Bijušais ASV prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos, valsts sekretārs un Nobela miera prēmijas laureāts Henrijs Kisindžers.

Henrijs Kisindžers: koronavīrusa pandēmija uz visiem laikiem mainīs pasaules kārtību

142
(atjaunots 11:51 11.04.2020)
ASV pienākums ir pasargāt savus pilsoņus no slimībām un vienlaikus steidzami sākt plānot, kāda būs dzīve jaunajā laikmetā, uzskata bijušais ASV prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos, valsts sekretārs un Nobela miera prēmijas laureāts Henrijs Kisindžers.

Covid-19 pandēmijas sirreālistiskā atmosfēra man atgādina iespaidus, ko guvu jaunībā, būdams 84.kājnieku divīzijā Otrā pasaules kara laikā. Tagad, tāpat kā 1944. gada beigās, ir slēptu briesmu izjūta, kas draud ne atsevišķam cilvēkam, bet visiem, un izsita kareivjus no mūsu rindām bez kādas loģikas un nodarīja milzu kaitējumu visiem. Tomēr pastāv arī liela starpība starp to laiku un tagadējo, stāsta bijušais ASV prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos, valsts sekretārs un Nobela miera prēmijas laureāts, 96 gadus vecais Henrijs Kisindžers savā rakstā Wall Street Journal. To pārpublicēja portāls InoSMI.

Toreiz ASV pretestība bija ļoti liela, pateicoties vienam nacionālajam mērķim. Tagad mēs dzīvojam sašķeltā valstī, un mums vajadzīga tālredzīga un efektīva valdība, lai pārvarētu briesmas – tās sava mēroga un globalitātes ziņā izrādījušās neredzētas. Sabiedriskas solidaritātes labad ir jāsaglabā sabiedrības uzticība. Tas nepieciešams, lai saglabātu labas attiecības starp sabiedrības slāņiem un pie viena – mieru un stabilitāti visā pasaulē.

Nācijas saglabājas un plaukst, pateicoties tam, ka to iestādes (institūti) spēj paredzēt tuvojošos nelaimi, uzvarēt to un pēc tam atjaunot stabilitāti. Kad beigsies Covid-19 pandēmija, daudzu valstu institūtiem tiks pasludināts spriedums: "Jūs esat izgāzušies." Nav svarīgi, cik taisnīgs būs tāds spriedums. Galvenais ir cits: pasaule nekad vairs nebūs tāda, kā pirms koronavīrusa. Tagad strīdi par pagātni ir bezjēdzīgi – tie tikai traucē mums darīt to, kas ir jāpaveic.

Koronavīruss uzbrūk ar neredzētu spēku un zaudējumu mērogu. Tā paplašināšanās aug eksponentē: inficēto skaits ASV dubultojas ik pēc piecām dienām. Tagad, kad rakstu šos vārdus, zāļu no šīs ligas nav un pagaidām nav gaidāmas. Medicīniskās tehnikas piegāde nav pietiekama, lai cīnītos ar augošajiem inficēšanās viļņiem. Intensīvās terapijas palātas nonākušas uz kolapsa sliekšņa. Testēšana vēl joprojām nav atbilstoša savu nelielo apjomu dēļ – tie neatbilst infekcijas mērogam. Bet efektīvu vakcīnu nāksies gaidīt vēl 12-18 mēnešus.

ASV administrācija itin labi tika galā ar darbu, lai izvairītos no tūlītējas katastrofas. Kopumā tās darbs tiks vērtēts saskaņā ar rezultātu: cik ātri izdosies apturēt vīrusa izplatīšanos un pēc tam padzīt to, lai izdotos saglabāt amerikāņu ticību valdības spējām vadīt valsti. Pie tam centieni pārvarēt krīzi, lai cik spēcīgi tie būtu, nedrīkst slēpt no mums neatliekamu mērķi – līdztekus infekcijas apkarošanai strādāt pie "pēcvīrusa" pasaules kārtības.

Līderi cīnās ar krīzi valstiskā līmenī, taču tās graujošās sekas visai cilvēcei nezin robežu. Zaudējums sabiedrības veselībai būs īslaicīgs, toties vīrusa radītais politiskais un ekonomiskais haoss var vilkties paaudzēm ilgi. Neviena valsts, arī ne ASV, nevarēs tikai saviem spēkiem vien pārvarēt krīzi. Pašreizējo problēmu risināšanai jānotiek līdztekus globālajai sadarbības programmai. Ja mums neizdosies paveikt gan vienu, gan otru, nonāksim pie ļaunākā varianta – grautiņa tagadnē un nākotnē.

