Vēsturnieks Igors Gusevs

Zaudētāju triumfs: šodien krieviem Latvijā atriebjas par uzvaru Lielajā Tēvijas karā

212
(atjaunots 13:28 07.02.2020)
Par to, kā Latvija un citas Baltijas valstis gatavojas sagaidīt Uzvaras pār fašismu 75. gadadienu, pastāstīja vēsturnieks Igors Gusevs.

RĪGA, 07. februāris — Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. Uzvaras Lielajā Tēvijas karā 75. gadadienas priekšvakarā Sputnik Latvija korespondents aprunājās ar godājamu vēsturnieku, kultūras un publicistikas izdevuma "Klio" izdevēju, vairāku unikālu dokumentālo filmu un grāmatu autoru Igoru Gusevu par antisemītismu Latvijā, par rusofobiju un ko darīt 9. maijā.

— Nesen kolēģi telekanālā "Rossija 24" parādīja sižetu no Polijas par to, kā republika tuvojas Uzvaras 75. gadadienas datumam: nojauc pieminekļus, iznīcina karavīru-atbrīvotāju kapavietas, valsts līmenī dota nostādne vēstures izkropļošanai, un galma gudrie cenšas izkalpoties. Kas tur īsti notiek? Un kā tas viss atgādina notiekošo Latvijā…

— Diemžēl tā nu Latvijā ir iegājies, ka karš dažam labam nav beidzies 1945. gada maijā – viņiem tas turpinās vēl šobaltdien. Un tas viss tikai tāpēc, ka 1945. gadā karā it kā esot uzvarējusi nepareizā puse. Tomēr priecē, ka ne tikai es vien esmu pārliecināts: tikai padomju karavīra uzvara ļāva latviešu nācijai palikt starp dzīvajiem, jo saskaņā ar plānu "Ost" viņus gaidīja neapskaužams liktenis.

Tie, ko, tā sakot, pateicoties rases īpatnībām, tādi kā zilacaini un gaišmataini tīršķirnes tēviņi un mātītes, vēl varētu pārvācot, būtu palikuši Baltijā, bet pārējos – uz Sibīriju. Tātad Sibīrijas liktenis latviešiem nebūtu pagājis garām, bet tur viņi strādātu kā krievu tautības vergu uzraugi. Augstākā vadība būtu vācieši, zemākā – latvieši. Šāda shēma tika izmēģināta, piemēram, koncentrācijas nometnē Salaspilī.

Antisemītisms, kas kara gados parādījās latviešos, ceļas no baismīgiem un seniem kompleksiem.

Šodien par Holokaustu jārunā skaļi un bieži, lai tas neatkārtotos, jo tas pats antisemītisms latviešos, paldies Dievam, gan ne visos – ir iesakņojies sen un pārāk dziļi.

Tad nu par vēsturi. Ebreji šeit uz pastāvīgu dzīvi apmetās no XVI gs. otrās puses, un valdošā baltvācu elite viņus nemainīgi diskriminēja, ierobežojot tiesības un brīvības. Latviešu attieksme pret ebrejiem veidojās apstākļos, kad viņi paši, būdami "nicinātie nevāci", pazemoti un beztiesiski, saskatīja ebrejos savdabīgu iespēju pašapliecināties.

Antisemītiskā noskaņojuma pamatus lika nežēlīgs nepilnvērtības komplekss. Bija patīkami pēc privileģētā baltvāca izsniegtās kārtējās pazemojuma un spļāvienu porcijas, mierināt savu ievainoto patmīlu, redzot līdzās vēl vairāk nicināto "necienīgo žīdu". Tam pievienojās arī zemnieku tradicionālā ksenofobija, asa nepatika pret jebkuru "svešinieku", kurš nav līdzīgs tev, runā citā valodā, noteikti sapņo nodarīt tev pāri, tāpēc ir ļoti bīstams! Un, protams, tam visam vēl piejaucās klāt skaudība pret ebreju redzamajiem vai sadomātajiem ekonomiskajiem panākumiem.

Par laimi, nebūt ne visi latvieši ir antisemīti. Pētot Holokausta vēsturi, es skaidri sapratu, kas glāba ebrejus kara gados – pārsvarā tie bija vienkāršie strādnieki, bet tā saucamās latviešu inteliģences pārstāvji parasti diemžēl bija pirmajās rindās kopā ar nacistiem. Tā pašapliecinājās īsteno nacionālo pirmsākumu nesēji. Piemēram, 20. gados Latvijas universitāte bija īsts antisemītisma perēklis. Bet "cilvēki no tautas" izturējās kā īsti cilvēcisko vērtību glabātāji.

Jā, tagad it kā ir neglīti būt atklātam antisemītam, par to var pamatīgi sarāt. Toties būt rusofobam – tas ir normāli, pat labi. Te piemēru latviešiem demonstrē tie paši poļi. Tagad rusfobija ir kļuvusi par tādu kā dress code, caurlaidi ieejai augstākajā sabiedrībā. Ja tu esi rusofils, tu esi ļoti aizdomīgs Kremļa aģents un potenciāls Latvijas nodevējs par labu Krievijai.

