Konstantīns Čekušins

Nila Ušakova partijas jauno startu uzņemas IT speciālists

93
(atjaunots 17:27 04.03.2020)
Ja Rīgas domes vēlēšanās būtu partija "pret visiem", tā būtu sacīkšu līdere, jo mūsdienās cilvēki netic politiķiem un cīņas izredzēm, - viņi ir pasīvi, uzskata Konstantīns Čekušins – pirmais numurs "Saskaņas" sarakstā.

RĪGA, 4. marts — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. "Saskaņas" pirmais numurs Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās Konstantīns Čekušins plašā vēlētāju lokā nav īpaši pazīstams. Partija, kurai ārkārtīgi nepieciešamas pārmaiņas, vēlas atkārtot desmitgades triku. Tolaik saraksta priekšgalā bija nevienam nepazīstamais žurnālists Nils Ušakovs. Viņam izdevās izvest partiju no krīzes, piesaistīt vēlētājus un nodrošināt rekordu pie Rīgas domes stūres. Tagad tiek izvirzīts samērā nezināms sabiedriskais darbinieks. Kas viņš ir? Kā slaucīs jauna slota?

Iepazīstieties: Konstantīns Čekušins, IT speciālists, Rīgas kluba "Kas? Kur? Kad?" dibinātājs, aktīvs vecāku kustības dalībnieks. 15 gadus precējies, audzina divas meitas. Kopš 2002. gada nodarbojas ar sabiedrisko darbību, ilgu laiku neiesaistās politika, tomēr nodarbojās ar nepilsoņu un mazākumtautību izglītības jautājumiem. Mediji viņu bieži dēvē par krievu skolu aizstāvi. Viņš pats norāda, ka cīnās par kvalitatīvu izglītību. 2018. gadā piedalījies Saeimas vēlēšanās no partijas Saskaņa un saņēmis 5 ar pusi tūkstošu balsu.

Par saviem plāniem šajās vēlēšanās Čekušins pastāstīja Sputnik Latvija.

- Konstantīn, kāpēc jums tas viss ir vajadzīgs? Būt pirmajam numuram, piedalīties neparedzamā politiskajā cīņā, ciest neizbēgamos mēģinājumus jūs apmelnot?

- Cilvēkam jātiecas mainīt pasauli uz labo pusi, un jāieņem aktīva pilsoniskā nostāja. Es to daru jau gandrīz 20 gadus un negrasos apstāties. Nevar gaidīt, ka viss mainīsies tev par labu bez tavas līdzdalības. Te dzīvo mani bērni, es cīnos par viņu nākotni.

- Vai jūs reāli ticat, ka šajās vēlēšanās "Saskaņa" gūs uzvaru? Koalīcijas sabrukums Rīgas domē bija ļoti neglīts, un daudziem vēlētājiem šis sastāvs sagādājis vilšanos.

- Es uzskatu, ka jebkura mūsu rīcība spēj mainīt nākotni. Lai nu kā, es turpināšu virzīt idejas, ko virzīju gadu desmitiem. To var darīt gan koalīcijā, gan opozīcijā. Tāpēc, vai mēs uzvarēsim vēlēšanās vai nē – tas ir sekundārs jautājums salīdzinājumā ar to, kāpēc es ieeju politikā. Protams, savus mērķus ir vieglāk sasniegt no varas pozīcijas. Bet arī opozīcijā var izdarīt diezgan daudz lietderīga. Pēc būtības es daudzus gadus nodarbojos ar sabiedriskiem jautājumiem. Tomēr tuvošanās varai dod vairāk iespēju, dod plašāku instrumentu klāstu, lai pievērstu sabiedrības uzmanību problemātiskām jomām. Lai nu kā, es domāju, ka politikā es varu padarīt vairāk.

Mūsu sirdis prasa pārmaiņas!

- Vai esat pārliecināts, ka ir iespējama "Saskaņas" atjaunināšana? Kas tieši jāatstāj aiz borta?

- Jebkuras vēlēšanas ir jauns sākums. Aiziet deputāti, kuros vīlušies vēlētāji, atnāk citi. Vieniem kandidātiem sarakstā liek plusiņus, citus izsvītro, cilvēks, kurš ticis pie vēlēšanu urnas, varēs ne tikai izvēlēties partiju, bet arī virzīt sarakstā pienācīgos un novākt no ceļa tos, kuriem neuzticas.

Katrās vēlēšanās ir izsvītrojumu čempioni, tie, kurus vēlētāji nevēlas redzēt. Starp tiem, kas jāatstāj aiz borta, galvenokārt ir jebkādi korupcijas riski. Šeit nav nekādu noslēpumu – lai uzvarētu korupciju, tajā vienkārši nevajag piedalīties. Es nevaru iedomāties, kā es varētu nodot visu, ko esmu darījis gadu desmitiem naudas dēļ. Ja es kā līderis pamanīšu kolēģus, kuri ir iesaistīti korupcijā, nevis apsūdzēti, bet iesaistīti, tad no tādiem es tikšu vaļā.

- Vai jūs ticat uzvarai?