Mācība, ko sniedza Māršala plāns un Manhetenas projekts, liek ASV strādāt trijos virzienos. Pirmkārt, nepieciešams pastiprināt globālo pretestību infekcijas slimībām. Medicīnas triumfs, kā vakcīnas pret poliomielītu un baku likvidēšana, diagnostika ar mākslīgā intelekta palīdzību ir iemidzinājis mūsu modrību. Mums vajadzīgas jaunas tehnoloģijas infekciju kontrolei, kā arī atbilstošas vakcīnas, ko turklāt pielietot milzīgām iedzīvotāju masām. Pilsētām, štatiem un reģioniem ir jāsagatavojas aizsargāt iedzīvotājus, izmantojot medicīnas iekārtu krājumus, plānojot darbības ārkārtas situācijā un strādājot zinātnes avangardā.

Komunarkas slimnīca Maskavā, foto no arhīva
© Sputnik / Press Service of the Moscow Department of Health

Otrkārt, mums jāpacenšas dziedēt pasaules ekonomikas brūces. Pasaules līderi ir guvuši milzu mācību no 2008. gada finanšu krīzes. Tagadējā krīze ir sarežģītāka: krampjainā ražošanas samazināšanās epidēmijas rezultātā ātruma un mērogu ziņā nezin analogus vēsturē. Un sabiedrības veselības uzturēšanai nepieciešamie pasākumi, tādi, kā cilvēku tiešas saskares aizliegums, skolu un uzņēmumu slēgšana tikai pavairo ekonomisko zaudējumu radītās sāpes. Mūsu programmām ir jāmīkstina ietekme, ko uz cilvēces vieglāk ievainojamajām vietām atstāj augošais haoss.

Treškārt, mums ir jāsaglabā liberālās pasaules kārtības principi. Jā, mūsdienu valdību tālā atmiņā vienmēr saglabājas jebkuras varas pirmtēls: pilsēta aiz sienām, ko sargā vareni vadoņi, dažkārt – despotiski, dažkārt – žēlsirdīgi, tomēr vienmēr gatavi aizsargāt savu tautu no ārējā ienaidnieka. Apgaismības laikmeta domātāji šo koncepciju papildināja, norādot, ka uz likuma pamata celtas valsts mērķis ir apmierināt iedzīvotāju pamatvajadzības: dāvāt drošību, kārtību, ekonomisko uzplaukumu, justīciju. Atsevišķas personas nevar nodrošināt visus šos labumus bez valsts. Un lūk, kas notika pēc pandēmijas sākuma – pēkšņi atdzīvojies un sakustējies anahronisms. Atdzimušas pilsētas aiz sienām. Un tas notika brīdī, kad uzplaukums visvairāk atkarīgs no globālās tirdzniecības un cilvēku brīvas pārvietošanās.

Šajos apstākļos pasaules demokrātijām īpaši svarīgi ir cīnīties ar šo "pilsētas aiz sienas" tēlu, aizsargāt un stiprināt Apgaismības vērtības. Vispārēja izvēle par labu glābjošai varai, nevis leģitīmam haosam, var radīt plaisu senajā "sabiedriskajā darījumā" ("sociālais kontrakts" – Apgaismības laika filozofu termins, ko izmantoja jau Ļevs Tolstojs romānā "Karš un miers" – red.). Mums vajadzīgais kontrakts izrādīsies lauzts gan ASV, gan starptautiskā mērogā. Tomēr tagad nav īstais laiks tūkstoš gadus ilgajam strīdam par izvēli: glābjošā vara vai neefektīva tieksme visu darīt pēc likuma. Šo dilemmu mēs pandēmijas laikā neatrisināsim. Tagad mums vajadzīga vispārēja pašierobežošanās – gan iekšpolitikā, gan starptautiskajā diplomātijā. Ir jānosprauž prioritātes.

Toreiz, Otrā pasaules kara gados, pēc cīņām Eiropā mēs nonācām pie augošas labklājības un cilvēciskās cieņas pasaules. Bet tagad mēs dzīvojam epohālā laikmetā. Tas ir izaicinājums, ko mums metusi vēsture – būvēt nākotni, cīnoties ar krīzi. Izgāšanās var novest pie globāla ugunsgrēka.

142
Tagi:
koronavīruss
Temats:
Koronavīruss Latvijā un pasaulē (808)
Rīgas OMONa bāze 1991. gads

Rīgas barikādes 1991. gadā: CIP štābs Rīgā, snaiperi un uzticība zvērestam

762
(atjaunots 23:39 23.01.2021)
"Mums bija tikai 15 karavīri, kas atbruņoja visus tos gandrīz 300 miličus ar "Kalašņikoviem". Neviens nedomāja padoties. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaizne. Tomēr viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas," atceras OMONa komandieris Mliņņiks.

RĪGA, 24. janvāris — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Latvijas mūsdienu historiogrāfijā barikādes Rīgā un apšaude Bastejkalna parkā 1991. gada 19. janvāra naktī ir kulta notikumi, pavērsiens, pēc kura Latvijas neatkarība kļuvusi neizbēgama. "Apšaudē ar OMON nogalināti pieci cilvēki," – no toreizējiem notikumiem tagad palikuši vairs miglaini vārdi. No drāmas izdzēš neizdevīgus faktus, daudz ko sagroza un sakropļo.