Arī poļiem rusofobija ceļas no šausmīgiem kompleksiem, kuri, protams, parādījās nevis pēc PSRS sabrukuma, bet auga augumā kopš pagājušā gadsimta vidus, un īpaši spilgti izpaudās 2000. gados – ko lai dara, Eiropas tendence. Lai arī tieši krievi glāba poļu nāciju no totālas iznīcības. Nacistu iznīcības plānos augšgalā stāvēja ebreji un čigāni, tiem sekoja slāvi, tostarp – arī poļi.

— Ar kādām domām un jūtām Uzvaras 75. gadadienu sagaidīs Igors Gusevs un viņa domubiedri – Vlads Bogovs, Aleksandrs Ržavins?

— 9. maiju sagaidīšu Latvijā ar skumjām domām. Piederu pie paaudzes, kam Lielais Tēvijas karš ir dzīvā vēsture. Es vēl paspēju tikties ar veterāniem un bijušajiem Salaspils gūstekņiem, kad viņiem bija apmēram 40 gadi. Tagad pat jaunākajiem veterāniem jau ir tālu pāri 90 gadiem, un viņiem ir ļoti smagi atcerēties pagātni un stāstīt par tiem briesmīgajiem laikiem.

Un man ir bail, ka 9. maija diena daudziem pārvēršas par bulvāru romānu, kad dāmiņas ar "uzpumpētām" lūpām, krāšņām krūtīm, pieguļošos krekliņos ar tādiem uzrakstiem kā "Paldies vectēvam par Uzvaru" ķēmojas uz skatuves, ņirdzīgās balsīs dzied daudziem cilvēkiem svētās kara gadu dziesmas.

Uzvaras dienu tagad maitā no divām pusēm. No vienas puses, mūsu senie oponenti, kam 9. maija svētki ir kā nazis sirdī, no otras – visa tas neiedomājamās vulgaritātes rožainā lavīna, piemēram, jau minētās meičas, tas, ka 9. maijā Georga lentīti nekautrīgi sien ap vodkas pudeli, līmē pie šokolādes kārbas un rāda reklāmā ar dažādām mašīnu un sieviešu ķermeņa daļām. Tagad izaugusi jau vesela jaunu un pārlieku vienaldzīgu cilvēku paaudze, kam 9.maijs ir tikai iemesls "skaisti patusēt".

Labāk būtu pieaugušam cilvēkam šajā dienā nevis dzert šnabi un uzkost šašliku, bet gan palasīt bērnam labu un patiesu grāmatu par Lielo Tēvijas karu vai noskatīties pieklājīgu filmu, piemēram, "Oficieri", "Viņi cīnījās par Dzimteni", "Ej un skaties". Visbeidzot, var apciemot dēla skolu un atklātā nodarbībā pastāstīt par savām patiesajām domām un jūtām par 9. maiju. Jaunietim vajadzīgs stabils balsta punkts, viņam ir skaidri jāsaprot, kurā pusē cilvēki viņam ir tuvāki un, starp citu, kādas ķiveres viņi nēsā.

Man atmiņā iespiedušies braucieni bērnībā uz Krievijas centrālo daļu, kur kopā ar draugiem ložņājām pa mežiem un meklējām zemē vecus lādiņus. Uz visu mūžu iegaumēju, kā tur vietējie iedzīvotāji ciemos izmantoja vecās vācu ķiveres: viņi tās sēja pie garām nūjām un tīrīja mazmājiņas. Ziniet, nacista ķivere tam der daudz labāk nekā baikerim – vienaldzīgam kosmopolītam bez dzimtas un senčiem, kurš to uzmauc galvā "joka pēc". Man no tādiem jokiem drebuļi nāk. Nokārtot tādā ķiverē lielo vajadzību – tas ir pareizi, taču galvā likt nav obligāti. Piemēram, man ir patīkami justies kā uzvarētāju, nevis okupantu pēctecim.

Tas, kas te notiek, ir spļāviens man dvēselē no tiem, kuri mēģina man atņemt vēsturisko atmiņu, apziņu, ka esmu uzvarētāju pēctecis. Jā, es esmu uzvarētāju pēctecis, manai ģimenei ir vēlies pāri karš, arī mani tuvinieki tajā ir atdevuši dzīvības.

Tagad, droši vien, tikai Baltkrievija no visām bijušajām padomju republikām neapspļauda padomju pagātni un Lielā Tēvijas kara vēsturi.

Ļoti aizvaino tas, ka tagad Latvijā triumfē zaudētāji, tie, kuri ir pārliecināti, ka Otrajā pasaules karā uzvarējusi nepareizā puse, un, sak, "karš nav beidzies" līdz pat 1991. gadam. Lai arī no 1945. līdz 1991. gadam cilvēki dzīvoja mierīgu un kultūrālu dzīvi: Latvijā popularizēja nacionālo kultūru visvisādos dziesmu svētkos, skolās, literatūrā un, protams, kinematogrāfā.

Kas tad bija latvieši, kuri sadarbojās ar "nolādēto" padomju režīmu? Nu jau ir izdomāts absolūti murgains termins "piespiedu kolaborācija".