- Tādas izredzes pastāv, un es pielikšu visus spēkus, lai uzvarētu. Uzvaras ķīla ir cilvēku aktivitāte. Galvenais ienaidnieks pārmaiņu ceļā ir cilvēku pasivitāte. Viņu neticība, ka viņi var kaut ko mainīt, ticības trūkums nākotnei, cīņai, visiem politiķiem. Ja būtu partija "pret visiem" – tā būtu sacīkšu līdere, un tā būtu galvenais konkurents.

- Un kā jūs grasāties cīnīties ar neuzticību?

- Tāpat kā iepriekš - tikai ar savu piemēru. Patiesībā man ir vajadzīgas ne tikai balsis vēlēšanās, bet arī cilvēki, kuri ir gatavi kaut ko darīt. Mums ir jāpiedalās pārmaiņu procesā un jāatbalsta vienam otru. Ļoti svarīgi ir visi, kas var atrauties no dīvāna. Darba ir daudz. Cilvēku ir maz.

- Tā nav tikai jūsu vai "Saskaņas" problēma...

- Protams. Šī problēma ir zināma daudziem uzņēmumiem. Mūsu valsts visvērtīgākais resurss ir cilvēki. Mums nav naftas un gāzes, mums nav ko pārdot, izņemot garīgo darbu. Tāpēc daudzi uzņēmumi iegulda savos darbiniekos, organizē dažādus kvalifikācijas paaugstināšanas kursus, iegulda viņu attīstībā. Patiesībā "Saskaņa" ir lielākā Latvijas partija. Šeit notiek liels darbs ar jauniešiem, un ne tikai. "Saskaņa" jau sen piesaista cilvēkus - ne tikai reizi četros gados, lai nobalsotu, bet arī citām pilsoniskām iniciatīvām. Audzina politiķu paaudzi.

Pārliecība vai alga?

- Pašlaik jūs strādājat IT nozarē. Jums ir labs, augsti apmaksāts un interesants darbs. Vai jūs to pametīsiet politikas dēļ?

- Tas ir ļoti atkarīgs no vēlētāja. Protams, ja vēlēšanas atnesīs partijai uzvaru un izdosies izveidot koalīciju, tad darbs būs jāatstāj. Ja es tikšu ievēlēts, bet būšu opozīcijā – tad skatīsimies. Ja varu savietot, tad tam jābūt. Un, ja arī politiski neveiksmīgā kārtā – ja vēlētājs atteiksies man uzticēties, tad es turpināšu strādāt savā interesantajā darbā un nodarboties ar vecāku sabiedrības lietām sabiedriskajos pamatos, kā es daru jau daudzus gadus.

- Kā jūs vērtējat savas personiskās izredzes tikt ievēlētam?

- Diezgan augstu. Balotējoties Saeimā, es praktiski neinvestēju priekšvēlēšanu kampaņā, tomēr 5,5 tūkstoši cilvēku mani atcerējās un ielika man plusiņu. Ja es būtu ieguldījis reklāmā, iznākums būtu daudz labāks. Šoreiz es nāku kā saraksta līderis, un tas uzliek papildu atbildību. Vairāk pūļu, vairāk tikšanos. Es domāju, ka rezultāts būs labs. Redzēsim, vai ar to pietiks visas partijas uzvarai.

- Šo gadu laikā jūs esat parādījis sevi kā godīgu sabiedrisko darbinieku, kas pacietīgi iestrādājis savu "sabiedriskās dobes" daļu bez populisma un pārspīlējumiem. Jūsu vecāku kustības komanda – tie ir cilvēki, kuri paši kaut ko dara, lai aizsargātu savu bērnu tiesības. Bet vēlēšanas – tā ir cita lieta. Lielākā daļa vēlētāju gan deklarē nepatiku pret populismu, bet katru reizi uzķeras uz neizpildāmajiem solījumiem. Kāpēc jūs domājat, ka šoreiz būs citādi?

- Es nezinu, kā būs. Protams, īsākā distancē uzvar tie, kas bļauj skaļāk. Cilvēki, kuri mētājas ar štampiem un nemaina savu viedokli, dažkārt šķiet principiāli un nelokāmi. Es nebaidos mainīt savu viedokli, ja oponentu argumentācija ir pamatota. Es nebaidos atzīt savas kļūdas. Galvenais, lai kopīga lieta virzītos uz priekšu.

Saimniecība – tā nav politika

- Vai jums ir kaut kādas "sarkanās līnijas"? Piemēram, "ar nacionālistiem pie viena galda nekādos apstākļos nesēdīšos".

- Pat Saeimas vēlēšanās "Saskaņai" nebija "sarkano līniju". Protams, to nav arī Rīgas domē. Jo šeit ir saimniecības jautājumu risināšana, ir iespēja vienoties ar visiem. Protams, kā krievu diasporas pārstāvis es labāk saprotu krievu vecāku problēmas un centīšos tām veltīt īpašu uzmanību.

Tomēr būtu nepareizi atbalstīt tikai vienu grupu. Tāpēc palīdzība ir jāsniedz visiem. Iespējams, tai būs savas nianses dažādām grupām. Un tas ir normāli. Krievu skolu problemātikā pastāv divi momenti. Pirmkārt, vai mums, kā savas valsts pilsoņiem, ir tiesības uz izglītību dzimtajā valodā? Es uzskatu, ka ir, un pilsētas ietvaros esmu gatavs cīnīties par tās finansēšanu. Otrkārt: izglītības kvalitāte. Tā jau ir kopīga problēma, jo būtībā latviešu skolās arī neklājas visai labi, daudzas problēmas mums ir kopīgas. No matemātikas un ķīmijas līdz pat latviešu valodai, par kuru vārdos cīnās daudzas partijas, bet realitātē eksāmenu latviešu valodā rezultāti pasliktinājušies gan krieviem, gan latviešiem. Es jau nerunāju par sociālo jomu vai ceļu remontu, kur tautības jautājums vispār nepastāv.

