Žurnālists Jurijs Aleksejevs tiesas sēdes laikā, foto no arhīva

Jurijs Aleksejevs: "Atšķirībā no ASV, krievu "ņegri" Latvijā patiešām ir beztiesiski"

219
(atjaunots 16:04 16.07.2020)
Latviešu politiskā mentalitāte ir iekārtota tā: ja atrodi kaut ko "labu", nozodz, pārdod, par dabūto naudiņu uzbūvē sev ērtu mājiņu laukos. Ar vistiņām, ar kādu puscūci, bet bērnus un mazbērnus, kad paaugsies, aizsūti uz Lielbritāniju mācīties.

Pret pazīstamo krievu publicistu no Rīgas ierosinātas vairākas krimināllietas, lai arī visa Aleksejeva "pretvalstiskā darbība" saistīta ar viņa darbu portālā IMHOclub.lv, kurā dažādi cilvēki korekti diskutēja par Latvijas un citu valstu pagātni, tagadni un nākotni. Nekā krimināla, nekādu ekstrēmistisku aicinājumu.

Tomēr ierēdņus tracināja arī Aleksejeva talants – viņam nekad nevajadzēja līst pēc sakāmā azotē, un viņš bieži publicēja savā lapā Facebook indīgus un patiesus rakstus par situāciju valstī. Galu galā arī viņu ir ķērusi atriebe. Jurija Aleksejeva intervija publicēta portālā Stoletie.ru.

- Kādas, pēc jūsu domām, ir pret jums ierosināto krimināllietu perspektīvas?

- Nu, laikam jau jāsāk ar īsu izziņu. Latvijas Valsts drošības dienests (VDD) pret mani ierosinājis divas krimināllietas saskaņā ar sešiem pantiem. No tiem briesmīgākais paredz sodu par darbībām, kas kaitē Latvijas Republikai, veiktām grupā pēc iepriekšējas vienošanās. Par to man spīd no pieciem līdz piecpadsmit gadiem cietumā. Jā, es nejokoju. Līdz PIECPADSMIT. Tā viņi domā sodīt mani par to, ka pirms deviņiem gadiem laidu klajā internetā diskusiju laukumu "IMHOclub". Sak, resurss nodarījis Latvijas valstij tik šausmīgu ļaunumu, ka par to pienākas teju vai augstākais soda mērs. Starp citu, paradokss: mans IMHOclub nav slēgts, nav aizliegts, tas vēl joprojām pastāv tīmeklī un strādā. Tas ir, pašai vietnei nav nekādu nozieguma pazīmju, toties par tā ORGANIZĒŠANU man pienākas tāds sods.

- Tas taču ir kaut kāds sirreālisms, īstākais Kafka... Cik ilgi, jūsuprāt, var vilkties šo lietu izskatīšana?

- Atbildēšu uz jautājumu pēc būtības: pret mani ierosinātajām krimināllietām nav nekādas perspektīvas. Otrā lieta tiek izmeklēta jau gandrīz DIVUS GADUS. Viņi velk garumā izmeklēšanu, kā mācēdami. Pirmā lieta, ko pret mani ierosināja pirms trim gadiem, jau tālajā 2017. gadā, nodota tiesā. Tur ir tādas glupības, ka tiesnese velk garumā izskatīšanu, kā var. Iedomājieties: pirmā tiesas sēde pirmajā lietā bija 2020. gada februārī, otrā – maijā, nākamā būs septembrī. Skaitām: trīs tiesas sēdes gadā... Lai novestu līdz spriedumam, būs vajadzīgas vismaz 15-20 tādas sēdes... Tātad spriedumu tajā es sagaidīšu ne ātrāk kā pēc pieciem gadiem. Baidos pat minēt par otro lietu, kas vēl tiek šausmīgi "izmeklēta". Šķiet, spriedumu tajā uzklausīs mani mazmazbērni...

- Krievijas liberālās aprindas vienmēr ir gatavas celt traci (jeb, kā tagad modīgi teikt, - haipu) par kaut kādu kārtējo "asiņainā režīma" upuri, kas nomocīts "par patiesību" (Golunovs un tā tālāk). Nevar būt, ka viņi neko nezinātu par jums – Rīgā ir emigrantu vietnes "Medūza" redakcija. Vai kāds no "godājamajiem" ir izteicies jūsu atbalstam?

- Ziniet, ir tāda veca anekdote: Santa Klauss lido ar saviem briežiem pāri Āfrikai. Apakšā izbadējušies melni bērneļi stiepj viņam pretī izkāmējušas rociņas: Santa, dod mums kādu dāvaniņu... Bet Santa no augšas: "Nē-ē-e! Manas dāvanas domātas tiem bērniem, kuri KĀRTĪGI ĒD! Dažus "Medūzas" žurnālistus pazīstu personīgi. Viņu ofiss ir piecpadsmit minūšu gājiena attālumā no manas mājas. Protams, viņi zina, kā Latvijas varasiestādes mani spiež pie sienas. Taču viņu "tiesību aizsardzība" ir domāta tiem žurnālistiem, kuri "kārtīgi ēd". Cilvēks no "Medūzas" konkrēti par mani teica, ka "ar Latvijas tēmām viņi nestrādājot". Tā lūk! Mani ignorē ne tikai "Medūza". Kad Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētājam pavaicāja, sak, varbūt kaut kā atbalstīsim Aleksejevu, viņš atbildēja: pagaidīsim tiesas spriedumu. Kā tad, "atbalstīja", jā. Paldies.