Liels skaits cilvēku dzīvoja dalītas apziņas stāvoklī, un, ja runa ir par tūkstošiem cilvēku, kuri cieš no īstas šizofrēnijas, atklāti sakot, nejūtos omulīgi. Un tādi cilvēki tagad triumfē Latvijā...

Cilvēki, kuri pārraksta Lielā Tēvijas kara vēsturi, mēģina realizēt savus slimīgos kompleksus. Pie tam gan latvieši, gan poļi piemirst, ka paši nemaz nav tik balti un pūkaini.

Es savulaik izdomāju aforismu: "Šodien tie, kas necieta no Staļina represijām, atriebjas tiem, kuri tajās nav piedalījušies." Šodien latvieši atriebjas krieviem Latvijā par padomju karavīru uzvaru Lielajā Tēvijas karā. Tiem latviešu nacionālistiem visur spokojas "nolādētais Staļins"...

Man te darba pietiek, un katastrofiski trūkst laika. Neesmu nevienas sabiedriskās organizācijas vai partijas biedrs. Piemēram, tagad gaidu, kad tipogrāfijā klajā nāks jaunā grāmata "Rīgas vēsture no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām".

212
Pēc temata
Mēs neesam rusofobi: Igaunijas ārlietu ministrs nav izpratis Maskavas prasības
EP deputāte pārmet Lietuvas valdošās partijas līderim atbalstu "Krievijas projektiem"
Kremlis piestādījis rēķinu Polijai
Visus šos gadus latvieši krāja aizvainojumu pret krieviem. Atriebība – politikas dzinulis
Rīgas OMONa bāze 1991. gads

Rīgas barikādes 1991. gadā: CIP štābs Rīgā, snaiperi un uzticība zvērestam

745
(atjaunots 23:39 23.01.2021)
"Mums bija tikai 15 karavīri, kas atbruņoja visus tos gandrīz 300 miličus ar "Kalašņikoviem". Neviens nedomāja padoties. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaizne. Tomēr viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas," atceras OMONa komandieris Mliņņiks.

RĪGA, 24. janvāris — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Latvijas mūsdienu historiogrāfijā barikādes Rīgā un apšaude Bastejkalna parkā 1991. gada 19. janvāra naktī ir kulta notikumi, pavērsiens, pēc kura Latvijas neatkarība kļuvusi neizbēgama. "Apšaudē ar OMON nogalināti pieci cilvēki," – no toreizējiem notikumiem tagad palikuši vairs miglaini vārdi. No drāmas izdzēš neizdevīgus faktus, daudz ko sagroza un sakropļo.

Rīgas OMON karavīri Doma laukumā 1991. gada augustā
© Foto : из личного архива Дмитрия Машкова

Rīgas īpašo uzdevumu milicijas nodaļas komandieris Česlavs Mļiņņiks intervijā Sputnik atjaunoja 30 gadus vecos notikumus ar gandrīz hronoloģisku precizitāti.

1991. gada sākumā Latvijas PSR, šķiet, vienīgi Rīgas OMON joprojām palika uzticīgi zvērestam Padomju Savienībai, kas šļuka grāvī ar fantastisku ātrumu. Vēlīnās perestroikas periodā omonovieši, kuri izbrauca operācijās no bāzes Vecmīlgrāvī, dažkārt pat UAZikos ar ložmetēju pie aizmugures durvīm, izpelnījās pašas stingrākās milicijas vienības imidžu. Puiši melnajās beretēs neņēma naudu un nebaidījās no konfliktiem – ar to viņi atšķīrās no visiem. Atmodas antivaroņi pat komjauniešu avīzes "Padomju Jaunatne" lappusēs neiekļāvās antipadomju realitātē. Patiešām, nevaru iedomāties, ka mūsu sarunbiedrs būtu Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kā Zenons Indrikovs – iekšlietu ministra vietnieks gan Latvijas PSR, gan Latvijas Republikā iekšlietu ministra Ivara Godmaņa vadībā.

Česlavs Mļiņņiks pastāstīja, ka 1991. gada janvāri Latvijas Augstākās Padomes ēkā atradās ASV CIP štābs, kas organizēja protestus Rīgā un visā Latvijā. Maskava izlikās, ka neko nemana. Bet Rīgas omoniešiem, izrādās, vajadzēja vairāk nekā citiem.

"Pēc stundas mēs jau kontrolējām staciju"

- Mēs par to ziņojām uz Maskavu gan Vladimiram Krjučkovam (PSRS VDK priekšsēdētājs 1988.-1991.gg.), gan GIP, bet mums skaidroja: tā esot "jaunā domāšana, vajag būt atklātiem, glasnostj un perestroikas garā". Mums izdevās tur iefiltrēt (CIP filiālē Latvijā – red.) savus cilvēkus – biedri aizgāja no OMON vienības, dažus pieņēma Tautas fronte un citas struktūras. Šo un to es zināju. CIP centrs tika atvērts arī Igaunijā, arī tur situācija nokaitējās. Bija vajadzīgi konflikti. Jaungada naktī mēs uzzinājām, ka Preses namā Rīgā noglabāts liels skaits ieroču un munīcijas. Nāca pavēle to visu konfiscēt, un 2. janvāra naktī notika operācija. Ir aprēķināts: tur bija tikai 40 tūkstoši patronu vien. 2.-3. janvārī mums izdevās novērst nelikumīgu struktūru apbruņošanu ar ieročiem no Preses nama. Ko tālāk? Spriedze pieauga.

