Maestro Raimonds Pauls, foto no arhīva

"Galvenais izturība un raksturs": Pauls pastāstīja par nākotnes plāniem

150
Šodien Maestro svin savu jubileju, viņš ir noskaņots turpināt ražīgu darbu, priekšā ir grandiozi plāni, bet visiem saviem pielūdzējiem šajā sarežģītajā laikā viņš vēl "turēties un neklepot".

RĪGA, 12. janvāris - Sputnik. Maestro ir ļoti grūti noķert. Pirmkārt, šādu interviju viņam bijis tik daudz, ka jubilārs joprojām joko: "Ja ikviens, kam esmu devis interviju, būtu maksājis man eiro, es jau sen būtu miljonārs!"

Otrkārt, par spīti visam, Paulam katra diena ir aizņemta – viņš nemitīgi uzstājas, apceļojis ar koncertiem visu Latviju, raksta Bb.lv, atsaucoties uz žurnālu "Telegraf". Viņš stingri ievēro pats savu padomu: "jāgriežas kā vāverei ritenī – ja apstāsies, tad tas jau ir viss, it īpaši manā vecumā!".

Par laimi, Maestro ir draugi: Latvijas Radio trešā kanāla direktore Gunda Vaivode un Latvijas Nacionālā teātra izpilddirektors Ojārs Rubenis palīdz klasiķim ar koncertu organizēšanu, tāpat viņi ir Paula kaimiņi. Viņi saprot, ka Pauls un klavieres ir neatdalāmi. Pats jubilārs arī to saprot. Ja pirms ceturtdaļgadsimta viņš jokoja, ka "pēc sešdesmit gadiem vecums tāds, ka dzimšanas dienas jāsvin katru gadu", tad 80 gadu vecumā viņš jau runāja pilnīgi nopietni, patiesi nervozi berzēdams plaukstas pirms jubilejas koncerta: "Skaitlis ir draudīgs!" Tagad, šķiet, viņš par šo tēmu vairs nejoko - vienkārši strādā. Rezultāts ir apbrīnojams – pirkstu motorika joprojām ir neticama, bet enerģētika, kas nāk no Paula personības, patiešām ir grandioza.

Visu šo laiku žurnāls "Telegraf" paretam zvanīja Maestro, cenšoties neatraut viņu no piesātinātā grafika. Te viņa mazmeita Amerikā precas ar armēņu scenāristu, te viņam ordeni piešķir. Tikties personīgi izdevās pavisam nejauši – Mūzikas namā "Daile" Barona ielā, kur bieži uzstājas Maestro.

— Kāds ir noskaņojums, Paula kungs?

— (Pēc pauzes, aiz maskas tikai acis pamirkšķināja.) Kolosāaaaaali! (Atkal neliela pauze.) Principā es mazliet strādāju. Kas tad vēl atliek?

Kaut gan daudz kas nav skaidrs. Lūk, piemēram, jau gada sākumā esmu iestudējis albumu "Trīs Raimondi" ar maniem kolēģiem: vijolnieku Raimondu Ozolu un taustiņinstrumentālistu Raimondu Macatu. Programmas pirmizrādei vajadzēja notikt aprīlī Splendid Palace, bet tad ieviesa ārkārtējas situācijas režīmu, un viss tika atcelts, pārcelts uz rudeni. Tagad kļuva zināms, ka "Trīs Raimondi" tiek pārcelti uz 2021. gada aprīli. Un ko lai nu dara?

— Sāk, ka latviešu publika jums ir vistuvākā, jo tā ir savēja. Bet ar ko tā atšķiras no krievu publikas?

— Vispār es nesadalu sabiedrību pēc tautības, manai ģimenei tas vispār nav raksturīgs. Bet tā ir taisnība, ka latvieši, protams, ir atturīgāki emocijās. Ziemeļnieki, tā teiksim. Bet tas arī ir slikti – šajā ziņā Rīga ilgu laiku vispār bija emocionāli slēgta. Ar krieviem, protams, viss ir vienkāršāk: laba melodija, un uzreiz viss rit pilnā sparā, pēc koncerta aicina uz restorānu, gatavi nēsāt uz rokām. Un tā tas vienmēr ir bijis, un joprojām ir tā. Es to zinu pēc paša pieredzes – uzstājos ar koncertiem ne tikai Maskavā, bet arī Sanktpēterburgā un Kijevā. Slāvi! Pat ja runājam par publiku mūsu Rīgas Krievu teātrī, ar ko es ar prieku sadarbojos, – tur publika ir daudz emocionālāka. Bet, manuprāt, arī latviešu publika ir ļoti interesanta …

— Maestro, pateicoties jums, esmu apguvis jaunu latviešu vārdu – "draņķis"! To jūs pateicāt reklāmā, kura aicina pasargāt sevi no infekcijas. Ko jūs varat novēlēt visiem šajā grūtajā laikā?