- Kas tagad notiek Latvijas politikā, iekšējā un ārējā? Kādas aktuālas tendences redzamas?

- Latvijas politikā notiek tieši tas pats, kas noticis visus pēdējos 30 gadus. Šīs valsts nākotne nevienu pie varas stūres esošo jau sen vairs neinteresē. Un nekad nav interesējusi. Viņi nākuši pie varas nevis ar mērķi celt "valsts nākotni", bet gan parūpēties paši par savējo. Latviešu politiskā mentalitāte ir iekārtota tā: ja atrodi kaut ko "labu", nozodz, pārdod, par dabūto naudiņu uzbūvē sev ērtu mājiņu laukos. Ar vistiņām, ar kādu puscūci, bet bērnus un mazbērnus, kad paaugsies, aizsūti uz Lielbritāniju mācīties. Kad izmācīsies, iekārto ierēdņu vietās Latvijā. Plašākā mērogā viņi nedomā.

- Visas pasaules uzmanība pievērsta ASV, viņu priekšvēlēšanu batālijām. Kam "jūt līdzi" Latvijas valdība amerikāņu demokrātu un republikāņu kaujā, un kāpēc tā?

- Jocīgs jautājums. Iedomājieties: kafejnīcā Amerikā sēž līdzjutēji un skatās, teiksim, beisbolu. Oficiants iznēsā popkornu un alu. Oficiantam nav ne jausmas par spēles noteikumiem, viņš ar grūtībām atšķir komandas, kas ar ko spēlē... Viņš pat nedrīkst iejaukties "līdzjutēju" sarunā, citādi vēl dabūs ar krūzi pa pieri. Viņam tikai laikus jāatnes alus. Pēc tam – jāsaņem dzeramnauda no līdzjutējiem, kuru komanda vinnējusi... Tāds oficiants ir Latvija. Viņai nav jājūt līdzi!

- Vai, pēc jūsu domām, Latvijas krieviem nāktu par labu, ja viņi skaļi paustu solidaritāti amerikāņu melnajiem? Sak, gan jūs, gan mēs esam nacionālās apspiešanas upuri, mēs arī ciešam no diskriminācijas.

- Nē. Atšķirībā no nēģeriem Amerikā, krievu "ņegru" tiesības Latvijā PATIEŠĀM ir ierobežotas jau trīsdesmit gadus. Jā, viņiem nav pat savas valsts pilsonības. Mēs nesēžam uz vietējo nodokļu maksātāju kakla kā nēģeri Amerikā. Mēs neaplaupām vietējos veikalos. Netirgojam narkotikas. Mēs smagi strādājam un dzīvojam, maksājot nodokļus, uz kuru rēķina pastāv latviešu birokrātija. Paralēle nav pareiza.

- Kāpēc krieviem Latvijā nav spēcīgu partiju, kas aizstāvētu viņu intereses? Varbūt "Saskaņa", atbrīvojusies no Nila Ušakova, vēl spētu par tādu tapt?

- "Saskaņa" nemaz nav "atbrīvojusies" no Ušakova. Viņš pats aizbēga eirodeputātos, bīdamies no kriminālvajāšanas par korupcijas shēmām. Tur nepārprotami bija sazvērestība ar latviešu naciķiem: sak, es ātri, ātri eju prom no Rīgas mēra posteņa, atdodu to tam, ko jūs iecelsiet, bet jūs par to mani neaiztiksiet. Par to viņu arī palaida vaļā. Krieviem Latvijā nav spēcīgu partiju vienkārši tāpēc, ka krievi Latvijā jau sen ir sulīgi nospļāvušies par Latviju. Starp citu, tāpat kā latvieši. Jau 2000. gadu sākumā visiem kļuva skaidrs, ka šai valstij nākotnes nav. Un ir absolūti bezcerīgi mēģināt te kaut ko bīdīt. Latvija nevienam nav vajadzīga. Ne Amerikai (viņa par to jau gadus divdesmit ir aizmirsusi), ne Eiropas Savienībām (kam tā ir gluži kā čemodāns bez roktura), ne Krievijai (kura to pastāvīgi jauc ar Lietuvu, un drīz jauks ar Lībiju), ne pašu iedzīvotājiem (kuri jau pa pusei ir izklīduši un turpina bēgt prom).

- Ja ņemt visus pagājušo gadu Latvijas prezidentus, kurš no tiem bija pats labākais (variants – pats nekaitīgākais)? Ko domājat par tagadējo prezidentu Egilu Levitu?

- Sākšu ar to, ka, atšķirībā no Krievijas, Latvijas prezidents ir tīri reprezentatīva figūra, tātad pati par sevi – "nekaitīga". Latvijas prezidents ir kā žurnāla "Playboy" vāks. Kaut kas tāds, kas piesaista skatienu, ceļ žurnāla pārdošanu kioskos. Taču mēs saprotam, ka "Playboy" sejas (un krūtis) – tas vēl nav REDAKTORS. Un žurnāla saturs no vāka nav atkarīgs. Tāpēc Latvijas prezidentus varu vērtēt tikai kā "bildes uz vāka" – kā ilggadējs dažādu avīžu un žurnālu redaktors, kas ilgus gadus pats tiem zīmējis vākus. Manuprāt, "vāks-Levits" ir nožēlojamākais un neveiksmīgākais starp visiem Latvijas "vākiem". Pat emigrantu vecmāmiņa no Kanādas Vaira Vīķe-Freiberga savulaik bija interesantāka. Viņa vismaz bija harizmātiska, lai arī aprobežota. Bet prezidentam Levitam ir viena vienīga priekšrocība – viņš ir ebrejs. Latvijā tas ir neparasti...

