Žurnālists Jurijs Aleksejevs tiesas sēdes laikā, foto no arhīva

Jurijs Aleksejevs: "Atšķirībā no ASV, krievu "ņegri" Latvijā patiešām ir beztiesiski"

216
(atjaunots 16:04 16.07.2020)
Latviešu politiskā mentalitāte ir iekārtota tā: ja atrodi kaut ko "labu", nozodz, pārdod, par dabūto naudiņu uzbūvē sev ērtu mājiņu laukos. Ar vistiņām, ar kādu puscūci, bet bērnus un mazbērnus, kad paaugsies, aizsūti uz Lielbritāniju mācīties.

Pret pazīstamo krievu publicistu no Rīgas ierosinātas vairākas krimināllietas, lai arī visa Aleksejeva "pretvalstiskā darbība" saistīta ar viņa darbu portālā IMHOclub.lv, kurā dažādi cilvēki korekti diskutēja par Latvijas un citu valstu pagātni, tagadni un nākotni. Nekā krimināla, nekādu ekstrēmistisku aicinājumu.

Tomēr ierēdņus tracināja arī Aleksejeva talants – viņam nekad nevajadzēja līst pēc sakāmā azotē, un viņš bieži publicēja savā lapā Facebook indīgus un patiesus rakstus par situāciju valstī. Galu galā arī viņu ir ķērusi atriebe. Jurija Aleksejeva intervija publicēta portālā Stoletie.ru.

- Kādas, pēc jūsu domām, ir pret jums ierosināto krimināllietu perspektīvas?

- Nu, laikam jau jāsāk ar īsu izziņu. Latvijas Valsts drošības dienests (VDD) pret mani ierosinājis divas krimināllietas saskaņā ar sešiem pantiem. No tiem briesmīgākais paredz sodu par darbībām, kas kaitē Latvijas Republikai, veiktām grupā pēc iepriekšējas vienošanās. Par to man spīd no pieciem līdz piecpadsmit gadiem cietumā. Jā, es nejokoju. Līdz PIECPADSMIT. Tā viņi domā sodīt mani par to, ka pirms deviņiem gadiem laidu klajā internetā diskusiju laukumu "IMHOclub". Sak, resurss nodarījis Latvijas valstij tik šausmīgu ļaunumu, ka par to pienākas teju vai augstākais soda mērs. Starp citu, paradokss: mans IMHOclub nav slēgts, nav aizliegts, tas vēl joprojām pastāv tīmeklī un strādā. Tas ir, pašai vietnei nav nekādu nozieguma pazīmju, toties par tā ORGANIZĒŠANU man pienākas tāds sods.

- Tas taču ir kaut kāds sirreālisms, īstākais Kafka... Cik ilgi, jūsuprāt, var vilkties šo lietu izskatīšana?

- Atbildēšu uz jautājumu pēc būtības: pret mani ierosinātajām krimināllietām nav nekādas perspektīvas. Otrā lieta tiek izmeklēta jau gandrīz DIVUS GADUS. Viņi velk garumā izmeklēšanu, kā mācēdami. Pirmā lieta, ko pret mani ierosināja pirms trim gadiem, jau tālajā 2017. gadā, nodota tiesā. Tur ir tādas glupības, ka tiesnese velk garumā izskatīšanu, kā var. Iedomājieties: pirmā tiesas sēde pirmajā lietā bija 2020. gada februārī, otrā – maijā, nākamā būs septembrī. Skaitām: trīs tiesas sēdes gadā... Lai novestu līdz spriedumam, būs vajadzīgas vismaz 15-20 tādas sēdes... Tātad spriedumu tajā es sagaidīšu ne ātrāk kā pēc pieciem gadiem. Baidos pat minēt par otro lietu, kas vēl tiek šausmīgi "izmeklēta". Šķiet, spriedumu tajā uzklausīs mani mazmazbērni...

- Krievijas liberālās aprindas vienmēr ir gatavas celt traci (jeb, kā tagad modīgi teikt, - haipu) par kaut kādu kārtējo "asiņainā režīma" upuri, kas nomocīts "par patiesību" (Golunovs un tā tālāk). Nevar būt, ka viņi neko nezinātu par jums – Rīgā ir emigrantu vietnes "Medūza" redakcija. Vai kāds no "godājamajiem" ir izteicies jūsu atbalstam?

- Ziniet, ir tāda veca anekdote: Santa Klauss lido ar saviem briežiem pāri Āfrikai. Apakšā izbadējušies melni bērneļi stiepj viņam pretī izkāmējušas rociņas: Santa, dod mums kādu dāvaniņu... Bet Santa no augšas: "Nē-ē-e! Manas dāvanas domātas tiem bērniem, kuri KĀRTĪGI ĒD! Dažus "Medūzas" žurnālistus pazīstu personīgi. Viņu ofiss ir piecpadsmit minūšu gājiena attālumā no manas mājas. Protams, viņi zina, kā Latvijas varasiestādes mani spiež pie sienas. Taču viņu "tiesību aizsardzība" ir domāta tiem žurnālistiem, kuri "kārtīgi ēd". Cilvēks no "Medūzas" konkrēti par mani teica, ka "ar Latvijas tēmām viņi nestrādājot". Tā lūk! Mani ignorē ne tikai "Medūza". Kad Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētājam pavaicāja, sak, varbūt kaut kā atbalstīsim Aleksejevu, viņš atbildēja: pagaidīsim tiesas spriedumu. Kā tad, "atbalstīja", jā. Paldies.

- Kas tagad notiek Latvijas politikā, iekšējā un ārējā? Kādas aktuālas tendences redzamas?

