Doņeckas tautas republikas vadītājs Deniss Pušiļins

Doņeckas republikas vadītājs: diez vai Kijeva izpildīs "Šteinmeiera formulas" prasības

37
(atjaunots 20:44 25.10.2019)
Pašpasludinātās Doņeckas tautas republikas vadītājs Deniss Pušiļins atklāti pauž: viņš neuzticas Ukrainas valdībai, neskatoties uz Minskā parakstīto "Šteinmeiera formulu" un paziņojumiem par gatavību atvilkt spēkus un bruņojumu divos sākotnējos iecirkņos.

Politiķis ir skeptiski noskaņots arī par to, vai Kijeva izpildīs savas saistības, un uzskata Ukrainu par neuzticamu dialoga dalībnieku. Savu viedokli par Kijevas prasībām, izformēt DTR un LRT, kā arī par to, kāpēc Ukrainas valdība nespēj vai nevēlas ievērot pamieru Donbasā, Deniss Pušiļins pastāstīja intervijā portāla RIA Novosti korespondentam Jurijam Voitkevičam.

Kāpēc "Šteinmeiera formula"?

- Kā izdevās ietekmēt Kijevu un panākt "Šteinmeiera formulas" parakstīšanu?

- Ne Kijevai izdevās parakstīt – vispirms izdevās republikām. Un ar garantu – Krievijas, Francijas, Vācijas – atbalstu izdevās piespiest Ukrainu un nonākt tiktāl, ka formula bija jāparaksta. Kāpēc vajadzēja to parakstīt, nonākt pie tādiem mehānismiem? Tā bija saskaņota "Normandijas formātā" jau 2015.-2016.gadā. Pārrunu dalībnieki Minskā, Ukrainas pārstāvji apgalvoja: "Mēs neko nezinām par to formulu, mēs tajā ziņā neko nedarīsim." Protams, līdz ar to process bremzējās.

Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis
© Sputnik / Стрингер

Vairākus gadus diskusijas ritēja ap šo formulu, jo pēc varas maiņas Ukrainā radās zināma cerība, ka Kijeva mainīs attieksmi pret savu Minskas protokolu ietvaros uzņemto saistību izpildi un sāksies kaut kāda kustība. Tālab, lai Ukrainas pārrunu dalībniekiem nebūtu nekādu iespēju izvairīties, ierosinājām to visu fiksēt kontaktu grupas ietvaros, apstiprināt Normandijas lēmuma ietvaros. Tas kļuva par vienu no "Normandijas formāta" noteikumiem.

Nākamais noteikums – spēku un bruņojuma atvilkšana Petrovskā un Zolotoje. Tā nav jauna spēku atvilkšana, tā ir tikai 2016.gada oktobrī pieļauto pārkāpumu novēršana, kad spēki tika atvilkti divos no trim iecirkņiem, ko saskaņoja drošības apakšgrupa Minskā.

Pastāv ideja, ka Ukraina esot saliekusies zem republiku spiediena. Diemžēl jāsaka, ka Petrovska un Zolotoje aspektā mēs saskaramies ar dažādām insinuācijām. Tās ne mazākajā mērā nav jaunas, tādas pašas izmantoja Porošenko Luganskas staņicā. Tad klīda dažādas insinuācijas par septiņām klusuma dienām, ko bija jāfiksē EDSO, organizācija pēc tam atkal un atkal fiksēja septiņu dienu pārtraukumus, bet Ukraina teica, ka EDSO, iespējams vienkārši nedzird. Toties dzirdēja mūsu bruņoto spēku pārstāvji.

Tāpēc vajagot skaitīt no jauna. Tas atkārtojās vairāk nekā 80 reizes – tika fiksēts septiņu dienu uguns pārtraukums. Taču Luganskas staņicā nekas nemainījās. Patlaban Ukraina, ilgi nedomādama, sākusi darbības, lai atvilktu spēkus Luganskas staņicā, toties bloķējusi Petrovsku un Zolotoje.

Tās ir Ukrainas problēmas

Protams, mēs varētu iejūtīgi vērtēt Ukrainas valdības soļus, turklāt viņiem tur ir kaut kādi nekontrolējami radikāļi, vācas kopā kaut kādos mītiņos. To visu varētu saprast, ja vien visu šo laiku mūsu teritorija netiktu apšaudīta, ja norunas nebūtu fiksētas visos iespējamos formātos – Minskā "Normandijas formātā", provizoriska rakstura apspriedēs. Diemžēl Ukraina šajā ziņā uz priekšu neiet.

Radikāļi ir Ukrainas tagadējās valdības problēma. Viņiem ir visas iespējas, viņiem ir vairākums Augstākajā radā, lai iekļautu "Šteinmeiera formulu" likumā. Tāds ir "Šteinmeiera formulas" tālākais noteikums turpmākām sarunām Normandijas formātā.

Viņiem ir visas iespējas kontrolēt spēka struktūras, jo Ministru kabinetu ir izveidojusi jaunā, tagadējā vara. Tāpēc viņi var tikt galā gan ar radikāļiem, gan citiem neonacistiem, kuri šajos gados Ukrainā savairojušies lielā pulkā. Tās ir Ukrainas problēmas. Mēs savas saistības pildām pilnā apjomā un esam gatavi īstenot arī Minskas protokolus. Taču neizdodas to darīt vienpusējā kārtībā. Gribētos jau gan, tomēr mēs nevaram mainīt Ukrainas likumus, mēs nevaram mainīt Ukrainas konstitūciju un ierakstīt tajā īpašo statusu. Tas jādara Ukrainai. Ne mums, kur nu vēl Krievijai, ko Ukraina visiem spēkiem cenšas atainot kā konflikta pusi – tas ir pilnīgs absurds, to taču visi saprot. "Šteinmeiera formulas", spēku un bruņojuma atvilkšanas jautājumā tagad solis jāsper Ukrainai.