— Turēties! Jāturas. Jācenšas kaut ko darīt. Un neklepot.

— Vai jūs atceraties jums vissmagāko laiku? Varbūt Otro pasaules karu, ko jūs pārdzīvojat?

— Jā, bija stāsts 1944. gada rudenī, kad fašisti pameta Rīgu, man toreiz bija deviņi gadi. Es dzīvoju kopā ar tēvu, mammu un māsu Edīti Iļģuciemā. Pilsētu pastāvīgi bombardēja, turpat līdzās atradās Spilves lidosta, svarīgs stratēģiskais objekts.

Tagad var teikt, ka padomju lidmašīnas bombardēja tikai lidlauku, bet arī mēs no tā dabūjām. Tiklīdz sākās uzlidojums, mēs ar visu ģimeni no visa spēka skrējām uz mājas pagalmā iekārtoto zemnīcu, pat ja tas bija naktī - momentāni, apakšveļā skrējām, kas kuram bija mugurā. Jā, tas tik bija biedējoši...

Taču visļaunākais man bija laiks, kad šņabi dzēru. Es negribu to atcerēties. Tas bija ļoti tumšs laiks... un tikai tu pats vari no tā atbrīvoties. Mana sieva Lana arī man palīdzēja. Starp citu, vai tu joprojām iedzer?

— Kādu reizi nedēļā, veselība vēl ļauj.

— Es šorīt no rīta iedzēru. (Pauze). Divas tabletes iedzēru un devos pie klavierēm.

— Ko jūs domājāt par ideju nosaukt jūsu vārdā koncertzāli, kad tā tiks uzbūvēta Rīgā?

— Pasarg Dievs, es vēl esmu dzīvs, man vēl jāstrādā.

— Tomēr novembrī jums tika piešķirts augstais Japānas apbalvojums - Uzlecošās Saules ordenis ar zelta stariem un kaklarotu...

— Tas, protams, ir patīkami. Bet man jau ir tik daudz ordeņu... Latvijas Triju Zvaigžņu ordenis jau piešķirts, vairākas pakāpes. Pagājušajā gadā Gruzijas ordeni pasniedza... Vēl man ir "Goda zīme" kopš padomju laikiem. Starp citu, ļoti smags ordenis, pie uzvalka tā vienkārši nepiekarināsi.

Starp citu, man arī ir PSRS Tautas skatuves mākslinieka pakāpe, nozīme un diploms, ko parakstījis PSKP CK ģenerālsekretārs Konstantīns Čerņenko! Tas, šķiet, bija pēdējais viņa parakstītais dokuments - tieši 1985. gada sākumā viņš nomira.

— Atceros, jūs spēlējāt karalienei, un tad kādā laikrakstā parādījās virsraksts: "Viņš spēlējis visiem karaļiem!"

— Visiem gan nē. Tikai diviem – vēl zviedru karalis bija. Runājot par Japānu, starp citu, bija interesants gadījums. Pirms vairākiem gadiem gāju garām viesnīcai "Rīga", pēkšņi no tās iznāca japāņu tūristu grupa, un gids teica: "Lūk, šis ir tas pats komponists, kurš sacerēja dziesmu "Miljons sarkanu rožu"." Japānā tas arī bija hīts, ne tikai pie mums un Krievijā. Un tad es patiešām nobrīnījos par to, ka visi šie japāņi nostājās rindā manis priekšā, paklanījās un sāka čivināt: "Arigato!" Tas ir "paldies" japāniski. Ko var teikt, tas bija patīkami.

— Ko jūs varētu novēlēt mūsu lasītājiem?

— Tagad visiem jānovēl veselība un jāatceras, ka jāturas! Galvenais, kā teic, izturība un raksturs!

