Vladimirs Pozners

Pozners: Baltijā bloķē Krievijas medijus, jo baidās no tiem

162
(atjaunots 11:56 11.12.2019)
Krievijas mediju bloķēšanai Baltijas valstīs nav nekā kopīga ar vārda un mediju brīvību, taču pieejas ierobežošana nevēlamai informācijai šodien ir starptautisks trends žurnālistikā, Krievijas žurnālists Vladimirs Pozners pastāstīja intervijā Baltnews.

Pretošanās Krievijas medijiem Baltijas valstīs sen jau kļuvusi par ierastu procesu. Ierastu, taču nebūt ne normālu. Un tam nav nekā kopīga ar vārda un mediju brīvību. Kādēļ tas notiek Jaunās Eiropas demokrātiskajās valstīs, Baltnews noskaidroja intervijā ar Krievijas žurnālistu Vladimiru Pozneru.

- Poznera kungs, nesen portāls Delfi publicēja interviju ar jums. Tā ievaddaļā teikts, ka jūs meklējat vainīgos pa malām, PSRS "triecienu" Polijai dēvējat par spēli, savukārt "uzbrukumu" Somijai uzskatāt par piespiedu soli. Kādas ir jūsu domas par materiāla sniegšanu tamlīdzīgā stilā un kā veidā tādas preambulas ietekmē lasītāja viedokli par apspriestajiem jautājumiem?

- Es saprotu, kādēļ viņi raksta tādu preambulu: viņiem gribās pārdot preci. Tas ir absolūti saprotams. Vispār parasti materiāliem, kuros ir ne tikai pats virsraksts, bet vēl dažas rindas, tā dēvētais amerikāņu headline, vienmēr ir viens mērķis: piesaistīt lasītāja uzmanību. Tādēļ tas arī tiek darīts. Spriest, vai tas ir pareizi vai nepareizi – tās ir tukšas runas, jo tā jau sen ir pieņemts darīt.

Jebkurā amerikāņu avīzē, žurnālā un tā tālāk, pirms raksta būs virsraksts un apakšvirsraksts, kuru mērķis ir, pirmkārt, piesaistīt lasītāja uzmanību, otrkārt – ja patērētājs nelasīs rakstu, pārdot viņam ideju, ka situācija ir tieši tāda, kā rakstīts.

Pēc tam jūs lasīsiet, un izrādīsies, ka materiālā viss ir mazliet savādāk, nekā rakstīts pašā sākumā, taču jūsu uzmanība vienalga tika piesaistīta. Tādēļ, protams, šī preambula, kura bija manā intervijā portālam, protams, nav manu roku darbs, taču es saprotu, ka viņi izdarīja to, lai piesaistītu auditorijas uzmanību.

- Pēc intervijas izlasīšanas man radās iespaids, ka jūs centās nostādīt Krievijai nedraudzīgā pozīcijā, kaut kur izprovocēt. Kādu iespaidu saruna radīja jums?

- Jā, bez šaubām, tieši tā bija. Es sapratu: ja dodu interviju, šajā gadījumā lietuviešu portālam, intervija veidosies tieši tā.

Un atkal ir jāņem vērā sekojošas lietas.

Šodien Lietuvā valda ļoti spēcīgs pret Krieviju vērsts noskaņojums. To uztur valdība, prezidents. Izbrīnu rada jau pats fakts, ka viņi vispār pie manis vērsās – priekš kam viņiem tas ir vajadzīgs? Viņi taču mierīgi var iztikt bez Vladimira Poznera un ķepināt to, ko paši vēlas. Viņi tomēr vērsās pie manis.

Vienlaikus viņiem ir interesanti uzdot jautājumus tā, lai, iespējams, iedzītu mani stūrī. Tie ir spēles noteikumi, mani tas nepārsteidz. Tas ir absolūti sagaidāmi, es zinu, ar ko man ir darīšana. Es taču varēju atteikties no intervijas, un viss.

Taču es saprotu spēles noteikumus un tomēr gribētu izteikties, izšķīros par to. Tā jau tas darās. Jebkurā intervijā parasti ne vienmēr ir patīkami jautājumi – arī tā ir intervijas būtība.

Tomēr, kad mani intervē, teiksim, kāds Krievijas izdevums, - tā ir viena lieta, bet, ja tā ir Baltija, es saprotu, ka tur noteikti mēģinās mani paķert tā, lai varētu uztaisīt mazu sensāciju un pabīdīt uz priekšu savu karjeru. Tas ir normāli, manī tas neizraisa nekādu sašutumu. Galu galā, ja neproti spēlēt šahu, nespēlē. Tāds ir mans viedoklis.

