Krievijas premjerministrs Mihails Mišustins, foto no arhīva

Mišustins: kad nepieciešams, Krievijas valdība strādā visu diennakti

138
(atjaunots 20:50 23.07.2020)
Krievijas Federācijas valdība strādā, lai īstenotu savu pamatfunkciju – lai kalpotu cilvēkiem, lai sakārtotu visus valsts dienestus cilvēku labā, uzsvēra premjerministrs Mihails Mišustins.

RĪGA, 23. jūlijs - Sputnik. Valdības locekļi, vicepremjeri dažkārt strādā dienu un nakti atkarībā no situācijas valstī, pastāstīja Krievijas premjerministrs Mihails Mišustins intervijā televīzijas kanāla "Rossija 24" ēterā.

"Valdības locekļi, vicepremjeri dažkārt strādā arī cauru diennakti. Atkarībā no laika un situācijas kopumā. Pandēmija ieviesusi korektīvas mūsu dzīvē. Mūsu prezidents strādā visu diennakti, ar viņu vienmēr var sazināties," pastāstīja Mišustins.

Pēc premjerministra teiktā, Krievijas valdība strādā, lai pirmām kārtām īstenotu savu pamatfunkciju - kalpošanu cilvēkiem, lai valstī būtu vieglāk sakārtot visus valsts dienestus cilvēku labā.

Mišustins pastāstīja, ka ierosinājumu vadīt Krievijas Federācijas valdību saņēmis no valsts vadītāja.

"Ja jūs sākat darbu valdībā, un vēl jo vairāk, ja jums piedāvāts valdības priekšsēdētāja amats, tad, protams, ir ļoti grūti iedomāties visu, teiksim tā, izaicinājumu kompleksu, ar ko varat saskarties. Strādāt valdībā man piedāvāja Krievijas prezidents Vladimirs Putins, un šajā ziņā, protams, mērķis bija izpildīt pamatpasākumus, ko viņš iekļāva savā vēstījumā janvārī," sacīja Mišustins.

Koronavīruss ieviesa savas korektīvas

"Tas nepavisam nebija vienkārši, kad nepieciešamība izpildīt attiecīgus vēstījuma pasākumus, nacionālos projektus, nacionālos mērķus saskarās ar tādu nelaimi, kā pandēmija, kad nācās burtiski ikdienas režīmā pieņemt lēmumus, kas saistīti ar nepieciešamību izvērst gultu fondu, izstrādāt atbilstošas metodikas, sagatavot speciālistus, iepirkt un ražot individuālās aizsardzības līdzekļus," atcerējās Krievijas premjers.

Tas nebija vienkāršs izaicinājums, un tikai cilvēki var spriest, kā viss ir izdevies, piebilda Mišustins.

"Taču ļoti svarīgi it tas, ka mēs esam pārvarējuši šo grūto posmu, iespējams, ar vienu no labākajiem rezultātiem pasaulē. Tas attiecas gan uz letalitāti, gan uz testēšanas sistēmām, kuru skaits šobrīd Krievijā ir sasniedz aptuveni simtu," uzsvēra valdības vadītājs.

Premjers atzīmēja, ka viņa atveseļošanās pēc koronavīrusa infekcijas nebija vienkārša.

"Kas attiecas uz atveseļošanās ātrumu, es jums pateikšu, ka tas nav vienkārši. Jā, diemžēl bija augsta temperatūra, un kas attiecas uz "ātri izārstējies", nav tā, ka bija vienkārši. Tiklīdz sāku justies labāk, es, protams, atgriezos pie darba," uzsvēra premjers.

Viņš atzīmēja, ka "vīruss neizvēlas amatus" un ir ļoti bīstams, un pagaidām nav skaidrs, kā notiek inficēšanās.

"Es nezinu, kā esmu inficējies ar koronavīrusu, - to varu teikt godīgi," atzina Mišustins.

Pēc Krievijas Ministru kabineta vadītāja vārdiem, milzīga loma viņa veselības atgūšanas periodā bija ārstiem.

"Gribu pateikties ārstiem par to, ko viņi dara. Tas ir ļoti sarežģīts darbs, tā ir pastāvīga mijiedarbība ar pacientiem, tāpat arī psiholoģiska mijiedarbība. Dod Dievs, lai citur pasaulē ārsti strādātu tāpat, kā mūsu Krievijas ārsti," sacīja Mišustins.

Pagaidām zinātnieki nenovēro priekšnoteikumus koronavīrusa otrajam vilnim Krievijā, paziņoja premjers.

"Mūsu speciālisti un zinātnieki šādus priekšnoteikumus nenovēro. Tāpēc cerēsim, ka, ja mēs sekosim attiecīgo instanču un ārstu rekomendācijām, otrais vilnis nenāks," sacīja Mišustins.

Makroekonomiskā situācija ir stabila

Pēc premjerministra teiktā, visos visos budžeta līmeņos pirms koronavīrusa pandēmijas savāktie ienākumi ļauj Krievijai justies ļoti komfortabli un stabili. Viņš atzīmēja, ka pandēmija faktiski palēninājusi ekonomikas izaugsmes tempu, samazinājusi visu budžeta līmeņu ieņēmumu apjomus un radījusi būtiskus zaudējumus gan cilvēkiem, gan uzņēmumiem, gan organizācijām.

"Es apliecinu, ka makroekonomiskā stabilitāte, ienākumi, kas tika savākti iepriekš visos Krievijas budžeta līmeņos, ļauj mums justies ļoti komfortabli un stabili," teica Mišustins.