150
Tagi:
Raimonds Pauls
Režisors, kinokoncerna Mosfiļm vadītājs Karens Šahnazarovs

Karens Šahnazarovs: nacisms varēja izvērsties no Atlantijas līdz Urāliem

95
(atjaunots 14:30 01.04.2021)
Režisors, kinokoncerna "Mosfiļm" vadītājs Karens Šahnazarovs pastāstīja par Nirnbergas procesu, cilvēka atbildību par pastrādāto ļaunumu un scenāriju, pēc kura dzīvotu pasaule, ja būtu uzvarējis Tramps.

RĪGA, 01. aprīlis — Sputnik. Režisors, kinokoncerna "Mosfiļm" vadītājs Karens Šahnazarovs intervijā projekta "Nirnberga. Miera sākums" vadītājai Natālijai Osipovai atklāja savas domas par Nirnbergas procesu, cilvēka atbildību par pastrādāto ļaunumu un scenāriju, pēc kura dzīvotu pasaule, ja būtu uzvarējis Tramps. Intervija publicēta portālā RIA Novosti.

- Karen Georgijevičs, mēs esam nodzīvojuši 75 gadus bez kara un nonākuši līdz brīdim, kad mieru pūlas graut no visām pusēm. Atmosfēra un izteikumi mūsdienu medijos atgādina presi XX gadsimta 30. gados. Toreiz pakāpeniski, soli pa solim, situācija nokaitējās, līdz sākās katastrofa – Otrais pasaules karš. Šausmīgi negribas par to runāt, tomēr arī tagad jūtams satraukums, apziņa, cik viss ir trausls, nestabils, viegli sagraujams. Vai iespējams saglabāt status quo, kas lielā mērā radīts, pateicoties Otrā pasaules kara un Nirnbergas iznākumam?

- Man šķiet, tā, kā ir tagad, ir bijis vienmēr. Mana paaudze auga pēckara Padomju Savienībā. Miera ilūzijā. Taču tagad man šķiet, tā sajūta bija nepatiesa. To radīja vakuums, ko pildīja noteikts informatīvais saturs.

Pēc PSRS sabrukuma iestājās periods, kad šķita: beidzot pasaule ir stabilizējusies. Toreiz pilnībā dominēja viena globāla impērija – Savienotās Valstis. Tādā gadījumā tā vairāk vai mazāk (manuprāt, slikti), tomēr nosaka kārtību. No 1991. gada tā noturējās apmēram gadus divdesmit, tad sāka brukt kopā.

Globālā impērija vairs nespēja kontrolēt pasauli. Sāka augt plašumā citi spēki: Ķīna, Krievija pēkšņi sāka atjaunot savu ietekmi. Parādījās savstarpējas pretenzijas, konflikti. No politikas viedokļa – parasts stāvoklis.

— Bet kāpēc tad, jūsuprāt, pasaule pārkāpusi normalitātes robežu?

— Laiku pa laikam pasaule izkāpj no krastiem. Kopš 1945. gada ir izdevies visai ilgi, neparasti ilgi saglabāt status quo. Pastāvīgi iedegas lokālie konflikti, tomēr nav tādu globālu sadursmju, kāds bija Otrais pasaules karš. Starp citu, esmu vienisprātis ar tiem, kuri uzskata: Pirmais un Otrais – tas patiesībā bija viens karš.

— Kāds bija kara galvenais iemesls – valstu pretrunas, ekonomiskais vai politiskais faktors? Vai runa ir par cilvēkiem: sakrājās agresija, un viss uzgāja gaisā?

— Nekad neesmu slēpis, ka lielā mērā vēl joprojām esmu marksists. Ne viss Marksa un Ļeņina rakstītais ir pareizs, tomēr šo un to viņi pamanīja precīzi. Imperiālisms – kapitālisma augstākā stadija, visas Ļeņina formulas – tas viss skaidro notikušo. Starp citu, Engelss visai precīzi prognozēja, ka būs pasaules karš un tas noslēgsies ar daudzu impēriju krišanu. Līdz ar Marku un Engelsu es uzskatu, ka vienmēr ir objektīvi iemesli, kas bīda uz priekšu vēsturi. Tomēr ārpus loģikas rāmjiem paliek tas, ko es saucu par Dieva faktoru. Tas mūsu prātam nav aptverams.

— Šķiet, Otrajā pasaules karā Dieva faktors patiešām darbojās. Tas jūtams no hronikas, vēstulēm, dokumentiem. Cilvēki mira, bet ticēja, reliģiski ticēja uzvarai. Padomju Savienība, objektīvi vājāka ekonomiski un militāri, pārvarēja tādu spēku. Vai, jūsuprāt, Dieva faktors?