- Ik gadus ASV Valsts departaments, Ziemeļu Padome un dažādas organizācijas piešķir līdzekļus, lai pretotos Krievijas mediju saturam Baltijas valstīs. Oficiālais mērķis – atbrīvot republikas no atkarības no Krievijas medijiem. Kāpēc, kādiem nolūkiem tas notiek tik atklāti un ar tādu formulējumu, un kā tas raksturo mediju brīvību Baltijas valstīs?

- Man pat patīk tik atklāti formulējumi. Tas netiek slēpts, to necenšas slēpt, liek saprast, ka tas tā tiek darīts. Principā, es to vērtēju pozitīvi.

Runājot par Krievijas medijiem, jāatzīst, ka arī mēs neesam tik balti un pūkaini, arī mums ir sava propaganda, ko mēs adresējam skatītājam, klausītājam vai lasītājam Baltijas valstīs. Mēdz būt, ka tas tiek darīts samērā prasmīgi.

Ir, piemēram, Latvija, kur ir liels procents krievvalodīgo un krievu, un, protams, viņiem tāda papildu informācija dāvā zināmas iespējas. Mazāk krievu ir Lietuvā un Igaunijā, taču arī tur viņi ir. Kad propaganda ir prasmīga, un šodien tā tik tiešām ir smalkāka, nekā, piemēram, padomju laikā, tā liek raizēties ģeopolitiskajiem pretiniekiem. Tādēļ viņi cenšas to iznīdēt.

Diemžēl man jāatzīst, ka daudzi Krievijas mediji – tā patiešām ir propaganda, nevis žurnālistika kā mēģinājums vienkārši sniegt informāciju un vienmēr būt godīgiem un atklātiem. Tas ir mēģinājums pārliecināt ar noteiktu paņēmienu palīdzību.

ASV Valsts departaments to (finansējums pretsparam Krievijas medijiem Baltijas valstīs – Baltnews piez.) nedara bez Lietuvas, Latvijas un Igaunijas piekrišanas. Tās taču pašas to lūdz, amerikāņi viņiem to neuzspiež, jo paši baidās no propagandas.

Viņi uzskata, ka tā sašūpo viņu stāvokli. Vai tāds viedoklis ir taisnīgs, - tas ir cits jautājums. Taču tās raizējas.

Tam, protams, nav nekāda sakara ar mediju un vārda brīvību, taču patiesībā jau neviens par to neuztraucas. Arī mums par to nav nekādas daļas, mums ir savi politiskie mērķi, viņiem – savi. Visādas runas par vārda un mediju brīvību taču arī ir no propagandas jomas. Diemžēl patiesībā šīs vērtības netiek ievērotas, un īpaša uzticība tām nav saskatāma.

- Tātad būtībā tas ir tāds starptautisks trends, kura iespaidā notiek žurnālistikas transformācija?

- Jā, protams. Tieši tā. Jums ir taisnība. Vismaz es tā noteikti uzskatu.

- Cīņā ar Krievijas medijiem Baltijas valstīs izmanto bloķēšanu un neielaiž žurnālistus valsts teritorijā. Piemēram, 2019. gada vasarā Latvijā tika bloķēts portāls Baltnews.lv, iepriekš no Lietuvas tika deportēts Sputnik Lietuva galvenais redaktors. Kādēļ notiek tik aktīva cīņa tieši ar Krievijas medijiem? Vai tas ir normāli, ka brīvā un demokrātiskā Eiropas valstī tiek apspiesti mediji?

- Manuprāt, tas nav normāli. Tam nav nekāda sakara ar mediju brīvību. Tas liecina, ka viņiem pašiem, acīmredzot, nav argumentu, ar kuru palīdzību viņi patiešām varētu pretoties šo portālu vai žurnālistu darbam. Tādēļ viņi rīkojas padomju laiku stilā – bloķē piekļuvi, kā tolaik tika bloķētas atsevišķas radiostacijas. Kā lai vēl cīnās? Nedot cilvēkiem dzirdēt. Tā ir pazīstama metode. Pie mums Krievijā arī mēdz gadīties, ka kaut kas tiek nobloķēts.