- Tātad, uzvarot šīs vēlēšanas, jums neizdosies mainīt likumu par izglītību.

- Likumi top Saeimā, tas ir cits stāsts. Dome nav tā institūcija, kur tiek mainīta, piemēram, izglītības politika, tā ir tikai pašvaldība, kas piešķir naudu dažādām programmām. Vai nepiešķir. Es pilnīgi atbalstu papildu nodarbību programmu, ko bija solījis iepriekšējais sasaukums. Visām Rīgas skolām ir nepieciešamas papildu nodarbības – katrai ir, ko uzlabot. Pagājušajā gadā tika veiktas aptaujas - kurai skolai kas pietrūkst papildu izglītības programmu plānā. Spriežot pēc rezultātiem, ir nepieciešams nepilns pusotrs miljons eiro, kas Rīgas budžeta ietvaros ir pilnīgi apspriežams.

- Kāda ir attieksme pret šīm vēlēšanām jūsu ģimenē?

- Normāli. Sieva mūsu laulības 15 gados jau ir sapratusi, ka sabiedriskā dzīve ir mana neatņemama daļa. Tāpēc es jūtu viņas atbalstu, un man tas ir ļoti svarīgi. Turklāt pēc Saeimas vēlēšanām viņai vairs nav bail. Viņš priecāsies ar mani par uzvaru, un droši vien nebūs pārāk uztraukta par zaudējumu. Protams, vēlēšanas tās ir pārmaiņas, tā ir izeja no komforta zonas. Bet pārmaiņas tās ir labi, tās ir nepieciešamas attīstībai.

- Ja runājam par pārmaiņām un attīstību, vai to var piemērot arī partijai?

- Protams! Tas ir vispārzināms fakts: kad lielajās korporācijās nepieciešamas pārmaiņas, bieži aicina cilvēku no malas. Atrodoties sistēmas iekšienē, bieži vien dažām lietām nepievērš uzmanību, bet cilvēkam no malas katrs sīkums krīt acīs. Starp Saskaņas līderiem es esmu tāds "cilvēks no malas". Mani aicināja, jo partijai ir vajadzīgas pārmaiņas, es to saprotu, un man ir idejas, kā mums būtu jāmainās. Nevis ideju ziņā - ar tām mums viss ir kārtībā, Latvijai ir nepieciešamas "Saskaņas" idejas. Bet gan darba procesu organizācijas un jaunu cilvēku piesaistes ziņā.

- Ja runājam par pārmaiņām, kas no jūsu viedokļa būtu jāmaina?

- Ir jāizpilda tas, par ko jau sen runājuši. Dot iespēju ietekmēt situāciju ne tikai vairumam, bet arī izvēlētajai minoritātei. Ne tikai domē, bet arī Saeimā. Cilvēki, kuri balso par dažādām partijām, balso nevis par to, lai daži cilvēki sēž krēslos un saņem algas. Cilvēki balso par idejām. Un ir ļoti svarīgi, lai īstenojas idejas, par kurām cilvēki balso. Lai tas, par ko vispār varētu vienoties, netiktu izsvītrots tikai tāpēc, ka to piedāvāja mazākumtautības. "Sarkanās līnijas" pirmām kārtām kaitē vēlētājam. Tieši par to mēs cīnīsimies.

93
Tagi:
vēlēšanas, Rīgas dome, Saskaņa, Čekušins, intervija
Pēc temata
Ko vēlaties, tikai ne Čekušinu: politologs nedod "Saskaņai" cerību uz Rīgas mēra posteni
Krieviem atņem vietas latviešu vajadzībām: Čekušins sašutis par reformas cinismu
Čekušins: latvieši baidās no Putina portretiem krievu skolās
"Saskaņa" izvēlējās Rīgas mēra amatam krievu skolu aizstāvi Čekušinu
Čekušins: mēs nevēlamies audzināt bērnus baiļu atmosfērā
Rīgas OMONa bāze 1991. gads

Rīgas barikādes 1991. gadā: CIP štābs Rīgā, snaiperi un uzticība zvērestam

774
(atjaunots 23:39 23.01.2021)
"Mums bija tikai 15 karavīri, kas atbruņoja visus tos gandrīz 300 miličus ar "Kalašņikoviem". Neviens nedomāja padoties. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaizne. Tomēr viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas," atceras OMONa komandieris Mliņņiks.

RĪGA, 24. janvāris — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Latvijas mūsdienu historiogrāfijā barikādes Rīgā un apšaude Bastejkalna parkā 1991. gada 19. janvāra naktī ir kulta notikumi, pavērsiens, pēc kura Latvijas neatkarība kļuvusi neizbēgama. "Apšaudē ar OMON nogalināti pieci cilvēki," – no toreizējiem notikumiem tagad palikuši vairs miglaini vārdi. No drāmas izdzēš neizdevīgus faktus, daudz ko sagroza un sakropļo.

