KF Izmeklēšanas komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Bastrikins

Aleksandrs Bastrikins: acīmredzot, neonacisms un revanšisms Eiropu nebiedē

152
(atjaunots 11:37 18.09.2020)
Mūsu pienākums ir aizsargāt dzīvo un kritušo karavīru un civiliedzīvotāju godu. Atcerēties un zināt kara mācības – tas nozīmē, ka ir arī iespēja novērst traģēdijas un kļūdas tagadnē.

Septembrī Krievijas Izmeklēšanas komiteja izveidoja nodaļu, kas izmeklē ar nacisma reabilitāciju un vēstures falsifikāciju saistītus noziegumus. Kāpēc bija vajadzīga atsevišķa nodaļa, kādas grūtības rodas tamlīdzīgu lietu izmeklēšanā, kādām jābūt izmeklētāju zināšanām un kāpēc Krievijas pienākums ir reaģēt uz karavīru slavas simbolu zaimošanu ārvalstīs? Par to intervijā RIA Novosti pastāstīja Izmeklēšanas komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Bastrikins.

— Aleksandr Ivanovič, nesen Izmeklēšanas komiteja izveidoja nodaļu, kas izmeklē ar nacisma reabilitāciju un vēstures falsifikāciju saistītus noziegumus. Ziņa raisīja plašu diskusiju medijos un sociālajos tīklos. Pastāstiet, kāda bija nepieciešamība radīt tādu nodaļu?

— Kā zināms, Nirnbergas kara tribunāla spriedums bija svarīgākais posms Otrā pasaules kara cēloņu vērtējumā. Visiem ir jāpatur prātā, ka par Otrā pasaules kara sākšanu atbildīgo nacistisko noziedznieku darbības tika atzītas par noziedzīgām. Tomēr šodien, tagadējā informācijas kara apstākļos aug mēģinājumu skaits reabilitēt nacismu gan mūsu valstī, gan arī ārvalstīs. Tāpat mēs vērojam nepatiesu mūsu valsts lomas vērtējumu uzvarā pār fašismu. Lai atjaunotu taisnīgumu, vajag aktīvāk pretoties tādām parādībām. Turklāt mūsu sabiedrības vēlme godāt Tēvijas aizstāvju piemiņu un aizsargāt vēsturisko patiesību ir iekļauta likumā un tagad nostiprināta arī Krievijas Federācijas Konstitūcijā.

— Kā tagad tiek sodīti tamlīdzīgi nodarījumi?

— Krievijas Kriminālkodeksa pants par nacisma reabilitāciju (KF KK 354.1. pants) jau tiek attiecināts uz tiem, kuri cenšas izplatīt nacistisko simboliku un fašisma ideoloģiju. Jaunākie piemēri – mūsu reakcija par notikumiem tiešsaistē organizētās akcijas "Nemirstīgais pulks" gaitā: vairāku Krievijas subjektu iedzīvotāji publicēja tīmekļa vietnē nacistu un Dzimtenes nodevēju fotogrāfijas. Daļa krimināllietu ir noslēguma stadijā, vairāki to figuranti stājušies tiesas priekšā, un viens no viņiem, Permas iedzīvotājs Daņiils Simanovs, jau notiesāts, viņam piespriesti 200 stundu piespiedu darbi. Domāju, tiesas piespriestie sodi pilnībā atbilst nozieguma radītajam apdraudējumam, par to liecina arī spriedums Simanovam. Tāpēc atsevišķi izteikumi, kas šīs krimināllikuma normas pielietojumu pielīdzina koncentrācijas nometnēm rada tikai neizpratni.

— Kas šādu noziegumu izmeklēšanā sagādā grūtības?

— No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka nozieguma sastāvā viss ir skaidrs. Taču tā gluži nav, aiz vienkāršības slēpjas sava specifika. Noskaidrojot nozieguma apstākļus, tiek ne tikai konstatēta konkrētā izteikuma neatbilstība vēsturiskajiem notikumiem. Pats galvenais: jānoskaidro personas motīvi un prettiesiskā nodarījuma mērķtiecība, kā arī nozieguma sastāva objektivitāte, kas šajā gadījumā var izpausties tīši nepatiesu ziņu izplatīšanā par PSRS darbībām.

Šajā sakarā dažas iepriekšējās izmeklēšanas īpatnības atbilstoši pantam par nacisma realizāciju, tā specifika, kā arī iegūtā izmeklēšanas pieredze liecināja, ka nepieciešams veidot īpašu nodaļu Izmeklēšanas komitejas struktūrā. Pie tam atsevišķu izmeklējamo faktu starptautiskais raksturs arī prasa īpašu iemaņu un zināšanu koncentrāciju, it īpaši ņemot vērā to, ka problemātikas aktualitāte diemžēl progresē.

— Tomēr var gadīties arī nopietnāki noziegumi, kas prasa dziļu vēstures analīzi? Vai jūsu darbinieki varēs izmeklēt arī tos?

