ļaunā, radīja mieru.

— Tieši tā.

— PSRS uzvara pastāvīgi tiek apstrīdēta, Staļinu pielīdzina Hitleram. Ne tikai izteikumiem vien – par to pieņemta Eiropas Padomes rezolūcija. Tas nemaz neatbilst  Nirnbergas garam, apgāž starptautiskās tiesas spriedumus.

— Protams. Ja tu pierādīsi, ka Hitlers un Staļins, nacistiskā Vācija un Padomju Savienība ir viens un tas pats, Padomju Savienībai un, tātad – arī Krievijai nav nekādu morālu priekšrocību. Jūs esat tādi paši, un runa ar jums ir tāda pati. Tā nav nekāda nejaušība.

— Kā jums šķiet, vai psiholoģiskie tipi, kas būvē terora valsti, ir universāli, tiem nav sakara ar savu laikmentu? Viņi varēja vadīt gan austrumu despotiju, gan Trešo reihu. Vai arī nacisms tomēr bija izņēmums no cilvēciskajiem noteikumiem, no visas vēstures gaitas? Kas viņi tādi bija – tie, kas radīja tamlīdzīgu pārliecību un pievienojās tai?

— Grūts jautājums. Viennozīmīgi – nacistu ideoloģija bija spēcīga. Neesmu vēsturnieks, taču tas mani interesēja. Viņi bija pārliecināti par sevi, Nirnbergas procesā daudzi izturējās ļoti pašpārliecināti. Piemēram, Jodls, Keitels, Gērings, - viņi pastāvēja uz sava līdz galam. Sistēma radīja sev uzticīgus cilvēkus, gatavus mirt. Ne velti viņi tik spēcīgi pretojās karā.

Mans nelaiķa tēvs komandēja bateriju Pillau (tagadējā Baltijska – red.), netālu no Kēnigsbergas (tagadējā Kaļiņingrada – red.). Tur bija citadele, kur turējās esesieši. Ziniet, tēvs stāstīja, ka viņi nepadevās arī tad, kad karš jau bija galā. Cīņas turpinājās 10. maijā. Lai nezaudētu savus kareivjus, mūsējie vienkārši izdedzināja ienaidnieku ar liesmu metējiem. Bet viņi tik un tā nepadevās.

KF Izmeklēšanas komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Bastrikins
© Sputnik / Михаил Воскресенский

No visas Eiropas gāja dienēt vērmahtā. Pat tie, kas nebija karadienestam derīgi. Un cīnījās līdz pēdējam. Cilvēki ar ideju ir bīstamāki nekā ļaudis bez idejas. Un viņi vienmēr ir stiprāki. Mēs neesam līdz galam izpētījuši jautājumu, cik lielā mērā nacisms pārņēma Eiropu.

Tāpēc tas ir tik bīstams: nav noteikti jābūt vācietim, lai būtu nacists. Katrā laikā cilvēks stājās viņu rindās un cīnījās līdz pēdējam, pat ciešot sakāvi. Tā ir briesmīga tēma, ko, acīmredzot, Rietumos negrib nopietni atsaukt atmiņā un pētīt.

93
Tagi:
PSRS, Uzvaras diena, Lielais Tēvijas karš, nacisms, Nirnbergas tribunāls, Krievija
Pēc temata
KF Izmeklēšanas komitejas vadītājs: Rietumi cenšas grozīt Nirnbergas tribunāla rezultātus
Vēsturnieks pastāstīja, ko Hitlers gribēja piedāvāt Anglijai pirms kara ar PSRS
Dzīvo nesodīti: eksperts par to, kas gaida "nepiebeigtos vectētiņus" no latviešu leģiona
Vērmahta zvērības okupācijas laikā: tūkstošiem izvarotu sieviešu
Politiķis: Latvijā ir pārliecināti, ka nacistus tiesāja tikai par to, ka viņi zaudēja karu
Putins: vietējie līdzskrējēji Eiropā savā nežēlībā pārspēja nacistu saimniekus
Krimas Republikas vadītājs Sergejs Aksjonovs, foto no arhīva

Krima uz ceļiem nemetīsies

153
(atjaunots 12:18 19.03.2021)
Krima un Sevastopole svin atkalapvienošanās ar Krieviju 7. gadadienu. Krimas Republikas vadītājs Sergejs Aksjonovs pastāstīja, kā reģionam klājas, kā turpinās dzīve.

Intervijā politiķis skāra tādus jautājumus, kā nesankcionētas akcijas pussalas teritorijā, opozīcijas darbs Krievijā, labu kaimiņattiecību perspektīvas ar Ukrainu un daudzus citus jautājumus. Ar politiķi sarunājās Maksims Groznovs.