Saskaņā ar "Šteinmeiera formulu" vajadzīga tās integrācija likumdošanā. Vairākums Augstākajā radā ir, tātad ir arī tādas iespējas. Petrovskā un Zolotoje vajag vienkārši ņemt un atvilkt spēkus. Vienkārši vajag ņemt un darīt.

Zeļenskis nedzird cilvēkus

 - Kā saprast to, ka Kijeva piekritusi spēku un bruņojuma atvilkšanai, parakstījusi "Šteinmeiera formulu", taču pie tam nav nekāda progresa šajos jautājumos?

- Zeļenskis tagad atdarina Porošenko viņa ļaunākajās izpausmēs. Pie varas nāca ar miermīlīgiem lozungiem: paziņoja, ka viņš esot miera prezidents un vispirms panākšot mieru. Pagājis jau vairāk neka pusgads, taču pavēles par uguns pārtraukšanu nav. Ukraina nav izpildījusi nevienu punktu, pat ne galvenos – par spēku atvilkšanu un uguns pārtraukšanu. Tāpēc tagad mēs redzam ļaunākās Porošenko izpausmes.

- Vai iespējams, ka Kijeva izpildīs "Šteinmeiera formulas"?

- Šajā ziņā es varu izteikties skeptiski – jaunās varas laikā Ukrainā vārdi vēl joprojām atšķiras no darbiem.

- Kā "Šteinmeiera formulas" izpilde var mainīt stāvokli Donbasā?

- Jāatzīmē, ka "Šteinmeiera formula" ir viens no Pasākumu kompleksa politisko punktu izpildes elementiem. "Šteinmeiera formula" tikai paver iespēju, pat tās implementācija paver iespēju apspriest pārējos aspektus, kas saistīti ar vēlēšanu organizāciju saskaņā ar Pasākumu kompleksu Donbasa teritorijā. Taču no Ukrainas puses mēs pagaidām redzam blokādi, tas ir, es nesaskatu nekādus priekšnoteikumus tam, lai Ukraina rīt, pēc nedēļas, pēc mēneša vai vēlāk implementētu šo formulu Ukrainas likumdošanā. Diemžēl mēs dzirdam gluži pretējus aicinājumus, tieksmes, lozungus no Ukrainas puses.

- Kādu labumu Kijeva tad var censties iegūt tādā gadījumā?

- Vienkārši velk garumā laiku, mēģina flirtēt ar radikāli noskaņotiem elementiem un aizmirst, ka tas nav viņu elektorāts. Viņi nekad nebūs mīļi radikāļiem. Tie ir viņu lielāki maldi. Zeļenski pie varas atveda nevis radikāļi, bet gan cilvēki, kuri ilgojas pēc miera – vairāk nekā 70%, to apliecināja balsošanas rezultāti. Bet Zeļenskis nez kāpēc neuzklausa tos 70%, viņš uzklausa saujiņu neonacistisku veidojumu, kuri viņu pielāgo saviem kareivīgajiem mērķiem un uzdevumiem.

Prognozes un dinamika

- Kas varētu likt Kijevai pieņemt "Šteinmeiera formulas" noteikumus? Cik ilgs laiks tam būtu vajadzīgs?

- Mēs ne vienu reizi vien esam aicinājuši pasaules sabiedrību, esam lūguši garantu valstis. Tikai Krievija ir spērusi un turpina noteiktus soļus, kam vajadzētu visiem spēkiem mudināt Ukrainu pildīt savas saistības. Taču Ukraina jau sesto gadu nav izkustējusi no vietas, tāpēc tagad tas būtu ļoti nepateicīgs darbs – nosaukt kaut kādus termiņus, kad Ukrainai beidzot ienāks prātā pildīt Minskas protokolus.

- Vai DTR ir gatava pildīt dokumentā iekļautās prasības un iet uz priekšu saskaņā ar Minskas protokoliem?

- Mēs esam gatavi un regulāri informējam par to, par to runā mūsu pārstāvji pārrunās Minskā. Vēl vairāk, no mūsu puses sperti visi nepieciešamie soļi. Tātad mēs uzskatām, ka Minskas procesam un apspriedēm Minskā ir jāveicina konflikta miermīlīga noregulēšana. Pagaidām mēs neredzam alternatīvu, tomēr Ukraina domā citādi.

-  Vai "Šteinmeiera formulas" izpildes rezultātā iespējama karadarbības pilnīga apturēšana Donbasā?

- Pasākumu komplekss tika sastādīts ļoti sarežģītos apstākļos, ļoti grūtos. Tajā ir virkne kompromisu. Tomēr tā ir zināma "ceļa karte", kam vajadzētu vest gan pie karadarbības pārtraukšanas, gan konflikta pilvērtīgas politiskās noregulēšanas. Diemžēl tikai visaptveroša punktos minēto noteikumu izpilde var dāvāt pozitīvu dinamiku un mieru. Taču no Ukrainas puses mēs neredzam ne mazāko mājienu par to, ka viņi gatavotos pildīt Minskas protokolus.