— Jaunajā nodaļā strādās Izmeklēšanas komitejas izmeklētāji, kam jau ir tādu noziegumu izmeklēšanas pieredze. Tie ir darbinieki, kas cita starpā ieguvuši plašas zināšanas ne tikai tieslietās, starptautisko tiesību jomā, bet arī vēsturē. Viņi ir analizējuši lielu skaitu kara un pirmskara perioda arhīva dokumentu, izmeklējot citas krimināllietas par nacistu noziegumiem, nepieciešamības gadījumā izmantojot zinātnieku atbalstu.

Vienlaikus tādās lietās nodrošinām nepieciešamās tiesu ekspertīzes, tostarp arī vēsturiskās. Īpaša uzmanība tiek veltīta leksisko konstrukciju vērtējumam par pasaules līmenī fiksētiem un atzītiem vēsturiskajiem faktiem. Viss šī darba apjoms veltīts nozieguma kvalificējošo pazīmju noteikšanai, bez kurām nav iespējams saukt pie kriminālatbildības.

Izmeklētājs cita starpā ņem vērā spēkā esošās starptautisko tiesību normas, kuru pamatā ir Nirnbergas kara tribunāla lēmums. protams, darbs šajā virzienā nekādi nevar ietekmēt pilsoņu zinātniski vēsturisko darbību. Viena lieta ir glorificēt nacistus, atzinīgi vērtēt viņu noziegumus pret cilvēci, zaimot mūsu tautas atmiņu – tas ir krimināli sodāms, un pavisam cita – zinātniskās darbības īstenošana.

Līdztekus noziegumu izmeklēšanai jaunā nodaļa pildīs koordinācijas centra lomu, sniedzot metodiski analītisko palīdzību reģionālajām izmeklēšanas iestādēm krimināllietu izmeklēšanā. Turklāt tiks apkopota izmeklētāju pieredze šajā darbības jomā un nodrošināta tiesiskā pieeja tamlīdzīgu faktu vērtējumam. Uzsvēršu: līdz ar šo darba virzienu mūsu prioritātes, kas saistītas ar citu noziegumu izmeklēšanu, joprojām ir uzmanības centrā.

— Vai citās valstīs pastāv kriminālvajāšana par tādiem noziegumiem vai saistītiem ar nacistiskās ideoloģijas izplatīšanu?

— Vācijas Kriminālkodeksā paredzēta atbildība par antikonstitucionālu organizāciju propagandisko materiālu izplatīšanu, pie tam kvalificējošā pazīme nosaka īpašu atbildību par materiālu izplatīšanu, "kuru saturs saistīts ar nacionālsociālisma ideoloģiju". Izraēlā pastāv kriminālatbildība par Holokausta noliegšanu. Baltkrievijas Republikā arī pastāv kriminālatbildība par nacisma reabilitāciju. Starp citu, patlaban veidojam sadarbību ar Vācijas zemju tieslietu pārvalžu centrālo resoru Ludvigsburgā. Neapšaubāmi sadarbība stimulēs tamlīdzīgu noziegumu izmeklēšanu.

Vienlaikus mēs redzam, kā Lietuvā, Latvijā un Igaunijā tiek atbalstītas Nirnbergas tribunālā par noziedzīgām atzīto SS vienību bijušo locekļu organizācijas. Ukrainā skolēnus ved nolikt ziedus pie civiliedzīvotāju masu slepkavībās vainīgu nacistu kapiem, padara par varoņiem cilvēkus, kuri sadarbojās ar hitlerisko Vāciju. Paceļ galvas revanšisti un neonacisti Eiropā. Viņi aktivizējas Austrijā, Itālijā, Spānijā. Pagaidām tādas parādības, acīmredzot, nebiedē šo valstu valdības, taču nākotnē tās var negatīvi ietekmēt sabiedrisko apziņu.

— Vai notikumi citās valstīs skar Krieviju?

— Nacisma reabilitācijas mēģinājumi un Krievijas karavīru slavas simbolu nozaimošana tiek fiksēti arī citās valstīs. Spēkā esošā likumdošana uzliek mums pienākumu reaģēt uz tādiem noziegumiem. Izmeklēšanas komiteja turpina izmeklēt krimināllietu pret Ukrainas Nacionālās atmiņas institūta priekšsēdētāju Vladimiru Vjatroviču. Viņš tiek turēts aizdomās par sistemātisku faktu noliegšanu, ko fiksējis Starptautiskais kara tribunāls – viņš noliedz, ka SS divīzijas "Galičina" karavīri bija informēti par to, ka SS spēki pastrādāja kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci, vai to, ka divīzija piederēja pie SS spēkiem.

Notiek iepriekšēja izmeklēšana pret Latvijas Republikas pilsoni SS Latviešu leģiona veterānu Visvaldi Lāci. Noskaidrots, ka 2017. gada novembrī Rīgā tika izdota viņa grāmata "Latviešu leģions patiesības gaismā", kuras tekstā Lācis atzinīgi novērtēja SS Latviešu leģiona policijas bataljonu pastrādātos kara noziegumus pret civiliedzīvotājiem, 2020. gada aprīlī V.Lācis ir miris, tomēr krimināllietas pārtraukšana sakarā ar figuranta nāvi iespējama tikai ar tuvu radinieku piekrišanu, tas ir, bez reabilitējoša pamata. Tāpēc krimināllietas izmeklēšana turpinās.

