Sīrijas Arābu Republikas prezidents Bašars Asads sniedz interviju RIA Novosti

Bašars Asads: karš Sīrijā vēl nav beidzies

51
(atjaunots 12:07 11.10.2020)
Sīrijas prezidents Bašars Asads sniedza RIA Novosti lielu interviju, kas veltīta Krievijas bruņoto spēku operācijas 5. gadadienai.

Lielā intervijā RIA Novosti Sīrijas prezidents Bašars Asads atklāja savu viedokli par situācijas saasināšanos Kalnu Karabahā un novērtēja ASV prezidenta vēlēšanu perspektīvas. Viņš pastāstīja, kāda ir viņa rīcībā esošā informācija par iespējamiem amerikāņu atentātiem pret viņu, un apsprieda pēdējā laika "karstāko" tēmu - koronavīrusu, Asads pastāstīja, vai viņš vēlētos vakcinēties ar Krievijas vakcīnu un vai vispār tā būtu vajadzīga sīriešiem.

- Prezidenta kungs, paldies jums par iespēju organizēt interviju dienās, kad tiek atzīmēta Krievijas operācijas Sīrijā piektā gadadiena. Vai tagad, pēc pieciem gadiem, jūs varat teikt, ka karš Sīrijā ir beidzies?

Nē, noteikti ne. Kamēr teroristi ieņem dažus mūsu valsts rajonus un pastrādā dažādus noziegumus un slepkavības, karš nav beidzies. Un es domāju, ka viņu komandieri plāno panākt, lai karš turpinātos vēl ilgu laiku. Lūk, ko mēs domājam.

- Kāds moments jums ir kļuvis par pagrieziena punktu šajā karā?

- Tagad ir pagājuši gandrīz 10 gadi kopš kara sākuma, tāpēc es varu nosaukt vairākus pagrieziena punktus, nevis vienu. Pirmais notika 2013. gadā, kad mēs sākām atbrīvot vairākus rajonus no "An Nusras"*, īpaši Sīrijas centrālajā daļā. Pēc tam 2014. gadā ar Amerikas atbalstu pēkšņi parādījās ISIS* kaujinieki un sagrāba daļu svarīgu teritoriju Sīrijā un Irākā. Tas bija brīdis, kad teroristi sāka sagrābt citus rajonus, jo ISIS* izdevās novērst SAR armiju no valsts rietumu daļas atbrīvošanas misijas.

Интервью президента Сирии Башара Асада РИА Новости
© Sputnik / РИА Новости
Sīrijas prezidents Bašara Asada intervija RIA Novosti

Nākamais pagrieziena moments bija krievu ierašanās Sīrijā 2015. gadā, un mēs kopā sākām atbrīvot daudzus rajonus. Šajā posmā pēc tam, kad krievi bija ieradušies atbalstīt Sīrijas armiju, par vēl vienu pagrieziena punktu es nosauktu Alepo austrumu daļas atbrīvošanu. Tas ir brīdis, kad sākās citu Sīrijas rajonu atbrīvošana. Tas bija svarīgi, jo Alepo ir liela nozīme un šajā brīdī sākās vērienīga teritoriju atbrīvošana, kas turpinājās vēlāk Damaskā un vēl pavisam nesen – Alepo atlikušajā daļā, kā arī citos rajonos Sīrijas austrumos un dienvidos. Tādi ir pagrieziena punkti. Ja tos saliktu kopā, tie visi ir stratēģiski svarīgi, tie visi mainījuši šī kara gaitu.

- Tagad par aktuālajiem notikumiem. Mēs šobrīd sekojam Armēnijas un Azerbaidžānas reģionālajam konfliktam. Un, protams, Turcijai ir sava loma. Nevērtēšu, vai tā ir negatīva vai pozitīva. Tomēr es gribētu uzdot jautājumu par Turciju un Erdogana politiku. Pēdējos gados Turcija cenšas maksimāli palielināt savu starptautisko ietekmi. Mēs redzam tās klātbūtni Lībijā, iejaukšanos situācijā Sīrijā, teritoriālos strīdus ar Grieķiju, un tagad – atklātu atbalstu Azerbaidžānai. Ko jūs domājat par šādu Turcijas un paša Erdogana uzvedību? Vai starptautiskajai sabiedrībai būtu jāpievērš uzmanība šim neoosmānismam?

- Ziniet, es izteikšos godīgi un atklāti. Erdogans atbalsta teroristus Sīrijā, viņš atbalsta teroristus Lībijā, tāpat viņš bija galvenais iniciators nesenajā konfliktā Kalnu Karabahā starp Azerbaidžānu un Armēniju. Viņa uzvedība ir bīstama. Dažādu iemeslu dēļ.

Sīrijas karavīri ar Krievijas karogu, foto no arhīva
© Sputnik / Дмитрий Виноградов

Pirmkārt, tā atspoguļo "Brāļu musulmaņu"* līniju – tie ir ekstrēmisti, teroristisks grupējums. Otrkārt, viņš sāk karu dažādos reģionos, lai novērstu sabiedrības uzmanību Turcijā no viņa rīcības valsts iekšienē, īpaši pēc viņa skandalozajiem sakariem ar ISIS* Sīrijā. Visi zina, ka ISIS* pārdeva Sīrijas naftu caur Turciju ASV Gaisa spēku aizsegā un, protams, turki piedalījās naftas tirdzniecībā. Tādi ir viņa mērķi, un tas ir bīstami.

Vai starptautiskajai sabiedrībai ir jābūt informētai par to vai ne? Termins "starptautiskā sabiedrība" patiesībā nozīmē tikai nelielu valstu grupu - lielvalstis un bagātas valstis. Nosauksim tās par ietekmīgām politiskajā arēnā. Lielākā daļa šīs starptautiskās sabiedrības ir Turcijas līdzdalībnieki terorisma atbalsta ziņā. Tāpēc tās zina, ko dara Turcija, tām patīk, ko tā dara, Turcija ir šo valstu instruments, lai ieviestu šajā reģionā to politiku, iemiesotu to idejas.