- Kādas ir jūs prognozes situācijā ap spēku un bruņojuma atvilšanu DTR?

- Nezinu, kad Ukraina būs gatava novērst pārkāpumus pirmajā iecirknī, kur iepriekš, jau 2016.gada oktobrī tika atvilkti spēki un bruņojums.

- Vai spēku un bruņojuma atvilkšana palīdzēs sasniegt pozitīvu dinamiku konflikta noregulēšanas jautājumā?

- Nodomu vai solījumu aspektā patiešām varētu runāt par pozitīvu dinamiku. Taču izpildē diemžēl vērojam spilgtu stagnāciju, un pie visa vainīga ir Ukraina.

- Kā saprotams Kijevas paziņojums par to, ka Minskas protokolus būtu iespējams izpildīt tikai pēc DTR un LTR?

- Grūti atrast kaut kādu veselā saprāta graudu šajā paziņojumā. Ar ko tad ar viņi runās, kā noregulēs konfliktu, ja nebūs DTR un LTR? Pilnīgs absurds, un, protams, ne jau Ukrainai ir tiesības lemt par DTR un LTR. Tā bija liela cilvēku skaita, Donbasa iedzīvotāju gribas izpausme. Viņi ir savās mājās un paši lemj savu likteni.

Mēs visu esam paturējuši prātā

Ja nu runājam par jebkādu izformēšanu, jāsaka, ka daudz vairāk ir priekšnoteikumu pašas Ukrainas izformēšanai un demontāžai. Mēs visi taču ļoti labi atceramies 2014.gada valsts apvērsumu, mēs atceramies visu to ārējo iejaukšanos tālaika procesos. Principā, Minskas protokolu izpildi varētu veicināt Ukrainas demontāža. Pēc tam varēs strādāt jaunā reģionu sapulce, kas patiešām vēlēsies mieru un balstīsies uz cilvēku gribu, kuri spēs pamudināt Ukrainu pildīt visas saistības, ko tā uzņēmusies.

- Kā skaidrojams progress Minskas pārrunās vienlaikus ar runām par DTR un LTR izformēšanu?

- Tā ir spilgta Ukrainas izpausme – ļoti sašķelti, neviennozīmīgi un nekādu perspektīvu. Tā ir ļoti neuzticams dialoga partneris – cik man zināms, Ukrainas pārstāvji Minskā nav bilduši ne vārda par DTR un LTR izformēšanu un pārējiem murgainajiem punktiem, ko viņi izvirzīja pēc pārrunām. Tāpēc nav saprotams, kas tas ir un par ko ir runa.

- Vai šie izteikumi ietekmēja republikas pārstāvju viedokli Minskā?

- Mēs kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka mums jābūt izturīgiem. Ukraina nespēj stādīt pretī mūsu argumentiem neko saprātīgu un adekvātu. Mēs esam gatavi pildīt Minskas protokolus, taču ne jau vienpusēji. Tagad mēs to gaidām no Ukrainas. Pagaidām vēl gaidām.

- Cik ilgi vēl nāksies gaidīt?

- Laiks rādīs. Spriežot pēc tendences, ko pašlaik vērojam, stāvoklis Ukrainā ir bēdīgs.

37
Pēc temata
Ukrainas parlamenta deputāts pastāstīja, kāds būs Ukrainas sabrukums
Kurš šāva Donbasā: Putins aprunājās ar Zeļenski
Ukrainas mediji pastāstīja par Putina un Merkeles "stingro mācību" Zeļenskim
Ukrainas DD slepenā cietuma bijušie ieslodzītie stāsta par "bibliotēkas" šausmām
Režisors, kinokoncerna Mosfiļm vadītājs Karens Šahnazarovs

Karens Šahnazarovs: nacisms varēja izvērsties no Atlantijas līdz Urāliem

75
(atjaunots 14:30 01.04.2021)
Režisors, kinokoncerna "Mosfiļm" vadītājs Karens Šahnazarovs pastāstīja par Nirnbergas procesu, cilvēka atbildību par pastrādāto ļaunumu un scenāriju, pēc kura dzīvotu pasaule, ja būtu uzvarējis Tramps.

RĪGA, 01. aprīlis — Sputnik. Režisors, kinokoncerna "Mosfiļm" vadītājs Karens Šahnazarovs intervijā projekta "Nirnberga. Miera sākums" vadītājai Natālijai Osipovai atklāja savas domas par Nirnbergas procesu, cilvēka atbildību par pastrādāto ļaunumu un scenāriju, pēc kura dzīvotu pasaule, ja būtu uzvarējis Tramps. Intervija publicēta portālā RIA Novosti.

- Karen Georgijevičs, mēs esam nodzīvojuši 75 gadus bez kara un nonākuši līdz brīdim, kad mieru pūlas graut no visām pusēm. Atmosfēra un izteikumi mūsdienu medijos atgādina presi XX gadsimta 30. gados. Toreiz pakāpeniski, soli pa solim, situācija nokaitējās, līdz sākās katastrofa – Otrais pasaules karš. Šausmīgi negribas par to runāt, tomēr arī tagad jūtams satraukums, apziņa, cik viss ir trausls, nestabils, viegli sagraujams. Vai iespējams saglabāt status quo, kas lielā mērā radīts, pateicoties Otrā pasaules kara un Nirnbergas iznākumam?