Daudz efektīvāk būtu atrast kaut kādus argumentus, jo bloķēšanas, manuprāt, liecina, ka viņi baidās. Ak tā, ja viņus bloķē, tad, acīmredzot, viņiem ir taisnība.

– Vai, pēc jūsu domām, šis fakts liecina, ka Baltijas valstīs pastāv cenzūra?

– Vārdu "cenzūra" uztveru ļoti piesardzīgi. Manuprāt cenzūra sākas, kad ir cenzors, ir oficiāla cenzūra, noteiktas lietas tiek aizliegtas. Taču tas, kas notiek tur un ne tikai tur, manuprāt, ir neklasiska cenzūra.

Protams, tas ir noteikts paveids, kas tiek izmantots atbilstoši politiskajai situācijai. Tas ir daudzviet, ne tikai Baltijas valstīs. Jūs droši vien zināt, ka ir virkne cilvēku, kuri netiek rādīti mūsu televīzijā federālajos kanālos. Vai tā ir cenzūra? Jā, to valdība patlaban neuzskata par vajadzīgu rādīt. Līdzīga cenzūra ir arī Baltijas valstīs un ASV. Tas šodien pastāv.

Intervijā jūs pieminējāt grāmatas "Savējie" autori Rutu Vanagaiti, kas saskārās ar vajāšanu un represijām par Otrā pasaules kara notikumu citādu traktējumu. Kā šis gadījums raksturo vārda brīvību Lietuvā? Tā ir cenzūra, vai kaut kas cits?

– Viņas uzrakstītais neatbilst mūsdienu Lietuvā pastāvošajām politiskajām nostādnēm. Tas netiek slēpts, taču informācijas izplatīšana ir nevēlama.

Protams, Lietuvā pastrādāti baismīgi noziegumi pret valstī dzīvojošajiem ebrejiem. Jā, tie ir noziegumi pret cilvēci un nerada labu iespaidu par valsti. Neapšaubāmi, Lietuva pūlējās panākt, lai šī tēma netiktu apspriesta.

Patiesībā Vanagaiti padzina par ko citu. Viņu padzina par nākamo grāmatu, kurā viņa apšaubīja Lietuvas kara varoni, kurš, tuvāk apskatot, nebija nekāds varonis. Viņa ņēma un atmaskoja mītu. Par to viņa tika vajāta.

Par ko tas liecina? Pirmkārt, par neiecietību. Otrkārt, par bailēm. Un, treškārt, kopumā jāsaka – par pārliecības trūkumu. Ja cilvēks ir pārliecināts par savu stāvokli, viņu neiebiedēs nekāda grāmata. Tātad tas norāda uz pārliecības trūkumu un nevēlēšanos, lai pašu tauta to uzzinātu.

Tas ir pastāvējis jau sen. Nē, tas nebija nekāds pretpadomju cilvēks. It kā tas ir cilvēks, kurš kara laikā patiešām rādījis brīnumainu varonību cīņā ar vāciešiem. Viņš ir tāds kā mūsu 28 panfilovieši vai Aleksandrs Matrosovs, tāds cilvēks. Bet pēc tam noskaidrojās, ka bijis mazliet citādi, un tad viss uzgāja gaisā.

– Lietuvā ir ne tikai Vanagaite, ir arī citi vārda brīvības ierobežojumu piemēri. 2018.gadā Klaipēdas pilsētas padomes deputāts Vjačeslavs Titovs tika saukts pie atbildības par to, ka viņš gribējis apspriest nepieciešamību iemūžināt Ādolfa Ramanauska-Vanaga piemiņu, kurš, pēc vēsturnieku datiem, piedalījies Holokaustā. Par ko tas liecina? Kāpēc Lietuvā padara par varoņiem tos, kuri pastrādājuši tādus noziegumus?

– Piemēram, Lielbritānijā un citās valstīs var nokļūt cietumā par Holokausta noliegšanu. Argumentācija ir tāda: Holokausts ir konstatēts fakts, to atzinis Nirnbergas process, tātad – starptautiskā sabiedrība. Tas ir viens no baismīgākajiem noziegumiem visā cilvēces vēsturē un neapšaubāmi – Otrajā pasaules karā.

Holokausta noliegšana ne tikai ir pretrunā vēsturei, tā ir piemiņas zaimošana par sešiem miljoniem noslepkavotu cilvēku, un tas nav pieļaujams. Vairākās visai demokrātiskās valstīs to aizliedz kriminālkodekss.

– Tātad Lietuvā notiek vēstures falsifikācija?