Tāpēc – nē, mēs nekādi nevaram rēķināties uz starptautisko sabiedrību. Varētu rēķināties uz starptautiskajām tiesībām, bet tādu nepastāv: nav institūciju, kas praksē nodrošinātu šīs tiesības. Tāpēc mums Sīrijā ir jāpaļaujas uz sevi un uz draugu palīdzību.

- Un vēl par konfliktu Kalnu Karabahā. Tiek ziņots, ka teroristi no grupējumiem, kuri iepriekš cīnījās Sīrijā, tiek pārdislocēti uz Armēnijas un Azerbaidžānas konflikta zonu. Vai varat to apstiprināt? Vai jums ir dati par to, ka kaujinieki dodas no Sīrijas uz...?

- Mēs noteikti to varam apstiprināt, bet nevis tāpēc, ka mums ir pierādījumi. Dažreiz nav pierādījumu, ir norādes. Turcija izmantoja Sīrijā teroristus no dažādām valstīm. Tā pielietoja tās pašas metodes Lībijā – izmantoja tur teroristus no Sīrijas, varbūt no citām valstīm. Tāpēc nav vajadzīgi pierādījumi tam, ka tā pielieto to pašu metodi Kalnu Karabahā – tas ir ticams, jo, kā jau teicu, Turcija noveda pie šīs problēmas, rosināja šo konfliktu. Turcija gribēja kaut ko sasniegt, un gatavojās pielietot tās pašas metodes. Tāpēc mēs varam apgalvot, ka Kalnu Karabahā tā izmanto teroristus no Sīrijas un citām valstīm.

- Varbūt tagad aprunāsimies par mūsu valstu attiecībām. Vai jūs plānojat tikšanās vai kontaktus ar prezidentu Putinu?

- Mēs pastāvīgi sazināmies, galvenokārt pa tālruni, katru reizi, kad kaut kas notiek, vai ir nepieciešamība aprunāties. Protams, mēs turpināsim sazināties un, protams, tiksimies nākotnē, bet tas atkarīgs no politiskās situācijas Sīrijā. Kā zināms, pasauli paralizējusi koronavīrusa pandēmija, tāpēc tuvākajā laikā, es domāju, sarunas notiks pa telefonu.

- Jūs noteikti sekojat prezidenta vēlēšanu kampaņai ASV. Vai cerat, ka jaunais amerikāņu prezidents neatkarīgi no tā, kurš šo posteni ieņems, pārskatīs sankciju politiku attiecībā uz Sīriju?

- No vēlēšanām Amerikā mēs parasti gaidām nevis prezidenta, bet gan korporācijas vadītāja ievēlēšanu, jo pastāv direktoru padome, un šī direktoru padome sastāv no lobistiem, lielajām korporācijām, piemēram, bankām, ieroču un naftas kompānijām un tā tālāk. Tāpēc valsts vadītāju izvēlas korporācijas, viņam nav ne tiesību, ne pilnvaru pārskatīt kādus lēmumus. Tā notika arī ar Trampu, kad viņš kļuva par prezidentu.

- Agrāk viņš daudzus gadus arī bija ģenerāldirektors...

- Pilnīgi pareizi! Šo posteni viņš ir saglabājis. Tramps gribēja sekot savai politikai, īstenot to, un teju vai bija spiests par to samaksāt – atsauciet atmiņā impīčmenta tēmu. Trampam nācās norīt katru pirms vēlēšanām teikto vārdu. Tāpēc, kā jau teicu, nav jāgaida prezidenta vēlēšanas, runa ir par ģenerāldirektoru. Ja vēlaties runāt par politikas maiņu, ņemiet vērā, jums ir tāda pati direktoru padome, kas nemaina savu politiku. Ģenerāldirektors var mainīties, bet padome paliks, kāda bija, tāpēc neko negaidiet.

- Kas ietilpst šajā "direktoru padomē"? Kas ir šie cilvēki?

- Kā jau teicu, šī padome sastāv no lobiju grupām, kas iemieso dzīvē to, ko viņi vēlas, un kontrolē kongresu un citus, tostarp masu informācijas līdzekļus un tā tālāk. Tā ir dažādu korporāciju alianse, kas darbojas ASV savās savtīgajās interesēs.

- Tramps nesen atzina, ka gribējis dot rīkojumu par jūsu likvidāciju, bet toreizējs Pentagona vadītājs Metiss viņu atrunājis. Vai jūs to zinājāt? Vai veikti kādi pasākumi?

- Slepkavības ir amerikāņu darba metode, modus operandi, viņi to dara gadu desmitiem. Visā pasaulē. Tas nav nekas jauns. Tāpēc jāņem vērā, ka tādi līdzīgi plāni pastāvēja dažādu iemeslu dēļ. Konflikta apstākļos Sīrijā esam spiesti sagaidīt tādus soļus no amerikāņiem. Viņi ir okupējuši mūsu zemi, viņi atbalsta teroristus. Tas ir sagaidāms. Pat ja mums nav informācijas, tam jābūt acīmredzamam.

- Atgriezīsimies pie situācijas Sīrijā. Vai jūs kandidēsiet prezidenta amatam 2021. gadā?

- Pagaidām pāragri par to runāt, priekšā vēl ir daži mēneši. Lēmumu šajā jautājumā es varu pieņemt nākamā gada sākumā.

- Interesanti. Jūs apsveicāt Aleksandru Lukašenko ar inaugurāciju Baltkrievijā. Varbūt jūs saskatāt līdzību starp Lielbritānijas un ASV izmantotajām politiskajām tehnoloģijām baltkrievu opozīcijas atbalstam un metodēm, ko piemēroja pret Sīriju informācijas karā?

- Es nosūtīju apsveikumu prezidentam Lukašenko, tas ir normāli. Kas attiecas uz Baltkrievijā notiekošo: neatkarīgi no abu valstu - Sīrijas un Baltkrievijas - līdzības vai atšķirībām, neatkarīgi no tā, vai valstī notiek reāls vai mākslīgi radīts konflikts, kamēr Rietumi nemainīs savu hegemonijas politiku, tie turpinās iejaukties lietās visā pasaulē. Ja jums valstī ir problēma, lai kāds būtu tās mērogs, Rietumi iejauksies. Ja tas ir iekšējs process, viņi to padarīs par starptautisku, tikai lai iejauktos un ielīstu jūsu darīšanās. Ja jums nav problēmu, viņi darīs visu iespējamo, lai to izveidotu un padarītu par starptautisku - lai iejauktos jūsu darīšanās. Tāda ir Rietumu politika.