- Man šķiet, tā, kā ir tagad, ir bijis vienmēr. Mana paaudze auga pēckara Padomju Savienībā. Miera ilūzijā. Taču tagad man šķiet, tā sajūta bija nepatiesa. To radīja vakuums, ko pildīja noteikts informatīvais saturs.

Pēc PSRS sabrukuma iestājās periods, kad šķita: beidzot pasaule ir stabilizējusies. Toreiz pilnībā dominēja viena globāla impērija – Savienotās Valstis. Tādā gadījumā tā vairāk vai mazāk (manuprāt, slikti), tomēr nosaka kārtību. No 1991. gada tā noturējās apmēram gadus divdesmit, tad sāka brukt kopā.

Globālā impērija vairs nespēja kontrolēt pasauli. Sāka augt plašumā citi spēki: Ķīna, Krievija pēkšņi sāka atjaunot savu ietekmi. Parādījās savstarpējas pretenzijas, konflikti. No politikas viedokļa – parasts stāvoklis.

— Bet kāpēc tad, jūsuprāt, pasaule pārkāpusi normalitātes robežu?

— Laiku pa laikam pasaule izkāpj no krastiem. Kopš 1945. gada ir izdevies visai ilgi, neparasti ilgi saglabāt status quo. Pastāvīgi iedegas lokālie konflikti, tomēr nav tādu globālu sadursmju, kāds bija Otrais pasaules karš. Starp citu, esmu vienisprātis ar tiem, kuri uzskata: Pirmais un Otrais – tas patiesībā bija viens karš.

— Kāds bija kara galvenais iemesls – valstu pretrunas, ekonomiskais vai politiskais faktors? Vai runa ir par cilvēkiem: sakrājās agresija, un viss uzgāja gaisā?

— Nekad neesmu slēpis, ka lielā mērā vēl joprojām esmu marksists. Ne viss Marksa un Ļeņina rakstītais ir pareizs, tomēr šo un to viņi pamanīja precīzi. Imperiālisms – kapitālisma augstākā stadija, visas Ļeņina formulas – tas viss skaidro notikušo. Starp citu, Engelss visai precīzi prognozēja, ka būs pasaules karš un tas noslēgsies ar daudzu impēriju krišanu. Līdz ar Marku un Engelsu es uzskatu, ka vienmēr ir objektīvi iemesli, kas bīda uz priekšu vēsturi. Tomēr ārpus loģikas rāmjiem paliek tas, ko es saucu par Dieva faktoru. Tas mūsu prātam nav aptverams.

— Šķiet, Otrajā pasaules karā Dieva faktors patiešām darbojās. Tas jūtams no hronikas, vēstulēm, dokumentiem. Cilvēki mira, bet ticēja, reliģiski ticēja uzvarai. Padomju Savienība, objektīvi vājāka ekonomiski un militāri, pārvarēja tādu spēku. Vai, jūsuprāt, Dieva faktors?

— Protams. Manuprāt, tur jau tas ir. Es domāju tā: Hitlers (starp citu, tā vērtēja Molotovs) bija ļoti gudrs un tālredzīgs politiķis. Viņš visu aprēķināja diezgan precīzi. Patiesībā spēkam, kas uzbruka Padomju Savienībai, vajadzēja uzvarēt.

Uzvaras karogs virs Reihstāga, foto no arhīva
© Sputnik / Vladimir Grebnev

Mēs vēl joprojām nepietiekami vērtējam tā trieciena mērogu. Pēc tradīcijas mēs runājam par Vāciju, taču runa bija gandrīz par visu kontinentālo Eiropu. Tas bija spēks, kas vairākkārt pārsniedza Padomju Savienību no cilvēku un ekonomisko resursu viedokļa.

20 gadus pirms Lielā Tēvijas kara PSRS noslēdza Pilsoņu karu un bija ļoti novājināta. Izlūkdienesti – gan briti, gan amerikāņi – 1941. gadā uzskatīja, ka PSRS noturēsies trīs nedēļas, lielākais – pusotru mēnesi. Visiem šķita, ka Hitlers ļoti īsā laikā uzvarēs karā. Tomēr Padomju Savienība pamanījās noturēties un uzvarēt. Protams, tur ir kaut kāda providence. Kaut kas, kas teorijā neiekļaujas.

— Šajā brīdī varam pieminēt blogeru iemīļoto tēmu "dzertu bavāru alu". Kas būtu bijis, ja mēs būtu cietuši sakāvi?

— Tas principiāli būtu mainījis pasauli. Nacisms uz ļoti ilgu laiku būtu nācis pie varas no Atlantijas līdz Urāliem. Tādos apstākļos Anglija un Amerika nevarētu sarīkot nekādu desanta operāciju. Kad stāsta par Padomju Savienības lomu, pat atzinīgi, to nekad nenovērtē pilnībā.

Vajag tikai iedomāties, ka vācieši būtu ieņēmuši Maskavu, sakāvuši Sarkano armiju un aizgājuši līdz Urāliem. Tādi bija viņu plāni, viņi nedomāja iet tālāk, uz Sibīriju. Taču arī ar to būtu pietiekami.

Hitlera varā būtu nonākusi gigantiska teritorija, un nekāds spēks vairs nevarētu viņus sagraut. Tāda vienkārši nebija.