Šogad tika ierosināta un tiek izmeklēta krimināllieta par Padomju Savienības Maršalam Ivanam Koņevam veltītā pieminekļa – Krievijas karavīru slavas simbola – nojaukšanu Čehijas Republikā.

Pavisam nesen fiksēt vēl viens zaimošanas fakts Žiežmaru pilsētā Lietuvā pret Sarkanās armijas karavīriem veltīto pieminekli kapos netālu no pilsētas atbrīvošanas cīņās bojā gājušo sarkanarmiešu brāļu kapa. Neapšaubāmi, šie apstākļi izraisīja Krievijas IK izmeklētāju reakciju – patlaban tiek veikta fakta procesuālā pārbaude.

— Ko jūs vēlaties panākt?

— Mūsu pienākums ir aizsargāt dzīvo un kritušo karavīru-atbrīvotāju un civiliedzīvotāju, nacistu upuru godu. Atcerēties un zināt kara mācības – tas nozīmē, ka ir arī iespēja novērst traģēdijas un kļūdas tagadnē. Pie tam nesen esam izveidojuši Izmeklēšanas komitejas Meklējumu un arhīvu darba koordinācijas štābu, kurā strādā citu resoru un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, Krievijas IK centrālā aparāta nodaļu un izmeklēšanas iestāžu vadītāji un darbinieki, kuru teritorijā ieplānoti arhīva, vēsturisko izlūkošanas un meklējumu darbi projekta "Bez noilguma termiņa" ietvaros.

Mēģinājumi uzvelt vienlīdzīgu atbildību par kara kurināšanu nacistiskajiem noziedzniekiem un antihitleriskās koalīcijas valstīm, attaisnot nacistiskos noziedzniekus un viņu līdzskrējējus nozīmē ne tikai vēstures falsifikāciju. Tie ir nelikumīgi un amorāli, tie zaimo to cilvēku piemiņu, kuri atbrīvoja pasauli no nepārprotama un juridiski fiksēta ļaunuma. Tāpēc mūsu pienākums ir nepieļaut vēsturiskās patiesības izkropļošanu, cita starpā – arī ar tiesiskiem pasākumiem.

152
Tagi:
falsifikācija, nacisma glorifikācija, Krievija, Vēsture
Pēc temata
Par spīti krieviem un komunistiem. Prāgā var parādīties piemineklis vlasoviešiem
Krievijas AM publicējusi dokumentus par Berlīnes atbrīvošanu
Prāgā vīrietis pieķēdēja sevi pie pieminekļa maršalam Koņevam
Elle zemes virsū. Ko ieraudzīja sarkanarmieši atbrīvotajā Aušvicas koncentrācijas nometnē
Čehija atteikusies atdot Krievijai maršala Koņeva pieminekli
Rīgas OMONa bāze 1991. gads

Rīgas barikādes 1991. gadā: CIP štābs Rīgā, snaiperi un uzticība zvērestam

731
(atjaunots 23:39 23.01.2021)
"Mums bija tikai 15 karavīri, kas atbruņoja visus tos gandrīz 300 miličus ar "Kalašņikoviem". Neviens nedomāja padoties. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaizne. Tomēr viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas," atceras OMONa komandieris Mliņņiks.

RĪGA, 24. janvāris — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Latvijas mūsdienu historiogrāfijā barikādes Rīgā un apšaude Bastejkalna parkā 1991. gada 19. janvāra naktī ir kulta notikumi, pavērsiens, pēc kura Latvijas neatkarība kļuvusi neizbēgama. "Apšaudē ar OMON nogalināti pieci cilvēki," – no toreizējiem notikumiem tagad palikuši vairs miglaini vārdi. No drāmas izdzēš neizdevīgus faktus, daudz ko sagroza un sakropļo.

Rīgas OMON karavīri Doma laukumā 1991. gada augustā
© Foto : из личного архива Дмитрия Машкова

Rīgas īpašo uzdevumu milicijas nodaļas komandieris Česlavs Mļiņņiks intervijā Sputnik atjaunoja 30 gadus vecos notikumus ar gandrīz hronoloģisku precizitāti.

1991. gada sākumā Latvijas PSR, šķiet, vienīgi Rīgas OMON joprojām palika uzticīgi zvērestam Padomju Savienībai, kas šļuka grāvī ar fantastisku ātrumu. Vēlīnās perestroikas periodā omonovieši, kuri izbrauca operācijās no bāzes Vecmīlgrāvī, dažkārt pat UAZikos ar ložmetēju pie aizmugures durvīm, izpelnījās pašas stingrākās milicijas vienības imidžu. Puiši melnajās beretēs neņēma naudu un nebaidījās no konfliktiem – ar to viņi atšķīrās no visiem. Atmodas antivaroņi pat komjauniešu avīzes "Padomju Jaunatne" lappusēs neiekļāvās antipadomju realitātē. Patiešām, nevaru iedomāties, ka mūsu sarunbiedrs būtu Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kā Zenons Indrikovs – iekšlietu ministra vietnieks gan Latvijas PSR, gan Latvijas Republikā iekšlietu ministra Ivara Godmaņa vadībā.