Hmerimimas aviobāze
© Sputnik / Дмитрий Виноградов

Tāpēc runa nav par to, kas notiek Baltkrievijā. Jebkurā valstī - Sīrijā, Baltkrievijā, jūsu valstī - ir savas problēmas. Vai Rietumiem ir tiesības iejaukties vai ne? Lūk, tam mums jāpretojas.

Atgriezīsimies pie jūsu jautājuma. Jā, tā pati rīcība, tā pati stratēģija, tā pati taktika. Vienīgā atšķirība – izmantotie termini un virsraksti. Vienus virsrakstus tie izmanto Krievijai, citus – Venecuēlai, trešos – Sīrijai un tā tālāk. Tātad runa nav par Baltkrieviju, runa ir par Rietumu uzvedību un nākotnes stratēģiju, jo viņi domā, ka Krievijas, Ķīnas un citu spēku celšanās pasaulē tiem rada eksistenciālus draudus, un vienīgais veids, kā tiem varētu pretoties, ir radīt haosu visā pasaulē.

- Jūs jau minējāt koronavīrusu, tā sekas visai cilvēcei. Vai kāds no Sīrijas valdības ar to izslimojis? Varbūt jūs pats?

- Paldies Dievam, nē. Un es nedomāju, ka kāds no mūsu valdības bijis inficēts.

- Tas gan ir labi. Vai jūs vēlētos vakcinēties ar Krievijas vakcīnu?

- Protams, ka šajos apstākļos ikviens gribētu vakcinēties no šī bīstamā vīrusa. Kā noprotu, šī vakcīna vēl nav pieejama starptautiskajā tirgū, bet mēs grasāmies apspriest ar Krievijas varas iestādēm, kad to varētu piegādāt Sīrijai. Tas ir ļoti svarīgi.

- Jā, Krievija jau paziņoja, ka vakcīna var kļūt pieejama mūsu starptautiskajiem partneriem...

- Runāja, ka tā var būt pieejama novembrī.

- Vai jūs vēlaties pieprasīt Krievijas vakcīnas piegādi?

- Noteikti jā. Tagad tas ir nepieciešams.

- Kādā daudzumā?

- Tas atkarīgs no tā, kāds vakcīnas daudzums būs pieejams. Mums ir jāaprunājas arī ar Sīrijas veselības aprūpes institūcijām.

- Tātad jūs plānojat detalizētas sarunas ar Krievijas iestādēm?

- Protams. Noteikti. Visi Sīrijā interesējas par Krievijas vakcīnu un par to, kad tā būs pieejama.

- Vai Sīrija uzsāks tiesas procesu pret "Baltajām ķiverēm?" Vai, jūsuprāt, jābūt starptautiskai izmeklēšanai? Varbūt ar ANO atbalstu?

- Kad notiek noziegums, tiek tiesāts nevis nazis vai kāds cits ierocis, bet noziedznieks. Šajā gadījumā "Baltās ķiveres" ir tikai instruments, līdzeklis, ierocis, ko izmantoja terorisms. Tos izveidoja Lielbritānijas valdība, atbalstīja ASV un, protams, Francija un citas rietumvalstis, bet izmantoja Turcija. Visi šie režīmi ir "Balto Ķiveru" īstie aizbildņi, tāpēc tie būtu jāsauc pie atbildības pirms "Baltām ķiverēm".

- Bet varbūt attiecībā uz "Baltajām ķiverēm" tāpat ir jābūt konkrētiem soļiem? Vai tās joprojām turpina savu darbību?

Jā, protams, viņi ir noziedznieki. Par citu es pat nerunāju. Pirms "Baltajām ķiverēm" tā bija "An Nusra"*. Pieejami video ieraksti ar šiem noziedzniekiem, fotogrāfijas. Viņi jātiesā Sīrijā. Bet, kad jūs runājat par "Baltām ķiverēm", kā par organizāciju, tā tika izveidota Rietumos. Cilvēki tajā ir noziedznieki, bet "Baltās ķiveres" ir Rietumu institūts, ekstrēmistiskā teroristiskā organizācija uz "An Nusras"* pamata.

- Jūs sakāt, ka amerikāņu un turku armiju klātbūtne Sīrijā ir nelikumīga. Ko jūs darīsiet, lai to izbeigtu?

- Tā ir okupācija. Šajā situācijā mums ir jāizdara divas lietas: pirmkārt, ir jāatbrīvojas no iegansta, ko viņi izmanto okupācijai, proti, no teroristiem, šajā gadījumā – no "Islāma valsts"*. Lielākā daļa pasaules zina, ka ISIS* izveidoja un atbalsta amerikāņi, viņi dod uzdevumus, tāpat kā jebkuram citam amerikāņu spēkam. Jāatbrīvojas no šī iegansta, tāpēc teroristu iznīcināšana Sīrijā ir mūsu galvenā prioritāte.

- Ko jūs domājat par ASV un Sīrijas kurdu vienošanos par naftas ieguvi? Vai kaut ko darāt šajā kontekstā?

- Tā ir laupīšana, un vienīgais veids, kā to apturēt, ir atbrīvot mūsu teritorijas. Pretējā gadījumā, nekādi pasākumi nevarēs viņus apturēt, jo tie ir laupītāji. Jūs nevarat apturēt zagli, kamēr neiesēdināsiet viņu cietumā vai kaut kādā veidā neapturēsiet viņu, izolējot no tās teritorijas, kur viņš var laupīt. Tāpat jārīkojas ar šiem zagļiem. Tie ir jāpadzen no reģiona, tas ir vienīgais veids. Un Sīrijas valdībai ir jākontrolē katra Sīrijas daļa, lai situācija normalizētos.

- Un pēdējais jautājums. Vai ir kaut kas, ar ko jūs lepojaties? Ko jūs nožēlojat, domājot par to, kas izdarīts, kas - ne?

- Kara laikā?

- Jūsu prezidentūras laikā.