— Sergej Valerjevič, nesenās Krievijas sabiedriskās domas pētījumu centra aptaujas rezultāti liecina, ka 81% Krievijas iedzīvotāju atzinīgi vērtē Krimas atgriešanos Krievijas sastāvā, 40% uzskata to par attaisnotu no vēsturiskā taisnīguma viedokļa. Kā jūs vērtējat šādus rezultātus?

— Vēsturiskais taisnīgums – tāpēc atbalsts ir liels. Krima vienmēr ir bijusi Krievijas zeme. 1954. gadā (PSKP CK pirmais sekretārs – red.) Hruščovs pieņēma lēmumu (nodot Krimu Ukrainas PSR sastāvā – red.) vienas valsts ietvaros, tāpēc cilvēki nekādu lielo starpību nejuta. Bija rublis, varēja bez ārzemju pasēm braukt uz kuru katru republiku, nebija nekādu problēmu, tāpēc arī attieksme bija tāda. Pie tam pēc kara cilvēkiem bija citas rūpes. Ja kāds būtu varējis paredzēt, kas notiks, domāju, iedzīvotāji jau toreiz būtu iebilduši.

Bet 2014. gadā tas bija vēsturisks lēmums, ko prezidents pieņēma, balstoties uz krimiešu gribas izpausmes. Viņš redzēja, ka lielākā daļa cilvēku ir "par", un lēmums par atkalapvienošanos balstījās uz pilsoņu aizsardzības apsvērumiem.

— Krimieši atceras jūsu pazīstamo uzstāšanos Ukrainas televīzijā pa videosakariem 2014. gada 7. martā. Toreiz Ukrainas eksprezidents Leonīds Kravčuks uzdeva jums jautājumu par organizējamā referenduma likumību. Jūs atbildējāt, ka uzskatāt to par iespējamu, jo tā neesot jūsu personiskā vēlme, bet gan Krimas parlamenta lēmums. Kā jūs tagad komentēsiet teikto?

— Pareizi vien ir, tas ir likumdevējs. Likumdevējs, kas aizstāv pilsoņu intereses, var nākt klajā ar tādām iniciatīvām. Juridiski viss bija paveikts pareizi. To es paziņoju Kravčuka kungam. Kad viņš man pavaicāja, vai es uzņemos atbildību, teicu: "Jā, uzņemos." Es skaidri sapratu, ka mēs visu darām pareizi.

— Vai saskatāt attiecību normalizācijas perspektīvas ar Ukrainu, ņemot vērā prezidenta Vladimira Zeļenska paziņojumus par "izrauto sirdi" un plāniem organizēt "Krimas platformas" samitu?

— Visas tās platformas ir absolūta fikcija, vienkārši par tām runā frīki. Viņi zina, ka tas ir nepiepildāms sapnis, tomēr viņiem vajag demonstrēt kaut kādus darbus dzīves līmeņa lejupslīdes un tarifu pieauguma fonā. Manuprāt, ar tagadējo valdību (Kijevā – red.) noteikti nav vērts gaidīt atkusni attiecībās. Ceru, ka ukraiņi tomēr pieņems citu lēmumu, ievēlēs citus vadītājus, kuri, iespējams, pieņems taisnīgu lēmumu. Veselajam saprātam ir jāgūst pārsvars. Ar pašreizējiem politiķiem Ukrainas Augstākajā radā, manuprāt, situācijas mīkstināšana, labu kaimiņattiecību veidošana ir nereāla.

— Vai iespējamas militāras provokācijas no Ukrainas valdības puses mēģinājumos izraisīt nopietnu konfliktu un savilkt šeit, pie Krimas, Melnās jūras reģiona NATO valstis?

— Amerikāņiem konflikts ir izdevīgs, tikai viņi tajos nekad nepiedalās. Neviens šodien nespēj skaidrot attiecības ar Krieviju militārā dimensijā. Esmu pārliecināts, ka mums nekas nedraud. Spēku Krievijai ir pietiekami, ja arī kāds kaut ko plānotu.

Pareizi teica Vladimirs Vladimirovičs (Putins – red.): tāda pasaule, kurā nav Krievijas, nevienam nav interesanta, un tādas nebūs. Nedomāju, ka kādam pietiks prāta vai drosmes to darīt. Amerikāņi mudinās Ukrainu, uzskatu, ka viņi bīdīs uz priekšu Ukrainas valdību.