— Šajā koordināšu sistēmā – providences, mistikas jomā – Nirnbergas process līdzinās Taisnajai tiesai. Pasaulei izdevās pārspēt, aizbīdīt malā šausmīgus draudus. Varbūt runa ir par tiesu – pateicoties tai, cilvēce atturas no globālā kara?

— Jā, pirmo reizi vēsturē notika tāds process. Ļaunums bija ne tikai uzvarēts, tas bija personificēts, apzīmēts un nosodīts. Tātad Antikristu nosauca par Antikristu.

— Un tiesa atdalīja labo no ļaunā, radīja mieru.

— Tieši tā.

— PSRS uzvara pastāvīgi tiek apstrīdēta, Staļinu pielīdzina Hitleram. Ne tikai izteikumiem vien – par to pieņemta Eiropas Padomes rezolūcija. Tas nemaz neatbilst  Nirnbergas garam, apgāž starptautiskās tiesas spriedumus.

— Protams. Ja tu pierādīsi, ka Hitlers un Staļins, nacistiskā Vācija un Padomju Savienība ir viens un tas pats, Padomju Savienībai un, tātad – arī Krievijai nav nekādu morālu priekšrocību. Jūs esat tādi paši, un runa ar jums ir tāda pati. Tā nav nekāda nejaušība.

— Kā jums šķiet, vai psiholoģiskie tipi, kas būvē terora valsti, ir universāli, tiem nav sakara ar savu laikmentu? Viņi varēja vadīt gan austrumu despotiju, gan Trešo reihu. Vai arī nacisms tomēr bija izņēmums no cilvēciskajiem noteikumiem, no visas vēstures gaitas? Kas viņi tādi bija – tie, kas radīja tamlīdzīgu pārliecību un pievienojās tai?

— Grūts jautājums. Viennozīmīgi – nacistu ideoloģija bija spēcīga. Neesmu vēsturnieks, taču tas mani interesēja. Viņi bija pārliecināti par sevi, Nirnbergas procesā daudzi izturējās ļoti pašpārliecināti. Piemēram, Jodls, Keitels, Gērings, - viņi pastāvēja uz sava līdz galam. Sistēma radīja sev uzticīgus cilvēkus, gatavus mirt. Ne velti viņi tik spēcīgi pretojās karā.

Mans nelaiķa tēvs komandēja bateriju Pillau (tagadējā Baltijska – red.), netālu no Kēnigsbergas (tagadējā Kaļiņingrada – red.). Tur bija citadele, kur turējās esesieši. Ziniet, tēvs stāstīja, ka viņi nepadevās arī tad, kad karš jau bija galā. Cīņas turpinājās 10. maijā. Lai nezaudētu savus kareivjus, mūsējie vienkārši izdedzināja ienaidnieku ar liesmu metējiem. Bet viņi tik un tā nepadevās.

KF Izmeklēšanas komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Bastrikins
© Sputnik / Михаил Воскресенский

No visas Eiropas gāja dienēt vērmahtā. Pat tie, kas nebija karadienestam derīgi. Un cīnījās līdz pēdējam. Cilvēki ar ideju ir bīstamāki nekā ļaudis bez idejas. Un viņi vienmēr ir stiprāki. Mēs neesam līdz galam izpētījuši jautājumu, cik lielā mērā nacisms pārņēma Eiropu.

Tāpēc tas ir tik bīstams: nav noteikti jābūt vācietim, lai būtu nacists. Katrā laikā cilvēks stājās viņu rindās un cīnījās līdz pēdējam, pat ciešot sakāvi. Tā ir briesmīga tēma, ko, acīmredzot, Rietumos negrib nopietni atsaukt atmiņā un pētīt.

75
Tagi:
PSRS, Uzvaras diena, Lielais Tēvijas karš, nacisms, Nirnbergas tribunāls, Krievija
Pēc temata
KF Izmeklēšanas komitejas vadītājs: Rietumi cenšas grozīt Nirnbergas tribunāla rezultātus
Vēsturnieks pastāstīja, ko Hitlers gribēja piedāvāt Anglijai pirms kara ar PSRS
Dzīvo nesodīti: eksperts par to, kas gaida "nepiebeigtos vectētiņus" no latviešu leģiona
Vērmahta zvērības okupācijas laikā: tūkstošiem izvarotu sieviešu
Politiķis: Latvijā ir pārliecināti, ka nacistus tiesāja tikai par to, ka viņi zaudēja karu
Putins: vietējie līdzskrējēji Eiropā savā nežēlībā pārspēja nacistu saimniekus
Krimas Republikas vadītājs Sergejs Aksjonovs, foto no arhīva

Krima uz ceļiem nemetīsies

149
(atjaunots 12:18 19.03.2021)
Krima un Sevastopole svin atkalapvienošanās ar Krieviju 7. gadadienu. Krimas Republikas vadītājs Sergejs Aksjonovs pastāstīja, kā reģionam klājas, kā turpinās dzīve.

Intervijā politiķis skāra tādus jautājumus, kā nesankcionētas akcijas pussalas teritorijā, opozīcijas darbs Krievijā, labu kaimiņattiecību perspektīvas ar Ukrainu un daudzus citus jautājumus. Ar politiķi sarunājās Maksims Groznovs.