Rīgas OMON karavīri Doma laukumā 1991. gada augustā
© Foto : из личного архива Дмитрия Машкова

Rīgas īpašo uzdevumu milicijas nodaļas komandieris Česlavs Mļiņņiks intervijā Sputnik atjaunoja 30 gadus vecos notikumus ar gandrīz hronoloģisku precizitāti.

1991. gada sākumā Latvijas PSR, šķiet, vienīgi Rīgas OMON joprojām palika uzticīgi zvērestam Padomju Savienībai, kas šļuka grāvī ar fantastisku ātrumu. Vēlīnās perestroikas periodā omonovieši, kuri izbrauca operācijās no bāzes Vecmīlgrāvī, dažkārt pat UAZikos ar ložmetēju pie aizmugures durvīm, izpelnījās pašas stingrākās milicijas vienības imidžu. Puiši melnajās beretēs neņēma naudu un nebaidījās no konfliktiem – ar to viņi atšķīrās no visiem. Atmodas antivaroņi pat komjauniešu avīzes "Padomju Jaunatne" lappusēs neiekļāvās antipadomju realitātē. Patiešām, nevaru iedomāties, ka mūsu sarunbiedrs būtu Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kā Zenons Indrikovs – iekšlietu ministra vietnieks gan Latvijas PSR, gan Latvijas Republikā iekšlietu ministra Ivara Godmaņa vadībā.

Česlavs Mļiņņiks pastāstīja, ka 1991. gada janvāri Latvijas Augstākās Padomes ēkā atradās ASV CIP štābs, kas organizēja protestus Rīgā un visā Latvijā. Maskava izlikās, ka neko nemana. Bet Rīgas omoniešiem, izrādās, vajadzēja vairāk nekā citiem.

"Pēc stundas mēs jau kontrolējām staciju"

- Mēs par to ziņojām uz Maskavu gan Vladimiram Krjučkovam (PSRS VDK priekšsēdētājs 1988.-1991.gg.), gan GIP, bet mums skaidroja: tā esot "jaunā domāšana, vajag būt atklātiem, glasnostj un perestroikas garā". Mums izdevās tur iefiltrēt (CIP filiālē Latvijā – red.) savus cilvēkus – biedri aizgāja no OMON vienības, dažus pieņēma Tautas fronte un citas struktūras. Šo un to es zināju. CIP centrs tika atvērts arī Igaunijā, arī tur situācija nokaitējās. Bija vajadzīgi konflikti. Jaungada naktī mēs uzzinājām, ka Preses namā Rīgā noglabāts liels skaits ieroču un munīcijas. Nāca pavēle to visu konfiscēt, un 2. janvāra naktī notika operācija. Ir aprēķināts: tur bija tikai 40 tūkstoši patronu vien. 2.-3. janvārī mums izdevās novērst nelikumīgu struktūru apbruņošanu ar ieročiem no Preses nama. Ko tālāk? Spriedze pieauga.

Rīgā strādājošie amerikāņi un angļi izveidoja to Latvijas struktūru darbinieku psiholoģisko portretu, kas varēja stāties pretī LTF. Šī struktūra bija mūsu vienība. To, kādus soļus mēs spersim, aprēķināja ar provokāciju palīdzību. Piemēram, 1990. gada 2. oktobrī tika pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Acumirklī pārstāja maksāt algas Rīgas OMONam. Tomēr mēs naudu saņēmām caur lauka banku, un mūsu vienībā to neviens pat nepamanīja. Pēc tam mums atslēdza ūdeni. Es piezvanīju Ivaram Godmanim un teicu: ja stundas laikā mums nebūs ūdens, mēs to sarūpēsim, tikai jums var pietrūkt. Droši vien, viņš nolēma, ka tie ir tikši vārdi. Stundu vēlāk mēs jau kontrolējām ūdens padeves staciju. Pēc tam atslēdza telefona sakarus. Pa slēgto līniju piezvanīju uz Maskavu. Tur teica: vajagot noskaidrot, skatīties. Pēc stundas mēs bijām telefonu stacijā. Notika provokācijas, lai pārbaudītu mūsu reakciju.

— Vai apšaudē pie IeM ēkas uz bulvāra jūsu darbinieki atklāja apšaudi pirmie?

— Nē. Pirms tam bija izvarota sieviete – viena oficiera sieva. Tā ir krimināllieta, riebīgs noziegums, bet noziedzniekus gatavoja. Viņu izveda, izvaroja... Dienas laikā mēs atradām vainīgos. Par laimi, toreiz vēl strādāja divas prokuratūras – Latvijas PSR un Latvijas Republikas. OMON nevarēja pilnvērtīgi organizēt izmeklēšanu, mums nebija iepriekšējas izmeklēšanas kameras. Es sazinājos ar Žitņikovu (LPSR iekšējo spēku 42. divīzijas komandieris Aleksandrs Žitņikovs), ar Pugo (PSRS IeM ministrs, kurš izdarīja pašnāvību pēc puča izgāšanās) un ziņoju uz Maskavu Borisam Karlovičam. Viņš saka: nodod aizdomās turamos LPSR prokuratūrai. Ierados prokuratūrā, puiši ar divām mašīnām veda aizturētos. Viņus sāka apšaudīt uz Raiņa bulvāra. Pirmie šāvieni atskanēja no Bastejkalna parka puses. To pat var atrast YouTube, kreisajā pusē no Brīvības pieminekļa – trasējošas lodes. Pa rāciju devu pavēli apšaudītās grupas vecākajam – meklēt patvērumu. Kareivji nevarēja iekļūt kara komisariāta ēkā, viņus neielaida, aiz mašīnām slēpties nevarēja. Patverties varēja tikai IeM pieņemšanas telpā, vai pašā ministrijā.