No aizsardzības viedokļa Krima ir nepieejama, tāpat kā visa Krievija. Nevienam nebūs nekādu perspektīvu, bet militārā plānā mēs varam atvairīt jebkādu NATO valstu utt. uzbrukumus. No šīs puses krimiešiem un visiem Krievijas iedzīvotājiem nekas nedraud.

Jā, lokāli, pie robežas būs provokācijas, arī Donbasā, Luganska tautas republikā. Pie mums var nogādāt dažādas diversiju grupas ar konkrētiem uzdevumiem. Tas turpināsies, mēģinās tādējādi destabilizēt situāciju.

— Janvārī un februārī cilvēki dažās pilsētās izgāja ar varasiestādēm nesaskaņotās akcijās, vairāki cilvēki sapulcējās arī Simferopoles centrālajā laukumā. Kā jums šķiet, kāpēc viņi piedalījās akcijās?

— Nesistemātiska opozīcija šūpo situāciju, kad pasliktinās sociāli ekonomiskā situācija, samazinās pilsoņu ienākumi. Tad daži darboņi sāk parazitēt uz šīs problēmas. Šodien, ņemot vērā Covid-19, pilsoņu ienākumi patiešām ir kritušies, biznesam klājas grūtāk. Tomēr, manuprāt, prezidenta apstiprinātie pasākumi ir efektīvi, situācija parādīja, ka tie bijuši pareizi.

Manuprāt, visiem šiem protestiem skaidri saskatāma organizācija no rietumvalstu puses. Tas žuļiks Navaļnijs ar kriminālo pagātni ieradās Krievijā amerikāņu specdienestu uzdevumā. Viņi saprata, ka Krievijas likumsargi viņu aizturēs. Viņiem bija vajadzīgs upuris, uz kura rēķina parazitēs visi tie puiši, kam nav nekā kopēja ar mūsu valsts interešu aizsardzību. Faktiski tie ir rietumvalstu specdienestu aģenti, mana attieksme pret viņiem ir atbilstoša.

— Vai Krimā ir izredzes "sašūpot" situāciju?

— Krimā ir daži pilsoņi, kuri sākotnēji nebija apmierināti ar atkalapvienošanos ar Krieviju. Viņu skaits ir ļoti mazs, apmēram 3%. Jūs atceraties, ka Ksenija Sobčaka balotējās Krievijas prezidenta vēlēšanās 2018. gadā ar programmu atdot Krimu Ukrainai. Toreiz pat viņu te nobalsoja 17 tūkstoši cilvēku. Tāds ir protestu potenciāls.

Ir cilvēki, kuri piesaista uzmanību ierēdņu neefektivitātei. Bieži vien pārmetumi ir pamatoti, es vienmēr atzīstu, kad esam kļūdījušies. Gadās, ka ierēdņus kritizē netaisnīgi.

Lielākā daļa vidējā posma speciālistu godīgi pilda savus pienākumus ar nelielu algu. Valsts dienesta prestižs mazinās, lielākajai daļai amatpersonu alga ir mazāka nekā republikā vidējā.

— Kas jūsuprāt ir svarīgs kadru atlasē?

— Rezultativitāte. Un godīgums, bez tā nekāda rezultāta nebūs. Es kolēģiem saku: ja gribi, lai būtu izdarīts labi, dari pats. Uzdevumu atsevišķām ministrijām un resoriem nav tik daudz, lai ministrs nevarētu iedziļināties situācijā konkrētā iecirknī, tas pats attiecas uz administrāciju vadītājiem. Visiem administrāciju vadītājiem ir izredzes, pirmos 3-4 mēnešus es dodu iespēju iejusties, bet pēc tam viņi atbild par visu reģiona teritorijā notiekošo.

— Vai fakts, ka patlaban Krima netiek atzīta starptautiskā līmenī, kaitē mērķu sasniegšanai?

— Iespējams runāt tikai par garām palaistām iespējām. Sankciju režīms traucē, taču mēs tik un tā ejam uz priekšu. Nodokļu sistēmas pamatu šodien veido budžeta investīcijas. Protams, gribētos, lai bizness attīstītos tālāk, tomēt tas pats budžetu investīciju apjoms palīdzēs mums virzīties uz priekšu. Situācija uzlabosies, par to es nešaubos. Es uzskatu, ka mēs attīstāmies efektīvi un pavisam noteikti ceļos krist nedomājam.

— Jūs esat viens no sociālajos tīklos aktīvākajiem reģionu vadītājiem. Vai jūs saskatāt risku Rietumu sociālo tīklu, piemēram, Facebook un Instagram lietošanā, ko kontrolē korporācijas un var ierobežot pazīstamu politiķu un citu cilvēku darbu? Vai uzskatāt par nepieciešamu atteikties no to lietošanas darbā?