Česlavs Mļiņņiks pastāstīja, ka 1991. gada janvāri Latvijas Augstākās Padomes ēkā atradās ASV CIP štābs, kas organizēja protestus Rīgā un visā Latvijā. Maskava izlikās, ka neko nemana. Bet Rīgas omoniešiem, izrādās, vajadzēja vairāk nekā citiem.

"Pēc stundas mēs jau kontrolējām staciju"

- Mēs par to ziņojām uz Maskavu gan Vladimiram Krjučkovam (PSRS VDK priekšsēdētājs 1988.-1991.gg.), gan GIP, bet mums skaidroja: tā esot "jaunā domāšana, vajag būt atklātiem, glasnostj un perestroikas garā". Mums izdevās tur iefiltrēt (CIP filiālē Latvijā – red.) savus cilvēkus – biedri aizgāja no OMON vienības, dažus pieņēma Tautas fronte un citas struktūras. Šo un to es zināju. CIP centrs tika atvērts arī Igaunijā, arī tur situācija nokaitējās. Bija vajadzīgi konflikti. Jaungada naktī mēs uzzinājām, ka Preses namā Rīgā noglabāts liels skaits ieroču un munīcijas. Nāca pavēle to visu konfiscēt, un 2. janvāra naktī notika operācija. Ir aprēķināts: tur bija tikai 40 tūkstoši patronu vien. 2.-3. janvārī mums izdevās novērst nelikumīgu struktūru apbruņošanu ar ieročiem no Preses nama. Ko tālāk? Spriedze pieauga.

Rīgā strādājošie amerikāņi un angļi izveidoja to Latvijas struktūru darbinieku psiholoģisko portretu, kas varēja stāties pretī LTF. Šī struktūra bija mūsu vienība. To, kādus soļus mēs spersim, aprēķināja ar provokāciju palīdzību. Piemēram, 1990. gada 2. oktobrī tika pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Acumirklī pārstāja maksāt algas Rīgas OMONam. Tomēr mēs naudu saņēmām caur lauka banku, un mūsu vienībā to neviens pat nepamanīja. Pēc tam mums atslēdza ūdeni. Es piezvanīju Ivaram Godmanim un teicu: ja stundas laikā mums nebūs ūdens, mēs to sarūpēsim, tikai jums var pietrūkt. Droši vien, viņš nolēma, ka tie ir tikši vārdi. Stundu vēlāk mēs jau kontrolējām ūdens padeves staciju. Pēc tam atslēdza telefona sakarus. Pa slēgto līniju piezvanīju uz Maskavu. Tur teica: vajagot noskaidrot, skatīties. Pēc stundas mēs bijām telefonu stacijā. Notika provokācijas, lai pārbaudītu mūsu reakciju.

— Vai apšaudē pie IeM ēkas uz bulvāra jūsu darbinieki atklāja apšaudi pirmie?

— Nē. Pirms tam bija izvarota sieviete – viena oficiera sieva. Tā ir krimināllieta, riebīgs noziegums, bet noziedzniekus gatavoja. Viņu izveda, izvaroja... Dienas laikā mēs atradām vainīgos. Par laimi, toreiz vēl strādāja divas prokuratūras – Latvijas PSR un Latvijas Republikas. OMON nevarēja pilnvērtīgi organizēt izmeklēšanu, mums nebija iepriekšējas izmeklēšanas kameras. Es sazinājos ar Žitņikovu (LPSR iekšējo spēku 42. divīzijas komandieris Aleksandrs Žitņikovs), ar Pugo (PSRS IeM ministrs, kurš izdarīja pašnāvību pēc puča izgāšanās) un ziņoju uz Maskavu Borisam Karlovičam. Viņš saka: nodod aizdomās turamos LPSR prokuratūrai. Ierados prokuratūrā, puiši ar divām mašīnām veda aizturētos. Viņus sāka apšaudīt uz Raiņa bulvāra. Pirmie šāvieni atskanēja no Bastejkalna parka puses. To pat var atrast YouTube, kreisajā pusē no Brīvības pieminekļa – trasējošas lodes. Pa rāciju devu pavēli apšaudītās grupas vecākajam – meklēt patvērumu. Kareivji nevarēja iekļūt kara komisariāta ēkā, viņus neielaida, aiz mašīnām slēpties nevarēja. Patverties varēja tikai IeM pieņemšanas telpā, vai pašā ministrijā.

— Ar kādiem ieročiem apšaudīja jūsu padotos?

— Bija automāta kārtas, "Kalašņikovs" un atsevišķi šāvieni – ne pistole, pēc skaņas tā bija SVD (Dragunova snaipera šautene, kalibrs – 7,62, domājams, SVD patronu čaulas atrada parkā iepretī IeM ēkai 21. janvāra rītā – red.).
Kāds no Bastejkalna ar trasējošajiem šāvieniem rādīja mūs: pēc paraduma automātu aptverēs katra piektā patrona bija trasējošā. Tomēr IeM ēku neviens pat neplānoja ieņemt. Bet te mūsējos sāka apšaudīt no pašas ministrijas ēkas – uz aklo, pabāza roku ar automātu pāri palodzei un šāva kārtām. Tad es devu pavēli sākt uzbrukumu ēkai.

