Viktors Ibragimovs

Izdzīvotāji. Kas viņi tādi ir un glābjas no epidēmijas

126
(atjaunots 10:46 20.04.2020)
Viņi prot uztaisīt virvi no plastmasas pudelēm, iegūt elektrību no kokiem, iekārto mežā slēptuves ar proviantu un gatavojas gaidāmajai katastrofai. Miera laikā par viņiem pasmaida, bet tagad, epidēmijas laikā, nav zināms, kas smiesies pēdējais.

Tīmeklī jau sen parādījušās izdzīvotāju grupas. Viņi nopietni gatavojas jebkādām ārkārtas situācijām: no sadursmes ar zagļiem līdz kodolkaram un pasaules galam. Mācās atrast ūdeni mežā, apspriež slēptuves ar provīziju, noskaidro, kā medīt ar loku, iekurt uguni bez sērkociņiem un šķiltavām. Tagadējai epidēmijai lielākā daļa izdzīvotāju ir gatavi: viņiem ir krājumi, kas ļauj ilgi nepamest māju un ar citiem cilvēkiem netikties. Daži apvienojušies grupās un pametuši pilsētas – tagad viņi var "staigāt pa mežu un nebaidīties no slimības". Par produktiem un medikamentiem viņi vairs neuztraucas – visu nepieciešamo viņi vākuši jau ilgus gadus. Ar dažiem speciālistiem aprunājās portāla RIA Novosti korespondente Marija Semjonova.

"Vai viņus var saukt par paranoiķiem?"

"Kustība radās Amerikā aukstā kara laikā. Līdz ar interneta attīstību nonāca arī pie mums," - stāsta Viktors Ibragimovs (vārds mainīts pēc viņa lūguma), viens no izdzīvotājiem.

© Photo предоставлено героем материала
Viktors Ibragimovs

Viņi vienmēr ievēro savus noteikumus: pilsētā cenšas pārvietoties pa dažādiem maršrutiem, rūpējas, lai rokas būtu brīvas, izvairās no bankas kartēm, nelieto liftu un tur pie rokas "trauksmes čemodānu", kurā ir viss, lai noturētos pēc iespējas ilgāk, ja nāksies ārkārtas situācijā pamest mājas.

Nianšu ir daudz. "Vieni paļaujas uz iemaņām un mācās dzīvot brīvā dabā, citi gatavo krājumus un organizē ilgstoša patvēruma vietu," precizēja izdzīvotājs Anatolijs Jefremovs (vārds mainīts).

Domstarpības ir arī par to, ko iesākt, ja tomēr notiks globālas kataklizmas (izdzīvotāji tās dēvē par BP), kam viņi tik ilgi gatavojušies. "Daļa uzskata, ka BP laikā tomēr labāk palikt pilsētās, viņu oponenti (piemēram, es) – iesaka nekavējoties iet prom no turienes, - paskaidroja Ibragimovs. – Taču tas ir atkarīgs no tavas apkārtnes. Pavisam nesagatavotiem cilvēkiem labāk prom nebraukt, varbūt viņiem izdosies pievienoties kādai kompānijai. Bet aiz pilsētas viņus gada aukstums, bads un es – ja man iepatiksies viņu apavi. Joks."

Gatavošanās BP ir izdzīvotāju kultūras svarīgs elements. "BP var notikt ar jebkuru cilvēku jebkurā vietā. Nav taču runa tikai par kodolkaru, tā ir jebkura nestandarta ārkārtas situācija. Ejat sēņot un apmaldāties, mašīna ziemā noslāpusi uz ceļa, apgāzusies laiva, pievārtē uzbrukuši huligāni – tie visi ir BP. Izdzīvotāji ir gatavi šīm situācijām un prot ar godu tās risināt. Izdzīvotājs – tas ir dzīves stils, īpašs domāšanas veids. Es piespiežu sevi skatīties smagus videoierakstus: cietsirdīgus kautiņus, slepkavības, atklātas brūces un tā tālāk. Daru to, lai kāda BP laikā "neuzkārtos" aiz bailēm un šoka. Mājās man ir kārba ar šķiltavām, vēl viena – ar sērkociņiem, lai arī es protu iekurt uguni ar ledu, akmeni, karoti, plastmasas pudeli, prezervatīvu un vati. Vai mūs, izdzīvotājus, var saukt par paranoiķiem? Var. Sauciet, kā gribat. Taču, kad sāksies BP, tieši mēs būsim gatavi dzīvei mainītos apstākļos."

To, kas notiek patlaban, izdzīvotāji uzskata par tā paša BP sākumu, kam viņi rūpīgi gatavojušies.

"Sveiciens no saulainās Piemaskavas"

Ar izdzīvotāju Anatoliju Jefremovu bijām pazīstami jau agrāk – reiz viņu intervēju. Toreiz tikāmies kafejnīcā kāda Maskavas kinoteātra puspagrabā. Anatolijs apsēdināja mani pie galdiņa pie sienas ar spēcīgiem pārsegumiem līdzās dekoratīvam ūdenskritumam. Tā ir viņa iemīļota tikšanās vieta, izraudzīta drošības apsvērumu dēļ: te ir ūdens, pārsegumi līdz ar vietu pagrabā pasargās, ja uz virsmas sāksies kaut kas ārkārtējs.

"Sveiciens no saulainās Piemaskavas, kur var pastaigāties pa mežu, nebaidoties inficēties," viņš atbildēja uz manu ziņu sociālajos tīklos un demonstrēja priežu mežu fotogrāfijā.

Marta sākumā, kad lielveikalos pēkšņi iztukšojās plaukti, kad griķi un tualetes papīrs kļuva par deficītu, Anatolijs Jefremovs sapulcēja nelielu domubiedru grupu (aptuveni 10 cilvēki) un pārvācās uz ārpilsētas māju, kur jau ilgu laiku iepriekš bija radīti krājumi BP gadījumam. Izdzīvotājs piezīmēja, ka tur pietiek vietas "personīgajai karantīnai" – pēc pārvākšanās visi izolējās uz divām nedēļām. Simptomi nevienam neparādījās.