- Te jāredz atšķirība starp politiku un tās realizāciju. Runājot par politiku, jau no paša sākuma mēs teicām, ka grasāmies uzklausīt Sīrijas tautu, tāpēc 2012. gadā reformējām Konstitūciju.

Situācija Sīrijā, foto no arhīva
© Sputnik / Михаил Воскресенский

Mēs teicām, ka cīnīsimies ar teroristiem un pēc desmit gadiem turpinām to darīt. Mēs teicām, ka mums jāsaglabā mūsu neatkarība – nacionālā neatkarība, un tas ir tas, par ko mēs cīnāmies, un mums ir jāveido savienība ar mūsu draugiem. Attiecībā uz šo politiku es domāju, ka mums bija taisnība. Runājot par neuzticību Rietumiem, mums bija taisnība daudzās frontēs.

Runājot par politikas īstenošanu, runa ir par taktiku, par daudzām lietām, par kurām var teikt, ka tās bija kļūdainas. Piemēram, vai bija pareizi izlīgšanas mēģinājumi? Es tā saku, jo dažos rajonos amnestētie cilvēki tomēr nedzīvo saskaņā ar likumu. Tātad jūs varat teikt, ka tas bija nepareizi, bet patiesībā izlīgums bija ļoti svarīgs solis. Es nedomāju, ka mēs esam kļūdījušies politikas ziņā. Taču realizācijā ir virkne kļūdu, dažreiz pat katru dienu.

- Prezidenta kungs, mūsu intervija tuvojas noslēgumam. Liels paldies par atklātību!

- Paldies! Paldies, ka atbraucāt uz Sīriju.

- Liels paldies jums.

 

*Teroristisks grupējums, kas aizliegts Krievijas Federācijā un dažās valstīs

51
Tagi:
Krievija, Sīrija, Bašars Asads
Pēc temata
"Pienācis laiks patiesībai": Sīrijas prezidents Asads pārtraucis ilgu klusumu
Rīgas OMONa bāze 1991. gads

Rīgas barikādes 1991. gadā: CIP štābs Rīgā, snaiperi un uzticība zvērestam

67
(atjaunots 23:39 23.01.2021)
"Mums bija tikai 15 karavīri, kas atbruņoja visus tos gandrīz 300 miličus ar "Kalašņikoviem". Neviens nedomāja padoties. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaizne. Tomēr viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas," atceras OMONa komandieris Mliņņiks.

RĪGA, 24. janvāris — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Latvijas mūsdienu historiogrāfijā barikādes Rīgā un apšaude Bastejkalna parkā 1991. gada 19. janvāra naktī ir kulta notikumi, pavērsiens, pēc kura Latvijas neatkarība kļuvusi neizbēgama. "Apšaudē ar OMON nogalināti pieci cilvēki," – no toreizējiem notikumiem tagad palikuši vairs miglaini vārdi. No drāmas izdzēš neizdevīgus faktus, daudz ko sagroza un sakropļo.

Rīgas OMON karavīri Doma laukumā 1991. gada augustā
© Foto : из личного архива Дмитрия Машкова

Rīgas īpašo uzdevumu milicijas nodaļas komandieris Česlavs Mļiņņiks intervijā Sputnik atjaunoja 30 gadus vecos notikumus ar gandrīz hronoloģisku precizitāti.

1991. gada sākumā Latvijas PSR, šķiet, vienīgi Rīgas OMON joprojām palika uzticīgi zvērestam Padomju Savienībai, kas šļuka grāvī ar fantastisku ātrumu. Vēlīnās perestroikas periodā omonovieši, kuri izbrauca operācijās no bāzes Vecmīlgrāvī, dažkārt pat UAZikos ar ložmetēju pie aizmugures durvīm, izpelnījās pašas stingrākās milicijas vienības imidžu. Puiši melnajās beretēs neņēma naudu un nebaidījās no konfliktiem – ar to viņi atšķīrās no visiem. Atmodas antivaroņi pat komjauniešu avīzes "Padomju Jaunatne" lappusēs neiekļāvās antipadomju realitātē. Patiešām, nevaru iedomāties, ka mūsu sarunbiedrs būtu Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kā Zenons Indrikovs – iekšlietu ministra vietnieks gan Latvijas PSR, gan Latvijas Republikā iekšlietu ministra Ivara Godmaņa vadībā.

Česlavs Mļiņņiks pastāstīja, ka 1991. gada janvāri Latvijas Augstākās Padomes ēkā atradās ASV CIP štābs, kas organizēja protestus Rīgā un visā Latvijā. Maskava izlikās, ka neko nemana. Bet Rīgas omoniešiem, izrādās, vajadzēja vairāk nekā citiem.

"Pēc stundas mēs jau kontrolējām staciju"

- Mēs par to ziņojām uz Maskavu gan Vladimiram Krjučkovam (PSRS VDK priekšsēdētājs 1988.-1991.gg.), gan GIP, bet mums skaidroja: tā esot "jaunā domāšana, vajag būt atklātiem, glasnostj un perestroikas garā". Mums izdevās tur iefiltrēt (CIP filiālē Latvijā – red.) savus cilvēkus – biedri aizgāja no OMON vienības, dažus pieņēma Tautas fronte un citas struktūras. Šo un to es zināju. CIP centrs tika atvērts arī Igaunijā, arī tur situācija nokaitējās. Bija vajadzīgi konflikti. Jaungada naktī mēs uzzinājām, ka Preses namā Rīgā noglabāts liels skaits ieroču un munīcijas. Nāca pavēle to visu konfiscēt, un 2. janvāra naktī notika operācija. Ir aprēķināts: tur bija tikai 40 tūkstoši patronu vien. 2.-3. janvārī mums izdevās novērst nelikumīgu struktūru apbruņošanu ar ieročiem no Preses nama. Ko tālāk? Spriedze pieauga.

