Lolita Miļavska

Lolita Miļavska par Vladimiru Zeļenski un viesizrādēm Donbasā

24
(atjaunots 09:42 20.07.2019)
Man tā ir vēl viena mācība dzīvē: mēs, sveiki un veseli, neesam pārcietuši neko, kā vien neizbēgamu fatālu tuvinieku nāvi, taču dīcam par visādiem niekiem, atzina pazīstamā dziedātāja.

RĪGA, 20. jūlijs — Sputnik. ""Kaut nu tikai nešautu! Mēs visu izcietīsim!" šo frāzi dzirdēju visbiežāk divu dienu laikā, ko pavadīju ar koncertiem Luganskas un Doņeckas pamatiedzīvotājiem," dziedātāja uzrakstīja Instagram. Par braucienu uz pašpasludinātajām Luganskas un Doņeckas tautas republikām, svarīgu mācību dzīvē un to, kāpēc Vladimirs Zeļenskis atgādina Anglijas karalieni, Lolita pastāstīja intervijā RIA Novosti.

Man tā ir vēl viena mācība dzīvē: mēs, sveiki un veseli, neesam pārcietuši neko, kā vien neizbēgamu fatālu tuvinieku nāvi, taču dīcam par visādiem niekiem.

Bet tas, ko pārcietuši šie cilvēki, zaudējot tuviniekus, apšaudēs, bet pēc tam – blokādē, bez produktiem... Lielākā daļa no viņiem ir atmetuši smēķēšanu – nācies izvēlēties: nopirkt ēdamo vai paciņu cigarešu. Cilvēki dzīvo ļoti nabadzīgi, tik nabadzīgi, ka to ir bail iedomāties.

Šausmas, par ko man stāstīja, ko pārcietuši vietējie iedzīvotāji, mani atstājušas tādas pēdas, ka viss pārējais ir tīrās muļķības.

Pamēģiniet iedomāties, ko jūt cilvēki, kuriem karš bija pazīstams tikai no filmām, - tādi kā es un mani muzikanti. Godīgi sakot, mēs atviegloti uzelpojām tikai tad, kad šķērsojām Krievijas robežu. Taču man jau sen nav gadījies redzēt tik gaišas acis un jūtas kā Luganskā un Doņeckā.

Pastāstīšu tikai vienu nelielu atgadījumu. Luspekajeva vārdā nosauktais Luganskas krievu drāmas teātris. Kad sākās karadarbība, daudzi trupas aktieri pameta pilsētu, pie tam neviens viņus nenosodīja ne toreiz, ne tagad.

Direktore nolēma, ka teātris nevar stāvēt tukšā. Viņa devās uz institūtu, saaicināja pirmā kursa studentus. Viņi ar prieku piekrita un trīs gadus, turpinot studijas, strādāja bez maksas, vienkārši tālab, lai teātris dzīvotu. Bet skatītājiem nebija ne kapeikas, ne divu, ne rubļa. Tikai šogad viņi saņem diplomus par institūta absolvēšanu un joprojām veido teicami saliedētu trupu. Tas ir stāsts, par kuru, iespējams, var uzņemt filmu.

Es pazīstu Vovu

Es pazīstu Vovu (Vladimirs Zeļenskis – red.) kā lielisku aktieri, producentu, jauku, talantīgu cilvēku, taču es nepazīstu viņu kā prezidentu. 

Runāt par jaunievēlēta valsts vadītāja jebkuru darbību var ne ātrāk kā pēc gada. Mani radinieki un tuvi draugi vēl joprojām dzīvo Ukrainā, un es viņus lūdzu rīkoties tāpat.

Protams, mums visiem gribas visu un uzreiz. Taču prezidents faktiski neko nespēj, kamēr nav Radas, kas pieņem likumus. Tāpēc, manuprāt, būtu nevietā nosodīt un apspriest vinu. Kad cilvēkam nav varas, viņš, maigi izsakoties, atgādina Anglijas karalieni. Tiesa, Vindzoriem vismaz ir budžets, kas viņus atbalsta... Bet Zeļenskis, man šķiet, pagaidām dzīvo "par savējo".

Patlaban Zeļenskī vēl ir zināms teatrālums, jo viņš ir aktieris, no tā nekur nepazudīsi.

Un tas, cik viņš lieliski uzrunā cilvēkus divās valodās, manās acīs ir aktiermāksla. Kā cilvēks es pagaidām no tā netieku vaļā.

Kā viss būs?

Es neesmu gaišreģe, neesmu Vanga. Taču teikšu vienu: mana iemīļotā daudzsēriju filma "Tautas kalps" ir godīgs stāsts par to, kā cilvēki ievēlēja kādu – tādu pašu kā viņi, un tas, piedodiet, ne pie kā nenoveda. Ir spēcīgas oligarhu un pārējās struktūras, kas spiedīs, lobēs, izvirzīs savus cilvēkus. Noskatoties seriālu līdz galam, kļūst skaidrs, ar ko viss beigsies.

Un vēl gribu tomēr teikt, ka manī nemirst ilgas pēc Miera un Cerība uz to. Gan vienu, gan otru rakstām ar lielo burtu.

24
Pēc temata
Berlīnē atklāta fotoizstāde "101 dzīvība. Mirušie Donbasa bērni"
Bērnu vēstules no frontes: "Vēlos lelli un kaut beigtos karš"
Zeļenskis pastāstīja par krievu valodas nākotni Donbasā
Dziedātājai Lolitai liegta iebraukšana Ukrainā slimās meitas apmeklējumam