"Šo un to, protams, nācās steigšus sadabūt. Piemēram, izopropilspirtu un nātrija hipohlorītu. Un piebāzt saldētavu ar gaļu. Maskas mēs nepirkām, tās vairāk vajadzīgas ārstiem un slimniekiem. To vietā ir daudzkārtējas lietošanas respiratori, ja nāksies iziet cilvēkos," viņš stāsta. Es piesardzīgi ieteicos, ka plaukti veikalos atkal ir pilni. Ir pat griķi, ko pirka desmitiem kilogramu. Taču uz sarunbiedru tas iespaidu neatstāja.

"Uz veikaliem tak jāstaigā. Jāpieskaras netīriem ratiņiem, durvju rokturiem, tas gaiss jāelpo... Pie tam tā nebūs vienmēr," viņš ir pārliecināts.

Pašam Anatolijam ir arī nepieciešamākās zāles un pašaizsardzības līdzekļi. "Mūsu kompānija visiem ir ieroči. Viss ir likumīgi. Ir arī patronu rezerve, tomēr bez fanātisma. Daļa iekonservēta ilgstošai glabāšanai," nianses atklāja Jefremovs.

Izdzīvotāju komanda plāno nodzīvot izolācijā līdz aprīļa beigām. "Kaut tikai kārtība ciemā būtu, migranti netrakotu, - viņu te daudz staigā. Laikam palikuši bez darba vai nav varējuši atgriezties dzimtenē. Pagaidām cenšamies sekot kārtībai. Mūsu vidū ir bijušie policisti, zin, kā visu organizēt. Mums te ir labs internets, trīs cilvēki strādā attālināti, pārējie dzīvo uz krājumu rēķina, jo viņu specialitātē attālinātais darbs neizdodas. Piemēram, es pats esmu masieris."

Tomēr visiem, kuri nav savlaicīgi parūpējušies par pārvākšanos, viņš iesaka sēdēt mājās: "Agrāk vajadzēja braukt prom no pilsētas, tagad palieciet pašizolācijā, jo risks saķert vīrusu būs lielāks.

"Toreiz viss beidzās labi"

Anatolijs "izdzīvo" jau labu laiku, šī ideoloģija viņam tuva jau no pusaudža gadiem.

"Man bija 13 gadi, kad vectētiņa un vecmāmiņas vasarnīcā nolēmu pastaigāt pa mežu un aizgāju paklusām, lai neviens neredzētu. Apmaldījos un pavadīju tur apmēram diennakti. Nebija nekā, ar ko iekurt uguni. Tobrīd aizdomājos, ka būtu labi nēsāt līdzi nazīti un šķiltavas. Toreiz viss beidzās labi, es pats izgāju no meža. Tomēr naktī bija ļoti auksti, gribējās ēst, dzert, odi nelika mieru. Tobrīd es apdomāju, kas vajadzīgs cilvēkam: ūdens, pārtika, siltums, drošība, iespēja pagulēt. Un to visu var nēsāt līdzi mugursomā," atcerējās Jefremovs.

Tāpat kā lielākajai daļai izdzīvotāju, arī viņam ir savi noteikumi – viņš ir pārliecināts, ka tie padara viņa dzīvi drošāku. Uzskata, ka bankas kartes ir "ļoti neveselīga lieta", dod priekšroku skaidrai naudai. Cenšas izvairīties no "karuseļiem" pie ieejas tirdzniecības centros, piesardzīgi izturas pret liftiem. "Es vienmēr nēsāju līdzi nazi – tas ir ilggadējs ieradums. Neesmu paranoiķis. Tas vienkārši ir veselais saprāts," viņš saka.

"Izdzīvo tikai bars"

Jefremovs uzskata, ka daudzi viņa "kolēģi" vienkārši gribēja miera laikā paspēlēt izdzīvošanu: nēsāt aizsargtērpu, slēpt produktus tuvējā mežā, turēt rokās ieroci.

Наручный компас
© Photo Предоставлено героем материала
Наручный компас

"Visas izdzīvotāja prasmes beidzas pie noteiktas robežas: vienā brīdī tu iesi bojā, lai ko darītu. Un spriedelēšana, ka teju teju būs BP, bet mēs ar mugursomu aiziesim mežā, kur gaida slēptuve, ir tīrās muļķības. Ziemas pie mums ir aukstas, visi par to aizmirst, kad izmanto amerikāņu šablonus. Ūdens zemē sasalst, izplešas un izgrūž ārā paslēptuves – mucas ar produktiem. Cilvēki to nesaprot, viņi grib paspēlēties. Viena grupa spēj izdzīvot pusotru gadu. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka BP nesākas. Viņi spēlējas divus gadus. Pēc tam viņiem apnīk. Izdzīvošana ir zīmols, uz kura parazitē visi, kam nav slinkums, pārdod lupatas, bīda uz priekšu savas idejas," Anatolijs atmeta ar roku.

Viņš vada organizāciju, kuras devīze ir "Vientuļnieki neizdzīvo. Paliec barā". Par labklājības ķīlu Jefremovs vienmēr ir uzskatījis drošas komandas izveidošanu: "Bez savstarpēji izpalīdzīgas grupas, bez organizētas bruņotas agrārās kopienas izdzīvot nav iespējams. Vai nu tu uzreiz sāksi vergot kādā plantācijā, vai ļoti ilgi slēpsies, bet galu galā tevi tik un tā atradīs."

Tukšas veikala letes, foto no arhīva
© Sputnik / Sergey Melkonov

Pirms epidēmijas Anatolijs un viņa komanda periodiski organizēja izdzīvošanas meistarklases. Ir pasākumi, uz kuriem uzaicina visus interesentus, taču ir arī slēgti – tikai "savējiem". Ir gan lekcijas, gan visai ekstremālas praktiskās nodarbības – peldes āliņģī, staigāšana pa oglēm un pašaizsardzības peintbols ar maksimāli iestatītiem baloniem ar saspiesto gāzi. "Paliek zilums, viss ir nopietni. Mēs sapratām, ka nepietiek šaut tikai pa mērķiem šautuvē – vajag, lai mērķi šauj pretī," skaidroja sarunbiedrs. Grupa laidusi klajā arī metodiskos materiālus par naža ievainojumu apstrādi un organizē pašpalīdzības meistarklases.