Rīgā strādājošie amerikāņi un angļi izveidoja to Latvijas struktūru darbinieku psiholoģisko portretu, kas varēja stāties pretī LTF. Šī struktūra bija mūsu vienība. To, kādus soļus mēs spersim, aprēķināja ar provokāciju palīdzību. Piemēram, 1990. gada 2. oktobrī tika pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Acumirklī pārstāja maksāt algas Rīgas OMONam. Tomēr mēs naudu saņēmām caur lauka banku, un mūsu vienībā to neviens pat nepamanīja. Pēc tam mums atslēdza ūdeni. Es piezvanīju Ivaram Godmanim un teicu: ja stundas laikā mums nebūs ūdens, mēs to sarūpēsim, tikai jums var pietrūkt. Droši vien, viņš nolēma, ka tie ir tikši vārdi. Stundu vēlāk mēs jau kontrolējām ūdens padeves staciju. Pēc tam atslēdza telefona sakarus. Pa slēgto līniju piezvanīju uz Maskavu. Tur teica: vajagot noskaidrot, skatīties. Pēc stundas mēs bijām telefonu stacijā. Notika provokācijas, lai pārbaudītu mūsu reakciju.

— Vai apšaudē pie IeM ēkas uz bulvāra jūsu darbinieki atklāja apšaudi pirmie?

— Nē. Pirms tam bija izvarota sieviete – viena oficiera sieva. Tā ir krimināllieta, riebīgs noziegums, bet noziedzniekus gatavoja. Viņu izveda, izvaroja... Dienas laikā mēs atradām vainīgos. Par laimi, toreiz vēl strādāja divas prokuratūras – Latvijas PSR un Latvijas Republikas. OMON nevarēja pilnvērtīgi organizēt izmeklēšanu, mums nebija iepriekšējas izmeklēšanas kameras. Es sazinājos ar Žitņikovu (LPSR iekšējo spēku 42. divīzijas komandieris Aleksandrs Žitņikovs), ar Pugo (PSRS IeM ministrs, kurš izdarīja pašnāvību pēc puča izgāšanās) un ziņoju uz Maskavu Borisam Karlovičam. Viņš saka: nodod aizdomās turamos LPSR prokuratūrai. Ierados prokuratūrā, puiši ar divām mašīnām veda aizturētos. Viņus sāka apšaudīt uz Raiņa bulvāra. Pirmie šāvieni atskanēja no Bastejkalna parka puses. To pat var atrast YouTube, kreisajā pusē no Brīvības pieminekļa – trasējošas lodes. Pa rāciju devu pavēli apšaudītās grupas vecākajam – meklēt patvērumu. Kareivji nevarēja iekļūt kara komisariāta ēkā, viņus neielaida, aiz mašīnām slēpties nevarēja. Patverties varēja tikai IeM pieņemšanas telpā, vai pašā ministrijā.

— Ar kādiem ieročiem apšaudīja jūsu padotos?

— Bija automāta kārtas, "Kalašņikovs" un atsevišķi šāvieni – ne pistole, pēc skaņas tā bija SVD (Dragunova snaipera šautene, kalibrs – 7,62, domājams, SVD patronu čaulas atrada parkā iepretī IeM ēkai 21. janvāra rītā – red.).
Kāds no Bastejkalna ar trasējošajiem šāvieniem rādīja mūs: pēc paraduma automātu aptverēs katra piektā patrona bija trasējošā. Tomēr IeM ēku neviens pat neplānoja ieņemt. Bet te mūsējos sāka apšaudīt no pašas ministrijas ēkas – uz aklo, pabāza roku ar automātu pāri palodzei un šāva kārtām. Tad es devu pavēli sākt uzbrukumu ēkai.

— Kā notika uzbrukums?

— Celtniecības ministrijā, no kurienes mūsu puišus arī apšaudīja no automātiem, līdzās IeM, tika atbruņoti 132 vai 138 cilvēki. Pašā IeM ēkā – 140 cilvēki. Bet mums bija tikai 15 karavīri, kuri atbruņoja visus tos gandrīz trīs simtus miliču ar "Kalašņikoviem".

— Fantastika. Viņi padevās gūstā?

— Neviens nedomāja padoties. Teiksim tā, mēs rīkojāmies aktīvāk nekā viņi. Viņi šāva netēmējot, izbāza automātu uz aklo un šāva.
Mēs strādājām aktīvi: šāviens griestos, gulties, ieročus uz grīdas. Toreiz tika salauzts ne viens vien desmits žokļu. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaigzne. Bet viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas.

— Kas tad ir vainīgs?

— Varu droši teikt – tie neesam mēs. Visas apšaudes laikā no mūsu puses tika izšautas 10 automāta patronas, ne vairāk. Desmit! Visus atbruņotos izveda uz ielas. Es piezvanīju Zenonam Indrikovam (ģenerālis, Latvijas Republikas ministra vietnieks 1991. gadā). Pavaicāju: vai jūs spējat kontrolēt savus padotos? Tad atveriet durvis – viņš toreiz no bailēm ieslēdzās kabinetā.
Rīgas scenārijs: vienādojums ar nezināmajiem

— Latvijas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš toreiz strādāja Latvijas Republikas prokuratūrā, man teica, ka civilos parkā nogalinājusi nezināma grupa no Maskavas – "Alfa" vai GIP, kas ieradusies Latvijā RAF mikroautobusā.

— Man bija vienkārša mašīna. Jā, es izsaucu OMON dežurējošo grupu RAF mikroautobusā, taču viņi apšaudē nepiedalījās, viņi atbrauca vēlāk. Tas zināms Indrikovam un PSRS IeM OMON darbības Baltijā bijušajam koordinatoram Nikolajam Gončarenko (tieslietu ģenerālleitnants, Piedņestras Moldāvijas republikas iekšlietu ministrs, aizgājis viņsaulē 2019. gadā – red.). Es atbraucu uz Latvijas Komunistiskās partijas CK, piezvanīju Pugo un Krjučkovu. Pirmais jautājums: vai IeM to domā atdot? Atbildēju, ka mums tā nav vajadzīga, mēs to ieņēmām, lai patvertos no tiem, kuri mūs apšaudīja. Pēc tam braucām uz bāzi Vecmīlgrāvī, sāka izmeklēšanu PSRS prokuratūra.

— Kā reaģēja Maskava?