— Kā notika uzbrukums?

— Celtniecības ministrijā, no kurienes mūsu puišus arī apšaudīja no automātiem, līdzās IeM, tika atbruņoti 132 vai 138 cilvēki. Pašā IeM ēkā – 140 cilvēki. Bet mums bija tikai 15 karavīri, kuri atbruņoja visus tos gandrīz trīs simtus miliču ar "Kalašņikoviem".

— Fantastika. Viņi padevās gūstā?

— Neviens nedomāja padoties. Teiksim tā, mēs rīkojāmies aktīvāk nekā viņi. Viņi šāva netēmējot, izbāza automātu uz aklo un šāva.
Mēs strādājām aktīvi: šāviens griestos, gulties, ieročus uz grīdas. Toreiz tika salauzts ne viens vien desmits žokļu. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaigzne. Bet viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas.

— Kas tad ir vainīgs?

— Varu droši teikt – tie neesam mēs. Visas apšaudes laikā no mūsu puses tika izšautas 10 automāta patronas, ne vairāk. Desmit! Visus atbruņotos izveda uz ielas. Es piezvanīju Zenonam Indrikovam (ģenerālis, Latvijas Republikas ministra vietnieks 1991. gadā). Pavaicāju: vai jūs spējat kontrolēt savus padotos? Tad atveriet durvis – viņš toreiz no bailēm ieslēdzās kabinetā.
Rīgas scenārijs: vienādojums ar nezināmajiem

— Latvijas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš toreiz strādāja Latvijas Republikas prokuratūrā, man teica, ka civilos parkā nogalinājusi nezināma grupa no Maskavas – "Alfa" vai GIP, kas ieradusies Latvijā RAF mikroautobusā.

— Man bija vienkārša mašīna. Jā, es izsaucu OMON dežurējošo grupu RAF mikroautobusā, taču viņi apšaudē nepiedalījās, viņi atbrauca vēlāk. Tas zināms Indrikovam un PSRS IeM OMON darbības Baltijā bijušajam koordinatoram Nikolajam Gončarenko (tieslietu ģenerālleitnants, Piedņestras Moldāvijas republikas iekšlietu ministrs, aizgājis viņsaulē 2019. gadā – red.). Es atbraucu uz Latvijas Komunistiskās partijas CK, piezvanīju Pugo un Krjučkovu. Pirmais jautājums: vai IeM to domā atdot? Atbildēju, ka mums tā nav vajadzīga, mēs to ieņēmām, lai patvertos no tiem, kuri mūs apšaudīja. Pēc tam braucām uz bāzi Vecmīlgrāvī, sāka izmeklēšanu PSRS prokuratūra.

— Kā reaģēja Maskava?

— Nu, padomājiet pats: cilvēki nogalināti parkā, bet no parka mūs apšaudīja. Politisks jautājums – viņi nevarēja paziņot, ka mēs neesam vainīgi, arī Maskavā ne. Gribēja mūs pataisīt par vainīgajiem, bet arī tas nesanāca. Maskava pret mums vērsās smagāk, nekā vietējie Latvijā. Mani atstādināja no vienības komandiera vietas, pēc dažām dienām – atjaunoja. Kāpēc izmeklēšanas materiāli slepkavības lietā pagaisa, kur ir ballistiskās ekspertīzes dati? Kāpēc prokuratūra nenosauca vainīgos?

— Ukrainas varone, Augstākās radas deputāte Nadežda Savčenko pastāstīja, ka 2014. gada ziemā Kijevā ukraiņu snaiperi, ieskaitot radas deputātu Parasjuku, apšāva "debesu simtu" Eiromaidainā no viesnīcas jumta pie laukuma. Vai Rīgas scenārijs?

— Tā jau ir tradicionāla visu valsts apvērsumu daļa – civiliedzīvotāju, "debesu simta" bojāeja. Tomēr padomāsim, kas varētu nopludināt informāciju? Vai tik ne tā paša 2014. gada Kijevas apvērsuma organizatori? Kad viņiem bija izdevīgi, viņi izmantoja cilvēkus. Tagad apstākļi mainās, publicētas ziņas par snaiperiem. Lūk, par ko jāpadomā, lai nenotiktu jauna revolūcija. Hmeļņickas un Ļvovas apgabalus un Aizkarpatus Ukraina nākotnē zaudēs. Bet dienvidu apgabalus, Nikolajevu mēs nepazaudēsim – Jaunajā gadā es runāju ar cilvēkiem. Aizkarpatos slēdz ciet ukraiņu skolas – tur ungāru iedzīvotāji, madjāri, skaļi uzstāj uz sava. Neticu, ka Ukrainas prezidents rīt pamodīsies, sazvanīsies ar Maskavu un atlidos. Tas ir vienīgais, kas varētu glābt Ukrainas vienotību, tas ir vienīgais variants. Eiropa nepalīdzēs – tai nav vajadzīga liela Ukraina kā vienota valsts.