— Ar kādiem ieročiem apšaudīja jūsu padotos?

— Bija automāta kārtas, "Kalašņikovs" un atsevišķi šāvieni – ne pistole, pēc skaņas tā bija SVD (Dragunova snaipera šautene, kalibrs – 7,62, domājams, SVD patronu čaulas atrada parkā iepretī IeM ēkai 21. janvāra rītā – red.).
Kāds no Bastejkalna ar trasējošajiem šāvieniem rādīja mūs: pēc paraduma automātu aptverēs katra piektā patrona bija trasējošā. Tomēr IeM ēku neviens pat neplānoja ieņemt. Bet te mūsējos sāka apšaudīt no pašas ministrijas ēkas – uz aklo, pabāza roku ar automātu pāri palodzei un šāva kārtām. Tad es devu pavēli sākt uzbrukumu ēkai.

— Kā notika uzbrukums?

— Celtniecības ministrijā, no kurienes mūsu puišus arī apšaudīja no automātiem, līdzās IeM, tika atbruņoti 132 vai 138 cilvēki. Pašā IeM ēkā – 140 cilvēki. Bet mums bija tikai 15 karavīri, kuri atbruņoja visus tos gandrīz trīs simtus miliču ar "Kalašņikoviem".

— Fantastika. Viņi padevās gūstā?

— Neviens nedomāja padoties. Teiksim tā, mēs rīkojāmies aktīvāk nekā viņi. Viņi šāva netēmējot, izbāza automātu uz aklo un šāva.
Mēs strādājām aktīvi: šāviens griestos, gulties, ieročus uz grīdas. Toreiz tika salauzts ne viens vien desmits žokļu. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaigzne. Bet viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas.

— Kas tad ir vainīgs?

— Varu droši teikt – tie neesam mēs. Visas apšaudes laikā no mūsu puses tika izšautas 10 automāta patronas, ne vairāk. Desmit! Visus atbruņotos izveda uz ielas. Es piezvanīju Zenonam Indrikovam (ģenerālis, Latvijas Republikas ministra vietnieks 1991. gadā). Pavaicāju: vai jūs spējat kontrolēt savus padotos? Tad atveriet durvis – viņš toreiz no bailēm ieslēdzās kabinetā.
Rīgas scenārijs: vienādojums ar nezināmajiem

— Latvijas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš toreiz strādāja Latvijas Republikas prokuratūrā, man teica, ka civilos parkā nogalinājusi nezināma grupa no Maskavas – "Alfa" vai GIP, kas ieradusies Latvijā RAF mikroautobusā.

— Man bija vienkārša mašīna. Jā, es izsaucu OMON dežurējošo grupu RAF mikroautobusā, taču viņi apšaudē nepiedalījās, viņi atbrauca vēlāk. Tas zināms Indrikovam un PSRS IeM OMON darbības Baltijā bijušajam koordinatoram Nikolajam Gončarenko (tieslietu ģenerālleitnants, Piedņestras Moldāvijas republikas iekšlietu ministrs, aizgājis viņsaulē 2019. gadā – red.). Es atbraucu uz Latvijas Komunistiskās partijas CK, piezvanīju Pugo un Krjučkovu. Pirmais jautājums: vai IeM to domā atdot? Atbildēju, ka mums tā nav vajadzīga, mēs to ieņēmām, lai patvertos no tiem, kuri mūs apšaudīja. Pēc tam braucām uz bāzi Vecmīlgrāvī, sāka izmeklēšanu PSRS prokuratūra.

— Kā reaģēja Maskava?

— Nu, padomājiet pats: cilvēki nogalināti parkā, bet no parka mūs apšaudīja. Politisks jautājums – viņi nevarēja paziņot, ka mēs neesam vainīgi, arī Maskavā ne. Gribēja mūs pataisīt par vainīgajiem, bet arī tas nesanāca. Maskava pret mums vērsās smagāk, nekā vietējie Latvijā. Mani atstādināja no vienības komandiera vietas, pēc dažām dienām – atjaunoja. Kāpēc izmeklēšanas materiāli slepkavības lietā pagaisa, kur ir ballistiskās ekspertīzes dati? Kāpēc prokuratūra nenosauca vainīgos?

— Ukrainas varone, Augstākās radas deputāte Nadežda Savčenko pastāstīja, ka 2014. gada ziemā Kijevā ukraiņu snaiperi, ieskaitot radas deputātu Parasjuku, apšāva "debesu simtu" Eiromaidainā no viesnīcas jumta pie laukuma. Vai Rīgas scenārijs?