- Latvijas politikā notiek tieši tas pats, kas noticis visus pēdējos 30 gadus. Šīs valsts nākotne nevienu pie varas stūres esošo jau sen vairs neinteresē. Un nekad nav interesējusi. Viņi nākuši pie varas nevis ar mērķi celt "valsts nākotni", bet gan parūpēties paši par savējo. Latviešu politiskā mentalitāte ir iekārtota tā: ja atrodi kaut ko "labu", nozodz, pārdod, par dabūto naudiņu uzbūvē sev ērtu mājiņu laukos. Ar vistiņām, ar kādu puscūci, bet bērnus un mazbērnus, kad paaugsies, aizsūti uz Lielbritāniju mācīties. Kad izmācīsies, iekārto ierēdņu vietās Latvijā. Plašākā mērogā viņi nedomā.

- Visas pasaules uzmanība pievērsta ASV, viņu priekšvēlēšanu batālijām. Kam "jūt līdzi" Latvijas valdība amerikāņu demokrātu un republikāņu kaujā, un kāpēc tā?

- Jocīgs jautājums. Iedomājieties: kafejnīcā Amerikā sēž līdzjutēji un skatās, teiksim, beisbolu. Oficiants iznēsā popkornu un alu. Oficiantam nav ne jausmas par spēles noteikumiem, viņš ar grūtībām atšķir komandas, kas ar ko spēlē... Viņš pat nedrīkst iejaukties "līdzjutēju" sarunā, citādi vēl dabūs ar krūzi pa pieri. Viņam tikai laikus jāatnes alus. Pēc tam – jāsaņem dzeramnauda no līdzjutējiem, kuru komanda vinnējusi... Tāds oficiants ir Latvija. Viņai nav jājūt līdzi!

- Vai, pēc jūsu domām, Latvijas krieviem nāktu par labu, ja viņi skaļi paustu solidaritāti amerikāņu melnajiem? Sak, gan jūs, gan mēs esam nacionālās apspiešanas upuri, mēs arī ciešam no diskriminācijas.

- Nē. Atšķirībā no nēģeriem Amerikā, krievu "ņegru" tiesības Latvijā PATIEŠĀM ir ierobežotas jau trīsdesmit gadus. Jā, viņiem nav pat savas valsts pilsonības. Mēs nesēžam uz vietējo nodokļu maksātāju kakla kā nēģeri Amerikā. Mēs neaplaupām vietējos veikalos. Netirgojam narkotikas. Mēs smagi strādājam un dzīvojam, maksājot nodokļus, uz kuru rēķina pastāv latviešu birokrātija. Paralēle nav pareiza.

- Kāpēc krieviem Latvijā nav spēcīgu partiju, kas aizstāvētu viņu intereses? Varbūt "Saskaņa", atbrīvojusies no Nila Ušakova, vēl spētu par tādu tapt?

- "Saskaņa" nemaz nav "atbrīvojusies" no Ušakova. Viņš pats aizbēga eirodeputātos, bīdamies no kriminālvajāšanas par korupcijas shēmām. Tur nepārprotami bija sazvērestība ar latviešu naciķiem: sak, es ātri, ātri eju prom no Rīgas mēra posteņa, atdodu to tam, ko jūs iecelsiet, bet jūs par to mani neaiztiksiet. Par to viņu arī palaida vaļā. Krieviem Latvijā nav spēcīgu partiju vienkārši tāpēc, ka krievi Latvijā jau sen ir sulīgi nospļāvušies par Latviju. Starp citu, tāpat kā latvieši. Jau 2000. gadu sākumā visiem kļuva skaidrs, ka šai valstij nākotnes nav. Un ir absolūti bezcerīgi mēģināt te kaut ko bīdīt. Latvija nevienam nav vajadzīga. Ne Amerikai (viņa par to jau gadus divdesmit ir aizmirsusi), ne Eiropas Savienībām (kam tā ir gluži kā čemodāns bez roktura), ne Krievijai (kura to pastāvīgi jauc ar Lietuvu, un drīz jauks ar Lībiju), ne pašu iedzīvotājiem (kuri jau pa pusei ir izklīduši un turpina bēgt prom).

- Ja ņemt visus pagājušo gadu Latvijas prezidentus, kurš no tiem bija pats labākais (variants – pats nekaitīgākais)? Ko domājat par tagadējo prezidentu Egilu Levitu?

- Sākšu ar to, ka, atšķirībā no Krievijas, Latvijas prezidents ir tīri reprezentatīva figūra, tātad pati par sevi – "nekaitīga". Latvijas prezidents ir kā žurnāla "Playboy" vāks. Kaut kas tāds, kas piesaista skatienu, ceļ žurnāla pārdošanu kioskos. Taču mēs saprotam, ka "Playboy" sejas (un krūtis) – tas vēl nav REDAKTORS. Un žurnāla saturs no vāka nav atkarīgs. Tāpēc Latvijas prezidentus varu vērtēt tikai kā "bildes uz vāka" – kā ilggadējs dažādu avīžu un žurnālu redaktors, kas ilgus gadus pats tiem zīmējis vākus. Manuprāt, "vāks-Levits" ir nožēlojamākais un neveiksmīgākais starp visiem Latvijas "vākiem". Pat emigrantu vecmāmiņa no Kanādas Vaira Vīķe-Freiberga savulaik bija interesantāka. Viņa vismaz bija harizmātiska, lai arī aprobežota. Bet prezidentam Levitam ir viena vienīga priekšrocība – viņš ir ebrejs. Latvijā tas ir neparasti...

- Augustā Rīgā notiks ārkārtas vēlēšanas. Vai dosiet prognozi – kas tur, jūsuprāt, uzvarēs? Vai situācija pilsētā stabilizēsies?