Visus treniņus Jefremovs ir izmēģinājis uz savas ādas. «2010. gadā aizbraucu uz mežu un nolēmu pirmo reizi paiet pa oglēm. Izvēlējos skaistu vietu, sadedzināju pagales, izlīdzināju ar nūju. Kaut kur biju lasījis, ka pēdas jāsamitrina, tā arī rīkojos – droši vien neko stulbāku izdarīt nevarēju. Galu galā sadedzināju pēdas līdz čulgām, nezinu, kā aiztiku līdz mājām."

Viņš stāsta, ka gatavošanās iespējamai apokalipsei viņa komandai nekad nav bijusi pats galvenais. "Tas ir "blakusefekts". Ja tērēt kaudzi enerģijas pasaules gala gaidām, neko citu nepaspēsi. Jā, kad cilvēks atnāk, viņam gribas būt "spicam": aizsargtērps, mugursoma, šautene. Vajag viņam to iedot, citādi viņš būs vīlies. Tu rādi viņam pamatus, bet pēc tam saki: tas ir tikai mazumiņš. Komandā jāpieņem cilvēki, kuri interesējas par kaut ko vairāk," ir pārliecināts Jefremovs.

Tagad, epidēmijas laikā viņš savu viedokli nemaina: "Lūdzu īpaši uzsvērt: ja ne komanda, mēs nevarētu paspēt paveikt tik daudz, lai sagatavotos."

"Jebkurā mirklī esmu gatavs visu mest pie malas"

Izdzīvotājs Viktors Ibragimovs nebaidās no koronavīrusa un ir pārliecināts, ka lielāko risku radīs cilvēki, kuri zaudēs darbu epidēmijas dēļ. Viņš atzīmē, ka daudzi pilsētā saņem algu "aploksnē", tāpēc, viņaprāt, daudzi būs izsalkuši. "Tātad lielākā jautrība vēl ir priekšā, lai arī es ļoti gribētu kļūdīties," viņš uzskata.

Виктор Ибрагимов
© Photo Предоставлено героем материала
Виктор Ибрагимов

Viņš pats jau sen sagatavojis bēgšanas plānu: "Man ir vasarnīca tālu no lielākajām pilsētām, tuvu ūdens, mežs, pilnīga autonomija. Krājumu pietiks līdz nākamajai ražai, piedevām medības, makšķerēšana. Tagad man ir pilna benzīna bāka mašīnā, jebkurā brīdī varu visu pamest un stundas laikā aizbraukt no pilsētas. Attur tikai meitas attālinātās mācības."

"Izcept balodi mālos"

Viktors Ibrahimovs ir pieredzējis izdzīvotājs. Kustībai viņu pievilināja mīlestība pret pārgājieniem un dzimtās Samaras apkaimi. "Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu klaiņojis pa mežiem, pie tam aizklīdu tālu. Tagad, būdams divu bērnu tēvs, nesaprotu, kā man tik mierīgi ļāva iet un ne īpaši rājās, ja atgriezos vēlu. Varēju noķert zivi un pagatavot to ugunskurā, izcept mālos vistu vai balodi, zināju, kādas zāles var ēst. Tāpēc nevaru teikt, ka vienā brīdī kļuvu par izdzīvotāju: tāds esmu jau sen, tikai vienā brīdī uzzināju, ka ir tāda kustība," viņš paskaidroja.

Viktors brīvdienās bieži dodas uz mežu. Katram pārgājienam izdomā noteikumus: noķert un pagatavot bezzobes (moluskus, kuri dzīvo dūņainā vai smilšainā gultnē), noiet maršrutu noteiktā laikā, nelietot traukus, iztikt ar litru ūdens, atrast ezerus un pārbaudīt, vai tajos ir zivis. "Vietas pie mums, Samaras apgabalā patiešām ir fantastiskas. Parasti braucu viens vai kopā ar biedru, lielās grupās neeju."

© Photo предоставлено героем материала
Ceļojumā pa Samaras apgabalu

Ibragimovs stāsta, ka ar ekstremālām situācijām reālajā dzīvē saskarties nav nācies, taču piebilst, ka reiz kopā ar draugu atkāvies no mežacūku bara. "Pusi nakts stāvējām muguru pie muguras, dzinām viņus prom ar kliedzieniem un uguni. Godīgi sakot, mums paveicās: mežacūkas bija mierīgas, likās, ka viņas ar mums rotaļājas. Sivēni laiku pa laikam skraidīja pa mūsu nometni, bet vecākie turējās nostāk – neuzbruka, bet arī prom negāja."

Viktors ir 37 gadus vecs, divu bērnu tēvs, pēc izglītības – inženieris metalurgs. Arī ikdienas dzīvē ievēro stingrus noteikumus: nēsā līdzi vairākus nažus un daudzfunkcionālo instrumentu, nekad nestaigā austiņās, neizmanto somas un maisiņus, - tikai mugursomas, lai rokas būtu brīvas. "Mājās stāv savākts "trauksmes čemodāniņš" – mugursoma ar visu, kas nepieciešams trim dienām. Tur ir ūdens, ātri pagatavojams ēdiens, silta jaka, zeķes, dokumentu kserokopijas, aptieciņa, divi naži, dakšiņkarote, atkritumu maisi, "kosmiskā" sega, sērkociņi, šķiltavas, šķiltavakmens, bloknots, pildspalva, lukturītis, sveces," viņš uzskaitīja.

Izdzīvotāja aizraušanās ietekmējusi pat viņa profesijas izvēli. "Pārsvarā strādāju elektroniskajā komercijā, pēc tam man bija sava kulinārija, taču to es pārdevu. Tagad esmu masāžists – esmu ar to nodarbojies visu mūžu, taču izvērtēt to kā profesiju mani pamudināja izdzīvošanas tēma. Masāža neprasa nekādu papildu aprīkojumu: rokas vienmēr ir līdzi," viņš paskaidroja.

"Pasaules gals var nepienākt, bet vasarnīca vajadzīga vienmēr"

Aleksandrs Čubarevs ir izdzīvotāju žurnāla redaktors. Ar izdzīvošanas treniņiem mežā ar cirvi un šķiltavām rokas viņš nenodarbojas – trūkst laika. Toties viņš par savu pienākumu vienmēr ir uzskatījis nodrošināt ģimenei drošu patvērumu ar visiem krājumiem.