— Tā jau ir tradicionāla visu valsts apvērsumu daļa – civiliedzīvotāju, "debesu simta" bojāeja. Tomēr padomāsim, kas varētu nopludināt informāciju? Vai tik ne tā paša 2014. gada Kijevas apvērsuma organizatori? Kad viņiem bija izdevīgi, viņi izmantoja cilvēkus. Tagad apstākļi mainās, publicētas ziņas par snaiperiem. Lūk, par ko jāpadomā, lai nenotiktu jauna revolūcija. Hmeļņickas un Ļvovas apgabalus un Aizkarpatus Ukraina nākotnē zaudēs. Bet dienvidu apgabalus, Nikolajevu mēs nepazaudēsim – Jaunajā gadā es runāju ar cilvēkiem. Aizkarpatos slēdz ciet ukraiņu skolas – tur ungāru iedzīvotāji, madjāri, skaļi uzstāj uz sava. Neticu, ka Ukrainas prezidents rīt pamodīsies, sazvanīsies ar Maskavu un atlidos. Tas ir vienīgais, kas varētu glābt Ukrainas vienotību, tas ir vienīgais variants. Eiropa nepalīdzēs – tai nav vajadzīga liela Ukraina kā vienota valsts.

— Bet Krievijā arī ir savs Aleksejs Navaļnijs un patērētāju sabiedrība, izrādes sabiedrība, kā to nodēvēja Gijs Debors.

— Ak, izmetiet no prāta Navaļniju – tas ir tāds specprojekts. Tomēr ne visa sabiedrība ir tiktāl sapuvusi. Putins Minhenes konferencē parādīja, ko vērta ir Krievija. Gatavošanās Olimpiskajām spēlēm Sočos bija pirmais solis: spēles taču pārspēja pat 80. gada Olimpiādi – no efekta, ne medaļu viedokļa. Otrais – Krimas atgriešanās 2014. gadā. Pasaule aptvēra, ka pēc 90. gadiem, kad Krievija atkāpās no visām savām pozīcijām, Krievijā pārsvaru sācis gūt patriotisms. Kad Primakovs pagrieza atpakaļ savu lidmašīnu virs Atlantijas (kad NATO aviācija sāka bombardēt Belgradu 1999. gadā – red.), tas bija spontāns lēmums.

Olimpiāde Sočos un Krima – tā ir stratēģija. Tagadējā stratēģija – spēcīga Krievija. Prezidenta uzruna Federālajai sapulcei bija ne tikai neliels pārsteigums, nebūt ne viss ir atklāts. NATO raķešu un bumbu apšaude Belgradā un Serbijas pilsētās vispār notika bez ANO sankcijas. Tāpat kā uzlidojumi Luganskai 2014. gadā, ko organizēja Ukrainas Gaisa spēki. Manās acīs tā ir masveida slepkavība, karavīri pret bērniem nekaro. Karš – tas ir tīrāks stāvoklis. Mūsu tauta pārcieta šausmīgu karu līdz 1945. gada pavasariem, tomēr par zvēriem nekļuva. Tas bija svēts karš, valstij bija ideoloģija, un tauta saprata, kāpēc vajadzīgi stingri soļi. Kad nomira Staļins, viņa bērēs Maskavā, pēc oficiāliem datiem, piedalījās 7 miljoni cilvēku, neoficiāli stāsta par 12 miljoniem, simtiem cilvēku gāja bojā pūlī. Kad nomira Jeļcins, viņa bērēs bija 300 cilvēki. Tas ir rādītājs.

— Vai jums nav skumji, ka jūs dēvē par Atmodas antivaroņiem, "bendēm"

— Kur ir toreizējie kurinātāji – Dobelis, Landsberģis, Prunskiene? Viss, kas šodien notiek Baltijā un Eiropā – tas viss ir normāli.

— Jūs esat starptautiskā meklēšanā, Lietuvā jums aizmuguriski piespriests mūža ieslodzījums... Ja tā visa nebūtu, vai nemoka nostalģija pēc Baltijas?

— Kad man bija interesanti, pabiju visā Eiropā – no Madrides līdz Parīzei, man bija interesanti pārbaudīt, vai man pastāv robežas. Vienu reizi mani aizturēja. Uz vienu stundu. Visur ir savi cilvēki. Tagad ceļojumi pa Eiropu mani vairs neinteresē. Latvija, Bauska, Rīga? Rīgas šprotes un Rojas delikateses regulāri atved. Eiropā pagaidām drukā naudu, NATO turas. Bet Baltija... Aizbraukt uz turieni varu kaut rīt. Priekš kam? Jūsu valstis bija līdztiesīgas PSRS sastāvā, tagad baltieši spēlē tādu... kā lai to maigāk pasaka... tāda Eiropas sabiedrības ideoloģijas rupora lomu. Tālāk par priekštelpu Baltiju nelaiž. Esmu pārliecināts, ka ieraudzīšu Baltiju un Eiropas jauno politisko sistēmu, draudzīgu Krievijai. Situācija ātri mainās, man šķiet, pat šis gads daudz ko parādīs.

Česlavs Genadjevičs Mliņņiks no 1990. gada oktobra līdz 1991. gada augustam bija Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON, "melnās beretes") komandieris. Tā bija viena no pirmajām starp piecām šāda veida vienībām, ko saformēja PSRS IeM. Tās bija padotas tikai Maskavai. Vienībā strādāja kareivji no desanta un robežsardzes spēkiem un jūras kājniekiem, daudzi – Afganistānas veterāni. Mliņņiks piedalījās uzbrukumā Amina pilij. Pēc Rīgas OMON vienības evakuācijas no Latvijas uz Tjumeņu piedalījās speciālo operāciju plānošanā un īstenošanā Abhāzijā, Dienvidslāvijā un citos lokālo konfliktu punktos. Audzis Bauskā. Pēc tautības – polis. Pulkvedis. Par savu tagadējo darba vietu un pienākumiem neko nestāsta.