— Protams. Manuprāt, tur jau tas ir. Es domāju tā: Hitlers (starp citu, tā vērtēja Molotovs) bija ļoti gudrs un tālredzīgs politiķis. Viņš visu aprēķināja diezgan precīzi. Patiesībā spēkam, kas uzbruka Padomju Savienībai, vajadzēja uzvarēt.

Uzvaras karogs virs Reihstāga, foto no arhīva
© Sputnik / Vladimir Grebnev

Mēs vēl joprojām nepietiekami vērtējam tā trieciena mērogu. Pēc tradīcijas mēs runājam par Vāciju, taču runa bija gandrīz par visu kontinentālo Eiropu. Tas bija spēks, kas vairākkārt pārsniedza Padomju Savienību no cilvēku un ekonomisko resursu viedokļa.

20 gadus pirms Lielā Tēvijas kara PSRS noslēdza Pilsoņu karu un bija ļoti novājināta. Izlūkdienesti – gan briti, gan amerikāņi – 1941. gadā uzskatīja, ka PSRS noturēsies trīs nedēļas, lielākais – pusotru mēnesi. Visiem šķita, ka Hitlers ļoti īsā laikā uzvarēs karā. Tomēr Padomju Savienība pamanījās noturēties un uzvarēt. Protams, tur ir kaut kāda providence. Kaut kas, kas teorijā neiekļaujas.

— Šajā brīdī varam pieminēt blogeru iemīļoto tēmu "dzertu bavāru alu". Kas būtu bijis, ja mēs būtu cietuši sakāvi?

— Tas principiāli būtu mainījis pasauli. Nacisms uz ļoti ilgu laiku būtu nācis pie varas no Atlantijas līdz Urāliem. Tādos apstākļos Anglija un Amerika nevarētu sarīkot nekādu desanta operāciju. Kad stāsta par Padomju Savienības lomu, pat atzinīgi, to nekad nenovērtē pilnībā.

Vajag tikai iedomāties, ka vācieši būtu ieņēmuši Maskavu, sakāvuši Sarkano armiju un aizgājuši līdz Urāliem. Tādi bija viņu plāni, viņi nedomāja iet tālāk, uz Sibīriju. Taču arī ar to būtu pietiekami.

Hitlera varā būtu nonākusi gigantiska teritorija, un nekāds spēks vairs nevarētu viņus sagraut. Tāda vienkārši nebija.

— Šajā koordināšu sistēmā – providences, mistikas jomā – Nirnbergas process līdzinās Taisnajai tiesai. Pasaulei izdevās pārspēt, aizbīdīt malā šausmīgus draudus. Varbūt runa ir par tiesu – pateicoties tai, cilvēce atturas no globālā kara?

— Jā, pirmo reizi vēsturē notika tāds process. Ļaunums bija ne tikai uzvarēts, tas bija personificēts, apzīmēts un nosodīts. Tātad Antikristu nosauca par Antikristu.

— Un tiesa atdalīja labo no ļaunā, radīja mieru.

— Tieši tā.

— PSRS uzvara pastāvīgi tiek apstrīdēta, Staļinu pielīdzina Hitleram. Ne tikai izteikumiem vien – par to pieņemta Eiropas Padomes rezolūcija. Tas nemaz neatbilst  Nirnbergas garam, apgāž starptautiskās tiesas spriedumus.

— Protams. Ja tu pierādīsi, ka Hitlers un Staļins, nacistiskā Vācija un Padomju Savienība ir viens un tas pats, Padomju Savienībai un, tātad – arī Krievijai nav nekādu morālu priekšrocību. Jūs esat tādi paši, un runa ar jums ir tāda pati. Tā nav nekāda nejaušība.

— Kā jums šķiet, vai psiholoģiskie tipi, kas būvē terora valsti, ir universāli, tiem nav sakara ar savu laikmentu? Viņi varēja vadīt gan austrumu despotiju, gan Trešo reihu. Vai arī nacisms tomēr bija izņēmums no cilvēciskajiem noteikumiem, no visas vēstures gaitas? Kas viņi tādi bija – tie, kas radīja tamlīdzīgu pārliecību un pievienojās tai?

— Grūts jautājums. Viennozīmīgi – nacistu ideoloģija bija spēcīga. Neesmu vēsturnieks, taču tas mani interesēja. Viņi bija pārliecināti par sevi, Nirnbergas procesā daudzi izturējās ļoti pašpārliecināti. Piemēram, Jodls, Keitels, Gērings, - viņi pastāvēja uz sava līdz galam. Sistēma radīja sev uzticīgus cilvēkus, gatavus mirt. Ne velti viņi tik spēcīgi pretojās karā.