— Mans personīgais viedoklis: tās politikas apstākļos, ko tagad īsteno Rietumu korporāciju kontrolētie sociālie tīkli, tie nes lielāku ļaunumu sabiedrībai nekā labumu. Faktiski sociālie tīkli tiek izmantoti kā ierocis, kā ģeopolitikas instruments – manipulācijām ar cilvēku apziņu un dezinformācijai, naida kurināšanai, cenzūrai un cīņai ar citādi domājošajiem. Uzskatāms piemērs – Krievijas mediju, arī TRK "Krim" bloķēšana ar izdomātiem ieganstiem vai vispār bez skaidrojuma.

Turklāt sociālie tīkli dod neierobežotu piekļuvi miljoniem skatītāju dažādiem provokatoriem, dažkārt – pat vienkārši psihiski slimiem cilvēkiem, kuri brīvi popularizē savus murgus.

Patiešām, tādā situācijā ir jāsper paši stingrākie soļi, līdz pat slēgšanai. Protams, vajag radīt pašmāju informācijas platformas. Šajā sfērā jābūt maksimālai importa aizvietošanai, tāpat kā aizsardzības rūpniecības kompleksā. Esmu pārliecināts, šis uzdevums tiks atrisināts.

No Krimas varas iestāžu viedokļa sociālie tīkli pārsvarā ir instruments atgriezeniskajiem sakariem ar sabiedrību. Tas ir instruments tiešai saziņai ar cilvēkiem, lai apzinātu esošās problēmas, lai operatīvi saņemtu informāciju. Savdabīgs lakmusa papīrītis, kas ļauj fiksēt sabiedrības atbildi uz noteiktiem iestāžu lēmumiem un darbībām.

153
Tagi:
Krievija, Krima
Rīgas OMONa bāze 1991. gads

Rīgas barikādes 1991. gadā: CIP štābs Rīgā, snaiperi un uzticība zvērestam

816
(atjaunots 23:39 23.01.2021)
"Mums bija tikai 15 karavīri, kas atbruņoja visus tos gandrīz 300 miličus ar "Kalašņikoviem". Neviens nedomāja padoties. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaizne. Tomēr viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas," atceras OMONa komandieris Mliņņiks.

RĪGA, 24. janvāris — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Latvijas mūsdienu historiogrāfijā barikādes Rīgā un apšaude Bastejkalna parkā 1991. gada 19. janvāra naktī ir kulta notikumi, pavērsiens, pēc kura Latvijas neatkarība kļuvusi neizbēgama. "Apšaudē ar OMON nogalināti pieci cilvēki," – no toreizējiem notikumiem tagad palikuši vairs miglaini vārdi. No drāmas izdzēš neizdevīgus faktus, daudz ko sagroza un sakropļo.

Rīgas OMON karavīri Doma laukumā 1991. gada augustā
© Foto : из личного архива Дмитрия Машкова

Rīgas īpašo uzdevumu milicijas nodaļas komandieris Česlavs Mļiņņiks intervijā Sputnik atjaunoja 30 gadus vecos notikumus ar gandrīz hronoloģisku precizitāti.

1991. gada sākumā Latvijas PSR, šķiet, vienīgi Rīgas OMON joprojām palika uzticīgi zvērestam Padomju Savienībai, kas šļuka grāvī ar fantastisku ātrumu. Vēlīnās perestroikas periodā omonovieši, kuri izbrauca operācijās no bāzes Vecmīlgrāvī, dažkārt pat UAZikos ar ložmetēju pie aizmugures durvīm, izpelnījās pašas stingrākās milicijas vienības imidžu. Puiši melnajās beretēs neņēma naudu un nebaidījās no konfliktiem – ar to viņi atšķīrās no visiem. Atmodas antivaroņi pat komjauniešu avīzes "Padomju Jaunatne" lappusēs neiekļāvās antipadomju realitātē. Patiešām, nevaru iedomāties, ka mūsu sarunbiedrs būtu Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kā Zenons Indrikovs – iekšlietu ministra vietnieks gan Latvijas PSR, gan Latvijas Republikā iekšlietu ministra Ivara Godmaņa vadībā.

Česlavs Mļiņņiks pastāstīja, ka 1991. gada janvāri Latvijas Augstākās Padomes ēkā atradās ASV CIP štābs, kas organizēja protestus Rīgā un visā Latvijā. Maskava izlikās, ka neko nemana. Bet Rīgas omoniešiem, izrādās, vajadzēja vairāk nekā citiem.