Rīgā strādājošie amerikāņi un angļi izveidoja to Latvijas struktūru darbinieku psiholoģisko portretu, kas varēja stāties pretī LTF. Šī struktūra bija mūsu vienība. To, kādus soļus mēs spersim, aprēķināja ar provokāciju palīdzību. Piemēram, 1990. gada 2. oktobrī tika pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Acumirklī pārstāja maksāt algas Rīgas OMONam. Tomēr mēs naudu saņēmām caur lauka banku, un mūsu vienībā to neviens pat nepamanīja. Pēc tam mums atslēdza ūdeni. Es piezvanīju Ivaram Godmanim un teicu: ja stundas laikā mums nebūs ūdens, mēs to sarūpēsim, tikai jums var pietrūkt. Droši vien, viņš nolēma, ka tie ir tikši vārdi. Stundu vēlāk mēs jau kontrolējām ūdens padeves staciju. Pēc tam atslēdza telefona sakarus. Pa slēgto līniju piezvanīju uz Maskavu. Tur teica: vajagot noskaidrot, skatīties. Pēc stundas mēs bijām telefonu stacijā. Notika provokācijas, lai pārbaudītu mūsu reakciju.

— Vai apšaudē pie IeM ēkas uz bulvāra jūsu darbinieki atklāja apšaudi pirmie?

— Nē. Pirms tam bija izvarota sieviete – viena oficiera sieva. Tā ir krimināllieta, riebīgs noziegums, bet noziedzniekus gatavoja. Viņu izveda, izvaroja... Dienas laikā mēs atradām vainīgos. Par laimi, toreiz vēl strādāja divas prokuratūras – Latvijas PSR un Latvijas Republikas. OMON nevarēja pilnvērtīgi organizēt izmeklēšanu, mums nebija iepriekšējas izmeklēšanas kameras. Es sazinājos ar Žitņikovu (LPSR iekšējo spēku 42. divīzijas komandieris Aleksandrs Žitņikovs), ar Pugo (PSRS IeM ministrs, kurš izdarīja pašnāvību pēc puča izgāšanās) un ziņoju uz Maskavu Borisam Karlovičam. Viņš saka: nodod aizdomās turamos LPSR prokuratūrai. Ierados prokuratūrā, puiši ar divām mašīnām veda aizturētos. Viņus sāka apšaudīt uz Raiņa bulvāra. Pirmie šāvieni atskanēja no Bastejkalna parka puses. To pat var atrast YouTube, kreisajā pusē no Brīvības pieminekļa – trasējošas lodes. Pa rāciju devu pavēli apšaudītās grupas vecākajam – meklēt patvērumu. Kareivji nevarēja iekļūt kara komisariāta ēkā, viņus neielaida, aiz mašīnām slēpties nevarēja. Patverties varēja tikai IeM pieņemšanas telpā, vai pašā ministrijā.

— Ar kādiem ieročiem apšaudīja jūsu padotos?

— Bija automāta kārtas, "Kalašņikovs" un atsevišķi šāvieni – ne pistole, pēc skaņas tā bija SVD (Dragunova snaipera šautene, kalibrs – 7,62, domājams, SVD patronu čaulas atrada parkā iepretī IeM ēkai 21. janvāra rītā – red.).
Kāds no Bastejkalna ar trasējošajiem šāvieniem rādīja mūs: pēc paraduma automātu aptverēs katra piektā patrona bija trasējošā. Tomēr IeM ēku neviens pat neplānoja ieņemt. Bet te mūsējos sāka apšaudīt no pašas ministrijas ēkas – uz aklo, pabāza roku ar automātu pāri palodzei un šāva kārtām. Tad es devu pavēli sākt uzbrukumu ēkai.

— Kā notika uzbrukums?

— Celtniecības ministrijā, no kurienes mūsu puišus arī apšaudīja no automātiem, līdzās IeM, tika atbruņoti 132 vai 138 cilvēki. Pašā IeM ēkā – 140 cilvēki. Bet mums bija tikai 15 karavīri, kuri atbruņoja visus tos gandrīz trīs simtus miliču ar "Kalašņikoviem".

— Fantastika. Viņi padevās gūstā?

— Neviens nedomāja padoties. Teiksim tā, mēs rīkojāmies aktīvāk nekā viņi. Viņi šāva netēmējot, izbāza automātu uz aklo un šāva.
Mēs strādājām aktīvi: šāviens griestos, gulties, ieročus uz grīdas. Toreiz tika salauzts ne viens vien desmits žokļu. Jā, parkā bija bojāgājušie, tie paši žurnālisti Slapiņš un Zvaigzne. Bet viņu nāves nav uz mūsu sirdsapziņas.