- Augustā Rīgā notiks ārkārtas vēlēšanas. Vai dosiet prognozi – kas tur, jūsuprāt, uzvarēs? Vai situācija pilsētā stabilizēsies?

- Situācija Rīgā jau sen ir stabila. Tik stabila, cik vien stabila var būt situācija kapos. Un deputātu pēcpušu nomaiņa uz krēsliem pilsētas domē neko nemainīs. Pa drusciņai zaga iepriekšējie, pa drusciņai zags nākamie. Daudz zagt neizdosies, jo Rīga ir nabaga. Un tam jau sen nav nozīmes, kas tur uzvarēs. Godīgi sakot, es jau vairs pat nesekoju līdzi tām nanajiešu (latviešu) zēnu cīņām. Varu garantēt tikai vienu: pseidokrieviskā partija "Saskaņa" jau vairs nevadīs pilsētas saimniecību. Tas ir garām.

- Savulaik jūs rakstījāt par "bēgļiem no režīma", no Krievijas, kuri Latvijā saņēmuši uzturēšanās atļaujas un tagad aplej dzimteni ar samazgām. Vai pēc dažiem Baltijā nodzīvotiem gadiem un saskarsmes ar tās realitāti šie cilvēki nemaina savu viedokli?

- O! Tas ir jocīgi. Tagad Baltijā ir liels skaits bēgļu no "Putina asiņainā režīma". Smiekli nāk: pirmos mēnešus pēc "bēgšanas" viņi klīst pa visādiem vietējiem medijiem, aplej ar samazgām "nolādēto Rašku" un peldas slavas staros. Pēc tam viņi pieklust. Sāk apjēgt, kāda ir starpība starp tūrismu un emigrāciju. Sāk apjēgt, ka Baltijas tautiņas ir dziļi ksenofobas un sevī ieslēgtas. Jā, tūristu zonā restorānā tevi apkalpos krieviski un uzsmaidīs (tikai naudu maksā), bet ikdienā tu viņiem neesi vajadzīgs. Turklāt vietējie krievi aborigēnu valodu prot, bet viņi – ne. Tā nu tie "jaunemigranti" sāk plunčāties, kā s...s āliņģī. Vietējie krievi viņus nepieņem (mēs esam pārliecināti "sovoki" un "vatņiki), bet aborigēni vispār neredz nekādu starpību starp krieviem. Vienalga, vai tu dzīvo Baltijā piektajā paaudzē, vai esi atbraucis pirms gada, viņiem ir viens spriedums: čemodāns-stacija-Krievija! Nu, bet ja tu vēl nesaproti šejienes mēli, tad tev vispār ir beigas.

Sergejs Dubovskis kopā ar dēlu
© Photo Из личного архива Сергея Дубовского

Taču ir tāds "emigranta sindroms". Cilvēks pieņēmis krasu lēmumu: pamest Dzimteni, lai meklētu "brīvību". Atbrauc, gaidīdams "demokrātijas atplestās rokas", bet viņu – kā velk ģīmi pret galdu. Vienu, otru, trešo reizi... Viņš saprot, ka pieļāvis kolosālu kļūdu, ka VIŅŠ TE NAV VAJADZĪGS! Bet atgriezties ir kauns – prombraucot pārāk daudz ir sarunāts... Un emigrants sāk domāt, kā savu kļūdu attaisnot? Kā to izdarīt? Iespēja ir tikai viena: pārliecināt SEVI par to, ka Dzimtenē viņam klājās simtkārt sliktāk. Lūk, no kurienes nāk samazgas un "nolādētā Raška". Bet naktīs viņi raud spilvenā, atceroties "krievu bērzus".

- Sociālajos tīklos aizvien biežāk vīd jauni cilvēki, dzimuši Latvijā, ar krievu vārdiem un uzvārdiem, kuri par Krieviju atsaucas ar dziļām nievām, pat naidu...

- Varu teikt: pirms sešiem gadiem krievu informācijas telpā Baltijā nekā tāda nebija. Vilnis nāca pēc Eiromaidana Ukrainā. Tie ir "boti". Apmaksāti "Krievijas nīdēji". Rietumu fondi iegāzuši miljoniem krievu Internetā, lai pārformatētu krievu sabiedrisko viedokli. Latvijā arī radusies sava "botoferma" un ne viena vien. Iepriecina, ka viņu darbības rezultāts ir mazāks par nulli.

- Kāpēc Latvijā un visā Baltijā viens pēc otra veras ciet krievvalodīgie mediji? Vai tā ir varasiestāžu ļaunā griba vai "tirdziņš tā izšķīris"?