Rīgas OMON karavīri Doma laukumā 1991. gada augustā
© Foto : из личного архива Дмитрия Машкова

Rīgas īpašo uzdevumu milicijas nodaļas komandieris Česlavs Mļiņņiks intervijā Sputnik atjaunoja 30 gadus vecos notikumus ar gandrīz hronoloģisku precizitāti.

1991. gada sākumā Latvijas PSR, šķiet, vienīgi Rīgas OMON joprojām palika uzticīgi zvērestam Padomju Savienībai, kas šļuka grāvī ar fantastisku ātrumu. Vēlīnās perestroikas periodā omonovieši, kuri izbrauca operācijās no bāzes Vecmīlgrāvī, dažkārt pat UAZikos ar ložmetēju pie aizmugures durvīm, izpelnījās pašas stingrākās milicijas vienības imidžu. Puiši melnajās beretēs neņēma naudu un nebaidījās no konfliktiem – ar to viņi atšķīrās no visiem. Atmodas antivaroņi pat komjauniešu avīzes "Padomju Jaunatne" lappusēs neiekļāvās antipadomju realitātē. Patiešām, nevaru iedomāties, ka mūsu sarunbiedrs būtu Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kā Zenons Indrikovs – iekšlietu ministra vietnieks gan Latvijas PSR, gan Latvijas Republikā iekšlietu ministra Ivara Godmaņa vadībā.

Česlavs Mļiņņiks pastāstīja, ka 1991. gada janvāri Latvijas Augstākās Padomes ēkā atradās ASV CIP štābs, kas organizēja protestus Rīgā un visā Latvijā. Maskava izlikās, ka neko nemana. Bet Rīgas omoniešiem, izrādās, vajadzēja vairāk nekā citiem.

"Pēc stundas mēs jau kontrolējām staciju"

- Mēs par to ziņojām uz Maskavu gan Vladimiram Krjučkovam (PSRS VDK priekšsēdētājs 1988.-1991.gg.), gan GIP, bet mums skaidroja: tā esot "jaunā domāšana, vajag būt atklātiem, glasnostj un perestroikas garā". Mums izdevās tur iefiltrēt (CIP filiālē Latvijā – red.) savus cilvēkus – biedri aizgāja no OMON vienības, dažus pieņēma Tautas fronte un citas struktūras. Šo un to es zināju. CIP centrs tika atvērts arī Igaunijā, arī tur situācija nokaitējās. Bija vajadzīgi konflikti. Jaungada naktī mēs uzzinājām, ka Preses namā Rīgā noglabāts liels skaits ieroču un munīcijas. Nāca pavēle to visu konfiscēt, un 2. janvāra naktī notika operācija. Ir aprēķināts: tur bija tikai 40 tūkstoši patronu vien. 2.-3. janvārī mums izdevās novērst nelikumīgu struktūru apbruņošanu ar ieročiem no Preses nama. Ko tālāk? Spriedze pieauga.

Rīgā strādājošie amerikāņi un angļi izveidoja to Latvijas struktūru darbinieku psiholoģisko portretu, kas varēja stāties pretī LTF. Šī struktūra bija mūsu vienība. To, kādus soļus mēs spersim, aprēķināja ar provokāciju palīdzību. Piemēram, 1990. gada 2. oktobrī tika pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Acumirklī pārstāja maksāt algas Rīgas OMONam. Tomēr mēs naudu saņēmām caur lauka banku, un mūsu vienībā to neviens pat nepamanīja. Pēc tam mums atslēdza ūdeni. Es piezvanīju Ivaram Godmanim un teicu: ja stundas laikā mums nebūs ūdens, mēs to sarūpēsim, tikai jums var pietrūkt. Droši vien, viņš nolēma, ka tie ir tikši vārdi. Stundu vēlāk mēs jau kontrolējām ūdens padeves staciju. Pēc tam atslēdza telefona sakarus. Pa slēgto līniju piezvanīju uz Maskavu. Tur teica: vajagot noskaidrot, skatīties. Pēc stundas mēs bijām telefonu stacijā. Notika provokācijas, lai pārbaudītu mūsu reakciju.

— Vai apšaudē pie IeM ēkas uz bulvāra jūsu darbinieki atklāja apšaudi pirmie?