- Situācija Rīgā jau sen ir stabila. Tik stabila, cik vien stabila var būt situācija kapos. Un deputātu pēcpušu nomaiņa uz krēsliem pilsētas domē neko nemainīs. Pa drusciņai zaga iepriekšējie, pa drusciņai zags nākamie. Daudz zagt neizdosies, jo Rīga ir nabaga. Un tam jau sen nav nozīmes, kas tur uzvarēs. Godīgi sakot, es jau vairs pat nesekoju līdzi tām nanajiešu (latviešu) zēnu cīņām. Varu garantēt tikai vienu: pseidokrieviskā partija "Saskaņa" jau vairs nevadīs pilsētas saimniecību. Tas ir garām.

- Savulaik jūs rakstījāt par "bēgļiem no režīma", no Krievijas, kuri Latvijā saņēmuši uzturēšanās atļaujas un tagad aplej dzimteni ar samazgām. Vai pēc dažiem Baltijā nodzīvotiem gadiem un saskarsmes ar tās realitāti šie cilvēki nemaina savu viedokli?

- O! Tas ir jocīgi. Tagad Baltijā ir liels skaits bēgļu no "Putina asiņainā režīma". Smiekli nāk: pirmos mēnešus pēc "bēgšanas" viņi klīst pa visādiem vietējiem medijiem, aplej ar samazgām "nolādēto Rašku" un peldas slavas staros. Pēc tam viņi pieklust. Sāk apjēgt, kāda ir starpība starp tūrismu un emigrāciju. Sāk apjēgt, ka Baltijas tautiņas ir dziļi ksenofobas un sevī ieslēgtas. Jā, tūristu zonā restorānā tevi apkalpos krieviski un uzsmaidīs (tikai naudu maksā), bet ikdienā tu viņiem neesi vajadzīgs. Turklāt vietējie krievi aborigēnu valodu prot, bet viņi – ne. Tā nu tie "jaunemigranti" sāk plunčāties, kā s...s āliņģī. Vietējie krievi viņus nepieņem (mēs esam pārliecināti "sovoki" un "vatņiki), bet aborigēni vispār neredz nekādu starpību starp krieviem. Vienalga, vai tu dzīvo Baltijā piektajā paaudzē, vai esi atbraucis pirms gada, viņiem ir viens spriedums: čemodāns-stacija-Krievija! Nu, bet ja tu vēl nesaproti šejienes mēli, tad tev vispār ir beigas.

Sergejs Dubovskis kopā ar dēlu
© Photo Из личного архива Сергея Дубовского

Taču ir tāds "emigranta sindroms". Cilvēks pieņēmis krasu lēmumu: pamest Dzimteni, lai meklētu "brīvību". Atbrauc, gaidīdams "demokrātijas atplestās rokas", bet viņu – kā velk ģīmi pret galdu. Vienu, otru, trešo reizi... Viņš saprot, ka pieļāvis kolosālu kļūdu, ka VIŅŠ TE NAV VAJADZĪGS! Bet atgriezties ir kauns – prombraucot pārāk daudz ir sarunāts... Un emigrants sāk domāt, kā savu kļūdu attaisnot? Kā to izdarīt? Iespēja ir tikai viena: pārliecināt SEVI par to, ka Dzimtenē viņam klājās simtkārt sliktāk. Lūk, no kurienes nāk samazgas un "nolādētā Raška". Bet naktīs viņi raud spilvenā, atceroties "krievu bērzus".

- Sociālajos tīklos aizvien biežāk vīd jauni cilvēki, dzimuši Latvijā, ar krievu vārdiem un uzvārdiem, kuri par Krieviju atsaucas ar dziļām nievām, pat naidu...

- Varu teikt: pirms sešiem gadiem krievu informācijas telpā Baltijā nekā tāda nebija. Vilnis nāca pēc Eiromaidana Ukrainā. Tie ir "boti". Apmaksāti "Krievijas nīdēji". Rietumu fondi iegāzuši miljoniem krievu Internetā, lai pārformatētu krievu sabiedrisko viedokli. Latvijā arī radusies sava "botoferma" un ne viena vien. Iepriecina, ka viņu darbības rezultāts ir mazāks par nulli.

- Kāpēc Latvijā un visā Baltijā viens pēc otra veras ciet krievvalodīgie mediji? Vai tā ir varasiestāžu ļaunā griba vai "tirdziņš tā izšķīris"?

- Tas ir turpinājums atbildei uz iepriekšējo jautājumu. Jā, miljoniem ir iegāzti "Krievijas nīdēju" botofermās. Tagad ir skaidrs, ka tie miljoni NEDARBOJAS. Krievu smadzenes nav formatējamas, kaut tu viņiem ar televizoru pa galvu gāz. Tāpēc viņi nolēmuši iet no otras puses – piebeigt godīgos krievvalodīgos medijus. To paveikt ir vienkārši – godīgiem krievu medijiem miljonu nav. Bet mēs, godīgie krievu žurnālisti, publicisti, blogeri, esam aizgājuši internetā. Internetu te vēl nav aizlieguši, lai arī VIŅIEM to dikti gribētos.

216
Tagi:
nepilsoņi, rusofobija, Latvija
Rīgas OMONa bāze 1991. gads

Rīgas barikādes 1991. gadā: CIP štābs Rīgā, snaiperi un uzticība zvērestam

67
(atjaunots 23:39 23.01.2021)
"Mums bija tikai 15 karavīri, kas atbruņoja visus tos gandrīz 300 miličus ar "Kalašņikoviem". Neviens nedomāja padoties. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaizne. Tomēr viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas," atceras OMONa komandieris Mliņņiks.