— Kas tad ir vainīgs?

— Varu droši teikt – tie neesam mēs. Visas apšaudes laikā no mūsu puses tika izšautas 10 automāta patronas, ne vairāk. Desmit! Visus atbruņotos izveda uz ielas. Es piezvanīju Zenonam Indrikovam (ģenerālis, Latvijas Republikas ministra vietnieks 1991. gadā). Pavaicāju: vai jūs spējat kontrolēt savus padotos? Tad atveriet durvis – viņš toreiz no bailēm ieslēdzās kabinetā.
Rīgas scenārijs: vienādojums ar nezināmajiem

— Latvijas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš toreiz strādāja Latvijas Republikas prokuratūrā, man teica, ka civilos parkā nogalinājusi nezināma grupa no Maskavas – "Alfa" vai GIP, kas ieradusies Latvijā RAF mikroautobusā.

— Man bija vienkārša mašīna. Jā, es izsaucu OMON dežurējošo grupu RAF mikroautobusā, taču viņi apšaudē nepiedalījās, viņi atbrauca vēlāk. Tas zināms Indrikovam un PSRS IeM OMON darbības Baltijā bijušajam koordinatoram Nikolajam Gončarenko (tieslietu ģenerālleitnants, Piedņestras Moldāvijas republikas iekšlietu ministrs, aizgājis viņsaulē 2019. gadā – red.). Es atbraucu uz Latvijas Komunistiskās partijas CK, piezvanīju Pugo un Krjučkovu. Pirmais jautājums: vai IeM to domā atdot? Atbildēju, ka mums tā nav vajadzīga, mēs to ieņēmām, lai patvertos no tiem, kuri mūs apšaudīja. Pēc tam braucām uz bāzi Vecmīlgrāvī, sāka izmeklēšanu PSRS prokuratūra.

— Kā reaģēja Maskava?

— Nu, padomājiet pats: cilvēki nogalināti parkā, bet no parka mūs apšaudīja. Politisks jautājums – viņi nevarēja paziņot, ka mēs neesam vainīgi, arī Maskavā ne. Gribēja mūs pataisīt par vainīgajiem, bet arī tas nesanāca. Maskava pret mums vērsās smagāk, nekā vietējie Latvijā. Mani atstādināja no vienības komandiera vietas, pēc dažām dienām – atjaunoja. Kāpēc izmeklēšanas materiāli slepkavības lietā pagaisa, kur ir ballistiskās ekspertīzes dati? Kāpēc prokuratūra nenosauca vainīgos?

— Ukrainas varone, Augstākās radas deputāte Nadežda Savčenko pastāstīja, ka 2014. gada ziemā Kijevā ukraiņu snaiperi, ieskaitot radas deputātu Parasjuku, apšāva "debesu simtu" Eiromaidainā no viesnīcas jumta pie laukuma. Vai Rīgas scenārijs?

— Tā jau ir tradicionāla visu valsts apvērsumu daļa – civiliedzīvotāju, "debesu simta" bojāeja. Tomēr padomāsim, kas varētu nopludināt informāciju? Vai tik ne tā paša 2014. gada Kijevas apvērsuma organizatori? Kad viņiem bija izdevīgi, viņi izmantoja cilvēkus. Tagad apstākļi mainās, publicētas ziņas par snaiperiem. Lūk, par ko jāpadomā, lai nenotiktu jauna revolūcija. Hmeļņickas un Ļvovas apgabalus un Aizkarpatus Ukraina nākotnē zaudēs. Bet dienvidu apgabalus, Nikolajevu mēs nepazaudēsim – Jaunajā gadā es runāju ar cilvēkiem. Aizkarpatos slēdz ciet ukraiņu skolas – tur ungāru iedzīvotāji, madjāri, skaļi uzstāj uz sava. Neticu, ka Ukrainas prezidents rīt pamodīsies, sazvanīsies ar Maskavu un atlidos. Tas ir vienīgais, kas varētu glābt Ukrainas vienotību, tas ir vienīgais variants. Eiropa nepalīdzēs – tai nav vajadzīga liela Ukraina kā vienota valsts.

— Bet Krievijā arī ir savs Aleksejs Navaļnijs un patērētāju sabiedrība, izrādes sabiedrība, kā to nodēvēja Gijs Debors.

— Ak, izmetiet no prāta Navaļniju – tas ir tāds specprojekts. Tomēr ne visa sabiedrība ir tiktāl sapuvusi. Putins Minhenes konferencē parādīja, ko vērta ir Krievija. Gatavošanās Olimpiskajām spēlēm Sočos bija pirmais solis: spēles taču pārspēja pat 80. gada Olimpiādi – no efekta, ne medaļu viedokļa. Otrais – Krimas atgriešanās 2014. gadā. Pasaule aptvēra, ka pēc 90. gadiem, kad Krievija atkāpās no visām savām pozīcijām, Krievijā pārsvaru sācis gūt patriotisms. Kad Primakovs pagrieza atpakaļ savu lidmašīnu virs Atlantijas (kad NATO aviācija sāka bombardēt Belgradu 1999. gadā – red.), tas bija spontāns lēmums.