— Nē. Pirms tam bija izvarota sieviete – viena oficiera sieva. Tā ir krimināllieta, riebīgs noziegums, bet noziedzniekus gatavoja. Viņu izveda, izvaroja... Dienas laikā mēs atradām vainīgos. Par laimi, toreiz vēl strādāja divas prokuratūras – Latvijas PSR un Latvijas Republikas. OMON nevarēja pilnvērtīgi organizēt izmeklēšanu, mums nebija iepriekšējas izmeklēšanas kameras. Es sazinājos ar Žitņikovu (LPSR iekšējo spēku 42. divīzijas komandieris Aleksandrs Žitņikovs), ar Pugo (PSRS IeM ministrs, kurš izdarīja pašnāvību pēc puča izgāšanās) un ziņoju uz Maskavu Borisam Karlovičam. Viņš saka: nodod aizdomās turamos LPSR prokuratūrai. Ierados prokuratūrā, puiši ar divām mašīnām veda aizturētos. Viņus sāka apšaudīt uz Raiņa bulvāra. Pirmie šāvieni atskanēja no Bastejkalna parka puses. To pat var atrast YouTube, kreisajā pusē no Brīvības pieminekļa – trasējošas lodes. Pa rāciju devu pavēli apšaudītās grupas vecākajam – meklēt patvērumu. Kareivji nevarēja iekļūt kara komisariāta ēkā, viņus neielaida, aiz mašīnām slēpties nevarēja. Patverties varēja tikai IeM pieņemšanas telpā, vai pašā ministrijā.

— Ar kādiem ieročiem apšaudīja jūsu padotos?

— Bija automāta kārtas, "Kalašņikovs" un atsevišķi šāvieni – ne pistole, pēc skaņas tā bija SVD (Dragunova snaipera šautene, kalibrs – 7,62, domājams, SVD patronu čaulas atrada parkā iepretī IeM ēkai 21. janvāra rītā – red.).
Kāds no Bastejkalna ar trasējošajiem šāvieniem rādīja mūs: pēc paraduma automātu aptverēs katra piektā patrona bija trasējošā. Tomēr IeM ēku neviens pat neplānoja ieņemt. Bet te mūsējos sāka apšaudīt no pašas ministrijas ēkas – uz aklo, pabāza roku ar automātu pāri palodzei un šāva kārtām. Tad es devu pavēli sākt uzbrukumu ēkai.

— Kā notika uzbrukums?

— Celtniecības ministrijā, no kurienes mūsu puišus arī apšaudīja no automātiem, līdzās IeM, tika atbruņoti 132 vai 138 cilvēki. Pašā IeM ēkā – 140 cilvēki. Bet mums bija tikai 15 karavīri, kuri atbruņoja visus tos gandrīz trīs simtus miliču ar "Kalašņikoviem".

— Fantastika. Viņi padevās gūstā?

— Neviens nedomāja padoties. Teiksim tā, mēs rīkojāmies aktīvāk nekā viņi. Viņi šāva netēmējot, izbāza automātu uz aklo un šāva.
Mēs strādājām aktīvi: šāviens griestos, gulties, ieročus uz grīdas. Toreiz tika salauzts ne viens vien desmits žokļu. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaigzne. Bet viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas.

— Kas tad ir vainīgs?

— Varu droši teikt – tie neesam mēs. Visas apšaudes laikā no mūsu puses tika izšautas 10 automāta patronas, ne vairāk. Desmit! Visus atbruņotos izveda uz ielas. Es piezvanīju Zenonam Indrikovam (ģenerālis, Latvijas Republikas ministra vietnieks 1991. gadā). Pavaicāju: vai jūs spējat kontrolēt savus padotos? Tad atveriet durvis – viņš toreiz no bailēm ieslēdzās kabinetā.
Rīgas scenārijs: vienādojums ar nezināmajiem

— Latvijas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš toreiz strādāja Latvijas Republikas prokuratūrā, man teica, ka civilos parkā nogalinājusi nezināma grupa no Maskavas – "Alfa" vai GIP, kas ieradusies Latvijā RAF mikroautobusā.

— Man bija vienkārša mašīna. Jā, es izsaucu OMON dežurējošo grupu RAF mikroautobusā, taču viņi apšaudē nepiedalījās, viņi atbrauca vēlāk. Tas zināms Indrikovam un PSRS IeM OMON darbības Baltijā bijušajam koordinatoram Nikolajam Gončarenko (tieslietu ģenerālleitnants, Piedņestras Moldāvijas republikas iekšlietu ministrs, aizgājis viņsaulē 2019. gadā – red.). Es atbraucu uz Latvijas Komunistiskās partijas CK, piezvanīju Pugo un Krjučkovu. Pirmais jautājums: vai IeM to domā atdot? Atbildēju, ka mums tā nav vajadzīga, mēs to ieņēmām, lai patvertos no tiem, kuri mūs apšaudīja. Pēc tam braucām uz bāzi Vecmīlgrāvī, sāka izmeklēšanu PSRS prokuratūra.

— Kā reaģēja Maskava?

— Nu, padomājiet pats: cilvēki nogalināti parkā, bet no parka mūs apšaudīja. Politisks jautājums – viņi nevarēja paziņot, ka mēs neesam vainīgi, arī Maskavā ne. Gribēja mūs pataisīt par vainīgajiem, bet arī tas nesanāca. Maskava pret mums vērsās smagāk, nekā vietējie Latvijā. Mani atstādināja no vienības komandiera vietas, pēc dažām dienām – atjaunoja. Kāpēc izmeklēšanas materiāli slepkavības lietā pagaisa, kur ir ballistiskās ekspertīzes dati? Kāpēc prokuratūra nenosauca vainīgos?