"Man reiz patrāpījās rokās kāda izdzīvotāju aprindās populāra autora grāmata – viņš rakstīja, piemēram, par zombiju apokalipsi. Protams, par tādām lietām es varu tikai pasmieties. Par drošību sāku domāt, kad piedzima meita. Man ir ierocis, ar būvēju māju ar autonomām komunikācijām. Tas nav bunkurs, parasta ēka rajona centrā, tālāk no lielpilsētas, kur ārkārtas situācijā būs mazāk riska faktoru. Pasaules gals var nepienākt, bet vasarnīca vajadzīga vienmēr," spriež Aleksandrs.

Čubareva dzīvoklī jau sen savākts "neliels", pēc viņa vārdiem, pārtikas krājums – vairākiem mēnešiem. "Kādi desmit kilogrami makaronu, piecpadsmit – putraimu, tā ir pastāvīgā rezerve. Tai jābūt vienmēr. Pašlaik organizēju revīziju, kas vēl jānopērk," viņš piezīmēja.

Čubareva ārpilsētas māja vēl nav pabeigta, tāpēc epidēmiju viņš kopā ar ģimeni pārlaiž Novosibirskā. Gan Aleksandram, gan viņa sievai izdevies saglabāt darbu, tāpēc vīrietis cer, ka viņa ģimene krīzi sekmīgi pārdzīvos.

126
Tagi:
izdzīvotāji, Krievija
Rīgas OMONa bāze 1991. gads

Rīgas barikādes 1991. gadā: CIP štābs Rīgā, snaiperi un uzticība zvērestam

67
(atjaunots 23:39 23.01.2021)
"Mums bija tikai 15 karavīri, kas atbruņoja visus tos gandrīz 300 miličus ar "Kalašņikoviem". Neviens nedomāja padoties. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaizne. Tomēr viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas," atceras OMONa komandieris Mliņņiks.

RĪGA, 24. janvāris — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Latvijas mūsdienu historiogrāfijā barikādes Rīgā un apšaude Bastejkalna parkā 1991. gada 19. janvāra naktī ir kulta notikumi, pavērsiens, pēc kura Latvijas neatkarība kļuvusi neizbēgama. "Apšaudē ar OMON nogalināti pieci cilvēki," – no toreizējiem notikumiem tagad palikuši vairs miglaini vārdi. No drāmas izdzēš neizdevīgus faktus, daudz ko sagroza un sakropļo.

Rīgas OMON karavīri Doma laukumā 1991. gada augustā
© Foto : из личного архива Дмитрия Машкова

Rīgas īpašo uzdevumu milicijas nodaļas komandieris Česlavs Mļiņņiks intervijā Sputnik atjaunoja 30 gadus vecos notikumus ar gandrīz hronoloģisku precizitāti.

1991. gada sākumā Latvijas PSR, šķiet, vienīgi Rīgas OMON joprojām palika uzticīgi zvērestam Padomju Savienībai, kas šļuka grāvī ar fantastisku ātrumu. Vēlīnās perestroikas periodā omonovieši, kuri izbrauca operācijās no bāzes Vecmīlgrāvī, dažkārt pat UAZikos ar ložmetēju pie aizmugures durvīm, izpelnījās pašas stingrākās milicijas vienības imidžu. Puiši melnajās beretēs neņēma naudu un nebaidījās no konfliktiem – ar to viņi atšķīrās no visiem. Atmodas antivaroņi pat komjauniešu avīzes "Padomju Jaunatne" lappusēs neiekļāvās antipadomju realitātē. Patiešām, nevaru iedomāties, ka mūsu sarunbiedrs būtu Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kā Zenons Indrikovs – iekšlietu ministra vietnieks gan Latvijas PSR, gan Latvijas Republikā iekšlietu ministra Ivara Godmaņa vadībā.

Česlavs Mļiņņiks pastāstīja, ka 1991. gada janvāri Latvijas Augstākās Padomes ēkā atradās ASV CIP štābs, kas organizēja protestus Rīgā un visā Latvijā. Maskava izlikās, ka neko nemana. Bet Rīgas omoniešiem, izrādās, vajadzēja vairāk nekā citiem.

"Pēc stundas mēs jau kontrolējām staciju"

- Mēs par to ziņojām uz Maskavu gan Vladimiram Krjučkovam (PSRS VDK priekšsēdētājs 1988.-1991.gg.), gan GIP, bet mums skaidroja: tā esot "jaunā domāšana, vajag būt atklātiem, glasnostj un perestroikas garā". Mums izdevās tur iefiltrēt (CIP filiālē Latvijā – red.) savus cilvēkus – biedri aizgāja no OMON vienības, dažus pieņēma Tautas fronte un citas struktūras. Šo un to es zināju. CIP centrs tika atvērts arī Igaunijā, arī tur situācija nokaitējās. Bija vajadzīgi konflikti. Jaungada naktī mēs uzzinājām, ka Preses namā Rīgā noglabāts liels skaits ieroču un munīcijas. Nāca pavēle to visu konfiscēt, un 2. janvāra naktī notika operācija. Ir aprēķināts: tur bija tikai 40 tūkstoši patronu vien. 2.-3. janvārī mums izdevās novērst nelikumīgu struktūru apbruņošanu ar ieročiem no Preses nama. Ko tālāk? Spriedze pieauga.

Rīgā strādājošie amerikāņi un angļi izveidoja to Latvijas struktūru darbinieku psiholoģisko portretu, kas varēja stāties pretī LTF. Šī struktūra bija mūsu vienība. To, kādus soļus mēs spersim, aprēķināja ar provokāciju palīdzību. Piemēram, 1990. gada 2. oktobrī tika pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Acumirklī pārstāja maksāt algas Rīgas OMONam. Tomēr mēs naudu saņēmām caur lauka banku, un mūsu vienībā to neviens pat nepamanīja. Pēc tam mums atslēdza ūdeni. Es piezvanīju Ivaram Godmanim un teicu: ja stundas laikā mums nebūs ūdens, mēs to sarūpēsim, tikai jums var pietrūkt. Droši vien, viņš nolēma, ka tie ir tikši vārdi. Stundu vēlāk mēs jau kontrolējām ūdens padeves staciju. Pēc tam atslēdza telefona sakarus. Pa slēgto līniju piezvanīju uz Maskavu. Tur teica: vajagot noskaidrot, skatīties. Pēc stundas mēs bijām telefonu stacijā. Notika provokācijas, lai pārbaudītu mūsu reakciju.