- Tas ir turpinājums atbildei uz iepriekšējo jautājumu. Jā, miljoniem ir iegāzti "Krievijas nīdēju" botofermās. Tagad ir skaidrs, ka tie miljoni NEDARBOJAS. Krievu smadzenes nav formatējamas, kaut tu viņiem ar televizoru pa galvu gāz. Tāpēc viņi nolēmuši iet no otras puses – piebeigt godīgos krievvalodīgos medijus. To paveikt ir vienkārši – godīgiem krievu medijiem miljonu nav. Bet mēs, godīgie krievu žurnālisti, publicisti, blogeri, esam aizgājuši internetā. Internetu te vēl nav aizlieguši, lai arī VIŅIEM to dikti gribētos.

219
Tagi:
nepilsoņi, rusofobija, Latvija
Režisors, kinokoncerna Mosfiļm vadītājs Karens Šahnazarovs

Karens Šahnazarovs: nacisms varēja izvērsties no Atlantijas līdz Urāliem

81
(atjaunots 14:30 01.04.2021)
Režisors, kinokoncerna "Mosfiļm" vadītājs Karens Šahnazarovs pastāstīja par Nirnbergas procesu, cilvēka atbildību par pastrādāto ļaunumu un scenāriju, pēc kura dzīvotu pasaule, ja būtu uzvarējis Tramps.

RĪGA, 01. aprīlis — Sputnik. Režisors, kinokoncerna "Mosfiļm" vadītājs Karens Šahnazarovs intervijā projekta "Nirnberga. Miera sākums" vadītājai Natālijai Osipovai atklāja savas domas par Nirnbergas procesu, cilvēka atbildību par pastrādāto ļaunumu un scenāriju, pēc kura dzīvotu pasaule, ja būtu uzvarējis Tramps. Intervija publicēta portālā RIA Novosti.

- Karen Georgijevičs, mēs esam nodzīvojuši 75 gadus bez kara un nonākuši līdz brīdim, kad mieru pūlas graut no visām pusēm. Atmosfēra un izteikumi mūsdienu medijos atgādina presi XX gadsimta 30. gados. Toreiz pakāpeniski, soli pa solim, situācija nokaitējās, līdz sākās katastrofa – Otrais pasaules karš. Šausmīgi negribas par to runāt, tomēr arī tagad jūtams satraukums, apziņa, cik viss ir trausls, nestabils, viegli sagraujams. Vai iespējams saglabāt status quo, kas lielā mērā radīts, pateicoties Otrā pasaules kara un Nirnbergas iznākumam?

- Man šķiet, tā, kā ir tagad, ir bijis vienmēr. Mana paaudze auga pēckara Padomju Savienībā. Miera ilūzijā. Taču tagad man šķiet, tā sajūta bija nepatiesa. To radīja vakuums, ko pildīja noteikts informatīvais saturs.

Pēc PSRS sabrukuma iestājās periods, kad šķita: beidzot pasaule ir stabilizējusies. Toreiz pilnībā dominēja viena globāla impērija – Savienotās Valstis. Tādā gadījumā tā vairāk vai mazāk (manuprāt, slikti), tomēr nosaka kārtību. No 1991. gada tā noturējās apmēram gadus divdesmit, tad sāka brukt kopā.

Globālā impērija vairs nespēja kontrolēt pasauli. Sāka augt plašumā citi spēki: Ķīna, Krievija pēkšņi sāka atjaunot savu ietekmi. Parādījās savstarpējas pretenzijas, konflikti. No politikas viedokļa – parasts stāvoklis.

— Bet kāpēc tad, jūsuprāt, pasaule pārkāpusi normalitātes robežu?

— Laiku pa laikam pasaule izkāpj no krastiem. Kopš 1945. gada ir izdevies visai ilgi, neparasti ilgi saglabāt status quo. Pastāvīgi iedegas lokālie konflikti, tomēr nav tādu globālu sadursmju, kāds bija Otrais pasaules karš. Starp citu, esmu vienisprātis ar tiem, kuri uzskata: Pirmais un Otrais – tas patiesībā bija viens karš.

— Kāds bija kara galvenais iemesls – valstu pretrunas, ekonomiskais vai politiskais faktors? Vai runa ir par cilvēkiem: sakrājās agresija, un viss uzgāja gaisā?

— Nekad neesmu slēpis, ka lielā mērā vēl joprojām esmu marksists. Ne viss Marksa un Ļeņina rakstītais ir pareizs, tomēr šo un to viņi pamanīja precīzi. Imperiālisms – kapitālisma augstākā stadija, visas Ļeņina formulas – tas viss skaidro notikušo. Starp citu, Engelss visai precīzi prognozēja, ka būs pasaules karš un tas noslēgsies ar daudzu impēriju krišanu. Līdz ar Marku un Engelsu es uzskatu, ka vienmēr ir objektīvi iemesli, kas bīda uz priekšu vēsturi. Tomēr ārpus loģikas rāmjiem paliek tas, ko es saucu par Dieva faktoru. Tas mūsu prātam nav aptverams.

— Šķiet, Otrajā pasaules karā Dieva faktors patiešām darbojās. Tas jūtams no hronikas, vēstulēm, dokumentiem. Cilvēki mira, bet ticēja, reliģiski ticēja uzvarai. Padomju Savienība, objektīvi vājāka ekonomiski un militāri, pārvarēja tādu spēku. Vai, jūsuprāt, Dieva faktors?