— Bet Krievijā arī ir savs Aleksejs Navaļnijs un patērētāju sabiedrība, izrādes sabiedrība, kā to nodēvēja Gijs Debors.

— Ak, izmetiet no prāta Navaļniju – tas ir tāds specprojekts. Tomēr ne visa sabiedrība ir tiktāl sapuvusi. Putins Minhenes konferencē parādīja, ko vērta ir Krievija. Gatavošanās Olimpiskajām spēlēm Sočos bija pirmais solis: spēles taču pārspēja pat 80. gada Olimpiādi – no efekta, ne medaļu viedokļa. Otrais – Krimas atgriešanās 2014. gadā. Pasaule aptvēra, ka pēc 90. gadiem, kad Krievija atkāpās no visām savām pozīcijām, Krievijā pārsvaru sācis gūt patriotisms. Kad Primakovs pagrieza atpakaļ savu lidmašīnu virs Atlantijas (kad NATO aviācija sāka bombardēt Belgradu 1999. gadā – red.), tas bija spontāns lēmums.

Olimpiāde Sočos un Krima – tā ir stratēģija. Tagadējā stratēģija – spēcīga Krievija. Prezidenta uzruna Federālajai sapulcei bija ne tikai neliels pārsteigums, nebūt ne viss ir atklāts. NATO raķešu un bumbu apšaude Belgradā un Serbijas pilsētās vispār notika bez ANO sankcijas. Tāpat kā uzlidojumi Luganskai 2014. gadā, ko organizēja Ukrainas Gaisa spēki. Manās acīs tā ir masveida slepkavība, karavīri pret bērniem nekaro. Karš – tas ir tīrāks stāvoklis. Mūsu tauta pārcieta šausmīgu karu līdz 1945. gada pavasariem, tomēr par zvēriem nekļuva. Tas bija svēts karš, valstij bija ideoloģija, un tauta saprata, kāpēc vajadzīgi stingri soļi. Kad nomira Staļins, viņa bērēs Maskavā, pēc oficiāliem datiem, piedalījās 7 miljoni cilvēku, neoficiāli stāsta par 12 miljoniem, simtiem cilvēku gāja bojā pūlī. Kad nomira Jeļcins, viņa bērēs bija 300 cilvēki. Tas ir rādītājs.

— Vai jums nav skumji, ka jūs dēvē par Atmodas antivaroņiem, "bendēm"

— Kur ir toreizējie kurinātāji – Dobelis, Landsberģis, Prunskiene? Viss, kas šodien notiek Baltijā un Eiropā – tas viss ir normāli.

— Jūs esat starptautiskā meklēšanā, Lietuvā jums aizmuguriski piespriests mūža ieslodzījums... Ja tā visa nebūtu, vai nemoka nostalģija pēc Baltijas?

— Kad man bija interesanti, pabiju visā Eiropā – no Madrides līdz Parīzei, man bija interesanti pārbaudīt, vai man pastāv robežas. Vienu reizi mani aizturēja. Uz vienu stundu. Visur ir savi cilvēki. Tagad ceļojumi pa Eiropu mani vairs neinteresē. Latvija, Bauska, Rīga? Rīgas šprotes un Rojas delikateses regulāri atved. Eiropā pagaidām drukā naudu, NATO turas. Bet Baltija... Aizbraukt uz turieni varu kaut rīt. Priekš kam? Jūsu valstis bija līdztiesīgas PSRS sastāvā, tagad baltieši spēlē tādu... kā lai to maigāk pasaka... tāda Eiropas sabiedrības ideoloģijas rupora lomu. Tālāk par priekštelpu Baltiju nelaiž. Esmu pārliecināts, ka ieraudzīšu Baltiju un Eiropas jauno politisko sistēmu, draudzīgu Krievijai. Situācija ātri mainās, man šķiet, pat šis gads daudz ko parādīs.

Česlavs Genadjevičs Mliņņiks no 1990. gada oktobra līdz 1991. gada augustam bija Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON, "melnās beretes") komandieris. Tā bija viena no pirmajām starp piecām šāda veida vienībām, ko saformēja PSRS IeM. Tās bija padotas tikai Maskavai. Vienībā strādāja kareivji no desanta un robežsardzes spēkiem un jūras kājniekiem, daudzi – Afganistānas veterāni. Mliņņiks piedalījās uzbrukumā Amina pilij. Pēc Rīgas OMON vienības evakuācijas no Latvijas uz Tjumeņu piedalījās speciālo operāciju plānošanā un īstenošanā Abhāzijā, Dienvidslāvijā un citos lokālo konfliktu punktos. Audzis Bauskā. Pēc tautības – polis. Pulkvedis. Par savu tagadējo darba vietu un pienākumiem neko nestāsta.