– Jā, tieši tā. Ziniet, var būt divi aspekti: no vienas puses, cilvēks karoja pret Padomju valsti. Es personīgi varu viņu pat saprast, jo Lietuva nelūdza uzņemt to Padomju Savienībā. Tā kļuva par PSRS daļu Molotova un Ribentropa līguma slepeno protokolu dēļ no 1939.gada, tāpat kā Latvija un Igaunija. Varu saprast, ka pēc kara tam pretojās, tāpat kā to, ka pēc neatkarības iegūšanas šos cilvēkus sāka glorificēt.

Taču līdzdalība ebreju slepkavošanā ir vispāratzīts noziegums, un saprotams: kad izrādās, ka cilvēks, ko cēluši pjedestālā kā paraugu, izrādījies tajā iesaistīts, kļūst, maigi sakot, neērti.

Un šī reakcija, par ko jūs runājat – arī tā ir apjukuma reakcija. Sakt, kā tad tā, mūsu varonis pēkšņi izrādījies bende... Tātad par to nevajag runāt, nevajag. Protams, tā ir savdabīga vēsturisko faktu izmantošana, teiksim tā.

162
Pēc temata
Lietuviešu zvērībām Otrā pasaules kara laikos veltītās grāmatas autorei draud ar izrēķināšanos
Lietuviešu rakstniece Ruta Vanagaite uzrakstīja vēstuli "nogalinātajam ebrejam"
Klaipēdā tiks atklāta piemiņas plāksne "meža brālim" par spīti skandālam
ASV Valsts departaments atmodies: pa Lietuvu klīst spoks – antisemītisma spoks
Marija Butina, foto no arhīva

Krievija aizsargās žurnālistus: Butina pastāstīja par kampaņu #Своихнебросаем

26
(atjaunots 10:59 18.01.2021)
Lietā ar krievu žurnālistu vajāšanu Latvijā ar sabiedrisko rezonansi vien būs par maz, un kampaņas #Своихнебросаем ietvaros paredzēta reāla palīdzība cilvēkiem, pastāstīja projekta autoru Marija Butina

RĪGA, 18. janvāris — Sputnik. RT uzsācis informatīvu kampaņu Latvijā aizturēto krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Marijas Butinas projekta #Своихнебросаем ietvaros.

2020. gada 3. decembrī Latvijas Valsts drošības dienests aizturēja un nopratināja septiņus krievvalodīgos žurnālistus sakarā ar apsūdzībām par ES sankciju režīma pārkāpšanu, ņemot vērā sadarbību ar starptautisko ziņu aģentūru "Rossija segodņa", lai arī pati aģentūra sankciju sarakstā nav atrodama. Krievija jau vairākkārt norādījusi, cik absurdas ir šādas apsūdzības.

Par vērienīgo informācijas kampaņu, kas aizsākta Krievijā žurnālistu atbalstam, tās mērķiem un īpatnībām portālā Baltnews pastāstīja sabiedriskā darbiniece, projekta autore Marija Butina.

– Butinas kundze, projekta #Cвоихнебросаем ievāros darbu sākusi vērienīga informācijas kampaņa krievvalodīgo žurnālistu atbalstam Latvijā. Kāds ir tās mērķis?

– No vienas puses, sabiedriskajai atbalsij ir principiāli svarīga loma, jo patlaban Latvijā ir vērojams absolūts beztiesiskums.

Latvijas pilsoņus tiesā – mēs taču saprotam – par to, ka viņi pauž "partijas ģenerālajai līnijai" alternatīvu viedokli. Tāpēc pasaulei tas ir jāuzzina.

Savā pusē jāpiesaista cilvēki, līdzjūtīgi tiesībsargi, kuru pasaulē ir pietiekami daudz un kuri ļoti labi saprot: šodien atnākuši pēc šiem žurnālistiem, bet rīt atnāks pakaļ vēl kādam.

No otras puses, mēs plānojam vēl virkni pasākumu, kas saistīti ar reālu palīdzību šiem cilvēkiem. Protams, ar vienkāršu sabiedrisko atbalsi šajā gadījumā nepietiks.

– Kādi būs pasākumi?

– Tā ir pilna mēroga kampaņa. Mēs piesaistīsim profesionālās aprindas, žurnālistus.

Protams, tiek plānotas plašas akcijas, cik tas iespējams pandēmijas apstākļos. Būs arī individuāli pasākumi, ievērojot sociālo distanci.