— Nu, padomājiet pats: cilvēki nogalināti parkā, bet no parka mūs apšaudīja. Politisks jautājums – viņi nevarēja paziņot, ka mēs neesam vainīgi, arī Maskavā ne. Gribēja mūs pataisīt par vainīgajiem, bet arī tas nesanāca. Maskava pret mums vērsās smagāk, nekā vietējie Latvijā. Mani atstādināja no vienības komandiera vietas, pēc dažām dienām – atjaunoja. Kāpēc izmeklēšanas materiāli slepkavības lietā pagaisa, kur ir ballistiskās ekspertīzes dati? Kāpēc prokuratūra nenosauca vainīgos?

— Ukrainas varone, Augstākās radas deputāte Nadežda Savčenko pastāstīja, ka 2014. gada ziemā Kijevā ukraiņu snaiperi, ieskaitot radas deputātu Parasjuku, apšāva "debesu simtu" Eiromaidainā no viesnīcas jumta pie laukuma. Vai Rīgas scenārijs?

— Tā jau ir tradicionāla visu valsts apvērsumu daļa – civiliedzīvotāju, "debesu simta" bojāeja. Tomēr padomāsim, kas varētu nopludināt informāciju? Vai tik ne tā paša 2014. gada Kijevas apvērsuma organizatori? Kad viņiem bija izdevīgi, viņi izmantoja cilvēkus. Tagad apstākļi mainās, publicētas ziņas par snaiperiem. Lūk, par ko jāpadomā, lai nenotiktu jauna revolūcija. Hmeļņickas un Ļvovas apgabalus un Aizkarpatus Ukraina nākotnē zaudēs. Bet dienvidu apgabalus, Nikolajevu mēs nepazaudēsim – Jaunajā gadā es runāju ar cilvēkiem. Aizkarpatos slēdz ciet ukraiņu skolas – tur ungāru iedzīvotāji, madjāri, skaļi uzstāj uz sava. Neticu, ka Ukrainas prezidents rīt pamodīsies, sazvanīsies ar Maskavu un atlidos. Tas ir vienīgais, kas varētu glābt Ukrainas vienotību, tas ir vienīgais variants. Eiropa nepalīdzēs – tai nav vajadzīga liela Ukraina kā vienota valsts.

— Bet Krievijā arī ir savs Aleksejs Navaļnijs un patērētāju sabiedrība, izrādes sabiedrība, kā to nodēvēja Gijs Debors.

— Ak, izmetiet no prāta Navaļniju – tas ir tāds specprojekts. Tomēr ne visa sabiedrība ir tiktāl sapuvusi. Putins Minhenes konferencē parādīja, ko vērta ir Krievija. Gatavošanās Olimpiskajām spēlēm Sočos bija pirmais solis: spēles taču pārspēja pat 80. gada Olimpiādi – no efekta, ne medaļu viedokļa. Otrais – Krimas atgriešanās 2014. gadā. Pasaule aptvēra, ka pēc 90. gadiem, kad Krievija atkāpās no visām savām pozīcijām, Krievijā pārsvaru sācis gūt patriotisms. Kad Primakovs pagrieza atpakaļ savu lidmašīnu virs Atlantijas (kad NATO aviācija sāka bombardēt Belgradu 1999. gadā – red.), tas bija spontāns lēmums.

Olimpiāde Sočos un Krima – tā ir stratēģija. Tagadējā stratēģija – spēcīga Krievija. Prezidenta uzruna Federālajai sapulcei bija ne tikai neliels pārsteigums, nebūt ne viss ir atklāts. NATO raķešu un bumbu apšaude Belgradā un Serbijas pilsētās vispār notika bez ANO sankcijas. Tāpat kā uzlidojumi Luganskai 2014. gadā, ko organizēja Ukrainas Gaisa spēki. Manās acīs tā ir masveida slepkavība, karavīri pret bērniem nekaro. Karš – tas ir tīrāks stāvoklis. Mūsu tauta pārcieta šausmīgu karu līdz 1945. gada pavasariem, tomēr par zvēriem nekļuva. Tas bija svēts karš, valstij bija ideoloģija, un tauta saprata, kāpēc vajadzīgi stingri soļi. Kad nomira Staļins, viņa bērēs Maskavā, pēc oficiāliem datiem, piedalījās 7 miljoni cilvēku, neoficiāli stāsta par 12 miljoniem, simtiem cilvēku gāja bojā pūlī. Kad nomira Jeļcins, viņa bērēs bija 300 cilvēki. Tas ir rādītājs.

— Vai jums nav skumji, ka jūs dēvē par Atmodas antivaroņiem, "bendēm"

— Kur ir toreizējie kurinātāji – Dobelis, Landsberģis, Prunskiene? Viss, kas šodien notiek Baltijā un Eiropā – tas viss ir normāli.

— Jūs esat starptautiskā meklēšanā, Lietuvā jums aizmuguriski piespriests mūža ieslodzījums... Ja tā visa nebūtu, vai nemoka nostalģija pēc Baltijas?

— Kad man bija interesanti, pabiju visā Eiropā – no Madrides līdz Parīzei, man bija interesanti pārbaudīt, vai man pastāv robežas. Vienu reizi mani aizturēja. Uz vienu stundu. Visur ir savi cilvēki. Tagad ceļojumi pa Eiropu mani vairs neinteresē. Latvija, Bauska, Rīga? Rīgas šprotes un Rojas delikateses regulāri atved. Eiropā pagaidām drukā naudu, NATO turas. Bet Baltija... Aizbraukt uz turieni varu kaut rīt. Priekš kam? Jūsu valstis bija līdztiesīgas PSRS sastāvā, tagad baltieši spēlē tādu... kā lai to maigāk pasaka... tāda Eiropas sabiedrības ideoloģijas rupora lomu. Tālāk par priekštelpu Baltiju nelaiž. Esmu pārliecināts, ka ieraudzīšu Baltiju un Eiropas jauno politisko sistēmu, draudzīgu Krievijai. Situācija ātri mainās, man šķiet, pat šis gads daudz ko parādīs.