774
Tagi:
Rīga, barikādes
Marija Butina, foto no arhīva

Krievija aizsargās žurnālistus: Butina pastāstīja par kampaņu #Своихнебросаем

59
(atjaunots 10:59 18.01.2021)
Lietā ar krievu žurnālistu vajāšanu Latvijā ar sabiedrisko rezonansi vien būs par maz, un kampaņas #Своихнебросаем ietvaros paredzēta reāla palīdzība cilvēkiem, pastāstīja projekta autoru Marija Butina

RĪGA, 18. janvāris — Sputnik. RT uzsācis informatīvu kampaņu Latvijā aizturēto krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Marijas Butinas projekta #Своихнебросаем ietvaros.

2020. gada 3. decembrī Latvijas Valsts drošības dienests aizturēja un nopratināja septiņus krievvalodīgos žurnālistus sakarā ar apsūdzībām par ES sankciju režīma pārkāpšanu, ņemot vērā sadarbību ar starptautisko ziņu aģentūru "Rossija segodņa", lai arī pati aģentūra sankciju sarakstā nav atrodama. Krievija jau vairākkārt norādījusi, cik absurdas ir šādas apsūdzības.

Par vērienīgo informācijas kampaņu, kas aizsākta Krievijā žurnālistu atbalstam, tās mērķiem un īpatnībām portālā Baltnews pastāstīja sabiedriskā darbiniece, projekta autore Marija Butina.

– Butinas kundze, projekta #Cвоихнебросаем ievāros darbu sākusi vērienīga informācijas kampaņa krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Latvijā. Kāds ir tās mērķis?

– No vienas puses, sabiedriskajai atbalsij ir principiāli svarīga loma, jo patlaban Latvijā ir vērojams absolūts beztiesiskums.

Latvijas pilsoņus tiesā – mēs taču saprotam – par to, ka viņi pauž "partijas ģenerālajai līnijai" alternatīvu viedokli. Tāpēc pasaulei tas ir jāuzzina.

Savā pusē jāpiesaista cilvēki, līdzjūtīgi tiesībsargi, kuru pasaulē ir pietiekami daudz un kuri ļoti labi saprot: šodien atnākuši pēc šiem žurnālistiem, bet rīt atnāks pakaļ vēl kādam.

No otras puses, mēs plānojam vēl virkni pasākumu, kas saistīti ar reālu palīdzību šiem cilvēkiem. Protams, ar vienkāršu sabiedrisko atbalsi šajā gadījumā nepietiks.

– Kādi būs pasākumi?

– Tā ir pilna mēroga kampaņa. Mēs piesaistīsim profesionālās aprindas, žurnālistus.

Protams, tiek plānotas plašas akcijas, cik tas iespējams pandēmijas apstākļos. Būs arī individuāli pasākumi, ievērojot sociālo distanci.

Runa ir arī par parakstu vākšanu šo cilvēku atbalstam, vērsīsimies starptautiskajās organizācijās. Virkne vēstuļu jau ir sagatavotas.

Protams, cilvēkiem jāpalīdz arī faktiski ar tiem pašiem advokātiem. Viņiem vajadzīga kvalitatīva aizstāvība. Plānojam sniegt arī juridisko palīdzību.

Protams, par pašu galveno uzskatāma publiskas informācijas sniegšana. Pēc savas pieredzes zinu, ka tam ir ļoti liela nozīme.

– Vai runājot par masveida pasākumiem, jūs domājat protestu akcijas?

– Jā. Runājot par masveida pasākumiem, es domāju, protams, par iespējamiem piketiem pie valsts iestādēm, Latvijas vēstniecības.

Diemžēl dažkārt iznāk tā, ka bez ielu akcijām nav iespējams piesaistīt pietiekamu uzmanību situācijai. Mēs pielietosim visas sabiedrībai pieejamās metodes.

Piedevām – sarakste ar Krievijas un, protams, arī Latvijas valsts iestādēm.

– Kāpēc tieši tagad vajadzīga informatīvā kampaņa?

– Žurnālistus patiešām var iesēdināt. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka patlaban reālas briesmas draud viņu veselībai, viņu dzīvībai, viņu tuvinieku dzīvībām.

Otrkārt, tas rada precedentu – cilvēku vajāšana par vārda brīvību, cilvēku vajāšana par alternatīva viedokļa paušanu.

Tā mēs tālu netiksim, vienā brīdī izrādīsies, ka pasaulē ir tikai viena cilvēka vai cilvēku grupas viedoklis. No plašsaziņas līdzekļu viedokļa līdzsvars rodas, tikai pateicoties dažādiem viedokļiem.