Runa ir arī par parakstu vākšanu šo cilvēku atbalstam, vērsīsimies starptautiskajās organizācijās. Virkne vēstuļu jau ir sagatavotas.

Protams, cilvēkiem jāpalīdz arī faktiski ar tiem pašiem advokātiem. Viņiem vajadzīga kvalitatīva aizstāvība. Plānojam sniegt arī juridisko palīdzību.

Protams, par pašu galveno uzskatāma publiskas informācijas sniegšana. Pēc savas pieredzes zinu, ka tam ir ļoti liela nozīme.

– Vai runājot par masveida pasākumiem, jūs domājat protestu akcijas?

– Jā. Runājot par masveida pasākumiem, es domāju, protams, par iespējamiem piketiem pie valsts iestādēm, Latvijas vēstniecības.

Diemžēl dažkārt iznāk tā, ka bez ielu akcijām nav iespējams piesaistīt pietiekamu uzmanību situācijai. Mēs pielietosim visas sabiedrībai pieejamās metodes.

Piedevām – sarakste ar Krievijas un, protams, arī Latvijas valsts iestādēm.

– Kāpēc tieši tagad vajadzīga informatīvā kampaņa?

– Žurnālistus patiešām var iesēdināt. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka patlaban reālas briesmas draud viņu veselībai, viņu dzīvībai, viņu tuvinieku dzīvībām.

Otrkārt, tas rada precedentu – cilvēku vajāšana par vārda brīvību, cilvēku vajāšana par alternatīva viedokļa paušanu.

Tā mēs tālu netiksim, vienā brīdī izrādīsies, ka pasaulē ir tikai viena cilvēka vai cilvēku grupas viedoklis. No plašsaziņas līdzekļu viedokļa līdzsvars rodas, tikai pateicoties dažādiem viedokļiem.

Esmu pārliecināta, ka tāds elements, kā neatkarīgie mediji nepastāv. Ir dažādas interešu grupas, ir žurnālistu subjektīvais viedoklis. Mums tagad visa žurnālistika ir subjektīva. Tomēr ar dažādu viedokļu palīdzību tiek nodrošināta iespēja visiem – Eiropas Savienības, Krievijas, Amerikas – pilsoņiem saņemt objektīvu informāciju. Ir jāpieliek punkts mēģinājumiem aizbāzt muti, mēģinājumiem padarīt žurnālistus par raganām, ko tagad nu dedzinās.

Man šķiet, tas ir Krievijas, Krievijas tiesībsargu pienākums – atbalstīt žurnālistus Latvijā, jo runa ir par mūsu tautiešiem.

– Atgriezīsimies pie jautājuma par žurnālistiem Baltijas valstīs. Kāda varētu būt atbilde uz Baltijas varasiestāžu soļiem?

– Neapšaubāmi, simetriskas metodes. Krievija nav uzbrucējvalsts. Krievija ir valsts, kas palīdz tiem, kuri vēršas pēc palīdzības, kas vienmēr aizstāvēs savas nacionālās intereses, savu suverenitāti un savu nacionālo drošību. Šajā gadījumā ar zobenu ir ieradušies pie mums, un mums jāsper simetriski soļi.

Ja viņi vajā mūsu žurnālistus, jāierobežo viņu oficiālo mediju darba iespējas Krievijas teritorijā. Protams, nevar tā aizbāzt muti, kā viņi to dara ar mums. Tomēr var sarūgtināt dzīvi nelabvēļiem. Šim nolūkam ir noteikti varianti. Reizēm jāizmanto arī izraidīšanas variants.

Ne jau mēs to esam sākuši.

– Vai situācija ar Krievijas mediju un krievvalodīgo žurnālistu vajāšanu Baltijas valstīs jau ir sasniegusi apogeju vai varam gaidīt kaut ko ļaunāku?

– Es būtu ļoti priecīga, ja varētu teikt, ka nu jau sasniegts dibens un tālāk vairs nav, kur krist. Taču diemžēl uzskatu, ka rusofobais noskaņojums pasaulē pastiprināsies.

Šodien tie paši informācijas giganti un sociālie tīkli ir ieguvuši milzu resursu: ja viņi spēj nobloķēt Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un ne vienu reizi vien ierobežojuši Krievijā izstrādātu saturu, var sagaidīt mūsu žurnālistu agresīvu vajāšanu no rietumvalstu puses, it īpaši Krievijā šogad sagaidāmās vēlēšanu kampaņas, vitāli svarīgu politisko ciklu aspektā.