"Pēc stundas mēs jau kontrolējām staciju"

- Mēs par to ziņojām uz Maskavu gan Vladimiram Krjučkovam (PSRS VDK priekšsēdētājs 1988.-1991.gg.), gan GIP, bet mums skaidroja: tā esot "jaunā domāšana, vajag būt atklātiem, glasnostj un perestroikas garā". Mums izdevās tur iefiltrēt (CIP filiālē Latvijā – red.) savus cilvēkus – biedri aizgāja no OMON vienības, dažus pieņēma Tautas fronte un citas struktūras. Šo un to es zināju. CIP centrs tika atvērts arī Igaunijā, arī tur situācija nokaitējās. Bija vajadzīgi konflikti. Jaungada naktī mēs uzzinājām, ka Preses namā Rīgā noglabāts liels skaits ieroču un munīcijas. Nāca pavēle to visu konfiscēt, un 2. janvāra naktī notika operācija. Ir aprēķināts: tur bija tikai 40 tūkstoši patronu vien. 2.-3. janvārī mums izdevās novērst nelikumīgu struktūru apbruņošanu ar ieročiem no Preses nama. Ko tālāk? Spriedze pieauga.

Rīgā strādājošie amerikāņi un angļi izveidoja to Latvijas struktūru darbinieku psiholoģisko portretu, kas varēja stāties pretī LTF. Šī struktūra bija mūsu vienība. To, kādus soļus mēs spersim, aprēķināja ar provokāciju palīdzību. Piemēram, 1990. gada 2. oktobrī tika pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Acumirklī pārstāja maksāt algas Rīgas OMONam. Tomēr mēs naudu saņēmām caur lauka banku, un mūsu vienībā to neviens pat nepamanīja. Pēc tam mums atslēdza ūdeni. Es piezvanīju Ivaram Godmanim un teicu: ja stundas laikā mums nebūs ūdens, mēs to sarūpēsim, tikai jums var pietrūkt. Droši vien, viņš nolēma, ka tie ir tikši vārdi. Stundu vēlāk mēs jau kontrolējām ūdens padeves staciju. Pēc tam atslēdza telefona sakarus. Pa slēgto līniju piezvanīju uz Maskavu. Tur teica: vajagot noskaidrot, skatīties. Pēc stundas mēs bijām telefonu stacijā. Notika provokācijas, lai pārbaudītu mūsu reakciju.

— Vai apšaudē pie IeM ēkas uz bulvāra jūsu darbinieki atklāja apšaudi pirmie?

— Nē. Pirms tam bija izvarota sieviete – viena oficiera sieva. Tā ir krimināllieta, riebīgs noziegums, bet noziedzniekus gatavoja. Viņu izveda, izvaroja... Dienas laikā mēs atradām vainīgos. Par laimi, toreiz vēl strādāja divas prokuratūras – Latvijas PSR un Latvijas Republikas. OMON nevarēja pilnvērtīgi organizēt izmeklēšanu, mums nebija iepriekšējas izmeklēšanas kameras. Es sazinājos ar Žitņikovu (LPSR iekšējo spēku 42. divīzijas komandieris Aleksandrs Žitņikovs), ar Pugo (PSRS IeM ministrs, kurš izdarīja pašnāvību pēc puča izgāšanās) un ziņoju uz Maskavu Borisam Karlovičam. Viņš saka: nodod aizdomās turamos LPSR prokuratūrai. Ierados prokuratūrā, puiši ar divām mašīnām veda aizturētos. Viņus sāka apšaudīt uz Raiņa bulvāra. Pirmie šāvieni atskanēja no Bastejkalna parka puses. To pat var atrast YouTube, kreisajā pusē no Brīvības pieminekļa – trasējošas lodes. Pa rāciju devu pavēli apšaudītās grupas vecākajam – meklēt patvērumu. Kareivji nevarēja iekļūt kara komisariāta ēkā, viņus neielaida, aiz mašīnām slēpties nevarēja. Patverties varēja tikai IeM pieņemšanas telpā, vai pašā ministrijā.

— Ar kādiem ieročiem apšaudīja jūsu padotos?

— Bija automāta kārtas, "Kalašņikovs" un atsevišķi šāvieni – ne pistole, pēc skaņas tā bija SVD (Dragunova snaipera šautene, kalibrs – 7,62, domājams, SVD patronu čaulas atrada parkā iepretī IeM ēkai 21. janvāra rītā – red.).
Kāds no Bastejkalna ar trasējošajiem šāvieniem rādīja mūs: pēc paraduma automātu aptverēs katra piektā patrona bija trasējošā. Tomēr IeM ēku neviens pat neplānoja ieņemt. Bet te mūsējos sāka apšaudīt no pašas ministrijas ēkas – uz aklo, pabāza roku ar automātu pāri palodzei un šāva kārtām. Tad es devu pavēli sākt uzbrukumu ēkai.