Kā norādīja premjers, visi pieņemtie pasākumi bija ļoti skaidri un snieguši savus rezultātus.

"Tika atbalstīts gan pieprasījums, gan grūtā dzīves situācijā nonākušie cilvēki, un, protams, nacionālajā līmenī tika izstrādāti pasākumi mūsu kompāniju atbalstam," skaidroja Mišustins.

Pēc viņa vārdiem, Krievijas zelta krājumi ir stabili un pārsniedz 570 miljardus dolāru, bet nacionālā labklājības fonda apjoms gada beigās sasniegs vismaz astoņus triljonus rubļu. Mišustins uzsvēra, ka Krievijā ir pietiekami daudz līdzekļu, lai nodrošinātu stratēģiskos nacionālos mērķus un nacionālos projektus.

"Par to nav jāuztraucas, mums pietiek līdzekļu, lai attiecīgi nodrošinātu visus stratēģiskos nacionālos mērķus, kuri, kā jūs zināt, pavisam nesen bija apzīmēti realizācijai līdz 2030. gadam prezidenta rīkojumā, un nacionālos projektus, pie kuriem mēs strādājam," sacīja Mišustins.

Prioritāte - nacionālajiem projektiem

Valdības vadītājs pauda cerību, ka stratēģiskā plānošana, sistemātiska pieeja un profesionāļi, kas ar to nodarbosies, ļaus Krievijai izpildīt visus valstij nospraustos uzdevumus līdz 2030. gadam.

Vladimirs Putins
© Sputnik / Алексей Дружинин

Bez šaubām, jāpārvar zināmi šķēršļi. Kā to paveikt? Mainot pārvaldes modeli. Par to visi runā. Pašlaik analizējam modernākās vadības sistēmas, tai skaitā arī valsts pārvaldes sistēmas," norāda premjers.

Pēc viņa vārdiem, tika izveidots nacionālo projektu centrs, kurā šobrīd tiek aprobēti visi jaunākie sasniegumi vadības sistēmā, tie tiks attiecīgi piemēroti nacionālo projektu īstenošanā.

Mišustins atzīmēja, ka spriest par valdības darba efektivitāti būs iespējams pēc konkrētiem nacionālo projektu īstenošanas rādītājiem.

"Tie ir konkrēti skaitļi, izbūvēto ceļu, izremontēto māju kilometri. Tie ir ekspluatācijā nodoto jauno mājokļu kvadrātmetri. Un tieši tie parametri tiks publiski piedāvāti pēc attiecīgajām korekcijām saistībā ar nacionālo mērķu maiņu un tiks apstiprināti rudenī," uzsvēra premjers.

Atklāt Krieviju

Pēc Mišustina vārdiem, rudenī tiks iesniegts nacionālais projekts par ļoti svarīga virziena - iekšzemes tūrisma attīstību Krievijā.

"Es uzskatu, ka nacionālais projekts "Tūrisms" – tā ir atbilde uz izaicinājumiem, kas radušies pandēmijas dēļ. Tagad mēs jau esam saņēmuši Valsts prezidenta atbalstu un strādājam pie šī projekta atbilstošo pasākumu izstrādes, rudenī iepazīstinām ar to visus," stāsta valdības vadītājs.

Šobrīd varasiestādes strādā, lai uzlabotu aviobiļešu un dzelzceļa biļešu pieejamību iekšējā tūrisma attīstībai, norāda premjers.

"Pašlaik mēs nopietni domājam arī par to, kā padarīt pieejamākas avio un dzelzceļa biļetes. lai varētu nokļūt līdz mērķiem," sacīja Mišustins.

Pēc ministru kabineta vadītāja domām, būtu labāk radīt labvēlīgākus apstākļus Krievijas iedzīvotāju atpūtai savā valstī, nevis mākslīgi slēgt robežas. "Nepieciešamas investīcijas infrastruktūrā, ceļos, komunikācijās, lai pastāvētu viss atpūtai un komfortablai laika pavadīšanai," uzsvēra Mihails Mišustins.

Pateicoties šīm pūlēm, cilvēkiem tiks dota iespēja izvēlēties, un, kā cer premjers, viņi izvēlēsies Krieviju.

"Šajā ziņā būtu lieliski atklāt pašiem sev savu valsti, jo – to saku nopietni - mums ir brīnišķīgas vietas, kūrorti. Nepieciešama laba infrastruktūra, nepieciešamas investīcijas no privātiem investoriem, un, protams, pieejamas biļetes, lai varētu tikt līdz šīm vietām ar jebkuriem transporta veidiem," viņš piebilda.

138
Tagi:
premjerministrs, Krievija, Mihails Mišustins
Rīgas OMONa bāze 1991. gads

Rīgas barikādes 1991. gadā: CIP štābs Rīgā, snaiperi un uzticība zvērestam

716
(atjaunots 23:39 23.01.2021)
"Mums bija tikai 15 karavīri, kas atbruņoja visus tos gandrīz 300 miličus ar "Kalašņikoviem". Neviens nedomāja padoties. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaizne. Tomēr viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas," atceras OMONa komandieris Mliņņiks.

RĪGA, 24. janvāris — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Latvijas mūsdienu historiogrāfijā barikādes Rīgā un apšaude Bastejkalna parkā 1991. gada 19. janvāra naktī ir kulta notikumi, pavērsiens, pēc kura Latvijas neatkarība kļuvusi neizbēgama. "Apšaudē ar OMON nogalināti pieci cilvēki," – no toreizējiem notikumiem tagad palikuši vairs miglaini vārdi. No drāmas izdzēš neizdevīgus faktus, daudz ko sagroza un sakropļo.