Olimpiāde Sočos un Krima – tā ir stratēģija. Tagadējā stratēģija – spēcīga Krievija. Prezidenta uzruna Federālajai sapulcei bija ne tikai neliels pārsteigums, nebūt ne viss ir atklāts. NATO raķešu un bumbu apšaude Belgradā un Serbijas pilsētās vispār notika bez ANO sankcijas. Tāpat kā uzlidojumi Luganskai 2014. gadā, ko organizēja Ukrainas Gaisa spēki. Manās acīs tā ir masveida slepkavība, karavīri pret bērniem nekaro. Karš – tas ir tīrāks stāvoklis. Mūsu tauta pārcieta šausmīgu karu līdz 1945. gada pavasariem, tomēr par zvēriem nekļuva. Tas bija svēts karš, valstij bija ideoloģija, un tauta saprata, kāpēc vajadzīgi stingri soļi. Kad nomira Staļins, viņa bērēs Maskavā, pēc oficiāliem datiem, piedalījās 7 miljoni cilvēku, neoficiāli stāsta par 12 miljoniem, simtiem cilvēku gāja bojā pūlī. Kad nomira Jeļcins, viņa bērēs bija 300 cilvēki. Tas ir rādītājs.

— Vai jums nav skumji, ka jūs dēvē par Atmodas antivaroņiem, "bendēm"

— Kur ir toreizējie kurinātāji – Dobelis, Landsberģis, Prunskiene? Viss, kas šodien notiek Baltijā un Eiropā – tas viss ir normāli.

— Jūs esat starptautiskā meklēšanā, Lietuvā jums aizmuguriski piespriests mūža ieslodzījums... Ja tā visa nebūtu, vai nemoka nostalģija pēc Baltijas?

— Kad man bija interesanti, pabiju visā Eiropā – no Madrides līdz Parīzei, man bija interesanti pārbaudīt, vai man pastāv robežas. Vienu reizi mani aizturēja. Uz vienu stundu. Visur ir savi cilvēki. Tagad ceļojumi pa Eiropu mani vairs neinteresē. Latvija, Bauska, Rīga? Rīgas šprotes un Rojas delikateses regulāri atved. Eiropā pagaidām drukā naudu, NATO turas. Bet Baltija... Aizbraukt uz turieni varu kaut rīt. Priekš kam? Jūsu valstis bija līdztiesīgas PSRS sastāvā, tagad baltieši spēlē tādu... kā lai to maigāk pasaka... tāda Eiropas sabiedrības ideoloģijas rupora lomu. Tālāk par priekštelpu Baltiju nelaiž. Esmu pārliecināts, ka ieraudzīšu Baltiju un Eiropas jauno politisko sistēmu, draudzīgu Krievijai. Situācija ātri mainās, man šķiet, pat šis gads daudz ko parādīs.

Česlavs Genadjevičs Mliņņiks no 1990. gada oktobra līdz 1991. gada augustam bija Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON, "melnās beretes") komandieris. Tā bija viena no pirmajām starp piecām šāda veida vienībām, ko saformēja PSRS IeM. Tās bija padotas tikai Maskavai. Vienībā strādāja kareivji no desanta un robežsardzes spēkiem un jūras kājniekiem, daudzi – Afganistānas veterāni. Mliņņiks piedalījās uzbrukumā Amina pilij. Pēc Rīgas OMON vienības evakuācijas no Latvijas uz Tjumeņu piedalījās speciālo operāciju plānošanā un īstenošanā Abhāzijā, Dienvidslāvijā un citos lokālo konfliktu punktos. Audzis Bauskā. Pēc tautības – polis. Pulkvedis. Par savu tagadējo darba vietu un pienākumiem neko nestāsta.

745
Tagi:
Rīga, barikādes
Marija Butina, foto no arhīva

Krievija aizsargās žurnālistus: Butina pastāstīja par kampaņu #Своихнебросаем

58
(atjaunots 10:59 18.01.2021)
Lietā ar krievu žurnālistu vajāšanu Latvijā ar sabiedrisko rezonansi vien būs par maz, un kampaņas #Своихнебросаем ietvaros paredzēta reāla palīdzība cilvēkiem, pastāstīja projekta autoru Marija Butina

RĪGA, 18. janvāris — Sputnik. RT uzsācis informatīvu kampaņu Latvijā aizturēto krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Marijas Butinas projekta #Своихнебросаем ietvaros.

2020. gada 3. decembrī Latvijas Valsts drošības dienests aizturēja un nopratināja septiņus krievvalodīgos žurnālistus sakarā ar apsūdzībām par ES sankciju režīma pārkāpšanu, ņemot vērā sadarbību ar starptautisko ziņu aģentūru "Rossija segodņa", lai arī pati aģentūra sankciju sarakstā nav atrodama. Krievija jau vairākkārt norādījusi, cik absurdas ir šādas apsūdzības.

Par vērienīgo informācijas kampaņu, kas aizsākta Krievijā žurnālistu atbalstam, tās mērķiem un īpatnībām portālā Baltnews pastāstīja sabiedriskā darbiniece, projekta autore Marija Butina.