— Vai apšaudē pie IeM ēkas uz bulvāra jūsu darbinieki atklāja apšaudi pirmie?

— Nē. Pirms tam bija izvarota sieviete – viena oficiera sieva. Tā ir krimināllieta, riebīgs noziegums, bet noziedzniekus gatavoja. Viņu izveda, izvaroja... Dienas laikā mēs atradām vainīgos. Par laimi, toreiz vēl strādāja divas prokuratūras – Latvijas PSR un Latvijas Republikas. OMON nevarēja pilnvērtīgi organizēt izmeklēšanu, mums nebija iepriekšējas izmeklēšanas kameras. Es sazinājos ar Žitņikovu (LPSR iekšējo spēku 42. divīzijas komandieris Aleksandrs Žitņikovs), ar Pugo (PSRS IeM ministrs, kurš izdarīja pašnāvību pēc puča izgāšanās) un ziņoju uz Maskavu Borisam Karlovičam. Viņš saka: nodod aizdomās turamos LPSR prokuratūrai. Ierados prokuratūrā, puiši ar divām mašīnām veda aizturētos. Viņus sāka apšaudīt uz Raiņa bulvāra. Pirmie šāvieni atskanēja no Bastejkalna parka puses. To pat var atrast YouTube, kreisajā pusē no Brīvības pieminekļa – trasējošas lodes. Pa rāciju devu pavēli apšaudītās grupas vecākajam – meklēt patvērumu. Kareivji nevarēja iekļūt kara komisariāta ēkā, viņus neielaida, aiz mašīnām slēpties nevarēja. Patverties varēja tikai IeM pieņemšanas telpā, vai pašā ministrijā.

— Ar kādiem ieročiem apšaudīja jūsu padotos?

— Bija automāta kārtas, "Kalašņikovs" un atsevišķi šāvieni – ne pistole, pēc skaņas tā bija SVD (Dragunova snaipera šautene, kalibrs – 7,62, domājams, SVD patronu čaulas atrada parkā iepretī IeM ēkai 21. janvāra rītā – red.).
Kāds no Bastejkalna ar trasējošajiem šāvieniem rādīja mūs: pēc paraduma automātu aptverēs katra piektā patrona bija trasējošā. Tomēr IeM ēku neviens pat neplānoja ieņemt. Bet te mūsējos sāka apšaudīt no pašas ministrijas ēkas – uz aklo, pabāza roku ar automātu pāri palodzei un šāva kārtām. Tad es devu pavēli sākt uzbrukumu ēkai.

— Kā notika uzbrukums?

— Celtniecības ministrijā, no kurienes mūsu puišus arī apšaudīja no automātiem, līdzās IeM, tika atbruņoti 132 vai 138 cilvēki. Pašā IeM ēkā – 140 cilvēki. Bet mums bija tikai 15 karavīri, kuri atbruņoja visus tos gandrīz trīs simtus miliču ar "Kalašņikoviem".

— Fantastika. Viņi padevās gūstā?

— Neviens nedomāja padoties. Teiksim tā, mēs rīkojāmies aktīvāk nekā viņi. Viņi šāva netēmējot, izbāza automātu uz aklo un šāva.
Mēs strādājām aktīvi: šāviens griestos, gulties, ieročus uz grīdas. Toreiz tika salauzts ne viens vien desmits žokļu. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaigzne. Bet viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas.

— Kas tad ir vainīgs?

— Varu droši teikt – tie neesam mēs. Visas apšaudes laikā no mūsu puses tika izšautas 10 automāta patronas, ne vairāk. Desmit! Visus atbruņotos izveda uz ielas. Es piezvanīju Zenonam Indrikovam (ģenerālis, Latvijas Republikas ministra vietnieks 1991. gadā). Pavaicāju: vai jūs spējat kontrolēt savus padotos? Tad atveriet durvis – viņš toreiz no bailēm ieslēdzās kabinetā.
Rīgas scenārijs: vienādojums ar nezināmajiem

— Latvijas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš toreiz strādāja Latvijas Republikas prokuratūrā, man teica, ka civilos parkā nogalinājusi nezināma grupa no Maskavas – "Alfa" vai GIP, kas ieradusies Latvijā RAF mikroautobusā.

— Man bija vienkārša mašīna. Jā, es izsaucu OMON dežurējošo grupu RAF mikroautobusā, taču viņi apšaudē nepiedalījās, viņi atbrauca vēlāk. Tas zināms Indrikovam un PSRS IeM OMON darbības Baltijā bijušajam koordinatoram Nikolajam Gončarenko (tieslietu ģenerālleitnants, Piedņestras Moldāvijas republikas iekšlietu ministrs, aizgājis viņsaulē 2019. gadā – red.). Es atbraucu uz Latvijas Komunistiskās partijas CK, piezvanīju Pugo un Krjučkovu. Pirmais jautājums: vai IeM to domā atdot? Atbildēju, ka mums tā nav vajadzīga, mēs to ieņēmām, lai patvertos no tiem, kuri mūs apšaudīja. Pēc tam braucām uz bāzi Vecmīlgrāvī, sāka izmeklēšanu PSRS prokuratūra.

— Kā reaģēja Maskava?

— Nu, padomājiet pats: cilvēki nogalināti parkā, bet no parka mūs apšaudīja. Politisks jautājums – viņi nevarēja paziņot, ka mēs neesam vainīgi, arī Maskavā ne. Gribēja mūs pataisīt par vainīgajiem, bet arī tas nesanāca. Maskava pret mums vērsās smagāk, nekā vietējie Latvijā. Mani atstādināja no vienības komandiera vietas, pēc dažām dienām – atjaunoja. Kāpēc izmeklēšanas materiāli slepkavības lietā pagaisa, kur ir ballistiskās ekspertīzes dati? Kāpēc prokuratūra nenosauca vainīgos?

— Ukrainas varone, Augstākās radas deputāte Nadežda Savčenko pastāstīja, ka 2014. gada ziemā Kijevā ukraiņu snaiperi, ieskaitot radas deputātu Parasjuku, apšāva "debesu simtu" Eiromaidainā no viesnīcas jumta pie laukuma. Vai Rīgas scenārijs?