Esmu pārliecināta, ka tāds elements, kā neatkarīgie mediji nepastāv. Ir dažādas interešu grupas, ir žurnālistu subjektīvais viedoklis. Mums tagad visa žurnālistika ir subjektīva. Tomēr ar dažādu viedokļu palīdzību tiek nodrošināta iespēja visiem – Eiropas Savienības, Krievijas, Amerikas – pilsoņiem saņemt objektīvu informāciju. Ir jāpieliek punkts mēģinājumiem aizbāzt muti, mēģinājumiem padarīt žurnālistus par raganām, ko tagad nu dedzinās.

Man šķiet, tas ir Krievijas, Krievijas tiesībsargu pienākums – atbalstīt žurnālistus Latvijā, jo runa ir par mūsu tautiešiem.

– Atgriezīsimies pie jautājuma par žurnālistiem Baltijas valstīs. Kāda varētu būt atbilde uz Baltijas varasiestāžu soļiem?

– Neapšaubāmi, simetriskas metodes. Krievija nav uzbrucējvalsts. Krievija ir valsts, kas palīdz tiem, kuri vēršas pēc palīdzības, kas vienmēr aizstāvēs savas nacionālās intereses, savu suverenitāti un savu nacionālo drošību. Šajā gadījumā ar zobenu ir ieradušies pie mums, un mums jāsper simetriski soļi.

Ja viņi vajā mūsu žurnālistus, jāierobežo viņu oficiālo mediju darba iespējas Krievijas teritorijā. Protams, nevar tā aizbāzt muti, kā viņi to dara ar mums. Tomēr var sarūgtināt dzīvi nelabvēļiem. Šim nolūkam ir noteikti varianti. Reizēm jāizmanto arī izraidīšanas variants.

Ne jau mēs to esam sākuši.

– Vai situācija ar Krievijas mediju un krievvalodīgo žurnālistu vajāšanu Baltijas valstīs jau ir sasniegusi apogeju vai varam gaidīt kaut ko ļaunāku?

– Es būtu ļoti priecīga, ja varētu teikt, ka nu jau sasniegts dibens un tālāk vairs nav, kur krist. Taču diemžēl uzskatu, ka rusofobais noskaņojums pasaulē pastiprināsies.

Šodien tie paši informācijas giganti un sociālie tīkli ir ieguvuši milzu resursu: ja viņi spēj nobloķēt Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un ne vienu reizi vien ierobežojuši Krievijā izstrādātu saturu, var sagaidīt mūsu žurnālistu agresīvu vajāšanu no rietumvalstu puses, it īpaši Krievijā šogad sagaidāmās vēlēšanu kampaņas, vitāli svarīgu politisko ciklu aspektā.

Jāsaprot, ka žurnālistu sabiedrībai ir iespēja palīdzēt izplatīt patiesu informāciju. Ir jāstrādā, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem.

59
Tagi:
Krievija, Latvija, žurnālistu vajāšana, žurnālists, RT
Temats:
Sputnik demokrātijas žņaugos
Pēc temata
#Своихнебросаем: RT laiž klajā kampaņu Latvijā aizturēto žurnālistu atbalstam
"Varasvīri grib, lai cilvēki baidītos": Lindermans par žurnālistu vajāšanu Latvijā
"Reaģēt ātri un stingri": Vladimirs Putins par Krievijas žurnālistu tiesību pārkāpumiem
Lindermans: kas devis atļauju žurnālistu aizturēšanai Latvijā?
VDD organizējis kratīšanu pie krievvalodīgajiem žurnālistiem Jakovļeva un Lindermana

Skaistuma laikmets: iedvesmojošākas sievietes

0
(atjaunots 07:15 09.03.2021)
  • Американская актриса Кэтрин Хепберн
  • Austrāliešu supermodele Ella Makfersone
  • Britu supermodele Keita Mosa
Aicinām paskatīties uz šīm fotogrāfijām un padomāt par to, kas ir "sieviešu skaistuma ideāls". Vai tas ir kāds standarts, vai arī tā ir katras personības individualitāte?

Šajā fotolentē mēs sakopojām sieviešu attēlus, kuras XX un XXI gadsimtā tika uzskatītas par atdarināšanas piemēru citām daiļa dzimuma pārstāvēm.

0
  • © Foto : Public domain

    Sieviešu skaistuma ideāls, ko radīja amerikāņu ilustrators Čārlzs Dana Gibsons.

  • © Foto : Public domain

    Amerikāņu mēmā kino aktrise Alise Džoisa

  • © AP Photo

    1930. gadu amerikāņu aktrise Džīna Hārlova

  • Американская актриса Кэтрин Хепберн
    © AFP 2019

    Leģendārā Ketrina Hepberna

  • © AP Photo

    Slavēnākā amerikāņu aktrise, modele un dziedātāja Merilina Monro

  • © AFP 2019 / -

    Stila ikona - britu aktrise, modele, dejotāja un humanitārā darbiniece Odrija Hepberna

  • © AP Photo / Nick Ut

    Amerikāņu aktrise Fēra Foseta

  • Austrāliešu supermodele Ella Makfersone
    © AFP 2019 / TIMOTHY A. CLARY

    Austrāliešu supermodele Ella Makfersone

  • Britu supermodele Keita Mosa
    © AFP 2019 / TIMOTHY A. CLARY

    Britu supermodele Keita Mosa

  • © AP Photo / Kevork Djansezian

    Dziedātāja Kristīne Agilera

  • © AP Photo / Chris Pizzello/Invision

    Amerikāņu realitātes šova zvaigzne Kima Kardašjana