Mans nelaiķa tēvs komandēja bateriju Pillau (tagadējā Baltijska – red.), netālu no Kēnigsbergas (tagadējā Kaļiņingrada – red.). Tur bija citadele, kur turējās esesieši. Ziniet, tēvs stāstīja, ka viņi nepadevās arī tad, kad karš jau bija galā. Cīņas turpinājās 10. maijā. Lai nezaudētu savus kareivjus, mūsējie vienkārši izdedzināja ienaidnieku ar liesmu metējiem. Bet viņi tik un tā nepadevās.

KF Izmeklēšanas komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Bastrikins
© Sputnik / Михаил Воскресенский

No visas Eiropas gāja dienēt vērmahtā. Pat tie, kas nebija karadienestam derīgi. Un cīnījās līdz pēdējam. Cilvēki ar ideju ir bīstamāki nekā ļaudis bez idejas. Un viņi vienmēr ir stiprāki. Mēs neesam līdz galam izpētījuši jautājumu, cik lielā mērā nacisms pārņēma Eiropu.

Tāpēc tas ir tik bīstams: nav noteikti jābūt vācietim, lai būtu nacists. Katrā laikā cilvēks stājās viņu rindās un cīnījās līdz pēdējam, pat ciešot sakāvi. Tā ir briesmīga tēma, ko, acīmredzot, Rietumos negrib nopietni atsaukt atmiņā un pētīt.

95
Tagi:
PSRS, Uzvaras diena, Lielais Tēvijas karš, nacisms, Nirnbergas tribunāls, Krievija
Pēc temata
KF Izmeklēšanas komitejas vadītājs: Rietumi cenšas grozīt Nirnbergas tribunāla rezultātus
Vēsturnieks pastāstīja, ko Hitlers gribēja piedāvāt Anglijai pirms kara ar PSRS
Dzīvo nesodīti: eksperts par to, kas gaida "nepiebeigtos vectētiņus" no latviešu leģiona
Vērmahta zvērības okupācijas laikā: tūkstošiem izvarotu sieviešu
Politiķis: Latvijā ir pārliecināti, ka nacistus tiesāja tikai par to, ka viņi zaudēja karu
Putins: vietējie līdzskrējēji Eiropā savā nežēlībā pārspēja nacistu saimniekus
Krimas Republikas vadītājs Sergejs Aksjonovs, foto no arhīva

Krima uz ceļiem nemetīsies

153
(atjaunots 12:18 19.03.2021)
Krima un Sevastopole svin atkalapvienošanās ar Krieviju 7. gadadienu. Krimas Republikas vadītājs Sergejs Aksjonovs pastāstīja, kā reģionam klājas, kā turpinās dzīve.

Intervijā politiķis skāra tādus jautājumus, kā nesankcionētas akcijas pussalas teritorijā, opozīcijas darbs Krievijā, labu kaimiņattiecību perspektīvas ar Ukrainu un daudzus citus jautājumus. Ar politiķi sarunājās Maksims Groznovs.

— Sergej Valerjevič, nesenās Krievijas sabiedriskās domas pētījumu centra aptaujas rezultāti liecina, ka 81% Krievijas iedzīvotāju atzinīgi vērtē Krimas atgriešanos Krievijas sastāvā, 40% uzskata to par attaisnotu no vēsturiskā taisnīguma viedokļa. Kā jūs vērtējat šādus rezultātus?

— Vēsturiskais taisnīgums – tāpēc atbalsts ir liels. Krima vienmēr ir bijusi Krievijas zeme. 1954. gadā (PSKP CK pirmais sekretārs – red.) Hruščovs pieņēma lēmumu (nodot Krimu Ukrainas PSR sastāvā – red.) vienas valsts ietvaros, tāpēc cilvēki nekādu lielo starpību nejuta. Bija rublis, varēja bez ārzemju pasēm braukt uz kuru katru republiku, nebija nekādu problēmu, tāpēc arī attieksme bija tāda. Pie tam pēc kara cilvēkiem bija citas rūpes. Ja kāds būtu varējis paredzēt, kas notiks, domāju, iedzīvotāji jau toreiz būtu iebilduši.