731
Tagi:
Rīga, barikādes
Marija Butina, foto no arhīva

Krievija aizsargās žurnālistus: Butina pastāstīja par kampaņu #Своихнебросаем

58
(atjaunots 10:59 18.01.2021)
Lietā ar krievu žurnālistu vajāšanu Latvijā ar sabiedrisko rezonansi vien būs par maz, un kampaņas #Своихнебросаем ietvaros paredzēta reāla palīdzība cilvēkiem, pastāstīja projekta autoru Marija Butina

RĪGA, 18. janvāris — Sputnik. RT uzsācis informatīvu kampaņu Latvijā aizturēto krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Marijas Butinas projekta #Своихнебросаем ietvaros.

2020. gada 3. decembrī Latvijas Valsts drošības dienests aizturēja un nopratināja septiņus krievvalodīgos žurnālistus sakarā ar apsūdzībām par ES sankciju režīma pārkāpšanu, ņemot vērā sadarbību ar starptautisko ziņu aģentūru "Rossija segodņa", lai arī pati aģentūra sankciju sarakstā nav atrodama. Krievija jau vairākkārt norādījusi, cik absurdas ir šādas apsūdzības.

Par vērienīgo informācijas kampaņu, kas aizsākta Krievijā žurnālistu atbalstam, tās mērķiem un īpatnībām portālā Baltnews pastāstīja sabiedriskā darbiniece, projekta autore Marija Butina.

– Butinas kundze, projekta #Cвоихнебросаем ievāros darbu sākusi vērienīga informācijas kampaņa krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Latvijā. Kāds ir tās mērķis?

– No vienas puses, sabiedriskajai atbalsij ir principiāli svarīga loma, jo patlaban Latvijā ir vērojams absolūts beztiesiskums.

Latvijas pilsoņus tiesā – mēs taču saprotam – par to, ka viņi pauž "partijas ģenerālajai līnijai" alternatīvu viedokli. Tāpēc pasaulei tas ir jāuzzina.

Savā pusē jāpiesaista cilvēki, līdzjūtīgi tiesībsargi, kuru pasaulē ir pietiekami daudz un kuri ļoti labi saprot: šodien atnākuši pēc šiem žurnālistiem, bet rīt atnāks pakaļ vēl kādam.

No otras puses, mēs plānojam vēl virkni pasākumu, kas saistīti ar reālu palīdzību šiem cilvēkiem. Protams, ar vienkāršu sabiedrisko atbalsi šajā gadījumā nepietiks.

– Kādi būs pasākumi?

– Tā ir pilna mēroga kampaņa. Mēs piesaistīsim profesionālās aprindas, žurnālistus.

Protams, tiek plānotas plašas akcijas, cik tas iespējams pandēmijas apstākļos. Būs arī individuāli pasākumi, ievērojot sociālo distanci.

Runa ir arī par parakstu vākšanu šo cilvēku atbalstam, vērsīsimies starptautiskajās organizācijās. Virkne vēstuļu jau ir sagatavotas.

Protams, cilvēkiem jāpalīdz arī faktiski ar tiem pašiem advokātiem. Viņiem vajadzīga kvalitatīva aizstāvība. Plānojam sniegt arī juridisko palīdzību.

Protams, par pašu galveno uzskatāma publiskas informācijas sniegšana. Pēc savas pieredzes zinu, ka tam ir ļoti liela nozīme.

– Vai runājot par masveida pasākumiem, jūs domājat protestu akcijas?

– Jā. Runājot par masveida pasākumiem, es domāju, protams, par iespējamiem piketiem pie valsts iestādēm, Latvijas vēstniecības.

Diemžēl dažkārt iznāk tā, ka bez ielu akcijām nav iespējams piesaistīt pietiekamu uzmanību situācijai. Mēs pielietosim visas sabiedrībai pieejamās metodes.

Piedevām – sarakste ar Krievijas un, protams, arī Latvijas valsts iestādēm.

– Kāpēc tieši tagad vajadzīga informatīvā kampaņa?

– Žurnālistus patiešām var iesēdināt. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka patlaban reālas briesmas draud viņu veselībai, viņu dzīvībai, viņu tuvinieku dzīvībām.

Otrkārt, tas rada precedentu – cilvēku vajāšana par vārda brīvību, cilvēku vajāšana par alternatīva viedokļa paušanu.

Tā mēs tālu netiksim, vienā brīdī izrādīsies, ka pasaulē ir tikai viena cilvēka vai cilvēku grupas viedoklis. No plašsaziņas līdzekļu viedokļa līdzsvars rodas, tikai pateicoties dažādiem viedokļiem.

Esmu pārliecināta, ka tāds elements, kā neatkarīgie mediji nepastāv. Ir dažādas interešu grupas, ir žurnālistu subjektīvais viedoklis. Mums tagad visa žurnālistika ir subjektīva. Tomēr ar dažādu viedokļu palīdzību tiek nodrošināta iespēja visiem – Eiropas Savienības, Krievijas, Amerikas – pilsoņiem saņemt objektīvu informāciju. Ir jāpieliek punkts mēģinājumiem aizbāzt muti, mēģinājumiem padarīt žurnālistus par raganām, ko tagad nu dedzinās.

Man šķiet, tas ir Krievijas, Krievijas tiesībsargu pienākums – atbalstīt žurnālistus Latvijā, jo runa ir par mūsu tautiešiem.