— Tā jau ir tradicionāla visu valsts apvērsumu daļa – civiliedzīvotāju, "debesu simta" bojāeja. Tomēr padomāsim, kas varētu nopludināt informāciju? Vai tik ne tā paša 2014. gada Kijevas apvērsuma organizatori? Kad viņiem bija izdevīgi, viņi izmantoja cilvēkus. Tagad apstākļi mainās, publicētas ziņas par snaiperiem. Lūk, par ko jāpadomā, lai nenotiktu jauna revolūcija. Hmeļņickas un Ļvovas apgabalus un Aizkarpatus Ukraina nākotnē zaudēs. Bet dienvidu apgabalus, Nikolajevu mēs nepazaudēsim – Jaunajā gadā es runāju ar cilvēkiem. Aizkarpatos slēdz ciet ukraiņu skolas – tur ungāru iedzīvotāji, madjāri, skaļi uzstāj uz sava. Neticu, ka Ukrainas prezidents rīt pamodīsies, sazvanīsies ar Maskavu un atlidos. Tas ir vienīgais, kas varētu glābt Ukrainas vienotību, tas ir vienīgais variants. Eiropa nepalīdzēs – tai nav vajadzīga liela Ukraina kā vienota valsts.

— Bet Krievijā arī ir savs Aleksejs Navaļnijs un patērētāju sabiedrība, izrādes sabiedrība, kā to nodēvēja Gijs Debors.

— Ak, izmetiet no prāta Navaļniju – tas ir tāds specprojekts. Tomēr ne visa sabiedrība ir tiktāl sapuvusi. Putins Minhenes konferencē parādīja, ko vērta ir Krievija. Gatavošanās Olimpiskajām spēlēm Sočos bija pirmais solis: spēles taču pārspēja pat 80. gada Olimpiādi – no efekta, ne medaļu viedokļa. Otrais – Krimas atgriešanās 2014. gadā. Pasaule aptvēra, ka pēc 90. gadiem, kad Krievija atkāpās no visām savām pozīcijām, Krievijā pārsvaru sācis gūt patriotisms. Kad Primakovs pagrieza atpakaļ savu lidmašīnu virs Atlantijas (kad NATO aviācija sāka bombardēt Belgradu 1999. gadā – red.), tas bija spontāns lēmums.

Olimpiāde Sočos un Krima – tā ir stratēģija. Tagadējā stratēģija – spēcīga Krievija. Prezidenta uzruna Federālajai sapulcei bija ne tikai neliels pārsteigums, nebūt ne viss ir atklāts. NATO raķešu un bumbu apšaude Belgradā un Serbijas pilsētās vispār notika bez ANO sankcijas. Tāpat kā uzlidojumi Luganskai 2014. gadā, ko organizēja Ukrainas Gaisa spēki. Manās acīs tā ir masveida slepkavība, karavīri pret bērniem nekaro. Karš – tas ir tīrāks stāvoklis. Mūsu tauta pārcieta šausmīgu karu līdz 1945. gada pavasariem, tomēr par zvēriem nekļuva. Tas bija svēts karš, valstij bija ideoloģija, un tauta saprata, kāpēc vajadzīgi stingri soļi. Kad nomira Staļins, viņa bērēs Maskavā, pēc oficiāliem datiem, piedalījās 7 miljoni cilvēku, neoficiāli stāsta par 12 miljoniem, simtiem cilvēku gāja bojā pūlī. Kad nomira Jeļcins, viņa bērēs bija 300 cilvēki. Tas ir rādītājs.

— Vai jums nav skumji, ka jūs dēvē par Atmodas antivaroņiem, "bendēm"

— Kur ir toreizējie kurinātāji – Dobelis, Landsberģis, Prunskiene? Viss, kas šodien notiek Baltijā un Eiropā – tas viss ir normāli.

— Jūs esat starptautiskā meklēšanā, Lietuvā jums aizmuguriski piespriests mūža ieslodzījums... Ja tā visa nebūtu, vai nemoka nostalģija pēc Baltijas?

— Kad man bija interesanti, pabiju visā Eiropā – no Madrides līdz Parīzei, man bija interesanti pārbaudīt, vai man pastāv robežas. Vienu reizi mani aizturēja. Uz vienu stundu. Visur ir savi cilvēki. Tagad ceļojumi pa Eiropu mani vairs neinteresē. Latvija, Bauska, Rīga? Rīgas šprotes un Rojas delikateses regulāri atved. Eiropā pagaidām drukā naudu, NATO turas. Bet Baltija... Aizbraukt uz turieni varu kaut rīt. Priekš kam? Jūsu valstis bija līdztiesīgas PSRS sastāvā, tagad baltieši spēlē tādu... kā lai to maigāk pasaka... tāda Eiropas sabiedrības ideoloģijas rupora lomu. Tālāk par priekštelpu Baltiju nelaiž. Esmu pārliecināts, ka ieraudzīšu Baltiju un Eiropas jauno politisko sistēmu, draudzīgu Krievijai. Situācija ātri mainās, man šķiet, pat šis gads daudz ko parādīs.

Česlavs Genadjevičs Mliņņiks no 1990. gada oktobra līdz 1991. gada augustam bija Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON, "melnās beretes") komandieris. Tā bija viena no pirmajām starp piecām šāda veida vienībām, ko saformēja PSRS IeM. Tās bija padotas tikai Maskavai. Vienībā strādāja kareivji no desanta un robežsardzes spēkiem un jūras kājniekiem, daudzi – Afganistānas veterāni. Mliņņiks piedalījās uzbrukumā Amina pilij. Pēc Rīgas OMON vienības evakuācijas no Latvijas uz Tjumeņu piedalījās speciālo operāciju plānošanā un īstenošanā Abhāzijā, Dienvidslāvijā un citos lokālo konfliktu punktos. Audzis Bauskā. Pēc tautības – polis. Pulkvedis. Par savu tagadējo darba vietu un pienākumiem neko nestāsta.