— Sergej Valerjevič, nesenās Krievijas sabiedriskās domas pētījumu centra aptaujas rezultāti liecina, ka 81% Krievijas iedzīvotāju atzinīgi vērtē Krimas atgriešanos Krievijas sastāvā, 40% uzskata to par attaisnotu no vēsturiskā taisnīguma viedokļa. Kā jūs vērtējat šādus rezultātus?

— Vēsturiskais taisnīgums – tāpēc atbalsts ir liels. Krima vienmēr ir bijusi Krievijas zeme. 1954. gadā (PSKP CK pirmais sekretārs – red.) Hruščovs pieņēma lēmumu (nodot Krimu Ukrainas PSR sastāvā – red.) vienas valsts ietvaros, tāpēc cilvēki nekādu lielo starpību nejuta. Bija rublis, varēja bez ārzemju pasēm braukt uz kuru katru republiku, nebija nekādu problēmu, tāpēc arī attieksme bija tāda. Pie tam pēc kara cilvēkiem bija citas rūpes. Ja kāds būtu varējis paredzēt, kas notiks, domāju, iedzīvotāji jau toreiz būtu iebilduši.

Bet 2014. gadā tas bija vēsturisks lēmums, ko prezidents pieņēma, balstoties uz krimiešu gribas izpausmes. Viņš redzēja, ka lielākā daļa cilvēku ir "par", un lēmums par atkalapvienošanos balstījās uz pilsoņu aizsardzības apsvērumiem.

— Krimieši atceras jūsu pazīstamo uzstāšanos Ukrainas televīzijā pa videosakariem 2014. gada 7. martā. Toreiz Ukrainas eksprezidents Leonīds Kravčuks uzdeva jums jautājumu par organizējamā referenduma likumību. Jūs atbildējāt, ka uzskatāt to par iespējamu, jo tā neesot jūsu personiskā vēlme, bet gan Krimas parlamenta lēmums. Kā jūs tagad komentēsiet teikto?

— Pareizi vien ir, tas ir likumdevējs. Likumdevējs, kas aizstāv pilsoņu intereses, var nākt klajā ar tādām iniciatīvām. Juridiski viss bija paveikts pareizi. To es paziņoju Kravčuka kungam. Kad viņš man pavaicāja, vai es uzņemos atbildību, teicu: "Jā, uzņemos." Es skaidri sapratu, ka mēs visu darām pareizi.

— Vai saskatāt attiecību normalizācijas perspektīvas ar Ukrainu, ņemot vērā prezidenta Vladimira Zeļenska paziņojumus par "izrauto sirdi" un plāniem organizēt "Krimas platformas" samitu?

— Visas tās platformas ir absolūta fikcija, vienkārši par tām runā frīki. Viņi zina, ka tas ir nepiepildāms sapnis, tomēr viņiem vajag demonstrēt kaut kādus darbus dzīves līmeņa lejupslīdes un tarifu pieauguma fonā. Manuprāt, ar tagadējo valdību (Kijevā – red.) noteikti nav vērts gaidīt atkusni attiecībās. Ceru, ka ukraiņi tomēr pieņems citu lēmumu, ievēlēs citus vadītājus, kuri, iespējams, pieņems taisnīgu lēmumu. Veselajam saprātam ir jāgūst pārsvars. Ar pašreizējiem politiķiem Ukrainas Augstākajā radā, manuprāt, situācijas mīkstināšana, labu kaimiņattiecību veidošana ir nereāla.

— Vai iespējamas militāras provokācijas no Ukrainas valdības puses mēģinājumos izraisīt nopietnu konfliktu un savilkt šeit, pie Krimas, Melnās jūras reģiona NATO valstis?

— Amerikāņiem konflikts ir izdevīgs, tikai viņi tajos nekad nepiedalās. Neviens šodien nespēj skaidrot attiecības ar Krieviju militārā dimensijā. Esmu pārliecināts, ka mums nekas nedraud. Spēku Krievijai ir pietiekami, ja arī kāds kaut ko plānotu.

Pareizi teica Vladimirs Vladimirovičs (Putins – red.): tāda pasaule, kurā nav Krievijas, nevienam nav interesanta, un tādas nebūs. Nedomāju, ka kādam pietiks prāta vai drosmes to darīt. Amerikāņi mudinās Ukrainu, uzskatu, ka viņi bīdīs uz priekšu Ukrainas valdību.

No aizsardzības viedokļa Krima ir nepieejama, tāpat kā visa Krievija. Nevienam nebūs nekādu perspektīvu, bet militārā plānā mēs varam atvairīt jebkādu NATO valstu utt. uzbrukumus. No šīs puses krimiešiem un visiem Krievijas iedzīvotājiem nekas nedraud.

Jā, lokāli, pie robežas būs provokācijas, arī Donbasā, Luganska tautas republikā. Pie mums var nogādāt dažādas diversiju grupas ar konkrētiem uzdevumiem. Tas turpināsies, mēģinās tādējādi destabilizēt situāciju.

— Janvārī un februārī cilvēki dažās pilsētās izgāja ar varasiestādēm nesaskaņotās akcijās, vairāki cilvēki sapulcējās arī Simferopoles centrālajā laukumā. Kā jums šķiet, kāpēc viņi piedalījās akcijās?