— Protams. Manuprāt, tur jau tas ir. Es domāju tā: Hitlers (starp citu, tā vērtēja Molotovs) bija ļoti gudrs un tālredzīgs politiķis. Viņš visu aprēķināja diezgan precīzi. Patiesībā spēkam, kas uzbruka Padomju Savienībai, vajadzēja uzvarēt.

Uzvaras karogs virs Reihstāga, foto no arhīva
© Sputnik / Vladimir Grebnev

Mēs vēl joprojām nepietiekami vērtējam tā trieciena mērogu. Pēc tradīcijas mēs runājam par Vāciju, taču runa bija gandrīz par visu kontinentālo Eiropu. Tas bija spēks, kas vairākkārt pārsniedza Padomju Savienību no cilvēku un ekonomisko resursu viedokļa.

20 gadus pirms Lielā Tēvijas kara PSRS noslēdza Pilsoņu karu un bija ļoti novājināta. Izlūkdienesti – gan briti, gan amerikāņi – 1941. gadā uzskatīja, ka PSRS noturēsies trīs nedēļas, lielākais – pusotru mēnesi. Visiem šķita, ka Hitlers ļoti īsā laikā uzvarēs karā. Tomēr Padomju Savienība pamanījās noturēties un uzvarēt. Protams, tur ir kaut kāda providence. Kaut kas, kas teorijā neiekļaujas.

— Šajā brīdī varam pieminēt blogeru iemīļoto tēmu "dzertu bavāru alu". Kas būtu bijis, ja mēs būtu cietuši sakāvi?

— Tas principiāli būtu mainījis pasauli. Nacisms uz ļoti ilgu laiku būtu nācis pie varas no Atlantijas līdz Urāliem. Tādos apstākļos Anglija un Amerika nevarētu sarīkot nekādu desanta operāciju. Kad stāsta par Padomju Savienības lomu, pat atzinīgi, to nekad nenovērtē pilnībā.

Vajag tikai iedomāties, ka vācieši būtu ieņēmuši Maskavu, sakāvuši Sarkano armiju un aizgājuši līdz Urāliem. Tādi bija viņu plāni, viņi nedomāja iet tālāk, uz Sibīriju. Taču arī ar to būtu pietiekami.

Hitlera varā būtu nonākusi gigantiska teritorija, un nekāds spēks vairs nevarētu viņus sagraut. Tāda vienkārši nebija.

— Šajā koordināšu sistēmā – providences, mistikas jomā – Nirnbergas process līdzinās Taisnajai tiesai. Pasaulei izdevās pārspēt, aizbīdīt malā šausmīgus draudus. Varbūt runa ir par tiesu – pateicoties tai, cilvēce atturas no globālā kara?

— Jā, pirmo reizi vēsturē notika tāds process. Ļaunums bija ne tikai uzvarēts, tas bija personificēts, apzīmēts un nosodīts. Tātad Antikristu nosauca par Antikristu.

— Un tiesa atdalīja labo no ļaunā, radīja mieru.

— Tieši tā.

— PSRS uzvara pastāvīgi tiek apstrīdēta, Staļinu pielīdzina Hitleram. Ne tikai izteikumiem vien – par to pieņemta Eiropas Padomes rezolūcija. Tas nemaz neatbilst  Nirnbergas garam, apgāž starptautiskās tiesas spriedumus.

— Protams. Ja tu pierādīsi, ka Hitlers un Staļins, nacistiskā Vācija un Padomju Savienība ir viens un tas pats, Padomju Savienībai un, tātad – arī Krievijai nav nekādu morālu priekšrocību. Jūs esat tādi paši, un runa ar jums ir tāda pati. Tā nav nekāda nejaušība.

— Kā jums šķiet, vai psiholoģiskie tipi, kas būvē terora valsti, ir universāli, tiem nav sakara ar savu laikmentu? Viņi varēja vadīt gan austrumu despotiju, gan Trešo reihu. Vai arī nacisms tomēr bija izņēmums no cilvēciskajiem noteikumiem, no visas vēstures gaitas? Kas viņi tādi bija – tie, kas radīja tamlīdzīgu pārliecību un pievienojās tai?

— Grūts jautājums. Viennozīmīgi – nacistu ideoloģija bija spēcīga. Neesmu vēsturnieks, taču tas mani interesēja. Viņi bija pārliecināti par sevi, Nirnbergas procesā daudzi izturējās ļoti pašpārliecināti. Piemēram, Jodls, Keitels, Gērings, - viņi pastāvēja uz sava līdz galam. Sistēma radīja sev uzticīgus cilvēkus, gatavus mirt. Ne velti viņi tik spēcīgi pretojās karā.

Mans nelaiķa tēvs komandēja bateriju Pillau (tagadējā Baltijska – red.), netālu no Kēnigsbergas (tagadējā Kaļiņingrada – red.). Tur bija citadele, kur turējās esesieši. Ziniet, tēvs stāstīja, ka viņi nepadevās arī tad, kad karš jau bija galā. Cīņas turpinājās 10. maijā. Lai nezaudētu savus kareivjus, mūsējie vienkārši izdedzināja ienaidnieku ar liesmu metējiem. Bet viņi tik un tā nepadevās.

KF Izmeklēšanas komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Bastrikins
© Sputnik / Михаил Воскресенский

No visas Eiropas gāja dienēt vērmahtā. Pat tie, kas nebija karadienestam derīgi. Un cīnījās līdz pēdējam. Cilvēki ar ideju ir bīstamāki nekā ļaudis bez idejas. Un viņi vienmēr ir stiprāki. Mēs neesam līdz galam izpētījuši jautājumu, cik lielā mērā nacisms pārņēma Eiropu.