Jāsaprot, ka žurnālistu sabiedrībai ir iespēja palīdzēt izplatīt patiesu informāciju. Ir jāstrādā, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem.

26
Tagi:
Krievija, Latvija, žurnālistu vajāšana, žurnālists, RT
Pēc temata
#Своихнебросаем: RT laiž klajā kampaņu Latvijā aizturēto žurnālistu atbalstam
"Varasvīri grib, lai cilvēki baidītos": Lindermans par žurnālistu vajāšanu Latvijā
"Reaģēt ātri un stingri": Vladimirs Putins par Krievijas žurnālistu tiesību pārkāpumiem
Lindermans: kas devis atļauju žurnālistu aizturēšanai Latvijā?
VDD organizējis kratīšanu pie krievvalodīgajiem žurnālistiem Jakovļeva un Lindermana
Maestro Raimonds Pauls, foto no arhīva

"Galvenais izturība un raksturs": Pauls pastāstīja par nākotnes plāniem

52
Šodien Maestro svin savu jubileju, viņš ir noskaņots turpināt ražīgu darbu, priekšā ir grandiozi plāni, bet visiem saviem pielūdzējiem šajā sarežģītajā laikā viņš vēl "turēties un neklepot".

RĪGA, 12. janvāris - Sputnik. Maestro ir ļoti grūti noķert. Pirmkārt, šādu interviju viņam bijis tik daudz, ka jubilārs joprojām joko: "Ja ikviens, kam esmu devis interviju, būtu maksājis man eiro, es jau sen būtu miljonārs!"

Otrkārt, par spīti visam, Paulam katra diena ir aizņemta – viņš nemitīgi uzstājas, apceļojis ar koncertiem visu Latviju, raksta Bb.lv, atsaucoties uz žurnālu "Telegraf". Viņš stingri ievēro pats savu padomu: "jāgriežas kā vāverei ritenī – ja apstāsies, tad tas jau ir viss, it īpaši manā vecumā!".

Par laimi, Maestro ir draugi: Latvijas Radio trešā kanāla direktore Gunda Vaivode un Latvijas Nacionālā teātra izpilddirektors Ojārs Rubenis palīdz klasiķim ar koncertu organizēšanu, tāpat viņi ir Paula kaimiņi. Viņi saprot, ka Pauls un klavieres ir neatdalāmi. Pats jubilārs arī to saprot. Ja pirms ceturtdaļgadsimta viņš jokoja, ka "pēc sešdesmit gadiem vecums tāds, ka dzimšanas dienas jāsvin katru gadu", tad 80 gadu vecumā viņš jau runāja pilnīgi nopietni, patiesi nervozi berzēdams plaukstas pirms jubilejas koncerta: "Skaitlis ir draudīgs!" Tagad, šķiet, viņš par šo tēmu vairs nejoko - vienkārši strādā. Rezultāts ir apbrīnojams – pirkstu motorika joprojām ir neticama, bet enerģētika, kas nāk no Paula personības, patiešām ir grandioza.

Visu šo laiku žurnāls "Telegraf" paretam zvanīja Maestro, cenšoties neatraut viņu no piesātinātā grafika. Te viņa mazmeita Amerikā precas ar armēņu scenāristu, te viņam ordeni piešķir. Tikties personīgi izdevās pavisam nejauši – Mūzikas namā "Daile" Barona ielā, kur bieži uzstājas Maestro.

— Kāds ir noskaņojums, Paula kungs?

— (Pēc pauzes, aiz maskas tikai acis pamirkšķināja.) Kolosāaaaaali! (Atkal neliela pauze.) Principā es mazliet strādāju. Kas tad vēl atliek?

Kaut gan daudz kas nav skaidrs. Lūk, piemēram, jau gada sākumā esmu iestudējis albumu "Trīs Raimondi" ar maniem kolēģiem: vijolnieku Raimondu Ozolu un taustiņinstrumentālistu Raimondu Macatu. Programmas pirmizrādei vajadzēja notikt aprīlī Splendid Palace, bet tad ieviesa ārkārtējas situācijas režīmu, un viss tika atcelts, pārcelts uz rudeni. Tagad kļuva zināms, ka "Trīs Raimondi" tiek pārcelti uz 2021. gada aprīli. Un ko lai nu dara?