— Ukrainas varone, Augstākās radas deputāte Nadežda Savčenko pastāstīja, ka 2014. gada ziemā Kijevā ukraiņu snaiperi, ieskaitot radas deputātu Parasjuku, apšāva "debesu simtu" Eiromaidainā no viesnīcas jumta pie laukuma. Vai Rīgas scenārijs?

— Tā jau ir tradicionāla visu valsts apvērsumu daļa – civiliedzīvotāju, "debesu simta" bojāeja. Tomēr padomāsim, kas varētu nopludināt informāciju? Vai tik ne tā paša 2014. gada Kijevas apvērsuma organizatori? Kad viņiem bija izdevīgi, viņi izmantoja cilvēkus. Tagad apstākļi mainās, publicētas ziņas par snaiperiem. Lūk, par ko jāpadomā, lai nenotiktu jauna revolūcija. Hmeļņickas un Ļvovas apgabalus un Aizkarpatus Ukraina nākotnē zaudēs. Bet dienvidu apgabalus, Nikolajevu mēs nepazaudēsim – Jaunajā gadā es runāju ar cilvēkiem. Aizkarpatos slēdz ciet ukraiņu skolas – tur ungāru iedzīvotāji, madjāri, skaļi uzstāj uz sava. Neticu, ka Ukrainas prezidents rīt pamodīsies, sazvanīsies ar Maskavu un atlidos. Tas ir vienīgais, kas varētu glābt Ukrainas vienotību, tas ir vienīgais variants. Eiropa nepalīdzēs – tai nav vajadzīga liela Ukraina kā vienota valsts.

— Bet Krievijā arī ir savs Aleksejs Navaļnijs un patērētāju sabiedrība, izrādes sabiedrība, kā to nodēvēja Gijs Debors.

— Ak, izmetiet no prāta Navaļniju – tas ir tāds specprojekts. Tomēr ne visa sabiedrība ir tiktāl sapuvusi. Putins Minhenes konferencē parādīja, ko vērta ir Krievija. Gatavošanās Olimpiskajām spēlēm Sočos bija pirmais solis: spēles taču pārspēja pat 80. gada Olimpiādi – no efekta, ne medaļu viedokļa. Otrais – Krimas atgriešanās 2014. gadā. Pasaule aptvēra, ka pēc 90. gadiem, kad Krievija atkāpās no visām savām pozīcijām, Krievijā pārsvaru sācis gūt patriotisms. Kad Primakovs pagrieza atpakaļ savu lidmašīnu virs Atlantijas (kad NATO aviācija sāka bombardēt Belgradu 1999. gadā – red.), tas bija spontāns lēmums.

Olimpiāde Sočos un Krima – tā ir stratēģija. Tagadējā stratēģija – spēcīga Krievija. Prezidenta uzruna Federālajai sapulcei bija ne tikai neliels pārsteigums, nebūt ne viss ir atklāts. NATO raķešu un bumbu apšaude Belgradā un Serbijas pilsētās vispār notika bez ANO sankcijas. Tāpat kā uzlidojumi Luganskai 2014. gadā, ko organizēja Ukrainas Gaisa spēki. Manās acīs tā ir masveida slepkavība, karavīri pret bērniem nekaro. Karš – tas ir tīrāks stāvoklis. Mūsu tauta pārcieta šausmīgu karu līdz 1945. gada pavasariem, tomēr par zvēriem nekļuva. Tas bija svēts karš, valstij bija ideoloģija, un tauta saprata, kāpēc vajadzīgi stingri soļi. Kad nomira Staļins, viņa bērēs Maskavā, pēc oficiāliem datiem, piedalījās 7 miljoni cilvēku, neoficiāli stāsta par 12 miljoniem, simtiem cilvēku gāja bojā pūlī. Kad nomira Jeļcins, viņa bērēs bija 300 cilvēki. Tas ir rādītājs.

— Vai jums nav skumji, ka jūs dēvē par Atmodas antivaroņiem, "bendēm"

— Kur ir toreizējie kurinātāji – Dobelis, Landsberģis, Prunskiene? Viss, kas šodien notiek Baltijā un Eiropā – tas viss ir normāli.

— Jūs esat starptautiskā meklēšanā, Lietuvā jums aizmuguriski piespriests mūža ieslodzījums... Ja tā visa nebūtu, vai nemoka nostalģija pēc Baltijas?