Tāpēc tas ir tik bīstams: nav noteikti jābūt vācietim, lai būtu nacists. Katrā laikā cilvēks stājās viņu rindās un cīnījās līdz pēdējam, pat ciešot sakāvi. Tā ir briesmīga tēma, ko, acīmredzot, Rietumos negrib nopietni atsaukt atmiņā un pētīt.

81
Tagi:
PSRS, Uzvaras diena, Lielais Tēvijas karš, nacisms, Nirnbergas tribunāls, Krievija
Pēc temata
KF Izmeklēšanas komitejas vadītājs: Rietumi cenšas grozīt Nirnbergas tribunāla rezultātus
Vēsturnieks pastāstīja, ko Hitlers gribēja piedāvāt Anglijai pirms kara ar PSRS
Dzīvo nesodīti: eksperts par to, kas gaida "nepiebeigtos vectētiņus" no latviešu leģiona
Vērmahta zvērības okupācijas laikā: tūkstošiem izvarotu sieviešu
Politiķis: Latvijā ir pārliecināti, ka nacistus tiesāja tikai par to, ka viņi zaudēja karu
Putins: vietējie līdzskrējēji Eiropā savā nežēlībā pārspēja nacistu saimniekus
Krimas Republikas vadītājs Sergejs Aksjonovs, foto no arhīva

Krima uz ceļiem nemetīsies

152
(atjaunots 12:18 19.03.2021)
Krima un Sevastopole svin atkalapvienošanās ar Krieviju 7. gadadienu. Krimas Republikas vadītājs Sergejs Aksjonovs pastāstīja, kā reģionam klājas, kā turpinās dzīve.

Intervijā politiķis skāra tādus jautājumus, kā nesankcionētas akcijas pussalas teritorijā, opozīcijas darbs Krievijā, labu kaimiņattiecību perspektīvas ar Ukrainu un daudzus citus jautājumus. Ar politiķi sarunājās Maksims Groznovs.

— Sergej Valerjevič, nesenās Krievijas sabiedriskās domas pētījumu centra aptaujas rezultāti liecina, ka 81% Krievijas iedzīvotāju atzinīgi vērtē Krimas atgriešanos Krievijas sastāvā, 40% uzskata to par attaisnotu no vēsturiskā taisnīguma viedokļa. Kā jūs vērtējat šādus rezultātus?

— Vēsturiskais taisnīgums – tāpēc atbalsts ir liels. Krima vienmēr ir bijusi Krievijas zeme. 1954. gadā (PSKP CK pirmais sekretārs – red.) Hruščovs pieņēma lēmumu (nodot Krimu Ukrainas PSR sastāvā – red.) vienas valsts ietvaros, tāpēc cilvēki nekādu lielo starpību nejuta. Bija rublis, varēja bez ārzemju pasēm braukt uz kuru katru republiku, nebija nekādu problēmu, tāpēc arī attieksme bija tāda. Pie tam pēc kara cilvēkiem bija citas rūpes. Ja kāds būtu varējis paredzēt, kas notiks, domāju, iedzīvotāji jau toreiz būtu iebilduši.

Bet 2014. gadā tas bija vēsturisks lēmums, ko prezidents pieņēma, balstoties uz krimiešu gribas izpausmes. Viņš redzēja, ka lielākā daļa cilvēku ir "par", un lēmums par atkalapvienošanos balstījās uz pilsoņu aizsardzības apsvērumiem.

— Krimieši atceras jūsu pazīstamo uzstāšanos Ukrainas televīzijā pa videosakariem 2014. gada 7. martā. Toreiz Ukrainas eksprezidents Leonīds Kravčuks uzdeva jums jautājumu par organizējamā referenduma likumību. Jūs atbildējāt, ka uzskatāt to par iespējamu, jo tā neesot jūsu personiskā vēlme, bet gan Krimas parlamenta lēmums. Kā jūs tagad komentēsiet teikto?

— Pareizi vien ir, tas ir likumdevējs. Likumdevējs, kas aizstāv pilsoņu intereses, var nākt klajā ar tādām iniciatīvām. Juridiski viss bija paveikts pareizi. To es paziņoju Kravčuka kungam. Kad viņš man pavaicāja, vai es uzņemos atbildību, teicu: "Jā, uzņemos." Es skaidri sapratu, ka mēs visu darām pareizi.

— Vai saskatāt attiecību normalizācijas perspektīvas ar Ukrainu, ņemot vērā prezidenta Vladimira Zeļenska paziņojumus par "izrauto sirdi" un plāniem organizēt "Krimas platformas" samitu?

— Visas tās platformas ir absolūta fikcija, vienkārši par tām runā frīki. Viņi zina, ka tas ir nepiepildāms sapnis, tomēr viņiem vajag demonstrēt kaut kādus darbus dzīves līmeņa lejupslīdes un tarifu pieauguma fonā. Manuprāt, ar tagadējo valdību (Kijevā – red.) noteikti nav vērts gaidīt atkusni attiecībās. Ceru, ka ukraiņi tomēr pieņems citu lēmumu, ievēlēs citus vadītājus, kuri, iespējams, pieņems taisnīgu lēmumu. Veselajam saprātam ir jāgūst pārsvars. Ar pašreizējiem politiķiem Ukrainas Augstākajā radā, manuprāt, situācijas mīkstināšana, labu kaimiņattiecību veidošana ir nereāla.