Rīgas OMON karavīri Doma laukumā 1991. gada augustā
© Foto : из личного архива Дмитрия Машкова

Rīgas īpašo uzdevumu milicijas nodaļas komandieris Česlavs Mļiņņiks intervijā Sputnik atjaunoja 30 gadus vecos notikumus ar gandrīz hronoloģisku precizitāti.

1991. gada sākumā Latvijas PSR, šķiet, vienīgi Rīgas OMON joprojām palika uzticīgi zvērestam Padomju Savienībai, kas šļuka grāvī ar fantastisku ātrumu. Vēlīnās perestroikas periodā omonovieši, kuri izbrauca operācijās no bāzes Vecmīlgrāvī, dažkārt pat UAZikos ar ložmetēju pie aizmugures durvīm, izpelnījās pašas stingrākās milicijas vienības imidžu. Puiši melnajās beretēs neņēma naudu un nebaidījās no konfliktiem – ar to viņi atšķīrās no visiem. Atmodas antivaroņi pat komjauniešu avīzes "Padomju Jaunatne" lappusēs neiekļāvās antipadomju realitātē. Patiešām, nevaru iedomāties, ka mūsu sarunbiedrs būtu Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kā Zenons Indrikovs – iekšlietu ministra vietnieks gan Latvijas PSR, gan Latvijas Republikā iekšlietu ministra Ivara Godmaņa vadībā.

Česlavs Mļiņņiks pastāstīja, ka 1991. gada janvāri Latvijas Augstākās Padomes ēkā atradās ASV CIP štābs, kas organizēja protestus Rīgā un visā Latvijā. Maskava izlikās, ka neko nemana. Bet Rīgas omoniešiem, izrādās, vajadzēja vairāk nekā citiem.

"Pēc stundas mēs jau kontrolējām staciju"

- Mēs par to ziņojām uz Maskavu gan Vladimiram Krjučkovam (PSRS VDK priekšsēdētājs 1988.-1991.gg.), gan GIP, bet mums skaidroja: tā esot "jaunā domāšana, vajag būt atklātiem, glasnostj un perestroikas garā". Mums izdevās tur iefiltrēt (CIP filiālē Latvijā – red.) savus cilvēkus – biedri aizgāja no OMON vienības, dažus pieņēma Tautas fronte un citas struktūras. Šo un to es zināju. CIP centrs tika atvērts arī Igaunijā, arī tur situācija nokaitējās. Bija vajadzīgi konflikti. Jaungada naktī mēs uzzinājām, ka Preses namā Rīgā noglabāts liels skaits ieroču un munīcijas. Nāca pavēle to visu konfiscēt, un 2. janvāra naktī notika operācija. Ir aprēķināts: tur bija tikai 40 tūkstoši patronu vien. 2.-3. janvārī mums izdevās novērst nelikumīgu struktūru apbruņošanu ar ieročiem no Preses nama. Ko tālāk? Spriedze pieauga.

Rīgā strādājošie amerikāņi un angļi izveidoja to Latvijas struktūru darbinieku psiholoģisko portretu, kas varēja stāties pretī LTF. Šī struktūra bija mūsu vienība. To, kādus soļus mēs spersim, aprēķināja ar provokāciju palīdzību. Piemēram, 1990. gada 2. oktobrī tika pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Acumirklī pārstāja maksāt algas Rīgas OMONam. Tomēr mēs naudu saņēmām caur lauka banku, un mūsu vienībā to neviens pat nepamanīja. Pēc tam mums atslēdza ūdeni. Es piezvanīju Ivaram Godmanim un teicu: ja stundas laikā mums nebūs ūdens, mēs to sarūpēsim, tikai jums var pietrūkt. Droši vien, viņš nolēma, ka tie ir tikši vārdi. Stundu vēlāk mēs jau kontrolējām ūdens padeves staciju. Pēc tam atslēdza telefona sakarus. Pa slēgto līniju piezvanīju uz Maskavu. Tur teica: vajagot noskaidrot, skatīties. Pēc stundas mēs bijām telefonu stacijā. Notika provokācijas, lai pārbaudītu mūsu reakciju.

— Vai apšaudē pie IeM ēkas uz bulvāra jūsu darbinieki atklāja apšaudi pirmie?

— Nē. Pirms tam bija izvarota sieviete – viena oficiera sieva. Tā ir krimināllieta, riebīgs noziegums, bet noziedzniekus gatavoja. Viņu izveda, izvaroja... Dienas laikā mēs atradām vainīgos. Par laimi, toreiz vēl strādāja divas prokuratūras – Latvijas PSR un Latvijas Republikas. OMON nevarēja pilnvērtīgi organizēt izmeklēšanu, mums nebija iepriekšējas izmeklēšanas kameras. Es sazinājos ar Žitņikovu (LPSR iekšējo spēku 42. divīzijas komandieris Aleksandrs Žitņikovs), ar Pugo (PSRS IeM ministrs, kurš izdarīja pašnāvību pēc puča izgāšanās) un ziņoju uz Maskavu Borisam Karlovičam. Viņš saka: nodod aizdomās turamos LPSR prokuratūrai. Ierados prokuratūrā, puiši ar divām mašīnām veda aizturētos. Viņus sāka apšaudīt uz Raiņa bulvāra. Pirmie šāvieni atskanēja no Bastejkalna parka puses. To pat var atrast YouTube, kreisajā pusē no Brīvības pieminekļa – trasējošas lodes. Pa rāciju devu pavēli apšaudītās grupas vecākajam – meklēt patvērumu. Kareivji nevarēja iekļūt kara komisariāta ēkā, viņus neielaida, aiz mašīnām slēpties nevarēja. Patverties varēja tikai IeM pieņemšanas telpā, vai pašā ministrijā.