– Atgriezīsimies pie jautājuma par žurnālistiem Baltijas valstīs. Kāda varētu būt atbilde uz Baltijas varasiestāžu soļiem?

– Neapšaubāmi, simetriskas metodes. Krievija nav uzbrucējvalsts. Krievija ir valsts, kas palīdz tiem, kuri vēršas pēc palīdzības, kas vienmēr aizstāvēs savas nacionālās intereses, savu suverenitāti un savu nacionālo drošību. Šajā gadījumā ar zobenu ir ieradušies pie mums, un mums jāsper simetriski soļi.

Ja viņi vajā mūsu žurnālistus, jāierobežo viņu oficiālo mediju darba iespējas Krievijas teritorijā. Protams, nevar tā aizbāzt muti, kā viņi to dara ar mums. Tomēr var sarūgtināt dzīvi nelabvēļiem. Šim nolūkam ir noteikti varianti. Reizēm jāizmanto arī izraidīšanas variants.

Ne jau mēs to esam sākuši.

– Vai situācija ar Krievijas mediju un krievvalodīgo žurnālistu vajāšanu Baltijas valstīs jau ir sasniegusi apogeju vai varam gaidīt kaut ko ļaunāku?

– Es būtu ļoti priecīga, ja varētu teikt, ka nu jau sasniegts dibens un tālāk vairs nav, kur krist. Taču diemžēl uzskatu, ka rusofobais noskaņojums pasaulē pastiprināsies.

Šodien tie paši informācijas giganti un sociālie tīkli ir ieguvuši milzu resursu: ja viņi spēj nobloķēt Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un ne vienu reizi vien ierobežojuši Krievijā izstrādātu saturu, var sagaidīt mūsu žurnālistu agresīvu vajāšanu no rietumvalstu puses, it īpaši Krievijā šogad sagaidāmās vēlēšanu kampaņas, vitāli svarīgu politisko ciklu aspektā.

Jāsaprot, ka žurnālistu sabiedrībai ir iespēja palīdzēt izplatīt patiesu informāciju. Ir jāstrādā, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem.

58
Tagi:
Krievija, Latvija, žurnālistu vajāšana, žurnālists, RT
Temats:
Sputnik demokrātijas žņaugos
Pēc temata
#Своихнебросаем: RT laiž klajā kampaņu Latvijā aizturēto žurnālistu atbalstam
"Varasvīri grib, lai cilvēki baidītos": Lindermans par žurnālistu vajāšanu Latvijā
"Reaģēt ātri un stingri": Vladimirs Putins par Krievijas žurnālistu tiesību pārkāpumiem
Lindermans: kas devis atļauju žurnālistu aizturēšanai Latvijā?
VDD organizējis kratīšanu pie krievvalodīgajiem žurnālistiem Jakovļeva un Lindermana
Alus veikals, foto no arhīva

Latvijā no 1. marta augs cigarešu un vodkas cenas

0
(atjaunots 15:29 28.02.2021)
Valsts ieņēmumu dienests aicina alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu apgrozījumā iesaistītos tirgotājus veikt inventarizāciju no 1. marta.

RĪGA, 28. februāris — Sputnik. No 1. marta Latvijā augs alkoholisko dzērienu cenas, ņemot vērā akcīzes likmju pieaugumu, atgādināja Valsts ieņēmumu dienests (VID) savā vietnē.

No 1. marta akcīze alum sastādīs vismaz 15,20 eiro par 100 litriem (tagad – 14,40 eiro), vīnam akcīze pieaugs no 106 līdz 111 eiro par 100 litriem, pārējiem alkoholiskajiem dzērieniem – no 1642 līdz 1724 par 100 litriem absolūtā alkohola (100% spirta).

VID novērtēja akcīzes likmju pieauguma iespējamo ietekmi uz alkoholisko dzērienu cenām mazumtirdzniecībā, - ieskaitot akcīzi un pievienotās vērtības nodokli (PVN), tā sastādīs 0,01 eiro alum (5%, 0,5 litra), vīnam (0,75 litra) – 0,05 eiro, bet degvīnam (40%, 0,5 litra) – 0,2 eiro.

Akcīzes nodokļa likmes pieaugums cigaretēm liks augt cenai par cigarešu paciņu par 0,12 eiro (paciņa maksā 3,50-3,60) vai 0,13 eiro (ja cigaretes maksā 3,30). Akcīzes nodokļa likme cigāriem un cigarillām pieaugs no 95,20 līdz 104,70 eiro (par 1000 gab.), tāpēc paciņa (10 gab.) tādu tabakas izstrādājumu tagad maksās par 0,11 eiro vairāk.

Akcīzes likmes tabakas izstrādājumiem pieaugs arī nākamajos divos gados.

0
Tagi:
akcīzes nodoklis, Latvija
Pēc temata
Latvijas alus darītāji raizējas par "akcīzes kara" iespējamību ar Lietuvu
Vairāk kontrabandas un pašbrūvētā: kā iedzīvotāji reaģēs uz akcīzes pieaugumu
Finanšu ministrija pakāpeniski palielinās alkohola akcīzi
Neatkarīgā deputāte apsūdz politiķus tabakas lobēšanā