— Vai iespējamas militāras provokācijas no Ukrainas valdības puses mēģinājumos izraisīt nopietnu konfliktu un savilkt šeit, pie Krimas, Melnās jūras reģiona NATO valstis?

— Amerikāņiem konflikts ir izdevīgs, tikai viņi tajos nekad nepiedalās. Neviens šodien nespēj skaidrot attiecības ar Krieviju militārā dimensijā. Esmu pārliecināts, ka mums nekas nedraud. Spēku Krievijai ir pietiekami, ja arī kāds kaut ko plānotu.

Pareizi teica Vladimirs Vladimirovičs (Putins – red.): tāda pasaule, kurā nav Krievijas, nevienam nav interesanta, un tādas nebūs. Nedomāju, ka kādam pietiks prāta vai drosmes to darīt. Amerikāņi mudinās Ukrainu, uzskatu, ka viņi bīdīs uz priekšu Ukrainas valdību.

No aizsardzības viedokļa Krima ir nepieejama, tāpat kā visa Krievija. Nevienam nebūs nekādu perspektīvu, bet militārā plānā mēs varam atvairīt jebkādu NATO valstu utt. uzbrukumus. No šīs puses krimiešiem un visiem Krievijas iedzīvotājiem nekas nedraud.

Jā, lokāli, pie robežas būs provokācijas, arī Donbasā, Luganska tautas republikā. Pie mums var nogādāt dažādas diversiju grupas ar konkrētiem uzdevumiem. Tas turpināsies, mēģinās tādējādi destabilizēt situāciju.

— Janvārī un februārī cilvēki dažās pilsētās izgāja ar varasiestādēm nesaskaņotās akcijās, vairāki cilvēki sapulcējās arī Simferopoles centrālajā laukumā. Kā jums šķiet, kāpēc viņi piedalījās akcijās?

— Nesistemātiska opozīcija šūpo situāciju, kad pasliktinās sociāli ekonomiskā situācija, samazinās pilsoņu ienākumi. Tad daži darboņi sāk parazitēt uz šīs problēmas. Šodien, ņemot vērā Covid-19, pilsoņu ienākumi patiešām ir kritušies, biznesam klājas grūtāk. Tomēr, manuprāt, prezidenta apstiprinātie pasākumi ir efektīvi, situācija parādīja, ka tie bijuši pareizi.

Manuprāt, visiem šiem protestiem skaidri saskatāma organizācija no rietumvalstu puses. Tas žuļiks Navaļnijs ar kriminālo pagātni ieradās Krievijā amerikāņu specdienestu uzdevumā. Viņi saprata, ka Krievijas likumsargi viņu aizturēs. Viņiem bija vajadzīgs upuris, uz kura rēķina parazitēs visi tie puiši, kam nav nekā kopēja ar mūsu valsts interešu aizsardzību. Faktiski tie ir rietumvalstu specdienestu aģenti, mana attieksme pret viņiem ir atbilstoša.

— Vai Krimā ir izredzes "sašūpot" situāciju?

— Krimā ir daži pilsoņi, kuri sākotnēji nebija apmierināti ar atkalapvienošanos ar Krieviju. Viņu skaits ir ļoti mazs, apmēram 3%. Jūs atceraties, ka Ksenija Sobčaka balotējās Krievijas prezidenta vēlēšanās 2018. gadā ar programmu atdot Krimu Ukrainai. Toreiz pat viņu te nobalsoja 17 tūkstoši cilvēku. Tāds ir protestu potenciāls.

Ir cilvēki, kuri piesaista uzmanību ierēdņu neefektivitātei. Bieži vien pārmetumi ir pamatoti, es vienmēr atzīstu, kad esam kļūdījušies. Gadās, ka ierēdņus kritizē netaisnīgi.

Lielākā daļa vidējā posma speciālistu godīgi pilda savus pienākumus ar nelielu algu. Valsts dienesta prestižs mazinās, lielākajai daļai amatpersonu alga ir mazāka nekā republikā vidējā.

— Kas jūsuprāt ir svarīgs kadru atlasē?

— Rezultativitāte. Un godīgums, bez tā nekāda rezultāta nebūs. Es kolēģiem saku: ja gribi, lai būtu izdarīts labi, dari pats. Uzdevumu atsevišķām ministrijām un resoriem nav tik daudz, lai ministrs nevarētu iedziļināties situācijā konkrētā iecirknī, tas pats attiecas uz administrāciju vadītājiem. Visiem administrāciju vadītājiem ir izredzes, pirmos 3-4 mēnešus es dodu iespēju iejusties, bet pēc tam viņi atbild par visu reģiona teritorijā notiekošo.

— Vai fakts, ka patlaban Krima netiek atzīta starptautiskā līmenī, kaitē mērķu sasniegšanai?

— Iespējams runāt tikai par garām palaistām iespējām. Sankciju režīms traucē, taču mēs tik un tā ejam uz priekšu. Nodokļu sistēmas pamatu šodien veido budžeta investīcijas. Protams, gribētos, lai bizness attīstītos tālāk, tomēt tas pats budžetu investīciju apjoms palīdzēs mums virzīties uz priekšu. Situācija uzlabosies, par to es nešaubos. Es uzskatu, ka mēs attīstāmies efektīvi un pavisam noteikti ceļos krist nedomājam.