RĪGA, 24. janvāris — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Latvijas mūsdienu historiogrāfijā barikādes Rīgā un apšaude Bastejkalna parkā 1991. gada 19. janvāra naktī ir kulta notikumi, pavērsiens, pēc kura Latvijas neatkarība kļuvusi neizbēgama. "Apšaudē ar OMON nogalināti pieci cilvēki," – no toreizējiem notikumiem tagad palikuši vairs miglaini vārdi. No drāmas izdzēš neizdevīgus faktus, daudz ko sagroza un sakropļo.

Rīgas OMON karavīri Doma laukumā 1991. gada augustā
© Foto : из личного архива Дмитрия Машкова

Rīgas īpašo uzdevumu milicijas nodaļas komandieris Česlavs Mļiņņiks intervijā Sputnik atjaunoja 30 gadus vecos notikumus ar gandrīz hronoloģisku precizitāti.

1991. gada sākumā Latvijas PSR, šķiet, vienīgi Rīgas OMON joprojām palika uzticīgi zvērestam Padomju Savienībai, kas šļuka grāvī ar fantastisku ātrumu. Vēlīnās perestroikas periodā omonovieši, kuri izbrauca operācijās no bāzes Vecmīlgrāvī, dažkārt pat UAZikos ar ložmetēju pie aizmugures durvīm, izpelnījās pašas stingrākās milicijas vienības imidžu. Puiši melnajās beretēs neņēma naudu un nebaidījās no konfliktiem – ar to viņi atšķīrās no visiem. Atmodas antivaroņi pat komjauniešu avīzes "Padomju Jaunatne" lappusēs neiekļāvās antipadomju realitātē. Patiešām, nevaru iedomāties, ka mūsu sarunbiedrs būtu Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kā Zenons Indrikovs – iekšlietu ministra vietnieks gan Latvijas PSR, gan Latvijas Republikā iekšlietu ministra Ivara Godmaņa vadībā.

Česlavs Mļiņņiks pastāstīja, ka 1991. gada janvāri Latvijas Augstākās Padomes ēkā atradās ASV CIP štābs, kas organizēja protestus Rīgā un visā Latvijā. Maskava izlikās, ka neko nemana. Bet Rīgas omoniešiem, izrādās, vajadzēja vairāk nekā citiem.

"Pēc stundas mēs jau kontrolējām staciju"

- Mēs par to ziņojām uz Maskavu gan Vladimiram Krjučkovam (PSRS VDK priekšsēdētājs 1988.-1991.gg.), gan GIP, bet mums skaidroja: tā esot "jaunā domāšana, vajag būt atklātiem, glasnostj un perestroikas garā". Mums izdevās tur iefiltrēt (CIP filiālē Latvijā – red.) savus cilvēkus – biedri aizgāja no OMON vienības, dažus pieņēma Tautas fronte un citas struktūras. Šo un to es zināju. CIP centrs tika atvērts arī Igaunijā, arī tur situācija nokaitējās. Bija vajadzīgi konflikti. Jaungada naktī mēs uzzinājām, ka Preses namā Rīgā noglabāts liels skaits ieroču un munīcijas. Nāca pavēle to visu konfiscēt, un 2. janvāra naktī notika operācija. Ir aprēķināts: tur bija tikai 40 tūkstoši patronu vien. 2.-3. janvārī mums izdevās novērst nelikumīgu struktūru apbruņošanu ar ieročiem no Preses nama. Ko tālāk? Spriedze pieauga.

Rīgā strādājošie amerikāņi un angļi izveidoja to Latvijas struktūru darbinieku psiholoģisko portretu, kas varēja stāties pretī LTF. Šī struktūra bija mūsu vienība. To, kādus soļus mēs spersim, aprēķināja ar provokāciju palīdzību. Piemēram, 1990. gada 2. oktobrī tika pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Acumirklī pārstāja maksāt algas Rīgas OMONam. Tomēr mēs naudu saņēmām caur lauka banku, un mūsu vienībā to neviens pat nepamanīja. Pēc tam mums atslēdza ūdeni. Es piezvanīju Ivaram Godmanim un teicu: ja stundas laikā mums nebūs ūdens, mēs to sarūpēsim, tikai jums var pietrūkt. Droši vien, viņš nolēma, ka tie ir tikši vārdi. Stundu vēlāk mēs jau kontrolējām ūdens padeves staciju. Pēc tam atslēdza telefona sakarus. Pa slēgto līniju piezvanīju uz Maskavu. Tur teica: vajagot noskaidrot, skatīties. Pēc stundas mēs bijām telefonu stacijā. Notika provokācijas, lai pārbaudītu mūsu reakciju.

— Vai apšaudē pie IeM ēkas uz bulvāra jūsu darbinieki atklāja apšaudi pirmie?

— Nē. Pirms tam bija izvarota sieviete – viena oficiera sieva. Tā ir krimināllieta, riebīgs noziegums, bet noziedzniekus gatavoja. Viņu izveda, izvaroja... Dienas laikā mēs atradām vainīgos. Par laimi, toreiz vēl strādāja divas prokuratūras – Latvijas PSR un Latvijas Republikas. OMON nevarēja pilnvērtīgi organizēt izmeklēšanu, mums nebija iepriekšējas izmeklēšanas kameras. Es sazinājos ar Žitņikovu (LPSR iekšējo spēku 42. divīzijas komandieris Aleksandrs Žitņikovs), ar Pugo (PSRS IeM ministrs, kurš izdarīja pašnāvību pēc puča izgāšanās) un ziņoju uz Maskavu Borisam Karlovičam. Viņš saka: nodod aizdomās turamos LPSR prokuratūrai. Ierados prokuratūrā, puiši ar divām mašīnām veda aizturētos. Viņus sāka apšaudīt uz Raiņa bulvāra. Pirmie šāvieni atskanēja no Bastejkalna parka puses. To pat var atrast YouTube, kreisajā pusē no Brīvības pieminekļa – trasējošas lodes. Pa rāciju devu pavēli apšaudītās grupas vecākajam – meklēt patvērumu. Kareivji nevarēja iekļūt kara komisariāta ēkā, viņus neielaida, aiz mašīnām slēpties nevarēja. Patverties varēja tikai IeM pieņemšanas telpā, vai pašā ministrijā.