Česlavs Genadjevičs Mliņņiks no 1990. gada oktobra līdz 1991. gada augustam bija Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON, "melnās beretes") komandieris. Tā bija viena no pirmajām starp piecām šāda veida vienībām, ko saformēja PSRS IeM. Tās bija padotas tikai Maskavai. Vienībā strādāja kareivji no desanta un robežsardzes spēkiem un jūras kājniekiem, daudzi – Afganistānas veterāni. Mliņņiks piedalījās uzbrukumā Amina pilij. Pēc Rīgas OMON vienības evakuācijas no Latvijas uz Tjumeņu piedalījās speciālo operāciju plānošanā un īstenošanā Abhāzijā, Dienvidslāvijā un citos lokālo konfliktu punktos. Audzis Bauskā. Pēc tautības – polis. Pulkvedis. Par savu tagadējo darba vietu un pienākumiem neko nestāsta.

67
Tagi:
Rīga, barikādes
Marija Butina, foto no arhīva

Krievija aizsargās žurnālistus: Butina pastāstīja par kampaņu #Своихнебросаем

49
(atjaunots 10:59 18.01.2021)
Lietā ar krievu žurnālistu vajāšanu Latvijā ar sabiedrisko rezonansi vien būs par maz, un kampaņas #Своихнебросаем ietvaros paredzēta reāla palīdzība cilvēkiem, pastāstīja projekta autoru Marija Butina

RĪGA, 18. janvāris — Sputnik. RT uzsācis informatīvu kampaņu Latvijā aizturēto krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Marijas Butinas projekta #Своихнебросаем ietvaros.

2020. gada 3. decembrī Latvijas Valsts drošības dienests aizturēja un nopratināja septiņus krievvalodīgos žurnālistus sakarā ar apsūdzībām par ES sankciju režīma pārkāpšanu, ņemot vērā sadarbību ar starptautisko ziņu aģentūru "Rossija segodņa", lai arī pati aģentūra sankciju sarakstā nav atrodama. Krievija jau vairākkārt norādījusi, cik absurdas ir šādas apsūdzības.

Par vērienīgo informācijas kampaņu, kas aizsākta Krievijā žurnālistu atbalstam, tās mērķiem un īpatnībām portālā Baltnews pastāstīja sabiedriskā darbiniece, projekta autore Marija Butina.

– Butinas kundze, projekta #Cвоихнебросаем ievāros darbu sākusi vērienīga informācijas kampaņa krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Latvijā. Kāds ir tās mērķis?

– No vienas puses, sabiedriskajai atbalsij ir principiāli svarīga loma, jo patlaban Latvijā ir vērojams absolūts beztiesiskums.

Latvijas pilsoņus tiesā – mēs taču saprotam – par to, ka viņi pauž "partijas ģenerālajai līnijai" alternatīvu viedokli. Tāpēc pasaulei tas ir jāuzzina.

Savā pusē jāpiesaista cilvēki, līdzjūtīgi tiesībsargi, kuru pasaulē ir pietiekami daudz un kuri ļoti labi saprot: šodien atnākuši pēc šiem žurnālistiem, bet rīt atnāks pakaļ vēl kādam.

No otras puses, mēs plānojam vēl virkni pasākumu, kas saistīti ar reālu palīdzību šiem cilvēkiem. Protams, ar vienkāršu sabiedrisko atbalsi šajā gadījumā nepietiks.

– Kādi būs pasākumi?

– Tā ir pilna mēroga kampaņa. Mēs piesaistīsim profesionālās aprindas, žurnālistus.

Protams, tiek plānotas plašas akcijas, cik tas iespējams pandēmijas apstākļos. Būs arī individuāli pasākumi, ievērojot sociālo distanci.

Runa ir arī par parakstu vākšanu šo cilvēku atbalstam, vērsīsimies starptautiskajās organizācijās. Virkne vēstuļu jau ir sagatavotas.

Protams, cilvēkiem jāpalīdz arī faktiski ar tiem pašiem advokātiem. Viņiem vajadzīga kvalitatīva aizstāvība. Plānojam sniegt arī juridisko palīdzību.

Protams, par pašu galveno uzskatāma publiskas informācijas sniegšana. Pēc savas pieredzes zinu, ka tam ir ļoti liela nozīme.

– Vai runājot par masveida pasākumiem, jūs domājat protestu akcijas?

– Jā. Runājot par masveida pasākumiem, es domāju, protams, par iespējamiem piketiem pie valsts iestādēm, Latvijas vēstniecības.

Diemžēl dažkārt iznāk tā, ka bez ielu akcijām nav iespējams piesaistīt pietiekamu uzmanību situācijai. Mēs pielietosim visas sabiedrībai pieejamās metodes.

Piedevām – sarakste ar Krievijas un, protams, arī Latvijas valsts iestādēm.

– Kāpēc tieši tagad vajadzīga informatīvā kampaņa?

– Žurnālistus patiešām var iesēdināt. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka patlaban reālas briesmas draud viņu veselībai, viņu dzīvībai, viņu tuvinieku dzīvībām.

Otrkārt, tas rada precedentu – cilvēku vajāšana par vārda brīvību, cilvēku vajāšana par alternatīva viedokļa paušanu.

Tā mēs tālu netiksim, vienā brīdī izrādīsies, ka pasaulē ir tikai viena cilvēka vai cilvēku grupas viedoklis. No plašsaziņas līdzekļu viedokļa līdzsvars rodas, tikai pateicoties dažādiem viedokļiem.

Esmu pārliecināta, ka tāds elements, kā neatkarīgie mediji nepastāv. Ir dažādas interešu grupas, ir žurnālistu subjektīvais viedoklis. Mums tagad visa žurnālistika ir subjektīva. Tomēr ar dažādu viedokļu palīdzību tiek nodrošināta iespēja visiem – Eiropas Savienības, Krievijas, Amerikas – pilsoņiem saņemt objektīvu informāciju. Ir jāpieliek punkts mēģinājumiem aizbāzt muti, mēģinājumiem padarīt žurnālistus par raganām, ko tagad nu dedzinās.

Man šķiet, tas ir Krievijas, Krievijas tiesībsargu pienākums – atbalstīt žurnālistus Latvijā, jo runa ir par mūsu tautiešiem.

– Atgriezīsimies pie jautājuma par žurnālistiem Baltijas valstīs. Kāda varētu būt atbilde uz Baltijas varasiestāžu soļiem?