— Ar kādiem ieročiem apšaudīja jūsu padotos?

— Bija automāta kārtas, "Kalašņikovs" un atsevišķi šāvieni – ne pistole, pēc skaņas tā bija SVD (Dragunova snaipera šautene, kalibrs – 7,62, domājams, SVD patronu čaulas atrada parkā iepretī IeM ēkai 21. janvāra rītā – red.).
Kāds no Bastejkalna ar trasējošajiem šāvieniem rādīja mūs: pēc paraduma automātu aptverēs katra piektā patrona bija trasējošā. Tomēr IeM ēku neviens pat neplānoja ieņemt. Bet te mūsējos sāka apšaudīt no pašas ministrijas ēkas – uz aklo, pabāza roku ar automātu pāri palodzei un šāva kārtām. Tad es devu pavēli sākt uzbrukumu ēkai.

— Kā notika uzbrukums?

— Celtniecības ministrijā, no kurienes mūsu puišus arī apšaudīja no automātiem, līdzās IeM, tika atbruņoti 132 vai 138 cilvēki. Pašā IeM ēkā – 140 cilvēki. Bet mums bija tikai 15 karavīri, kuri atbruņoja visus tos gandrīz trīs simtus miliču ar "Kalašņikoviem".

— Fantastika. Viņi padevās gūstā?

— Neviens nedomāja padoties. Teiksim tā, mēs rīkojāmies aktīvāk nekā viņi. Viņi šāva netēmējot, izbāza automātu uz aklo un šāva.
Mēs strādājām aktīvi: šāviens griestos, gulties, ieročus uz grīdas. Toreiz tika salauzts ne viens vien desmits žokļu. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaigzne. Bet viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas.

— Kas tad ir vainīgs?

— Varu droši teikt – tie neesam mēs. Visas apšaudes laikā no mūsu puses tika izšautas 10 automāta patronas, ne vairāk. Desmit! Visus atbruņotos izveda uz ielas. Es piezvanīju Zenonam Indrikovam (ģenerālis, Latvijas Republikas ministra vietnieks 1991. gadā). Pavaicāju: vai jūs spējat kontrolēt savus padotos? Tad atveriet durvis – viņš toreiz no bailēm ieslēdzās kabinetā.
Rīgas scenārijs: vienādojums ar nezināmajiem

— Latvijas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš toreiz strādāja Latvijas Republikas prokuratūrā, man teica, ka civilos parkā nogalinājusi nezināma grupa no Maskavas – "Alfa" vai GIP, kas ieradusies Latvijā RAF mikroautobusā.

— Man bija vienkārša mašīna. Jā, es izsaucu OMON dežurējošo grupu RAF mikroautobusā, taču viņi apšaudē nepiedalījās, viņi atbrauca vēlāk. Tas zināms Indrikovam un PSRS IeM OMON darbības Baltijā bijušajam koordinatoram Nikolajam Gončarenko (tieslietu ģenerālleitnants, Piedņestras Moldāvijas republikas iekšlietu ministrs, aizgājis viņsaulē 2019. gadā – red.). Es atbraucu uz Latvijas Komunistiskās partijas CK, piezvanīju Pugo un Krjučkovu. Pirmais jautājums: vai IeM to domā atdot? Atbildēju, ka mums tā nav vajadzīga, mēs to ieņēmām, lai patvertos no tiem, kuri mūs apšaudīja. Pēc tam braucām uz bāzi Vecmīlgrāvī, sāka izmeklēšanu PSRS prokuratūra.

— Kā reaģēja Maskava?

— Nu, padomājiet pats: cilvēki nogalināti parkā, bet no parka mūs apšaudīja. Politisks jautājums – viņi nevarēja paziņot, ka mēs neesam vainīgi, arī Maskavā ne. Gribēja mūs pataisīt par vainīgajiem, bet arī tas nesanāca. Maskava pret mums vērsās smagāk, nekā vietējie Latvijā. Mani atstādināja no vienības komandiera vietas, pēc dažām dienām – atjaunoja. Kāpēc izmeklēšanas materiāli slepkavības lietā pagaisa, kur ir ballistiskās ekspertīzes dati? Kāpēc prokuratūra nenosauca vainīgos?

— Ukrainas varone, Augstākās radas deputāte Nadežda Savčenko pastāstīja, ka 2014. gada ziemā Kijevā ukraiņu snaiperi, ieskaitot radas deputātu Parasjuku, apšāva "debesu simtu" Eiromaidainā no viesnīcas jumta pie laukuma. Vai Rīgas scenārijs?

— Tā jau ir tradicionāla visu valsts apvērsumu daļa – civiliedzīvotāju, "debesu simta" bojāeja. Tomēr padomāsim, kas varētu nopludināt informāciju? Vai tik ne tā paša 2014. gada Kijevas apvērsuma organizatori? Kad viņiem bija izdevīgi, viņi izmantoja cilvēkus. Tagad apstākļi mainās, publicētas ziņas par snaiperiem. Lūk, par ko jāpadomā, lai nenotiktu jauna revolūcija. Hmeļņickas un Ļvovas apgabalus un Aizkarpatus Ukraina nākotnē zaudēs. Bet dienvidu apgabalus, Nikolajevu mēs nepazaudēsim – Jaunajā gadā es runāju ar cilvēkiem. Aizkarpatos slēdz ciet ukraiņu skolas – tur ungāru iedzīvotāji, madjāri, skaļi uzstāj uz sava. Neticu, ka Ukrainas prezidents rīt pamodīsies, sazvanīsies ar Maskavu un atlidos. Tas ir vienīgais, kas varētu glābt Ukrainas vienotību, tas ir vienīgais variants. Eiropa nepalīdzēs – tai nav vajadzīga liela Ukraina kā vienota valsts.