— Sāk, ka latviešu publika jums ir vistuvākā, jo tā ir savēja. Bet ar ko tā atšķiras no krievu publikas?

— Vispār es nesadalu sabiedrību pēc tautības, manai ģimenei tas vispār nav raksturīgs. Bet tā ir taisnība, ka latvieši, protams, ir atturīgāki emocijās. Ziemeļnieki, tā teiksim. Bet tas arī ir slikti – šajā ziņā Rīga ilgu laiku vispār bija emocionāli slēgta. Ar krieviem, protams, viss ir vienkāršāk: laba melodija, un uzreiz viss rit pilnā sparā, pēc koncerta aicina uz restorānu, gatavi nēsāt uz rokām. Un tā tas vienmēr ir bijis, un joprojām ir tā. Es to zinu pēc paša pieredzes – uzstājos ar koncertiem ne tikai Maskavā, bet arī Sanktpēterburgā un Kijevā. Slāvi! Pat ja runājam par publiku mūsu Rīgas Krievu teātrī, ar ko es ar prieku sadarbojos, – tur publika ir daudz emocionālāka. Bet, manuprāt, arī latviešu publika ir ļoti interesanta …

— Maestro, pateicoties jums, esmu apguvis jaunu latviešu vārdu – "draņķis"! To jūs pateicāt reklāmā, kura aicina pasargāt sevi no infekcijas. Ko jūs varat novēlēt visiem šajā grūtajā laikā?

— Turēties! Jāturas. Jācenšas kaut ko darīt. Un neklepot.

— Vai jūs atceraties jums vissmagāko laiku? Varbūt Otro pasaules karu, ko jūs pārdzīvojat?

— Jā, bija stāsts 1944. gada rudenī, kad fašisti pameta Rīgu, man toreiz bija deviņi gadi. Es dzīvoju kopā ar tēvu, mammu un māsu Edīti Iļģuciemā. Pilsētu pastāvīgi bombardēja, turpat līdzās atradās Spilves lidosta, svarīgs stratēģiskais objekts.

Tagad var teikt, ka padomju lidmašīnas bombardēja tikai lidlauku, bet arī mēs no tā dabūjām. Tiklīdz sākās uzlidojums, mēs ar visu ģimeni no visa spēka skrējām uz mājas pagalmā iekārtoto zemnīcu, pat ja tas bija naktī - momentāni, apakšveļā skrējām, kas kuram bija mugurā. Jā, tas tik bija biedējoši...

Taču visļaunākais man bija laiks, kad šņabi dzēru. Es negribu to atcerēties. Tas bija ļoti tumšs laiks... un tikai tu pats vari no tā atbrīvoties. Mana sieva Lana arī man palīdzēja. Starp citu, vai tu joprojām iedzer?

— Kādu reizi nedēļā, veselība vēl ļauj.

— Es šorīt no rīta iedzēru. (Pauze). Divas tabletes iedzēru un devos pie klavierēm.

— Ko jūs domājāt par ideju nosaukt jūsu vārdā koncertzāli, kad tā tiks uzbūvēta Rīgā?

— Pasarg Dievs, es vēl esmu dzīvs, man vēl jāstrādā.

— Tomēr novembrī jums tika piešķirts augstais Japānas apbalvojums - Uzlecošās Saules ordenis ar zelta stariem un kaklarotu...

— Tas, protams, ir patīkami. Bet man jau ir tik daudz ordeņu... Latvijas Triju Zvaigžņu ordenis jau piešķirts, vairākas pakāpes. Pagājušajā gadā Gruzijas ordeni pasniedza... Vēl man ir "Goda zīme" kopš padomju laikiem. Starp citu, ļoti smags ordenis, pie uzvalka tā vienkārši nepiekarināsi.

Starp citu, man arī ir PSRS Tautas skatuves mākslinieka pakāpe, nozīme un diploms, ko parakstījis PSKP CK ģenerālsekretārs Konstantīns Čerņenko! Tas, šķiet, bija pēdējais viņa parakstītais dokuments - tieši 1985. gada sākumā viņš nomira.

— Atceros, jūs spēlējāt karalienei, un tad kādā laikrakstā parādījās virsraksts: "Viņš spēlējis visiem karaļiem!"