— Ar kādiem ieročiem apšaudīja jūsu padotos?

— Bija automāta kārtas, "Kalašņikovs" un atsevišķi šāvieni – ne pistole, pēc skaņas tā bija SVD (Dragunova snaipera šautene, kalibrs – 7,62, domājams, SVD patronu čaulas atrada parkā iepretī IeM ēkai 21. janvāra rītā – red.).
Kāds no Bastejkalna ar trasējošajiem šāvieniem rādīja mūs: pēc paraduma automātu aptverēs katra piektā patrona bija trasējošā. Tomēr IeM ēku neviens pat neplānoja ieņemt. Bet te mūsējos sāka apšaudīt no pašas ministrijas ēkas – uz aklo, pabāza roku ar automātu pāri palodzei un šāva kārtām. Tad es devu pavēli sākt uzbrukumu ēkai.

— Kā notika uzbrukums?

— Celtniecības ministrijā, no kurienes mūsu puišus arī apšaudīja no automātiem, līdzās IeM, tika atbruņoti 132 vai 138 cilvēki. Pašā IeM ēkā – 140 cilvēki. Bet mums bija tikai 15 karavīri, kuri atbruņoja visus tos gandrīz trīs simtus miliču ar "Kalašņikoviem".

— Fantastika. Viņi padevās gūstā?

— Neviens nedomāja padoties. Teiksim tā, mēs rīkojāmies aktīvāk nekā viņi. Viņi šāva netēmējot, izbāza automātu uz aklo un šāva.
Mēs strādājām aktīvi: šāviens griestos, gulties, ieročus uz grīdas. Toreiz tika salauzts ne viens vien desmits žokļu. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaigzne. Bet viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas.

— Kas tad ir vainīgs?

— Varu droši teikt – tie neesam mēs. Visas apšaudes laikā no mūsu puses tika izšautas 10 automāta patronas, ne vairāk. Desmit! Visus atbruņotos izveda uz ielas. Es piezvanīju Zenonam Indrikovam (ģenerālis, Latvijas Republikas ministra vietnieks 1991. gadā). Pavaicāju: vai jūs spējat kontrolēt savus padotos? Tad atveriet durvis – viņš toreiz no bailēm ieslēdzās kabinetā.
Rīgas scenārijs: vienādojums ar nezināmajiem

— Latvijas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš toreiz strādāja Latvijas Republikas prokuratūrā, man teica, ka civilos parkā nogalinājusi nezināma grupa no Maskavas – "Alfa" vai GIP, kas ieradusies Latvijā RAF mikroautobusā.

— Man bija vienkārša mašīna. Jā, es izsaucu OMON dežurējošo grupu RAF mikroautobusā, taču viņi apšaudē nepiedalījās, viņi atbrauca vēlāk. Tas zināms Indrikovam un PSRS IeM OMON darbības Baltijā bijušajam koordinatoram Nikolajam Gončarenko (tieslietu ģenerālleitnants, Piedņestras Moldāvijas republikas iekšlietu ministrs, aizgājis viņsaulē 2019. gadā – red.). Es atbraucu uz Latvijas Komunistiskās partijas CK, piezvanīju Pugo un Krjučkovu. Pirmais jautājums: vai IeM to domā atdot? Atbildēju, ka mums tā nav vajadzīga, mēs to ieņēmām, lai patvertos no tiem, kuri mūs apšaudīja. Pēc tam braucām uz bāzi Vecmīlgrāvī, sāka izmeklēšanu PSRS prokuratūra.

— Kā reaģēja Maskava?

— Nu, padomājiet pats: cilvēki nogalināti parkā, bet no parka mūs apšaudīja. Politisks jautājums – viņi nevarēja paziņot, ka mēs neesam vainīgi, arī Maskavā ne. Gribēja mūs pataisīt par vainīgajiem, bet arī tas nesanāca. Maskava pret mums vērsās smagāk, nekā vietējie Latvijā. Mani atstādināja no vienības komandiera vietas, pēc dažām dienām – atjaunoja. Kāpēc izmeklēšanas materiāli slepkavības lietā pagaisa, kur ir ballistiskās ekspertīzes dati? Kāpēc prokuratūra nenosauca vainīgos?

— Ukrainas varone, Augstākās radas deputāte Nadežda Savčenko pastāstīja, ka 2014. gada ziemā Kijevā ukraiņu snaiperi, ieskaitot radas deputātu Parasjuku, apšāva "debesu simtu" Eiromaidainā no viesnīcas jumta pie laukuma. Vai Rīgas scenārijs?

— Tā jau ir tradicionāla visu valsts apvērsumu daļa – civiliedzīvotāju, "debesu simta" bojāeja. Tomēr padomāsim, kas varētu nopludināt informāciju? Vai tik ne tā paša 2014. gada Kijevas apvērsuma organizatori? Kad viņiem bija izdevīgi, viņi izmantoja cilvēkus. Tagad apstākļi mainās, publicētas ziņas par snaiperiem. Lūk, par ko jāpadomā, lai nenotiktu jauna revolūcija. Hmeļņickas un Ļvovas apgabalus un Aizkarpatus Ukraina nākotnē zaudēs. Bet dienvidu apgabalus, Nikolajevu mēs nepazaudēsim – Jaunajā gadā es runāju ar cilvēkiem. Aizkarpatos slēdz ciet ukraiņu skolas – tur ungāru iedzīvotāji, madjāri, skaļi uzstāj uz sava. Neticu, ka Ukrainas prezidents rīt pamodīsies, sazvanīsies ar Maskavu un atlidos. Tas ir vienīgais, kas varētu glābt Ukrainas vienotību, tas ir vienīgais variants. Eiropa nepalīdzēs – tai nav vajadzīga liela Ukraina kā vienota valsts.