— Nesistemātiska opozīcija šūpo situāciju, kad pasliktinās sociāli ekonomiskā situācija, samazinās pilsoņu ienākumi. Tad daži darboņi sāk parazitēt uz šīs problēmas. Šodien, ņemot vērā Covid-19, pilsoņu ienākumi patiešām ir kritušies, biznesam klājas grūtāk. Tomēr, manuprāt, prezidenta apstiprinātie pasākumi ir efektīvi, situācija parādīja, ka tie bijuši pareizi.

Manuprāt, visiem šiem protestiem skaidri saskatāma organizācija no rietumvalstu puses. Tas žuļiks Navaļnijs ar kriminālo pagātni ieradās Krievijā amerikāņu specdienestu uzdevumā. Viņi saprata, ka Krievijas likumsargi viņu aizturēs. Viņiem bija vajadzīgs upuris, uz kura rēķina parazitēs visi tie puiši, kam nav nekā kopēja ar mūsu valsts interešu aizsardzību. Faktiski tie ir rietumvalstu specdienestu aģenti, mana attieksme pret viņiem ir atbilstoša.

— Vai Krimā ir izredzes "sašūpot" situāciju?

— Krimā ir daži pilsoņi, kuri sākotnēji nebija apmierināti ar atkalapvienošanos ar Krieviju. Viņu skaits ir ļoti mazs, apmēram 3%. Jūs atceraties, ka Ksenija Sobčaka balotējās Krievijas prezidenta vēlēšanās 2018. gadā ar programmu atdot Krimu Ukrainai. Toreiz pat viņu te nobalsoja 17 tūkstoši cilvēku. Tāds ir protestu potenciāls.

Ir cilvēki, kuri piesaista uzmanību ierēdņu neefektivitātei. Bieži vien pārmetumi ir pamatoti, es vienmēr atzīstu, kad esam kļūdījušies. Gadās, ka ierēdņus kritizē netaisnīgi.

Lielākā daļa vidējā posma speciālistu godīgi pilda savus pienākumus ar nelielu algu. Valsts dienesta prestižs mazinās, lielākajai daļai amatpersonu alga ir mazāka nekā republikā vidējā.

— Kas jūsuprāt ir svarīgs kadru atlasē?

— Rezultativitāte. Un godīgums, bez tā nekāda rezultāta nebūs. Es kolēģiem saku: ja gribi, lai būtu izdarīts labi, dari pats. Uzdevumu atsevišķām ministrijām un resoriem nav tik daudz, lai ministrs nevarētu iedziļināties situācijā konkrētā iecirknī, tas pats attiecas uz administrāciju vadītājiem. Visiem administrāciju vadītājiem ir izredzes, pirmos 3-4 mēnešus es dodu iespēju iejusties, bet pēc tam viņi atbild par visu reģiona teritorijā notiekošo.

— Vai fakts, ka patlaban Krima netiek atzīta starptautiskā līmenī, kaitē mērķu sasniegšanai?

— Iespējams runāt tikai par garām palaistām iespējām. Sankciju režīms traucē, taču mēs tik un tā ejam uz priekšu. Nodokļu sistēmas pamatu šodien veido budžeta investīcijas. Protams, gribētos, lai bizness attīstītos tālāk, tomēt tas pats budžetu investīciju apjoms palīdzēs mums virzīties uz priekšu. Situācija uzlabosies, par to es nešaubos. Es uzskatu, ka mēs attīstāmies efektīvi un pavisam noteikti ceļos krist nedomājam.

— Jūs esat viens no sociālajos tīklos aktīvākajiem reģionu vadītājiem. Vai jūs saskatāt risku Rietumu sociālo tīklu, piemēram, Facebook un Instagram lietošanā, ko kontrolē korporācijas un var ierobežot pazīstamu politiķu un citu cilvēku darbu? Vai uzskatāt par nepieciešamu atteikties no to lietošanas darbā?

— Mans personīgais viedoklis: tās politikas apstākļos, ko tagad īsteno Rietumu korporāciju kontrolētie sociālie tīkli, tie nes lielāku ļaunumu sabiedrībai nekā labumu. Faktiski sociālie tīkli tiek izmantoti kā ierocis, kā ģeopolitikas instruments – manipulācijām ar cilvēku apziņu un dezinformācijai, naida kurināšanai, cenzūrai un cīņai ar citādi domājošajiem. Uzskatāms piemērs – Krievijas mediju, arī TRK "Krim" bloķēšana ar izdomātiem ieganstiem vai vispār bez skaidrojuma.

Turklāt sociālie tīkli dod neierobežotu piekļuvi miljoniem skatītāju dažādiem provokatoriem, dažkārt – pat vienkārši psihiski slimiem cilvēkiem, kuri brīvi popularizē savus murgus.

Patiešām, tādā situācijā ir jāsper paši stingrākie soļi, līdz pat slēgšanai. Protams, vajag radīt pašmāju informācijas platformas. Šajā sfērā jābūt maksimālai importa aizvietošanai, tāpat kā aizsardzības rūpniecības kompleksā. Esmu pārliecināts, šis uzdevums tiks atrisināts.

No Krimas varas iestāžu viedokļa sociālie tīkli pārsvarā ir instruments atgriezeniskajiem sakariem ar sabiedrību. Tas ir instruments tiešai saziņai ar cilvēkiem, lai apzinātu esošās problēmas, lai operatīvi saņemtu informāciju. Savdabīgs lakmusa papīrītis, kas ļauj fiksēt sabiedrības atbildi uz noteiktiem iestāžu lēmumiem un darbībām.