— Kā notika uzbrukums?

— Celtniecības ministrijā, no kurienes mūsu puišus arī apšaudīja no automātiem, līdzās IeM, tika atbruņoti 132 vai 138 cilvēki. Pašā IeM ēkā – 140 cilvēki. Bet mums bija tikai 15 karavīri, kuri atbruņoja visus tos gandrīz trīs simtus miliču ar "Kalašņikoviem".

— Fantastika. Viņi padevās gūstā?

— Neviens nedomāja padoties. Teiksim tā, mēs rīkojāmies aktīvāk nekā viņi. Viņi šāva netēmējot, izbāza automātu uz aklo un šāva.
Mēs strādājām aktīvi: šāviens griestos, gulties, ieročus uz grīdas. Toreiz tika salauzts ne viens vien desmits žokļu. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaigzne. Bet viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas.

— Kas tad ir vainīgs?

— Varu droši teikt – tie neesam mēs. Visas apšaudes laikā no mūsu puses tika izšautas 10 automāta patronas, ne vairāk. Desmit! Visus atbruņotos izveda uz ielas. Es piezvanīju Zenonam Indrikovam (ģenerālis, Latvijas Republikas ministra vietnieks 1991. gadā). Pavaicāju: vai jūs spējat kontrolēt savus padotos? Tad atveriet durvis – viņš toreiz no bailēm ieslēdzās kabinetā.
Rīgas scenārijs: vienādojums ar nezināmajiem

— Latvijas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš toreiz strādāja Latvijas Republikas prokuratūrā, man teica, ka civilos parkā nogalinājusi nezināma grupa no Maskavas – "Alfa" vai GIP, kas ieradusies Latvijā RAF mikroautobusā.

— Man bija vienkārša mašīna. Jā, es izsaucu OMON dežurējošo grupu RAF mikroautobusā, taču viņi apšaudē nepiedalījās, viņi atbrauca vēlāk. Tas zināms Indrikovam un PSRS IeM OMON darbības Baltijā bijušajam koordinatoram Nikolajam Gončarenko (tieslietu ģenerālleitnants, Piedņestras Moldāvijas republikas iekšlietu ministrs, aizgājis viņsaulē 2019. gadā – red.). Es atbraucu uz Latvijas Komunistiskās partijas CK, piezvanīju Pugo un Krjučkovu. Pirmais jautājums: vai IeM to domā atdot? Atbildēju, ka mums tā nav vajadzīga, mēs to ieņēmām, lai patvertos no tiem, kuri mūs apšaudīja. Pēc tam braucām uz bāzi Vecmīlgrāvī, sāka izmeklēšanu PSRS prokuratūra.

— Kā reaģēja Maskava?

— Nu, padomājiet pats: cilvēki nogalināti parkā, bet no parka mūs apšaudīja. Politisks jautājums – viņi nevarēja paziņot, ka mēs neesam vainīgi, arī Maskavā ne. Gribēja mūs pataisīt par vainīgajiem, bet arī tas nesanāca. Maskava pret mums vērsās smagāk, nekā vietējie Latvijā. Mani atstādināja no vienības komandiera vietas, pēc dažām dienām – atjaunoja. Kāpēc izmeklēšanas materiāli slepkavības lietā pagaisa, kur ir ballistiskās ekspertīzes dati? Kāpēc prokuratūra nenosauca vainīgos?

— Ukrainas varone, Augstākās radas deputāte Nadežda Savčenko pastāstīja, ka 2014. gada ziemā Kijevā ukraiņu snaiperi, ieskaitot radas deputātu Parasjuku, apšāva "debesu simtu" Eiromaidainā no viesnīcas jumta pie laukuma. Vai Rīgas scenārijs?