Bet 2014. gadā tas bija vēsturisks lēmums, ko prezidents pieņēma, balstoties uz krimiešu gribas izpausmes. Viņš redzēja, ka lielākā daļa cilvēku ir "par", un lēmums par atkalapvienošanos balstījās uz pilsoņu aizsardzības apsvērumiem.

— Krimieši atceras jūsu pazīstamo uzstāšanos Ukrainas televīzijā pa videosakariem 2014. gada 7. martā. Toreiz Ukrainas eksprezidents Leonīds Kravčuks uzdeva jums jautājumu par organizējamā referenduma likumību. Jūs atbildējāt, ka uzskatāt to par iespējamu, jo tā neesot jūsu personiskā vēlme, bet gan Krimas parlamenta lēmums. Kā jūs tagad komentēsiet teikto?

— Pareizi vien ir, tas ir likumdevējs. Likumdevējs, kas aizstāv pilsoņu intereses, var nākt klajā ar tādām iniciatīvām. Juridiski viss bija paveikts pareizi. To es paziņoju Kravčuka kungam. Kad viņš man pavaicāja, vai es uzņemos atbildību, teicu: "Jā, uzņemos." Es skaidri sapratu, ka mēs visu darām pareizi.

— Vai saskatāt attiecību normalizācijas perspektīvas ar Ukrainu, ņemot vērā prezidenta Vladimira Zeļenska paziņojumus par "izrauto sirdi" un plāniem organizēt "Krimas platformas" samitu?

— Visas tās platformas ir absolūta fikcija, vienkārši par tām runā frīki. Viņi zina, ka tas ir nepiepildāms sapnis, tomēr viņiem vajag demonstrēt kaut kādus darbus dzīves līmeņa lejupslīdes un tarifu pieauguma fonā. Manuprāt, ar tagadējo valdību (Kijevā – red.) noteikti nav vērts gaidīt atkusni attiecībās. Ceru, ka ukraiņi tomēr pieņems citu lēmumu, ievēlēs citus vadītājus, kuri, iespējams, pieņems taisnīgu lēmumu. Veselajam saprātam ir jāgūst pārsvars. Ar pašreizējiem politiķiem Ukrainas Augstākajā radā, manuprāt, situācijas mīkstināšana, labu kaimiņattiecību veidošana ir nereāla.

— Vai iespējamas militāras provokācijas no Ukrainas valdības puses mēģinājumos izraisīt nopietnu konfliktu un savilkt šeit, pie Krimas, Melnās jūras reģiona NATO valstis?

— Amerikāņiem konflikts ir izdevīgs, tikai viņi tajos nekad nepiedalās. Neviens šodien nespēj skaidrot attiecības ar Krieviju militārā dimensijā. Esmu pārliecināts, ka mums nekas nedraud. Spēku Krievijai ir pietiekami, ja arī kāds kaut ko plānotu.

Pareizi teica Vladimirs Vladimirovičs (Putins – red.): tāda pasaule, kurā nav Krievijas, nevienam nav interesanta, un tādas nebūs. Nedomāju, ka kādam pietiks prāta vai drosmes to darīt. Amerikāņi mudinās Ukrainu, uzskatu, ka viņi bīdīs uz priekšu Ukrainas valdību.

No aizsardzības viedokļa Krima ir nepieejama, tāpat kā visa Krievija. Nevienam nebūs nekādu perspektīvu, bet militārā plānā mēs varam atvairīt jebkādu NATO valstu utt. uzbrukumus. No šīs puses krimiešiem un visiem Krievijas iedzīvotājiem nekas nedraud.

Jā, lokāli, pie robežas būs provokācijas, arī Donbasā, Luganska tautas republikā. Pie mums var nogādāt dažādas diversiju grupas ar konkrētiem uzdevumiem. Tas turpināsies, mēģinās tādējādi destabilizēt situāciju.

— Janvārī un februārī cilvēki dažās pilsētās izgāja ar varasiestādēm nesaskaņotās akcijās, vairāki cilvēki sapulcējās arī Simferopoles centrālajā laukumā. Kā jums šķiet, kāpēc viņi piedalījās akcijās?

— Nesistemātiska opozīcija šūpo situāciju, kad pasliktinās sociāli ekonomiskā situācija, samazinās pilsoņu ienākumi. Tad daži darboņi sāk parazitēt uz šīs problēmas. Šodien, ņemot vērā Covid-19, pilsoņu ienākumi patiešām ir kritušies, biznesam klājas grūtāk. Tomēr, manuprāt, prezidenta apstiprinātie pasākumi ir efektīvi, situācija parādīja, ka tie bijuši pareizi.