— Kad man bija interesanti, pabiju visā Eiropā – no Madrides līdz Parīzei, man bija interesanti pārbaudīt, vai man pastāv robežas. Vienu reizi mani aizturēja. Uz vienu stundu. Visur ir savi cilvēki. Tagad ceļojumi pa Eiropu mani vairs neinteresē. Latvija, Bauska, Rīga? Rīgas šprotes un Rojas delikateses regulāri atved. Eiropā pagaidām drukā naudu, NATO turas. Bet Baltija... Aizbraukt uz turieni varu kaut rīt. Priekš kam? Jūsu valstis bija līdztiesīgas PSRS sastāvā, tagad baltieši spēlē tādu... kā lai to maigāk pasaka... tāda Eiropas sabiedrības ideoloģijas rupora lomu. Tālāk par priekštelpu Baltiju nelaiž. Esmu pārliecināts, ka ieraudzīšu Baltiju un Eiropas jauno politisko sistēmu, draudzīgu Krievijai. Situācija ātri mainās, man šķiet, pat šis gads daudz ko parādīs.

Česlavs Genadjevičs Mliņņiks no 1990. gada oktobra līdz 1991. gada augustam bija Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON, "melnās beretes") komandieris. Tā bija viena no pirmajām starp piecām šāda veida vienībām, ko saformēja PSRS IeM. Tās bija padotas tikai Maskavai. Vienībā strādāja kareivji no desanta un robežsardzes spēkiem un jūras kājniekiem, daudzi – Afganistānas veterāni. Mliņņiks piedalījās uzbrukumā Amina pilij. Pēc Rīgas OMON vienības evakuācijas no Latvijas uz Tjumeņu piedalījās speciālo operāciju plānošanā un īstenošanā Abhāzijā, Dienvidslāvijā un citos lokālo konfliktu punktos. Audzis Bauskā. Pēc tautības – polis. Pulkvedis. Par savu tagadējo darba vietu un pienākumiem neko nestāsta.

762
Tagi:
Rīga, barikādes
Marija Butina, foto no arhīva

Krievija aizsargās žurnālistus: Butina pastāstīja par kampaņu #Своихнебросаем

58
(atjaunots 10:59 18.01.2021)
Lietā ar krievu žurnālistu vajāšanu Latvijā ar sabiedrisko rezonansi vien būs par maz, un kampaņas #Своихнебросаем ietvaros paredzēta reāla palīdzība cilvēkiem, pastāstīja projekta autoru Marija Butina

RĪGA, 18. janvāris — Sputnik. RT uzsācis informatīvu kampaņu Latvijā aizturēto krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Marijas Butinas projekta #Своихнебросаем ietvaros.

2020. gada 3. decembrī Latvijas Valsts drošības dienests aizturēja un nopratināja septiņus krievvalodīgos žurnālistus sakarā ar apsūdzībām par ES sankciju režīma pārkāpšanu, ņemot vērā sadarbību ar starptautisko ziņu aģentūru "Rossija segodņa", lai arī pati aģentūra sankciju sarakstā nav atrodama. Krievija jau vairākkārt norādījusi, cik absurdas ir šādas apsūdzības.

Par vērienīgo informācijas kampaņu, kas aizsākta Krievijā žurnālistu atbalstam, tās mērķiem un īpatnībām portālā Baltnews pastāstīja sabiedriskā darbiniece, projekta autore Marija Butina.

– Butinas kundze, projekta #Cвоихнебросаем ievāros darbu sākusi vērienīga informācijas kampaņa krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Latvijā. Kāds ir tās mērķis?

– No vienas puses, sabiedriskajai atbalsij ir principiāli svarīga loma, jo patlaban Latvijā ir vērojams absolūts beztiesiskums.

Latvijas pilsoņus tiesā – mēs taču saprotam – par to, ka viņi pauž "partijas ģenerālajai līnijai" alternatīvu viedokli. Tāpēc pasaulei tas ir jāuzzina.

Savā pusē jāpiesaista cilvēki, līdzjūtīgi tiesībsargi, kuru pasaulē ir pietiekami daudz un kuri ļoti labi saprot: šodien atnākuši pēc šiem žurnālistiem, bet rīt atnāks pakaļ vēl kādam.

No otras puses, mēs plānojam vēl virkni pasākumu, kas saistīti ar reālu palīdzību šiem cilvēkiem. Protams, ar vienkāršu sabiedrisko atbalsi šajā gadījumā nepietiks.

– Kādi būs pasākumi?

– Tā ir pilna mēroga kampaņa. Mēs piesaistīsim profesionālās aprindas, žurnālistus.

Protams, tiek plānotas plašas akcijas, cik tas iespējams pandēmijas apstākļos. Būs arī individuāli pasākumi, ievērojot sociālo distanci.

Runa ir arī par parakstu vākšanu šo cilvēku atbalstam, vērsīsimies starptautiskajās organizācijās. Virkne vēstuļu jau ir sagatavotas.

Protams, cilvēkiem jāpalīdz arī faktiski ar tiem pašiem advokātiem. Viņiem vajadzīga kvalitatīva aizstāvība. Plānojam sniegt arī juridisko palīdzību.