— Bet Krievijā arī ir savs Aleksejs Navaļnijs un patērētāju sabiedrība, izrādes sabiedrība, kā to nodēvēja Gijs Debors.

— Ak, izmetiet no prāta Navaļniju – tas ir tāds specprojekts. Tomēr ne visa sabiedrība ir tiktāl sapuvusi. Putins Minhenes konferencē parādīja, ko vērta ir Krievija. Gatavošanās Olimpiskajām spēlēm Sočos bija pirmais solis: spēles taču pārspēja pat 80. gada Olimpiādi – no efekta, ne medaļu viedokļa. Otrais – Krimas atgriešanās 2014. gadā. Pasaule aptvēra, ka pēc 90. gadiem, kad Krievija atkāpās no visām savām pozīcijām, Krievijā pārsvaru sācis gūt patriotisms. Kad Primakovs pagrieza atpakaļ savu lidmašīnu virs Atlantijas (kad NATO aviācija sāka bombardēt Belgradu 1999. gadā – red.), tas bija spontāns lēmums.

Olimpiāde Sočos un Krima – tā ir stratēģija. Tagadējā stratēģija – spēcīga Krievija. Prezidenta uzruna Federālajai sapulcei bija ne tikai neliels pārsteigums, nebūt ne viss ir atklāts. NATO raķešu un bumbu apšaude Belgradā un Serbijas pilsētās vispār notika bez ANO sankcijas. Tāpat kā uzlidojumi Luganskai 2014. gadā, ko organizēja Ukrainas Gaisa spēki. Manās acīs tā ir masveida slepkavība, karavīri pret bērniem nekaro. Karš – tas ir tīrāks stāvoklis. Mūsu tauta pārcieta šausmīgu karu līdz 1945. gada pavasariem, tomēr par zvēriem nekļuva. Tas bija svēts karš, valstij bija ideoloģija, un tauta saprata, kāpēc vajadzīgi stingri soļi. Kad nomira Staļins, viņa bērēs Maskavā, pēc oficiāliem datiem, piedalījās 7 miljoni cilvēku, neoficiāli stāsta par 12 miljoniem, simtiem cilvēku gāja bojā pūlī. Kad nomira Jeļcins, viņa bērēs bija 300 cilvēki. Tas ir rādītājs.

— Vai jums nav skumji, ka jūs dēvē par Atmodas antivaroņiem, "bendēm"

— Kur ir toreizējie kurinātāji – Dobelis, Landsberģis, Prunskiene? Viss, kas šodien notiek Baltijā un Eiropā – tas viss ir normāli.

— Jūs esat starptautiskā meklēšanā, Lietuvā jums aizmuguriski piespriests mūža ieslodzījums... Ja tā visa nebūtu, vai nemoka nostalģija pēc Baltijas?

— Kad man bija interesanti, pabiju visā Eiropā – no Madrides līdz Parīzei, man bija interesanti pārbaudīt, vai man pastāv robežas. Vienu reizi mani aizturēja. Uz vienu stundu. Visur ir savi cilvēki. Tagad ceļojumi pa Eiropu mani vairs neinteresē. Latvija, Bauska, Rīga? Rīgas šprotes un Rojas delikateses regulāri atved. Eiropā pagaidām drukā naudu, NATO turas. Bet Baltija... Aizbraukt uz turieni varu kaut rīt. Priekš kam? Jūsu valstis bija līdztiesīgas PSRS sastāvā, tagad baltieši spēlē tādu... kā lai to maigāk pasaka... tāda Eiropas sabiedrības ideoloģijas rupora lomu. Tālāk par priekštelpu Baltiju nelaiž. Esmu pārliecināts, ka ieraudzīšu Baltiju un Eiropas jauno politisko sistēmu, draudzīgu Krievijai. Situācija ātri mainās, man šķiet, pat šis gads daudz ko parādīs.

Česlavs Genadjevičs Mliņņiks no 1990. gada oktobra līdz 1991. gada augustam bija Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON, "melnās beretes") komandieris. Tā bija viena no pirmajām starp piecām šāda veida vienībām, ko saformēja PSRS IeM. Tās bija padotas tikai Maskavai. Vienībā strādāja kareivji no desanta un robežsardzes spēkiem un jūras kājniekiem, daudzi – Afganistānas veterāni. Mliņņiks piedalījās uzbrukumā Amina pilij. Pēc Rīgas OMON vienības evakuācijas no Latvijas uz Tjumeņu piedalījās speciālo operāciju plānošanā un īstenošanā Abhāzijā, Dienvidslāvijā un citos lokālo konfliktu punktos. Audzis Bauskā. Pēc tautības – polis. Pulkvedis. Par savu tagadējo darba vietu un pienākumiem neko nestāsta.

67
Tagi:
Rīga, barikādes
Marija Butina, foto no arhīva

Krievija aizsargās žurnālistus: Butina pastāstīja par kampaņu #Своихнебросаем

49
(atjaunots 10:59 18.01.2021)
Lietā ar krievu žurnālistu vajāšanu Latvijā ar sabiedrisko rezonansi vien būs par maz, un kampaņas #Своихнебросаем ietvaros paredzēta reāla palīdzība cilvēkiem, pastāstīja projekta autoru Marija Butina

RĪGA, 18. janvāris — Sputnik. RT uzsācis informatīvu kampaņu Latvijā aizturēto krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Marijas Butinas projekta #Своихнебросаем ietvaros.