— Bet Krievijā arī ir savs Aleksejs Navaļnijs un patērētāju sabiedrība, izrādes sabiedrība, kā to nodēvēja Gijs Debors.

— Ak, izmetiet no prāta Navaļniju – tas ir tāds specprojekts. Tomēr ne visa sabiedrība ir tiktāl sapuvusi. Putins Minhenes konferencē parādīja, ko vērta ir Krievija. Gatavošanās Olimpiskajām spēlēm Sočos bija pirmais solis: spēles taču pārspēja pat 80. gada Olimpiādi – no efekta, ne medaļu viedokļa. Otrais – Krimas atgriešanās 2014. gadā. Pasaule aptvēra, ka pēc 90. gadiem, kad Krievija atkāpās no visām savām pozīcijām, Krievijā pārsvaru sācis gūt patriotisms. Kad Primakovs pagrieza atpakaļ savu lidmašīnu virs Atlantijas (kad NATO aviācija sāka bombardēt Belgradu 1999. gadā – red.), tas bija spontāns lēmums.

Olimpiāde Sočos un Krima – tā ir stratēģija. Tagadējā stratēģija – spēcīga Krievija. Prezidenta uzruna Federālajai sapulcei bija ne tikai neliels pārsteigums, nebūt ne viss ir atklāts. NATO raķešu un bumbu apšaude Belgradā un Serbijas pilsētās vispār notika bez ANO sankcijas. Tāpat kā uzlidojumi Luganskai 2014. gadā, ko organizēja Ukrainas Gaisa spēki. Manās acīs tā ir masveida slepkavība, karavīri pret bērniem nekaro. Karš – tas ir tīrāks stāvoklis. Mūsu tauta pārcieta šausmīgu karu līdz 1945. gada pavasariem, tomēr par zvēriem nekļuva. Tas bija svēts karš, valstij bija ideoloģija, un tauta saprata, kāpēc vajadzīgi stingri soļi. Kad nomira Staļins, viņa bērēs Maskavā, pēc oficiāliem datiem, piedalījās 7 miljoni cilvēku, neoficiāli stāsta par 12 miljoniem, simtiem cilvēku gāja bojā pūlī. Kad nomira Jeļcins, viņa bērēs bija 300 cilvēki. Tas ir rādītājs.

— Vai jums nav skumji, ka jūs dēvē par Atmodas antivaroņiem, "bendēm"

— Kur ir toreizējie kurinātāji – Dobelis, Landsberģis, Prunskiene? Viss, kas šodien notiek Baltijā un Eiropā – tas viss ir normāli.

— Jūs esat starptautiskā meklēšanā, Lietuvā jums aizmuguriski piespriests mūža ieslodzījums... Ja tā visa nebūtu, vai nemoka nostalģija pēc Baltijas?

— Kad man bija interesanti, pabiju visā Eiropā – no Madrides līdz Parīzei, man bija interesanti pārbaudīt, vai man pastāv robežas. Vienu reizi mani aizturēja. Uz vienu stundu. Visur ir savi cilvēki. Tagad ceļojumi pa Eiropu mani vairs neinteresē. Latvija, Bauska, Rīga? Rīgas šprotes un Rojas delikateses regulāri atved. Eiropā pagaidām drukā naudu, NATO turas. Bet Baltija... Aizbraukt uz turieni varu kaut rīt. Priekš kam? Jūsu valstis bija līdztiesīgas PSRS sastāvā, tagad baltieši spēlē tādu... kā lai to maigāk pasaka... tāda Eiropas sabiedrības ideoloģijas rupora lomu. Tālāk par priekštelpu Baltiju nelaiž. Esmu pārliecināts, ka ieraudzīšu Baltiju un Eiropas jauno politisko sistēmu, draudzīgu Krievijai. Situācija ātri mainās, man šķiet, pat šis gads daudz ko parādīs.

Česlavs Genadjevičs Mliņņiks no 1990. gada oktobra līdz 1991. gada augustam bija Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON, "melnās beretes") komandieris. Tā bija viena no pirmajām starp piecām šāda veida vienībām, ko saformēja PSRS IeM. Tās bija padotas tikai Maskavai. Vienībā strādāja kareivji no desanta un robežsardzes spēkiem un jūras kājniekiem, daudzi – Afganistānas veterāni. Mliņņiks piedalījās uzbrukumā Amina pilij. Pēc Rīgas OMON vienības evakuācijas no Latvijas uz Tjumeņu piedalījās speciālo operāciju plānošanā un īstenošanā Abhāzijā, Dienvidslāvijā un citos lokālo konfliktu punktos. Audzis Bauskā. Pēc tautības – polis. Pulkvedis. Par savu tagadējo darba vietu un pienākumiem neko nestāsta.

716
Tagi:
Rīga, barikādes
Marija Butina, foto no arhīva

Krievija aizsargās žurnālistus: Butina pastāstīja par kampaņu #Своихнебросаем

58
(atjaunots 10:59 18.01.2021)
Lietā ar krievu žurnālistu vajāšanu Latvijā ar sabiedrisko rezonansi vien būs par maz, un kampaņas #Своихнебросаем ietvaros paredzēta reāla palīdzība cilvēkiem, pastāstīja projekta autoru Marija Butina

RĪGA, 18. janvāris — Sputnik. RT uzsācis informatīvu kampaņu Latvijā aizturēto krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Marijas Butinas projekta #Своихнебросаем ietvaros.