67
Tagi:
Rīga, barikādes
Marija Butina, foto no arhīva

Krievija aizsargās žurnālistus: Butina pastāstīja par kampaņu #Своихнебросаем

49
(atjaunots 10:59 18.01.2021)
Lietā ar krievu žurnālistu vajāšanu Latvijā ar sabiedrisko rezonansi vien būs par maz, un kampaņas #Своихнебросаем ietvaros paredzēta reāla palīdzība cilvēkiem, pastāstīja projekta autoru Marija Butina

RĪGA, 18. janvāris — Sputnik. RT uzsācis informatīvu kampaņu Latvijā aizturēto krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Marijas Butinas projekta #Своихнебросаем ietvaros.

2020. gada 3. decembrī Latvijas Valsts drošības dienests aizturēja un nopratināja septiņus krievvalodīgos žurnālistus sakarā ar apsūdzībām par ES sankciju režīma pārkāpšanu, ņemot vērā sadarbību ar starptautisko ziņu aģentūru "Rossija segodņa", lai arī pati aģentūra sankciju sarakstā nav atrodama. Krievija jau vairākkārt norādījusi, cik absurdas ir šādas apsūdzības.

Par vērienīgo informācijas kampaņu, kas aizsākta Krievijā žurnālistu atbalstam, tās mērķiem un īpatnībām portālā Baltnews pastāstīja sabiedriskā darbiniece, projekta autore Marija Butina.

– Butinas kundze, projekta #Cвоихнебросаем ievāros darbu sākusi vērienīga informācijas kampaņa krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Latvijā. Kāds ir tās mērķis?

– No vienas puses, sabiedriskajai atbalsij ir principiāli svarīga loma, jo patlaban Latvijā ir vērojams absolūts beztiesiskums.

Latvijas pilsoņus tiesā – mēs taču saprotam – par to, ka viņi pauž "partijas ģenerālajai līnijai" alternatīvu viedokli. Tāpēc pasaulei tas ir jāuzzina.

Savā pusē jāpiesaista cilvēki, līdzjūtīgi tiesībsargi, kuru pasaulē ir pietiekami daudz un kuri ļoti labi saprot: šodien atnākuši pēc šiem žurnālistiem, bet rīt atnāks pakaļ vēl kādam.

No otras puses, mēs plānojam vēl virkni pasākumu, kas saistīti ar reālu palīdzību šiem cilvēkiem. Protams, ar vienkāršu sabiedrisko atbalsi šajā gadījumā nepietiks.

– Kādi būs pasākumi?

– Tā ir pilna mēroga kampaņa. Mēs piesaistīsim profesionālās aprindas, žurnālistus.

Protams, tiek plānotas plašas akcijas, cik tas iespējams pandēmijas apstākļos. Būs arī individuāli pasākumi, ievērojot sociālo distanci.

Runa ir arī par parakstu vākšanu šo cilvēku atbalstam, vērsīsimies starptautiskajās organizācijās. Virkne vēstuļu jau ir sagatavotas.

Protams, cilvēkiem jāpalīdz arī faktiski ar tiem pašiem advokātiem. Viņiem vajadzīga kvalitatīva aizstāvība. Plānojam sniegt arī juridisko palīdzību.

Protams, par pašu galveno uzskatāma publiskas informācijas sniegšana. Pēc savas pieredzes zinu, ka tam ir ļoti liela nozīme.

– Vai runājot par masveida pasākumiem, jūs domājat protestu akcijas?

– Jā. Runājot par masveida pasākumiem, es domāju, protams, par iespējamiem piketiem pie valsts iestādēm, Latvijas vēstniecības.

Diemžēl dažkārt iznāk tā, ka bez ielu akcijām nav iespējams piesaistīt pietiekamu uzmanību situācijai. Mēs pielietosim visas sabiedrībai pieejamās metodes.

Piedevām – sarakste ar Krievijas un, protams, arī Latvijas valsts iestādēm.

– Kāpēc tieši tagad vajadzīga informatīvā kampaņa?

– Žurnālistus patiešām var iesēdināt. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka patlaban reālas briesmas draud viņu veselībai, viņu dzīvībai, viņu tuvinieku dzīvībām.

Otrkārt, tas rada precedentu – cilvēku vajāšana par vārda brīvību, cilvēku vajāšana par alternatīva viedokļa paušanu.

Tā mēs tālu netiksim, vienā brīdī izrādīsies, ka pasaulē ir tikai viena cilvēka vai cilvēku grupas viedoklis. No plašsaziņas līdzekļu viedokļa līdzsvars rodas, tikai pateicoties dažādiem viedokļiem.

Esmu pārliecināta, ka tāds elements, kā neatkarīgie mediji nepastāv. Ir dažādas interešu grupas, ir žurnālistu subjektīvais viedoklis. Mums tagad visa žurnālistika ir subjektīva. Tomēr ar dažādu viedokļu palīdzību tiek nodrošināta iespēja visiem – Eiropas Savienības, Krievijas, Amerikas – pilsoņiem saņemt objektīvu informāciju. Ir jāpieliek punkts mēģinājumiem aizbāzt muti, mēģinājumiem padarīt žurnālistus par raganām, ko tagad nu dedzinās.

Man šķiet, tas ir Krievijas, Krievijas tiesībsargu pienākums – atbalstīt žurnālistus Latvijā, jo runa ir par mūsu tautiešiem.

– Atgriezīsimies pie jautājuma par žurnālistiem Baltijas valstīs. Kāda varētu būt atbilde uz Baltijas varasiestāžu soļiem?

– Neapšaubāmi, simetriskas metodes. Krievija nav uzbrucējvalsts. Krievija ir valsts, kas palīdz tiem, kuri vēršas pēc palīdzības, kas vienmēr aizstāvēs savas nacionālās intereses, savu suverenitāti un savu nacionālo drošību. Šajā gadījumā ar zobenu ir ieradušies pie mums, un mums jāsper simetriski soļi.

Ja viņi vajā mūsu žurnālistus, jāierobežo viņu oficiālo mediju darba iespējas Krievijas teritorijā. Protams, nevar tā aizbāzt muti, kā viņi to dara ar mums. Tomēr var sarūgtināt dzīvi nelabvēļiem. Šim nolūkam ir noteikti varianti. Reizēm jāizmanto arī izraidīšanas variants.

Ne jau mēs to esam sākuši.

– Vai situācija ar Krievijas mediju un krievvalodīgo žurnālistu vajāšanu Baltijas valstīs jau ir sasniegusi apogeju vai varam gaidīt kaut ko ļaunāku?