Protams, par pašu galveno uzskatāma publiskas informācijas sniegšana. Pēc savas pieredzes zinu, ka tam ir ļoti liela nozīme.

– Vai runājot par masveida pasākumiem, jūs domājat protestu akcijas?

– Jā. Runājot par masveida pasākumiem, es domāju, protams, par iespējamiem piketiem pie valsts iestādēm, Latvijas vēstniecības.

Diemžēl dažkārt iznāk tā, ka bez ielu akcijām nav iespējams piesaistīt pietiekamu uzmanību situācijai. Mēs pielietosim visas sabiedrībai pieejamās metodes.

Piedevām – sarakste ar Krievijas un, protams, arī Latvijas valsts iestādēm.

– Kāpēc tieši tagad vajadzīga informatīvā kampaņa?

– Žurnālistus patiešām var iesēdināt. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka patlaban reālas briesmas draud viņu veselībai, viņu dzīvībai, viņu tuvinieku dzīvībām.

Otrkārt, tas rada precedentu – cilvēku vajāšana par vārda brīvību, cilvēku vajāšana par alternatīva viedokļa paušanu.

Tā mēs tālu netiksim, vienā brīdī izrādīsies, ka pasaulē ir tikai viena cilvēka vai cilvēku grupas viedoklis. No plašsaziņas līdzekļu viedokļa līdzsvars rodas, tikai pateicoties dažādiem viedokļiem.

Esmu pārliecināta, ka tāds elements, kā neatkarīgie mediji nepastāv. Ir dažādas interešu grupas, ir žurnālistu subjektīvais viedoklis. Mums tagad visa žurnālistika ir subjektīva. Tomēr ar dažādu viedokļu palīdzību tiek nodrošināta iespēja visiem – Eiropas Savienības, Krievijas, Amerikas – pilsoņiem saņemt objektīvu informāciju. Ir jāpieliek punkts mēģinājumiem aizbāzt muti, mēģinājumiem padarīt žurnālistus par raganām, ko tagad nu dedzinās.

Man šķiet, tas ir Krievijas, Krievijas tiesībsargu pienākums – atbalstīt žurnālistus Latvijā, jo runa ir par mūsu tautiešiem.

– Atgriezīsimies pie jautājuma par žurnālistiem Baltijas valstīs. Kāda varētu būt atbilde uz Baltijas varasiestāžu soļiem?

– Neapšaubāmi, simetriskas metodes. Krievija nav uzbrucējvalsts. Krievija ir valsts, kas palīdz tiem, kuri vēršas pēc palīdzības, kas vienmēr aizstāvēs savas nacionālās intereses, savu suverenitāti un savu nacionālo drošību. Šajā gadījumā ar zobenu ir ieradušies pie mums, un mums jāsper simetriski soļi.

Ja viņi vajā mūsu žurnālistus, jāierobežo viņu oficiālo mediju darba iespējas Krievijas teritorijā. Protams, nevar tā aizbāzt muti, kā viņi to dara ar mums. Tomēr var sarūgtināt dzīvi nelabvēļiem. Šim nolūkam ir noteikti varianti. Reizēm jāizmanto arī izraidīšanas variants.

Ne jau mēs to esam sākuši.

– Vai situācija ar Krievijas mediju un krievvalodīgo žurnālistu vajāšanu Baltijas valstīs jau ir sasniegusi apogeju vai varam gaidīt kaut ko ļaunāku?

– Es būtu ļoti priecīga, ja varētu teikt, ka nu jau sasniegts dibens un tālāk vairs nav, kur krist. Taču diemžēl uzskatu, ka rusofobais noskaņojums pasaulē pastiprināsies.

Šodien tie paši informācijas giganti un sociālie tīkli ir ieguvuši milzu resursu: ja viņi spēj nobloķēt Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un ne vienu reizi vien ierobežojuši Krievijā izstrādātu saturu, var sagaidīt mūsu žurnālistu agresīvu vajāšanu no rietumvalstu puses, it īpaši Krievijā šogad sagaidāmās vēlēšanu kampaņas, vitāli svarīgu politisko ciklu aspektā.

Jāsaprot, ka žurnālistu sabiedrībai ir iespēja palīdzēt izplatīt patiesu informāciju. Ir jāstrādā, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem.

58
Tagi:
Krievija, Latvija, žurnālistu vajāšana, žurnālists, RT
Temats:
Sputnik demokrātijas žņaugos
Pēc temata
#Своихнебросаем: RT laiž klajā kampaņu Latvijā aizturēto žurnālistu atbalstam
"Varasvīri grib, lai cilvēki baidītos": Lindermans par žurnālistu vajāšanu Latvijā
"Reaģēt ātri un stingri": Vladimirs Putins par Krievijas žurnālistu tiesību pārkāpumiem
Lindermans: kas devis atļauju žurnālistu aizturēšanai Latvijā?
VDD organizējis kratīšanu pie krievvalodīgajiem žurnālistiem Jakovļeva un Lindermana
Marija Butina

Butina: tikai dusmīga pļauka pamodinās eiropiešus no liberālā skurbuma

0
(atjaunots 10:35 05.03.2021)
Pazīstamā sabiedriskā darbiniece Marija Butina atklāja, kā, pēc viņas domām, palīdzēt Eiropas sabiedrībai atgriezties pie cieņpilnas attieksmes pret tradicionālajām vērtībām, uzticības ģimenei un bērniem.