2020. gada 3. decembrī Latvijas Valsts drošības dienests aizturēja un nopratināja septiņus krievvalodīgos žurnālistus sakarā ar apsūdzībām par ES sankciju režīma pārkāpšanu, ņemot vērā sadarbību ar starptautisko ziņu aģentūru "Rossija segodņa", lai arī pati aģentūra sankciju sarakstā nav atrodama. Krievija jau vairākkārt norādījusi, cik absurdas ir šādas apsūdzības.

Par vērienīgo informācijas kampaņu, kas aizsākta Krievijā žurnālistu atbalstam, tās mērķiem un īpatnībām portālā Baltnews pastāstīja sabiedriskā darbiniece, projekta autore Marija Butina.

– Butinas kundze, projekta #Cвоихнебросаем ievāros darbu sākusi vērienīga informācijas kampaņa krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Latvijā. Kāds ir tās mērķis?

– No vienas puses, sabiedriskajai atbalsij ir principiāli svarīga loma, jo patlaban Latvijā ir vērojams absolūts beztiesiskums.

Latvijas pilsoņus tiesā – mēs taču saprotam – par to, ka viņi pauž "partijas ģenerālajai līnijai" alternatīvu viedokli. Tāpēc pasaulei tas ir jāuzzina.

Savā pusē jāpiesaista cilvēki, līdzjūtīgi tiesībsargi, kuru pasaulē ir pietiekami daudz un kuri ļoti labi saprot: šodien atnākuši pēc šiem žurnālistiem, bet rīt atnāks pakaļ vēl kādam.

No otras puses, mēs plānojam vēl virkni pasākumu, kas saistīti ar reālu palīdzību šiem cilvēkiem. Protams, ar vienkāršu sabiedrisko atbalsi šajā gadījumā nepietiks.

– Kādi būs pasākumi?

– Tā ir pilna mēroga kampaņa. Mēs piesaistīsim profesionālās aprindas, žurnālistus.

Protams, tiek plānotas plašas akcijas, cik tas iespējams pandēmijas apstākļos. Būs arī individuāli pasākumi, ievērojot sociālo distanci.

Runa ir arī par parakstu vākšanu šo cilvēku atbalstam, vērsīsimies starptautiskajās organizācijās. Virkne vēstuļu jau ir sagatavotas.

Protams, cilvēkiem jāpalīdz arī faktiski ar tiem pašiem advokātiem. Viņiem vajadzīga kvalitatīva aizstāvība. Plānojam sniegt arī juridisko palīdzību.

Protams, par pašu galveno uzskatāma publiskas informācijas sniegšana. Pēc savas pieredzes zinu, ka tam ir ļoti liela nozīme.

– Vai runājot par masveida pasākumiem, jūs domājat protestu akcijas?

– Jā. Runājot par masveida pasākumiem, es domāju, protams, par iespējamiem piketiem pie valsts iestādēm, Latvijas vēstniecības.

Diemžēl dažkārt iznāk tā, ka bez ielu akcijām nav iespējams piesaistīt pietiekamu uzmanību situācijai. Mēs pielietosim visas sabiedrībai pieejamās metodes.

Piedevām – sarakste ar Krievijas un, protams, arī Latvijas valsts iestādēm.

– Kāpēc tieši tagad vajadzīga informatīvā kampaņa?

– Žurnālistus patiešām var iesēdināt. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka patlaban reālas briesmas draud viņu veselībai, viņu dzīvībai, viņu tuvinieku dzīvībām.

Otrkārt, tas rada precedentu – cilvēku vajāšana par vārda brīvību, cilvēku vajāšana par alternatīva viedokļa paušanu.

Tā mēs tālu netiksim, vienā brīdī izrādīsies, ka pasaulē ir tikai viena cilvēka vai cilvēku grupas viedoklis. No plašsaziņas līdzekļu viedokļa līdzsvars rodas, tikai pateicoties dažādiem viedokļiem.

Esmu pārliecināta, ka tāds elements, kā neatkarīgie mediji nepastāv. Ir dažādas interešu grupas, ir žurnālistu subjektīvais viedoklis. Mums tagad visa žurnālistika ir subjektīva. Tomēr ar dažādu viedokļu palīdzību tiek nodrošināta iespēja visiem – Eiropas Savienības, Krievijas, Amerikas – pilsoņiem saņemt objektīvu informāciju. Ir jāpieliek punkts mēģinājumiem aizbāzt muti, mēģinājumiem padarīt žurnālistus par raganām, ko tagad nu dedzinās.

Man šķiet, tas ir Krievijas, Krievijas tiesībsargu pienākums – atbalstīt žurnālistus Latvijā, jo runa ir par mūsu tautiešiem.

– Atgriezīsimies pie jautājuma par žurnālistiem Baltijas valstīs. Kāda varētu būt atbilde uz Baltijas varasiestāžu soļiem?

– Neapšaubāmi, simetriskas metodes. Krievija nav uzbrucējvalsts. Krievija ir valsts, kas palīdz tiem, kuri vēršas pēc palīdzības, kas vienmēr aizstāvēs savas nacionālās intereses, savu suverenitāti un savu nacionālo drošību. Šajā gadījumā ar zobenu ir ieradušies pie mums, un mums jāsper simetriski soļi.