2020. gada 3. decembrī Latvijas Valsts drošības dienests aizturēja un nopratināja septiņus krievvalodīgos žurnālistus sakarā ar apsūdzībām par ES sankciju režīma pārkāpšanu, ņemot vērā sadarbību ar starptautisko ziņu aģentūru "Rossija segodņa", lai arī pati aģentūra sankciju sarakstā nav atrodama. Krievija jau vairākkārt norādījusi, cik absurdas ir šādas apsūdzības.

Par vērienīgo informācijas kampaņu, kas aizsākta Krievijā žurnālistu atbalstam, tās mērķiem un īpatnībām portālā Baltnews pastāstīja sabiedriskā darbiniece, projekta autore Marija Butina.

– Butinas kundze, projekta #Cвоихнебросаем ievāros darbu sākusi vērienīga informācijas kampaņa krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Latvijā. Kāds ir tās mērķis?

– No vienas puses, sabiedriskajai atbalsij ir principiāli svarīga loma, jo patlaban Latvijā ir vērojams absolūts beztiesiskums.

Latvijas pilsoņus tiesā – mēs taču saprotam – par to, ka viņi pauž "partijas ģenerālajai līnijai" alternatīvu viedokli. Tāpēc pasaulei tas ir jāuzzina.

Savā pusē jāpiesaista cilvēki, līdzjūtīgi tiesībsargi, kuru pasaulē ir pietiekami daudz un kuri ļoti labi saprot: šodien atnākuši pēc šiem žurnālistiem, bet rīt atnāks pakaļ vēl kādam.

No otras puses, mēs plānojam vēl virkni pasākumu, kas saistīti ar reālu palīdzību šiem cilvēkiem. Protams, ar vienkāršu sabiedrisko atbalsi šajā gadījumā nepietiks.

– Kādi būs pasākumi?

– Tā ir pilna mēroga kampaņa. Mēs piesaistīsim profesionālās aprindas, žurnālistus.

Protams, tiek plānotas plašas akcijas, cik tas iespējams pandēmijas apstākļos. Būs arī individuāli pasākumi, ievērojot sociālo distanci.

Runa ir arī par parakstu vākšanu šo cilvēku atbalstam, vērsīsimies starptautiskajās organizācijās. Virkne vēstuļu jau ir sagatavotas.

Protams, cilvēkiem jāpalīdz arī faktiski ar tiem pašiem advokātiem. Viņiem vajadzīga kvalitatīva aizstāvība. Plānojam sniegt arī juridisko palīdzību.

Protams, par pašu galveno uzskatāma publiskas informācijas sniegšana. Pēc savas pieredzes zinu, ka tam ir ļoti liela nozīme.

– Vai runājot par masveida pasākumiem, jūs domājat protestu akcijas?

– Jā. Runājot par masveida pasākumiem, es domāju, protams, par iespējamiem piketiem pie valsts iestādēm, Latvijas vēstniecības.

Diemžēl dažkārt iznāk tā, ka bez ielu akcijām nav iespējams piesaistīt pietiekamu uzmanību situācijai. Mēs pielietosim visas sabiedrībai pieejamās metodes.

Piedevām – sarakste ar Krievijas un, protams, arī Latvijas valsts iestādēm.

– Kāpēc tieši tagad vajadzīga informatīvā kampaņa?

– Žurnālistus patiešām var iesēdināt. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka patlaban reālas briesmas draud viņu veselībai, viņu dzīvībai, viņu tuvinieku dzīvībām.

Otrkārt, tas rada precedentu – cilvēku vajāšana par vārda brīvību, cilvēku vajāšana par alternatīva viedokļa paušanu.

Tā mēs tālu netiksim, vienā brīdī izrādīsies, ka pasaulē ir tikai viena cilvēka vai cilvēku grupas viedoklis. No plašsaziņas līdzekļu viedokļa līdzsvars rodas, tikai pateicoties dažādiem viedokļiem.

Esmu pārliecināta, ka tāds elements, kā neatkarīgie mediji nepastāv. Ir dažādas interešu grupas, ir žurnālistu subjektīvais viedoklis. Mums tagad visa žurnālistika ir subjektīva. Tomēr ar dažādu viedokļu palīdzību tiek nodrošināta iespēja visiem – Eiropas Savienības, Krievijas, Amerikas – pilsoņiem saņemt objektīvu informāciju. Ir jāpieliek punkts mēģinājumiem aizbāzt muti, mēģinājumiem padarīt žurnālistus par raganām, ko tagad nu dedzinās.

Man šķiet, tas ir Krievijas, Krievijas tiesībsargu pienākums – atbalstīt žurnālistus Latvijā, jo runa ir par mūsu tautiešiem.

– Atgriezīsimies pie jautājuma par žurnālistiem Baltijas valstīs. Kāda varētu būt atbilde uz Baltijas varasiestāžu soļiem?

– Neapšaubāmi, simetriskas metodes. Krievija nav uzbrucējvalsts. Krievija ir valsts, kas palīdz tiem, kuri vēršas pēc palīdzības, kas vienmēr aizstāvēs savas nacionālās intereses, savu suverenitāti un savu nacionālo drošību. Šajā gadījumā ar zobenu ir ieradušies pie mums, un mums jāsper simetriski soļi.