— Visiem gan nē. Tikai diviem – vēl zviedru karalis bija. Runājot par Japānu, starp citu, bija interesants gadījums. Pirms vairākiem gadiem gāju garām viesnīcai "Rīga", pēkšņi no tās iznāca japāņu tūristu grupa, un gids teica: "Lūk, šis ir tas pats komponists, kurš sacerēja dziesmu "Miljons sarkanu rožu"." Japānā tas arī bija hīts, ne tikai pie mums un Krievijā. Un tad es patiešām nobrīnījos par to, ka visi šie japāņi nostājās rindā manis priekšā, paklanījās un sāka čivināt: "Arigato!" Tas ir "paldies" japāniski. Ko var teikt, tas bija patīkami.

— Ko jūs varētu novēlēt mūsu lasītājiem?

— Tagad visiem jānovēl veselība un jāatceras, ka jāturas! Galvenais, kā teic, izturība un raksturs!

52
Tagi:
Raimonds Pauls
Džo Baidens

Mediji ziņo: Baidens vēlas pagarināt līgumu NEW START uz pieciem gadiem

0
(atjaunots 12:01 22.01.2021)
Informācijas avoti ziņo presei, ka ASV prezidenta lēmums pagarināt līgumu saistīts ar tuvojošos tā beigu termiņu – 5. februāri.

RĪGA, 22. janvāris — Sputnik. ASV prezidenta Džo Baidena administrācija apņēmusies par pieciem gadiem pagarināt Līgumu par stratēģisko uzbrukuma ieroču samazināšanu, vēsta The Washington Post, atsaucoties uz saviem informācijas avotiem.

"Prezidents Baidens cenšas panākt vienīgā spēku saglabājušā līguma ar Krieviju pagarināšanu par pieciem gadiem, kas ierobežo divus lielākos kodolarsenālus pasaulē, tikai dažas dienas pirms tā termiņa beigām," mediju citēja RIA Novosti.

Informācijas avots atzīmēja, ka lēmums pagarināt līgumu saistīts ar tuvojošos tā beigu termiņu – 5. februāri.

Iepriekš Krievijas ĀM ziņoja, ka Maskava uzskata par lietderīgu pagarināt līgumu NEW START ar Savienotajām Valstīm uz maksimālo paredzēto p8iecu gadu termiņu. Diplomātu viedokli resors publicēja oficiālajā vietnē pēc ASV jaunā līdera inaugurācijas sākuma.

Pirmdien Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs konstatēja: situāciju abu valstu attiecībās bruņojuma jomā ir "absolūti nenormāla". Viņš uzsvēra, ka Maskavas viedoklis šajā jautājumā ir nemainīgs, bet ĀM gaida amerikāņu partneru konkrētus piedāvājumus.

Krievijas un ASV līgums NEW START stājās spēkā 2011. gada 5. februārī. Saskaņā ar vienošanos, tās dalībnieki samazina savus kodolarsenālus tā, lai septiņus gadus pēc parakstīšanas un nākotnē bruņojuma kopējais skaits nepārsniegtu 700 starpkontinentālās ballistiskās raķetes, ballistiskās raķetes uz zemūdenēm un smagajiem bumbvedējiem, kā arī 1550 lādiņus un 800 izvērstas un neizvērstas starta iekārtas. Šobrīd tas ir vienīgais līgums bruņojuma ierobežošanas sfērā, kas saglabājies spēkā starp Krieviju un ASV.

Vienošanās termiņš beidzas 5. februārī, un Donalda Trampa administrācija vairākkārt apgalvoja, ka pašreizējā redakcijā tas neatbilst amerikāņu interesēm. Republikānis pieprasīja izstrādāt jaunu dokumentu ar Ķīnas dalību. Pie tam Vašingtona pieļāva līguma pagarināšanas varbūtību, tomēr izvirzīja papildu noteikumus, kas, cita starpā, skāra verifikācijas režīmu. Savukārt Krievija ierosināja parakstīt līgumu bez jebkādiem noteikumiem un kopā ar ASV iesaldēt esošos kodolarsenālus, bet Tramps šo piedāvājumu noraidīja.

Decembrī Krievija brīvprātīgi iekļāva hiperskaņas sistēmu "Avangard" Līgumā par stratēģisko uzbrukuma bruņojumu.

0
Tagi:
Džo Baidens, NEW START līgums, Krievija, ASV
Pēc temata
Lavrovs par tiesībām, ASV nekaunību, New START un Navaļniju
Milzīgs konfrontācijas līmenis pasaulē: KF politiķis pastāstīja par savaldīšanas faktoru
Krievijas ĀM komentēja ASV izteikumus par līgumu NEW START