Ja viņi vajā mūsu žurnālistus, jāierobežo viņu oficiālo mediju darba iespējas Krievijas teritorijā. Protams, nevar tā aizbāzt muti, kā viņi to dara ar mums. Tomēr var sarūgtināt dzīvi nelabvēļiem. Šim nolūkam ir noteikti varianti. Reizēm jāizmanto arī izraidīšanas variants.

Ne jau mēs to esam sākuši.

– Vai situācija ar Krievijas mediju un krievvalodīgo žurnālistu vajāšanu Baltijas valstīs jau ir sasniegusi apogeju vai varam gaidīt kaut ko ļaunāku?

– Es būtu ļoti priecīga, ja varētu teikt, ka nu jau sasniegts dibens un tālāk vairs nav, kur krist. Taču diemžēl uzskatu, ka rusofobais noskaņojums pasaulē pastiprināsies.

Šodien tie paši informācijas giganti un sociālie tīkli ir ieguvuši milzu resursu: ja viņi spēj nobloķēt Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un ne vienu reizi vien ierobežojuši Krievijā izstrādātu saturu, var sagaidīt mūsu žurnālistu agresīvu vajāšanu no rietumvalstu puses, it īpaši Krievijā šogad sagaidāmās vēlēšanu kampaņas, vitāli svarīgu politisko ciklu aspektā.

Jāsaprot, ka žurnālistu sabiedrībai ir iespēja palīdzēt izplatīt patiesu informāciju. Ir jāstrādā, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem.

58
Tagi:
Krievija, Latvija, žurnālistu vajāšana, žurnālists, RT
Temats:
Sputnik demokrātijas žņaugos
Pēc temata
#Своихнебросаем: RT laiž klajā kampaņu Latvijā aizturēto žurnālistu atbalstam
"Varasvīri grib, lai cilvēki baidītos": Lindermans par žurnālistu vajāšanu Latvijā
"Reaģēt ātri un stingri": Vladimirs Putins par Krievijas žurnālistu tiesību pārkāpumiem
Lindermans: kas devis atļauju žurnālistu aizturēšanai Latvijā?
VDD organizējis kratīšanu pie krievvalodīgajiem žurnālistiem Jakovļeva un Lindermana
 F-35

Gausa aviokatastrofa: pār iznīcinātājiem F-35 atkal sabiezē mākoņi

0
(atjaunots 16:25 26.02.2021)
"Neredzamā" F-35 projekta hronisko neveiksmju fonā īpaši optimistisks izskatās Krievijas iznīcinātāja Su-57 tehnoloģiskais izrāviens: amerikāņi ir spiesti atzīt krievu ieroču pārākumu.

Daudzfunkcionālajam iznīcinātājam-bumbvedējam F-35 Lightning II bija jākļūst par augsti tehnoloģisku simbolu amerikāņu izcilībai un militārajam spēkam, taču patiesībā "Zibens" iezīmēja ASV militārās rūpniecības kompleksa galējās iespējas, un tagad mēs vērojam "piektās paaudzes" neredzamās lidmašīnas gauso katastrofu.

Divas trešdaļas amerikāņu F-35 parka nespēj izpildīt lidojumus dzinēja problēmu dēļ. Lidmašīnai ir virkne nopietnu konstruktīvo trūkumu, tā nav pārvarējusi Pentagona noteiktos izmēģinājumus un vēl līdz šim nav apstiprināta tā masveida ražošana. Patlaban ASV GKS ir gatavi atteikties no F-35 par labu vienkāršākajam 4+ paaudzes iznīcinātājam F-16.

Lockheed Martin F-35 Lightning II
© Sputnik / Сергей Мамонтов

Sākumā Pentagonā ierosināja samazināt F-35A pasūtījumu vairāk nekā par 40% - no 1763 līdz 1050 lidaparātiem. Vienlaikus ASV GKS izvērtē iespējas iepirkt novecojošo, toties uzticamo F-16 Fighting Falcon. Piespiedu manevrs.  

ASV Gaisa kara spēki ekspluatē iznīcinātāju-bumbvedēju F-35 vairāk nekā piecus gadus, tomēr hroniski cieš tā zemās gatavības pakāpes un daudzi atdeves problēmu dēļ. Iepriekš aizsardzības ministra vietniece Elena Lorda paziņoja, ka lidojumiem gatavi 36% iznīcinātāju F-35 Lightning, pārējās mašīnas "funkcionē tikai daļēji".

Kaujas gatavību pārsvarā nosaka "nelabojamie" konstruktīvie trūkumi, kas ved pie stealth pārseguma, korpusa, dzinēja, navigācijas un pilota dzīvības nodrošināšanas sistēmu fiziska sabrukuma.

Amerikāņu sabiedrotie un partneri, kas sapirkuši F-35 par aptuveni 100 miljoniem dolāru gabalā (Lielbritānija, Norvēģija, Izraēla, Itālija, Singapūra, Dienvidkoreja, Japāna), ir pievilti – lidmašīna neatbilst 5. paaudzes parametriem, līdz cīņas gatavībai, tātad – savu uzdevumu izpildei – tam vēl ir ļoti tālu. Paradoksālā rinda pēc ASV militārās rūpniecības kompleksa izstrādājuma nezūd. Apvienotie Arābu Emirāti nesen noslēdza līgumu par pussimta F-35 piegādi. Izraēla plāno palielināt "Zibeņu" parku līdz trim eskadriļām (40 lidmašīnām). To var pamatot tikai ar slēptu maksu "par draudzību" ar ASV.