RĪGA, 5. marts – Sputnik. Krievijas Sabiedriskās palātas locekle, projekta #Своихнебросаем iniciatore Marija Butina ir pārliecināta: Krievijai jāuzņemas "vadība opozīcijā amerikāņu Sodomai un Gomorai". Tagad, pēc viņas domām, gaismas cīņa pret tumsu tikai sākas, stāsta Sputnik Meedia.

"Tās pamati likti pērnā gada jūlijā, kad Krievijas Konstitūcijā tika nostiprināti tādi fundamentāli postulāti, kā nacionālo tiesību prioritāte pār starptautiskajām, bērnu aizsardzība, ideāli, ticība Dievam, uzticība saviem tautiešiem, kuri gluži kā sasistas krūkas lauskas izbiruši pa visu pasauli pēc PSRS sabrukuma," Butina pastāstīja savā Телеграм kanālā.

Lāpu gājiens Tallinā, foto no arhīva
© Sputnik / Вадим Анцупов

Sabiedriskā darbiniece atzīmēja, ka līdz fināla cīņai vēl tālu, un tās rezultāts nav iepriekš zinams. "Tagad jautājums ir par to, cik lielā mērā mūsu tauta ir gatava vienoti aizsargāt savus cilvēkus, ideālus un tradicionālās vērtības."

Marija Butina atgādināja, ka vēl pavisam nesen daudzi liberāli darbinieki ņirgājās un izsmeja vārdu "stiprinājumi".

"Tagad pavisam vairs nav smieklīgi: Amerika vairāk nekā 30 gadus pirkusi un pakļāvusi sev Eiropu, un pagaidām nav zināms, vai izdosies pamodināt Vecās pasaules cilvēkos cilvēciskumu, savstarpēja atbalsta nozīmi, uzticību ģimenei un jaunajai paaudzei," viņa atzina.

"Vienkārši nepietiek ticības tam, ka agri vai vēlu viss pamodīsies pats, vajadzīga aktīva, teikšu atklāti – agresīva pļauka, lai pamodinātu no liberālā skurbuma Eiropas sabiedrību, kas apmaldījusies cilvēku grēku un netikumu tumsā," noslēdza Sabiedriskās palātas locekle.

Vai kāds jau mostas?

Ideju modināt sabiedrību no liberālā skurbuma un atbrīvot no tai svešu vērtību uzmācības atbalsta, piemēram, opozīcijā strādājošie politiskie spēki Igaunijā. Sputnik Meedia stāsta, ka tradicionālo ģimenes vērtību saglabāšanu atbalsta partija EKRE. 

Tās līderis Martins Helme norāda, ka pašlaik Igaunija nonākusi stāvoklī, kurā pašu valsts vara mēģina mainīt tradicionālos priekšstatus par normālumu.

"Šī jaunā elite pakļaujas nevis savai tautai, bet gan gaida atzinību no ārējiem spēkiem, tāpēc it loģiski, ka tā vēlas atņemt tautai iespēju izteikties, piemēram, referendumā," politiķis atgādināja par parlamentā izjaukto balsojumu referenduma jautājumā par laulību – vīrieša un sievietes savienības – atzīšanu.

Helme uzskata, ka šī iemesla dēļ valdība pūlas aizliegt valstī tās vadības soļu kritiku un igauņu tautai svešu vērtību atmaskošanu.

"Viņi nepiekrāps mūs ar saldiem vārdiem par nepieciešamību aizliegt naida kurināšanu. Tā ir cenzūra, brīvības apspiešana un mēģinājums uzspiest vienu valdošo ideoloģiju," viņš paskaidroja.

"Mūsu jaunais Atbrīvošanās karš sāksies nacionālā uzplaukuma un vārda brīvības vārdā!" pasludināja Helme partijas pasākumā, kas bija veltīts Igaunijas Neatkarības dienai.

0
Tagi:
Marija Butina, Krievija, Eiropa
Pēc temata
LGBT šantāža Eiropas Savienībā: ievērojiet tiesības, citādi maksāsiet sodu
Krievija aizsargās žurnālistus: Butina pastāstīja par kampaņu #Своихнебросаем
Skandāls pa visu Baltiju: kāpēc Igaunijas politiķis uzlielījis Putinu
Nepilsoņu tiesības, krievu skolas un viendzimuma laulības: ko rīdzinieki par to visu domā