– Neapšaubāmi, simetriskas metodes. Krievija nav uzbrucējvalsts. Krievija ir valsts, kas palīdz tiem, kuri vēršas pēc palīdzības, kas vienmēr aizstāvēs savas nacionālās intereses, savu suverenitāti un savu nacionālo drošību. Šajā gadījumā ar zobenu ir ieradušies pie mums, un mums jāsper simetriski soļi.

Ja viņi vajā mūsu žurnālistus, jāierobežo viņu oficiālo mediju darba iespējas Krievijas teritorijā. Protams, nevar tā aizbāzt muti, kā viņi to dara ar mums. Tomēr var sarūgtināt dzīvi nelabvēļiem. Šim nolūkam ir noteikti varianti. Reizēm jāizmanto arī izraidīšanas variants.

Ne jau mēs to esam sākuši.

– Vai situācija ar Krievijas mediju un krievvalodīgo žurnālistu vajāšanu Baltijas valstīs jau ir sasniegusi apogeju vai varam gaidīt kaut ko ļaunāku?

– Es būtu ļoti priecīga, ja varētu teikt, ka nu jau sasniegts dibens un tālāk vairs nav, kur krist. Taču diemžēl uzskatu, ka rusofobais noskaņojums pasaulē pastiprināsies.

Šodien tie paši informācijas giganti un sociālie tīkli ir ieguvuši milzu resursu: ja viņi spēj nobloķēt Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un ne vienu reizi vien ierobežojuši Krievijā izstrādātu saturu, var sagaidīt mūsu žurnālistu agresīvu vajāšanu no rietumvalstu puses, it īpaši Krievijā šogad sagaidāmās vēlēšanu kampaņas, vitāli svarīgu politisko ciklu aspektā.

Jāsaprot, ka žurnālistu sabiedrībai ir iespēja palīdzēt izplatīt patiesu informāciju. Ir jāstrādā, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem.

49
Tagi:
Krievija, Latvija, žurnālistu vajāšana, žurnālists, RT
Pēc temata
#Своихнебросаем: RT laiž klajā kampaņu Latvijā aizturēto žurnālistu atbalstam
"Varasvīri grib, lai cilvēki baidītos": Lindermans par žurnālistu vajāšanu Latvijā
"Reaģēt ātri un stingri": Vladimirs Putins par Krievijas žurnālistu tiesību pārkāpumiem
Lindermans: kas devis atļauju žurnālistu aizturēšanai Latvijā?
VDD organizējis kratīšanu pie krievvalodīgajiem žurnālistiem Jakovļeva un Lindermana

Katastrofāls megacunami: pie novedīs ledāju kušana Aļaskā

0
(atjaunots 12:24 27.01.2021)
Nav zināms, kad nelaime notiks, tomēr ģeologi prognozē – tuvākajos divos gadu desmitos. Par to stāsta fotolente.

Zinātniekus satrauc gigantiska cunami risks Aļaskā, ko radīs kalnu iežu noslīdeņi pēc ledāju kušanas.

Zinātnieki apgalvo, ka ledāja atkāpšanās Prinča Viljama šaurumā Aļaskas dienvidu piekrastē ietekmē Barriarma fjorda kalnu nogāzes aptuveni 97 kilometru attālumā no Ankoridžas – lielākās pilsētas štatā.

Noslīdeņa risks pastāv, tomēr nav zināms, kad tieši sāksies nelaime. Ģeologi uzskata, ka tā varētu notikt tuvākajos divos gadu desmitos.

Speciālisti atzīmē, ka ledāju relatīvi ātrā atkāpšanās klimata pārmaiņu laikā var radīt līdzīgu noslīdeņu un cunami risku daudzviet pasaulē.

0
  • © REUTERS / Yereth Rosen

    Zinātnieki apgalvo, ka ledāju kušana Aļaskā var novest pie graujoša cunami. Portedža ledājs

  • © REUTERS / Natalie Thomas

    Jaunie pētījumi liecina: ledus kušanas rezultātā kalnu ieži var sabrukt un radīt cunami. Attēlā: kuģa Greenpeace Arctic Sunrise drons nofotografēja peldošo ledu

  • © REUTERS / Yereth Rosen

    Problemātiska ir Barriarma fjorda nogāze, no kuras paveras kruīzu kuģu populāra maršruta vieta. Foto: Hārdinga ledus lauks Kenaifjorda nacionālajā parkā

  • © REUTERS / Yereth Rosen

    Noslīdeņi netālu no Barrija ledāja pirmo reizi fiksēti pagājušā gadimta sākumā. Pirms desmit gadiem šie procesi strauji paātrinājās. Foto: Portedža ledājs

  • © REUTERS / Yereth Rosen

    Ģeologi brīdināja: liels noslīdenis gaidāms tuvāko 20 gadu laikā. Foto: ledus lauks Kenaifjorda nacionālajā parkā

  • © REUTERS / Yereth Rosen

    2015. gadā noslīdenis radīja cunami, kas iznīcināja mežu 193 metru augstumā Tāna fjorda nogāzēs Aļaskā. Foto: Hārdinga ledus lauks

  • © REUTERS / Yereth Rosen

    30 gadus vecas satelītu fotogrāfijas liecina, ka noslīdeņi Aļaskā notikuši pašos siltākajos gados. Foto: Portedža ledājs

  • © REUTERS / Yereth Rosen

    Pagājušā gadsimta laikā desmit no 14 augstākajiem reģistrētajiem cunami radušies ledus klātos kalnu rajonos. Foto: ledus Bēringa jūrā

  • © REUTERS / Yereth Rosen

    Zemestrīces laikā Aļaskā 1964. gadā lielāko daļu dzīvību aiznesa zemūdens noslīdeņu radītas stihiskas nelaimes. Foto: Hārdinga ledus lauks

  • © REUTERS / Yereth Rosen

    Eksperti cer ar detektoru palīdzību prognozēt brīdi, kad nogāzes, visticamākais, nobruks bīstamākajās vietās, un brīdināt par noslīdeni. Foto: ledus Utkiagvikas rajonā

Tagi:
katastrofa, klimata pārmaiņas, klimats