Manuprāt, visiem šiem protestiem skaidri saskatāma organizācija no rietumvalstu puses. Tas žuļiks Navaļnijs ar kriminālo pagātni ieradās Krievijā amerikāņu specdienestu uzdevumā. Viņi saprata, ka Krievijas likumsargi viņu aizturēs. Viņiem bija vajadzīgs upuris, uz kura rēķina parazitēs visi tie puiši, kam nav nekā kopēja ar mūsu valsts interešu aizsardzību. Faktiski tie ir rietumvalstu specdienestu aģenti, mana attieksme pret viņiem ir atbilstoša.

— Vai Krimā ir izredzes "sašūpot" situāciju?

— Krimā ir daži pilsoņi, kuri sākotnēji nebija apmierināti ar atkalapvienošanos ar Krieviju. Viņu skaits ir ļoti mazs, apmēram 3%. Jūs atceraties, ka Ksenija Sobčaka balotējās Krievijas prezidenta vēlēšanās 2018. gadā ar programmu atdot Krimu Ukrainai. Toreiz pat viņu te nobalsoja 17 tūkstoši cilvēku. Tāds ir protestu potenciāls.

Ir cilvēki, kuri piesaista uzmanību ierēdņu neefektivitātei. Bieži vien pārmetumi ir pamatoti, es vienmēr atzīstu, kad esam kļūdījušies. Gadās, ka ierēdņus kritizē netaisnīgi.

Lielākā daļa vidējā posma speciālistu godīgi pilda savus pienākumus ar nelielu algu. Valsts dienesta prestižs mazinās, lielākajai daļai amatpersonu alga ir mazāka nekā republikā vidējā.

— Kas jūsuprāt ir svarīgs kadru atlasē?

— Rezultativitāte. Un godīgums, bez tā nekāda rezultāta nebūs. Es kolēģiem saku: ja gribi, lai būtu izdarīts labi, dari pats. Uzdevumu atsevišķām ministrijām un resoriem nav tik daudz, lai ministrs nevarētu iedziļināties situācijā konkrētā iecirknī, tas pats attiecas uz administrāciju vadītājiem. Visiem administrāciju vadītājiem ir izredzes, pirmos 3-4 mēnešus es dodu iespēju iejusties, bet pēc tam viņi atbild par visu reģiona teritorijā notiekošo.

— Vai fakts, ka patlaban Krima netiek atzīta starptautiskā līmenī, kaitē mērķu sasniegšanai?

— Iespējams runāt tikai par garām palaistām iespējām. Sankciju režīms traucē, taču mēs tik un tā ejam uz priekšu. Nodokļu sistēmas pamatu šodien veido budžeta investīcijas. Protams, gribētos, lai bizness attīstītos tālāk, tomēt tas pats budžetu investīciju apjoms palīdzēs mums virzīties uz priekšu. Situācija uzlabosies, par to es nešaubos. Es uzskatu, ka mēs attīstāmies efektīvi un pavisam noteikti ceļos krist nedomājam.

— Jūs esat viens no sociālajos tīklos aktīvākajiem reģionu vadītājiem. Vai jūs saskatāt risku Rietumu sociālo tīklu, piemēram, Facebook un Instagram lietošanā, ko kontrolē korporācijas un var ierobežot pazīstamu politiķu un citu cilvēku darbu? Vai uzskatāt par nepieciešamu atteikties no to lietošanas darbā?

— Mans personīgais viedoklis: tās politikas apstākļos, ko tagad īsteno Rietumu korporāciju kontrolētie sociālie tīkli, tie nes lielāku ļaunumu sabiedrībai nekā labumu. Faktiski sociālie tīkli tiek izmantoti kā ierocis, kā ģeopolitikas instruments – manipulācijām ar cilvēku apziņu un dezinformācijai, naida kurināšanai, cenzūrai un cīņai ar citādi domājošajiem. Uzskatāms piemērs – Krievijas mediju, arī TRK "Krim" bloķēšana ar izdomātiem ieganstiem vai vispār bez skaidrojuma.

Turklāt sociālie tīkli dod neierobežotu piekļuvi miljoniem skatītāju dažādiem provokatoriem, dažkārt – pat vienkārši psihiski slimiem cilvēkiem, kuri brīvi popularizē savus murgus.