– Butinas kundze, projekta #Cвоихнебросаем ievāros darbu sākusi vērienīga informācijas kampaņa krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Latvijā. Kāds ir tās mērķis?

– No vienas puses, sabiedriskajai atbalsij ir principiāli svarīga loma, jo patlaban Latvijā ir vērojams absolūts beztiesiskums.

Latvijas pilsoņus tiesā – mēs taču saprotam – par to, ka viņi pauž "partijas ģenerālajai līnijai" alternatīvu viedokli. Tāpēc pasaulei tas ir jāuzzina.

Savā pusē jāpiesaista cilvēki, līdzjūtīgi tiesībsargi, kuru pasaulē ir pietiekami daudz un kuri ļoti labi saprot: šodien atnākuši pēc šiem žurnālistiem, bet rīt atnāks pakaļ vēl kādam.

No otras puses, mēs plānojam vēl virkni pasākumu, kas saistīti ar reālu palīdzību šiem cilvēkiem. Protams, ar vienkāršu sabiedrisko atbalsi šajā gadījumā nepietiks.

– Kādi būs pasākumi?

– Tā ir pilna mēroga kampaņa. Mēs piesaistīsim profesionālās aprindas, žurnālistus.

Protams, tiek plānotas plašas akcijas, cik tas iespējams pandēmijas apstākļos. Būs arī individuāli pasākumi, ievērojot sociālo distanci.

Runa ir arī par parakstu vākšanu šo cilvēku atbalstam, vērsīsimies starptautiskajās organizācijās. Virkne vēstuļu jau ir sagatavotas.

Protams, cilvēkiem jāpalīdz arī faktiski ar tiem pašiem advokātiem. Viņiem vajadzīga kvalitatīva aizstāvība. Plānojam sniegt arī juridisko palīdzību.

Protams, par pašu galveno uzskatāma publiskas informācijas sniegšana. Pēc savas pieredzes zinu, ka tam ir ļoti liela nozīme.

– Vai runājot par masveida pasākumiem, jūs domājat protestu akcijas?

– Jā. Runājot par masveida pasākumiem, es domāju, protams, par iespējamiem piketiem pie valsts iestādēm, Latvijas vēstniecības.

Diemžēl dažkārt iznāk tā, ka bez ielu akcijām nav iespējams piesaistīt pietiekamu uzmanību situācijai. Mēs pielietosim visas sabiedrībai pieejamās metodes.

Piedevām – sarakste ar Krievijas un, protams, arī Latvijas valsts iestādēm.

– Kāpēc tieši tagad vajadzīga informatīvā kampaņa?

– Žurnālistus patiešām var iesēdināt. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka patlaban reālas briesmas draud viņu veselībai, viņu dzīvībai, viņu tuvinieku dzīvībām.

Otrkārt, tas rada precedentu – cilvēku vajāšana par vārda brīvību, cilvēku vajāšana par alternatīva viedokļa paušanu.

Tā mēs tālu netiksim, vienā brīdī izrādīsies, ka pasaulē ir tikai viena cilvēka vai cilvēku grupas viedoklis. No plašsaziņas līdzekļu viedokļa līdzsvars rodas, tikai pateicoties dažādiem viedokļiem.

Esmu pārliecināta, ka tāds elements, kā neatkarīgie mediji nepastāv. Ir dažādas interešu grupas, ir žurnālistu subjektīvais viedoklis. Mums tagad visa žurnālistika ir subjektīva. Tomēr ar dažādu viedokļu palīdzību tiek nodrošināta iespēja visiem – Eiropas Savienības, Krievijas, Amerikas – pilsoņiem saņemt objektīvu informāciju. Ir jāpieliek punkts mēģinājumiem aizbāzt muti, mēģinājumiem padarīt žurnālistus par raganām, ko tagad nu dedzinās.

Man šķiet, tas ir Krievijas, Krievijas tiesībsargu pienākums – atbalstīt žurnālistus Latvijā, jo runa ir par mūsu tautiešiem.

– Atgriezīsimies pie jautājuma par žurnālistiem Baltijas valstīs. Kāda varētu būt atbilde uz Baltijas varasiestāžu soļiem?

– Neapšaubāmi, simetriskas metodes. Krievija nav uzbrucējvalsts. Krievija ir valsts, kas palīdz tiem, kuri vēršas pēc palīdzības, kas vienmēr aizstāvēs savas nacionālās intereses, savu suverenitāti un savu nacionālo drošību. Šajā gadījumā ar zobenu ir ieradušies pie mums, un mums jāsper simetriski soļi.

Ja viņi vajā mūsu žurnālistus, jāierobežo viņu oficiālo mediju darba iespējas Krievijas teritorijā. Protams, nevar tā aizbāzt muti, kā viņi to dara ar mums. Tomēr var sarūgtināt dzīvi nelabvēļiem. Šim nolūkam ir noteikti varianti. Reizēm jāizmanto arī izraidīšanas variants.

Ne jau mēs to esam sākuši.