— Jūs esat viens no sociālajos tīklos aktīvākajiem reģionu vadītājiem. Vai jūs saskatāt risku Rietumu sociālo tīklu, piemēram, Facebook un Instagram lietošanā, ko kontrolē korporācijas un var ierobežot pazīstamu politiķu un citu cilvēku darbu? Vai uzskatāt par nepieciešamu atteikties no to lietošanas darbā?

— Mans personīgais viedoklis: tās politikas apstākļos, ko tagad īsteno Rietumu korporāciju kontrolētie sociālie tīkli, tie nes lielāku ļaunumu sabiedrībai nekā labumu. Faktiski sociālie tīkli tiek izmantoti kā ierocis, kā ģeopolitikas instruments – manipulācijām ar cilvēku apziņu un dezinformācijai, naida kurināšanai, cenzūrai un cīņai ar citādi domājošajiem. Uzskatāms piemērs – Krievijas mediju, arī TRK "Krim" bloķēšana ar izdomātiem ieganstiem vai vispār bez skaidrojuma.

Turklāt sociālie tīkli dod neierobežotu piekļuvi miljoniem skatītāju dažādiem provokatoriem, dažkārt – pat vienkārši psihiski slimiem cilvēkiem, kuri brīvi popularizē savus murgus.

Patiešām, tādā situācijā ir jāsper paši stingrākie soļi, līdz pat slēgšanai. Protams, vajag radīt pašmāju informācijas platformas. Šajā sfērā jābūt maksimālai importa aizvietošanai, tāpat kā aizsardzības rūpniecības kompleksā. Esmu pārliecināts, šis uzdevums tiks atrisināts.

No Krimas varas iestāžu viedokļa sociālie tīkli pārsvarā ir instruments atgriezeniskajiem sakariem ar sabiedrību. Tas ir instruments tiešai saziņai ar cilvēkiem, lai apzinātu esošās problēmas, lai operatīvi saņemtu informāciju. Savdabīgs lakmusa papīrītis, kas ļauj fiksēt sabiedrības atbildi uz noteiktiem iestāžu lēmumiem un darbībām.

152
Tagi:
Krievija, Krima
Korņilovs

Politologs par Kijevas kodolsapņiem: pērtiķis ar kodolgranātu nevienam nav vajadzīgs

0
(atjaunots 15:05 16.04.2021)
Rietumi darījuši visu iespējamo, lai atņemtu Ukrainai kodolvalsts statusu, un neviens nevēlas, lai parādītos pērtiķis ar kodolgranātu.

RĪGA, 16. aprīlis – Sputnik. Ukraina varēs garantēt savu drošību tikai gadījumā, ja "apbruņosies" un atjaunos savu kodollielvalsts statusu, paziņoja Ukrainas vēstnieks Vācijā Andrejs Meļņiks. Diplomāts uzskata, ka tā ir vienīgā alternatīva dalībai NATO, kas patlaban Kijevai nav pieejama.

Protams, Rietumiem vēl tikai trūkst jaunas kodolvalsts, ironiski atzīmēja politologs Vladimirs Korņilovs radio Sputnik ēterā.

"Meļņiks ir pārsteidzošs cilvēks. Viņš kļuvis slavens ar to, ka pēdējā laikā gan izvirzījis ultimātu Berlīnei, gan pieprasījis Vācijas prezidenta atvainošanos. Šķiet, viņš ir kaut ko sajaucis. Paskatījies, kā uzvedas "Lielā septītnieka" vēstnieki Ukrainā, ieraudzījis, ka viņi var itin vienkārši dot norādījumus Ukrainas valdībai, un nolēlmis, ka viņš var uzdevies tāpat Vācijā. Bārsta paziņojumus, ultimātus un prasības, it kā kaut ko lemtu viņšm nevis Kijevas vara un tie, kas to vada no citām vēstniecībām," paziņoja Korņilovs.

Politologs uzsvēra, ka Rietumos neviens nopietni neizskatīs tamlīdzīgas Ukrainas kodolvēlmes.

"Rietumi darījuši visu iespējamo, lai atņemtu Ukrainai kodolvalsts statusu, un neviens nevēlas, lai parādītos pērtiķis ar kodolgranātu," secināja Korņilovs.

Saskaņā ar Budapeštas memorandu no 1994. gada kodolarsenāls, ko Kijeva saņēma pēc PSRS sabrukuma, tika likvidēts. Ukraina pievienojās Līgumam par kodolieroču neizplatīšanu, pasaules kodollielvalstis garantēja tās drošību.

Обезьяна с атомной гранатой: Корнилов высмеял ядерные потуги Киева
0
Tagi:
kodolieroči, NATO
Pēc temata
Neticams dāsnums: Latvija nodevusi Ukrainai apvidus mašīnas no 40. gadiem
Piepūšamās laivas no ASV – Ukrainas Jūras spēku tagadne un nākotne
Ukrainas vadība sapņo ieņemt Krimu un atbrīvoties no krieviem
Apdomājieties! Krievija uzstājīgi iesaka NATO un Ukrainai neplānot karu