Ja viņi vajā mūsu žurnālistus, jāierobežo viņu oficiālo mediju darba iespējas Krievijas teritorijā. Protams, nevar tā aizbāzt muti, kā viņi to dara ar mums. Tomēr var sarūgtināt dzīvi nelabvēļiem. Šim nolūkam ir noteikti varianti. Reizēm jāizmanto arī izraidīšanas variants.

Ne jau mēs to esam sākuši.

– Vai situācija ar Krievijas mediju un krievvalodīgo žurnālistu vajāšanu Baltijas valstīs jau ir sasniegusi apogeju vai varam gaidīt kaut ko ļaunāku?

– Es būtu ļoti priecīga, ja varētu teikt, ka nu jau sasniegts dibens un tālāk vairs nav, kur krist. Taču diemžēl uzskatu, ka rusofobais noskaņojums pasaulē pastiprināsies.

Šodien tie paši informācijas giganti un sociālie tīkli ir ieguvuši milzu resursu: ja viņi spēj nobloķēt Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un ne vienu reizi vien ierobežojuši Krievijā izstrādātu saturu, var sagaidīt mūsu žurnālistu agresīvu vajāšanu no rietumvalstu puses, it īpaši Krievijā šogad sagaidāmās vēlēšanu kampaņas, vitāli svarīgu politisko ciklu aspektā.

Jāsaprot, ka žurnālistu sabiedrībai ir iespēja palīdzēt izplatīt patiesu informāciju. Ir jāstrādā, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem.

49
Tagi:
Krievija, Latvija, žurnālistu vajāšana, žurnālists, RT
Pēc temata
#Своихнебросаем: RT laiž klajā kampaņu Latvijā aizturēto žurnālistu atbalstam
"Varasvīri grib, lai cilvēki baidītos": Lindermans par žurnālistu vajāšanu Latvijā
"Reaģēt ātri un stingri": Vladimirs Putins par Krievijas žurnālistu tiesību pārkāpumiem
Lindermans: kas devis atļauju žurnālistu aizturēšanai Latvijā?
VDD organizējis kratīšanu pie krievvalodīgajiem žurnālistiem Jakovļeva un Lindermana
Džo Baidens

Krievija un ASV vienojušās pagarināt līgumu NEW START

0
(atjaunots 07:46 27.01.2021)
Krievijas un ASV vadītāji Vladimirs Putins un Džo Baidens tālruņa sarunā izvērtēja sadarbības iespējas vairākos aktuālos jautājumos.

RĪGA, 27. janvārisSputnik. Krievijas un ASV prezidenti Vladimirs Putins un Džo Baidens tālruņa sarunā vienojušies pagarināt līgumu par stratēģisko uzbrukuma ieroču samazināšanu, vēsta RIA Novosti, atsaucoties uz Kremļa preses dienestu.

Otrdien, 26. janvārī notika Krievijas valsts vadītāja Vladimira Putina un Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena pirmā telefona saruna

"Notika Krievijas Federācijas prezidenta Vladimira Putina telefona saruna ar Amerikas Savienoto Valstu prezidentu Džozefu Baidenu," teikts preses dienesta paziņojumā.

"Izskatītas sadarbības iespējas cīņā ar tik aktuālu problēmu, kā koronavīrusa pandēmija, kā arī citās jomās ieskaitot tirdzniecības un ekonomikas nozari," vēstīja preses dienests.

"Apspriesti aktuāli jautājumi divpusējā un starptautiskajā dienas kārtībā," teikts ziņojumā.

"Prezidenti pauda gandarījumu par šodien (26. janvārī) veikto diplomātisko notu apmaiņu par vienošanos jautājumā par Līguma par stratēģiskajiem uzbrukuma ieročiem pagarināšanu. Tuvākajās dienas puses noslēgs visas nepieciešamās procedūras, kas nodrošina šī svarīgā starptautiski tiesiskā mehānisma raķešu un kodolieroču arsenālu savstarpējas ierobežošanas funkcionēšanai," norādīja Kremlis.  

Tāpat Putins sarunā apsveica Baidenu ar darbības sākumu prezidenta postenī un konstatēja: Krievijas un ASV attiecību normalizācija atbilstu abu valstu un visas starptautiskās sabiedrības interesēm.

Abu valstu vadītāju tālruņa sarunu iniciēja ASV.

"Viņš (Džo Baidens – red.) šodien pēcpusdienā piezvanīja prezidentam Putinam ar nodomu apspriest mūsu vēlmi pagarināt NEW START uz pieciem gadiem, kā arī apstiprināt mūsu stingro atbalstu Ukrainas suverenitātei Krievijas agresijas apstākļos, kā arī apspriest jautājumus, kas rada satraukumu, ieskaitot SolarWinds uzlaušanu, ziņas par Krievijas pilsoņiem, kuri piedāvā prēmijas par ASV kareivjiem Afganistānā, iejaukšanos 2020. gada vēlēšanās, Alekseja Navaļnija saindēšanu un Krievijas drošības spēku apiešanos ar miermīlīgajiem protestu dalībniekiem" preses brīfingā klāstīja ASV prezidenta preses sekretāre Džena Psaki.

Jāpiebilst, ka Krievija jau vairākkārt noraidījusi ASV apsūdzības par visiem iepriekš minētajiem punktiem.

0
Tagi:
Vladimirs Putins, Džo Baidens, NEW START līgums, Krievija, ASV
Pēc temata
Nesankcionēta akcija Maskavā: policija apmētāta ar pudelēm un sniega pikām
Mest pie malas nicinājumu. Trampa bijusī padomniece devusi padomu Baidenam
Krievijas ĀM atbildēja uz apsūdzībām par kiberuzbrukumu ASV
Baidens atvedis ASV atpakaļ PVO. Ko vēl nolēmis jaunais prezidents?