– Vai situācija ar Krievijas mediju un krievvalodīgo žurnālistu vajāšanu Baltijas valstīs jau ir sasniegusi apogeju vai varam gaidīt kaut ko ļaunāku?

– Es būtu ļoti priecīga, ja varētu teikt, ka nu jau sasniegts dibens un tālāk vairs nav, kur krist. Taču diemžēl uzskatu, ka rusofobais noskaņojums pasaulē pastiprināsies.

Šodien tie paši informācijas giganti un sociālie tīkli ir ieguvuši milzu resursu: ja viņi spēj nobloķēt Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un ne vienu reizi vien ierobežojuši Krievijā izstrādātu saturu, var sagaidīt mūsu žurnālistu agresīvu vajāšanu no rietumvalstu puses, it īpaši Krievijā šogad sagaidāmās vēlēšanu kampaņas, vitāli svarīgu politisko ciklu aspektā.

Jāsaprot, ka žurnālistu sabiedrībai ir iespēja palīdzēt izplatīt patiesu informāciju. Ir jāstrādā, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem.

58
Tagi:
Krievija, Latvija, žurnālistu vajāšana, žurnālists, RT
Temats:
Sputnik demokrātijas žņaugos
Pēc temata
#Своихнебросаем: RT laiž klajā kampaņu Latvijā aizturēto žurnālistu atbalstam
"Varasvīri grib, lai cilvēki baidītos": Lindermans par žurnālistu vajāšanu Latvijā
"Reaģēt ātri un stingri": Vladimirs Putins par Krievijas žurnālistu tiesību pārkāpumiem
Lindermans: kas devis atļauju žurnālistu aizturēšanai Latvijā?
VDD organizējis kratīšanu pie krievvalodīgajiem žurnālistiem Jakovļeva un Lindermana
Darbs pie datora, foto no arhīva

Latvijā sākusies gada ienākumu deklarāciju sniegšana: par ko jāatceras

0
(atjaunots 16:35 02.03.2021)
VID aicina nesteigties iesniegt deklarāciju par iepriekšējo gadu marta pirmajās dienās, jo EDS var neizturēt; tiesa, vairāk nekā 62 000 Latvijas iedzīvotāju jau ir snieguši ziņas par saviem ienākumiem; kā palīdzēt tiem, kuriem ir grūti aizpildīt deklarāciju tiešsaistē.

RĪGA, 2. marts — Sputnik. No 1. marta Latvijas iedzīvotāji var iesniegt ienākumu deklarāciju par 2020. gadu. Šo iespēju jau ir izmantojuši 62 414 cilvēki, pastāstīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme intervijā TV3.

Šajā gadā pandēmijas dēļ iesniegt informāciju par ienākumiem var tikai tiešsaistē, izmantojot EDS elektroniskās deklarēšanas sistēmu. Tā kā VID tāpat izmaksā bezdarbnieka pabalstu, dienests brīdina, ka EDS darbā ir iespējamas nelielas tehniskās pauzes, kas saistītas ar šo datu iegūšanu no šīs datu sistēmas pabalstu aprēķināšanai.

Pirmajās deklarāciju iesniegšanas dienās parasti rodas ažiotāža, kuras dēļ pastāv EDS pārslodzes risks, tāpēc VID aicina nemēģināt iesniegt ziņas par ienākumiem marta pirmajās dienās. Tiem, kuriem tas ir jādara, ir trīs mēneši līdz pirmajam jūnijam, bet tie, kuri noformē deklarāciju par 2020. gadu, lai saņemtu nodokļa atmaksu par pamatotiem ienākumiem, var iesniegt to triju gadu laikā.

VID mājaslapā sadalē Gada ienākumu deklarācija ir pieejamas ziņas un izglītojošs video latviešu valodā par to, kā pareizi aizpildīt ienākumu deklarāciju. Tāpat 9. martā VID rīkos bezmaksas tiešsaistes semināru, kur parādīs, kā pieslēgties EDS un aizpildīt deklarāciju.

Valsts ieņēmumu dienests atgādina, ka nodokļu atmaksas noformēšanai Latvijas iedzīvotāji var iekļaut savu vecāku, vecvecāku, kā arī laulāto attaisnotos izdevumus par ārstniecību un izglītību. No 2020. gada deklarācijā var iekļaut izglītības un ārstniecības izdevumus arī par savām māsām un brāļiem, kuriem ir noteikta pirmās vai otrās grupas invaliditāte.

VID atgādina, ka ir arī speciālā aplikācija "Attaisnotie izdevumi", kurā vēl pirms gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas var savadīt visus maksājuma dokumentus un informāciju par tiem.

0
Tagi:
Valsts ieņēmumu dienests, Latvija
Pēc temata
"Mums liek nodarboties ar uzņēmējdarbību": latviešu māksliniece par nodokļiem
Sūtījumu vērtēja pēc saviem ieskatiem: kā Latvijas Pasts no sirmgalves 72 eiro pieprasīja
"Lielais divdesmitnieks" pieņēma samita gala deklarāciju: ko tā paredz
Valsts ieņēmumu dienests draud ar sodu 42 tūkstošiem nodokļu maksātāju