— Tā jau ir tradicionāla visu valsts apvērsumu daļa – civiliedzīvotāju, "debesu simta" bojāeja. Tomēr padomāsim, kas varētu nopludināt informāciju? Vai tik ne tā paša 2014. gada Kijevas apvērsuma organizatori? Kad viņiem bija izdevīgi, viņi izmantoja cilvēkus. Tagad apstākļi mainās, publicētas ziņas par snaiperiem. Lūk, par ko jāpadomā, lai nenotiktu jauna revolūcija. Hmeļņickas un Ļvovas apgabalus un Aizkarpatus Ukraina nākotnē zaudēs. Bet dienvidu apgabalus, Nikolajevu mēs nepazaudēsim – Jaunajā gadā es runāju ar cilvēkiem. Aizkarpatos slēdz ciet ukraiņu skolas – tur ungāru iedzīvotāji, madjāri, skaļi uzstāj uz sava. Neticu, ka Ukrainas prezidents rīt pamodīsies, sazvanīsies ar Maskavu un atlidos. Tas ir vienīgais, kas varētu glābt Ukrainas vienotību, tas ir vienīgais variants. Eiropa nepalīdzēs – tai nav vajadzīga liela Ukraina kā vienota valsts.

— Bet Krievijā arī ir savs Aleksejs Navaļnijs un patērētāju sabiedrība, izrādes sabiedrība, kā to nodēvēja Gijs Debors.

— Ak, izmetiet no prāta Navaļniju – tas ir tāds specprojekts. Tomēr ne visa sabiedrība ir tiktāl sapuvusi. Putins Minhenes konferencē parādīja, ko vērta ir Krievija. Gatavošanās Olimpiskajām spēlēm Sočos bija pirmais solis: spēles taču pārspēja pat 80. gada Olimpiādi – no efekta, ne medaļu viedokļa. Otrais – Krimas atgriešanās 2014. gadā. Pasaule aptvēra, ka pēc 90. gadiem, kad Krievija atkāpās no visām savām pozīcijām, Krievijā pārsvaru sācis gūt patriotisms. Kad Primakovs pagrieza atpakaļ savu lidmašīnu virs Atlantijas (kad NATO aviācija sāka bombardēt Belgradu 1999. gadā – red.), tas bija spontāns lēmums.

Olimpiāde Sočos un Krima – tā ir stratēģija. Tagadējā stratēģija – spēcīga Krievija. Prezidenta uzruna Federālajai sapulcei bija ne tikai neliels pārsteigums, nebūt ne viss ir atklāts. NATO raķešu un bumbu apšaude Belgradā un Serbijas pilsētās vispār notika bez ANO sankcijas. Tāpat kā uzlidojumi Luganskai 2014. gadā, ko organizēja Ukrainas Gaisa spēki. Manās acīs tā ir masveida slepkavība, karavīri pret bērniem nekaro. Karš – tas ir tīrāks stāvoklis. Mūsu tauta pārcieta šausmīgu karu līdz 1945. gada pavasariem, tomēr par zvēriem nekļuva. Tas bija svēts karš, valstij bija ideoloģija, un tauta saprata, kāpēc vajadzīgi stingri soļi. Kad nomira Staļins, viņa bērēs Maskavā, pēc oficiāliem datiem, piedalījās 7 miljoni cilvēku, neoficiāli stāsta par 12 miljoniem, simtiem cilvēku gāja bojā pūlī. Kad nomira Jeļcins, viņa bērēs bija 300 cilvēki. Tas ir rādītājs.

— Vai jums nav skumji, ka jūs dēvē par Atmodas antivaroņiem, "bendēm"

— Kur ir toreizējie kurinātāji – Dobelis, Landsberģis, Prunskiene? Viss, kas šodien notiek Baltijā un Eiropā – tas viss ir normāli.

— Jūs esat starptautiskā meklēšanā, Lietuvā jums aizmuguriski piespriests mūža ieslodzījums... Ja tā visa nebūtu, vai nemoka nostalģija pēc Baltijas?

— Kad man bija interesanti, pabiju visā Eiropā – no Madrides līdz Parīzei, man bija interesanti pārbaudīt, vai man pastāv robežas. Vienu reizi mani aizturēja. Uz vienu stundu. Visur ir savi cilvēki. Tagad ceļojumi pa Eiropu mani vairs neinteresē. Latvija, Bauska, Rīga? Rīgas šprotes un Rojas delikateses regulāri atved. Eiropā pagaidām drukā naudu, NATO turas. Bet Baltija... Aizbraukt uz turieni varu kaut rīt. Priekš kam? Jūsu valstis bija līdztiesīgas PSRS sastāvā, tagad baltieši spēlē tādu... kā lai to maigāk pasaka... tāda Eiropas sabiedrības ideoloģijas rupora lomu. Tālāk par priekštelpu Baltiju nelaiž. Esmu pārliecināts, ka ieraudzīšu Baltiju un Eiropas jauno politisko sistēmu, draudzīgu Krievijai. Situācija ātri mainās, man šķiet, pat šis gads daudz ko parādīs.