149
Tagi:
Krievija, Krima
Ziemeļu straume 2

Divas paketes un šitais. ASV sūta pret "Ziemeļu straumi 2" Amosu-iznīcinātāju

0
(atjaunots 13:23 15.04.2021)
Blinkenam nepatika, kā Kongresā viņu norāja par "Ziemeļu straumi 2". Tāpēc Valsts departamentam ievajadzējies grēkāzis, kura nebūs žēl.

ASV speciāli apmācīts cilvēks ķersies pie nepateicīga darba – mēģinās pierunāt Berlīni atteikties no "Ziemeļu straumes 2", atzīmēja radio Sputnik autors Mihails Šeinkmans. Baltais nams iecels īpašo vēstnieku pārrunām par ienīstā gāzesvada būvdarbu pārtraukšanu, vēsta Politico, atsaucoties uz ASV administrācijas oficiālajām personām.

Sak, vispirms ar to pārsvarā nodarbojās diletanti no Drošības padomes un Valsts departamenta, bet tagad (kad projektā atlicis uzbūvēt nieka 120 km) jau vajadzīgs profesionālis. Tāds ir Amoss Hohšteins – viņš zina, kā tas darbojas. Tagad viņš ir viens no prezidenta padomniekiem. Šajā amatā viņš nonāca pēc darba "Naftogaz" novērošanas padomē. Tātad saprot: ja krieviem un vāciešiem darbs sekmēsies, Ukrainā vairs nebūs neviena, ko novērot.

Baraka Obamas prezidentūras laikā viņš bija Valsts departamenta koordinators enerģētikas jautājumos. Tagad statusa ziņā viņš var līdzināties savam kādreizējam bosam Džonam Kerijam. Arī viņš nodarbosies ar to, ko nespēj ietekmēt. Kerijs ir speciālais pārstāvis klimata jautājumos, bet Hohšteina uzdevums ir nepieļaut temperatūras celšanos. Vienīgi Eiropā un vienīgi ziemā.

Tomēr Kerijam omulīga vietiņa sagādā prieku, bet Hohšteins ir darbonis. Viņš drīzāk ir lobētājs nekā diplomāts. Viņam vajadzīgs rezultāts. Varbūt tāpēc viņš nesteidz pieņemt sava drauga – palīga nacionālās drošības jautājumos Džeika Sallivana – piedāvājumu (viņi strādāja kopā jau Hilarijas Klintones vadībā, kad viņa ieņēma valsts sekretāra posteni).

Taču arī tagadējai ārpolitikas vadībai viņš ir vērtīgs kadrs. Ne tajā ziņā, ka no viņa patiešām būs liels labums. Diezin vai diplomāti nopietni cer ar viņa palīdzību apturēt jau par 95% gatavu projektu.

Vienkārši Tonijs Blinkens apciemoja Kongresu ar atskaiti par darbu, kas veikts pie "Ziemeļu straumes", un rezultātks viņam nepatika: viņu norāja kā mazu puiku. Tāpēc viņam ievajadzējies štatā grēkāzis, kura nebūs žēl. Tiesa, "Amoss-iznīcinātājs" skan tīri labi. Tomēr pārrunas par sveša gāzesvada apturēšanu viņam vajadzētu sākt tikai ar Kapitolija iemītniekiem – Merkeli nespēja ietekmēt pat Baidens ar Blinkenu. Hohšteins viņas acīs pieder pie kategorijas "kas tu tāds esi?".

© Sputnik / Алексей Филиппов

Protams, tas nav pēdējais ASV arguments. Zemūdene un kara kuģis netālu no Krievijas cauruļvadu izbūves kuģa, lai arī Polijai piederoši, rāda, līdz kādām galējībām ASV var novest sakāves rūgtums. Tomēr cīņā ar gāzesvadu parādījies jauns vārds – speciālais pārstāvis. Skaidrs, ka neko jaunu viņš nepastāstīs, tomēr viņa parādīšanās jau rāda: amerikāņi gatavojas ilgai spēlei.

Tāpēc, kamēr Hohšteins domā par piedāvājumu – pieņemt vai ne, Baltais nams neko nedomā, tikai apstiprina. Kārtējo sankciju paketi. Pat stāsta, ka veselas divas uzreiz – lai visiem pietiek.

Te Amosam nekaitētu atsaukt atmiņā to, ka mamma un tētis viņam vārdu devuši par godu vienam no tā saucamajiem Bībeles "mazajiem praviešiem". Tiesa, lai pierādītu, ka vecākiem bijusi taisnība, viņam nāktos ne tikai noraidīt piedāvāto amatu, bet arī brīdināt, ka tā ir tukša iecere – kaitēt "Ziemeļu straumei 2".

0
Tagi:
Ziemeļu straume 2, ASV Valsts departaments, Vācija, ASV
Temats:
Ziemeļu straume 2
Pēc temata
Karš par "Ziemeļu straumi 2" tuvojas beigām. Polija ir starp zaudētājiem?
Ar jaunajām sankcijām Rietumi nolaiž "dzelzs priekškaru"
"Ziemeļu straume 2": analītiķis paskaidroja, kādu taktiku izvēlējušās ASV
Politologs: "Ziemeļu straume 2" jautājumā Lietuva spēj tikai rukšķēt – piebalsot ASV