Dzinējs F135 – pats spēcīgākais neveiksminieks

Iepriekš izskanēja ziņas par to, ka iznīcinātāja stealth seguma un korpusa bojājumiem virsskaņas ātrumā, par pastāvīgiem traucējumiem ar skābekļa padevi pilotiem un programmatūras kļūmēm. Inženieri pūlas novērst trūkumus ekspluatācijas gaitā, tomēr kritiskās problēmas aug kā sniega lavīna.

ASV GKS iznīcinātājs F-35 saņēmis dzinēju F135, ko amerikāņi uzskata par "pašu spēcīgāku no visiem, ko izmanto jebkurš iznīcinātājs pasaulē". Tomēr tas ir F-35 zemās atdeves galvenais iemesls: turbīnas lāpstiņu virsmas seguma pārkaršanas rezultātā lāpstiņas saplaisā, un dzinējs priekšlaicīgi iziet no ierindas.

Kaprīzajam F135 vajadzīga bieža tehniskā apkalpe, tas būtiski palielina lidmašīnas ekspluatācijas izmaksas. Salīdzinājumam: viena stunda F-35 lidojuma izmaksā 31 tūkstoti dolāru, stunda "večuka" F-16 lidojuma – nepilnus 8 tūkstošus. Starp citu, F135 rezerves dzinējus kompānija Pratt & Whitney ražo nepietiekamā skaitā, pat mierlaika apstākļos. Ja rīt sāksies karš, debesīs pacelsies trešā daļa F-35, vēlāk to skaits ar katru dienu saruks – pat ne pretinieka PGA darbības dēļ, vienkārši metāla noguruma rezultātā.

Arī F-16 laiks mainīt

Lai saglabātu cīņasspēju, ASV Gaisa spēki ir spiesti plānot F-35 skaita samazināšanu un aizvietot tos ar modernizētajiem iznīcinātājiem F-16 Fighting Falcon (tie pieņemti bruņojumā 1979. gadā, patlaban Gaisa spēki izmanto 790 šī tipa iznīcinātājus).

Daudzfunkcionālā vieglā 4. paaudzes iznīcinātāja F-16 maksimālā pacelšanās masa – 21,8 tonnas, tas spēj nest līdz 7,7 toonnas avopbumbu un raķešu uz 9 piekares mezgliem. Cīņas rādiuss – 1700 km, maksimālais ātrums – 2200 km/h. Tā nav slikta mašīna reģionālajiem konfliktiem, taču nav labi spert soli atpakaļ no "piektās paaudzes" – tehnoloģiska degradācija. Pentagons meklē kompromisus.

GKS štāba priekšnieks ģenerālis Čārlzs K. Brauns, jaunākais, iebilda pret "antikvariāta" (F-16) iepirkumu un aicināja izstrādāt absolūti jaunas klases vieglos vienmotora iznīcinātājus – lētāk un vienkāršāk nekā F-35, bet modernāk nekā F-16. Brauns nosauca tos par "ceturtās ar pusi paaudzes vai piektās mīnus paaudzes" mašīnām. ASV GKS sākuši pētījumu programmu, lai novērtētu, cik lietderīgi būtu aizvietot iznīcinātājus F-16 Fighting Falcon ar jaunām kara lidmašīnām. Pētījums tiks noslēgts līdz 2023. finanšu gada sākumam.

Problēmu sarežģī tas, ka F-35 ir vienīgais Rietumu pasaulē ražotais "piektās paaudzes" iznīcinātājs. Boeing ražotie 4. paaudzes iznīcinātāji F-15 un F-18, kas nosacīti konkurē ar to, nākuši no aukstā kara ēras laikiem un morāli novecojuši. ASV sabiedrotie Eiropā neuzņemas pašmāju 5. paaudzes iznīcinātāja izstrādi. Lielbritānija, Polija, Beļģija un Itālija bezcerīgi iegulda līdzekļus amerikāņu F-35 iepirkumos.

Izdevumi Lightning izstrādei pārsnieguši 400 miljardus dolaru, taču izrādījies, ka tas ir tikai sākums nacionālo budžetu līdzekļu neracionālās izšķiešanas procesā. ASV Senāta Bruņoto spēku komitejā F-35 nosauca par "hrestomātijas cienīgu piemēru... aizsardzības iepirkumu salauztajai sistēmai", bet pazīstamais politiķis (pagātnē arī viņš pats bija pilots), nelaiķa Džons Makeins, taisnīgi konstatēja: "F-35 programmas rekordlielie rādītāji vienlaikus bija skandāls un traģēdija no izmaksu, grafiku un atdeves viedokļa."

"Zibens" vēl ilgi pārbaudīs ASV un to sabiedroto GKS pacietību. Nāksies paciest F-35 dārgās "kaprīzes".

"Neredzamā" F-35 projekta hronisko neveiksmju fonā īpaši optimistisks izskatās Krievijas iznīcinātāja Su-57 tehnoloģiskais izrāviens – tas sekmīgi lido un pirmais pasaulē starp īstās piektās paaudzes iznīcinātājiem apgūst hiperskaņas raķetes.

Amerikāņi ir spiesti atzīt krievu ieroču pārākumu.

0
Pēc temata
Amerikāņu F-35 jaunas grūtības – sadursme ar degvielas uzpildītāju
Nelaimīgie "Zibeņi". Kāpēc F-35 joprojām ir pats neveiksmīgākais iznīcinātājs
ASV nosauca galveno NATO ieroci pret Krieviju
"Plāni ir izjaukti": kāpēc ASV jaunākie iznīcinātāji karam neder