Česlavs Genadjevičs Mliņņiks no 1990. gada oktobra līdz 1991. gada augustam bija Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON, "melnās beretes") komandieris. Tā bija viena no pirmajām starp piecām šāda veida vienībām, ko saformēja PSRS IeM. Tās bija padotas tikai Maskavai. Vienībā strādāja kareivji no desanta un robežsardzes spēkiem un jūras kājniekiem, daudzi – Afganistānas veterāni. Mliņņiks piedalījās uzbrukumā Amina pilij. Pēc Rīgas OMON vienības evakuācijas no Latvijas uz Tjumeņu piedalījās speciālo operāciju plānošanā un īstenošanā Abhāzijā, Dienvidslāvijā un citos lokālo konfliktu punktos. Audzis Bauskā. Pēc tautības – polis. Pulkvedis. Par savu tagadējo darba vietu un pienākumiem neko nestāsta.

816
Tagi:
Rīga, barikādes
Cilvēki stāv rindā saņemt poti pret Covid-19

Vai otra Covid-19 vakcīnas deva var būt no cita ražotāja

0
(atjaunots 08:14 20.04.2021)
Galvenais Veselības ministrijas infektologs Uga Dumpis pastāstīja, kādā gadījumā Latvijā otrajai vakcinācijai var izvēlēties citu vakcīnu.

RĪGA, 20. aprīlis - Sputnik. Daži cilvēki neuzticas "AstraZeneca" preparātam, tāpēc viņus interesē, vai otrajai vakcinācijai varēru izvēlēties cita ražotāja vakcīnu. Kā pastāstīja galvenais Veselības ministrijas infektologs Uga Dumpis intervijā Latvijas Radio, Latvijā šāda pieeja netiek piemērota, jo tā nav pietiekami izpētīta.

Pēc viņa vārdiem, citu preparātu var izvēlēties tikai tad, ja pirmā vakcinācija bijusi ar ļoti smagu reakciju, piemēram, anafilaksi. Citos gadījumos otrajai vakcinācijai Latvijai izmanto to pašu preparātu.

Dumpis norādīja, ka dažās valstīs tiešām ir atļauts izvēlēties citu vakcīnu, piemēram, pilnīgas atteikšanos dēļ no "AstraZeneca" izmantošanas, bet šādi lēmumi nav īsti balstīti pētījumos. Patlaban šādi pētījumi norit Lielbritānijā un Spānijā, bet rezultāti vēl nav publicēti.

"Pagaidām, manā rīcībā nav nekādas informācijas, kā šāda kombinācija darbojas. Teorētiski tā varētu darboties, bet pierādījumu tam, cik tā ir efektīva vai droša, nav," Dumpis uzsvēra.

Tāpat viņš pastāstīja, ka teorētiski ir iespējamas jebkādas vakcīnu kombinācijas, taču pārsvarā svarīgs nav ražotājs, bet vakcīnas darbības mehānisms. "Pfizer/BioNTech" preparāti izveidoti uz vīrusa RNS bāzes, bet "AstraZeneca" uz cilvēka adenovīrusa vektora platformas bāzes.

"Un kā šie divi dažādie mehānismi kopā sadzīvo, to vēl mēs īsti nezinām. Iespējams, ka sadzīvo labi, bet pētījumi vēl nav beigušies," noslēgumā teica infektologs.

Kopumā uz 19. aprīli Latvijā vismaz vienu Covid-19 vakcīnas devu saņēmuši vairāk nekā 287 000 cilvēku, abas devas – gandrīz 28 000 cilvēku. Šajā ziņā Latvija būtiski atpaliek citu Baltijas valstu fonā – Igaunijā abas vakcīnas devas saņēma jau vairāk nekā 85 000 cilvēku, bet Lietuvā – gandrīz 210 000 cilvēku.

Neuzticības dēļ "AstraZeneca" vakcīnai, pēc Lieldienām neizlietoti bija palikuši 25 000 šā preparāta devu, tāpēc Veselības ministrija nolēma dot iespēju vakcinēties visiem interesentiem. Ideja izrādījās veiksmīga, un piedāvājums izraisīja lielu ažiotāžu.

0
Tagi:
vakcinācija, vakcīna, koronavīruss
Pēc temata
Ušakovs: rīdzinieki drūzmējas rindās pēc apģērba, ignorējot vakcīnu
Dzīvās rindas eksperimenta rezultāti masveida vakcinācijas centros Rīgā
Kāpēc, ja tik un tā var saslimt, izskaidro epidemiologs
Dzīvā rinda visiem! Vakcinācijas punktus varēs apmeklēt ikviens