– Es būtu ļoti priecīga, ja varētu teikt, ka nu jau sasniegts dibens un tālāk vairs nav, kur krist. Taču diemžēl uzskatu, ka rusofobais noskaņojums pasaulē pastiprināsies.

Šodien tie paši informācijas giganti un sociālie tīkli ir ieguvuši milzu resursu: ja viņi spēj nobloķēt Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un ne vienu reizi vien ierobežojuši Krievijā izstrādātu saturu, var sagaidīt mūsu žurnālistu agresīvu vajāšanu no rietumvalstu puses, it īpaši Krievijā šogad sagaidāmās vēlēšanu kampaņas, vitāli svarīgu politisko ciklu aspektā.

Jāsaprot, ka žurnālistu sabiedrībai ir iespēja palīdzēt izplatīt patiesu informāciju. Ir jāstrādā, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem.

49
Tagi:
Krievija, Latvija, žurnālistu vajāšana, žurnālists, RT
Pēc temata
#Своихнебросаем: RT laiž klajā kampaņu Latvijā aizturēto žurnālistu atbalstam
"Varasvīri grib, lai cilvēki baidītos": Lindermans par žurnālistu vajāšanu Latvijā
"Reaģēt ātri un stingri": Vladimirs Putins par Krievijas žurnālistu tiesību pārkāpumiem
Lindermans: kas devis atļauju žurnālistu aizturēšanai Latvijā?
VDD organizējis kratīšanu pie krievvalodīgajiem žurnālistiem Jakovļeva un Lindermana
Eiro

"Bēdziet no valsts!" Gobzems vērsies pie uzņēmējiem

0
(atjaunots 12:29 27.01.2021)
Kamdēļ likvidēt uzņēmumus, ja tos var vienkārši atņemt. Nevainojamu reputāciju var sabojāt, vienu reizi aizejot uz naktsklubu ar meitenēm, - uzņēmējus brīdināja deputāts Aldis Gobzems.

RĪGA, 27. janvāris — Sputnik, Dmitrijs Oļeiņikovs. Saeima pirmajā lasījumā apstiprinājusi grozījumus Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā. Pēc šī soļa parlamenta deputāts Aldis Gobzems publicēja savā lapā Facebook ziņu uzņēmējiem, kurā ieteica slēgt biznesu Latvijā.

"Vienotības valdība grasās atņemt kapitāla daļas vai akcijas, ja Jums, uzņēmēji, viņu (Vienotības) ieskatā nebūs nevainojama reputācija (pirmā bilde no likumprojekta). Jau pirmajā lasījumā ir gatavs. To reputāciju droši vien vērtēs tie pie varas esošie ar kriminālprocesiem vai tie, kurus šos pirmos piesedz," stāsta deputāts.

Deputāts demonstrēja grozījuma tekstu: "Ja uzraudzības un kontroles institūcija konstatē likuma subjekta patiesā labuma guvēja neatbilstību šā panta pirmās daļas prasībām, tā pieņem lēmumu uzdot attiecīgajam likuma subjekta patiesajam labuma guvējam vai personai, ar kuras starpniecību minētais likuma subjekta patiesais labuma guvējs īstoeno kontroli, noteiktā termiņā novērst konkrēto neatbilstību, tostarp atsavināt attiecīgās nozīmīgu vai kontrolējošu līdzdalību nodrošinošās kapitāla daļas vai akcijas.

Pants (..) paredz iespēju atsavināt likuma subjekta patiesajam labuma guvējam kapitāla daļas vai akcijas ne tikai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/849 paredzētajā gadījumā, nepieļaujot sodītu personu ienākšanu un darbību tirgū, bet arī gadījumā, kad patiesā labuma guvējs neatbilst nevainojamas reputācijas kritērijam.

"Man nav ilūziju. Es domāju, ka šis ir turpinājums "labi iesāktām lietām pagātnē". Kamdēļ likvidēt uzņēmumus, ja tos var vienkārši atņemt. Nevainojamu reputāciju, nevis vienkārši reputāciju, bet nevainojamu, respektīvi, vienreiz uz deju klubu ar meitenēm stringos un .... paliec ar pliku pakaļu," raksta politiķis.

Viņš ieteica atjaunot viduslaikos plaši pielietoto nevainības pārbaudes praksi. "Iesaku Vienotības valdībai, Kariņam un visiem šiem komunistiem ņemt un izlasīt šo grāmatu (otra bilde) - Directorium Inquisitorum. Laba doma ir smelties šajā grāmatā iedvesmu. Judinam no Vienotības vai FIDa vadītājai Znotiņai īpaši patiks. Tā sakot - katras FIDa darbinieces plauktiņā varētu noderēt," norādīja deputāts un advokāts Gobzems.

Savu publikāciju viņs noslēdza at ieteikumu biznesam: "Bet Jūs, uzņēmēji, bēdziet! Kamēr ir Vienotība, bēdziet! TAGAD! Jums visu plāno atņemt. Jo Jums nav nevainojama reputācija, kuru Jums vērtēs Vienotība. Lai atņemtu pēdējo."

Atgādināsim, ka iepriekš Finanšu izlūkošanas dienesta pārstāvji tiesnešiem organizētā seminārā paziņoja, ka ar noziedzīgu kapitālu legalizāciju saistītiem procesiem nevajag piesaistīt pārlieku daudz liecinieku, un pašiem procesiem jānorit maksimāli ātri.

Grozījumus, ko pieminēja Gobzems, pirms balsojuma Saeimā mēģināja apstrīdēt tikai daži opozīcijas deputāti. Nospiedošs vairākums tos atbalstīja un apstiprināja likumprojekta izskatīšanu steidzamā kārtībā. Otrajam, galīgajam likumprojekta lasījumam jānotiek februārī.

0
Tagi:
Aldis Gobzems, Saeima
Pēc temata
Bankā pat svīst ir bīstami: katru klientu tur aizdomās
Kas atbildēs par "sarkano teroru"? Advokāte pastāstīja, kas notiek ar bankām Latvijā
Nevajag daudz liecinieku un ekspertīžu: Latvijā grib ātri tiesāt par naudas atmazgāšanu
Latvija soda investorus! Juristi pieprasa apturēt Finanšu izlūkošanas dienesta patvaļu