Patiešām, tādā situācijā ir jāsper paši stingrākie soļi, līdz pat slēgšanai. Protams, vajag radīt pašmāju informācijas platformas. Šajā sfērā jābūt maksimālai importa aizvietošanai, tāpat kā aizsardzības rūpniecības kompleksā. Esmu pārliecināts, šis uzdevums tiks atrisināts.

No Krimas varas iestāžu viedokļa sociālie tīkli pārsvarā ir instruments atgriezeniskajiem sakariem ar sabiedrību. Tas ir instruments tiešai saziņai ar cilvēkiem, lai apzinātu esošās problēmas, lai operatīvi saņemtu informāciju. Savdabīgs lakmusa papīrītis, kas ļauj fiksēt sabiedrības atbildi uz noteiktiem iestāžu lēmumiem un darbībām.

153
Tagi:
Krievija, Krima

Pierādi, ka esi latvietis: cīņas par valsts valodu negaidīti rezultāti

0
(atjaunots 17:45 20.04.2021)
Latvieši ir spiesti iet uz arhīviem un maksāt par izziņām, lai apliecinātu, ka viņi mācījušies latviešu valodā.

RĪGA, 20. aрrīlis - Sputnik. Latviešu sūdzības par taksometru vadītājiem, kuri slikti prot valsts valodu, ir nospēlēja ļaunu joku ar pašiem latviešiem. Tagad taksometru vadītājiem ir jāapliecina latviešu valodas zināšanas, par ko reizēm jāmaksā. Situācija diez vai mainīsies tuvākajos trijos gados, ziņo TV3 raidījums Bez Tabu.

Jaunā prasība — pierādīt latviešu valodas prasmes — tika ieviesta pagājušajā vasarā, jo taksometru klienti sūdzējās, ka daudzi autovadītāji pienācīgā līmenī neprot valsts valodu un ar tiem ir grūti komunicēt. Bija gadījumi, kad ziņoja par to, ka vadītājs pat nevar sasveicināties latviešu valodā. Tagad licences saņemšanai taksistiem jābūt latviešu valodas B1 līmenim.

Licence jāatjauno ik pēc trim gadiem, Autotransporta direkcija pārbauda, vai vadītājam nav soda punktu un vai viņam ir vismaz trīs gadu braukšanas stāžs. Šogad taksisti saskārās ar jaunām prasībām, no kurām cieš arī latvieši.

Daiga, taksometra vadītāja no Ventspils, pastāstīja televīzijas raidījumam, ka viņai ir dokumenti par izglītību, taču tie nav pārliecinājuši Autotransporta direkciju par ventspilnieces valodas prasmēm. Lai gan latviešu valoda viņai ir dzimtā. 1981. gadā viņa absolvējusi Ventspils skolas 8. klasi, taču dokumentos nav nekāda apliecinājuma tam, ka mācības notika valsts valodā.

"Tagad mēs, latvieši, ejam pa arhīviem, maksājam naudu. Piemēram, Ventspilī šāds pakalpojums maksā 15 eiro. Lai izņemtu no arhīva, ka tu esi mācījies latviešu skolā, latviešu valodā. Tas nozīmē, ka mēs maksājam naudu par to, ka mēs esam latvieši un ka mēs mākam runāt latviski," stāsta Dagnija.

Autotransporta direkcijas pārstāve Zane Plone, komentējot situāciju, atzīmēja, ka šī procedūra nebūšot jāatkārto pēc trim gadiem.

"Šobrīd Taksometru vadītāju reģistrā mums ir reģistrēti vairāk nekā 8000 autovadītāju. Un līdz šim esam izslēguši 22 par latviešu valodas nezināšanu, bet sūdzību ir bijis krietni vairāk. Labā ziņa ir tāda, ka šoferi atradīs šo izziņu un iesniegs to mums. Un tad vēl pēc trim gadiem šādu problēmu vairs nebūs autovadītājiem," stāsta Plone.

0
Tagi:
latviešu valoda, krievu valoda
Pēc temata
"Divvalodības terors": dzejniece piesaka karu firmām, kas pieprasa krievu valodas prasmes
"Nacionālisms aprij apgaismību": grozījumi Augstskolu likumā
Krievu valoda "iegāž": Wargaming IT speciālisti nevēlas mācīties latviešu valodu
Kāpēc visus krievus Latvijā tur aizdomās? Viņi runā krieviski un skatās Krievijas TV!